#4 Brīvības likums
Svētrunu arhīvs
Tulko Lelde Keice
Jums jāzina, mani mīļotie brāļi, ikviens cilvēks lai ir nasks klausīties, bet lēnīgs runāt un gauss dusmoties, jo cilvēka dusmas nerada Dieva taisnību. Tādēļ atmetiet jebkuru nešķīstību un visu to, kas no ļauna vēl atlicis, un lēnprātībā saņemiet jūsos iedēstīto vārdu, kas ir spējīgs izglābt jūsu dvēseles. Topiet par vārda darītājiem, nevis tikai klausītājiem, kas paši sevi pieviļ. Ja kāds ir vārda klausītājs, bet nav tā darītājs, tāds līdzinās vīram, kas lūkojas uz savu paša vaigu spogulī, – pavērojis sevi, viņš aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš izskatījies. Bet, kas dziļi ielūkojas un paliek pilnīgajā brīvības likumā, kas nav aizmāršīgs klausītājs, bet ir darba darītājs, tāds būs svētīts savos darbos. Ja kāds iedomājas, ka viņš dievbijīgi kalpo Dievam, bet savu mēli nesavalda, viņš māna savu sirdi; tāda cilvēka kalpošana ir tukša. Tīra un neaptraipīta kalpošana Dieva un Tēva priekšā ir šāda: apraudzīt bāreņus un atraitnes viņu nedienās un sargāt sevi no šīs pasaules nešķīstības. — Jk 1:19-27
Svētrunas noraksts
Šodien mēs vēlamies domāt par brīvību. Brīvība ir viena no svarīgākajām sastāvdaļām cilvēka dzīvē. Tā ir kā gaiss, ko mēs elpojam, pat nepamanām to vai nedomājam par to. Šī prasība pēc brīvības ir tik dziļi iemiesota cilvēka identitātē. Un mēs zinām, atskatoties vēsturē, mūsu tautai brīvība ir maksājusi augstu cenu – sāpes un asinis, un cilvēku dzīvības. Un mēs varam sevi saukt laimīgus, ka mēs varam dzīvot brīvā Latvijā, vai ne? Un, ja mēs paskatāmies uz savu ticības dzīvi, tad arī tur brīvība spēlējusi svarīgu lomu mūsu baptismā. Tāpēc, ka baptisma galvenā atšķirība nav kristības formā, tas nebija pirmais, kas mūs nošķīra no visām pārējām reliģijām, bet baptisms radās tāpēc, ka cilvēki gribēja brīvību un autonomiju no valsts, baznīcas. Un tas bija tas pamatakmens baptismā, kurā būtu tikai personīgās attiecības ar Kristu kā galvenais nosacījums, lai iestātos draudzē, nevis kāds ārējs apstāklis, kā citām konfesijām bija. Un tā dzima baptisms, un jau no paša pirmsākuma tas tika dalīts divās grupās. Bija tie, kurus angliski sauc par “general baptists” jeb vispārīgie baptisti un “particular baptists” jeb sevišķie baptisti. Nezinu, kurš izdomāja tik dīvainu nosaukumu “sevišķie baptisti”. Tie bija tie, kuri ticēja kalvinismam un izredzētības doktrīnai. Un dalījums pastāvēja gan Anglijā, starptautiski, gan Latvijā, šīs divas grupas izveidojās jau no paša sākuma. Un kaut arī bija šīs atšķirīgās izpratnes, tomēr allaž šīs alkas pēc brīvības bija vienojušas baptistus.
Un šodienas Jēkaba vēstules tekstā 1. nodaļas 19-27, turpinot mūsu sēriju par Jēkaba vēstuli, mēs vēlamies aplūkot šo iekšējo brīvību. Un es atgādinu, ka Jēkaba vēstule ir kā tāds saraksts ar pārbaudēm, kur Jēkabs uzdod savā veidā jautājumu, vai tavi darbi atbilst Kristus darbiem? Vai tava iekšējā ticība parādās ārējos darbos? Un pagājušās nedēļās viņš mums jau ir devis divas pārbaudes. Pirmā bija – vai tu spēj priecāties pārbaudījumos, un otrā bija – vai tev ir tikpat nopietna attieksme pret grēku kāda tā bija Kristum? Un šodien ir trešā pārbaude - tava spēja redzēt brīvības likumu. Brīvības likums.
Mēs nelasīsim vēlreiz šo rakstu vietu, ievadā jau lasījām viņu, bet es aicinu, atveriet to vaļā savās Bībelēs. Un, ja mēs tā aplūkojam to lasīto, tad varbūt tā pirmā doma ir šāda: nu tur jau viss ir skaidrs, viss vienkārši – vairāk klausīties, mazāk runāt, mazāk dusmoties, vairāk darbos pierādīt sevi, un tādēļ kalpot pašaizliedzīgi. Tas būtu tas, kā mēs varētu redzēt šo rakstu vietu tādā īsā, virspusējā veidā. Un pirmie četri panti un pēdējie divi panti to arī izstāsta. Un viss būtu vienkārši, ja vien nebūtu pa vidu dažas neparastas lietas. Piemēram, 23. pantā salīdzinājums ar vīru, kurš skatās spogulī. Ilgu laiku dzīvē man šis salīdzinājums likās neloģisks, pilnīgi neko neizsakošs, jo kurš gan vīrietis iet un skatās spogulī, un tad aiziet un aizmirst. Es nezinu, varbūt sievietēm tā mēdz būt problēma? Bet skatīties spogulī un tad aizmirst?! Un tad 25. pantā minētais brīvības likums, ap kuru vijās visa šī rakstu vietas doma. Un tātad šis vīrs ieskatās spogulī, aiziet un aizmirst redzēto. Bet kādēļ viņš aizmirst? Ko tas viss nozīmē? Un tas vēl nav viss, turpinājumā ir otrs vīrs, kurš dara to pašu, bet viņš ieskatās dziļi. Viņš skatās tik dziļi, ka tas izraisa kaut ko viņa dzīvē. Tur ir teikts – dziļi ielūkojas un paliek pilnīgajā brīvības likumā. Tātad tā atšķirība starp šiem diviem vīriem, kuri ir tā ilustrācija Jēkabam, ir tajā, ka viens paliek brīvības likumā un otrs nē.
Un tā ir mūsu šodienas pārbaude. Kurš vīrs esam mēs? Vai es esmu brīvības likumā? Un varbūt vēl vienu soli atpakaļ, vai es vispār zinu un saprotu, kas ir brīvības likums? Spogulis ir Dieva Vārds tāpēc, ka visa šī doma, par ko Jēkabs runā, ir doma, ka vajag klausīties Dieva Vārdā. Ieskatīties spogulī nozīmē klausīties Dieva Vārdā. Ieskatīties dziļi spogulī nozīmē klausīties dziļi Dieva Vārdā. Un tieši to es vēlos šodien darīt. Nevis es pats atbildēšu uz šiem jautājumiem, bet es vēlos, ka Dieva Vārds to dara. Es vēlos, ka Jēkabs to dara un citi Jaunās derības autori pēc kārtas. Un tādēļ tas būs kā tāds īss ceļojums cauri Bībelei, cauri dažādiem autoriem, kuri runās par šo brīvību un brīvības likumu.
Pirmais jautājums ir vienkāršs - kāds ir brīvības likums? Vai tas ir brīvs? Atbilde ir jā, tāpēc, ka brīvības likums. Un brīvības likums ir evaņģēlijs. Kristus piepilda likumu un tāpēc ir atbrīvojis mūs no tā sekām. Likums Kristus taisnotajiem vairs nav spēkā. Tā ir šī brīvība. Galatiešiem 2:19 Pāvils saka: “Bet caur bauslību es bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam. Līdz ar Kristu esmu pienaglots krustā, tādēļ nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus.” Bauslībai vairs nav varas pār mani, lūk, brīvības likums. Un es domāju, ka mēs, kas nākam uz draudzi un lasām Bībeli, to saprotam. Bet tagad izšķirošais jautājums - cik brīvs ir brīvības likums? Vai tas ir brīvs brīvs, vai arī tas ir brīvs līdz kādai robežai, kuru pārkāpjot, viņš vairs nav brīvs, un atkal esam atgriezušies bauslībā? Citiem vārdiem sakot, vai es savu brīvību varu pazaudēt? Vai es to taisnošanu, caur kuru Kristus man ir devis brīvību, vai es to varu atkal pazaudēt? Un Jēkabs mums te jau ir izteicies, tādēļ dosim vārdu Pāvilam, viens pants te jau bija. Otrais ir 1.Korintiešiem 5: “Tādēļ tas, kas ir Kristū,” ir kas? “Ir jauns radījums. Viss vecais ir pagājis un redzi, viss ir tapis jauns.” Te nepamainās cilvēks, te cilvēkam netiek kaut kas pielikts klāt, kāda laba Dieva taisnība, ar kuru viņš turpina savu ceļu. Te ilustrācija ir pilnīgi cita. Šis cilvēks nomirst, un tiek radīts kaut kas pilnīgi jauns. Cits cilvēks brīvības likumā. Un tas ir tas, ko Jēkabs grib, lai mēs redzam, kad mēs skatāmies spogulī.
Vai es redzu sevi kā pilnīgi jaunu radījumu? Dievs nevis tikai iedod tev svētu mugursomu, ar kuru tev turpināt ceļu, bet Viņš rada tevi pats, pats, lai neviens cits tev netiek klāt. Jauns radījums, kas ir izpirkts kā Dieva īpašums. Un mans atpirktais gars ir tik brīvs, ka netiek nekas cits klāt viņam. Un tāpēc Pāvils Romiešiem 8 varēja teikt: “ Un es esmu pārliecināts, ka nedz nāve, nedz eņģeļi, nedz varas, nedz tagadne, nedz nākotne, nedz spēki, nedz augstumi, nedz dziļumi, nedz kāda cita radīta lieta mūs nespēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā. Redziet, īstais brīvības likums. Tik brīvs, ka nekas tam nespēj tikt klāt, pat sātans nē. Ne dēmoni, ne zobens, nekas cits. Cilvēki saka: “Nekas netiek no ārpuses, bet es iekšēji tomēr varu izvēlēties. Es varu izvēlēties aiziet prom no Dieva.” Pirmkārt, Pāvils raksta, ka nekāda cita radīta lieta un, ja tu esi radīts, tad arī tu esi šo lietu sarakstā. Bet otrkārt, ja arī tu varētu, tad, kas būtu tevī, kas atteiktos no Dieva šīs jaunās radītās dzīves un brīvības likuma? Kas tevī varētu būt tāds, kas to gribētu? Ja tu dzīvo brīvības likumā, tu esi brīvs pat no tās daļas sevī, kura to gribētu, jo tā daļa ir miesa. Tu zināji, ka tava miesa un tavs gars garīgajā dimensijā ir nošķirti?
Es aicinu aiziet uz Romiešiem 7, uz beigām tiem, kam Bībeles ir vaļā. Mēs dažas rakstu vietas tur paskatīsimies, tāpēc ir vērts aiziet uz turieni. Romiešiem 7:18, tur Pāvils raksta: “Es zinu, ka manī, tas ir, manā miesā nemājo labais, es gan varu gribēt labo, bet piepildīt nevaru. Nevis to labo, ko es gribu, es daru, bet rīkojos ļauni, kā pats negribu. Un, ja es daru, ko negribu, tad ne jau es to daru, bet manī mītošais grēks.” Un tad 25. pantā viņš noslēdz šo domu: “Tā nu es ar prātu kalpoju Dieva bauslībai, bet ar miesu grēka bauslībai.” Mana miesa joprojām ir padota šai grēka bauslībai, grēka likumam, bet mans gars ir brīvs un dzīvo Dieva brīvības likumam. Citiem vārdiem sakot, miesa netiek klāt tavam garam. Un tādēļ, pabeidzot šo 7. nodaļu, Pāvils sāk to grandiozo 8. nodaļu, Romiešiem 8, kur pirmie divi panti skan šādi: “Tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas, jo Dzīvības Gara likums Kristū Jēzū tevi ir atbrīvojis no grēka un nāves likuma.” Lūk, brīvības likums nozīmē, ka tev vairs nav pazudināšanas. Un tādēļ bailēm arī vairs nav pamata, un to Pāvils saka 15. pantā: “Jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal baidītos, bet esat saņēmuši dēlu tiesības un Garu, kurā mēs saucam: “Aba, Tēvs!””
Ko dara tēvs, kad bērns izdara kādu pārkāpumu? Izmet no ģimenes, vai pārmāca par grēkiem? Izcilais 19. gadsimta ķīniešu mācītājs Vačmens Nī (Watchman Nee) raksta par kādu jaunatgriezto, kurš lielā izmisumā nācis pie viņa. Un šis cilvēks viņam saka: “Vienalga, cik daudz es lūdzu, vienalga, cik daudz es cenšos, šķiet, es nespēju būt uzticīgs savam Kungam, man liekas, es zaudēju savu pestīšanu.” Uz ko Nī atbildēja: “Vai tu redzi šo suni šeit? Tas ir mans suns, tas ir trenēts dzīvošanai mājā, tas nekad nerada nekārtību, tas ir paklausīgs, tas ir viens vienīgs prieks man. Bet tur blakus virtuvē ir mans dēls, mazulis, viņš rada nekārtību, viņš mētā apkārt ēdienu, viņš necieš drēbes. Viņš ir viens vienīgs haoss. Bet, kā tev liekas, kurš iemantos manu valstību? Ne mans suns, bet mans dēls ir mans mantinieks. Tu esi Kristus mantinieks, jo par tevi Viņš nomira.”
Tēvs saprot, ka bērnā būs jāinvestē, tādēļ viņš neatmetīs to pie pirmā lielā vai mazā pārkāpuma. Tēvs nevis izslēdz no ģimenes, bet viņš pārmāca un investē šajā bērnā. Un tādēļ arī gudrais Sālamans spēja rakstīt Sakāmvārdos 24, ka: “Septiņas reizes kritīs taisnais,” un darīs ko? “Atkal celsies.” Tēvs būs līdzās un viņš cels šo savu mazo bērnu atkal un atkal, cik vien daudz reižu būs vajadzīgs. Un, ja būs grēki, Dievs turēs viņu pie rokas un pacels, un būs pārmācība, bet šis ceļš turpināsies. Un tādēļ arī Pāvils savā 8. nodaļā var beigu daļā rakstīt vārdus 30. pantā: ”Par kuriem Viņš ir iepriekš noteicis, tos Viņš arī aicina. Un kurus aicina, tos Viņš arī attaisno; un kurus attaisno, tos Viņš arī pagodina.” Citiem vārdiem sakot, visi, kuri sāk šo ceļu ar Dievu, viņi arī pabeidz to. Lūk, brīvības likums.
Un tad vēl Pāvils 32. pantā dod ļoti labu ilustrāciju, viņš saka: “Kā tad Viņš, kas savu paša Dēlu nav saudzējis, bet atdevis Viņu par mums visiem, līdz ar Viņu nedāvās mums visas lietas.” Visas lietas. Kas ir šīs visas lietas, kuras Viņš dod? Ļaujiet man paskaidrot salīdzinājumā ar mājas būvniecību. Ja tu esi gatavs celt māju un investēt, piemēram, 100 000 eiro. Liela nauda. Vai citreiz pat 200 000 eiro. Vienkārši Toms smaidīja, 100 000 laikam ļoti maz ir, jā. Vai tad tu neinvestēsi mazumiņu 100 vai 200 eiro mēnesī, lai šo māju uzturētu? Ja Kristus ir nodots, lai uzceltu šo tavu garīgās dzīves namu, vai Dievs nedos visas lietas, par kuru Viņa dēla asinis ir izlietas, lai to uzturētu, saglabātu? Es šobrīd tieši ceļu māju, un tad, kad es stāvu šīs mājas priekšā, tad es redzu to laiku un tās pūles, un tos sviedrus, kurus es esmu ielicis darbā. Es redzu tās stundas, kuras es esmu sēdējis darbā, lai pelnītu to naudu, līdz ar to tā māja man ir kā tāds liels pulkstenis pilns ar stundām. Vai tiešām pie pirmās plaisas vai pie pirmā izsistā loga, ko mans dēls varbūt ar futbola bumbu būs izsitis, es pagriezīšu muguru šai mājai un teikšu: “Vācamies ārā?” Pēc visa tā ieguldītā?
Tēvs ieguldīja sava dēla dzīvību un asinis mūsu mājā. Un tādēļ Pāvila gala slēdziens ir Romiešiem 11: “Dieva žēlastības dāvanas un aicinājums ir negrozāms.” Brīvības likums nav grozāms vai atceļams. Arī apustulim Jānim ir kas sakāms par šo. 1. Jāņa 2:19 viņš stāsta par tiem, kuri tomēr izskatās, ka viņi aiziet prom no Dieva. Tur mēs lasām, ka: “Viņi izgāja no mums, bet viņi nebija mūsējie. Ja tie būtu bijuši mūsējie, tie būtu,” - ko darījuši? “Tie būtu pie mums palikuši. Bet viņi ir izgājuši, lai atklātos, ka viņi nav vis mūsējie.” Citiem vārdiem sakot, kuri nepaliek uzticami nevis atkrīt. Bet viņi atklāj, ka viņi nekad nav bijuši mūsējie. Bet tie, kas paliek līdz galam, tie ar to atklāj, ka viņi ir īstie. Un Jānis paskaidro, kādēļ viņi paliek līdz galam. Tādēļ, ka viņiem jau ir piešķirta mūžīgā dzīvība. 1. Jāņa 5 viņš raksta: “To es rakstu jums, kas ticat Dieva Dēla Vārdam, lai jūs zinātu, ka jums ir mūžīgā dzīvība.” Nevis jums būs kādu dienu mūžīgā dzīvība, bet jums ir. Un, cik gara ir mūžīgā dzīvība? Mūžīga? Mūžīga! Jānis šo domu ir smēlies no paša Kunga Jēzus.
Un apskatīsim vēl kādas rakstu vietas, kur Jēzus pats par šo tēmu runā. Kalna svētrunā Jāņa 5:24 Jēzus saka: “Patiesi, patiesi Es jums saku, kas Manus vārdus dzird un tic Viņam, kas Mani ir sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir pārgājis dzīvībā.” Vai dzirdējāt? Jau ir sākusies mūžīgā dzīvība. Un tad kāds var jautāt: “Bet, kur tad bija tas brīdis?” Un par to Jēzus runā Kalna svētrunā, kur Viņš runā par šauriem vārtiem un par šauro ceļu. Kuri bija pirmie? Vārti vai ceļš? Jēzus saka, ka šaurie vārti nāk pirmie, un tad sākas ceļš. Tātad nevis doma ir, ka tu centies savā spēkā iet pa šauro ceļu un mēģini beigās trāpīt īstajos vārtos. Un tādēļ arī Jēzus aicinājums tur neskan: “Ejiet pa šauro ceļu.” Viņš saka: “Ieejiet pa šaurajiem vārtiem.” Un tie, kuri neaizsniedz gala mērķi, tie nekad nav gājuši pa šauro ceļu, vai gājuši pa šaurajiem vārtiem. To Jēzus saka Mateja 7:23. “Un tad Es tiem apliecināšu, Es jūs nekad neesmu pazinis.” Nevis jūs gājāt pusi savas dzīves pa šauro ceļu, un tad vienā brīdī jūs aizmaldījāties prom. Viņš saka: “Es jūs nekad neesmu pazinis.” Jūs nekad neesat gājuši pa šauro ceļu. Un tādēļ Dievam tā valoda, kad Viņš runā, ir tik ļoti melnbalta. Dievam viss ir nekad vai nemūžam, vai viss un vienmēr un mūžam. Tur, kur Viņš runā par garīgās dzīves jautājumiem.
Jāņa 4: “Kurš dzers no ūdens, ko es tam došu, tam neslāps nemūžam.” Jāņa 10 Viņš runā par avīm: “Un Es tām došu mūžīgo dzīvību, viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Mana tēva un Manas rokas.” Un, ja Jēzus tev šos vārdus pateiktu sejā šodien, un pēc pāris gadiem tu stāvētu tiesas dienā Viņa priekšā tomēr atkritis, tad tev būtu visas tiesības apsūdzēt Jēzu par meli. “Jēzu, Tu teici, ka es nemūžam neiešu bojā. Tātad Tu esi melis.” Bet Jēzus nemelo – to, ko Viņš apsola, par to Viņš arī rūpējās. Tāds ir šis brīvības likums. Tāda ir šī patiesā brīvība. Tādēļ Jēzus saka: “Ja nu Dēls jūs atbrīvos, jūs būsiet patiesi brīvi.”
Un tādēļ 60 gadus vēlāk Jēzus parādās Jānim, un Atklāsmes grāmatā Jēzus saka draudzēm: “Kas uzvarēs, tiks ietērpts baltās drēbēs, un viņa vārdu Es nekad neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas.” Un ziniet, cilvēki saka: “Redziet, tātad var izdzēst.” Man to ir teikuši vismaz kādi 15 cilvēki sejā. Arī pagājušo reizi man to teica sejā kāds. Un mana atbilde ir: “Izlasi kārtīgi, kas tur ir rakstīts. Vai Viņš saka: “Es izdzēsīšu” vai “Es neizdzēsīšu?” Viņš saka: “Es nekad neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas.” Jēzum viss ir nekad vai mūžam. Jāņa 14:16. “Es lūgšu Tēvu, un Viņš jums dos citu Aizstāvi, lai Tas pie jums būtu mūžīgi.” Un mēs dziedājām arī to, ko Pāvils efeziešiem raksta, ka: “Jūs esat apzīmogoti ar apsolīto Svēto Garu, kas ir ķīla tam, ka mēs saņemsim mantojumu un ka Viņš mūs ir izpircis sev par īpašumu.” Tātad pats Svētais Gars sargā šo brīvību mūsos, Viņš sargā mūsu taisnošanu. Un Viņš ir ķīla tam, ka mēs saņemsim to mantojumu. Un Romiešiem 8:34 ir arī vēl teikts, ka Jēzus mūs arī tagad aizstāv, kopš Viņš ir atgriezies pie Tēva. Lūk, pilnīgais un pabeigtais Kristus darbs.
Un tā nu jautājums tev un man, kad tu stāvi šī spoguļa priekšā, ko tu redzi? Vai tu esi ieskatījies tik dziļi, lai ieraudzītu sevi šajā brīvības likumā? Un Jēkabs šeit saka, ka tas, kurš to ierauga, nespēj vairs aizmirst savu patieso identitāti, savu seju. Un tomēr daudziem cilvēkiem ir grūti pieņemt šo patiesību par brīvības likumu. Kādēļ? Es domāju, ir vismaz divi galvenie iemesli. Pirmais ir, ka viņi redz kristiešus atkrītam. Es jau lasīju, ko Jānis teica par to, ka viņi nebija īsti, bet Jēzus to izskaidro vēl uzskatāmāk līdzībā par sējēju. Un neuztraucieties, es to nelasīšu. Bet iespējams šī ir vissvarīgākā no visām līdzībām. Tāpēc, ka Marka 4 Jēzus saka: “Jūs šo līdzību nesaprotat? Kā tad jūs sapratīsiet visas citas līdzības?”
Un pavisam īsi runājot, ir četras augsnes. Pirmā augsne uzreiz pasaka - nē, tā ir pasaule. Tātad pirmā ir pasaule. Otrā un trešā ir tāda, kurā kaut kas izdīgst, kaut kas kļūst redzams, bet pēc kaut kāda laika tas nokalst, pazūd un nenes augļus. Un tad ir ceturtā, kura nes augļus. Lūk šie augļi ir tas izšķirošais kritērijs, vai tu esi brīvības likumā, vai nē. Tā ir visa Jēkaba vēstules būtība. Vai tu redzi savā dzīvē, ka tava ticība, kuru tu apgalvo, ka tev ir ticība, ka viņa atspoguļojas darbos un augļos? Un tā nu ir divas grupas, bet viņas abas – šīs grupas – izskatās pēc kristiešiem, bet tās nav nekad bijuši īstie. Viņš viņus izdalīja, lai viņi būtu vairāk tāpēc, ka tie ir tie, kas staigā pa plato ceļu un viņu ir daudz. Un tā nu tikai ceturtā augsne ir tie, kuri ir atgriezti un taisnoti Kristū. Un tā nu visi brīdinājumi Bībelē ir nevis par šiem īstajiem kristiešiem, nevis par atkrišanu, bet par grēku, nederīgu kalpošanu un par pārmācību - kā bērnam, kurš grēko pret tēvu.
Un otrais iemesls, kādēļ cilvēkiem ir grūti šim brīvības likumam ticēt, pieņemt viņu. Viņi saka: “Ja jau es glābšanu nevaru pazaudēt, tad jau nekam vairs nav jēgas, es varu dzīvot kā es gribu. Man vairs nav atbildības par šo dzīvi.” Un es jau pagājušo nedēļu minēju, ka to sauc par antinomiānismu. Anti - 'pret', nomos - ’likums’ no grieķu valodas, pret likumu. Bet jūs atceraties šodienas svētrunas nosaukumu - brīvības likums? Tur ir tas vārds iekšā. Tas ir kā paradokss, kur ir brīvība un likums. Mēs esam brīvi no likuma, bet likums ir labs tāpēc mēs viņu turpināsim klausīt un pildīt. Tikai sekas ir atšķirīgas. Tās vairs mūs nenogalinās mūžībai, bet tās nesīs sekas mūsu attiecībās ar Tēvu, un mēs saņemsim pārmācību. Un tā ir tā atšķirība, ka es daru to, ko es daru, un nesu atbildību par šo dzīvi, nevis tādēļ, lai es tiktu glābts, bet tādēļ, ka es esmu Kristus taisnots un glābts. Līdz ar to brīvības likumā dzīvojošais nesīs augļus, un viņš kļūs par darītāju. Un ar to arī Jēkabs noslēdz šodienas tekstu. Viņš saka: “Tīra un neaptraipīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir apraudzīt bāreņus un atraitnes un sargāt sevi no šīs pasaules nešķīstības.” Kādēļ atraitnes un bāreņi? Tādēļ, ka viņi tajā sabiedrībā bija tie, kuri pilnīgi neko nespēja dot pretī, viņi bija visneaizsargātākā grupa. Tā nu tas rezultāts brīvības likuma dzīvošanā ir tas, ka tu gribēsi pašaizliedzīgi kalpot un darīt, un nevis tādēļ, ka tev ir bail, bet tādēļ, ka tu esi pateicīgs par to, ko tu esi saņēmis.
Es vēlos noslēgt ar vienu īsu piemēru par Goldengeitas tilta (Golden Gate Bridge) būvēšanu. Sākotnējā Goldengeitas tilta būvēšanā netika lietotas nekādas aizsarg vai drošības iekārtas. Un 23 vīri nokrita un gāja bojā. Un tomēr viņi projekta noslēdzošajā kārtā izlēma, ka viņi uzstādīs lielu tīklu drošībai. Un šajā pēdējā posmā vismaz desmit vīri nokrita un iekrita šajā tīklā, un tika paglābti no drošas nāves. Bet vēl interesantāks ir fakts, ka pēc šī tīkla uzstādīšanas par 25% palielinājās paveiktā darba apjoms. Kādēļ? Tādēļ, ka strādniekiem bija paļāvība, ka viņi ir drošībā. Un viņi bija brīvi, lai ar visu sirdi nodotos projektam. Un tas ir tas, ko dara brīvības likums. Cilvēki saka, ka brīvības likums ierobežo cilvēku brīvību. Nespēja zaudēt glābšanu ierobežo brīvību. Bet patiesība ir tā, ka caur šo izredzētību un glābšanas nezaudēšanas doktrīnu cilvēks saņem patieso brīvību, un viss gods beigās paliek Dievam.
Lūgsim Dievu.
Debesu Tēvs, paldies, Kungs, par Tavu Vārdu. Paldies par brīvību, kuru Tu mums esi devis. Un paldies, ka Tu esi tik daudz ieguldījis mūsos, ka Tu pasargāsi arī to, ko Tu esi ieguldījis mūsos. Un, ja mums ir grūti ticēt, ka Tu to darīsi mūsu dēļ, tad Tu to darīsi Sava Dēla dēļ. Un Tu zini, Kungs, ka es esmu lūdzis par savu draudzi, un es arī lūdzu tagad, ka mēs varētu ticēt Tavai patiesībai, redzēt spogulī, kas mēs esam, un kļūt par darbīgām rokām un kājām. Un nevis aiz bailēm, bet tādēļ, ka Tu mums Esi devis un mēs pateicībā esam sapratuši žēlastības vareno nozīmi, un ka mēs nevaram citādi darīt kā kalpot Tev. Tā ir mana lūgšana Tev, Jēzu. Āmen.