#8 Mīts par pasīvo kristieti

Svētrunu arhīvs

Klausīties
Datums:
05.01.2020.
Sludinātājs:
Kods:
J2A-008
Rakstvieta:
Mt 25:14-30

Tas ir tāpat kā ar cilvēku, kas pirms aizceļošanas pasauca savus kalpus un nodeva tiem savu mantu. Vienam viņš iedeva piecus talantus, otram divus, vēl kādam vienu, katram pēc viņa spējām. Pēc tam viņš aizceļoja. Tūlīt tas, kas bija saņēmis piecus talantus, laida tos darbā un nopelnīja vēl piecus. Tāpat arī tas, kam bija divi, nopelnīja vēl divus. Bet tas, kas bija saņēmis vienu, aizgājis apraka to zemē un paslēpa sava kunga naudu. Pēc ilga laika šo kalpu kungs atgriezās un pieprasīja tiem norēķinu. Tad ieradās tas, kas bija saņēmis piecus talantus, viņš atnesa vēl otrus piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talantus, redzi, esmu nopelnījis vēl piecus. Viņa kungs tam sacīja: labi, mans krietnais un uzticamais kalps! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, es tevi iecelšu pār lielajām. Ieej sava kunga priekā! Un arī tas, kam bija divi talanti, atnāca, sacīdams: kungs, tu iedevi man divus talantus, redzi, esmu nopelnījis vēl divus. Viņa kungs tam sacīja: labi, mans krietnais un uzticamais kalps! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, es tevi iecelšu pār lielajām. Ieej sava kunga priekā! Atnāca arī tas, kam bija viens talants, un sacīja: es zinu, ka tu esi bargs cilvēks, tu pļauj, kur neesi sējis, un savāc, kur neesi kaisījis, tādēļ es bailēs aizgāju un apraku tavu talantu zemē. Redzi, ņem, kas tev pieder. Tad viņa kungs tam atbildēja: nelietīgais un slinkais kalps, tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un savācu, kur neesmu kaisījis! Tev vajadzēja dot manu naudu augļotājiem, tad es pārnācis dabūtu atpakaļ savu naudu ar peļņu. Atņemiet viņam talantu un dodiet tam, kam ir desmit, jo tam, kam ir, tiks dots un tam būs pārpilnība, bet tam, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas tam ir. Bet nederīgo kalpu izmetiet ārā tumsā; tur būs vaimanas un zobu griešana. — Mateja evaņģēlijs 25:14-30

Svētrunas noraksts

 
Pastāv kāda mācība, kura kristiešiem ļoti patīk. Iespējams, tā varbūt pat ir populārākā mācība mūsdienu kristietībā, kura cilvēkiem, kuri sevi sauc par kristiešiem, ļoti patīk, un tā ir mācība par pasīvo kristieti. Tā māca, vienkāršā valodā runājot, ka visa cilvēce ir iedalīta trīs grupās – neticīgie, nekristieši, kuri ir vai nu ateisti vai citām reliģijām piederīgi, tad ir pasīvie kristieši un aktīvie jeb dedzīgie kristieši. Ja par pirmo grupu, es domāju, mums jautājumu nav, tad mazliet paskaidrošu par pārējām divām. Pasīvie kristieši ir tie, kuri saka: „Es ticu Jēzum, bet es nevēlos to pārāk skaļi teikt, es nevēlos to publiski apliecināt, es arī nevēlos, ka tas pārāk radikāli ietekmē manu dzīvi.” 

Tā vizualizējot, mēs varētu teikt, tur sēž kristietis savā tronī un blakus viņam stāv Jēzus. Un tad ir tie aktīvie jeb dedzīgie kristieši, kuri palaiduši Jēzu apsēsties savā tronī un paši stāv blakus, kalpo Viņam. Tā nu galu galā šī mācība vēsta, ka sanāk, ka abi ir īsti kristieši, glābti, tikai vieni ir sasnieguši jau to dedzīguma pakāpi, bet otri vēl ir ceļā uz to. Abi ir kristieši, abi ir Dieva bērni. Es domāju, jūs redzat, kāpēc šī mācība ir tik populāra, vai ne? Jo viņa sniedz attaisnojumu pasivitātei. Attaisnojumu nestrādāt Dieva Valstības darbu. Attaisnojumu nenest augļus. Attaisnojumu atlikt dedzīgumu uz vēlāku dzīves posmu, tad, kad man būs vairāk laika tam. 

Bet ar šo mācību ir viena problēma. Problēma ir tā, ka pats kristietības dibinātājs, Kristus Jēzus, viscaur savas dzīves misijai šeit virs zemes, brīdināja par pasīvo ticību. Viņš darīja to daudz vairāk nekā sludināja, piemēram, pret bezdievību. Jēzus mācība ir vienkārši pārblīvēta ar ilustrācijām par divu veidu ticīgajiem. Viņš saka, vieni ir tie, kuriem ir lukturs un ir eļļa iekšā, bet otriem nav eļļas. Vieni ir kā koki ar augļiem, otri ir bez augļiem. Vieni ir kā nams ar pamatiem uz klints, otri ir kā nams bez pamatiem. Vieni ir tie, kas ieiet pa šaurajiem vārtiem un iet pa šauro ceļu, otri ieiet pa platajiem vārtiem un staigā pa plato ceļu. Vieni ir kā labība, otri ir kā nezāles. Vieni ir kā avis, otri kā āži. Vieni ir tie karstie, otri ir tie remdenie. Un šodien būs vēl viens piemērs, kurā Jēzus atspēko šo mītu par pasīvo kristieti. 

Tā nu es aicinu jūs atšķirt Mateja evaņģēliju 25.nodaļu, jums apkārt ir Bībeles, paņemiet, atveriet, lai jums arī priekšā ir tas, ko mēs šodien vēlamies aplūkot. Mateja evaņģēlijs 25.nodaļa no 14.panta un tur šodien Jēzus mums stāstīs līdzību par talantiem. Jēzus joprojām šajā vietā runā par savu Otro atnākšanu, par Jēzus Otro atnākšanu, kuru mēs gaidām. Viņš turpina iesākto domu, kuru pagājušajā svētdienā mēs jau klausījāmies un domājām par līdzību par desmit jaunavām. Patiesībā šīs divas līdzības ir kā monēta, kura no vienas puses runā par vienu un, apgriežot uz otru pusi, mazliet citu aspektu. Tur runa bija par gaidīšanu, par to, ka tev ir jābūt gatavam gaidot. Šodien runa ir par kalpošanu. 

Tad, kad mēs šīs abas lietas saliekam kopā, tad sanāk, ka mēs gaidam kalpojot. Tā ir tā kristieša šīs pašreizējās dzīves, tā īstenā sūtība, tas īstais statuss – gaidīt kalpojot. Tur ir tas līdzsvars, tur ir tas balanss. Ja es pazaudēšu vienu no šīm pusēm, tad viss sagāzīsies. Ja es tikai gaidīšu rokas salicis vērojot debesis, "kad tad Jēzus nāks, tur mākoņos?", tad es nepildīšu to, ko Bībele man māca. Bet, ja es atkal strādāšu un pat varbūt draudzē kalpošu, vaigu sviedros, un aizmirsīšu par to, kāpēc es vispār šeit esmu un ko es gaidu, arī tad es nošaušu garām mērķim. Bet Jēzus vēlas, ka es trāpu mērķī, tādēļ šodienas līdzība.

Ta nu mēs šobrīd varam lasīt pirmos divus pantus, viss sākās šādi. Mt 25:14-15 „Tas ir tāpat kā ar cilvēku, kas pirms aizceļošanas pasauca savus kalpus un nodeva tiem savu mantu. Vienam viņš iedeva piecus talantus, otram divus, vēl kādam vienu, katram pēc viņa spējām. Pēc tam viņš aizceļoja.” Tātad, mēs redzam, ir kāds cilvēks, kuram ir kalpi un šis cilvēks, šis kungs dodās prom uz tālu zemi. Gluži kā Jēzus, vai ne, kurš ir devies prom uz Tēva māju uz nezināmu laiku, uz ilgu laiku. Tā nu šis kungs prims došanās prom izdara kaut ko apbrīnojamu. Tā vietā, lai viņš saslēgtu savu mantu seifos un no visiem pasargātu, viņš izdala šo mantu saviem kalpiem. Tātad, mēs redzam, viņš ļoti uzticas saviem kalpiem. Vienam viņš iedod piecus talantus, otram divus, trešajam vienu. 

Talants tajā laikā bija mērvienība, kura parasti tika lietota zeltam vai sudrabam. Viens talants svēra ap trīsdesmit līdz piecdesmit kilogramu, kā nu kurš teologs un vēsturnieks to apraksta. Tātad, mes varam teikt – viens talants ir smags maiss, piecdesmit kilogrami, citi raksta, tas ir kā cilvēka svars, tajā laikā cilvēki bija mazliet mazāki, vieglāki, tas ir kā viens cilvēks. Angļu ESV Bībelē ir pat ielikta zvaigznīte un komentārs: „Viens talants bija divdesmit gadu algas vērtībā.” Vidējā alga uz rokas Latvijā ir ap astoņsimt eiro, tātad, tie būtu ap divsimt tūkstoš eiro, divsimt tūkstoš eiro viens šis talants. Tam, kurš saņem divus talantus, viņš saņem četrsimt tūkstoš eiro un tas, kurš saņem piecus talantus – saņem miljons eiro. Tā ir ļoti liela vērtība, vai ne? Tas nav tikai tā: „Re kur, paņem, lai tu vari pats izdzīvot.” Tā ir ļoti liela vērtība. 

Ko Jēzus saka? „Viņš piešķir katram pēc viņu spējām.” Šeit varbūt, domājot par šo līdzību, mēs domājam – ā, tā ir tā līdzība par tiem talantiem, kur mums Dievs ir devis katram tos talantus, piemēram, es māku smuki dziedāt vai es māku skaisti gleznot, tas ir mans talants. Tad, nē, ievērojiet – šie talanti tiek iedoti pēc viņu spējām. Šīs spējas ir tie talanti, kas viņiem ir iekšēji, un šī vērtība, šis maiss ir kaut kas mazliet cits. Šis maiss ir tas, ko Dievs tev dod garīgajā ziņā – tā Evaņģēlija vēsts, ko tu esi saņēmis savā dzīvē, tas Dieva vārds, tā ietekme, ko Dieva Vārds ir tev devis tavā dzīvē. Jo vairāk tev Dieva Vārdu māca, jo vairāk tu to izproti, un jo vairāk tu to izproti, jo vairāk tev ir resursu to lietot, vai ne? Bībele saka: „No ikviena, kam ir daudz dots, daudz arī atprasīs.” 

Tātad, šie talanti ir kā materiāls, kas ir nodots mums vairošanai, citu cilvēku celšanai un, galu galā, Dieva pagodināšanai. Tie nav tikai mani talanti, ar kuriem es varbūt pelnu savu iztiku. Katram ir uzticēts pēc savām spējām un šīs spējas ir gan tie iekšējie talanti, gan tavs IQ līmenis, gan tava izglītība, kuru tu esi ieguvis, gan tava audzināšana, kādā tu esi uzaudzis, gan tavi materiālie apstākļi, gan fiziskas lietas – tas veidojas no ļoti liela, plaša spektra, tāpēc ir šīs dažādās pakāpes, kuras Dievs arī uztic. Viņš nav tāds, kurš no visiem prasīs vienādi, nē, Viņš mums katram dod fiziski dažādas lietas un arī garīgi uztic, un pēc tam prasa atbildību no katra atbilstoši tam, ko Viņš mums ir devis. Te mēs redzam, cik ļoti Dievs mīl cilvēku, ka Viņš nesūta mūs pasaulē ar tukšām rokām. Viņš mums dod līdzi kaut ko ļoti vērtīgu. 

Bet ir vēl viena svarīga mācība šajā ievadā. Šie talanti, šī vērtība, kura mums ir iedota, tā nepieder mums. Tā nepieder mums. Mēs šobrīd dzīvojam tādā laika posmā pasaulē, kur mēs daudz ko, ja ne pat visu, identificējam pēc tā, kas mums pieder. Mēs sevi saucam par to, kas mums pieder. Mums liekas, ka mans ķermenis, kas man šeit ir; laiks, kas man ir dots; nauda, kas man dota  – tas viss man pieder, ka tas ir mans, es to esmu nopelnījis. Bet patiesība ir tā, ka tas viss pieder Dievam. Viņš man to ir iedevis uz laiku, es esmu tikai kā apsaimniekotājs tam. Varbūt tu saki: „Nē, nu laiks – tas ir mans, šīs divdesmit četras stundas – tās pieder man. Es varu pats izlemt, kamēr es neesmu ielikts cietumā, es pats varu izlemt, ko es ar viņu daru.” Nē, draugs, tev pat nepieder viena sekunde. Tev nepieder rītdiena, tu nezini, kas rīt būs, tev nav nekas garantēts, tas nepieder tev. Tas viss laiks tev ir dots kā tāda žēlastības dāvana no Dieva. 

Tu saki: „Nu, labi, varbūt laiks nē, bet nu alga gan pieder man. Tie piecsimt eiro, kas ienāk kontā, tie ir uz manu vārdu.” Nē, arī tas nepieder tev. Neviens cents nepieder tev, patiesībā. Tāpēc arī dota desmitā tiesa, tas ir kā tāds cilvēka apmāns, ka viņam liekas – nu, tas viss ir mans, tagad es varbūt kādu daļiņu atdošu Dievam. Patiesībā mums visu vajadzētu atdot Dievam. Nevis varbūt draudzei atdot visu, bet visu, ko mēs daram, tērējam – tas viss ir ar domu, vai mans Kungs vēlās, ka es to tērēju šādā veidā? Pietiek Dievam noņemt savu sargājošo roku no mums un mēs varam ciest kādā auto avārijā un kļūt darbam nespējīgi, lai saprastu, ka šī nauda nav pašsaprotama.

Tu saki: „Nu, labi, labi, tam es vēl piekrītu, bet es? Mans ķermenis – nu tas nu gan pieder man!” Nē, draugs, arī tas nepieder tev. Paskaties uz savu roku, paskaties uz savu pirkstu, tu tos kauliņus esi salicis kopā? Tu esi apvilcis apkārt muskuļus un asinsvadus, un apvilcis beigās ar ādu? Vai arī drīzāk, kad tu ienāci pasaulē, pirmais, ko ar tevi darīja – kāds izskaitīja, cik tev ir pirksti un pierakstīja to kādā blociņā. Nekas nepieder mums. Es ar neko šajā pasaulē neesmu ienācis. Sātans tikai māna mūs, ka viss pieder mums, ka mēs esam savas dzīves lielie kungi. Redziet, kāds ievads – viss pieder Dievam! Arī šie kalpi saņem visu no sava kunga. 

Kas notiek tālāk? Kāda ir viņu reakcija? Mt 25:16 „Tūlīt tas, kas bija saņēmis piecus talantus, laida tos darbā un nopelnīja vēl piecus. Tāpat arī tas, kam bija divi, nopelnīja vēl divus.” Man patīk šis vārds ‘tūlīt’. Viņš tūlīt devās darbā. Tā ir īstā reakcija Dieva bērnam, vai ne? Paklausība. Ja mans Kungs saka – es iešu. Ja mans Kungs saka – es iešu. Abi šie kalpi laiž darbā savus šo talantus. Tam, kuram bija viens miljons eiro, viņam ir divi miljoni. Tam, kuram bija 400 000  eiro, viņam nu ir 800 000. Viņi iet un uzreiz strādā un tu redzi, tā viņu iekšējā piederība kungam, kļūst redzama ārēji darbos, ka viņi tūlīt iet un dara kā kristieši, vai ne? Kā tie, kuri liek lietā saņemto Bībeles mācību un atziņu, nevis to patur sevī, bet viņi liek to lietā, viņi paklausa Kristus pavēlēm. Viņi lieto savas Gara dāvanas, viņi audzē Gara augļus. Gan iekšēji šie augļi veidojās varbūt lēnām, bet viņi veidojās. Kad tu atskaties garākā dzīves posmā, tu redzi – tur viņi ir auguši, gan arī tas kļūst redzami ārēji darbos – viņi ziedo savu piešķirto laiku, miesu, naudu. Mēs redzam to visā pasaules vēsturē – Kristus kalpi ir lietojuši savus talantus, tāpēc mēs, latvieši 21. gadsimtā, varam dzīvot valstī, kura ir būvēta uz kristīgiem pamatiem. Tāpēc, ka aiz mums tur pagātnē ir bijuši kalpi, kuri ir bijuši devēji, devēji, devēji – tā ir tā kristietības mācība, ar to kristietība ir slavena, ka tie ir devēju ļaudis. Dod un dod un nepagurst, kā tādi, jābūt uzmanīgiem ar šo salīdzinājumu, bet kā tādi rūķīši, kuri Ziemassvētku vecīša dāvanas nes tālāk bērniem. 

Bet tad, Jēzus līdzībā pēkšņi pavērsies, kā jau vienmēr Jēzus māk iebūvēt pavērsienus. Mt 25:18 pēšņi mēs lasām: „Bet tas, kas bija saņēmis vienu, aizgājis apraka to zemē un paslēpa sava kunga naudu.” Visi ir devēji, bet viens nevis dod, bet aprok. Aprok! Wow! Tas gan ir dīvaini, kaut kas šim cilvēkam nav kārtībā. Iedomājieties, viens no rūķīšiem dāvanu nevis nogādā bērnam, bet kaut kur paslēpj, kaut kur aprok. Vai tas nebūtu dīvaini? Mēs teiktu: „Nu, šim rūķim gan ir kaut kāda problēma. Viņam kaut kas nav kārtībā ar motivāciju.” Redziet, muļķīgs piemērs, bet tas ļoti labi parāda, cik muļķīgi ir, ka kristietis, kurš sevi sauc par kristieti, rīkojās šādi. Cik banāli tas ir. Nevis Dieva doto iet un vairot un lietot un dot citiem, bet aprakt to zemē. Nevis lietot, lai celtu cilvēkus, lai kalpotu savam tuvākajam, lai pagodinātu Dievu, bet vienkārši aprok zemē kā tādu zārku. Lūk, simbols mirušai ticībai. Šis kalps laikam arī mīl to populāro mācību par pasīvo kristieti. Viņš laikam arī ir uzķēries. Bet, ziniet, nekas jau nepaliek apslēpts, jo viss reiz nāks gaismā, jo pienāks norēķina diena. 

Un arī šajā līdzībā tā pienāk. Mt 25:19 „Pēc ilga laika šo kalpu kungs atgriezās un pieprasīja tiem norēķinu. Tad ieradās tas, kas bija saņēmis piecus talantus, viņš atnesa vēl otrus piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talantus, redzi, esmu nopelnījis vēl piecus. Viņa kungs tam sacīja: labi, mans krietnais un uzticamais kalps! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, es tevi iecelšu pār lielajām. Ieej sava kunga priekā! Un arī tas, kam bija divi talanti, atnāca, sacīdams: kungs, tu iedevi man divus talantus, redzi, esmu nopelnījis vēl divus. Viņa kungs tam sacīja: labi, mans krietnais un uzticamais kalps! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, es tevi iecelšu pār lielajām. Ieej sava kunga priekā!” 

Kā jums šķiet, ar kādu sajūtu šie divi kalpi nāca pie sava kunga? Kā nekā tā ir norēķinu diena. Šī norēķinu diena ir Jēzus Otrās atnākšanas diena, tā ir lielā tiesas diena, par kuru Pāvils rakstīja 2.Kor 5 „Jo mums visiem būs jāstājas Kristus soģa krēsla priekšā, lai katrs pēc nopelna saņemtu par visu, ko savā dzīvē darījis, vai labu vai ļaunu.” Ar kādu sajūtu nāk šis kalps pie Jēzus, pie sava Kunga? Ar kādu sajūtu nāks visi Jēzus kalpi, kuri būs šādi rīkojušies. Kā jums šķiet? Ar bailēm? Ar kaunu, ka negribas pat skatīties acīs? Nē, draugi, viņi nāks ar paļāvību. Paklausieties dažos citos kalpos, piemēram, Apustulis Jānis, 1.Jņ 4 raksta: „Ar to mīlestība pie mums ir pilnīga, ka mums ir paļāvība tiesas dienā.” Ka mums ir paļāvība tiesas dienā! „Mīlestībā nav baiļu.” Dzirdiet? Mīlestībā nav baiļu, „jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes. Bailēs ir mokas un bailīgais nav pilnīgs mīlestībā.” Viņš šeit runā par tiesas dienu, nevis par bailēm no zirnekļiem vai no kaut kādām citām lietām. Bailēm par tiesas dienu. Tās ir vislielākās bailes, kādas cilvēks var piedzīvot šajā dzīvē. Te nav baiļu, te nav kauna, te ir paļāvība. 

Vai arī, paklausieties Apustuli Pāvilu, kurš raksta savam Timotejam, 2 Tm 4, viņš raksta: „Krietno cīņu es esmu izcīnijis, skrējienu es esmu pabeidzis un ticību saglabājis. Vēl tik man atlicis taisnības vainags.” Wow! Pāvil, tu es tiešām tik drošs par to? Tur nav nekāda jautājumu zīme, tur ir apgalvojums: „Vēl tik man atlicis taisnības vainags,” un viņš turpina: „Ko tajā dienā man piešķirs Kungs, taisnais tiesnesis, un ne tikai man, arī visiem citiem, kam Viņa atnākšana ir mīļa.” Redziet? Pāvils. Vai te ir jautājumu zīmes? Vai tā tomēr ir noteiktība? Vai tā ir paļāvība, ka „man ir atlicis taisnības vainags, ko tajā dienā man piešķirs Kungs.” Viņš piešķirs, es esmu drošs par to. 

Vai arī Dāvids, 23.Psalmā, kuru mēs ievadā lasījām, arī tur pēdējā pantā šī pārliecība, viņš raksta: „Patiesi,” un angļu valodā tur pat ir teikts ‘surely’ (tulk. patiesi), „dāsnums un žēlastība mani pavadīs, es pārnākšu Kunga namā uz mūžu.” Lūk, tā ir pārliecība. „Es pārnākšu.” Nevis, „es ceru, ka es pārnākšu, es ceru,” bet „es pārnākšu.” Šis ir rakstīts priekā! Šis norēķinu brīdis viņiem būs priecīgs brīdis. Ziniet, es ticu, Jānim, Pāvilam un Dāvidam šis bija priecīgs brīdis, kad viņi satika savu Kungu vaigu vaigā, un ka viņi ar pārliecību gāja Viņam pretī un deva savus nopelnītos talantus un lika tos sava Kunga priekšā. Prieka brīdis. 

Līdzībā Jēzus atbild šiem kalpiem: „Labi, mans krietnais un uzticamais kalps! Ieej sava kunga priekā!” Ieej sava kunga priekā! Kā gan cilvēka dzīve varētu vēl labāk beigties, kā ieiet Dieva priekā, ieiet tava Radītāja priekā! Ziniet, Jēzus ejot pie krusta, ne tikai juta fiziskās mokas, ne tikai izcieta milzīgu kaunu un pazemojumu, bet, ziniet, ko Viņš vēl darīja? Viņš skatījās uz prieku, kas tur tālumā ir un Viņu gaida. Ebr 12:2 „Uzlūkosim mūsu ticības aizsācēju un piepildītāju Jēzu, kas Viņam sagatavotā prieka dēļ, par kaunu nebēdādams, ir pacietis krustu.” Redziet, todien Jēzus turēja acu priekšā to prieku, to īsteno prieku, un izejot cauri visam tam kaunam un mokām un sāpēm un asinīm un sviedriem un spļāvieniem, Viņš aizsniedza šo prieku. Un tagad savus uzticamos kalpus Viņš ved šajā ar asinīm izpirktajā priekā. Un mēs cilvēki, mēs dzenamies pēc tā mazā prieciņa šajā dzīvē, pēc prieka un laimes un meklējam to visādos tumšos stūros, bet šeit ir Dieva prieks, kas ir īstais un paliekošais prieks. „Ieej sava kunga priekā!” 

Bet, ziniet, ir vēl kaut kas interesants šajā atbildē. Viņš saka: „Tu esi bijis uzticams mazās lietās, es tevi iecelšu pār lielajām.” Ja šis brīdis simbolizē mūsu laicīgās dzīves beigas, tiesas dienu, tad kā saprast šo paaugstinājumu? Kā saprast šo paaugstinājumu, jo mana dzīve taču ir beigusies?! Kā saprast, ka vienam tiek pielikti pieci talanti, otram vēl tiks pielikti divi un beigās mēs uzzinām, ka tam, kuram ir pieci, tam vēl sestais tiks pielikts. Uz ko attiecas šis paaugstinājums? Dzīve taču ir beigusies. Jā, jūs jau nojaušat. Es tik tiešām ticu, ka mūsu kalpošana šajā dzīvē ietekmēs mūsu Mūžīgo dzīvi, kaut arī Debesīs pēc statusa mēs visi būsim vienādi, jo mēs visi būsim pilnīgi kā Kristus. Tu nevari būt vairāk pilnīgs vai mazāk pilnīgs, dubult pilnīgs vai pus pilnīgs. Ja tu esi pilnīgs, tu esi pilnīgs. 

Kaut arī Debesīs pēc statusa mēs visi būsim pilnīgi, tomēr mums būs atšķirīgas funkcijas, mums būs atšķirīgi uzdevumi uzticēti. Mums būs atšķirīgas kalpošanas pakāpes uzticētas. Līdzīga kā eņģeļi – Miķelim ir viens uzdevums, Gabriēls tiek raksturots citādāk, tad tur vēl ir Ķerubi un tā tālāk. Debesīs mēs nesēdēsim visi saliktām rokām un garlaikosimies. Nē, mums katram būs savs uzdevums, savi uzdevumi, mēs katrs turpināsim kalpot. Vienam būs uzticēts kas lielāks, otram kas mazāks. Bet, tā kā tur nebūs vairs grēka, tad mums tas neskaudīs, ka vienam varbūt ir kaut kas lielāks uzticēts, un tomēr, mums būs uzticēti dažādi uzdevumi, dažādas pakāpes. Tādā veidā tie pēdējie šeit būs tie pirmie tur, un pretēji. To visu noteiks mūsu uzticamā kalpošana šajā dzīvē, mūsu uzticamības pakāpe kalpošanā šajā dzīvē. 

Ja tu domāji, ka tu pelni naudu un tev uzkrāsies pensijai, tad tu zini, ka tu kalpo šeit un tev uzkrāsies Debesīm. Šajā dzīvē sētais nesīs augļus nākamajai. Ja kāds varbūt tagad domā: „Kā, lūdzu? Es domāju, ka Debesīs es beidzot varēšu atpūsties no tās mūžīgās kalpošanas, ka Debesīs es beidzot varēšu gulēt, vai vismaz būs beidzies šis lielais skrējiens!” Tad es gribu tev teikt – nē, tur mēs būsim brīvi no grēka lāsta un mums nebūs vairs noguruma, mums nebūs vilšanās citos cilvēkos. Tā kalpošana būs priekā. Priekā! „Ieej sava Kunga priekā!” 

Redziet, un tad visā šajā skaistajā brīdī, šajā priecīgajā momentā, šī līdzība no priecīgās nots pāriet uz skumju, jo uz norēķinu ierodas pēdējais kalps. Mt 25:24-30 „Atnāca arī tas, kam bija viens talants, un sacīja: es zinu, ka tu esi bargs cilvēks, tu pļauj, kur neesi sējis, un savāc, kur neesi kaisījis, tādēļ es bailēs aizgāju un apraku tavu talantu zemē. Redzi, ņem, kas tev pieder. Tad viņa kungs tam atbildēja: nelietīgais un slinkais kalps, tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un savācu, kur neesmu kaisījis! Tev vajadzēja dot manu naudu augļotājiem, tad es pārnācis dabūtu atpakaļ savu naudu ar peļņu. Atņemiet viņam talantu un dodiet tam, kam ir desmit, jo tam, kam ir, tiks dots un tam būs pārpilnība, bet tam, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas tam ir. Bet nederīgo kalpu izmetiet ārā tumsā; tur būs vaimanas un zobu griešana.” 

Redziet, norēķinu diena nebūs tikai priecīga diena, tas būs ļoti, ļoti nopietns brīdis. Jo, redzi, divi cilvēki, kuri šajā dzīvē ir stāvējuši blakus, pēkšņi tiek aizrauti mūžīgā attālumā, pretējos virzienos – viens uz Debesīm, otrs uz elli. Bet šeit viņi tepat bija blakus. Šis pēdējais pants par tumsu un vaimanām un zobu griešanu ir simbols ellei, mūžīgai pazušanai. Pasakiet man, kā šis varēja notikt? Kā tas varēja aiziet tik tālu? Kā varēja šī lieta noiet tik ļoti greizi? Šis trešais kalps izskatījās taču pēc tāda paša kalpa. Viņš bija turpat blakus sava kunga namā, viņš dzirdēja sava kunga pamācības, viņš redzēja savu kalpa kolēģu priekšzīmi, kā viņš varēja nonākt tur, kur nonāca? Atbilde ir, jo šis kalps, acīmredzot, bija noticējis mītam par pasīvo kristieti. Mītam par pasīvo kristieti. Jo viņš ir klasisks paraugs, klasisks piemērs Jēzus tik bieži aprakstītam ‘fake’ kristietim, viltus kristietim. Jā, viņš izskatījās un arī pat izklausījās pēc kristieša, jo patiesībā, ko abi latviešu tulkojumi noklusēja – viņš uzrunā savu kungu kā ‘kungs’. Grieķu tekstā ir šis vārds ‘kyria’, viņš saka: „Kungs..” Bet tiesas dienā viņam blakus stāvēs daudzi šādi viltus kristieši, tādi pasīvie kristieši un teiks: „Kungs, kungs! Vai tad mēs nedarījām Tavā vārdā viskaut ko, Tavā saimniecībā!? Vai tad mēs nedarījām? Labi, mēs aprakām to talantu, bet mēs taču darījām tik daudzas citas labas lietas. Vai mēs Tavā vārdā nepravietojām? Vai mēs Tavā vārdā neizdzinām dēmonus? Vai Tavā vārdā daudzus brīnumainus darbus nedarījām?” Un Kunga atbilde būs: „Es jūs nekad neesmu pazinis, nost no manis jūs ļauna darītāji.” 

Tādēļ nu šis svarīgais jautājums, šis svarīgākais jautājums šodien, visas šīs līdzības jēga – kādēļ šis trešais kalps neizpildīja sava Kunga gribu? Kādēļ tik daudzi tā saucamie kalpi todien nebūs izpildījuši Dieva gribu, tad, kad viņi stāsies Kristus priekšā? Es jums vēlos dot pavisam īsus trīs iemeslus. Pirmais iemesls ir nepareizs priekštats par Dievu jeb maldi. Šim kalpam ir kaut kāds sagrozīts priekštats par savu Kungu. Viņš saka: „Es zinu, ka tu esi bargs cilvēks, tu pļauj, kur neesi sējis, un savāc, kur neesi kaisījis.” Vai tiešām šis Kungs bija bargs?  Vai tad tā attieksme pret pirmajiem kalpiem neapliecina pretējo? Viņš ne tikai uzslavēja viņus, Viņš ne tikai paaugstina viņus, Viņš vēl ieved viņus savā priekā. Un pašā sākumā jau Viņš izdala viņiem tik lielus resursus. Kurš viņam lika to darīt? Mūsdienās neviens to nedarītu. Bet Viņš to izdara. Bet šis kalps saka: „Tu esi bargs cilvēks.” Ziniet, piebilde, es ticu, ka Kungs pēc tam atbild: „Tu zināji, ka es esmu šāds bargs cilvēks,” un tā tālāk, vinš to nesaka kā faktu. Viņš nesaka: „Jā, es esmu bargs cilvēks.” Es ticu Viņš turpina šī kalpa iesākto, sagrozīto argumentāciju, ka Viņš saka, apmēram: „Tātad, tu saki, ka tu zināji, ka es esmu tāds un tāds, ja? Nu tad tev vismaz vajadzēja aiznest un atdot kādam augļotājam, ja jau tu pats negribēji. Vismaz kaut kas tur būtu iznācis.” 

Bet redziet, lūk, pie kā spēj aizvest nepareizs priekštats par Kristu, sagrozīts priekštats par Kristu, maldi par Kristu. Te ir tik svarīgi, ka mēs droši zinām, ka mēs ticam nevis kaut kādam kristum, bet ka mēs ticam tam Kristum, kurš ir mums Bībelē dots. Tāpēc šajā draudzē mēs sludinām no Bībeles, nevis tikai pieminām Bībeli, mēs mācām no Bībeles. Pat, ja kādi saka: „Jūs jau tur svētdienās Bībeles studiju veidojat.” Štrunts par to, ko saka. Mēs gribam būt droši, ka mēs ticam tam Jēzum, kas ir aprakstīts šajā Dieva Vārdā. 

Otrais iemesls – slinkums. Varbūt mazliet pārsteidzošs iemesls, bet jā – slinkums. Pie visiem šiem maldiem cilvēks bieži vien nonāk slinkuma dēļ. Slinkums meklēt, slinkums lasīt, slinkums rakt dziļāk, un kur ir slinkums garā, tur drīz vien sekos slinkums miesā, kas izpaužas tavos darbos. Čarlzs Sperdžens (Charles Spurgeon) ir teicis: „Tāds cilēks, kas savu dārgo laiku un savu spēku iznieko neko nedarot, nostājas velna priekšā kā mērķis, un velns ir labs strēlnieks, kas kūtro drīz vien caur caurīm sašaus.” Vārdu sakot – slinķis velnu kārdina, lai tas viņu ievestu kārdināšanā. Velns ļoti ātri iešauj savas maldu būltas tajā, kurš ir slinks. Un viena šāda būlta saucas ‘mīts par pasīvo kristieti’. 

Trešais iemesls – bailes. Redziet, kad tev ir nepareizs priekštats par Dievu un tu slinkumā nemeklē pareizo priekštatu par Dievu, tad tev būs bailes no šāda Dieva. Tev būs bailes no tava izdomātā dieva. Kalps saka: „Es bailēs aizgāju un apraku tavu talantu zemē.” Bailes ir kā motivējošais dzinējspēks ticības dzīvē. Bailes no elles vai bailes no glābšanas pazaudēšanas, bailes, bailes, bailes. Un, ja tu, draugs, dzīvo ar bailēm par rezultātu, un es nedomāju drebēšana bijībā svētā Dieva priekšā, bet es runāju par bailēm no rezultāta par tiesas dienu, tad jautājums ir: „Vai tev ir pareizais priekštats par Dievu? Vai tu tiešām pazīsti savu Kungu? Vai tu pazīsti to Dievu, ko pazina Apustulis Jānis? Un Apustulis Pāvils? Un kuru pazina lielais ķēniņš Dāvids? Kuri bija paļāvības pilni bez bailēm, kad viņi gāja tikties beigu beigās ar savu Kungu. Redziet, šim kalpam – maldi, slinkums un bailes. Un kāda ir tā Kunga atbilde? Viņš saka: „Tu nelietīgais un slinkais kalps.” 

Par slinkumu jau mēs izrunājām, bet, ziniet, vārds nelietīgais ir arī ļoti interesants, tas grieķu valodā nozīmē ‘apgrūtinošs’. Tu kalps, tu esi nasta. Dievam šāds kalps kļūst par nastu, par apgrūtinājumu. Cik daudz dāvanu tev ir dotas!? Cik daudz iespēju!? Cik daudz resursu!? Bet nekā, nekādu centienu pagodināt Dievu, tikai sev, sev, sev. Visu man, man, man. „Tu nelietīgais un slinkais kalps.” Tik daudzi tā saucamie pasīvie kristieši dara to pašu, viņi saka, ka tic Dievam, tic Jēzum, bet viņi nav gatavi mainīt savas dzīves. Viņi nav gatavi iet un kalpot sava Kunga druvā Dieva Valstības labā. Nav laika, jo visi tie plāni, vai ne, tie darbi un tad ir visādi projekti. Ziniet, dažreiz gribētos vienkārši pieiet arī pie mums, pie katra un papurināt un pateikt: „Kāpēc tas viss? Kāpēc tu ieroc sevi tik ļoti dziļi visos tajos laicīgajos darbos un projektos? Kādēļ nav laika Dieva darbam?” Jā, ir jāuztur ģimene, bet arī tur Dieva druva visur ir pieejama. Bet tik daudz attaisnojumu, bet vai tiešām šie attaisnojumi ir īstais iemesls? Vai tomēr kaut kur dziļi tur sirdī ielūkojoties tā nesaka kaut ko citu? 

Tā, nu kādai vajadzētu tad būt reakcijai noklausoties šo līdzību? Darīt vairāk labu darbu, lai nopelnītu savu glābšanu sava Kunga priekšā? Nē. Tu to nevari nopelnīt. Jēzus nāk un dod visu tev žēlastībā. Tāpat kā šī sākotnēji iedotā manta, šie talanti doti žēlastībā, tā arī Mūžīgo dzīvību mēs saņemam tikai un vienīgi žēlastībā. Bet, ja tu esi saņēmis šo žēlastībā, tad tas padarīs tevi par dedzīgu kristieti. Mīts par pasīvo kristieti ir tikai mīts. Pasīvs un patiess kristietis – šie divi vārdi neiet kopā. Tas nav iespējams. Tas ir apmāns. Protams, mēs varbūt varam vēl jautāt: „Nu, bet ko nozīmē pasīvs? Vai man obligāti ir jāiet un publiski kaut kur jākalpo?” Nē, kā es teicu – iekšējie Gara augļi un ārējie darbi, kur tu pat savu ikdienu velti Dieva godam un meklē iespējas, kā liecināt par Viņu, un meklē iespējas, kā kalpot saviem brāļiem un māsām, kā nest viņu nastas. Ir viens vienkāršs jautājums, kuru mēs katrs varam pašās beigās uzdot sev: „Vai Kunga atgriešanos un norēķinu dienu mūsu sirdis redz kā lielu prieka dienu, vai tomēr gaidām to bailēs?” Es domāju, ka ar to arī pietiks mums katram sev atbildēt.

Lūgsim.

Mīļais, Kungs, paldies par Tavu Vārdu. Paldies, ka Tu tik daudz esi pacietībā mums rādījis, kā šī pasaule patiesībā ir būvēta, kā mēs cilvēki meklējam tik daudz attaisnojumus, lai dotu sev mieru sirdī, ka mēs ticam Tev, bet ka patiesībā mūsu dzīves rāda kaut ko citu. Paldies, Kungs Jēzu, ka Tu tik lielu daļu savas kalpošanas un savu līdzību esi veltījis, lai mūs brīdinātu un, lai mēs ieraugām, ka ir šīs divas puses tiem, kuri sauc sevi par kristiešiem. Palīdzi mums katram pārbaudīt sevi atkal caur šo līdzību, lai mēs varam tuvoties Tavai dienai, lai mēs varam to gaidīt ar prieku sirdī un ar pārliecību un ar paļāvību, ka mums ir Tev ko likt priekšā ar to, ko Tu mums esi devis. Tas viss ir Tavs, tas viss ir Tavs nopelns, Tava žēlastība. Mēs pelnam ar tiem resursiem, kurus mēs jau esam saņēmuši no Tevis. Tāpēc mēs visā pazemībā, bet visā paļāvībā un priekā gaidām šo dienu, kad mēs varēsim satikt Tevi, Kungs. Lai Tev, Jēzu, ir gods un slava. Āmen

Iet uz svētrunu arhīvu