#4 Jēzus vara pār garu pasauli

Svētrunu arhīvs

Klausīties
Bībeles studiju materiāls mazajai grupai
Datums:
03.05.2015.
Sludinātājs:
Sērija:
Kods:
JZV-004
Rakstvieta:
Mt 8:28-34

"Kad viņš nonāca otrā pusē, Gadaras apgabalā, viņu sastapa divi dēmonu apsēsti, kas bija iznākuši no kapiem; tie bija ļoti bīstami, tādēļ neviens nevarēja pa šo ceļu staigāt. Un, redzi, tie sāka kliegt: “Kāda daļa mums ar tevi, Dieva Dēls? Vai tu esi nācis pirms laika mūs mocīt?” Bet tālu no viņiem ganījās liels cūku bars. Un dēmoni viņu lūdza: “Ja tu mūs izdzen, tad liec mums ieiet cūkās.” Jēzus tiem sacīja: “Ejiet!” Un tie izgājuši iegāja cūkās, un, redzi, viss ganāmpulks metās no kraujas jūrā un noslīka ūdenī. Bet gani aizbēga un, nonākuši pilsētā, pastāstīja visu, arī par dēmonu apsēstajiem. Un, redzi, visa pilsēta iznāca Jēzum pretī, un, viņu ieraudzījuši, tie lūdza, lai viņš iet prom no to apvidus." – Mateja evaņgēlijs 8:28-34

Svētrunas noraksts
 

Kā jau Ģirts minēja, man bija tāda brīnišķīga iespēja, es negribētu teikt vienreizēja, būt Izraēlā, ļoti, ļoti mazā valstiņā, bet ļoti īpašā valstī. Valstī, kurā tu dodies un liekas tāda laika mašīna vien Izraēla ir. Visur, kur tu roc, kaut ko uzroc, kaut ko vienmēr atrodi. Izraēlā ir interesanti tas – ja tev pieder māja un tu izdomā uzbūvēt piebūvi un tu roc kaut ko un uzej kaut kādu vecu akmeni vai kaut kādu daļu no vecas pilsētas, vai jebko – māja, zeme pieder uzreiz valstij un tad īsti laimīgs tu neesi, ka esi kaut ko uzracis. Tad ir arheologi klāt, viņi izpēta un tā tālāk, tas viss pieder valstij. Tu redzi, ka Izraēla ir pilna ar vēsturi, pilna ar zināšanām. Izraēlā es sapratu, cik maz es zinu Dieva Vārdu, tas jāatzīst. Ģirts teica: „Nu, tagad tu pateiksi kaut ko jaunu!” Tad es domāju, ko es jaunu pateikšu!? Jūs jau visu tāpat ziniet. 

Pirms mēs sākam šodienas domas, es aicinu, ka mēs varam pielūgt Dievu.

Debesu Tēvs, paldies Tev par iespēju būt mājās, paldies par draudzi, ko Tu dod un es lūdzu, ka Tu šodien runā uz mums. Es pateicos par Svēto Garu, ko Tu mums dod, Jēzu, par to, ko Tu esi atstājis. Pateicos, ka Viņš mums atgādina, Viņš mūs pārliecina. Es lūdzu, ka Tu runā uz mūsu tumšajiem prātiem, un ka Tu ienes tajos gaismu, ka mēs redzam, ka mēs saprotam, ka mēs iemīlam Tavu Vārdu, un ka mēs to izpildām. Mums ir vajadzīga Tava palīdzība, runā uz mums šodien. Jēzu, Tavā vārdā, āmen.

Ir tā, ka es jums arī kaut ko atvedu, kaut ko mazliet parādīt, Ģirts teica, ka es īsti izpausties nedrīkstu, pusotra stunda man dota. … Nē, nē, tā nav, ka pusotra stunda! Es gribu parādīt sākumā kādu video, tas bija Galilejas jūras krasts, tā bija pēdējā diena pie Galilejas jūras, kur es agri no rīta pamodos, lai pavadītu laiku lūgšanā, jo Galilejas jūra un tā vieta, man šķiet, bija visīpašākā. Šī ir tā Galilejas jūra, par ko mēs arī pagājušo reizi domājām, un liekas, ezers tāds vien ir, un kā tad tādā ezerā var sacelties ūdens un vētra!?

Es biju aizgājis arī uz Jeruzalemes templi, šeit būs redzamas bildes, šī ir musulmaņu daļa. Vispār iemesls, kāpēc es tur biju, bija samits, kur sabrauca kopā 180 cilvēki no 63 dažādām valstīm un tad mēs grupās ar gidiem devāmies uz templi, un viena daļa tempļa ir musulmaņu un otra daļa ir jūdiem. Musulmaņiem tā ir vissvētākā vieta, jo izrādās šeit Abrahams upurējis Isašaru, bet jūdiem šeit Abrahams upurējis Izaaku. Šeit bija ļoti stingri jāievēro, ko tu ģērb, pleciem bija jābūt aizklātiem un biksēm jābūt garām, nedrīkstēja rociņās sadoties un staigāt, vienalga, vai esi vīrs un sieva, pat viņi kopā rociņās nedrīkstēja doties. Vīrieši varēja apkampt vīrieti, viens otru, bet sieviete un vīrietis nedrīkstēja. 

Tu nedrīkstēji tur lūgt, tu nedrīkstēji tur ienest Bībeli, jo Bībeli tev uzreiz atņemtu. Mums bija tādas grāmatiņas līdzi un mūs ļoti pārbaudīja, skatījās vai tur nav kaut kas no Bībeles tekstiem, pat to gribēja atņemt. Šajā vietā nedrīkst arī staigāt grupās, gids jūs vada, un tu ik pa laikam jūti, kā pienāk klāt kāds vietējais un ļoti uzmanīgi klausās, ko tu saki, tāpēc gids arī saka: „Šajā vietā Abrahams upurēja dēlu.” Viņš nesaka vārdu. 

Šajā vietā arī nedrīkst sapulcēties, klausīties uz vienu cilvēku, sapulces nedrīkst būt. Mums bija austiņas un gidam bija mikrofons, un tad vienam no mūsu grupas iedeva mikrofonu un viņš dalījās Vārdā, bet mēs nedrīkstējām stāvēt uz vietas, mums teica: „Vienkārši staigājiet, tā it kā jūs apskatiet, un klausieties.” Jūs ziniet, šeit tā sajūta bija ļoti dīvaina, jo tu biji tā kā nobijies, liekas tu esi citā vietā, tā nav tava un tūlīt kaut kas būs, atnāks viens musulmanis un nez ko tev izdarīs. 

Bet šajā vietā es piedzīvoju to, cik Dieva Vārds ļoti īpaši strādā un iedrošina, jo tas, kurš dalījās ar Vārdu, viņš teica: „Šobrīd mums sajūta, ka mēs esam svešā zemē, bet šī vieta pieder Dievam.” Šī vieta pieder Dievam, un šis Vārds man un pārējos tik ļoti iedrošināja, ka mums vairs nebija bailes par to, kurš ko skatās un ko nu izdarīs. Šī bija vieta, kur es piedzīvoju to, cik Dieva Vārdam ir ļoti liela nozīme, cik Dieva Vārds ļoti spēj iedrošināt. 

Es ļoti pateicos Dievam par to, ka mums ir iespēja noklausīties svētrunas arī pēc tam un kad es lidoju atpakaļ no Izraēlas, es noklausījos iepriekšējās svētrunas, tās reizes, kuras es biju izlaidis. Es gribu pateikt paldies brāļiem par jūsu ļoti labo kalpošanu un tas mani iedrošināja, tas mani uzrunāja. Ģirts runāja par šo otro pusi, par došanos uz otru pusi, un tas man lika uzdot jautājumu: kas tad ir šī otra puse manā dzīvē? Kā tā izskatās? Jo Galilejas jūrā vienu pusi vairāk apdzīvoja jūdi, bet otra puse ir tā puse, kuru apdzīvoja pagāni. 

Iedomājieties kāda daļa ir jūdam ar pagānu? Kāpēc jūdam būtu jādodas uz otru pusi? Tas man lika uzdot jautājumu: kas ir man tā otra puse? Kur Jēzus saka māceklim: „Dosimies uz otru pusi.” Mācekļi domā – tas ir kaut kas svešs, tas ir kaut kas nezināms, mēs nezinām, kas mūs tur sagaida, un, starp citu, tur viens bļaustās! Par to mēs šodien domāsim. Kāpēc mums tur būtu jādodas? Un tas man liek uzdot jautājumu: kas ir man šī otrā puse? Vai es Dievam to esmu jautājis? Kas ir Vīlandes draudzei otrā puse? Vai mēs esam gatavi tur doties? Un tad mēs vēl domājām, pagājušajā reizē, par Galilejas jūru jeb Ģeneretas ezers, patiesībā tas ir ezers, šeit ir mazs video, par to, cik skaists tas ir.

Šeit mēs ar kuģīti dodamies pāri uz otru pusi, un šeit mēs atvadāmies no otra kuģīša, jo mēs divi kuģīši devāmies pāri, Galilejas jūras vidū mēs apstājāmies, saķēdējāmies un kādu laiku pavadījām lasot Dieva Vārdu, pielūdzot un dziedot dziesmas. Tā bija īpaša vieta. Bet tad mēs dodamies uz šo otru pusi un, starp citu, šajā vietā, kad kristieši atbrauc pie Galilejas jūras, viena no lietām, uz ko viņi cer, ka sacelsies vētra. Viņi domā – sacelsies vētra, dosimies iekšā un piedzīvosim, kā tas ir, kad mācekļi bija lielā vētrā. 

1992.gadā Galilejas jūrā tika konstatēts, ka viļņi bija desmit pēdu augstumā! Galilejas jūra ir tā vieta, kas ir 200 metrus zem jūras līmeņa un tur ik pa laikam ir ievērojama šī lielā vētra un lielie viļņi. Šis notikums, par ko mēs pagājušo reizi domājām, bija došanās jūrā un lielie viļņi. Tas mums liek izvērtēt mūsu ticību, kā mēs reaģējam, kad mūsu dzīvē ir vētra? Ko mēs darām? 

Pirms mēs dodamies tālāk un domājam par šodienas Rakstu vietu, es gribu, lai jūs ievērotu kādu lietu. Mūsu šīs svētrunas sērija ir par Jēzus varu, mēs sākām ar Mateja 8.nodaļu, bet šeit es ievēroju kādu lietu. Jēzus, kad Viņš dodas uz kādu vietu, kad Viņš kaut ko dara, Viņš mācekļus kaut kam sagatavo. Mēs vēl neesam pie Mateja 28.nodaļas, kur Jēzus dod lielo pavēli, bet mēs redzam šeit, ka Jēzus mācekļus sagatavo šai lielai pavēlei, Viņš kaut kam sagatavo, kad Viņš saka: „Dodamies uz otru pusi.” Viņš kaut ko grib iemācīt. Kad viņi ir jūrā, kad viņi ir lielos viļņos, Jēzus kaut ko mācekļiem visu laiku grib iemācīt. 

Sākumā viņi jūrā dodas kopā ar Jēzu, pēc tam Jēzus viņus sūta atkal jūrā, bet šoreiz bez Viņa. Iedomājieties, mācekļi domā: paga, mēs atceramies, kā bija pagājušo reizi, tagad Tu mūs sūti vienus pašus? Jēzus vienmēr kaut ko grib iemācīt, un tad, kad mēs klausāmies, es gribu, ka mēs paši varētu sev uzdot šo jautājumu: Jēzu, ko Tu man gribi iemācīt? Kam Tu mani sagatavo? Ko Tu gribi man teikt? 

Es noklausījos šīs svētrunas, kas ir Vīlandes lapā iespējams noklausīties, un es sev uzdevu jautājumu: vai manu dzīvi tas kaut kā ir mainījis? Vai tas ir ietekmējis manu ticību? Vai tas ir ietekmējis tavu ticību? Vai tas ir ietekmējis tavu ikdienu? Kad tu dzirdi šo svētrunu par otru pusi, vai tad tu jautā Dievam šo jautājumu: Dievs, kas ir tā otra puse? Kur Tu gribi, lai es dodos? Kā tu rūpējies par savu ticību? Vai tu rūpējies, lai viņa augtu? Vai tas ir ietekmējis? Vai arī es atnāku vienkārši un saku: tā bija skaista svētruna, skaista runa, ļoti laba, paldies! Bet vai tas tiešām ietekmē manu dzīvi? 

Šodien mēs esam nonākuši šajā otrajā pusē, Mateja ev.8:28-34. “Kad Viņš nonāca otrā pusē, Gadaras apgabalā, Viņu sastapa divi dēmonu apsēsti, kas bija iznākuši no kapiem; tie bija ļoti bīstami, tādēļ neviens nevarēja pa šo ceļu staigāt. Un redzi, tie sāka kliegt: „Kāda daļa mums ar Tevi, Dieva Dēls? Vai Tu esi nācis pirms laika mūs mocīt?” Bet tālu no viņiem ganījās liels cūku bars. Un dēmoni Viņu lūdza: „Ja Tu mūs izdzen, tad liec mums ieiet cūkās.” Jēzus tiem sacīja: „Ejiet!” Un tie izgājuši iegāja cūkās, un, redzi, viss ganāmpulks metās no kraujas jūrā un noslīka ūdenī. Bet gani aizbēga un, nonākuši pilsētā, pastāstīja visu, arī par dēmonu apsēstajiem. Un, redzi, visa pilsēta iznāca Jēzum pretī, un, Viņu ieraudzījuši, tie lūdza, lai Viņš iet prom no to apvidus.”

Tom, parādi lūdzu video, kā izskatās šī otrā puse. Lūk, mēs esam nonākuši otrajā pusē, un ja jūs redziet, pa labi, tur ir tāda ala. Šī ir tā otrā puse, kur Jēzus nonāk ar mācekļiem, un sastop šos dēmonu apsēstos. Tur pa labi bija tā ala, pie kuras mēs patiesībā nevarējām piekļūt, jo šodien tur ir nožogojums ar zīmīti: ‘Lūdzu, neiet.’ Jo tur var būt atstātas kādas mīnas, ko ir atstājuši iepriekšējie ienaidnieki, kuriem piederēja tā zeme. Bija daudz tādu vietu, kuras tu no tāluma vari redzēt, bet iet tu nedrīksti, jo tas ir bīstami. 

Jēzus nonāk šajā otrajā pusē, un mēs redzam, ka Matejs par šiem diviem apsēstajiem neko daudz detaļās nepaskaidro, bet Marka evaņģēlijā tas ir izklāstīts daudz vairāk. Viņš min, ka tur ir viens dēmona apsēstais, bet viņš arī stāsta tādas detaļas, ka šim apsēstajam ir īpašs spēks, viņu saista ar ķēdēm, viņš tās pārrauj. Neviens viņu nespēj kontrolēt, neviens viņu nespēj apturēt. 

Kad mēs dzīvojām viesnīcā, kas bija pie Galilejas jūras un parasti, kad es izeju uz balkona, Galilejas jūra ir ļoti, ļoti mierīga, ļoti klusa, tu dzirdi kā putni dzied, tu dzirdi dažādas skaņas un tad es iedomājos, kā būtu, ja es izietu vakarā uz balkona un es pēkšņi dzirdētu, ka tur otrajā pusē kāds nežēlīgi kliegtu, nežēlīgi brēktu. Es domāju, ka arī tajā laikā tas noteikti tā bija, ka cilvēki otrā krastā pat varēja dzirdēt, kā šis dēmonu apsēstais kliedza. Šajā vietā iedzīvotājiem noteikti nebija ērta dzīve, iedomājieties, tur ir viens trakais, nekontrolējamais, un iespējams nobloķējis ceļu, pa kuru neviens nevar staigāt. Jēzus dodas uz šo pusi, un dodas ar mācekļiem. 

Kad Jēzus sastop šos dēmonus, mēs redzam, ka tā lieta, ko dēmoni dara, viņi pazīst Jēzu, viņi skrien Viņam pretī, un viņi nokrīt Jēzus priekšā, jo Viņi zina, kas ir Jēzus, viņi zina, ka Viņš ir Dievs. Viņi pakrīt Viņa priekšā un man liekas, ka tā ir tāda pareiza reakcija, ko mēs bieži vien Bībelē redzam – ja Dievs stājas tavā priekšā, tu vienkārši pakrīti kā miris. Viņi nokrīt Viņa priekšā, viņi pazīst Jēzu, un viņi lūdzās, lai ļauj viņiem ieiet cūkās. 

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir ļaunums, un mēs redzam, ka arī šodien tas ir ļoti reāls un ļoti dzīvs. Bībele mums parāda, ka ļauna ir mūsu miesa, mūsu iedzimtais grēks, un ka ir vēl kāds ļaunums, un tie ir kritušie eņģeli, kas ir Sātana pakļautībā, un šodien mēs sastopamies ar šiem kritušajiem eņģeļiem, kuri ir iemiesojušies cilvēkā. 

Viena lieta, ko mēs varam mācīties no šīs Rakstu vietas, ka dēmoniem ļoti patīk miesa, viņi meklē vietu, kur viņi var iemiesoties, kur viņi var mājot. Dēmoniem patīk mājot miesā. Šajā reizē, kad viņi jūt un zina, ka Jēzus kaut ko darīs, un tā viena lieta, ko šie dēmoni saka: „Vai Tu pirms laika nāc mūs mocīt?” Viņi zina, ka būs laiks, no kura bīties, ka viņi būs pazudināšanā. Viņi saka un lūdzās Jēzum: „Ļauj mums ieiet vismaz šajās cūkās.” Tu redzi, atkal viņi meklē vietu, kur mājot. 

Interesanti, Marks min to, cik daudz cūkas tur bija. Kad es lasu šo Rakstu vietu, tas man liek domāt par to, kas ir tas dēmonu apjoms? Cik tad daudz dēmonu bija šajos divos cilvēkos? Tad, kad Jēzus satiek šos cilvēkus, Viņš runā ar dēmoniem. Jēzus to neuzskata kā kaut kādu slimību, bet Viņš zina un saprot, ka tie ir tie dēmoni. Jēzus jautā: „Kā tevi sauc?” Un viņš saka: „Mani sauc Ļeģions.” Tur ir viņu daudz. Man liekas, šīs 2000 cūkas parāda to apjomu, kas tur ir bijis. Viņš ļauj viņiem ieiet cūkās un visas cūkas gāžas no kraujas ūdenī. 

Es kad biju tajā vietā, es uzreiz domāju – kā iespējams no tādas kraujas nogāzties, ka tur pat ūdens nebija?! Bet patiesībā, tajā laikā ūdens līmenis bija krietni, krietni augstāks, un tā vieta, no kurienes es filmēju, tā bija pilna ar ūdeni. Iespējams, ka tā arī bija tā īstā vieta. Jēzus atnāk pie šiem diviem, un Viņš izdzen dēmonus, dēmoni redz, kas ir Jēzus, viņi pazīst Viņu. Cūku gani no malas skatās un redz, ka šis ir īpašs cilvēks. Viņš izdara to, ko mēs nespējam ar ķēdēm izdarīt un paveikt. Tas, ko gani dara, viņi to ieraugot iespējams domāja: cik nežēlīgs zaudējums, 2000 cūkas! Tie dodas uz pilsētu, lai visu to pastāstītu, kas noticis, lai paziņotu par lielo zaudējumu.

Jūs atcerieties, pirms kāda laika Eiropā, bija cūku mēris, jeb kā saucas tā slimība, es vairs neatceros un atnāca arī līdz Latvijai. Sāka vienu pēc otras saimniecības slēgt ciet, vajadzēja iznīcināt. Bija daudz TV reportāžas par to, kāds zaudējums tas ir, jo šīs cūkas ir jānonāvē. 

Kad gani ir aizgājuši uz pilsētu un pastāstījuši to, kas ir noticis, visa pilsēta atnāk pie Jēzus, un ko tad viņi dara? Viņi lūdz, lai Jēzus iet prom. Viņi ir dzirdējuši, ko Jēzus ir darījis, viņi ir ieraudzījuši, ko Jēzus ir darījis, un viņi redz, ka divi dēmonu apsēstie ir dziedināti. Kas tad nu sanāk? Jēzus atbrauc uz šo pusi, lai risinātu šo iedzīvotāju problēmu, jo iespējams, Jēzus arī bija dzirdējis šo bļaušanu. Šie cilvēki atnāk, jeb citiem vārdiem, šie iedzīvotāji saka: „Mēs gribējām, lai Tu atrisini mūsu problēmu, bet mēs negribējām, lai Tu aiztiec mūsu cūkas.” Vai nav tā, ka arī šodien mēs sakām: „Atrisini manu problēmu, bet neaiztiec manas cūkas. Jēzu, es gribu, lai Tu atrisini manu problēmu, bet neaiztiec manas cūkas.” 

Es atceros kādu notikumu no Viesītes laikiem, kad es biju jauniešu vadītājs. Es atceros, ka pie mācītāja atnāca kāda sieviete. Uz viņas sejas bija lasāms, ka viņai ir kāda liela problēma. Viņai ir saruna ar mācītāju, un viņa saka: „Mans dēls ir nodzēries un, kad viņš piedzeras, viņš mani mēdz sist, palīdziet!” Viņa nāk pie mācītāja pēc palīdzības. Tas, ko mācītājs dara, viņš dala draudzei līdzi, draudze par to lūdz, par šo ģimeni, par šo dēlu. Un mācītājs tiekas ar šo dēlu un ziniet kas notiek? Šis dēls sāk nākt uz baznīcu. 

Viņš atnāk vienreiz, viņš atnāk otrreiz, un mēs redzam, ka viņš sāk nākt regulāri, viņš sāk jau glītāk izskatīties, liekas, sāk mainīties viņa dzīve. Pēc kāda laika mēs pamanām, ka viņa vairs nav. Viesītes pilsēta ir ļoti maza, un ziņas izplatās ļoti ātri, un mēs dzirdam, ka šis vīrs ir atkal turpat, viņš atkal dzer. Bet izrādās, ka šoreiz viņam palīdzēja māte, un tas iemesls esot bijis, ka māte redzēja to, cik dēls ļoti bieži sāk iet uz baptistu baznīcu, un tad viņa teica: „Labāk tad dzer, nevis ej pie baptistiem.”

Atrisini manu problēmu, bet neaiztiec manas cūkas. Reizēm mēs, arī kristiešu ģimenēs, mēs pamanām, ka mēs lūdzam no Dieva vadību, mēs lūdzam ar saviem bērniem, mēs lūdzam, lai Dievs sastop mūsu bērnus, un tad pēkšņi bērns saka: „Es gribu būt misionārs.” Es pieļauju, ka daudzas kristiešu ģimenes nav tam gatavas un saka: „Nē, Dievs, to nē! Jā, lai bērns Tevi pazīst, bet nevis misijā, to gan nē.” 

Tad, kad Jēzus nāk, man liekas, mēs bieži neesam gatavi tam risinājumam, ko dod Jēzus, tam risinājumam, ko Jēzus dara, jo tad, kad Jēzus nāk, tad Viņš tā lietas maina, ka tās bieži vien nav tā, kā mēs to iedomājamies. Šie divi, dēmona apsēstie, dziedinātie, viņi vēlas Jēzum sekot, bet tas, ko Jēzus dara, Viņš saka: „Nē, es jūs sūtu, ejiet un stāstiet visu, ko Dievs jums ir darījis. Ejiet un stāstiet tālāk.” 

Tad ir vēl viena Rakstu vieta, ko es gribu nolasīt, tas ir Mateja 12:43-45. „Kad nešķīstais gars no cilvēka ir izgājis, tas apstaigā izkaltušas vietas, meklēdams mieru, bet neatrod. Tad tas saka: es atgriezīšos savā mājoklī, no kura izgāju. Un atnācis viņš atrod to brīvu, izslaucītu un uzpostu. Tad viņš iet un ņem sev līdzi septiņus citus garus, par sevi ļaunākus, un iegājuši tie tur mājo. Un beigās šim cilvēkam kļūst daudz ļaunāk, nekā bija sākumā. Tā notiks arī šai ļaunajai paaudzei.” 

Es domāju, ka šo Rakstu vietu mēs esam dzirdējuši, ka nešķīstais gars, kurš iziet, apstaigā izkaltušas vietas, un nāk atpakaļ ar septiņiem ļaunākiem. Man liekas, kad mēs domājam par dēmonu apsēstajiem, par šo vietu, tad mēs redzam, ka viena lieta, ko ļaunie gari meklē, ir miers. Mēs lasām šajā vietā, ka nešķīstais gars izgājis, apstaigā izkaltušas vietas, meklēdams mieru. Tā ir ar ļauniem gariem, viņi meklē mieru, bet nekad to nespēj atrast. Viņi meklē mieru. Pēc tam šis ļaunais gars saka: „Es atgriezīšos”, kur? „Savā mājoklī.” Tas vien parāda to, ka ļaunais gars ne tikai uznāk un tevi ietekmē, bet viņš arī mājo cilvēkā. Viņš var arī mājot, tātad, dēmoni ne tikai funkcionē, bet ilglaicīgi arī mājo. 

Es nezinu, kas ir iemesls, kāpēc ļaunais, šis nešķīstais gars, ir iegājis cilvēkā, bet tie varētu būt daudz un dažādi iemesli, tāpat kā ar šo vīru, ar šo māti, kura nāca pie mācītāja un teica: „Klau, palīdziet manam dēlam.” Vienu brīdi likās, ka viss bija kārtībā, vai ne!? Viņš saposies, viņš iespējams retāk dzēra, un iespējams ar viņu bija labāk, bet tu redzi, ka tā pārmaiņa ir bijusi tikai tāda morāla, nekas vairāk. 

Mēs apkārt redzam, ka cilvēki, bieži vien, cietuma baiļu dēļ vai nāves baiļu dēļ maina kaut kādas lietas savā dzīvē, un tas ir iespējams. Bet, kad ļaunais gars atgriežas, viņš redz, ka tā vieta ir tukša, tā vieta ir tukša. Iespējams, ka Dievs pat ir darījis dziedināšanu, draudzes lūgšanu dēļ. Atcerieties notikumu par desmit spitālīgajiem? Viens tikai atgriezās, un viens tikai izveidoja attiecības ar Jēzu, pārējie deviņi nē. Iespējams, kādi no mums, mēs esam centušies uzpost māju un tīrīt, bet, ja tajā nav Jēzus Kristus, tad tava miesa un tavs gars ir apdraudēts. Ja tavā templī, tavā miesā nemājo Svētais Gars, tad tu esi apdraudēts, tevi nav kas sargā. 

Reizēm ir tā, ka tu sāc vairāk lasīt vai klausīties par kādām tēmām, un man ir bijušas sarunas ar kādiem kristiešiem, kas saka: „Man ir bailes par to, vai manī nav kaut kāds ļaunais gars, es baidos par to.” Tad tu saproti to, kā arī Bībele saka: „Bailes nav no Dieva, bet tas ir no Velna.” Vai ne? Bet vienu lietu mēs droši varām apgalvot, ko arī Bībele saka: ja tu esi sastapis Jēzu savā dzīvē, atzinis un nožēlojis savus grēkus, un esi pieņēmis šo ticību Kristum, Viņš tev dod savu Garu, kurš tevi sargā, kurš sargā tavu mājokli, un nevienam citam tur neļauj ieiet. Tu esi saņēmis Garu no labā Dieva, un nevienam citam šajā mājvietā vietas vairs nav. 

Romiešiem 8.nodaļā ir rakstīts: „Jūs gan neesat miesīgi, bet garīgi, ja vien Dieva Gars mīt jūsos. Kam Kristus Gara nav, tas Viņam nepieder, un, ja Kristus ir jūsos, tad miesa grēkā gan ir mirusi, bet Gars caur taisnību ir dzīvs. Un, ja jūsos mājo tā Gars, kas Kristu augšāmcēla no mirušajiem, tad Viņš, kas Kristu augšāmcēlis no mirušajiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas caur savu Garu, kas jūsos iemājojis.” 

1.Korintiešiem 3:16, „Vai jūs nezināt, ka esat Dieva templis un ka Dieva Gars jūsos mājo?” 2.Korintiešiem 5:17, „Tādēļ tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums; viss vecais ir pagājis, un, redzi – viss tapis jauns.” Viss ir tapis jauns. 

Tātad, ko tad mēs esam iemācījušies no šīs 8.nodaļas Mateja evaņģēlijā? Tu esi ieraudzījis to, ka Jēzum ir liela vara. Jēzum ir vara pār slimībām, Jēzum ir vara pār dabu, Jēzum ir vara pār ļauniem gariem, pār garu pasauli. Tad, kad tu to visu dzirdi, ko tas maina tavā dzīvē? Vai tu jūties tā, ka: mans Kungs ir spēcīgs, mans Kungs ir varens!? Kāds ir tavs Jēzus? Es gribu, ka mēs saprotam vienu svarīgu lietu, ka mēs saprotam, ka tā nav tikai kaut kāda garīga dimensija, ka tas neattiecas uz neko miesīgu. Tas ir gan garīgi, gan miesīgi, un, ja Viņš toreiz varēja dziedināt, Viņš arī šodien var dziedināt. Viņš arī saka, ka Viņš mūs augšāmcels un Viņš augšāmcels arī mūsu miesu. 

Šī mācība par Jēzu nav tikai garīga dimensija, tā ir ļoti praktiska un ļoti fiziska. Ja Jēzus tev šodien saka: dodies uz otru pusi! Tur, kur kāds kliedz un bļauj, tur, kur ir nezināmais, tad tas nav tikai garīgi. Varbūt Viņš saka: kāp ārā no savas komforta zonas un dodies. Es nezinu, varbūt Vīlandē tā ir Maskačķa – ej un dodies! 

Kādu Jēzu tu pazīsti personiski? Šis jautājums ir, cik labi tu Viņu pazīsti? Kad ir bijusi pēdējā reize, kad tu esi Dievu piedzīvojis tā īpaši? Kad tu esi sajutis, ka Dievs uz tevi runā? Kad ir bijusi tāda reize? Vai tu meklē laiku ar Dievu, kad tu saki: „Dievs, es gribu Tevi sadzirdēt! Es gribu Tevi saprast vairāk, es gribu saprast, ko Tu gribi manai dzīvei.” Tagad ir īstais laiks, lai Viņu meklētu, tagad ir īstais laiks, lai lūgtu, lai Viņš tevi atrod, ja gadījumā tu jūties pazudis un apmaldījies. 

Pašā noslēgumā, ļaujiet man nolasīt kādu lūgšanu. Lūgšanu, ko ir uzrakstījis Valters Brugemans (Walter Brueggemann) un tā saucas ‘Lieldienu lūgšana’. Es zinu, nav Lieldienas, bet ieklausīsimies. 

„Mēs paši izdarām secinājumus: mums nepietiks, lai dotos apkārt, un mēs jau sagatavojam sevi iztrūkumam. 

Iztrūkumam 

pēc naudas, 
pēc mīlestības, 
pēc pakāpes, 
pēc izdošanās, 
pēc seksa, 
pēc alus, 
pēc draudzes locekļiem, 
pēc gadiem, 
pēc dzīves. 

Un mēs steidzam izmantot dienas, izmantot lietas, izmantot kaimiņu lietas, jo mums ir pārāk maz, lai dotos apkārt. Bet tad, starp mūsu nodefinēto deficītu, nāci Tu. 
Tu atnāci dodot maizi tuksnesī, 
Tu atnāci dodot bērnus vienpadsmitajā stundā, 
Tu atnāci dodot mājas izraidītajiem, 
Tu atnāci dodot nākotni bezcerīgajiem,
Tu atnāci dodot Lieldienu prieku mirušam, 
Tu atnāci, iemiesojies Jēzū. 
Un mēs skatāmies kā 
aklais atgūst redzi, 
klibais staigā, 
spitālīgie top tīri, 
kurlie dzird, 
mirušie ceļas augšā, 
un nabags dejo un dzied. 

Mēs skatāmies un mēs ņemam 
ēdienu, ko neesam audzējuši, 
dzīvību, ko neizgudrojām, 
nākotni, kas ir dāvana, dāvana un vēlreiz dāvana.

Ģimenes un kaimiņus, kas mūs uztur, kad nemaz to neesam pelnījuši. Un mums pielec tikai vēlāk, kad Tu dod ēdienu īstajā laikā, Tu atver savu roku un apmierini katras dzīvās būtnes vajadzību. 
Tavs dāsnums salauž mūsu iedomāto trūkuma ciklu, 
liek ignorēt mūsu izdomāto deficītu, 
apklusina mūsu trūkuma raizes, 
pārveido mūsu uztveri tā, ka redzam pārpilnību, 
žēlastību pēc žēlastības, svētība pēc svētības. 

Lai Tavs dāsnums dziļi nogrimst mūsu dzīvēs, ka Tavs daudzums atmasko mūsu viltus trūkumu. Lai bezgalīgi saņemot, mēs varam bezgalīgi dot un pasaule caur augšāmcelšanos tiek veidota no jauna, 
bez mantkārīga trūkuma, bet tikai no brīnuma, 
bez piespiedu nepieciešamības, bet tikai no mīlestības, 
bez destruktīvas alkatības, bet tikai no slavas, 
bez agresijas, viss jauns.

Visapkārt mums, pret mums un caur mums – viss jauns Augšāmceltajā. Viņš pabeidz savu radīšanu, caur brīnumiem, mīlestību un pielūgsmi. Āmen.”

Lūgsim Dievu. 

Jēzu Kristu, paldies Tev par Vīlandes draudzi. Paldies, ka šī ir tā vieta, kur mēs varam nākt un pulcēties, un iepazīt Tevi labāk. Palīdzi mums tā pa īstam apzināties un satvert to, cik varens Tu esi. Satvert to, ka Tu esi Dievs, ka viss ir Tevī, un, ka Tu esi atstājis savu Garu mums, tādu pašu Aizstāvi, tādu pašu, kāds Tu biji mācekļiem, šodien mums ir Svētais Gars. Paldies Tev par to. Mēs lūdzam, ka mēs ticībā staigājam un izdzīvojam Tavu Vārdu. Palīdzi, ka mēs iemīlam Tavu Vārdu. Palīdzi, ka mēs nedzīvojam bailēs, bet ka mēs varam doties apkārt bez šīm domām par deficītu. Doties apkārt un atbrīvot cilvēkus no viņu nastām, bet, kad mēs dodamies, lai mēs vienmēr atceramies, ka tas esi Tu, kas to dara, nevis mēs, ka tas ir Tavs spēks. Ka Tev ir spēks pār slimībām, pār dabu, pār ļaunajiem gariem. Tu esi Dievs, Tu esi tas, kurš visu esi radījis. Mēs lūdzam, atjauno mūsu spēkus, atjauno mūsu ticību, palīdzi, lai mūsu ticība aug. Ka mēs kā draudze jautājam Tev, Dievs: kurp Tu ved mūs tālāk? Kā Tu gribi, lai mēs šo Labo Vēsti nododam tālāk? Mēs lūdzam pēc Tavas gudrības. Mēs lūdzam pēc drosmes, pēc drosmīgiem lēmumiem. Mēs lūdzam pēc vairāk Tevis, Jēzu, mūsu dzīvēs. Tavā vārdā, āmen. 

Iet uz svētrunu arhīvu