#6 Dzīvā un mirusī ticība

Svētrunu arhīvs

Klausīties
Datums:
04.03.2018.
Sludinātājs:
Sērija:
Kods:
JKV-006
Rakstvieta:
Jk 2:14-26

Ko tas līdz, mani brāļi, ja kāds teic, ka viņam esot ticība, bet viņam nav darbu? Vai tad ticība var viņu izglābt? Ja brālis vai māsa ir kaili un bez dienišķās maizes un kāds no jums viņiem saka: miers ar jums, lai jums silti un lai esat paēduši, – bet nedodat viņiem neko no tā, kas miesai vajadzīgs, ko tas līdz? Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir mirusi. Bet kāds sacīs: tev ir ticība, bet man ir darbi. – Parādi man savu ticību bez darbiem, savukārt es parādīšu tev savu ticību ar saviem darbiem. Tu tici, ka ir viens Dievs, to tu labi dari; arī dēmoni tic un dreb. Tukšais cilvēk, vai gribi zināt, ka ticība bez darbiem ir nedzīva? Vai tad Ābrahāms, mūsu tēvs, netika attaisnots tieši darbu dēļ, kad uzlika savu dēlu Īzaku uz altāra? Tu redzi, ka ticība viņa darbiem līdzdarbojās un ar darbiem ticība tapa pilnīga. Tā piepildās Raksti, kas saka: Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību, – un tā viņš tika nosaukts par Dieva draugu. Jūs redzat, ka cilvēks tiek attaisnots ar darbiem un ne no ticības vien. Vai arī mauka Rāhāba tāpat netika attaisnota ar darbiem, kad uzņēma sūtņus un parādīja tiem bēgšanai citu ceļu? Jo, kā miesa bez gara ir mirusi, tā arī ticība ir mirusi bez darbiem. — Jk 2:14-26

SVĒTRUNAS NORAKSTS

 
Turpinot mūsu svētrunu sēriju no Jēkaba vēstules, kurā Jēkabs dod daudzus praktiskus ieteikumus un pavēles, kas, dziļāk ieskatoties, izrādās ir pārbaudes mūsu ticībai, mūsu patiesajai dievbērnībai, mēs esam nonākuši līdz otrajai nodaļai, kuru arī Arvis lasīja ievadā, un šodien domāsim par tēmu - dzīva ticība vai dzīvā ticība. Pasaules vēsture ir pilna ar dažādām mācībām - ir kādas labas, celsmīgas, un ir daudzas, kas ir maldinājušas cilvēkus, un kuras ir graujošas. Un starp tām ir atrodamas arī tādas, kas cilvēci pat ilgus gadsimtus ir maldinājušas, kur beigās atklājās, ka tā mācība ir novedusi pie tieši pretējā nekā gaidīts, izraisījusi pretējo efektu, nekā bija gaidīts, nevis atrisinot problēmu, bet to tikai padziļinot, pavairojot. Un, lai dotu kādu piemēru, viens šāds piemērs ir atrodams medicīnas vēstures annālēs. Tur, varbūt jūs ziniet, ir gadsimtiem ilgi mācīta metode, kuru lietoja daudzu veselības problēmu ārstēšanai, proti, asins nolaišana. Ja cilvēkam bija visdažādākās problēmas, tad tā bija viena no populārākajām metodēm - vienkārši jānolaiž asinis drusciņ, jo problēma ir asinīs. Tas pat tik tālu aizgāja, ka cilvēkiem tika izveidotas iekārtas, ko angliski sauc “do it yourself” -  dari to pats mājās. Un tu preventīvi šo metodi varēji pielietot, lai izvairītos no veselības problēmām. Un tikai 17. gs. sākumā Viljams Hārvijs (William Harvey), kurš tajā laikā atklāja asinsrites patieso uzbūvi, pierādīja, ka šāda asins nolaišana nevis palīdz cilvēkam, bet gluži pretēji - kaitē. Tā nevis atrisina veselības problēmas, bet bieži vien tā ir iemesls cilvēka nāvei. Un, starp citu, Dievs jau sen pirms Hārvija bija informējis cilvēku - 3.Mozus 17.nodaļā ir rakstīts, ka “miesas dzīvība ir asinīs.”

Vai vēl kāds piemērs varbūt tāds taustāmāks no šodienas, arī mazāk nāvējošs, piemērs, kuru daudzi no mums klātesošajiem, iespējams, pielietojam, un arī es to daudzus gadus esmu pielietojis. Tāds tīri praktisks piemērs par automašīnas motora sildīšanu. Jā, labu gribēdams, ziemas rītos es aizeju, iedarbinu motoru un ļauju tam labi uzsilt, pirms es sāku braukt. Bet tikai pirms kāda laika es uzzināju, ka šāda prakse tieši izraisa pretējo, tā kaitē motoram. Un, palasot internetā, vai tiešām tā ir, es konstatēju, ka tiešām automehāniķi visi apgalvo un apstiprina šo teoriju, ka tas kaitē motoram. Un tad tu tā domā - tu gadiem ilgi to lieto un domā ar labu sirdi palīdzēt savai mašīnai, bet beigās izrādās, ka visu laiku tu esi to bojājis. Trīsdesmit sekundes ir mazliet jāpasilda motors, lai eļļa uzsilst, un tad tu sāc braukt. Pretējā gadījumā šie dzelži darbojās aukstā režīmā, kas beigās nāk par sliktu motoram. Ja tu sāc braukt, viņš ātrāk uzsilst. Un tātad atkal tu domā, ka tas nāks par labu, bet beigās izrādās, ka kaitē. Un tādu piemēru ir daudz.

Un atgriežoties pie kaut kāda nāvējoša piemēra, tad tas ir šodienas mūsu rakstu vietas tēma - kāda maldinoša mācība, kura, iespējams, mēs varam apgalvot, ir vislielākais apmāns cilvēces vēsturē. Un tā ir mācība, par kuru Jēkabs šodien raksta šajā 2. nodaļā savā vēstulē no 14.-26. pantam. Jūs varat atvērt un paturēt to vaļā savās Bībelēs. Un apmāns ir tas, ka cilvēks domā, ka pietiek tikai ticēt Dievam, neapzinoties, ka pastāv divu veidu ticības, kā Jēkabs saka – viena ir dzīva ticība, bet otra ir mirusi, nedzīva ticība. Jēkaba vēstule ir pilna ar praktiskiem ieteikumiem un pavēlēm, un pat daudzi cilvēki, kuri nav saistīti ar kristietību, citē šīs Jēkaba domas kā tādus morālus standartus, līdzīgi kā ir arī ar Kalna svētrunu. Piemēram, Mahatma Gandi (Mahatma Gandhi) ļoti daudz citē Kalna svētrunu, viņš apgalvo, ka tie ir augstas morāles standarti. Un tomēr, rūpīgi ielūkojoties rakstos, atklājas, ka tie nav tikai ieteikumi pieklājīgam dzīvesveidam, vai labas uzvedības likumi, bet tie ietver daudz dziļāku un tālejošāku būtību. Piemēram, apskatoties uz šodienas tekstu, mēs redzam, ka šeit ir minēta kāda māsa vai brālis, kurš ir trūkumcietējs, kuram būtu jāpalīdz. Un ir viegli apstāties pie domas, ka šī teksta galvenā mācība ir – tev ir jāpalīdz ar darbiem, nevis jārunā tikai ar vārdiem. Un, lai cik šī vēsts ir pareiza un cik ļoti tā ir vajadzīga mums šodien, tomēr tā nav galvenā doma šeit. Tā nav galvenā doma šeit, jo Jēkabs lieto daudz nopietnāku valodu visā šajā rindkopā, šajā tekstā.

Četrpadsmitajā pantā viņš saka: “Vai tad ticība var viņu izglābt?” Viņš lieto vārdu - glābt; 17. pantā viņš saka: “Ticība ir mirusi,” tātad te ir runa par nāvi; 19. pantā ir runa, ka “kāds tic un dreb,” kas ir simbols ellei. Tātad mēs te redzam, ka te ir runa par glābšanu, par nāvi, par elli. 21. pantā ir vārds  “attaisnots”, “taisnošana”; 23. pantā ir minēts “pieskaitīts par taisnību”; 24. pantā - attaisnots; 25.pantā - attaisnota un beigās 26. pantā mēs redzam divas reizes vārdu “mirusi”, tātad ļoti nopietna valoda. Te nav tikai runa par to, ka tev ir jāizturas labāk pret savu tuvāko, tev ir jāpalīdz trūkumcietējiem. Tas viss ir pareizi, un tas viss ir jādara. Bet šeit uzsvars nav uz "dari otram labu", bet šeit runa ir par mani, un, kā mēs redzam, šis jautājums izšķir mūsu mūžību. Jēkabs šo domu sāk ar retorisku jautājumu: “Ko tas līdz?”, vai vecajā tulkojumā: “Ko tas palīdz?” Un tā doma, citiem vārdiem sakot, ir - ticība tev var būt, jā, tomēr tā tev var nenieka nelīdzēt, nenieka nepalīdzēt. Un tādēļ viņš izdala šīs divas ticības. No 14.-20. pantam viņš atklāj to nepatieso, mirušo, un pēc tam otrajā daļā no 21. panta viņš runā un apraksta patieso, dzīvo ticību. Un ir ļoti svarīgi, ka mēs šo dalījumu saprotam, apzināmies. Jo, neizprotot to un liekot visu ticību tādā vienā katlā, ja mēs to darām, mēs radām augsni maldiem, un tie ir tie maldi, par kuriem es ievadā runāju, kas ir apmānījuši daudzus.

Pirms pāris nedēļām man bija kāda saruna ar kādu cilvēku pēc dievkalpojuma, un mēs ilgi runājām tieši par šo jautājumu, un es sapratu, ka šim cilvēkam šī doma ir pilnīgi sveša, jo doma ir – ja tu tici, tu esi glābts. Ja tu ar muti apliecini, ka tu tici Jēzum, tu esi glābts. Un tad šādā sakarā bieži vien tiek piesaukts Romiešiem 10, kur ir teikts: “Ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts.” Mēs varam teikt: “Nu, kur tad te ir tie maldi? Visi, kuri ar muti apliecina Jēzu, tiek glābti, te taču ir skaidri rakstīts.” Bet maldi sākās tur, kur mēs sagrozām Dieva Vārdu, un sagrozīt Dieva Vārdu nozīmē arī, ka tu neņem visu Dieva Vārdu kopumā. Tu lasi tikai to, ko tu gribi dzirdēt, un tu izvelc ārā tikai tās rakstu vietas, kuras tu gribi dzirdēt, jo viss Dieva Vārds kopumā māca kaut ko citu. Šeit Pāvils tikai akcentē, ka ir jābūt arī apliecinājumam ar muti, bez tā tu neiztiksi, bet šeit viņš nesaka, ka tas ir viss. Dieva Vārds atklāj, un, tai skaitā arī šodienas tekstā, ka tev sākās viss sirdī jeb prātā ar ticību, ka tev ir jāseko apliecinājumam ar muti, bet ir jāseko vēl kaut kam, tie ir darbi. Pēc mutes seko rokas un kājas - darbi.

Un tādēļ Jēkabs raksta 14. pantā: “Ko tas līdz, ja kāds teic, ka viņam esot ticība, bet viņam nav darbu?” Redziet, šeit ir tas vārds "teic". Kāds saka ar muti, ka viņam ir ticība, bet viņam nav darbu. Ko tas līdz? Neko! 15. pantā seko šis piemērs ar trūkumcietēju, tas ir tikai kā ilustrācija šai domai. “Ja brālis vai māsa ir kaili, bez dienišķās maizes un kāds no jums viņiem saka,” redziet atkal – ar muti saka. “Miers ar jums, lai jums silti un lai esat paēduši,” un te mēs varam pasmīnēt un padomāt par to, cik banāla ir šāda uzvedība un ka mēs taču īstenībā tā ikdienā nedarām. Tāpēc, ka šī ir ilustrācija šai iepriekšējai domai: “kāds ar muti saka,” un tad seko: ”Bet nedodat viņiem neko, kas miesai vajadzīgs." Tātad neseko šie darbi. Tad Jēkabs atkal saka: “Ko tas līdz?” Ko tas līdz šim brālim vai māsai, kas ir trūkumā? Neko nelīdz. Bet daudz svarīgāk ir, ko tas līdz man? Un tā atbilde ir tieši tik pat – neko nelīdz. Jo, ja ar muti saku, ka man ir ticība, bet tam neseko darbi, tad tas viss ir tāds liels blefs, un Dieva priekšā neko nelīdzēs šie mani vārdi. Tādēļ šis jautājums par ticību kombinācijā ar darbiem ir tas vislielākais apmāns cilvēces vēsturē, kur tik daudzi cilvēki ir apstājušies pie šiem vārdiem. Sātanam ļoti labi der šāda veida ticība, kura apstājas pie vārdiem, jo tā neizmaina cilvēku, tā neglābj cilvēku, tā tikai apmāna, liekot domāt, ka man ir viss kārtībā, ka ir miers, kur miera nav.

Un tādēļ Jēkabs turpina 18. pantā ar šo tēlaino sarunu: “Bet kāds sacīs: “Tev ir ticība, bet man ir darbi.” Tad parādi savu ticību bez darbiem, savukārt es parādīšu tev savu ticību ar saviem darbiem.” Citiem vārdiem sakot, pastāv ticība bez darbiem un ticība ar darbiem. Tā ir tā galvenā doma, ko Jēkabs šeit grib teikt. Paskaties, ir divas dažādas, atšķirīgas ticības. Un tad viņš 19. pantā paskaidro ar ilustrāciju atkal, kāda izskatās šī ticība bez darbiem, kam tā ir pielīdzināma. Viņš saka: “Arī dēmoni tic un dreb.” Arī viņiem ir ticība, viņi var teikt: “Es ticu, ka Dievs eksistē, es ticu, atšķirībā no cilvēka es redzu visu garīgo pasauli, un es redzu, ka Dievs ir, un es ticu, ka Viņš ir, un tomēr man ir jādreb.” Vai dēmoni tic, ka Dievs eksistē? Jā! Bet, vai dēmoni mīl Dievu un attiecīgi rīkojās? Atbilde ir nē. Tā ir tā ticība bez darbiem, un mēs varam jautāt - vai cilvēks spēj tāpat rīkoties, kā šeit ir minēts par šiem dēmoniem? Jā! Protams, ir cilvēki, kuri netic Dievam, bet tad no tiem, kuri tic, mums ir jāsaprot, ka ir šīs divas ticības. Tā var būt tīri intelektuāla ticība, kur es ar prātu ticu Dievam, bet es negribu tikt ierobežots, es gribu turpināt dzīvot kā dievs sev. Tā var būt arī nepareizos motīvos balstīta ticība, ka es ticu tikai tādēļ Dievam, jo man ir bail. Man ir bail, ka, ja nu tiešām eksistē tāda elle, tādēļ es ticu, tomēr es drebu, es turpinu drebēt bailēs. Viltus mirusī ticība. Bet tā doma ir, ka īstajai, dzīvajai ticībai sekos darbi, kuri apliecina, ka es mīlu Dievu, ka es ne tikai ticu Viņa eksistencei, bet es mīlu Dievu.

Te mēs varam uzdot jautājumu: “Labi, bet, vai tas nozīmē, ka visiem, kuriem ir īstā, dzīvā ticība, ka viņiem būs darbi?” Atbilde ir  - jā! Īstajai ticībai vienmēr sekos darbi, tā ir tā galvenā doma Jēkaba šodienas vēstī mums. Īstajai ticībai vienmēr sekos darbi. Labi, bet tad otrs jautājums: “Vai tas nozīmē, ka visi Jēzus vārdā veiktie darbi ir apliecinājums šai īstajai ticībai?” Atbilde ir - nē! Ne visi darbi ir derīgi, ne visi darbi apliecina īsto ticību. Arī darbiem pastāv kvalitātes kritēriji. Lai to paskaidrotu, es aicinu aiziet ar mani uz vienu rakstu vietu Kalna svētrunā. Un jūs atceraties, ka ievadā es stāstīju, ka Jēkaba vēstulē ir ļoti daudz paralēļu ar Kalna svētrunu. Vismaz 15 rakstu vietas ir ar saskanīgiem motīviem no Kalna svētrunas, un arī šeit tā paralēlā rakstu vieta, ja mēs tā varam teikt, ir Mateja evaņģēlija 7. nodaļa, kur Jēzus runā par augļiem.

Jūs varat atvērt Mateja 7:16, un tur Jēzus runā par augļiem. Tātad augļi ir tie paši darbi, ārēji redzamie, kuri ar laiku veidojās. Viņš saka: “Jūs viņus pazīsiet pēc augļiem; vai tad kāds lasa vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs,” redziet, katrs. “Katrs labs koks nes labus augļus, bet nelāgs koks nes sliktus augļus. Labs koks nevar nest sliktus augļus, nedz nelāgs koks – labus.” Un tad Jēzus turpina: “Ikvienu koku, kas nenes labus augļus, nocērt un iemet ugunī. Tātad pēc viņu augļiem jūs tos pazīsiet." Un tad Jēzus turpina ar to labi zināmo tekstu, kuru mēs arī esam bieži pieminējuši, bet šoreiz ieklausieties šajā atšķirībā starp vārdiem un darbiem. Viņš saka: “Ne ikviens, kas Man saka: Kungs, Kungs! - ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana debesu Tēva gribu. Daudzi tajā dienā Man sacīs: “Kungs, Kungs! Vai mēs Tavā vārdā nepravietojām? Vai mēs Tavā vārdā neizdzinām dēmonus? Vai Tavā vārdā daudzus brīnumu darbus nedarījām? Un tad Es tiem apliecināšu: “Es jūs nekad neesmu pazinis. Nost no Manis, jūs ļauna darītāji!”” Lūk, šeit mēs redzam it kā darbus. Šie cilvēki nāk un viņi saka, ka: “Tie taču ir darbi, un vēl pie tam Jēzu, Tavā vārdā darīti!” Un tomēr Jēzus noliek šos darbus malā un pasaka: “Šie neder. Nederīga kategorija. Kategorija - ļauna darītāji.” Kā to saprast?

Tā nu rodas šis jautājums - kas tad ir šo darbu kvalitātes kritēriji, kuri apliecina manu patieso, īsto ticību? Un Jēzus atbilde uz šo jautājumu ir: ”Kas dara Mana debesu Tēva gribu.” Atbilstība debesu Tēva gribai ir šis kvalitātes kritērijs. Šie cilvēki, kas nāca ar šiem darbiem, kas acīmredzot nebija saskaņā ar Tēva gribu, viņi nāk un viņi uzskaita šos darbus, ka viņi pravieto, ka viņi dēmonus izdzen un ka viņi brīnumus dara. Starp citu, ne viena no šīm trim lietām nav pavēlēta Jaunajā derībā kristiešiem, draudzei. Mēs varam strīdēties par vārdu pravietot, jo tas vārds nozīmē mācīt no priekšas, tas pats grieķu vārds, bet šīs lietas nav pavēlētas mums kā draudzei, viņas ir gājušas līdzi apustuļiem, viņas parādās, bet viņas nav kā aktīva pavēle mums draudzei. Un no vienas puses jāpiebilst, ka paši par sevi šie darbi nav slikti, bet problēma ir tajā, ka, ja tu dari šos darbus, bet neizdari tos darbus, kuri ir pavēlēti Bībelē, kuri ir tā Tēva griba, tad tu tikai un vienīgi apmāni sevi. Un problēma ar šiem darbiem ir tajā, ka šos darbus ir ļoti viegli viltot. Viņus ir ļoti viegli viltot. Pravietot, ka Dievs man kaut ko ir teicis, un tagad es jums dodu šo savu pravietojumu, to ir ļoti viegli viltot. Brīnumu darīšana, dziedināšanas, kas notiek televīzijas dziedināšanas dievkalpojumos, tur ir garas epopejas, ja iedziļinās un palasa, kas aiz tā visa stāv un cik no tā ir tiešām tīri, kur tu vari apliecināt, arī medicīniski apliecināt, ka ir notikusi dziedināšana. Šīs lietas ir ļoti viegli viltot, papildus tam, viņas ir ļoti pievilcīgas, tādēļ bieži vien šie darbi piesaista vairāk nekā pats Kristus, un tādēļ kritērijs ir darīt debesu Tēva gribu, kas ir aprakstīta Bībelē, kas ir dota kā pavēle mums draudzei. Un šie visi, šie darbi, kurus šie cilvēki šeit citē, viņi atklāj arī to skaidrojumu savā ziņā, kādēļ Jēzus tik bieži teica, lai neatklāj, kurš ir darījis šo dziedināšanas darbu. Jūs ziniet, ka Bībelē Viņš vairākas reizes saka, ka: “Nesakiet, ka Es tas biju. Es negribu, ka Man piedēvē šos darbus un sāk sekot tādēļ, ka Es esmu lielais brīnumdaris.” Un Jēzus saka: “Daudzi tieši šos darbus lietos kā argumentus, ka viņi ir derīgi,” bet mēs redzam, ka šie darbi nav derīgi, ka tie ir tikai un vienīgi apmāns šiem cilvēkiem. Un tie nav tikai kādi daži cilvēki, bet tie ir daudzi. Jēzus saka: “Daudzi.”

Tātad, ne visi darbi ir derīgi, tad paliek svarīgākais jautājums - tad, kuri darbi ir derīgi? Kuri ir tie darbi, kas apliecina, ka mana ticība ir īsta? Kuri ir tie darbi, kas saskan ar debesu Tēva gribu? Un es vēlos atlikušajā laikā apskatīt četru veidu darbus, īsi pieskarties pie katra un parādīt, kuri ir tie darbi, pēc kuriem Bībele saka, ka mēs spēsim atpazīt cilvēkus, kuriem ir šī patiesā, īstā ticība.

Un pirmais un pats svarīgākais jeb tāds pamatjautājums, jeb kategorija ir morālie darbi. Morālie darbi. Tātad, vai šie darbi atbilst Dieva Vārdam? Dieva Vārds ir Dieva griba, Dieva Vārds ir bauslība, likums, un tas, kas nesaskan ar Dieva Vārdu, tā ir nelikumība, ko Dieva Vārds sauc par grēku. Tātad, jautājums ir par to, vai tava dzīve attiecās nopietni pret grēku, vai tava dzīve atklāj, ka tu attīries, kaut vai lēnām, bet tu attīries no grēka? Tas vārds "augļi", tur ir pirmie trīs burti "aug", un augšana ir ilgs process, tam ir vajadzīgs laiks, bet tomēr augšana iet vienā virzienā, tā nesamazina to objektu, objekts paliek lielāks, un līdz ar to cilvēka svētumam vajadzētu palikt lielākam, un, kur ir svētums, tur grēks samazinās. Grēks nekad nebūs apliecinājums patiesa ticībai, un runa ir par grēku kā dzīves veidu. Protams, mēs paklūpam, un varbūt paklūpam atkal un atkal, bet, vai tas virziens ved prom no šī grēka? Vai tavs dzīvesveids mainās? 1. Korintiešiem 6:9 un 10 Pāvils raksta: “Vai jūs neziniet, ka netaisnie neiemantos Dieva Valstību? Nemaldiniet sevi.” Lūk, arī viņš saka, ka tur ir ļoti viegli sevi maldināt. “Nemaldiniet sevi,” un te viņš uzskaita dažādus grēkus, kuri liecina par grēka dzīvesveidu, nevis atsevišķi vienreiz nokritu un apdegos, bet dzīvesveids. Viņš saka: “Nedz izvirtuļi,” tātad izvirtuša dzīvesveida praktizētāji, “Nedz elku kalpi,” elku kalpības praktizētāji, “Nedz laulības apgānītāji,” sievas un vīra krāpšanas, tai skaitā, ar pornogrāfijas palīdzību, dzīvesveida praktizētāji, “nedz baudu kārie, nedz vīriešu piegulētāji,” homoseksuāla dzīvesveida praktizētāji, “Nedz zagļi,” tai skaitā nodokļu krāpšanas dzīvesveida praktizētāji, dažādu materiālu zagšanas dzīvesveida praktizētāji, “Nedz alkatīgie,” tas ir Dieva doto resursu, tai skaitā, arī desmitās tiesas piesavināšanās dzīvesveida praktizētāji, “Nedz dzērāji,” alkoholisma dzīvesveida praktizētāji, “Nedz rupjību runātāji, nedz laupītāji Dieva Valstību neiemantos.”

Te nav runa par – vienreiz pārkāpu šo likumu, vienreiz paklupu, nokritu, bet šeit ir runa – vai tas ir mans dzīvesveids? Dzīvesveids nozīmē, ka es attaisnoju to, jo es tajā atgriežos atkal un atkal, un atkal. Un es ar to samierinos, un es to vairs neuztveru nopietni. Un, ja tas atbilst man, tad es varu teikt, ka es nevaru būt drošs, ka man ir šī īstā ticība. Sperdžena (C. H. Spurgeon) vārdiem sakot, “ja Kristus ir miris manis dēļ, lai cik bezdievīgs es esmu, lai cik bez spēka es esmu, tad nevaru vairs ilgāk dzīvot grēkā, bet man jāmudina mīlēt un kalpot Viņam, kurš mani ir izpircis. Es nevaru jokoties ar to ļaunumu, kas ir nogalinājis manu draugu. Man ir jābūt svētam Viņa dēļ. Kā lai es dzīvoju grēkā, ja Viņš ir miris, lai mani glābtu no tā.” Tātad pirmā kategorija - morālie darbi.

Otrā kategorija – attieksmes darbi. Ja morālie bija tie, kas attīra manu dzīvesveidu no tā negatīvā, no grēka, tad attieksmes darbi ir tie, kas vairo manī to pozitīvo. Gara auglis. Galatiešiem 5: "Gara auglis ir mīlestība, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība." Tātad manā dzīvē jābūt izmaiņām, kur sāk parādīties šie augļi. Vienalga, kā es teicu, cik ātri vai lēni, bet galvenais, ka virziens ir redzams, ka no maza asniņa izaug auglis. Sākumā varbūt viņš ir zaļš, bet viņš sāk nobriest. Un, kad galu galā, paskatoties man uz katru no šīm Gara augļa sastāvdaļām, mana sirds saka: “Es gribu tāds būt. Es tāds vēl neesmu, bet es gribu būt. Un kādas no šīm lietām ir manas vājības, un es gribu to mainīt.” Un, ja ir griba, tad seko darbi un seko izmaiņas. Pirms kāda laika man bija vēl viena saruna ar kādu cilvēku, kurš bija dzērumā. Un viņš man ar asarām acīs teica: “Es gribu tikt atbrīvots no šīs atkarības. Tici man, es pats esmu tik nelaimīgs cilvēks.” Un, godīgi sakot, man ir grūti pateikt, vai viņš to domāja nopietni. Es ceru, ka viņš to domāja nopietni. Un es viņam teicu, ka lūgšu par viņu. Bet man tas lika domāt par to attieksmi, kādai mums vajadzētu būt pret šiem Gara augļiem, kur es lasu par mīlestību, un mana tā vēlme ir, ka es gribu vairāk mīlēt līdzcilvēkus. Ir tik grūti, jo es tik ļoti mīlu sevi. Jā, es viņus neienīstu, bet es negribu šo vienaldzību pret viņiem. Vai mieru. Es gribu uzticēties vairāk Kungam. Ir tik viegli jeb es tik viegli zaudēju to mieru un drosmi, kad paliek tumšs apkārt, un es vēlos šo mieru audzēt sevī. Un Dievs ir devis tam materiālu, lai to varētu darīt. Un tā tālāk. Tātad attieksmes darbi.

Trešais ir – es viņus nosaucu par celtniecības darbiem. Aivaram patiks, vai ne? Aivar, tevis dēļ. Labie darbi, kas ceļ citus. Tie ir tie labie darbi, kas ceļ citus - celtniecības darbi jeb celšanas darbi. Galatiešiem 6:2: “Nesiet cits cita grūtumus, tā jūs piepildīsiet Kristus bauslību.” Mainoties attieksmei un augot šim Gara auglim, man arvien vairāk gribēsies nest citu grūtumus, tas nozīmē - celt citus. Un katrs kalpošanas darbs arī mūsu draudzē - tā ir citu celšana. Šodien pēc dievkalpojuma būs gada sapulce, un tur mēs atskatīsimies par padarīto, atskatīsimies uz tiem celtniecības darbiem, ar kuriem mēs esam cēluši citus, cēluši draudzi, lai draudze var pēc tam tālāk celt citus, kuri ir ārpus draudzes. Un notiks vēlēšanas, kur mēs ievēlēsim ar jūsu atbalstu četrus jaunus strādniekus, kuri ir gatavi atsaukties celtniecības darbiem, lai celtu citus. Un, ja tu to dari ar prieku un mīlestībā uz cilvēku, tad tas ir apliecinājums īstajai ticībai, un ne tikai draudzē, bet, protams, arī mūsu ikdienā ar cilvēkiem mums apkārt.

Un ceturtā kategorija ir ticības soļi. Darbi, kas ne vienmēr ir saistīti ar citu celšanu. Man tas ne vienmēr nozīmē, ka kāds cits ir iesaistīts šajos darbos, bet tie ir darbi, kur ir iesaistīts Kungs un es. Kur no manis Dievs prasa spert ticības soļus. Un šāds piemērs ir Jēkaba šodienas tekstā, kur viņš piemin Ābrahāmu, viņš piemin to gadījumu, kur Dievs aicina Ābrahāmu upurēt savu dēlu Īzaku. Un Ābrahāms pierāda savu ticību, viņš par spīti visai cilvēciskai nesapratnei un par spīti visai neizpratnei par to, ka tas ir viņa Dieva apsolītais vienīgais dēls, caur kuru pēc tam nāks pēcnācēji, kuru būs tik daudz kā smiltis pludmalē, par spīti tam viņš uzticas un seko Dievam. Un arī mums tie bieži vien ir pārbaudījumu formā sagatavoti darbi. Tur nav vienmēr iesaistīti citi cilvēki, bieži vien tikai es un Dievs, piemēram, veselības problēmas, kurām ejot cauri, es atklāju ne tikai Dievam, bet arī saviem līdzcilvēkiem, ka mana ticība ir īsta. Šie pārbaudījumi nesadragās to. Vai, kad man ir kādas finansiālas grūtības, tas nav vienmēr saistīts ar citiem, tas var būt šis ticības solis, kas man ir jāsper. Un Jēkabs raksta 21. pantā: “Vai tad Ābrahāms, mūsu tēvs, netika attaisnots tieši darbu dēļ?” Ābrahāmu attaisnoja šie darbi, jo tie liecināja par iekšējo ticību Kungam. 23. pantā viņš saka: “Un tādēļ Ābrahāms tika saukts par Dieva draugu.” Ābrahāmam nebija tikai šī ceturtā kategorija, es ticu, ka viņam bija visas četras kategorijas, kur šie darbi liecināja par to, ka viņš tic Dievam. Un viņam ticēt Dievam bija daudz grūtāk savā ziņā nekā mums šodien, kur mums ir Dieva Vārds un kur mums ir pagātne, gadsimti, kur mēs varam atskatīties uz Dieva darbiem. Ābrahāmam tā visa nebija, viņš bija pats sākums, sākums Izraēlam.

Un tā nu šie visi darbi kopā apliecina šo īsto ticību - morālie, attieksmes, celšanas darbi un ticības soļi. Savukārt šo darbu trūkums apliecina manu neizmainīto sirdi, manu neīsto ticību. Un tad Jēkabs 24. pantā apkopo: “Jūs redzat, ka cilvēks tiek attaisnots ar darbiem un ne no ticības vien.” Un tad viņš noslēdz ar ļoti spilgto piemēru par Rāhābu. Vai zināt, kas viņa bija? Jaunais tulkojums jau pasaka ļoti tieši, viņa bija mauka, netikle. Un no šāda dzīves pabērna caur īstu ticību Dievam un to apliecinošiem darbiem viņa kļūst par tādu pašu Dieva draugu kā lielais Ābrahāms - Izraēla tēvs. Caur Dieva darbu viņā, Rāhāba ne tikai mainījās, bet beigās nonāca ziniet kur? Jēzus ciltsrakstos. Mateja evaņģēlija pirmajā nodaļā Rāhāba ir minēta kā viena no četrām sievietēm, kura parādās Jēzus ciltsrakstos. Lūk, ko spēj īstā ticība! Tā ir tik spēcīga, ka caururbjas visdrūmākajiem cilvēkiem. Tik spēcīga, ka tā parādās darbos, tā nevar neparādīties darbos. Un ticība un darbi ir tieši tik cieši sasieti kopā Dieva Vārdā šī iemesla dēļ. Vēlreiz Sperdženu ( C.H. Spurgeon) citējot, “Ticība un darbi ir sasieti vienā sainī. Tas, kurš paklausa Dievam, uzticas Dievam. Un tas, kurš uzticas Dievam, paklausa Dievam. Tas, kurš ir bez ticības, ir bez darbiem, un tas, kurš ir bez darbiem, ir bez ticības.”

Un pēdējā doma, kas, protams, ir jāpiemin, ka darbi nav glābšanas iemesls. Mēs to nedrīkstam pārprast. Bet darbi ir glābšanas pierādījums. Un, kad Dievs glābj cilvēku, viņš izliek šī cilvēka dzīves ceļā darbus, iepriekš sagatavotus, lai cilvēks tos izdzīvotu un tajos dzīvotu. Efeziešiem 2 Pāvils raksta: “Jo žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību, tas nenāk no jums, tā ir Dieva dāvana, tas arī nav no darbiem.” Redziet, darbi nav iemesls, bet “Mēs paši esam Viņa darinājums, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” Tad, kāda ir mana šodienas apņemšanās? Nodot sevi Kristus žēlastībai un tās spēkā izdzīvot tos man sagatavotos darbus. Un tā kā tos ir sagatavojis pats Dievs, tad tiem ir liela nozīme, draugi. Šiem darbiem ir liela nozīme. Un noslēgšu ar izcilā evaņģēlista Dvaita Mūdija (Dwight L. Moody) vārdiem, kura darbi par viņu pašu ir daudz liecinājuši. Viņš raksta: “Es esmu tikai viens, bet esmu viens. Es nevaru izdarīt visu, bet varu izdarīt kaut ko. Un to, ko es varu izdarīt, Dieva žēlastībā es izdarīšu.”

Lūgsim.

Debesu Tēvs, paldies. Paldies par Jēkabu Jēzu, kurš bija Tavs brālis, tavs pusbrālis un kuru Tu izmainīji, un kura darbi tik plaši izpleta Tavu valstību šeit virs zemes. Un paldies, ka viņš atstāja arī Tevis iedvesmoto Vārdu un ka caur to arī mēs varam mācīties. Un es lūdzu, ka Tu arī tāpat, kā Tu izmainīji Jēkabu un kā Tu izmainīji Ābrahāmu, un kā Tu izmainīji Rāhābu, ka Tu arī mainītu mūs un ka Tu ļautu mums darboties Tavā spēkā. Ļautu mums iegūt šo drošības sajūtu, ka mēs dzīvojam ar šo patieso ticību un ka mēs varam darboties un rādīt šos augļus Tavam godam un cilvēkiem par svētību. Un, ja mēs tos neredzam savā dzīvē, Kungs, lūdzu dod, ka mēs ar nopietnību nāktu Tavā priekšā un pārbaudītu, lai kādu dienu mums nebūtu jāstāv Tavā priekšā un Tev nebūtu jāsaka, ka mūsu darbi bija nederīgi. Tā ir mūsu lūgšana Jēzus Vārdā. Āmen.

Iet uz svētrunu arhīvu