#1 Jēzus vara pār miesu

Svētrunu arhīvs

Klausīties
Bībeles studiju materiāls mazajai grupai
Datums:
12.04.2015.
Sludinātājs:
Sērija:
Kods:
JZV-001
Rakstvieta:
Mt 8:1-17

"Kad Jēzus nokāpa no kalna, viņam sekoja liels ļaužu pūlis. Un, redzi, kāds spitālīgais, pienācis klāt, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Kungs, ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt!” Jēzus, roku izstiepis, pieskārās viņam un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūlīt viņš tapa šķīsts no savas spitālības. Jēzus viņam sacīja: “Pielūko, nevienam to nestāsti, bet ej, rādies priesterim un pienes upurdāvanu, ko Mozus ir noteicis, viņiem par liecību.” Kad Jēzus iegāja Kapernaumā, pie viņa pienāca kāds centurions un lūdza: “Mans kalps guļ mājās paralizēts un briesmīgi cieš.” Jēzus tam sacīja: “Es iešu un viņu dziedināšu.” Bet centurions atbildēja: “Kungs, es neesmu tā cienīgs, ka tu nāc manā namā; dod tikai pavēli, un mans kalps būs dziedināts. Jo arī es esmu cilvēks, kas pakļauts varai, un man ir padotie – kareivji; kad vienam es saku: ej, – tas iet, un citam: nāc, – viņš nāk, un savam kalpam: dari to, – viņš dara.” To dzirdēdams, Jēzus izbrīnījās un sacīja tiem, kas viņam sekoja: “Patiesi es jums saku:ne pie viena Israēlā es tādu ticību neesmu atradis. Un es jums saku: daudzi nāks no austrumiem un rietumiem un sēdēs kopā ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu Debesu valstībā, bet Valstības dēli tiks izgrūsti ārā tumsībā; tur būs vaimanas un zobu griešana.” Tad Jēzus sacīja centurionam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis!” Un kalps tapa vesels tanī pašā stundā. Jēzus ienāca Pētera namā un redzēja viņa sievasmāti guļam drudža pārņemtu. Viņš pieskārās tās rokai, un drudzis to atstāja, un tā piecēlās un viņam kalpoja. Kad pienāca vakars, pie viņa atveda daudzus dēmonu apsēstus. Un viņš garus izdzina ar vārdu un dziedināja visus neveselos, ka piepildītos, ko Kungs caur pravieti Jesaju ir sacījis: viņš uzņēma mūsu kaites un nesa mūsu sērgas" — Mateja evaņģēlijs 8:1-17

Svētrunas noraksts
 

Es šonedēļ lasīju kādā vācu ziņu portālā rakstu par ASV prezidentu Baraku Obamu un tad vienā vietā, vienā teikumā bija minēts, ka šis Baraks Obama ir varenākais cilvēks uz zemes. Un tad, kad es šo teikumu izlasīju, tad es apstājos pie tā un es sāku domāt – ko nozīmē būt varenākajam cilvēkam virs zemes? Kas tā ir par varu? Ko tas nozīmē? Kā tas ir būt par visvarenāko no visiem septiņiem, astoņiem miljardiem cilvēku, kas šeit dzīvo virs zemes? Būt tam, kurš spēj iezīmēt vēstures gaitu, kurš spēj ietekmēt veselu tautu dzīves un veselas paaudzes uz priekšu, un kurš, iespējams, spēj izdarīt to vienu lietu, ko neviens cits šajā pasaulē nevar izdarīt. Tāds ir šis Baraks Obama šajā laikā, kamēr viņam ir dota šī vara. 

Bet, ziniet, šis Obama nobāl kāda cita vīra priekšā. Kāda vīra, kurš, vairāk, kā jebkurš cits cilvēks ne tikai laikā, šodienā, bet vēsturē ir ietekmējis cilvēces gaitas un cilvēces vēsturi. Kāda vīra priekšā, kurš ietekmē ne vien tautu laicīgo dzīvi, bet mūžīgo. Kurš ietekmējis ir ne vien paaudzes uz priekšu, bet pat paaudzes pirms sevis un, kurš spējis ir izdarīt to vienu lietu, kuru neviens cits nekad nav varējis, un tas ir uzvarēt grēku, uzvarēt šīs pasaules cilvēku lielāko ienaidnieku. 

Šis vīrs ir teicis: „Man pieder visa vara Debesīs un virs zemes.” Kā jau jūs saprotiet, šis vīrs ir Jēzus Kristus, šis vīrs ir ķēniņu Ķēniņš, šis vīrs ir tas, caur kuru ir radīts viss, arī mēs. Tā ir patiesā vara. Obama tikai darbojas un pārvalda to radību, kuru iepriekš jau ir radījis šis Kristus. Nu, lūk, par šo vīru, Jēzu, mēs vēlamies domāt šajā jaunajā svētrunu sērijā un turpināsim Mateja 8. un 9. nodaļu studēt, tas ir tiešais turpinājums Kalna svētrunai. Ja, jūs atcerieties, Kalna svētruna beidzas ar Mateja 7.

Pirms mēs ķeramies klāt, es vēlos, ka mēs vēlreiz saprotam to kontekstu, jo mēs tagad esam bijuši ‘Gara augļa’ tēmā un tad mēs par draudzēm skatījāmies, un tagad atgriežoties pie Mateja, es vēlos, ka mēs atkal atceramies, kāds bija tas konteksts. Tāpēc, ļaujiet atlēkt soli atpakaļ uz Mateja evaņģēlija sākumu un brīnumainā kārtā šis Evaņģēlijs sākas ar ciltsrakstiem, kas ir dīvaina lieta priekš tā, ka tā ir svarīgākā grāmata vēsturē, Jaunā derībā, un tā sākas ar tādu, nevis cēlu ievadu, bet ar ciltsrakstiem. Tas ir tas, kur mēs redzam kā Matejs Jēzu pasniedz, kā Ķēniņu, visam savam Evaņģēlijam cauri viņš parāda, ka Jēzus ir Ķēniņš. 

Piemēram, pārējie evaņģēlisti, kā jau es esmu jums minējis, Marks, piemēram, Jēzu viscaur savam Evaņģēlijam parāda kā Kalpu, Lūkass parāda kā Cilvēka Dēlu un Jānis kā Dieva Dēlu. Tādā veidā visi šie četri Evaņģēliji kopā parāda to pilno spektru, kas ir Kristus, ka Viņš ir Ķēniņš un Kalps un Viņš ir Dievs un Cilvēks. Bet Matejam tas uzsvars ir uz to, ka Viņš ir Ķēniņš, ka Viņam ir tā vara un tāpēc viņš sāk ar ciltsrakstiem, viņš pierāda, ka juridiski tas tiešām ir Ķēniņš. Pirms tu vari saukt Viņu par ķēniņu, tev ir jāpierāda, ka Viņam ir šī pēctecība, ka Viņš nāk no Dāvida cilts. 

Pēc tam, Mateja 2.nodaļā, viņš parāda, ka nāk austrumu gudrie un tie bija ķēniņu iecēlēji no Persijas impērijas, tie bija tie, kuri bija atbildīgi par jauna ķēniņa iecelšanu, viņi deva to galējo apstiprinājumu. Un šādi te vīri ierodas no Persijas uz Izraelu meklēt jaundzimušo Ķēniņu. Tas, protams, valdošam ķēniņam Hērodam rada satraukumu, viņš jūtas, ka viņa stāvoklis ir apdraudēts, viņš atklāj, ka ķēniņš būdams, viņš jūtas apdraudēts, jo, re kur, ir piedzimis kāds cits Ķēniņš. 

Tad turpinājumā ierodas Jānis Kristītājs, kas ir ķēniņa vēstnesis. Tajā laikā ķēniņiem bija vēstneši, kuri pirms ķēniņš devās uz kādu vietu, uz kādu pilsētu, viņi sūtīja vēstnesi, ziņnesi un viņam bija divi galvenie uzdevumi. Pirmkārt, viņam bija jāiet un jāpasludina pilsētas centrā, ka nāk jaunais ķēniņš un gatavojieties viņam! Otrkārt, viņam uzdevums bija salabot ceļu, pa kuru ķēniņš brauks, tīri praktiska lieta. Tā nu nāk šis Jānis Kristītājs, kas ir saucēja balss tuksnesī, kas ierodas, lai sagatavotu ceļu šim Kristum, kurš nāks.

Tad turpinājumā, 4.nodaļā, mēs redzam Ķēniņa kronēšanu, Viņš tiek iecelts amatā savās kristībās, kur ne tikai Dievs Tēvs, bet arī Svētais Gars ir klāt, tā ir tā vieta Bībelē, kur mēs redzam visu Trīsvienību, un Tēvs saka: „Man ir labs prāts uz šo vīru.” Uzreiz pēc tam jau seko pirmais atentāta mēģinājums, Sātans ierodas un mēģina jau apturēt Ķēniņu pirms Viņš vispār sāk kaut ko darīt, viņš mēģina Viņu kārdināt un piedāvāt Viņam to, kas Viņu apturētu doties savā misijā. 

Tad šajā 4.nodaļā Mateja evaņģēlijā Viņš tomēr uzvarējis Sātanu, iet un sāk savu misiju. To, ko Viņš tur dara, Viņš dziedina cilvēkus un dara brīnumus, un tas izveido lielu pūli apkārt Jēzum, un tad Viņš nostājas kalnā un dod šo savu Kalna svētrunas manifestu, Ķēniņa manifestu. Tad, kad Viņš to ir pabeidzis, Viņš turpina to, ko Viņš bija 4.nodaļā sācis, Kalna svētruna ir tikai tāds iestarpinājums pa vidu, to mēs šodien arī redzēsim. 4.nodaļas pēdējā pantā ir arī teikts: „Ap Viņu bija liels pūlis”, un 8.nodaļās pirmajā pantā ir teikts: „Bija liels pūlis pie Viņa”, tas ir turpinājums tieši tam pašam. 

Tā šī Mateja, šie centieni parādīt šo Jēzu kā Ķēniņu, turpinās līdz pat Evaņģēlija beigām, kur pirms krusta Pilāts Jēzum jautā: „Vai tu esi jūdu Ķēniņš?” Uz ko Jēzus atbild: „Tu to saki.” Un pie krusta tiek piestiprināta zīme – ‘Inri’, kas nozīmē ‘Jēzus Nācarietis, jūdu Ķēniņš’. Un tad, Matejs noslēdz savu Evaņģēliju ar Jēzus pēdējiem vārdiem, kur Viņš saka: „Man ir dota visa vara, Debesīs un virs zemes. Es esmu tas patiesais Ķēniņš.” Kā šī vara izpaudās, kā izpaudās tā vara, kas bija Jēzum, kad Viņš bija virs zemes, to mēs šajā svētrunas sērijā tad aplūkosim. Kā jau es minēju, tas ir turpinājums Mateja 4 un tāpēc es aicinu, pirms mēs ejam uz Mateja 8, atveriet Mateja 4:23. Tajā mēs redzam, kas bija tās trīs lietas, kura dēļ Jēzus nāca, un kas bija Viņa misijas trīs svarīgākie punkti. 

Tur ir teikts tā: „Jēzus pārstaigāja visu Galileju, mācīdams viņus sinagogās un sludinādams valstības Evaņģēliju un dziedinādams visus slimos un vārgos.” Tātad Jēzus mācīja, un tā ir tā pastorālā mācība, tas nozīmē to, ko mēs šeit darām, ka mēs mācām draudzi, mēs mācām tos, kuri jau ir kristieši, mēs palīdzam viņiem augt. Tā ir arī viena no tām lietām, kas ir arī mūsu, kā kristiešu uzdevums – to, ko mēs esam saņēmuši, iet un mācīt tiem, kuri ir ticībā jaunāki par mums. 

Tad otra lieta ir – Viņš sludināja Evaņģēliju, tā ir tā misionālā daļa, tā ir tā evaņģelizācija, kas ir arī mūsu uzdevums kā Kristus draudzei. Tad tā trešā – Viņš dziedināja, tie ir tie dziedinošie mīlestības darbi, kas ir arī mūsu kā kristiešu uzdevums tajā vidē, kurā mēs esam. Nu, lūk, un šīs bija tās trīs lietas, ko Kristus darīja un tad, kad mēs nonākam mūsu 8. nodaļā, tad tas ir tas, ko Viņš turpina šeit darīt. 

Aiziesim uz Mateja 8 un izlasiet ar mani kopā 1.pantu. „Kad Jēzus nokāpa no kalna,” pēc savas Kalna svētrunas, „Viņam sekoja liels ļaužu pūlis.” Kā jau es minēju, 4. nodaļas beigās ir pateikts, ka tiešām tas bija liels ļaužu pūlis un ka šis pūlis bija ieradies no dažādām pusēm. Es esmu izveidojis karti, varbūt Tom, tu vari uzlikt, kur ir minēts Mateja 4:25: „Viņam sekoja liels ļaužu pūlis no Galilejas, Dekapoles, Jeruzālemes, Jūdejas un Aizjardānas.” 

Tā ir Izraēla valsts tajā laikā un mēs redzam, ka Viņam sekoja no Galilejas, kas ir ziemeļos, tad Viņam sekoja no Dekapoles cilvēki un liels pūlis no Jūdejas, no Jeruzālemes, kas ir apakšā un arī no Aizjardānas, kas ir starp Dekapoli un Jardānes upi. Citiem vārdiem sakot, cilvēki no visas valsts, no visas Izraēlas zemes bija ieradušies un sekoja Viņam un tas bija ļoti, ļoti liels pūlis. Tas, ko mēs varam līdz ar to arī secināt – to, ko Kristus darīja šajā laikā, tam bija ļoti tālejošas sekas. Viņš praktiski izskauda visu slimību Izraēlas tautas vidū tajā laikā. 

Izraēlas karte Jēzus misijas laikā

 
Mateja 4:23-24 mēs redzam, ka viņš tur saka: „Kristus dziedināja visus slimos un vārgos.” Visus! Runas par Viņu izplatījās pār visu Sīriju un pie Viņa nesa visus neveselos. Kristus veica tūkstošiem dziedināšanas, mums Bībelē ir aprakstītas tikai dažas, bet Viņš tūkstošiem, dien dienā gāja un dziedināja. Rezultāts bija, ka burtiski visa slimība bija izskausta no šīs te Izraēlas zemes. Jūdu vēsturnieks Flāvijs Jozefs, kurš arī pats bija galilietis un dzīvoja ilgu laiku Galilejā, viņš saka, ka Galileja vien bija ļoti blīvi apdzīvota un ka tajā bija 204 pilsētas, neskaitot ciematus, pilsētas, kurām vismaz bija 15 tūkstoši iedzīvotāji katrā un līdz ar to kopā tur ir 3 miljonu cilvēku! 3 miljonu cilvēku tikai Galilejā vien! 

Kā jau jūs saprotat, tajā laikā medicīniskā aprūpe bija ļoti ierobežota, tā nebija tādā līmenī kā tas mums ir šodien, un tādēļ daudzi cilvēki mira pat no vienkāršām infekcijām. Nebija pretsāpju līdzekļu, līdz ar to slimošana bija daudz, daudz mokpilnāka, nekā tas ir šodien, kur mums ir visādas tabletītes un šļircītes un nebija arī slimnīca, kur tu varēji vienkārši aizvest cilvēku un viņš tur varēja būt to laiku, kamēr viņš atlabst. Tāpēc šādā stāvoklī ierodas tagad Kristus un Viņš dziedina cilvēkus pa labi un pa kreisi un visus, kas nāk un ir skaidrs, ka pūlis metās Viņam virsū. Cik daudz cilvēku tur nebija, kuriem Kristus bija pēdējā cerība.

Es tā domāju, ja mēs šodien Latvijā kaut ko tādu redzētu, tur Galilejā bija vien ap 3 miljonu cilvēku, mums Latvija ir labi ja divi, un, ja Kristus atnāktu šodien un darītu visas šīs lietas, tad mēs par to lasītu ziņu portālos un skatītos panorāmā un ārsti organizētu protestus, ka viņiem vairs nav darba un ka ir slimnīcas jāslēdz ciet, un, protams, ārzemnieki brauktu uz Latviju – tas būtu kaut kas! Bet, kā jau mēs to redzam, tad tā nav šodien mums šeit. Manuprāt, tas ir arī varbūt labākais apliecinājums tam, ka mums šis spēks, kas bija Kristum tad, nav pieejams tādā formā kā tas bija Viņam, kādu Viņš tur parādīja. 

Man liekas, ka to ir arī svarīgi saprast, jo citādāk mēs arī kā kristieši dzīvojam ar tādu apjukumu, mēs uzdodam jautājumu: „Vai mums arī nevajadzētu darīt tieši tāpat? Vai mūsu ietekmei, mūsu sabiedrībai, nevajadzētu būt tādai pašai, ka mēs ejam, liekam rokas virsū un cilvēki tiek dziedināti?” Jums noteikti apkārt ir cilvēki, kristieši, draugi, kuri ar vien vairāk arī sāk domāt šādi, ka tam tā vajadzētu būt!? Mums Latvijā arī ar vien vairāk nāk iekšā šī pārliecība, ka tam vajadzētu tā notikt, ka tas ir tikai ticības jautājums. 

Bet ziniet, interesanti, ka tas spēks, kas Jēzum bija, tas bija īpašs spēks, tas bija cits spēks. Marka evaņģēlija 5:30 sieviete pūlī pieskaras Jēzus drēbēm un tur ir teikts: „Spēks izgāja no Jēzus.” Tas vārds, kas tur ir izmantots vārdam ‘spēks’ ir ‘dunamis’, kas ir tas pats vārds, no kura ir cēlies vārds dinamīts. Jēzus nāca ar spēku, kas bija dinamīts. Un, ja cilvēkam bija, tēlaini runājot, uzcelts mūris priekšā dzīvības straumei un tāpēc pie viņa nenāca šī dzīvība, tad Kristus nevis jauca nost šo mūri, ķieģelīti pa ķieģelītim, bet Viņš pielika klāt dinamītu un uzspridzināja un tas momentā bija redzams šī cilvēka dzīvē. To mēs redzēsim šodienas tekstā, ka tās sekas ir tūlītējas.

Bet šodien mums ir citādāk, šodien mēs redzam, ka tie, kuri apgalvo, ka viņiem ir šīs spējas tādā pašā formā dziedināt, tur tas parasti nenotiek uzreiz, tur ir jāgaida, tur ir jānāk atkārtoti nedēļu pēc nedēļas. Pietam, ne visu var dziedināt, piemēram, ārējus locekļus nevar dziedināt, var tikai iekšējas lietas. Bet Jēzus, tas kas par Viņu šeit ir teikts, Mateja 4, ir, ka Viņš dziedināja visus slimos, visi, kuri nāca. Viņš nešķiroja, kurus ņems un kurus neņems, Viņam nekas nebija par grūtu, Viņam bija iespēja visus dziedināt. 

Šodien Jēzus, protams, spēj to pašu darīt, tas ir Viņa spēks, tas ir ‘dunamis’- spēks, Viņš to var darīt, un Viņš to arī dara caur lūgšanām. Viņš to dara, bet mums ir jāatceras, ka tādā veidā, kā tas notika tad, tie bija brīnumi un brīnums ir brīnums, nevis brīnums kļūst par ikdienu. Tāpēc tas nenotiek tik bieži, tas notiek reti, kad kādreiz Dievs izvēlas šādā veidā arī dziedināt kādu cilvēku, bet tas notiek caur lūgšanām, tas notiek caur Kristus draudzi, kura lūdz par cilvēkiem. 

Labi, bet līdz ar to, to, ko es gribēju parādīt ir, ka tas, kā Kristus šeit dara, kā Viņš šeit rīkojas šajās divās nodaļās, tas bija īpašs gadījums. Mums nav, kā kristiešiem, jājūtas vainīgiem, ka mēs to nespējam tādā pašā formā, viens pret vienu, atkārtot. Tas mūs aizved pie jautājuma: „Kādēļ Jēzus to vispār darīja? Kas bija tas iemesls, kādēļ Jēzus gāja un dziedināja?” Protams, viens no iemesliem ir – Jēzus bija žēlsirdīgs. Šajā pašā spitālīgā dziedināšanā, paralēlā Rakstu vietā, ir teikts, ka Jēzus iežēlojās par viņu. 

Bet, ļaujiet man pajautāt: „Vai Jēzus šodien vairs nav žēlsirdīgs? Ka tas vairs nenotiek tādā veidā?” Protams, ka Viņš ir žēlsirdīgs! Ļaujiet man arī atgādināt, ka Bībelē tikai četros vēstures posmos notiek šāda veida brīnumainas parādības. Mums varbūt šķiet, ka tas notiek visu laiku un visu laiku Bībelē ir cilvēki, kuri dara pārdabiskas lietas, bet patiesībā tas notiek tikai četros posmos. Tie ir Vecajā Derībā Ēlija un Elīsa, protams, Mozus un Ārons un, trešais ir Jaunā Derība, kur Kristus nāk un to dara, un ceturtais posms ir nākotne, kad Kristus atgriezīsies – tie ir tie četri, bet pa vidu ir ļoti gari gadsimti, kur nekas tamlīdzīgs nenotiek. 

Jēzus ir žēlsirdīgs, tāpēc Viņš to dara, bet Viņš arī šodien ir žēlsirdīgs un līdz ar to, tas nevar būt tas galvenais iemesls, kādēļ Jēzus to darīja tajā laikā. Vēl kāds iemesls, ko cilvēki min, ir, ka tas bija tādēļ, lai Viņš parādītu nelielu ieskatu nākotnes Ķēniņu valstībā, kas būs Kristus valstība šeit virs zemes, tūkstošgadu miera valstība, un arī debesīs – tas bija tāds mazs ieskats tajā, kas sekos kādreiz. Un arī tas ir pareizi un arī to mēs varam tā pieņemt, bet galvenais iemesls, kādēļ Kristus šo visu darīja, bija cits. 

Kā jau es minēju, man liekas, ir ļoti svarīgi to saprast, lai mums nebūtu jādzīvo tādā apjukumā, kādēļ tas šodien tādā formā vairs nenotiek. Proti, Jēzus visus šos dziedināšanas un brīnumu darbus darīja tādēļ, lai atklātu, ka Viņš ir ieradies Dieva spēkā. Viņš to darīja, lai pierādītu, ka Viņš ir Dieva cilvēks, kurš nāk un dara to Dieva spēkā un ka Viņš ir tas Kristus, kuru Vecās Derības pravieši ir sludinājuši un kuru Izraēls gaida. Par to runā daudzi, bet Jānis par to varbūt visizsmeļošāk izsakās un es jums nolasīšu pāris Rakstu vietas, jūs varat nešķirt līdzi, vienkārši paklausieties. 

Jāņa 5:36 Jēzus saka: „Man ir lielāka liecība nekā Jāņa liecība, jo tie darbi, kurus Tēvs man ir devis, lai tos izdaru līdz galam, šie paši darbi, ko es daru, liecina par mani, ka mani ir sūtījis Tēvs. Šie darbi, ko es daru ir doti tādēļ, lai liecinātu par mani, ka mani ir sūtījis Tēvs.” 

11.nodaļā 25.pantā: „Es jums teicu, bet jūs neticat, darbi, kurus es daru sava Tēva vārdā, tie liecina par mani.” 32.pantā Viņš turpina šo domu un saka: „Daudz labu darbu no sava Tēva es jums esmu rādījis, tad kura darba dēļ jūs gribat mani nomētāt akmeņiem?” Un 37.pantā: „Ja es nedaru sava Tēva darbus, neticiet man, bet, ja es daru un jūs neticat man, tad ticiet darbiem, lai jūs atzītu un ticētu, ka manī ir Tēvs un es Tēvā.” 

Tātad, atkal: „Darbi tika darīti tādēļ, lai jūs redzētu, ka tas ir Tēvs, kurš ir mani sūtījis, ka es esmu ieradies Tēva dēļ, Tēva vārdā.” Un 14:10: „Vai tu netici, ka es esmu Tēvā un Tēvs ir manī? Vārdus, ko es jums saku, es nesaku no sevis paša, bet Tēvs ir vienmēr manī un dara savus darbus.” Tā tas turpinās līdz Evaņģēlija beigām, kur Jānis noslēdzot savu Evaņģēliju, saka 20:30-31: „Vēl daudzas citas zīmes Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, par kurām šajā grāmatā nav rakstīts, bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls un lai jums, kas ticat, būtu dzīvība Viņa vārdā.” Tātad arī Jānis šos brīnumus uzrāda tādēļ, lai jūs ticētu, ka tas ir Kristus, kurš nāk Dieva vārdā. 

Ja, jūs atcerieties, tad, kad Nikodēms ierodas pie Jēzus un viņiem ir šī saruna, tad Nikodēms sāk šo sarunu sacīdams: „Rabi, mēs zinām, ka tu esi skolotājs no Dieva nācis, jo tādas zīmes, kā tu dari, nevar darīt neviens, ja vien Dievs nav ar to.” Tātad, tas galvenais iemesls, kādēļ Kristus šo darīja, bija tādēļ, ka Viņam bija jāpierāda, Viņš vēlējās, lai cilvēki tic, ka Viņš ir nācis Dieva vārdā. Tas nav tikai Jānis, kurš par to raksta, arī Pēteris Apustuļu darbiem 2:22 par to runā un Ebrejiem 2:4 ir teikts: „Dievs Jēzu ir apliecinājis ar zīmēm, brīnumiem un dažādiem spēkiem.” Dievs ir apliecinājis Jēzu. 

Tātad, kādēļ Jēzus to visu darīja? Lai apstiprinātu, ka tas ir darīts Dieva spēkā, tas bija tas pierādījums. Šodien mums ir Dieva vārds, kas ir pierādījums tam, ka kāds cilvēks nāk un dara kaut ko Dieva vārdā. Jēzus nāca šo visu darīt tādēļ, lai viņi ticētu, bet Rakstu mācītāji un farizeji, un to mēs arī redzēsim vēlāk šajā Mateja 9.nodaļā, viņu secinājums ir, ka Kristus to visu dara Sātana spēkā. Viņi to visu redzēja, viņi to visu dzirdēja, viņiem tas viss tika atklāts un viņu secinājums bija pilnīgi pretējais – to Kristus ir darījis Balcebura spēkā un tādēļ pāris nodaļas vēlāk Mateja evaņģēlijā 13.nodaļā Jēzus pagriežas prom no jūdiem un pievēršas pagānu draudzei un sāk dibināt pagānu draudzi, kuri tic. 

Arī šodienas tekstā mēs to lasījām, kur Jēzus saka, ka daudzi nāks no dažādām pusēm un tie būs pagāni un viņi sēdēs Dieva valstībā, bet jūs tiksiet izstumti ārā, jūs, kuriem tas viss tika rādīts. Izraēlā, kur jūdi dzīvoja, viņi to visu redzēja un viņi neticēja, bet pagāni, kuri to pat nebūs redzējuši, viņi ticēs un jūs esat daļa no šiem cilvēkiem, jūs esat daļa no tā piepildījuma, ko Kristus šeit, šodienas tekstā pravietoja. 

Matejs tātad saka, ka daudzi tiek dziedināti un tie bija tūkstošiem, bet viņš izceļ trīs piemērus. Viņš izceļ šajā 8.nodaļā šos trīs piemērus, un visi trīs piemēri ir cilvēki, kuri ir jūdu sabiedrības zemākā slāņa pārstāvji. Tur it spitālīgais, ko mēs tūliņ apskatīsimies, tā bija zemākā, visļaunākā slimība, un ja tu slimoji ar spitālību, tad tu tiki uzskatīts par Dieva sodītu. Tad nāk pagāns, kas jūdiem bija nepieņemami un Jēzus kā trešo dziedina sievieti, kas jūdu sabiedrībā bija ļoti zemā stāvoklī. 

Šodien es varbūt mazliet parunāšu tikai par pirmo piemēru, par tiem diviem pārējiem es tikai pieminēšu īsi. Aplūkosim kopā šo pirmo dziedināšanas piemēru, un savā ziņā tas ir neticams, mēs varbūt tā izlasām cauri un esam tik daudz to dzirdējuši, bet jūs redzēsiet, ka tas ir neticams notikums, patiesībā. Tādēļ arī Matejs šajā 8:2 saka: „Un redzi.” „Un redzi!”, kas nozīmē – skaties! Skaties, neticami, paskatieties, kas tur nāk – spitālīgais nāk! „Un redzi, kāds spitālīgais pienāca klāt pie Jēzus.”

Ja jūs kaut ko zināt par spitālību, tad jūs zināt, ka spitālīgie tā vienkārši nenāca klāt cilvēkiem, kur nu vēl lielā cilvēku pūlī, jo spitālība bija tā pati briesmīgākā no visām slimībām. Jūdiem tika dots norādījums, ka ir dažādas lietas, kas tevi padara nešķīstu, pirmajā vietā bija līķis un otrajā vietā bija spitālīgais. Spitālība bija ļoti lipīga slimība, tā bija pārnēsājama caur šķidrumu un pat, ja tu kaut kur pieskāries kā spitālīgais un, kāds cits cilvēks pēc tam tajā vietā pieskārās, viņš varēja inficēties ar šo slimību. Šai slimībai pazīmes bija tādas, ka tev sāka veidoties kādā vietā kāds izsitums, tev palika baltas spalvas, izbalēja, un tad šis izsitums pārvērtās tādā pūžņainā, strutainā augonī un tas sāka pārklāt visu tavu ķermeni. 

Bet papildus pazīme, kas varbūt bija vēl ļaunāka spitālībai bija tā, ka tev tika sagrauta nervu sistēma. Tas nozīmē, ka viņi vairs nejuta kādā veidā viņi, piemērām, pieskaras priekšmetiem, viņi pārāk stipri sāka kasīt savu degunu, sāka kasīt kādas citas vietas un viņiem nodila pirksti, viņiem nodila deguni, viņiem nodila kāju pirksti, viņi uzsita kāju pret kādu priekšmetu, un paši to nemaz nejuta un tur sāka veidoties pušumi, kuri pēc tam pārvērtās augoņos un tā tālāk. Vārdu sakot, tā bija briesmīga slimība un no viņas tikt dziedinātām bija ļoti reti gadījumi, kad kāds cilvēks arī no tā izārstējās un tāpēc jūdi bija šo spitālību paņēmuši kā tādu simbolu grēkam. Tas bija varbūt pats ļaunākais šajā visā, ka tie cilvēki, kuri inficējās ar šo spitālību, viņi sabiedrības acīs bija tie, kuri tika saukti par Dieva sodītajiem. Viņi tika izmantoti kā tas piemērs, kur tu parādi, kāds ir grēks, ka tu pats ar viņu nevari tikt galā, ka tas tevi sagrauj un pazudina. 

3.Mozus 13.nodaļā ir plaši aprakstīts, kā rīkoties ar cilvēkiem, kuriem ir šīs spitālības pazīmes. Tur, piemēram, ir minēts, ka tam, kurš redz, ka viņam paliek baltas spalvas, viņam ir jādodas pie priestera, atrādīties, pēc tam priesteris viņu septiņas dienas ieslēdz izolētā telpā. Pēc septiņām dienām viņš iet un atrādās vēlreiz priesterim un viņš skatās, vai tās pazīmes ir attīstījušās vai nē, un tad tas priesteris ir tas, kurš beigās viņam nosaka, vai viņš ir nešķīst vai nē. Tad 45-46.pantā ir minēts, kas notiek ar tiem, kuri tiek atzīti par nešķīstiem, un paklausieties: „Spitālīgais, kam sērga, viņa drānas lai tiek saplēstas, viņa galva lai ir nesukāta, viņa augšlūpa lai ir apsegta,” (tātad, viņam ir jāizklāj mute) „un viņš lai kliedz: nešķīsts, nešķīsts. Visu laiku, kamēr viņam ir sērga, tas paliek nešķīsts. Viņš ir nešķīsts, lai dzīvo viens, miteklis, lai tam ir ārpus nometnes.” 

Te ir cilvēks, kurš bija inficējies ar šo slimību, varbūt pat netīšām kādā gadījumā, tas bija pats šausmīgākais, kas varēja notikt. Tu tiki izolēts no ģimenes, tev bija jādzīvo ārpus pilsētas, visur, kur tu ej, tev bija jākliedz: „Nešķīsts, nešķīsts!” Tas bija kaunpilnākais stāvoklis, kādā tu varēji atrasties. 

Mēs pirms pāris nedēļām ar ģimeni bijām medicīnas muzejā Rīgā, un tur arī bija izstādītas viduslaiku visādas lelles, kuras attēloja tā laika stāvokli un tur bija arī šāds spitālīgais minēts. Tur bija rakstīts, ka viņiem bija vēl tāds klaburs vai zvaniņš, lai tur, kur viņi gāja, padarītu par sevi zināmu – re, kur, viņi ierodas, un lai visi pārējie uzmanās. Tātad tas bija milzīgs kauns, un tas bija briesmīgs stāvoklis, un tu biji izolēts no visas sabiedrības. Tad bija kādi žēlsirdīgie, kuri nesa viņiem ēdienu uz šīm te apmetnēm, kur viņi dzīvoja ārpus pilsētas. 

Šo visu zinot, izlasiet vēlreiz šo otro pantu, kur Matejs saka: „Un redzi, kāds spitālīgais pienācis klāt.” Šajā lielajā pūlī, šis spitālīgais pienāk klāt pie Jēzus, un mēs varam iztēloties kā šis pūlis atvērās un pašķīrās un tur nāca šis spitālīgais kā tāds, gribas pat teikt, modelis pa mēli, uz kuru visi skatās un viņš ir pašā centrā. Bet šis spitālīgais ir tik skaists piemērs un tik skaists simbols tam, ko nozīmē patiesa atgriešanās pie Kristus. Šis spitālīgais varbūt pat tajā brīdī neapzinoties, kļuvis par liecinieku Bībelē un cilvēku vēstures gaitā, tūkstošiem, miljoniem par viņu lasa un redz viņa piemēru. Viņš ir kļuvis par tik skaistu simbolu tam, ko nozīmē, ka tu patiesi nāc pie Kristus, jo šim cilvēkam ir vienalga, ko cilvēki domā, viņam ir vienalga, viņam ir svarīgs tikai Dievs, viņš skatās tikai uz Kristu un viņam ir svarīgi, ko Dievs par viņu domā. 

Ar visu šo kaunpilno stāvokli un ar visu šo kaunpilno izskatu viņš iznāk pūļa priekša, jo viņš tik ļoti vēlas, viņš tik ļoti vēlas, izmisīgi vēlas šo dziedināšanu, šo glābšanu. Viņš nāk ar patiesu attieksmi pret Kristu, viņš nevis tikai atnāk, bet viņš nometas ceļos un viņš Viņu uzrunā kā „Kungs!” Viņš nometas ceļos un saka: „Kungs!” Tad nākamā neticamā lieta, kas man varbūt visā sājā stāstā visvairāk patīk, ir, zinot visu to, cik ļoti viņš vēlējās, cik ļoti viņš bija gatavs kļūt pat par vēl lielāku izsmieklu ļaužu pūlī, viņš Jēzum saka: „Ja vien Tu gribi, Tu vari mani dziedināt.” 

Nevis: „Man par katru cenu jātiek dziedinātam, paskaties, es jau esmu tagad izdarījis kaut ko tādu, ko es nedrīkstēju darīt, es esmu iznācis pūļa priekšā, es esmu jau tik lielu kaunu sev uzņēmies un tagad, nu, Jēzu, tagad gan Tev mani ir jādziedina, jo es esmu tik daudz izdarījis un es esmu pierādījis savu ticību!” Bet tāda nav viņa attieksme, viņš saka: „Ja vien Tu gribi, ja Tu vien gribi, Kungs.” 

Un laikam šis spitālīgais bija dzirdējis, ko Jēzus teica Kalna svētrunā, viņš, iespējams, tur pat kaut kur bija klāt un dzirdēja kā Jēzus mācīja, kā mums būs Dievu lūgt, ka mums būs teikt: „Mūsu Tēvs Debesīs.” Un sākt ar to, ka mēs pasakām: „Lai notiek Tavs prāts.” Un tikai tad mēs nākam ar mūsu vēlmēm un vajadzībām. Viņš acīmredzot to bija dzirdējis, un tāpēc viņš saprata: „Lai notiek Tavs prāts, Kristu, ja Tu gribi, Tu vari mani dziedināt. Un, ja Tu negribi, labi, es sapratīšu to.” 

Tad notiek nākamā neticamā lieta, jo Jēzus, nevis tikai pasaka: „Es gribu tevi dziedināt!” Un fuš, ar vārdu ‘Es tevi dziedinu’, bet Viņš viņam pieskaras. Es varu iedomāties, kāds tas bija izbrīns un šausmināšanās pūlī, kad Jēzus pieskaras nešķīstajam spitālīgajam?! Jēzus, kurš pēc tam ies tālāk un liks savu roku vēl simtiem citu cilvēku, Viņš pieskaras šim nešķīstajam?! Bet tur ir tas ‘dunamis’ spēks, kurš momentā iznīcina visu nešķīsto, pirms nešķīstais spēj padarīt Kristu nešķīstu. Un tur ir teikts: „Un tūlīt viņš tapa šķīsts no savas spitālības.” Tūlīt ar visu to izskatu kāds viņam bija, viņš kļuva šķīsts. Tāds spēks ir tikai Kristum un to mēs šodien nekur neredzam tādā formā, bet arī, ja Viņš gribētu, Viņš to varētu arī šodien darīt, bet Viņš to darīja tādēļ, lai liecinātu par to, ka Viņš nāk Dieva spēkā, jo to izdarīt varēja tikai Dievs. 

Un tad šis stāsts noslēdzas ar vēl vienu neticamu lietu. Pēc visa šī apbrīnojamā notikuma, pēc šīs dziedināšanas, kur šis vīrs tiek dziedināts no sava drausmīgā stāvokļa, Kristus viņam saka: „Tikai tagad neej un nestāsti nevienam to.” – „Pielūko, nevienam to nestāsti.” Nevienam to nestāsti. Jautājums ir, kāpēc Viņš to teica? Versijas ir dažādas. Protams, Viņš to teica tamdēļ, lai nenāktu vēl lielāks pūlis, bet es domāju, ka tas galvenais iemesls ir tas, ko Viņš arī šeit pasaka: „Ej un atrādies vispirms priesteriem.” Dari tā, kā Mozus ir noteicis, dari tā, kā Dieva vārds ir noteicis, dari to, kas tev ir jādara, ja tu gribi būt paklausīgs Evaņģēlijam un likumam. Pierādi man tagad to ar savu ticību un dari to tā, kā to ir noteicis Dieva likums.

Kādēļ? Tādēļ, ka, ja tu iesi un vispirms stāstīsi cilvēkiem, tad cilvēki tik tālu par to aizrunāsies, ka par to uzzinās arī priesteri un tad, kad priesteri dzirdēs, ka tas ir šis Jēzus atkal, kurš ir izdarījis šo brīnumu, tad viņi, tajā brīdī, kad atnāks varbūt šis spitālīgais pie viņiem, viņi vairs negribēs dot pareizo atzinumu, ka viņš tiešām ir dziedināts. Tāpēc, ka viņi meklēja veidu kā piešūt Jēzum viltus spēkus un, ka Viņš īstenībā ir viltus brīnumu darītājs. 

Vienīgais veids, kā tu varētu pierādīt to patiesi, ir, ka tu aizej vispirms pie priesteriem pirms vispār kāds uzzina, kurš tevi ir dziedinājis. Atrādies priesteriem, lai viņi apstiprina to, ka jā, ir notikusi dziedināšana un tad tu vari iet pie cilvēkiem un stāstīt par to, un liecināt, ka to ir darījis Kristus. 

Diemžēl viņš aizgāja un izstāstīja visiem, kā mēs redzam Marka pierakstos, un kādēļ viņš to izdarīja to mēs viņam debesīs varēsim pajautāt, bet viņš to izdarīja un Marka evaņģēlijā ir teikts, ka šī iemesla dēļ Kristus nevarēja ieiet pilsētā, Viņam bija jāiet uz citām vietām. Te mēs redzam, kā neliela nepaklausība var izjaukt Kristus darbu un Kristus plānus varbūt iet un kalpot kādā vietā. 

Nu, lūk, tāds bija šis spitālīgais. Pēc tam Matejs raksta par Centurionu, un tur mēs redzam, viņš ir pagāns, un tur iezīmējās šī ticība, kāda nāks no pagāniem, kura būs lielāka, jo viņi tic neredzot. Šeit interesanti ir tas, ka šis Centurions lūdz Viņam attālināti dziedināt šo savu kalpu, un Kristus to arī dara. Tas ir mums iedrošinājums, ka Kristus attālināti spēj to darīt. Viņš arī šodien spēj to darīt, šodien tas notiek lūgšanās, kā jau es minēju, bet Viņš to spēj darīt. 

Džons Makartūrs (John MacArthur) ir labi teicis: „Lūdziet par dziedināšanu, bet pēc tam ejiet pie ārsta.” Lūdziet par dziedināšanu, bet tad ejiet pie ārsta. Nepieprasiet Kristum, ka Viņam ir jādziedina jūs tikai tādā veidā, kā jūs to esat iztēlojušies. Tad mēs atkal šinī stāstā redzam, kā viņš tajā pašā stundā kļuva vesels, šis kalps. Es pieņemu, ka viņš kļuva uzreiz vesels, bet, tā kā Centurions bija attālināti prom no šī kalpa, viņš to uzzināja tikai pēc kāda laika. 

Tad trešais stāsts, kā Pētera sievas māte tiek dziedināta un atkal Jēzus pieskaras un šī sievas māte uzreiz piecēlās un kalpoja Viņam. Tā ir tā reakcija, kāda ir pareiza, kad Kristus tev ir kaut ko devis, to, ko tu lūdz, ka tu kalpo Viņam un esi paklausīgs. 

Nu, lūk, un tad šīs Rakstu vietas beigās Matejs citē Jesaju, un ar to es vēlos arī noslēgt. Viņš tur saka: „Caur šo piepildās tas, ko Jesaja ir rakstījis, ka Viņš uzņēma mūsu kaites un nesa mūsu sērgas.” Tādā klasiskā nozīmē, normāli mēs visi teiktu, ka šī Jesajas Rakstu vieta ir par garīgo dziedināšanu, par to, ka Viņš mūs ir dziedinājis no mūsu grēkiem un no nāves, bet Matejs šeit pievelk arī fizisko dziedināšanu. Viņš šeit saka: „Tas viss tika darīts arī tādēļ, lai Jesaja šādā veidā piepildītu pravietojumu.”

Un tad ir kādi cilvēki, kuri tādēļ, ka Matejs to šeit ir minējis, saka: „Redzi, tas ir tas, kādēļ mums visiem vajadzētu būt veseliem, mums kā kristiešiem. Mums visiem vajadzētu būt dziedinātiem, un, ja tu esi slims, tad tas nav Dieva prāts, un kaut kas acīmredzot nav kārtībā tavā dzīvē, tu iespējams grēkojis esi vai tev pietrūkst ticības.” Bet tas, ko Jēzus pie krusta izdarīja – jā, Viņš uzvarēja nāvi, Viņš uzvarēja grēku, un Viņš arī uzvarēja slimības, Viņš to visu uzvarēja, bet tas viss vēl nav stājies spēkā mums pilnīgā redzamā veidā, jo mēs joprojām dzīvojam šajā kritušajā pasaulē un šajā miesā, kas dzīvo grēkā, kas ir vāja pret grēku.

Lai to labāk saprastu, ļaujiet uzdot jautājumu: „Ja Kristus uzvarēja grēku, pie krusta, vai mēs kā kristieši vairs negrēkojam?” Mēs grēkojam, joprojām. „Ja Kristus uzvarēja nāvi, pie krusta, vai tas nozīmē, ka mēs vairs nemirstam? Ka nāvei vairs nav spēka pār mums?” Nāvei ir spēks, vai ne?! Un mēs to visi apzināmies un pat tie, kuri māca, ka nāvei vairs nav spēka, viņi paši kādu dienu nomirst. 

Tāpat ir ar slimībām, jā, Kristus uzvarēja slimību, pie krusta, bet tas nenozīmē, ka tādēļ mēs joprojām vēl esam tai pakļauti un tāpēc mēs arī sakām: „Ja Tu gribi, Kungs, tad Tu to vari darīt.” Tā ir tā dubultā ticība, tā ir tā ticība, kur tu nevis tikai saki: „Jā, Kristus spēj to, un es tam ticu.” Bet, tu saki: „Es ticu arī, ka Viņš ir tas, kurš zina labāk vai man tas ir vajadzīgs vai nav.” 

Šajās Lieldienas man bija saruna ar Edgaru Godiņu un man patika, kā viņš minēja piemēru par to, kā Pāvils tika ielikts cietumā vairākas reizes un cilvēciski skatoties tas bija briesmīgi viņam. Kāds varētu teikt: „Tas bija lāsts, un tas bija kaut kas ļoti negatīvs.” Bet tajā pašā laikā, ja viņš nebūtu ielikts cietumā, tad mums nebūtu pieejamas daudzas vēstules, kuras viņš sarakstīja tieši tad, kamēr viņš bija cietumā. Lielāko daļu no viņa vēstulēm viņš rakstīja tad, kad viņš atradās cietumā un viņam nebija iespējas iet un kalpot ar darbiem. 

Tādā veidā Dievs spēj šādas negatīvas lietas pārvērst svētībā, un tādēļ brāļi un māsa, ja jūs arī cīnāties ar kādām veselības problēmām un tas varbūt jums liek justies, ka Dievs tādēļ mani soda vai Dievs nav ar mani, padomājiet par to, vai tas nav jūsu ‘cietums’. Vai tas nav ‘cietums’ caur kuru Kristus vēlas arī jūsu dzīvē radīt kādas svētības, kuras nebūtu iespējamas tad, ja varbūt nebūtu šī slimība, šīs problēmas. Protams, ticiet, ka Viņš to var dziedināt un, ja Viņš gribēs, Viņš to darīs! Bet dzīvojiet ar to apziņu, ka arī tā var būt svētība. 

Noslēdzot es varu pateikt, ka manā dzīvē ir bijis šāds ‘cietums’. Pirms pieciem gadiem es satraumēju futbolu spēlējot, diezgan smagā veidā, savu celi. Man tas bija tāds smags posms dzīvē, kur es uzdevu jautājumu: „Kāpēc, Dievs, Tu to dari? Kāpēc Viņš to ir pieļāvis?” Es pat meklēju visādus veidus, kā gūt iedrošinājumu, ka Dievs mani grib dziedināt. 

Man nāca cilvēki lika rokas uz ceļa un lūdza par mani, cilvēki, kuri ticēja, ka Dievs var dziedināt mani momentā, bet nekas nepalīdzēja. Es gāju pie Vakarēdiena (vēl iepriekšējā konfesijā, kurā es biju), kur es ticēju, ka tur ir Kristus miesa klātesoša, un es viņai varu pieskarties caur šo Vakarēdienu un varbūt tādā veidā es varu tikt dziedināts. Arī tas nepalīdzēja. Es dabūju pēc tam grāmatas, kur man cilvēki mēģināja iedrošināt, ka ticība ir tas jautājums, ka tev vajag palielināt tavu ticību. Gribot Dievam pierādīt, ka ar visu savu spēku es ticēšu Tev un es darīšu visu, ko vien es varu, lai pierādītu Tev to, es izgāju laukumā ar savu celi un teicu: „Es iešu, es ticēšu, ka Tu vari mani dziedināt un es to pierādīšu, es vienkārši iešu un spēlēšu futbolu.” Tādā veidā savu celi vēl vairāk sabojāju, un es pat biju sadrukājis krekliņu, kur man bija rakstīts – healed by Jesus (Jēzus dziedināts), lai tajā brīdī, kad man notiks šī dziedināšana, es varētu novilkt šo kreklu un visiem apliecināt, ka tas ir darīts Kristus spēkā. 

Tas bija laiks, kad es vēl nebiju drošs par to, kam ticēt un caur šo ‘cietumu’, caur šo nelaimi, caur šo varbūt smago dzīves posmu, Dievs manī pārvērta šo negatīvo lietu kaut kādā svētībā – tajā, ka es, piemēram, šodien varu stāvēt jūsu priekšā, un caur šo negatīvo piemēru manā dzīvē sākās atmoda. Ko es ar to gribu pateikt? Arī šīs slimības var būt par svētību, un ka Kristus var dziedināt, bet, mūsu attieksmei ir jābūt – Tu esi Kungs, ķēniņu Ķēniņš, un Tu zini labāk, un varbūt man pat šis stāvoklis, kurā es esmu, varbūt man tas ir par svētību un varbūt pat ne tikai man, bet tas būs par svētību daudziem citiem cilvēkiem. Lieto Tu to un lai notiek Tavs prāts, pirms es lūdzu, lai notiek mans prāts. 

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies par šo liecību, ko Matejs mums ir atstājis. Par Tavu Dēlu, paldies par visu to, ko Viņš nāca un šeit virs zemes darīja. Paldies, ka Viņš kļuva par cilvēku, lai Viņš varētu dziedināt cilvēkus, lai Viņš varētu uzlikt roku, lai Viņš varētu pieskarties, un, lai Viņš varētu parādīt to spēku, kāds ir tikai Tev iespējams, Kungs. Un paldies arī, ka Tu māci mums redzēt un ieraudzīt arī to, ka kādreiz caur šādām lietām, Tu arī dari kaut ko labu. Palīdzi mums būt tādiem, kuriem ir šī dubultā ticība, ka mēs ticam, ka Tu spēj, bet, ka mēs ticam arī, ka Tu zini labāk, ka Tu vari visas lietas vērst pa labu, pat ja tas nenozīmē tikt dziedinātam. Paldies Tev, Kungs. Paldies, ka Tev ir visa vara. Palīdzi mums to saprast kaut nedaudz, lai mēs arī savā ikdienā varam dzīvot kā tādi, kuri lieto šo varu, kuru Tu esi arī nodevis mums. Lai Tev ir gods un pateicība, un slava, to mēs lūdzam Jēzus vārdā, āmen.

 

Iet uz svētrunu arhīvu