#2 Pārbaudījumi un kārdinājumi

Ikreiz, kad pār jums, mani brāļi, nāk dažnedažādi kārdinājumi, uzņemiet to ar vislielāko prieku, saprazdami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību, bet izturības piepildījums lai ir tas, ka jūs esat pilnīgi un nevainojami, bez jebkāda trūkuma. Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, lai viņš to lūdz no Dieva, kas labprāt dod visiem, neko nepārmezdams, un viņam tiks dots. Lai viņš lūdz ticībā, bez šaubīšanās, jo tas, kas šaubās, līdzinās vilnim jūrā, ko vējš svaida un dzenā. Šāds cilvēks ar sašķeltu dvēseli, kas nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā kaut ko saņemt no Kunga. Lai zemas kārtas brālis dižojas savā augstumā, bet bagātais – savā zemumā, jo viņš iznīks kā zieds pļavā; uzausa saule, ar savu svelmi izkaltēja zāli, tās zieds novīta, un viss krāšņums iznīka; tā arī bagātais iznīks savos ceļos. — Jk 1:2-11

SVĒTRUNAS NORAKSTS
 

Debesu Tēvs, mēs slavējam Tevi un pateicamies, ka mēs varam būt šodien Tavā namā. Es pateicos, ka es varu būt, Tēvs, un pateicos, ka Tu esi uzturējis un vadījis. Es Tevi slavēju par draudzi, un es Tevi ļoti lūdzu, veido mūs pilnīgus un veido mūs tādus, kādus Tu mūs esi radījis jau pašā sākumā. Tēvs, mēs pateicamies. Mēs pateicamies, Tēvs, par to, ka Tu mums esi devis Jēzu Kristu. Tēvs, mēs lūdzam, dod mums gudrības un atklāsmes garu, ka mēs Tevi atzīstam. Es lūdzu, Tēvs, lai mūsu gara acis būtu apgaismotas un mēs zinātu, kas ir Tava aicinājuma cerība, un kādu bagātību iemanto Tavi svētie, lai mēs zinātu, cik neizmērojami liela ir Tava dievišķā varenība, kas darbojas pie mums ticīgajiem. Tēvs, mēs Tev lūdzam, Tēvs, ka Tu runā uz mums caur Savu Vārdu, un kā Tu, Jēzu, esi teicis, ka mēs nedzīvojam no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Tēva mutes. Svētī savu Vārdu. Āmen.

Tie, kas no jums nezina, mani sauc Raimonds un es esmu šīs draudzes diakons. Un šodien Vīlandē mēs turpinām pagājušo svētdien iesākto svētrunu sēriju. Vai kāds no jums zina, kādā svētrunu sērijā mēs esam iekāpuši? Jūs drīkstat to pateikt šobrīd! Jā, mēs esam iekāpuši Jēkaba vēstulē, ja to tā varētu teikt. Pagājušo divu nedēļu laikā mēs ar sieviņu saņēmām vismaz desmit, es pat pieļauju, ka vairāk, vismaz desmit lūgšanu vajadzības, kas bija saistītas ar veselības problēmām. Un tu saņem vienu īsziņu... Un tad mums ir Vīlandes lūgšanu tīkls, un, kad kādam ir kāda vajadzība, tad aizsūta ziņu ar aicinājumu lūgt. Un daudziem no mūsu draugiem bija nopietnas lūgšanu vajadzības, kas saistījās ar veselības problēmām. Un tā sajūta bija tāda, ka jau tā ir tik daudz par ko lūgt, un tad tu redzi, atnāk vēl viena īsziņa: “Vai tu varētu lūgt?” Un manai sieviņai dzemdības, un tur ir sarežģījumi, un liekas, kas notiek? Kas notiek? Un tā lieta, ko tu ieraugi un izsecini, ir – visapkārt ir vieni vienīgi izaicinājumi, visapkārt ir vieni vienīgi pārbaudījumi. Bet nu realitāte ir tāda, mēs visi ar to sastopamies. Kādi sauc tos par izaicinājumiem, kādi sauc to par melno līniju. Esat dzirdējuši par tādu, vai ne? Kādi atkal citādāk sauc. Kāds draugs studiju laikā, viņam bija tāds jociņš, viņš teica: “Zini, kā cilvēkam iet pa dzīvi? Ir tā - neiet, neiet, neiet, neiet, un, kad sāk neiet, tad atkal neiet, neiet, neiet.” Bet neatkarīgi no tavas ticības vai neticības mēs visi sastopamies ar pārbaudījumiem un kārdinājumiem. 

Pārbaudījumi un kārdinājumi. Šie ir mūsu šodienas vārdi, kurus mēs mazliet arī apskatīsim, domājot par Jēkaba vēstuli, kurā mēs atrodamies. Un es gribu tevi aicināt, ka tu varētu šajā sērijas laikā, kad mēs ejam caur Jēkaba vēstuli, ka tu varētu lasīt cauri šo vēstuli vēl un vēlreiz. Ļoti praktiska vēstule, ļoti pamācoša, ļoti vajadzīga. Pagājušajā reizē mēs kopā ar Marku iepazināmies mazliet ar šīs vēstules autoru Jēkabu. Jēkabs bija... Es varētu tagad tādu testu uztaisīt! Nu ko tad pagājušo reizi mēs runājām, vai ne? Bet labāk runāsim par testiem, nekā taisīsim testus. Jēkabs bija Jēzus pusbrālis un pirmās jūdu draudzes vadītājs Jeruzālemē. Un apskatīsim, kā tad Jēkabs sevi iepazīstina, rakstot šo iedrošinājumu vēstuli brāļiem un māsām. Un es aicinu, ka tu ņem Bībeli sev uz sola vai telefonā un seko līdzi. Jēkaba 1:1. Un kā tad, Jēkab, tu sevi iepazīstini? “Jēkabs, Dieva un Kunga Jēzus Kristus kalps, divpadsmit ciltīm, kas dzīvo izkaisītas. Esiet sveicināti!” Nu iepazīstinot ar sevi, nu varēja jau pieminēt, ka viņš ir Jēzus pusbrālis, vai ne? Es iespējams to darītu, iespējams nē. Vai viņš vismaz varēja pieminēt, es esmu Jeruzālemes draudzes vadītājs, lai būtu tāds respekts un cieņa. “Ieklausies manos vārdos, ko es saku.” Jēkabs to visu varēja darīt, bet viņš to nedarīja, jo viņš ir izmainīts cilvēks. Kaut kas ir mainījies šajā cilvēkā. Mēs Jaunajā Derībā varam lasīt par to, ka Jēkabs sākumā...Viņš un viņa ģimene Jēzu cenšas atturēt no tā, kā Viņš dara lietas un ko Viņš saka. Ir brīdis, kad Jēkabs un viņa ģimene domā, ka ar Jēzu kaut kas nav kārtībā, un viņi uztraucas par to, kā Jēzus dara lietas un ko Viņš saka, un uzskata Jēzu par jukušu. Bet pēc tam, kad Jēzus augšāmceļas, Jēzus satiek Jēkabu un Jēkaba dzīve izmainās, Jēkaba skatiens uz Jēzu izmainās. 

Bet vai tu zini, kāpēc izmainās? Tāpēc, ka Jēkabs satiek Jēzu. Un tāpēc arī Jēkabs pirmajā pantā saka, ka: “Visvērtīgākā, pati augstākā pakāpe, kāda man vien var būt, ir Dieva un Jēzus Kristus kalps. Es esmu Jēzus kalps.” Cik aizraujoša vēsts 21. gadsimta cilvēkam! Seko Jēzum un visaugstākā pakāpe, kas vien tev var būt - tu būsi Jēzus kalps. Un šim vārdam “kalps” tur ir vēl dziļāka nozīme. Tu esi parādnieks, mūža parādnieks. Un Jēkabs saka: “Šī ir augstākā pakāpe, uz ko es tiecos, par ko es pateicos.” Lai tava dzīve mainītos, arī tev ir jāsatiek šis Jēzus, kas ir augšāmcēlies. Bet Jēkabs saka: “Ikreiz, kad pār jums, mani brāļi, nāk dažnedažādi kārdinājumi, uzņemiet to ar vislielāko prieku.” Kāds mācītājs reiz teica, ka mēs visi esam vai nu tikko izgājuši kādam pārbaudījumam cauri, vai atrodamies pārbaudījumā, vai tūliņ būsim pārbaudījumā. Un tāda sajūta, ka visa dzīve tāda - vai nu tu tikko esi izgājis cauri, vai atrodies, vai drīz būsi kādā pārbaudījumā vai kārdinājumā. 

Ko tad šis vārds “kārdinājumi” šajā pantā nozīmē? Un ziniet, lasot dažādas Bībeles versijas, lasot latviešu Bībeli, jauno tulkojumu, lasot latviešu Bībeli, vecāku tulkojumu, lasot angļu Bībeli, tur arī ir dažādi tulkojumi, vienu brīdi varētu likties – ko tad, Jēkab, Tu gribi pateikt? Jo šis vārds šeit, mēs latviski lasām, ir “kārdinājumi”, dažādi kārdinājumi. Angļu valodā ir vārds - “pārbaudījumi”. Un vienu brīdi varētu likties, tu tā kā esi apjucis, ko tad, Jēkab, tu gribi teikt? Priecāties par kārdinājumiem, vai priecāties par pārbaudījumiem? Un tad, lai to jautājumu atrisinātu, tev jāskatās oriģinālvalodā. Un grieķu valodā šis vārds ir "peirazo". Peirazo. Un tam ir šīs divas nozīmes, peirazo nozīmē ‘kārdināt’ un tai pat laikā tas nozīmē ‘pārbaudīt’, ’testēt’. [piez. peirasmos - ‘kārdinājums’, ‘pārbaudījums’]. Ar šo vārdu mēs sastopamies, kad Jēzus tiek kārdināts tuksnesī, un tur ir šis peirazo. Un tuksnesī mēs zinām, kas notiek ar Jēzu, Viņš tiek kārdināts. Un, kad mēs dzirdam vārdu “kārdināt” latviski, mums ir tā asociācija, ka kārdināt nozīmē tevi aicināt darīt kaut ko ļaunu, vai ne? Neteiks: “Es tevi kārdinu, aizej izdari kaut ko labu. Es tevi gribu nokārdināt šodien, aizej, izdari kaut ko labu.” Mēs taču tā nesakām, tas vārds jau norāda uz tādu negatīvu nozīmi. Tā ir tā viena nozīme - kārdināt, un tas mērķis, motivācija ir darīt kaut ko ļaunu. Un sātans ir tas, kas Jēzu kārdina tuksnesī. Mateja evaņģēlija 19:3: “Pienāca kādi farizeji un Viņu izaicinādami (peirazo) jautāja...” Un tad viņi jautāja visādus jautājumus. Jēzus tika farizeju pārbaudīts, testēts. Vai farizeji gribēja, lai Jēzus izdara kaut ko ļaunu? Es domāju, ka nē, bet viņi pārbaudīja, viņi testēja Jēzu. Un tu redzi, šī peirazo otrā nozīme ir ‘pārbaudījums’ [piez. pārbaudīt], tev ir tādi spiedīgi apstākļi, kas tevi pārbauda ar mērķi, lai atklātu patiesību. Lai atklātu to, kas tu esi. Un farizeji nāk, un viņi grib uzzināt - kas Tu, Jēzu, tāds esi? Un viņi sāk uzdot visādus jautājumus, lai Viņu pieķertu un atklātu. Un tur ir arī šis vārds peirazo. Un tātad šis vārds nozīmē divas lietas – tas ir kārdinājums [piez. kārdināt] ar motivāciju pārkāpt Dieva likumu, un tas ir pārbaudījums [piez. pārbaudīt] ar motivāciju atklāt, arī stiprināt.

Gluži tāpat kā tad, kad mēs domājam par testiem un pārbaudījumiem, tas ir tāpat kā skolā un studijās. Mēs visi, kas esam mācījušies skolā, studējuši, mēs sastopamies ar pārbaudes darbiem. Un ko pārbaudes darbs dara? Viņš parāda, kas tu esi. Cik tu labi esi klausījies, un cik tu daudz zini. Vai ne? Un šis peirazo ir kā monēta, kurai ir divas puses. Katrai monētai ir divas puses. Viens ir kārdinājums, un otrs ir pārbaudījums. Un Jēkaba vēstules šajā pašā nodaļā 13. pantā mēs lasām: “Jo Dievs pats nevienu nekārdina.” Un vienai un tai pašai darbībai var būt šīs abas puses. Dievs pārbauda, lai padarītu mūs stiprākus, bet sātans kārdina, lai mēs kristu grēkā un lai padarītu mūs vājākus. Peirazo ir mūsu šodienas vārds. Tas ir tests [piez. testēt], pārbaudījums [piez. pārbaudīt] vai arī kārdinājums [piez. kārdināt]. Kā mēs varam noteikt, tas ir bijis pārbaudījums vai kārdinājums? To parāda peirazo rezultāts. Ja rezultātā ir grēks, tad tas noteikti nav bijis pārbaudījums no Dieva. 

Bet, ko tad Jēkabs mums grib pateikt? Ko tad Jēkabs grib pateikt brāļiem, divpadsmit ciltīm, kas ir izkaisītas? “Ikreiz, kad pār jums, mani brāļi, nāk dažnedažādi kārdinājumi, uzņemiet to ar vislielāko prieku.” Jēkabs ir ļoti iespaidojies no sava Kunga un Glābēja, no visdārgākā, kas viņa dzīvē ir. Un viņš raksta brāļiem un māsām, kas patreiz piedzīvo ļoti grūtus laikus. Apustuļu darbos mēs varam lasīt, ka notiek vajāšanas, draudze ir izkaisīta, viņi nevar pulcēties vairs vienā vietā, tas ir bīstami. Viņi tiek vajāti savas ticības dēļ, daudziem nākas atstāt savas mājas, daudzi pazaudē darba vietas, daudziem nav iespējas vairs nopelnīt, daudzi tiek apzagti, viņu manta tiek iznīcināta, daudzi sēž cietumā, ir smagos apstākļos, daudzi ir nāves briesmu priekšā, daudzi šaubās un daudzi jau ir miruši. Diezgan izaicinošs posms. Ko tu rakstītu šiem cilvēkiem? Kas būtu tavi iedrošinājuma vārdi? “Nekad nepadodies?” Tā kā jauniešu mīļākais Džastins Bībers saka: “Never say never!” Vai “Nepadodies, nepadodies!” Ko tu teiktu? “Kas tevi nenogalina, padarīs tevi stiprāku?” Esat dzirdējuši tādu teicienu? Bet, ko saka Jēkabs? “Brāļi, kad nāk dažnedažādi kārdinājumi (peirasmos/pārbaudījumi) uzņemiet to ar vislielāko prieku.” Jēzus teica tieši līdzīgus vārdus Mateja 5. nodaļā: “Laimīgi jūs esat, ja jūs Manis dēļ lamās un vajās, un runās visu ļaunu par jums. Priecājieties un gavilējiet, jūsu alga ir liela debesīs.” “Priecājieties un gavilējiet!”

Joprojām atceros to ziemas rītu, sestdienas rītu - man zvana telefons, es paceļu un telefonā izskan ļoti lakoniska vēsts: Viesītes baznīca ir nodegusi. Tas bija aptuveni piecus gadus atpakaļ, ja nemaldos, kad nodega Viesītes dievnams. Es joprojām atceros to momentu, un pirmā doma, kas man ienāca prātā, ir – vai visi ir dzīvi, vai ar visiem viss ir kārtībā? Un daudzās draudzēs tā ir, ka draudzes mācītājs dzīvo draudzes dievnamā. Un arī Viesītes mācītājs ar ģimeni dzīvoja tur, un, paldies Dievam, ka dūmi nakts vidū tika pamanīti, un pamodās un... Bet šis dievnams bija no koka, bija ziema. Un nevis tāda ziema, kā šogad. Bija mīnus 25. Un visa šī ģimene sēdēja mašīnā un noskatījās, kā ugunsdzēsēji cīnās ar liesmām. Viņi pat lāgā nepaguva apģērbties. Visa iedzīve, atmiņas, personīgie dokumenti, foto, viss nodega. Es uzzināju mācītāja jauno telefona numuru un es grasījos viņam zvanīt, es paņemu, es gribu zvanīt, es uzspiežu numuru un es nezvanu, tāpēc, ka es nezinu, ko teikt. Ko tu saki tādos brīžos? Es minstinājos, es nezināju, ko teikt. Mēs ar sieviņu lūdzām par to, bet vai es viņam šodien varētu teikt tos vārdus, kurus Jēkabs saka: “Uzņem to ar vislielāko prieku?” Baznīca nodega, viss ir nodedzis, uzņem to ar vislielāko prieku, uzliec smaidu uz sejas un staigā.

Mācītājs Ģirts nokrita un salauza četras ribas. Slimnīcā. Komplikācijas. Es domāju, kā lai atbalstu savu sieviņu un kā mēs varam palīdzēt, un mēs lūdzam...Un ko mēs varam teikt? Ko mēs varam teikt Intai? Priecājies?! Tas ir pārbaudījums. Un tad es domāju, man ir jāpaskatās, ko grieķu valodā nozīmē šis vārds “prieks”. Jo man liekas, kaut ko es neesmu sapratis. Un es paskatos šajā pantā: “Uzņemiet to ar vislielāko prieku,” un es skatos, ko nozīmē šis vārds “prieks”. Un nozīme šim vārdam, kā jūs domājat, ir kāda? Priecājies! To arī tas nozīmē. Priecājies! “Mani brāļi, kad nāk dažnedažādi kārdinājumi, uzņemiet to ar vislielāko prieku.” Priecājies! Bet viņš turpina, viņš saka: “Uzņemiet to ar vislielāko prieku, saprazdami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību.” Tātad, lai es varētu priecāties, man kaut kas ir jāsaprot. Un, ja es nespēju priecāties, tas nozīmē, ka es kaut ko esmu palaidis garām vai neesmu sapratis. Kas mums ir jāsaprot? Ka mūsu ticības pārbaudīšana rada izturību, pacietību. Mūsu cilvēciskā reakcija attiecībā uz pārbaudījumiem vai kārdinājumiem ir – ej prom! Man pietiek šo pārbaudījumu! Mēs labāk izturību mainām pret komfortu un ērtu dzīvi. Un īpaši šodien, kad mēs runājam par pacietību šajā laikmetā, šajā modernajā laikmetā. Cik pacietīgi mēs esam? Kādam ir mājās mikroviļņu krāsns? Ir kādam? Cik sekundēs tu uzsildi savu ēdienu? Minūtē? 30 sekundēs? Čik, čik ātri nospied... Vai arī citas lietas. Šajā laikmetā tu redzi...Vai mēs esam kļuvuši izturīgāki? Esam kļuvuši pacietīgāki? Un pārbaudījumi ir tā kā tāda barjera, vai ne? Jūs piekritīsiet? Pārbaudījumi ir tāda tā kā barjera, kurai ir jātiek pāri.

 Es atceros vidusskolas laikus, kad es mācījos vienpadsmitajā klasē, un mums bija tāda situācija, ka divpadsmitā klase aizbrauca kaut kādā ekskursijā uz ārzemēm. Un direktors mūs, desmito un vienpadsmito klasi, sasauca kopā un teica: “Tā! Tagad būs tests, es gribu redzēt, kā mēs izskrienam barjeras.” “Kāpēc mums tas jādara?” - un vēl visādi jautājumi. “Tāpēc, ka mums tuvojas rajona sacensības. Divpadsmitās klases daudzi sportisti ir aizbraukuši prom, mums jāatrod vietā.” “Labi!” Šādā augstumā barjeras, mēs skrienam, Raimondam ir diezgan labi rezultāti, mani paņem komandā. Es esmu rajona sacensībās! Forši! Es skriešu barjerskrējienā! Tur jābūt tehnikai, tehniku līdz galam es neprotu. Bet domā, kas tad nu tur šitādu barjeru izskriet, vai ne? Es aizbraucu uz rajona sacensībām, kā jūs domājat, kas tur man priekšā? Tā pati barjera, vairākas barjeras. Bet patiesība ir šāda. Es paskatos un domāju – tā kā īsti nav kā parastā barjera, vai ne? Nu ko, mēs nostājamies līnijā, sākas skrējiens, Raimonds pirmo barjeru ar grūtībām pārlec, visas pārējās nogāztas, un es iegūstu pēdējo vietu. Tādas man ir atmiņas par barjerskrējienu. Mana reakcija bija – es mazliet pasmējos, jo es zināju, ka biju galīgi nesagatavojies. Es tikai domāju, kur pazuda mans sporta skolotājs? Ieraudzīja rezultātu. Barjeras ir tās, kas mūs aizsargā, patiesībā skrējienā barjerām ir jālec pāri, bet, lai pārlektu barjeru, tev ir jāzina, kā pārlekt pāri. Un trenera uzdevums ir mācīt tevi barjeru pārlekt tā, ka tas ātrums nesamazinās, bet palielinās. Un mūsu dzīve ir pilna ar šīm barjerām. Bet tad, kad tu neesi trenējies, tu nezini, kā turpināt skriet. 

Gatavojoties šai svētrunai, es tā domāju mazliet par vēsturi, un vēsture ir ļoti svarīga lieta, lai mēs kaut ko mācītos, jo no vēstures mēs daudz varam mācīties. Un mana pieredze nav ļoti liela, bet es šajā nedēļā uzdevu sev kādus jautājumus. Un es domāju, kāpēc ir tā, ka Latvijas kontekstā, Latvijas baznīcas, baptistu kontekstā es skatos un domāju... Kāpēc ir tā, ka iepriekšējā paaudzē ir brīvprātīgie kalpotāji, kas kalpo gadu desmitus? Trīsdesmit gadus svētdienas skolotājs... Un es atceros, ka tajā laikā, kad es biju mazs, es tur dzirdēju tādus tekstus, ka mācītājs paliek desmit gadus un tad jātaisa mācītāju rotācija, lai mācītājs neiesēžas. Iespējams es kļūdos, bet tas bija tas, ko es dzirdēju. Un es domāju, kāpēc iepriekšējā paaudzē mēs redzam tādu uzticamu, ilglaicīgu kalpošanu. Bet šajā paaudzē mēs redzam - viens gads, divi... Viss es vairs nevaru, es esmu noguris un viss, viss mainās. Kāpēc tā ir? Un es domāju, tas ir saistīts ar to, ka šajā paaudzē daudzas lietas mūs ir ietekmējušas. Izturība. Ja mēs salīdzinām izturību ar tādu sportista skrējienu. Cik izturīgi mēs esam?

Ja man vajadzētu šodienas svētrunu pateikt vienā teikumā, tad tas skanētu apmēram šādi - pārbaudījumi ir ceļš uz pilnību. Pārbaudījumi ir ceļš uz pilnību. Raimond, šis tev ir jāsaprot! Brāļi un māsas, šis mums ir jāsaprot, ka caur pārbaudījumiem mēs kļūstam pilnīgāki. Un, ja Jēzus tev ir kaut kas pilnīgi jauns un nezināms, tad šis tev ir jāsaprot, ka, sekojot Jēzum, tava dzīve būs pilna ar pārbaudījumiem. Un tas, ko Jēkabs, man liekas, grib pateikt un atgādināt, ir iespējams tāds stāvoklis, kad grūtībās un pārbaudījumos tu priecājies. Un tas nav prieks, ko pasaule dod. “Ikreiz, kad pār jums, mani brāļi, nāk dažnedažādi kārdinājumi, uzņemiet to ar vislielāko prieku, saprazdami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību. Bet izturības piepildījums lai ir tas, ka jūs esat pilnīgi un nevainojami bez jebkāda trūkuma.”

 Ceturtajā pantā ir vēl viens vārds, kuram es paskatījos nozīmi grieķu valodā, un šis vārds ir “pilnīgs”, ka jūs esat pilnīgi. Un šis vārds ir teleios - ‘pilnīgs’, ‘pabeigts’. Veidot tevi tādu, kāds tu no sākuma esi radīts. Un pārbaudījumi parasti mūsu dzīvēs notiek tad... Un mēs arī savā dzīvē sakām: “Šis ir grūts periods manā dzīvē.” Kāpēc? Tāpēc, ka kaut kas dārgs tiek paņemts no manis. Kaut kas, kas man ir ļoti dārgs, kaut kas, uz ko es ļoti paļaujos, kaut kas, kam es esmu ļoti pieķēries. Tad es saku: “Tas ir pārbaudījums manā dzīvē.” Un tas, ko Jēkabs pasaka šajā vēstules sākumā, ka viņa teleios, viņa piepildījums, viņa pilnība ir Kristus. Es esmu Kristus kalps. Tas ir mans piepildījums. Tas ir tas, ko Kristus ar mani dara. Ja darbs vai karjera ir tavs piepildījums, tad darba pazaudēšana tev nebūs nekāds prieks. Ja attiecības ir tas, uz ko tu liec savu cerību, tad šķiršanās nebūs nekāds prieks. Ja nauda, bērni un viskautkas cits ir mūsu piepildījums, mūsu lielākā cerība, tad, ja bērni saceļas pret mums, vai nauda pēkšņi pazūd, nekādu prieku mēs nepiedzīvojam. Priecājaties! Uzņemiet to ar vislielāko prieku, jo šie pārbaudījumi darīs jūs stiprākus un pacietīgākus, un jūs kļūsiet pilnīgāki Jēzus Kristus kalpi.

No kurienes šī mācība Tev, Jēkab? No kurienes visas šīs domas tu paņēmi? Kas tevi iedvesmoja? Mēs redzam, ka Jēkaba vēstule kā arī citas apustuļu vēstules ir iedvesmotas no viņu Kunga Jēzus Kristus. Jēzus bija perfektais piemērs, viņam bija ļoti labs skolotājs. Jēzus viņam parādīja dzīvi, kura ir pilna ar pārbaudījumiem un kārdinājumiem. Kā tos atpazīt? Kā uz tiem reaģēt? Un Jēzus tika nepārtraukti kārdināts un testēts. Sātans, farizeji, Viņa paša ģimene, mācekļi. “Ej nost no manis, atkāpies sātan,” viņš saka Pēterim. Ciešanas, bailes, vientulība, nāve. Tādu dzīvi Jēzus rāda saviem sekotājiem. Viņš saka: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.”

C.S. Lūiss (Clive Staples Lewis) kādā grāmatā saka šādus vārdus: “Mana paša personīgā pieredze ir šī - es turpinu dzīvot ar savu noremdināto sirdsapziņu un bezdievīgo stāvokli, kas pārņemts ar patīkamiem brīžiem kopā ar draugiem, mazliet darbiem, brīvdienām vai jaunu grāmatu, kad pēkšņas sāpes vēderā, apdraud nopietna slimība vai virsraksts avīzēs apdraud mūs ar iznīcību. Pirmajā brīdī es esmu satriekts un visi mani laimes prieki izskatās kā salauztas rotaļlietas, vēlāk jau lēnām un pamazām es cenšos sevi atgriezt tajā domāšanas rāmī, kurā būtu jāatrodas visos laikos. Es sev atgādinu, ka šīs visas rotaļlietas nekad nebija paredzētas, lai dominētu manā sirdī un ka patiesais labums ir citā pasaulē, un mana vienīgā patiesā bagātība ir Kristus. Un, iespējams, ar Dieva žēlastību man izdodas uz dienu vai divām, un es kļūstu radījums, kas ir apzināti atkarīgs no Dieva un smeļos spēku no pareizām vietām. Bet brīdī, kad briesmas ir paņemtas prom, mana visa būtība atgriežas pie rotaļlietām, tāpēc nepieciešamība pēc briesmām ir kļuvusi ļoti skaidra.” Tāpēc nepieciešamība pēc kārdinājumiem, pārbaudījumiem ir kļuvusi ļoti skaidra. Nepieciešamība pēc pārbaudījumiem. Jēzus savus mācekļus māca lūgt: “Pasargā mūs no kārdināšanas, atpestī mūs no ļaunā.” Pasargā mūs no kārdināšanas, ka mēs negrēkojam, bet nevis no pārbaudījumiem.

“Katru reizi, kad pār jums, mani brāļi, nāk dažnedažādi kārdinājumi, uzņemiet to ar vislielāko prieku.” Apustuļu darbi 5:40-41: “Viņi pasauca apustuļus, tos šaustīja un, piekodinājuši Jēzus vārdā vairs nerunāt, atlaida. Viņi aizgāja no sinedrija priecīgi, jo bija atzīti par cienīgiem ciest negodu viņa vārda dēļ.” Vai bija kāds no Jēzus sekotājiem, kas cietumā dziedāja? Man liekas, Bībelē mēs to lasām. Vai ir iespējams tādos apstākļos dziedāt? Noteikti ir. Un tāpēc es vēlos noslēgt ar šo vienu jautājumu. Kas man vajadzīgs šodien, kā man būtu jādzīvo šodien, lai tad, kad es sastopos ar ciešanām, es varu dziedāt? Tad, kad es sastopos ar pārbaudījumiem, es varu priecāties, es varu dziedāt. Un kādu dziesmu tu dziedāsi, kad tavā dzīvē būs pārbaudījumi? Kas būs tā dziesma? Un tāpēc svarīgi, ka tu sāc ar kaut ko mazu. Tu sāc trenēties mazos pārbaudījumos, kāda ir tava reakcija, kāda ir tava izturēšanās, uz ko tu liec savu cerību, ko tu dari tādos brīžos? Un neesi pārsteigts, pārbaudījumi būs. Bet tie ir tikai tāpēc, ka mūsu Kungs un Dievs Jēzus Kristus tik ļoti mūs mīl, ka Viņš grib mūs darīt pilnīgus. Kas man vajadzīgs šodien, ka tad, kad sastopos ar ciešanām, pārbaudījumiem, kārdinājumiem, es būtu tas, kas priecājas un dzied?

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, mēs pateicamies par Tavu Vārdu un mēs pateicamies, Tēvs, ka Tu esi uzticams, un paldies, ka Tu esi mūsu pārbaudījumos un ciešanās. Un kā Jēzus mūs mācīja lūgt, pasargā mūs no kārdinājumiem un palīdzi mums pastāvēt kārdinājumos, un palīdzi mums, jā, pareizi izturēties un rīkoties, kad mūsu dzīvēs ir pārbaudījumi. Es ļoti lūdzu, lai šie pārbaudījumi atklāj to, kas mēs esam. Jā, Jēzu, pārbaudījumi mūsu dzīvē atklāj to, kas mēs esam. Ja mēs spējam priecāties varbūt ne uzreiz, ja mēs spējam priecāties un pateikties, tas kaut ko liecina par mums. Un palīdzi, lai mūsu dziesma vienmēr ir slavas un pateicības dziesma Tev, Kungs. Viss ir Tava žēlastība, viss ir tavās rokās. Un es ļoti lūdzu, ka Tu vieno mūs kā draudzi, un mēs kā draudze esam vienoti īpaši tad, kad kādam no mums ir pārbaudījumi un grūti brīži, ka mēs ieraugam draudzes skaistumu un draudzes vērtību. Svētī savu vārdu un svētī mūs ejot ikdienā. Jēzu, Tavā vārdā. Āmen.