#3 Grēks

Laimīgs tas vīrs, kas iztur kārdināšanu, jo, pārbaudi izturējis, viņš saņems dzīvības vainagu, kas apsolīts tiem, kas mīl Kungu. Neviens kārdināšanā lai nesaka: Dievs mani kārdina, – jo Dievs pats nevienu nekārdina, Dievs ir ārpus jebkādas kārdināšanas. Bet ikvienu kārdina viņa paša iekāres, kas to ar ēsmu pievilina un velk sev līdzi. Tā nu iekāre ieņemdama dzemdē grēku, bet grēks nobriestot dzemdē nāvi. Nekrītiet maldos, mani mīļotie brāļi! Jebkurš labs devums un jebkura pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, kas ir pastāvīgs un nav mainīgs kā ēna. Viņš mūs ir izvēlējies un atdzemdinājis ar patiesības vārdu, lai mēs būtu kā viņa radījumu pirmaugļi. — Jk 1:12-18

Svētrunas noraksts

 
Bībele saka, ka Dievs ir mīlestības Dievs. Dievs ir mīlestības Dievs, un tādēļ ir neskaitāmas lietas, kuras Dievs mīl. Bet ir tikai viena, kuru Viņš ienīst, un šī viena lieta būs šodienas tēma. Šī viena lieta vienlaikus būs mūsu šodienas pārbaude, vai mēs arī šo lietu ienīstam. Ja mēs sevi saucam par Dieva bērniem, tad jautājums ir, vai mēs redzam šo lietu tā, kā Dievs to redz? Un šī viena lieta ir grēks. Šodienas tēma ir grēks. Mēs zinām, ka, dzirdot šo vārdu šodien, mūsu 21. gadsimtā, mūsu modernajā kultūrā, vietā, kur mēs dzīvojam, šim vārdam ir ļoti daudz pieskaņu. Pasaulei šis vārds vairāk izklausās kā kompliments, nevis kā pārmetums. Grēks ir kaut kas foršs, kaut kas stilīgs. Grēks ir tas, kas reklāmā dod to odziņu, un grēks ir tas, kas liek cilvēkiem lasīt ziņas, jo cilvēkiem vairāk patīk ziņas par ļaunumu nekā par labām lietām. Bet Bībelē grēks tiek pielīdzināts Dieva likumu pārkāpšanai.

1. Jāņa vēstulē 3. nodaļā mēs lasām grēka definīciju: “Katrs, kas grēko, pārkāpj likumu, jo grēks ir nelikumība.” Tātad grēks ir atkāpšanās no Dieva likumiem. Un, ja mums šķiet, ka Dieva likumi ir tie, kas ierobežo mūs, un tas ir dabiski, ka mēs gribam pārkāpt kādas robežas, mums ir jāsaprot, ka Dieva likumi un Dieva griba ir pilnīgi laba, pilnīgi taisnīga, tā ir pilnīga. 28. psalmā ir rakstīts: “Labs un taisnīgs ir Kungs, tādēļ Viņš grēciniekiem māca, kur ceļš.” Tas, kur mums ir problēma attiecībā uz grēku, ir tas, ka mums ir grūti saprast, ka Dievs ir pilnīgi labs un pilnīgi taisnīgs. Viņš pēc definīcijas tāds ir, jo tāda ir Viņa daba un dziļākā būtība, un savā ziņā mēs varētu teikt, ka Dievs nemaz nevar būt citādāks. Dievs ir pilnīga labestība, pilnīga taisnība, Viņš ir pilnīgs. Tāpēc Jēzus Kalna svētrunā Mateja 5:48 saka: “Tad nu topiet arī jūs pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” Dievs ir pilnīgi labs un pilnīgi taisnīgs, un no tā izriet arī, ka Viņa likumi ir pilnīgi labi un taisnīgi. Bet, ja Dieva likumi ir pilnīgi labi un taisnīgi, tad, ko nozīmē mazākais šo likumu pārkāpums? Tas nozīmē pretstatu, tas nozīmē ļaunumu un netaisnību. Ja tu pārkāp pilnīgi labo un pilnīgi taisnīgo Dieva likumu, tad tavs pārkāpums ir solis pretī ļaunumam un netaisnībai, un to Bībele sauc par grēku. 

Un mēs zinām, ka grēks ir būtiski iezīmējis šīs pasaules gaitu, šīs pasaules vēsturi. Tas ir bijis cilvēces pavadonis kopš tās pirmajām dienām Ēdenē, un tur mēs redzam, ka grēks bija tieši tas, ko es tikko nodefinēju - sacelšanās pret Dievu, aiziešana prom no Dieva pilnīgās labestības un taisnīguma, solis prom no Viņa noteiktajām robežām. 1. Mozus 3 mēs lasām: “Čūska teica sievai: “Mirt jūs nemirsiet, jo Dievs zina, ka tai dienā, kad jūs no tā ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zināsiet, kas labs un kas ļauns.”” Pirms šī teikuma, čūska vēl saka: “Vai tiešām Dievs jums tā teica, ka nevar ēst no šī koka? Vai tiešām Dievs nosprauda robežas, un vai tiešām šīs robežas ir jūsuprāt labas un taisnīgas?” Un šī vēlme pārkāpt šīs Dieva robežas, šī slimība, šis vīruss vārdā grēks, šis nedziedināmais vīruss kopš tās dienas ir aplipinājis katru cilvēku. Katru, kurš nāk saskarē ar šo vīrusu, saslimst ar to, un saslimst nedziedināmi, kā Bībele māca.

Piemēram, Jeremija 13. nodaļā saka: “Vai kūšietis [etiopietis] savu ādu var mainīt, un leopards savus plankumus? Tad jau jūs uz ļaunu tik mācīti, nu varat darīt labu!” Ironiski viņš saka, ka tikpat neiespējami, kā leopardam nomainīt savus plankumus, ir atbrīvoties no šī grēka, izmainīt sevi no šī grēka stāvokļa, dziedināt sevi no šīs grēka slimības. Un vēl Bībele saka, ka cilvēks ir slims ar šo vīrusu no kājām līdz galvai. Jesajas 1:4: “Vai grēcīgā tauta, ļaudis, kam smaga vaina, ļaundaru sēkla, gānekļu dēli! Kungu tie atmetuši, Izraēla Svētumu nievājuši, prom aizgājuši! Kādēļ gribat, ka jūs vēl sit, kādēļ pretojaties? Ik galva ir slima, ik sirds sasirgusi. No kāju pēdām līdz galvai nav veselas vietas.” Un šis konkrētais piemērs, ko Jesaja min, ir kā ilustrācija jebkuram cilvēkam. Slims no galvas līdz kājām. Un šī slimība, šis vīruss tiek pārmantots no paaudzes uz paaudzi, un visi grēko, un visi dara šo netaisnību, visi nostājas pret Dieva taisnību. Un Bībele saka, ka nav neviena, kurš nebūtu saslimis ar šo lepnuma vīrusu, kas padara cilvēku aklu, pārkāpjot Dieva nospraustās labās, taisnīgās un pilnīgās robežas, kuras mums nāktu par labu. 

Un tā nu šī pasaules lielākā cīņa nav tas, ko mēs lasām ziņās, ziņu portālos un avīzēs - cīņa par naudu, cīņa par varu, cīņa par atombumbām vai cīņa pret terorismu. Bet lielākā šīs pasaules cīņa ir Dieva dotās taisnības piepildīšana un nepildīšana. Lielākā cīņa ir starp Dieva taisnību un netaisnību jeb grēku. Un, ziniet, grēks ne tikai cenšas aizstāt Dievu, likt cilvēkam gribēt aizstāt Dievu, bet grēks, ja spētu, viņš nogalinātu Dievu. Un patiesībā Golgātā grēks nogalināja Dievu. Golgātā grēks tieši to izdarīja - nogalināja Dievu. Un tas ir ļoti labs simbols un piemērs tam, kas ir šī grēka mērķis. Grēks labprāt panāktu, ka Dieva vairs nav. Tāds, lūk, ir grēks, un tāda ir viņa būtība - pretoties pilnīgajai Dieva taisnībai. Tā nu mums šī dzīve ir dota, lai pildītu šo Dieva gribu, lai pildītu šo pilnīgo un labo taisnību, vai arī, lai pretotos tai. Tā ir mūsu dzīves izvēle. Un tas ir manas un tavas dzīves pirmais mērķis, pirmais kritērijs, pēc kā tiek vērtēta tava un mana dzīve. Un tā nu katra kārdināšana, katra kārdināšana ir kā tāda maza cīņa šajā lielajā dzīves kaujā, šajā lielajā karā starp Dieva taisnību un grēku.

Un tā nu, apzinoties šo grēka nāvējošo dabu, vai tevi pārsteidz šodienas teksta pirmie vārdi, kur Jēkabs raksta: “Laimīgs tas vīrs, kas iztur kārdināšanu”? Šis divpadsmitais pants iesāk kādu jaunu daļu, bet viņš patiesībā turpina to, ko Raimonds pagājušajā nedēļā iesāka. Šis domu gājiens par to mūsu ikdienas realitāti, kurā mēs cīnāmies ar kārdinājumiem, bet arī ar pārbaudījumiem. Un Raimonds jau minēja, ka grieķu vārds vārdam kārdinājums nozīmē to pašu pārbaudījumu. Tātad tā ir kā tāda monēta ar divām pusēm. Tas pats vārds nozīmē gan kārdināšanu, gan pārbaudījumu. Un tikai rezultāts šim notikumam parāda, vai tas bija Dieva dots pārbaudījums, vai Dieva nedots, bet pieļauts kārdinājums. Ja tu izej cauri šim notikumam un pabeidz to grēkā, tad, atskatoties uz šo šķērsli, kā Raimonds te bija arī vizuāli parādījis, atskatoties uz to, tu redzi, ka grēks ir uzvarējis, un tas ir bijis kārdinājums. Bet, ja tu pabeidz šo šķērsli ar uzvaru, tad tu vari teikt, ka tas bija Dieva dots pārbaudījums, un tu esi viņu uzvarējis. Tā kā šeit Jēkabs min: “Laimīgs tas vīrs, kas iztur šo pārbaudi.” Laimīgs tas vīrs. Un grieķu vārds vārdam laimīgs ir tas vārds “macarios”, kuru, ja jūs šeit esat bijuši pirms diviem trim gadiem, kad mēs gājām cauri Kalna svētrunai, mēs viņu tik daudz pieminējām. Tie ir tie pirmie vārdi, ar kuriem Jēzus atklāj Kalna svētrunu, kur Viņš septiņas reizes saka: “Laimīgs, laimīgs, laimīgs tas cilvēks.”

Un šeit Jēkabs, iespējams, todien viņš bija klāt Kalna svētrunā, toreiz vēl kā neticīgs Jēzus brālis, un šeit viņš min šo pašu vārdu - laimīgs. Tas vīrs, kurš iztur kārdināšanu. Jēkaba doma – tu esi laimīgs, ja tu izturi. Un tomēr tālākā doma pagriežas nedaudz citā virzienā un apskata mūsu nostāju, kur mēs bieži vien sakām: “Ja man tiek dzīvē sūtīts kārdinājums vai pārbaudījums, es neesmu laimīgs, es esmu nelaimīgs. Kas tā par laimi? Es neesmu laimīgs, man šis dzīves posms ir kā viena liela nelaimes ieleja.” Un tad, kas notiek parasti, ir tas, ka mēs sākam Dievu vainot tajā. Mēs sākam Dievu vainot. Mēs sakām, ka nevis es esmu vainīgs, bet ir vainīgs tas cilvēks, vai ir vainīgi tie apstākļi, un beigu beigās mēs nonākam pie tā, ka viss tas, ko mēs gribam vainot, ir tas, ko Dievs ir radījis vai devis mūsu dzīvē. Beigu beigās viss atduras pret to, ka Dievs ir vainīgs. Kādēļ viņš mani radījis ar fiziskām vājībām, kuru dēļ man ir jācieš fiziski, ar kādām slimībām varbūt nedziedināmām? Kādēļ Dievs man neļauj tikt ārā no šīm finansiālajām problēmām? Es cenšos dzīvot taisnīgu dzīvi, es cenšos būt godīgs, kāpēc Viņš man neļauj iziet ārā no tā? Un tā mēs varam jebkuru problēmu paņemt un atrast, ka Dievs ir vainīgs tajā. Bet Jēkabs 13. pantā saka: “Neviens, lai nesaka kārdināšanā, ka Dievs mani kārdina, jo Dievs pats nevienu nekārdina. Dievs ir ārpus jebkādas kārdināšanas.” Tad, kad es esmu lasījis šo rakstu vietu, es esmu ļoti bieži domājis, kāda jēga ir šo teikt, jo taču neviens patiesībā nesaka, ka Dievs kārdina. Tas taču ir skaidrs! Bet, ja tu padomā dziļāk, tu atdursies pret to, ka jebko citu vainojot, izņemot sevi, tu beigās vaino tā radītāju. Un tā nu ir šī tendence, ka tu grūd vainu prom no sevis.

Es zinu no savām ikdienas stresa situācijām, ka bieži vien pirmā reakcija ir vainot kādu citu. Ja bērni neklausa, tad ir kāds cits vainīgs tajā brīdī. Kurš viņus nepieskatīja? Un tā ir pirmā tāda iekšējā reakcija, ko tu dari. Tu varbūt kādreiz spēj viņu apturēt, bet tā ir pirmā reakcija. Meklēt grēkāzi. Un mēs to redzam arī mūsu sabiedrībā. Meklēt grēkāzi bieži vien ir visforšākā lieta jebkurā traģēdijā. Pirmais, ko dara. Tāpēc komentāri internetā ir tik populāra lieta. Meklēt grēkāzi. Un, ja tu to vari darīt anonīmi, tad tā ir vēl jaukāka nodarbe. Bet šāda te problēma cilvēkam ir atrodama jau pašā pirmsākumā Ēdenes dārzā. Labs piemērs. Kad Dievs uzrunā Ādamu un jautā, vai viņš ir ēdis no aizliegtā koka, kuru Ādams vaino? 1.Mozus 3. nodaļā mēs varam lasīt, ka Ādama atbilde skan šādi: “Tā sieva, viņa man deva no tā koka, un es ēdu.” Vai tā viņš saka? Nē! Viņš saka vēl trakāk. Viņš saka: “Tā sieva, ko Tu man devi, viņa man deva no tā koka, un es ēdu.” Viņš pat nevaino sievu, viņš vaino sievu, kuru Dievs viņam ir devis. “Dievs, Tu man...Es vienā rītā pamostos no dziļa miega un re, man blakus ir sieva. Es viņu izvēlējos? Kāpēc Tu man esi devis tieši tādu sievu? Tā sieva, ko Tu man devi, viņa man deva no tā koka, un es ēdu. Dievs, Tu pats esi vainīgs.” Un redzi, nākamais, ko Dievs dara, ir, Viņš  pagriežas pret šo sievu un jautā viņai, un sievas atbilde ir: “ Čūska mani pievīla un es ēdu. Nē, es neesmu vainīga. Čūska!” Un nākamais teikums, kas šeit nav rakstīts, varētu būt: “Kurš gan ir radījis čūsku?” 

Un tāpat mēs šodien praktizējam šo pašu metodi – vainot citus, vainot kādu ārpus manis. Un beigu beigās tas nozīmē vainot Radītāju, Dievu. Bet Jēkabs saka: “Nē! Nekad nevaino Dievu! Dievs ir ārpus visa šī, Dievs nav atbildīgs par grēku. Dievs pat nespēj smērēties ar grēku. Dievs ir ārpus jebkādas kārdināšanas.” Viņš pat nespēj... Saprotiet to, ko tas nozīmē? To, ka Dievs nespēj tāpēc, ka viņš ir pilnīgi labs un pilnīgi taisnīgs, Viņš ir visas labestības definīcija. Kāds varbūt teiks: “Nu pagaidi, pagaidi! Mēs te mācam, ka Dievs ir visspēcīgs. Ko tad tu saki, ka Viņš nav spējīgs? Bet Bībele tieši to māca, ka ir tikai viena lieta, ko Dievs nespēj. Ebrejiem 6 un vēl trīs rakstu vietās ir minēts, ka Dievs nespēj melot. Dievs nespēj nostāties pret Sevi un Savu identitāti. Viņš nespēj smērēties ar grēku. Un tikai tāpēc, ka Viņš nespēj šo vienu lietu, Viņš spēj visu pārējo. Tāpēc, ka Viņš nespēj nostāties pret Sevi, tādēļ Viņš ir visspēcīgs un spēj visu pārējo. Dievs nespēj nostāties pret Savu taisnību un pilnīgo labestību, un tas ietver arī to, ka Dievs nespēj grēkot vai smērēties ar grēku un kārdināšanu. Un tādēļ Bībele saka, ka Dievs ir kāds? “Dievs ir svēts, svēts, svēts.” Ir ļoti daudz rakstura īpašību, kas ir minētas Bībelē, kas apraksta Dievu. Bet ir tikai viena, kas trīskāršu uzsvaru liek, un tā ir šī, ka Viņš ir svēts, svēts, svēts. Viņam grēks nespēj pieskarties.

Bībele pat saka Habakuka grāmatā 1. nodaļā, ka Dievs pat nespēj skatīties uz grēku, tik svēts Viņš ir. Tur ir teikts: “Tavas acis ir šķīstas un neredz ļaunu.” Tādēļ nekad nesaki, ka Viņš ir tas, kurš sūta kārdināšanu tavā dzīvē, vai, ka Viņš būtu atbildīgs par grēku, kas notiek tavā dzīvē. Nekad nesaki, ka Viņš ir atbildīgs arī par grēku šajā pasaulē. Pieļaut kaut ko nenozīmē, ka tu esi par to atbildīgs. Atceries, grēks grib Viņu nogalināt. Kā gan lai Viņš būtu atbildīgs par grēku tad. Tādēļ arī neviens nespēs tiesas dienā stāvēt ar savu grēku Dieva priekšā un vainot Dievu, ka: “Dievs, Tu esi vainīgs. Tā ir Tava vaina, Dievs, ka man ir šis grēks man līdzi, kurš mani tagad notiesās uz mūžu.” “Nē, cilvēk, klausies - grēks ir tava atbildība. Grēks ir tava atbildība.” Un Jēkabs to padara pavisam skaidru nākamajā 14. pantā. Viņš saka, ka nevis Dievs ir vainojams, un, ziniet, kurš vēl nav vainojams? Sātans. Sātans arī nav vainojams. Es zinu, ka jums nepatīk šī atbilde, es zinu, ka Ievai Ēdenē nepatiktu šī atbilde: “Nē, vainojama nav čūska.” Vaina ir meklējama manī pašā.

Jēkaba 1.nodaļa, 14. pants: “Bet ikvienu kārdina viņa paša iekāres, kas to ar ēsmu pievilina un velk to sev līdzi.” Iekāres, kas tās ir par iekārēm? Tas grieķu vārds ir “epithumia”, un šo vārdu mēs atrodam tajā rakstu vietā, kuru Reinis lasīja ievadā, 1. Jāņa vēstulē 2. Tur bija minētas šīs iekāres jeb šīs kārības. Miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība. Mēs esam šo tēmu pāris nedēļas atpakaļ jau apskatījuši, pieskārušies tai. Bet tur ir runa par šīm iekārēm, kuras Bībele sadala šajās trijās grupās, un visas kārdināšanas, kas notiek šajā pasaulē, notiek šajā veidā. Pati tā zemiskākā, pati tā vienkāršākā ir miesas kārība. Viss tas, ar ko tu gribi iegūt apmierinājumu savai miesai, vienalga, vai tas ir tavam vēderam, vai tas ir seksuāls apmierinājums, vai tas ir slinkums, komforts, jebkas, ko tava miesa pieprasa no tevis. Otrā ir acu kārība. Tas nozīmē, ka nevis tas, kas tev ir tavā miesā, bet tas, kas ir kādam citam, ko tu redzi ārpus sevis, un ko tu iekāro. Otra sieva vai vīrs, vai manta, vai talanti. Un trešais ir dzīves lepnums, kas ir ne tikai mana miesa, apmierināt manu miesu, vai skatīties uz citiem un dabūt to, kas ir citiem, bet pretējais virziens – kas es esmu citu acīs? Ka es gribu būt kaut kas citu acīs, ka man ir vārds, slava, reputācija. Ka citi iekārotu mani, ka citi iekārotu varbūt manu prātu, vai manu miesu.  Un šo metodi sātans lieto, un šī metode darbojās mūsu kritušajai miesai.

Mēs jau esam skatījušies tos piemērus. Viens piemērs bija Jēzus kārdināšana tuksnesī, kur tiek lietota šī metode, kur ir maize, kuru sātans piedāvā miesai, tad viņš rāda visu pasauli acīm, un tad viņš nostāda Viņu templī, lai Jēzus lec no tempļa un kļūst par gaidāmo Mesiju, kļūst pārējo acīs kā tas gaidāmais Mesija. Un mēs to pašu piemēru redzam Ēdenē, vai ne? 1.Mozus 3, kur rakstīts, ka: “Sieva redzēja, ka tas koks ir labs, lai ēstu (miesas kārība) un ka ir tīkams acīm (acu kārība), un ka ir kārojams prātam, jo tas padarīs mani kā Dievu.” Šī lepnība. Un šīs iekāres ir kā šīs ēsmas, par kurām Jēkabs runā, un kas ir izklātas mums apkārt, un tās pievelk mūs. Un tās darbojās ne tikai Bībelē minētajos piemēros, bet arī šodien manā miesā un arī tavā miesā. Un mums visiem ir šī problēma, mēs atzīstam to vai nē, bet šī problēma mums ir, un risinājums nav cīnīties ar šīm ēsmām, kas man ir izklātas apkārt, tāpēc, ka visbiežāk es nespēju viņas ietekmēt. Jā, man ir jādomā par to, ja man ir problēmas ar alkoholu, ka es nestaigāju katru dienu garām veikalam, kurā tirgo alkoholu. Vai, ja man ir problēmas ar pornogrāfiju, ka es meklēju veidus, kā es nenonāku vietā, kur es esmu viens. Jā, man ir atbildība par šo, bet man vienmēr būs apkārt kādas ēsmas, kuras mani vilinās, tāpēc es nevarēšu cīnīties ar viņām, bet es varu cīnīties ar sevi. Es varu kontrolēt to, vai es esmu piepildīts un apmierināts tik tālu, ka mani neuzrunā vairs šīs lietas.

Kādiem cilvēkiem jeb kad cilvēkam pieķeras šīs ēsmas? Jeb kad cilvēks pieķeras šīm ēsmām? Pieķeras tad, kad viņi dzird, ka ēsmas jeb šīs iekāres saka: “Es tev došu apmierinājumu, kas ir labāks par to, ko tev var dot jebkas cits. Es tev došu apmierinājumu tur, kur tā tev vēl nav.” Un tad cilvēks ieklausās un iztēlojās, un grābj ciet. Bet, kad cilvēks nepieķeras? Kad viņš apzinās, ka tas, ko šī iekāre viņam piedāvās, viņam vairs nav vajadzīgs, jo viņam jau ir dots apmierinājums. Ka šī iekāre nespēs viņam dot neko labāku. Un, ziniet, kurš ir labākais piemērs? Jēzus! Jēzus tika kārdināts ar šīm iekārēm, bet Viņš neatsaucās. Un es ticu, ka ne tikai tādēļ, ka Viņš bija Dievs un tā bija Viņa Dieva identitāte, jo Viņš bija arī īsts cilvēks, Viņš bija pilnīgs cilvēks. Bet Viņš neatsaucās tādēļ, ka Viņš spēja apzināties, ka Viņam viss jau ir dots. Viņam bija dota šī pieeja Dievam, un Viņš saprata, ka Viņam viss jau ir dots. Ka nav nekas, kas Viņam var dot lielāku apmierinājumu nekā tas, kas Viņam jau ir dots. Viņš jau ir saņēmis pilnību, un  tādēļ neviens vairs nespēs dot ko labāku. Un es zinu, ka mēs, šodien šeit sēžot, sakām: “Jā, bet es jau neesmu Jēzus, es neesmu pilnīgs. Mana redze ir tik aizmiglota, ka es neredzu to visu, kas man ir dots.” Un tomēr Jēzus teica Kalna svētrunā, un arī Jēkabs iepriekšējās nedēļas tekstā, Viņš saka: “Topiet arī jūs pilnīgi. Topiet jūs arī pilnīgi. Debesu Tēvs ir pilnīgs, topiet jūs pilnīgi.” Un jo tuvāk jūs būsiet šai pilnībai, jo mazāk jums kāds kaut ko varēs piedāvāt. Jo mazāk šīs iekāres balsis spēs jūs pārliecināt, ka viņas jums kaut ko var dot, kā jums vēl nav. Un kaut arī mēs nekad neaizsniegsim šajā dzīvē pilnību, tas nenozīmē, ka mēs nevaram iet ceļu pretī pilnībai, vai ne? Šis ceļš mums ir iespējams, iesim un tad mēs redzēsim, cik daudz svētību šajā ceļā ir izklātas. Un šo ceļu sauc svēttapšanas ceļš. Svēttapšanas ceļš, par ko visa šī Jēkaba vēstule ir rakstīta.

Un, ziniet, tad, kad es sāku gatavot šo svētrunu, man pirmā doma bija paņemt kādus desmit piemērus no Bībeles un nolasīt, kā grēks ietekmē cilvēkus, kuri ir minēti Bībelē, un tad parādīt, ka visos gadījumos grēkam ir sekas. Diemžēl man ir iedots tik garš teksts, ka es vienkārši nevaru laika trūkuma dēļ, bet palasiet mājās paši, paņemiet Bībeles tekstus, palasiet piemērus, kur notiek grēks, un paskatieties, kā tas ietekmē. Piemēram, Dāvids, kurš grēko un pārkāpj laulību, vai Dievs viņam piedeva? Dievs viņam piedeva, jā. Vai tas nozīmē, ka nekādas sekas nebija par viņa grēku? Nē, tas to nenozīmē. Viņam bērns tika atņemts, bērns nomira, un tās bija šīs grēka sekas. Un grēkam vienmēr ir un būs sekas. Kādēļ mēs uzskatām, ka mūsu dzīvē mūsu grēkam jau nu nebūs sekas? Nu mēs atvainosimies Dievam, un viss būs nolīdzināts, un viss būs labi. Kādēļ mēs esam tik kūtri iet šo svēttapšanas ceļu pretī pilnībai? Mūsu grēkam, jebkuram grēkam būs sekas. Jebkuram grēkam būs sekas. Un tas nenozīmē, ka Dievs kā tāds ceļu policists stāv ar radaru rokā un mēģina nošaut, ka tik kādam pārkāpumu varētu atrast. Nē, Dievs ir pilnīgi labs un taisnīgs. Bet atcerieties un atcerēsimies, ka mēs nevaram Dievu apmānīt, un, ko mēs sējam, to mēs arī pļausim. Un tas ir ļoti vienkāršs likums. Ja tu pārkāp taisnības robežu un ieej netaisnības zonā, tad rēķinies, ka būs sekas. Tas ir kā būvēt bērnam tornīti ar klucīšiem. Tur darbojās fizikas likumi, pievilkšanās spēks un, ja tu noliksi to kluci nepareizi, tas tornis sabruks. Nesaki, ka Dievs bija vainīgs, ka šis tornis sabruka. Tie ir parastie likumi, kas darbojās mūsu katra dzīvēs, un mūsu grēkam būs sekas. Tādēļ ir šis ceļš, kas ved pretī pilnībai. Un jo vairāk mēs iesim pa to, jo pilnīgāki mēs kļūsim un jo mazāk šīs ēsmas izliktās liksies mums interesantas. 

Un tad Jēkabs pamaina metaforu no zvejniecības, no makšķerēšanas uz kaut ko personīgāku, uz kaut ko intīmāku - uz dzemdībām. Uz dzemdībām. Viss atlikušais posms ir par dzemdībām. Un viņš min, ka šai iekārei ir trīs posmi. Šī iekāre, ja tu tomēr viņai atsaucies, un tu paņem to, ko tā ar ēsmu tev ir izmetusi priekšā. Kas notiek tad? 15. pants: “Tā nu iekāre ieņemdama dzemdē grēku”, lūk, šis Dieva lielākais ienaidnieks - grēks. “Grēks nobriestot dzemdē nāvi.” Nāvi! Mums šķiet reizēm, nu ar to iekāri paspēlēties mazliet jau var, bet, ja mēs vienmēr turētu acīs to, kas piedzimst no šīs iekāres, tad mēs varbūt būtu uzmanīgāki. Un tā ir viena no sastāvdaļām šajā ceļā uz pilnību - turēt acu priekšā, ko nozīmē grēks. Un šī rīta svētruna ir tikai kā mazs atgādinājums tam, par ko mums vajadzētu savā ikdienā domāt, staigājot savā ikdienā apkārt šīm ēsmām. Jo grēks dara kaut ko vēl. Viņš dzemdē slepkavu. Grēks dzemdē slepkavu. Grēks atnes nāvi, Jēkabs saka. Atcerieties es teicu, visam grēkam, katram grēkam ir sekas, un grēks dzemdē nāvi. Pāvils raksta: “Grēka alga ir nāve.” Tā atnes garīgo, mūžīgo nāvi tiem, kas tiesas dienā ierodas tiesneša priekšā ar savu grēku. Jā, ir arī tie, kas tērpsies Kristus taisnībā un nāks tiesneša priekšā bez sava grēka, bet nāks ar šo  Kristus pilnību, ar šo Kristus taisnību, kura sakrīt ar Dieva pilnīgo taisnību. Bet, ziniet, arī tiem, kuri ir tērpti Kristus taisnībā, šīs savas miesas, kritušās miesas dēļ viņiem joprojām ir cīņa ar grēku. 

Un ir kristietības novirziens, kuru sauc par antinomiānismu, kur tu saki: “Nu, es jau esmu tērpts Kristus taisnībā, tāpēc es varu dzīvot brīvības likumā”, par kuru Jēkabs, starp citu, runās nākamajos tekstos. “Es esmu brīvs no grēka, un es tagad varu dzīvot, kā es gribu! Nekādu likumu vairs nav.” Bībele to nemāca. Bībele māca, ka tu Kristus taisnībā tērpts, būsi brīvs no nāves. Garīgā nāve tevi vairs nevarēs ietekmēt. Tas ir tas, ko mēs saucam par glābšanas nezaudējamību. Tāpēc, ka tas ir darīts Dieva spēkā. Bet fizisko nāvi grēks joprojām spēj ietekmēt. Visam grēkam ir sekas, un, kā jau es teicu, viss tas, ko mēs darām, tas atspoguļosies arī šajā dzīvē. Mēs redzam Bībelē, piemēram, 1. Korintiešiem 11, ka necienīga jeb grēcīga Vakarēdiena lietošana noved, piemēram , pie šādas nāves. Tur ir teikts: ”Tādēļ daudz starp jums ir vājinieku un nespēcīgo, un daudzi ir miruši.” Un 1. Jāņa 5 ir minēts nāves grēks jeb grēks uz nāvi, kur daudzi teologi saka, ka te ir runa par grēku, kurš ir pēdējais grēks Dieva pacietības mērā. Un Dievs tevi, savu bērnu, jā, taisnotu Kristū, jā, bet, ja tu joprojām turpini dzīvot šajā grēkā, Viņš tevi izņems ārā no šīs pasaules, lai tu neturpini maldināt cilvēkus un nest nepatiesu liecību par Viņu. Un arī šādus piemērus mēs redzam Bībelē. Katram grēkam ir sekas, tāpēc nemaldieties, grēks dzemdē slepkavu - nāvi. Un Sperdžens (C. H. Spurgeon) ir teicis: “Ja tu nenomirsi grēkam, tu nomirsi no grēka. Ja tu nenokausi grēku, grēks nokaus tevi.” Un mums liekas, labi, ar tiem lielajiem grēkiem jau viss ir labi, es ar viņiem tieku galā, neesmu nevienu  noslepkavojis, neesmu arī citas lielas, ļaunas lietas darījis, bet patiesībā tā arī nav sātana metode lietot šo grēku, vai ne? Patiesībā tie mazie grēki, tie šķietami neredzamie grēki ir tā problēma, jo tas patiesībā ir process uz nejūtīgumu pret grēku. Tas ir kā tāds process, ka tu attaisno šīs mazās lietas, un tev liekas, nu, salīdzinot ar pasauli, tas jau nav nemaz tik traki, un tu turpini dzīvot ar viņām, un tu kļūsti arvien nejūtīgāks. 

Ir kāds sens, labs stāsts, varbūt jūs esat lasījuši par to, kā eskimosi medīja vilkus. Paklausieties! Vispirms eskimoss savu nazi apsmērē ar dzīvnieku asinīm un ļauj tām sasalt. Tad viņš pievieno vēl vienu slāni asiņu, un tad vēl vienu, līdz nazis ir pilnībā apklāts ar sasaldētajām asinīm. Pēc tam mednieks iestiprina šo nazi zemē ar asmeni uz augšu. Kad vilks, sekojot savai jūtīgajai ožai, atklāj šo ēsmu, tas sāk to laizīt, sajūtot svaigi sasalušās asinis. Tas sāk to laizīt arvien ātrāk, arvien enerģiskāk riņķojot ap asmeni, līdz tā asā mala tiek atsegta. Nu jau drudžaini, arvien spēcīgāk un spēcīgāk vilks laiza asmeni arktiskajā naktī. Tik spēcīga kļūst viņa tieksme pēc asinīm, ka tas nepamana atkailinātā asmeņa žiletes aso griezienu viņa paša mēlē. Kā arī nespēj sajust brīdi, kurā viņa neapmierināmās slāpes sāk apmierināt viņa paša siltās asinis. Viņa gaļēdāja apetīte pieprasa vēl, līdz rītausmā atrod viņu sniegā mirušu. Cik nemanāmi grēks spēj ielavīties mūsos un ienest šo nāvi. Un viss sākās ar šo iekāri, ar šo prātu. Un tādēļ arī mums ir jākontrolē tas, ko mēs laižam pa šīm durvīm iekšā.

Un tā nu Jēkabs uzsver: “Nemaldieties!” 16. pantā, “Dievs nav tas, kurš dod kārdinājumus.” Un tad viņš nobeidz savu domu ar to, ko Dievs dod. Dievs dod kaut ko citu. Un Viņš saka, ka: “Jebkurš labs devums un jebkura pilnīga dāvana ir tā, kas nāk no augšienes, no gaismas Tēva.” Dievs nedod kārdinājumus, bet Viņš dod pārbaudījumus, kuri padara mūs stiprākus šajā ceļā pret netaisnību un grēku, kuri mūs norūda, lai mēs varētu būt spējīgāki atteikties. Viņš dod to kā dāvanu, un, lai mēs šīs pārbaudījumu dāvanas vispār spētu saņemt, Viņš dod mums vislielāko dāvanu, kas ir minēta 18. pantā, un tur ir šīs pēdējās dzemdības minētas. Jēkabs parāda, ka Dievs nav tas, kas dzemdē šo grēku un nāvi. “Bet Dievs ir atdzemdinājis mūs ar patiesības Vārdu”, Viņš ir izvēlējies mūs, 18. pantā teikts: “Viņš ir mūs izvēlējies un atdzemdinājis ar patiesības Vārdu, lai mēs būtu kā Viņa radījumu pirmaugļi.” Te nepiedzimst grēks un nāve, te nepiedzimst netaisnība, te piedzimst pretējais. Un Dievs dod, caur Savu suverēno vēlmi, gribu Viņš rada cilvēku, kurš ir radīts šajā taisnībā caur šo patiesības Vārdu. Un tagad vairs cilvēkā neverd šis netīrais, smirdīgais grēka piķis, kurš visu laiku nāk kā tāds vīruss ārā no cilvēka sirds, bet Jēzus saka Jāņa 4: “Bet, kurš dzers no ūdens, ko Es tam došu, kas ir šis patiesības Vārds, tam neslāps nemūžam. Ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” Un, ja mēs bieži šo pantu redzam tādā dzeršanas ilustrācijā - dzeramais ūdens, tad ūdens ir arī tas, kurš šķaida netīrumus, kurš mazgā. Mēs, kuri ikdienā mazgājam traukus, mums nereti sanāk sastapties ar sakaltušu, cietu problēmu uz traukiem. Un mēs uzlejam ūdeni un atstājam pamiekšķēties, un pēc tam mēs varam viņu notīrīt. Tas ir tas, ko dara šis patiesības Vārds, un reizēm tas ir process, kas prasa ilgāku laiku, kamēr cilvēks spēj attīrīties. Bet tam ir jānotiek, tam ir jābūt redzamam virzienam cilvēka dzīvē, kurš sevi sauc par Dieva bērnu. 

Un vēl pēdējā doma. Šis 18. panta sākums, Viņš mūs ir izvēlējies. Es zinu, ka es bieži pieminu tēmu par izredzētību, bet es ceru, ka jūs paši sākat manīt, cik tas ļoti daudz vijās cauri Bībeles tekstiem. Ar to mēs atkal un atkal sastopamies. Un arī šodien Bībeles oriģinālteksts skan: “No Savas brīvās gribas Viņš mūs ir atdzemdinājis.” Vecais latviešu valodas tulkojums pat saka: “Brīvās gribas. No Savas brīvās gribas Viņš mūs ir atdzemdinājis". Šī ir vienīgā vieta Bībelē, kurā ir minēta brīvā griba. Vienīgā vieta. Un šī brīvā griba ir piedēvēta Dievam nevis cilvēkiem. Un kā gan citādi ar nāvējošu, nedziedināmu grēku slims cilvēks, viņš nespēj izlemt kļūt vesels. Viņam ir vajadzīga palīdzība no malas jeb, pareizāk sakot, no augšienes. Un tāpat kā dzemdībās bērns neizvēlās tikt ieņemts, bet lēmums notiek kaut kur ārpusē, tāpat neārstējams grēcinieks tiek dziedināts pēc Dieva gribas. Cik skaista un cik spēcīga ir šī Viņa griba, šī Viņa brīvā griba! Un cik viņa ir nemainīga! 17. pants saka, ka Dievs ir pastāvīgs un nav mainīgs kā ēna. Un tādēļ, ak, kāda žēlastība mums ir notikusi! Kāda žēlastība, jo Viņa taisnošana ir sakņota nemainīgajā Dieva gribā. Nemainīgajā Dieva gribā. Un šādam, tik spēcīgam grēkam nekas cits arī nevar palīdzēt, kā vienīgi Dieva žēlastība. Lai tā ienāk mūsu dzīvēs, lai tā pavada mūs, un lai tā dod mums spēku un pateicību iet šo svēttapšanas ceļu pretī pilnībai.

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies par šo pasauli, ko Tu esi radījis. Un paldies, ka Tu esi mīlestības Dievs. Paldies, ka tu mīli katru cilvēku, un ka ir tikai grēks, grēks tas, ko tu ienīsti. Palīdzi mums, Kungs, redzēt grēku kā šo ienaidnieku arī mūsu dzīvēs. Un lūdzu, ka patiesības Vārds varētu mazgāt mūsu dzīves, ka patiesības Vārds mums liktu gribēt iet pa šo ceļu pretī pilnībai. Un, ka tas parādītu arī, ka mēs esam atšķirīgi no šīs pasaules, kura mīl grēku. Paldies, Kungs, par Tavu žēlastību, to mēs lūdzam Jēzus vārdā. Āmen.