#2 Mīlestība

"Ja es runātu cilvēku un eņģeļu mēlēs, bet man nebūtu mīlestības, es būtu kā dunošs varš un šķindoša kimbala. Un, ja man būtu pravietošanas dāvanas un es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus un ja man būtu tāda ticība, ka es varētu kalnus pārcelt, bet man nebūtu mīlestības, es nebūtu nekas. Ja es visu savu mantu izdalītu un savu miesu atdotu, lai varētu lepoties, bet man nebūtu mīlestības, es neiegūtu neko. Mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir labvēlīga, tā nav greizsirdīga; mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā nav nepiedienīga, nemeklē savu pašas labumu, neskaišas, nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu un uzticas visam, tā cer uz visu un iztur visu. Mīlestība nekad nebeidzas, praviešu dāvanas izsīks, mēles norims, un atziņa zudīs. Jo nepilnīga ir mūsu izpratne un nepilnīga ir mūsu pravietošana. Bet, kad atnāks pilnība, tad beigsies, kas ir tikai daļējs. Kad biju mazs bērns, es runāju kā bērns, domāju kā bērns un spriedu kā bērns, kad kļuvu vīrs, es atmetu bērna dabu. Mēs tagad redzam neskaidri, kā raudzīdamies atspulgā, bet tad – vaigu vaigā; tagad es atzīstu daļēji, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība." - 1 Kor 13:1-13

SVĒTRUNAS NORAKSTS
 

Mīļā draudze, man ir prieks šajā dienā atkal kopā ar jums atvērt Dieva Vārdu un es gribu aicināt, ka jūs arī lietojat Bībeles, kas ir jūsu priekšā, kas jums ir līdzi, lietojiet telefonus, tikai tādā veidā, ka tur ir atvērta Bībele, sekojiet līdzi tam, ko mēs lasīsim.

Mēs šodien turpināsim domāt par Svētā Gara augli. Un šodien mēs domāsim par mīlestību. Uzreiz gribu teikt, ka šis temats ir tik ļoti plašs un, kad es tā domāju par to laiku, kopš esmu bijis mācītājs, tad droši vien  visvairāk svētrunas es esmu teicis tieši par mīlestību. Un tāpēc, ka tas temats ir tik plašs, un arī tajā kontekstā, kā mēs to aplūkojam šajā svētrunas sērijā par Gara augli, domāsim par to gan šajā svētdienā, gan arī nākošajā svētdienā. 

Jo, lai arī par šo tēmu ir tik daudz runāts, šajā reizē ir tik aizraujoši domāt par to, ko Dievs reāli dara mūsos. Pagājušajā svētdienā mēs apstājāmies pie tā, kas ir Gara auglis? Mēs runājām par to, ka Dievs dāvājot mums glābšanu, ienākot mūsu dzīvēs caur Svēto Garu, rada mūsos, kādas pārmaiņas, maina mūs. Viņš veido mūsos Savu raksturu. Tā ir patiesas kristietības būtība, jo Dievs ne tikai mūs atved uz draudzi, atļauj būt šeit kopā ar brāļiem un māsām, lai mēs te atrastos, lai varbūt mēs kaut ko darītu šeit, Viņš ne tikai dod mums kādus jaunus noteikumus, pēc kā dzīvot, bet tas galvenais ir tas, ka Viņš mūs maina. Un ja šīs pārmaiņas nenotiek mūsos, tad mēs nevaram tā patiesi izbaudīt patiesu kristietību. 

Atcerieties, Jēzus kādreiz teica, ka – ‘Ja koks nenes augļus, tad koks nav dzīvs. Tad viņš nokalst, to nocērt un to sadedzina.’ Tieši tāpēc ir svarīgs šis jautājums – kā augļi ir mūsu dzīvē? Kā jau es teicu, Svētais Gars ienākot mūsu dzīvē, mūs maina tādā veidā, ka mēs iegūstam to, kāds ir Viņš. Un apustulis Pāvils ļoti skaidri pasaka, ka bez Svētā Gara nav iespējams dzīvot pilnvērtīgu, kristīgu dzīvi. Mēs ne ar ko nevaram aizvietot Svēto Garu. Nekādi noteikumi, ne likumi, nekādi padomdevēji no malas, nespēj pa īstam izmainīt cilvēku. Tas vienkārši nav iespējams, ja neļaujam Svētajam Garam mūsos darboties. 

Un redziet, te ir mūsu atbildība, jo lai Svētā Gara auglis mūsos parādītos, kā mēs pagājušajā reizē domājām, mums ir jāatsakās no sevis, un otra lieta, jāļauj Svētajam Garam piepildīt mūs. Viņš ir tas, kas veido mūs līdzīgākus Kristum. Mēs domājām par to, ka mūsos nepārtraukti notiek šī cīņa. Es atkārtošu to, ko mēs lasījām pagājušajā reizē no Galatiešu vēstules 5.nodaļas un tur 16-17.pantā ir teikts – „Bet es jums saku, dzīvojiet Garā.” Tas nozīmē, ka ikvienam kristietim ir dots Svētais Gars, ikviens patiess kristietis to pazīst, to jūt un Viņš darbojas viņa dzīvē. Pāvils saka – „Dzīvojiet Garā, tad jūs neļausieties miesas iegribām. Jo miesa iekāro pretēji Garam, bet Gars pretēji miesai, tādēļ, ka tie abi stāv viens otram pretī. Jūs nevarat darīt visu, ko gribat.” 

Mēs turpmākās svētdienas kopīgi domāsim par šīm, ikvienam cilvēkam, ikvienam kristietim svarīgām lietām. Un arī šajā reizē mēs izlasīsim šos mūsu pamat pantus pie kā apstājāmies, Galatiešiem 5:22-23 – „Bet Gara auglis ir – mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Pret tādām lietām nav bauslības.”

Kā jau es teicu, visas šeit pieminētās lietas raksturo Svēto Garu, kurš ienākot mūsu dzīvē ienes arī šīs īpašības mūsos. Un pirmais vārds šajā uzskaitījumā ir mīlestība. Daudzi Bībeles pētnieki saka, ka šis pirmais vārds, kurš šeit ir minēts – mīlestība, ietver sevī visus pārējos. Viņi saka, te ir rakstīts Gara auglis, vienskaitlī. Gara auglis ir – mīlestība, un tad arī visas pārējās lietas tiek uzskaitītas. Viņi saka, ka tās pārējās lietas raksturo mīlestību, kā mīlestība izpaužas. Un, kad mēs tā domājam, tad zināmā mērā mēs varam arī piekrist un varam teikt – nu, varbūt, ka tas tā arī ir. 

Atcerieties, mēs lasījām ievadā šo pazīstamo Rakstu vietu no 1.vēstules Korintiešiem 13.nodaļu un tur mēs varam izlasīt, cik daudzšķautnaina ir mīlestība. „Mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir labvēlīga, tā nav greizsirdīga; mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā nav nepiedienīga, nemeklē savu pašas labumu, neskaišas, nepiemin ļaunu.” Šie vārdi raksturo mīlestību. Mārtiņš Luters ir teicis, ka šajā Rakstu vietā Galatiešiem 5:22-23 pietiktu, ja būtu minēta tikai mīlestība, jo tā sevī ieslēdz arī visu pārējo. Un, ja mēs tā domātu, tad šos Pāvila vārdu vajadzētu lasīt tā – ‘Bet Gara auglis ir – mīlestība, kura sevī ietver mieru, prieku, izturību, krietnumu, labestību, uzticamību, lēnprātību un savaldību.’ Bet mēs nepārrakstīsim Bībeli. Kā redzat šeit nav tā rakstīts. 

Bet domājot par to mēs varam būt droši par vienu lietu, ka mīlestība ir svarīgākā. Vispirms jau tāpēc, ka mīlestība ir minēta pirmā. Otrkārt tāpēc, ka daudzas no lietām, kas te ir minētas, raksturo mīlestību kā mēs to jau tikko runājām. Un treškārt, pēdējais pants 1.vēstule Korintiešiem 13.nodaļā saka – „Lielākā no tām ir mīlestība.” Ja mēs gribam runāt par tām pārējam lietām, bez tā, ka mēs saprotam, kas ir šī mīlestība, par ko Dieva Vārds šeit runā, mēs nespēsim saprast arī pārējo. 

Es droši vien nepateikšu neko jaunu. Mēs visi zinām, ka vārdam mīlestība ir ļoti daudz, dažādas nozīmes. Un tieši tāpēc, man liekas, ir tik svarīgi saprast, kāda nozīme ir vārdam, ko Pāvils šeit lieto. Mēs visi saprotam, ka mīlēt Latviju atšķiras no tā kā es mīlu savu sievu vai vīru, vai ne? Bet mēs lietojam vienu un to pašu vārdu. Mēs lietojam vārdu mīlestību, kad runājam par romantiku un arī tad, kad runājam par seksuālām attiecībām. Mīl mammu un mīl draudzeni vai draugu. Dažādi mīlestības veidi. 

Bet, ko Pāvils ar to domā, rakstot šos vārdus – ‘Gara auglis ir mīlestība.’? Grieķu valodā ir daudz vārdi, kur tulkojums latviešu valodā nozīmē mīlestība. Četri vārdi ir tie pazīstamākie un es tikai tā ļoti īsi atgādināšu – viens ir vārds ‘eros’. Vikipēdija, enciklopēdija paskaidro šo vārdu tā – fiziska tieksme, kaislības, romantiskā mīlestība; stihiska, kaislīga pašatdeve, pacilāta iemīlēšanās. Platona filozofijā nozīmēja arī – tieksmi pēc pilnības iegūstot skaistumu. Tad vēl ir pazīstams vārds ‘filia’, kas raksturo mīlestību kā draudzību, viena cilvēka patiku pret otru cilvēku. Tad vēl ir vārds ‘torge’, kas raksturo ģimenisku, radniecisku mīlestību. Un tad vēl ir pēdējais vārds ‘agape’. Ja mēs domājam par šo vārdu, tad mēs redzam, ka tas ir vārds, kurš dominē Jaunajā Derībā. 

Līdz tam grieķu literatūrā šis vārds ‘agape’, tas praktiski netika lietots. Mēs varam teikt, ka tieši Jēzus un apustuļi ir tie, kuri šo vārdu uzcēla uz pjedestālu un šī vārda nozīme ir, ka mēs izvēlamies mīlēt. Ja mēs paskatāmies, ko apustulis Pāvils saka pirms šiem vārdiem – ‘Gara auglis ir mīlestība.’ Apustulis runā pavisam par kaut ko pretēju. Viņš saka – „Miesas darbi ir skaidri redzami, tie ir: netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana elkiem, pūšļošana, ienaids, ķildas, greizsirdība, dusmas, patmīlība, nesaticība, šķeltniecība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es jūs tagad brīdinu, tāpat kā jau iepriekš esmu jums sacījis: tie, kas tādas lietas dara, Dieva valstību neiemantos.” 

Apustulis Pāvils runā arī par kādām lietām, kuras mēs varam izvēlēties. Viņš runā par miesīga cilvēka izvēli. Un tad tālāk mēs redzam, ka tad, kad Kristus ienāk mūsu dzīvē, tad mainās arī tas, ko mēs izvēlamies. Tie, kas bijāt pagājušajā reizē, atceraties. Ja neesat bijuši, es ceru, ka svētruna būs arī mūsu mājas lapā, noklausieties to. Es sacīju, Svētais Gars ir mīlestības Gars, Svētais Gars ir miera Gars, Svētais Gars ir prieka Gars un tā tālāk. Tad, kad mēs runājam par Gara augli, tad mēs saprotam, ka tas ir auglis, ko mūsos rada Svētais Gars. Tas, ka Viņš ienāk mūsu dzīvē, kad Viņš ienes šo savu raksturu mūsu dzīvē un maina mūsu raksturu, lai tas līdzinātos Viņējam. 

Mūsdienu pasaulē diezgan daudz tiek runāts par Svēto Garu, bet pārsvarā tiek uzsvērts Tā izpausmes. Pārsvarā tiek runāts kā Tas darbojas un uzmanība tiek pievērsta lielākoties zīmēm, brīnumiem, dāvanām. Bet par maz, un tik maz uzmanību pievērš tam, ka Svētajam Garam, ienākot cilvēka dzīvē, Viņš vispirms ienes mūsos savu raksturu. Un interesanti, ka apustulis Pāvils runājot par Svētā Gara dāvanām, kad mēs lasām 1.vēstuli Korintiešiem, tur 12,13,14.nodaļa, tur par to ir runa ļoti plaši, pa vidu ir šī 13.nodaļa un tā runā par mīlestību. 

Un tāpēc šajā dienā mēs ielūkosimies Dieva Vārdā. Paskatīsimies, kā Svētais Gars darbojoties mūsos, veido mīlestību. Un, ja mēs paskatītos Bībelē, tad viena no grāmatām, kur visvairāk šis vārds ir pieminēts, ir 1.Jāņa vēstule. Es šobrīd izlasīšu tikai trīs pantus, bet vēlāk mēs vēl pie kādiem pantiem no šīs vēstules atgriezīsimies. 1.Jāņa vēstule 2:9-11 – „Kas sakās esam gaismā un nīst savu brāli, tas vēl ir tumsā. Kas mīl savu brāli, tas paliek gaismā, un piedauzības nav viņā. Bet, kas nīst savu brāli, tas ir tumsā un staigā tumsā, un nezina, kurp viņš iet, jo tumsa ir viņa acis darījusi aklas.” 

Mēs kopīgi dziedājām vienu dziesmu un tur bija šī lūgšana, ko mēs visi izteicām – paņem manu dzīvi un pārveido, lai varu Tavu gaismu atstarot. Gaisma. Trīs lietas, kad mēs domājam par Gara augli – mīlestību. Pirmā lieta, kad Svētais Gars ienāk mūsos, vispirms mainās mūsu attieksme pret Dievu. Mēs sākam patiešām mīlēt Dievu. Mēs teiksim – nu, jā, mēs jau ar saviem vārdiem tik bieži sakām – Dievs, es Tevi mīlu. Mēs lūdzam Dievu un sakām – mīļais Debesu Tēvs, mīļais Dievs. 

Bet, ja mēs paskatāmies dziļāk, tad mēs redzam, ka grēcīgs cilvēks nemaz nemīl Dievu. Citiem vārdiem sakot, grēcīgs cilvēks mīl Dievu tik, cik Dievs viņam ir vajadzīgs un ne vairāk. Drīzāk cilvēks pats sevi uzskata par dievu, kur viņa vēlēšanās ir pašas svarīgākās. Un tad, ja Dievs to, ko cilvēks vēlās neapmierina, tad mēs sākam izrādīt pretenzijas. Tad mūsu mīlestība uz Dievu kaut kur pēkšņi ir pazudusi. Mums liekas, ka visam vajag būt tā, kā es gribu. Un bieži vien mēs Dievam ierādām tādu kā pakalpiņa vietu, kuram mani ir jāapkalpo. Bībele saka, ar to mēs izaicinām Dievu. 

Bet te mēs varam atcerēties, ko Jēzus saka, kāds ir pats svarīgākais bauslis. Mateja 22:37 – „Mīli Kungu, savu Dievu,” Kā? „ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis.” Jēzus te ļoti skaidri pasaka – mīļais draugs, pārstāj mīlēt sevi, iemācies mīlēt Dievu. It kā tik ļoti skaidri, bet problēma ir tā, ka ar likumu to nav iespējams panākt. Tas ir iespējams tikai tad, kad Svētais Gars ienāk cilvēkā. Kad cilvēks atzīst savu nespēku un lūdz – Dievs, Tu man esi vajadzīgs. Man vajag, lai Svētais Gars ienāk manī un atnes šo mīlestību. 

Mīlēt Dievu, tā pa īstam, mēs nekur pasaulē nevaram iemācīties. Un ir tikai viena iespēja, kad Dieva Gars ienāk mūsos un ienes mūsos šo mīlestību. Tādu mīlestību, kādu mēs redzam starp Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Tur mēs redzam šo absolūti tīro mīlestību. Dievs Gars mīl Dievu Tēvu un Dievu Dēlu. Dievs Dēls mīl Dievu Tēvu un Svēto Garu. Dievs Tēvs mīl Dēlu un Svēto Garu. Nekur citur, mīļie draugi, mēs tādu mīlestību neatradīsim. 

Un tieši tāpēc, Jēzus kādreiz lūdzot par saviem mācekļiem, Jāņa evaņģēlijā 17.nodaļā mēs varam izlasīt 26.pantā, Viņš saka – „Un es esmu darījis zināmu viņiem Tavu Vārdu un darīšu to zināmu, lai mīlestība, ar kuru Tu mani esi mīlējis, būtu viņos un arī es būtu viņos.” Jēzus lūdz savu Tēvu, lai Viņš piepilda kristiešus ar Dieva mīlestību. Kā tas notiek? Caur Svēto Garu, kurš ienāk mūsos. Lūk, tāpēc Kristus atgriezās Debesīs un Svētais Gars nāca uz zemes. Un nav citas iespējas, tikai Viņš var atnest mums īstu, patiesu mīlestību uz Dievu. 

Ja jūs lasāt Bībeli, jūs atceraties, kaut kas īpašs notika vasarsvētku dienā. Ko mēs pirms tam redzam? Mēs redzam mācekļus, viņi mīlēja Kristu, viņi sekoja Kristum. Tur kādā reizē, viens no tiem runātīgajiem, Pēteris pat teica – ‘Kungs, mēs visu esam atstājuši un sekojuši Tev, kas mums par to būs?’ Viņi mīlēja Kristu. Bet redziet, ar to mīlestību, ar kādu viņi tajā brīdī mīlēja Kristu pietika tikai līdz Ģedzemanes dārzam. Un tieši tā cilvēki mīl viens otru. Mēs varam teikt – viņi patiešām mīl, bet tā nav Dieva mīlestība. 

Mēs zinām, ar cilvēcisko mīlestību kādam pietiek līdz pirmajam konfliktam, varbūt kādam līdz desmitajam, kādam varbūt vēl ilgāk tā pietiek, bet tad tā cilvēciskā mīlestība arī beidzās. Tieši tā bija arī ar mācekļiem, viņi mīlēja Jēzu, sekoja Viņam, bet tad tur ir brīdis, kad ir karavīri, ir tumsa, ir nakts un viņi visi meklēja ātrāk iespēju no turienes pazust. Jēzu sit, par Viņu ņirgājas, ved uz Golgātu. Mācekļi kaut kur no tālienes to vēro un viņi ir pavisam apjukuši. 

Bet tad ir vasarsvētki. Un skatieties, kas notiek pēc vasarsvētkiem, šie paši cilvēki, kurus Svētais Gars ir piepildījis ar Savu mīlestību. Viņi tur stāv sinedrija priekšā, kur viņiem saka – mēs aizliedzam jums runāt par Jēzu. Bet viņiem vairs nav bailes, viņi turpina mīlēt Dievu. Viņi var mierīgi sacīt – kā mēs varam jums vairāk klausīt kā Dievam!? Mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un piedzīvojuši. Un iemesls, kāpēc viņi tā varēja teikt – viņi bija sākuši mīlēt Dievu tā kā Dievs mīl, tā kā Jēzus mīl, kā Svētais Gars mīl. 

Mīļie brāļi un māsas, ja mēs gribam izdzīvot patiesu kristīgu dzīvi, ar mums ir jānotiek tam, kas notika ar mācekļiem, kas notika ar pirmajiem kristiešiem. Ir jānotiek šīm pārmaiņām, kad mēs uz lietām sākam skatīties tā, kā Dievs uz tām skatās. Un vispirms tas skar mūsu attiecības ar Dievu. 

Apustulis Pāvils reiz lūdza par kristiešiem Filipos, un viņa lūgšana toreiz bija ļoti konkrēta, lai viņi pieaug savā mīlestībā uz Dievu. Filipiešiem 1:8 – „Dievs ir mans liecinieks, kā es pēc jums visiem ilgojos Jēzus Kristus sirds mīlestībā. Tādēļ es lūdzu, lai jūsu mīlestība ar vien vairāk pārplūstu atzīšanā un dziļā sapratnē, lai visi pārbaudījumi jūs pārliecinātu, kas ir labāks, lai jūs būtu sirdsskaidri un nevainojami Kristus dienai, pārpilni ar taisnības augļiem, kas nāk caur Jēzu Kristu, Dieva godam un slavai.” 

Mums ir vajadzīga Dieva mīlestība, jo tikai Dieva mīlestībai nav robežu, tā ir neierobežota. Tikai šī mīlestība ir spējīga izdzīvot jebkuros pārbaudījumos. Lūk, tāpēc ir teikts 1.Jāņa vēstulē 4:16 – „Un mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā,”, kas paliek šajā Dieva mīlestībā – „tas paliek Dievā un Dievs viņā.” Ļoti skaidri vārdi. Tāda ir patiesa kristīga dzīve. Vai jūs ticat šādai mīlestībai? 

Pāvils raksta Romiešiem, ļoti svarīgus vārdus, Romiešiem 8:14-15, viņš saka – „Jo tie, ko vada Dieva Gars ir Dieva dēli. Jūs neesat saņēmuši verdzības Garu, lai atkal baidītos, bet esat saņēmuši Dēla tiesības un Garu, kurā mēs saucam: Aba! Tēvs!” Pāvils pasaka kaut ko ļoti īpašu, viņš saka, Svētais Gars mūs satuvina ar Debesu Tēvu. Svētais Gars sasaista mūsu dzīvi ar Viņu. Un mūsos ir šī vēlēšanās dzīvot sava Tēva tuvumā. Izbaudīt šo Viņa klātbūtni. 

Tātad, pirmā lieta, Svētais Gars ienāk mūsos un mainās mūsu attieksme pret Dievu. Mēs sākam tā patiesi Viņu mīlēt. Otra izmaiņa, kas notiek, kad Svētais Gars kā mīlestības Gars ienāk mūsos – mainās mūsu attieksme pret grēku. Tas pats Jānis savā 1.vēstulē 2.nodaļā 15-17. pantam raksta – „Nemīliet pasauli, nedz to kas pasaulē. Ja kas pasauli mīl, tajā nav Tēva mīlestības. Jo viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība –, tas nav no Tēva, bet ir no pasaules. Un pasaule paiet un viņas kārība, bet, kas dara Dieva gribu, paliek mūžīgi.” 

Ja tu patiešām mīli Dievu, tevī ar vien pieaugs šis jūtīgums pret sliktām lietām, jūtīgums pret grēku. Ja Svētais Gars kā mīlestības Gars piepildīs tavu dzīvi, tu nekādā ziņā nespēsi samierināties ar grēku savā dzīvē. Tā ir izmaiņa, kuru mēs varam piedzīvot tad, kad Svētais Gars kā mīlestības Gars piepilda mūsu dzīves. Un trešā izmaiņa, kas notiek, kad Svētais Gars kā mīlestības Gars ienāk mūsos, ir mīlestība uz tuvāko. Tā ir interesanta tēma un interesanti, ka Bībele mīlestību uz tuvāko sauc par galveno indikatoru mūsu kristīgai dzīvei. 

1.Jāņa vēstule 4:7-8 – „Mīļotie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva un katrs, kas Dievu mīl, ir piedzimis no Dieva un Dievu pazīst. Kas nemīl, nepazīst Dievu, jo Dievs ir mīlestība.” Un Jānis šeit ļoti skaidri saka – lūk, te tev ir iespēja izmērīt savu dzīvi un saprast, cik labi tu pazīsti Dievu. Vai šī Dieva mīlestība, kura ienāk mūsos caur Svēto Garu, ir izmainījusi tavu attieksmi pret cilvēkiem? 

Jēzus saka, Lūkas evaņģēlijs 6:32-33 – „Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl. Ja jūs atdarāt ar labu tiem, kas jums dara labu, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki dara tāpat.” Redziet, arī Jēzus saka – Dieva mīlestība ir citāda. Bībele saka – „Dievs saulei liek spīdēt gan pār ļauniem, gan labiem.” Dievs mīl visus. Ne tikai tos, kuri Viņu mīl, ne tikai tos, kurus ir izdevīgi mīlēt. 

1.Jāņa vēstule 4:10-16 – „Šī ir mīlestība - nevis mēs esam mīlējuši Dievu, bet Viņš ir mīlējis mūs un sūtījis savu Dēlu – izlīgumu pār mūsu grēkiem. Mīļotie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt. Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs viens otru mīlam, Dievs paliek mūsos un Viņa mīlestība mūsos ir pilnīga. No tā mēs zinām, ka paliekam Viņā un Viņš mūsos, ka Viņš ir devis mums no sava Gara. Un mēs esam redzējuši un liecinām, ka Tēvs ir sūtījis Dēlu par pasaules Pestītāju. Ja kāds apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, Dievs paliek Viņā un viņš Dievā. Un mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība un kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā.”

Ja Svētais Gars ienāk mūsos, Viņš maina mūsu attieksmi pret cilvēkiem, kuri ir mums līdzās. Un nākošajā svētdienā mēs arī kopīgi paskatīsimies, kā Jēzus dzīvojot uz šīs zemes praktiski mīlēja. Kā šī mīlestība izpaudās? Kāda ir šī mīlestība, šī Dieva mīlestība, kura caur Svēto Garu ienāk mūsos? Kādai tai ir jābūt darbībā.

Bet tagad lūgsim.

Paldies Dievs, par to, ka Tavs Vārds ir patiess. Un Dievs, mēs gribam tam sekot, Dievs mēs gribam patiešām piedzīvot un arī izdzīvot šo dzīvi, kuru Tu, Dievs, maini un veido. Es gribu lūgt, palīdzi man to izdzīvot un arī katram, kas ir šeit. Un tāpēc mūsu lūgšana ir, Kungs, piepildi mūs ar Savu mīlestību un dod mums spēku atteikties no sevis, no savām vēlmēm, no savām iegribām, no grēka. Palīdzi mums būt jūtīgiem pret to un paklausīt Tev, Dievs. Es lūdzu, Kungs, piepildi Tu mani, piepildi katru no mums šajā dienā ar Savu mīlestību. Un palīdzi mums ieraudzīt un arī piedzīvot to, kā Tu mīli mūs. Un tad baudot un piedzīvojot šo mīlestību, arī mīlēt Tevi, Tēvs, un mīlēt cilvēkus mums līdzās. To mēs lūdzam Kristu Tavā vārdā, āmen.