#6 Otrā reakcija pret Jēzu – paklausība

Jēzus, no turienes iedams projām, ieraudzīja muitnīcā sēžam kādu cilvēku, vārdā Matejs, un viņam sacīja: “Seko man!” Un tas piecēlies sekoja viņam. Reiz, kad viņš sēdēja tā namā pie galda, redzi, arī daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem pie galda. Farizeji, to redzēdami, sacīja viņa mācekļiem: “Kādēļ jūsu Skolotājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” Jēzus, to dzirdēdams, tiem sacīja: “Nevis veselajiem vajag ārsta, bet slimajiem. Bet jūs ejiet un mācieties saprast, ko nozīmē: es gribu žēlsirdību, ne upuri; jo es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus." — Mateja evaņģēlijs 9:9-13

Svētrunas noraksts
 

Mēs esam šobrīd mūsu svētrunas sērijās ‘Jēzus vara’ vidū, kopā mums būs 11 reizes un šodien ir sestā reize. Mēs šīs sērijas gaitā apskatām dažādus veidus kā Jēzus demonstrē savu varu. Septiņi veidi šajā svētrunas sērijā tiek apskatīti, un pa starpu mēs redzam trīs veidu reakcijas. Trīs veidi, kā cilvēki reaģē uz šiem Jēzus varas demonstrējumiem. Šodienas tēma ir – paklausība. Šodien mēs apskatīsimies kā cilvēks reaģē uz Jēzu, un ir gatavs paklausīt. Bet ziniet, visi šie varas apliecinājumi, kurus Jēzus demonstrē šajās divās nodaļās, tos visus mēs varētu apkopot zem viena liela iemesla, kādēļ Viņš to dara. Un šis iemesls ir redzams šodienas tekstā, 14.pantā, kur ir teikts: „Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.” Visi Jēzus varas apliecinājumi patiesībā ir viens liels aicinājums. Aicinājums uz grēku nožēlu, lai cilvēki varētu saņemt grēku piedošanu. Un jā, Viņš ir nācis arī dziedināt slimos un glābt no vētras, bet tas galvenais iemesls, tas iemesls, tā prioritāte numur viens ir – grēks. Darīt dzīvu no grēka.

To mēs redzējām iepriekšējā Rakstu vietā, par ko arī Raimonds runāja, kad Jēzus dodas pie paralizētā, pareizāk sakot, paralizētais dodas pie Jēzus, tiek atnests viņu draugu pavadībā. Jēzus ne tikai dziedina šo paralizēto, bet Viņš viņam saka: „Es to daru tādēļ, lai jūs zinātu, ka man ir vara piedot grēkus.” Tad Jēzus izdara to redzamo, ko visi redz – dziedina šo paralizēto, LAI parādītu, ka Viņš spēj arī izdarīt to neredzamo – piedot grēkus, dziedināt no šī grēka stāvokļa. Tad rodas jautājums: bet, kādus cilvēkus tad Viņš var dziedināt? Vai tiešām Viņš var dziedināt cilvēkus no grēka? Kuriem cilvēkiem Viņš spēj piedot grēkus? Cik lielus grēkus Viņš spēj piedot?

Tas ir tas jautājums, kuru Matejs šeit klusībā uzdod, un tāpēc viņš pēc šī notikuma par šo grēku piedošanu, tagad parāda piemēru. Viņš parāda piemēru, viņš parāda reālu stāstu, kādu reālu notikumu no dzīves, notikumu, kuru viņš pats ļoti labi pazīst un zina, jo tas ir stāsts par viņu pašu. Patiesībā šajā stāstā ir divas cilvēku grupas. Te tiek pieminēts cilvēks, kurš ir vistālāk prom no Dieva likuma, muitnieks, un cilvēks, jeb cilvēki, kuri ir vistuvāk likumam – farizeji. Viņš šeit parāda šo kontrastu starp šīm divām grupām. Matejs ar šo notikumu atbild uz jautājumu: kuram tad var tikt piedoti grēki? Viņš parāda – pat man, muitniekam! Pat muitniekam!

Un mums, šodien Latvijā dzīvojošiem, mums, iespējams, ir zināmas asociācijas par muitniekiem, par VID`u, Valsts ieņēmumu dienestu, bet mums nerodas tas iespaids, kāds tajā laikā cilvēkiem Izraēlā dzīvojot, bija par muitniekiem. Tāpēc, ļaujiet man jums paskaidrot. Mums varbūt šķiet, Matejs ir tas ir tas svētais Matejs, kurš tiek uz baznīcu vitrāžām attēlots un citos veidos, ar diadēmu virs galvas, šis svētais Matejs! Bet ziniet, viņš patiesībā bija muitnieks. Un muitnieks bija tas pats zemākais slānis jūdu sabiedrībā. Muitnieki bija vēl nicinātāki nekā okupanti no Romas. Kādēļ? Tādēļ, ka tad, kad romieši atnāca un okupēja Izraēlu, tad viņi nolīga vietējos cilvēkus, jūdus, un uzticēja viņiem nodokļu iekasēšanu no viņu pašu tautas. Tā, nu, tika pārdotas šīs nodokļu frančīzas, ja tā viņas var saukt, un jūdu cilvēki, muitnieki, uzņēmās šo uzdevumu no saviem cilvēkiem iekasēt naudu. Naudu, kas pēc tam aizies okupantiem no Romas.

Protams, daļa no šīs naudas bija romiešiem, bet pārējo daļu šie muitnieki paši lika sev kabatā, tā bija viņu starpnieku maksa. Tādēļ talmuds, kas ir jūdu sarakstītā tradīcija, tas, ko jūdi ir sarakstījuši papildus skaidrojot Dieva likumus, kas bija Mozus grāmatās. Talmudā pat ir rakstīts, ka ir taisnīgi apmelot un apkrāpt muitniekus, jo tas ir tas, ko profesionāļi izspiedēji ir pelnījuši. Tātad viņi pat mācīja, ka ir taisnīgi viņus apmelot. Es atgādinu, kas tas nav tas, ko Bībele māca, jo Bībele māca, ka ir jāmaksā nodokļi, bet to mācīja jūdu tradīcija.

Tā, nu, viņi bija nicināti kā krimināli noziedznieki. Viņiem bija aizliegts iet Sinagogās iekšā, viņiem bija aizliegts upurēt templī, viņi tika uzskatīti kā Dieva atstumti un Dieva nosodīti. Viņiem bija arī aizliegts liecināt tiesā, jo visiem bija skaidrs, ka viņi ir meļi un kukuļu ņēmēji. Tā, nu, šie muitnieki bija cilvēki bez tiesībām, uzskatīti par krimināliem, izstumti no sabiedrības, uzskatīti par nodevējiem, viņi bija cilvēku acīs pretīgi. Tas viss radās arī tādēļ, ka viņi, šie muitnieki, pielietoja pat fizisku spēku, lai izspiestu naudu no cilvēkiem. Tāpēc nereti pat viņi uzturējās armijas pavadībā, Romas kareivji bija viņu pavadībā un tad, kad viņi kaut kur devās, lai saņemtu nodokļu maksājumus, tad bija klāt arī kareivji, kas viņiem palīdzēja šo uzdevumu izpildīt.

Tāpēc, piemēram, Lūkas evaņģēlijā 3.nodaļā, kur mēs lasām kā Jānis Kristītājs sludina un pie viņa nāk muitnieki, tur ir teikts tā: „Arī muitnieki nāca, lai tiktu kristīti, un tie viņam jautāja: „Skolotāj, ko lai mēs darām?” Tiem viņš sacīja: „Neņemiet vairāk kā jums ir noteikts.” Arī kareivji, viņi izjautāja: „Un mēs, ko lai mēs darām?” Un viņš sacīja tiem: „Neizspiediet naudu un neapsūdziet nepatiesi, bet esiet mierā ar savu algu.”” Tā, nu, šie muitnieki dzīvoja sabiedrībā, bet patiesībā viņi bija izstumti no šīs sabiedrības, viņi bija Romas aizsargāti, bet jūdu acīs viņi bija zemāki par pagāniem. Viņi bija prostitūtu līmenī, viņi bija kriminālu līmenī nolaisti. Tādēļ arī Bībelē, kad mēs par viņiem lasām, mēs parasti vienmēr lasām muitniekus un grēciniekus vienā teikumā kopā. Tas bija viens kopīgs apzīmējums.

 Nu, lūk, bet šie muitnieki iedalījās vēl divās grupās. Bija tie ‘gabai’ (grieķu vārds), kuri iekasēja tās vispārīgās nodevas. Tur bija nekustamā īpašuma nodoklis, iedzīvotāju nodoklis, ienākumu nodokļi jāmaksā viņiem, tempļa nodoklis. Tie bija tie vispārīgie, par kuriem visiem puslīdz bija skaidrs – labi, tas ir nodoklis, kas visiem ir jāmaksā, un arī muitnieki, šie ‘gabai’ muitnieki, neņēma lielus procentus no šīs nodevas.

Bet tad bija otri, kuriem nosaukums ir ‘mokhes’, un viņi ņēma nodokļus par visu pārējo. Viņi parasti sēdēja uz tiltiem, pie vārtiem, visur tur, kur bija kāda transporta plūsma, viņi bija atbildīgie par importu un eksportu. Pilsētā kāds iebrauca vai devās ārā no pilsētas, tad viņi tur sēdēja un iekasēja nodokļus. Viņi ņēma nodokļus par to, cik ases ir ratiem, par jebkuru paciņu vai vēstuli, kas bija līdzi šim ceļiniekam, viņi pat skaitīja ēzelim kājas, un ņēma nodokļus par kājām. Vārdu sakot, viņi varēja ņemt par jebko, ko viņi paši varēja izdomāt. Viņi, protams, nodokļus ņēma, un lielu daļu no tiem atstāja sev, tāpēc arī viņi bija tik ļoti nicināti, tieši šie ‘mokhes’.

Bet arī šie ‘mokhes’ dalījās divās daļās. Bija tie saucamie lielie ‘mokhes’, tie kuri nolīga citus, kuri nāca un to fizisko darbu veica, kuri paši nesēdēja šajās muitnīcās, bet paņēma kādu starpnieku, tie lieli ‘mokhes’, kuri gribēja palikt fonā, kuri negribēja būt tautas acu priekšā. Piemēram, viens šāds ‘mokhes’ ir Caķejs, kurš tiek saukts par virsmuitnieku. Bet bija arī tie mazie ‘mokhes’, un tie bija tie, kuri paši visu darīja. Viņi paši sēdēja pie šiem vārtiem, paši sēdēja muitnīcās, paši veica visu darbu, un galvenais iemesls tam bija tas, ka viņi negribēja maksāt vēl kādam starpniekam maksu. Vārdu sakot, viņi bija vēl alkatīgāki par visiem pārējiem. Tāpēc, no visiem šiem muitniekiem, šie mazie ‘mokhes’ bija visnicinātākie.

Ziniet, Matejs bija mazais ‘mokhes’ – visnicinātākais, viszemākajā slānī. Interesanti, ja mēs palasām Lūkasa evaņģēlija paralēlo Rakstu vietu, tad Matejs tur tiek saukts arī par Leviju, kas bija viņam otrais vārds. Levijs ir vārds, kas ir cēlies no Levija cilts, un tā bija viena no divpadsmit ciltīm Izraēlā, tā cilts, kura tika izredzēta par priesteru cilti. Tā, nu, šis Matejs, Levijs, ir saistīts it kā ar šo priesteru cilti, un tomēr viņš ir pretējā galā, viņš ir kļuvis par muitnieku, par viszemāko slāni jūdu sabiedrībā.

Nu, lūk, te mēs, zinot šo fonu, šo kontekstu, varam atgriezties pie mūsu Rakstu vietas Mateja 9 un vēlreiz izlasām 9.pantu. „Jēzus no turienes iedams projām (runa ir par Kapernaumu), ieraudzīja muitnīcā sēžam kādu cilvēku vārdā Matejs, un viņam sacīja: „Seko man!”” Tagad iedomājieties, Jēzus ar visu šo pūli dodas ārā no Kapernaumas, un Viņš pagriežas pret vīru, kas ir tautas acīs nicināts un pretīgs un nodevējs, izspiedējs, kriminālais, un Viņš saka: „Seko man!”. Es varu iedomāties, kā tobrīd daļa no šiem Jēzus sekotājiem izpleta acis un teica: „Kā lūdzu, Jēzu? Šis muitnieks nāks tagad kopā ar mums? Tu viņu aicini mūsu sekotāju pūlī? Jēzu, Tu saproti, ko tas nozīmē tavai kampaņai, tavai misijai? Tu saproti, ka Tu sagrausi visu savu reputāciju?”

Tas, iespējams, bija šoks daudziem. Jēzus aicina šādu cilvēku! Tādu cilvēku, kurš ne mūžam nav pelnījis atrasties Jēzus sekotāju pūlī. Bet tas patiesais šoks ir tas, kas seko pēc tam. Tad, kad Jēzus ir aicinājis šo vīru vārdā Matejs, šo vīru, kas ir tik tālu prom no Dieva likumiem, tas, kas notiek nākamajā teikumā, tas, manuprāt, ir skaistākais atgriešanās stāsts visā Bībelē. Vismaz man, jo tur ir rakstīts: „Un tas piecēlies, sekoja Viņam.” Tik vienkārši. Viens īss teikums. Bet, ziniet kas tur par svaru šajā teikumā ir? Lūkas paskaidro mazliet skaidrāk, ko tas nozīmē, viņš pieliek klāt kādu mazu palīgteikumu, viņš saka: „Tas visu atstājis, cēlās un sekoja Viņam.”

Ziniet, aizejot no muitnieka amata, tev nebija vairs atpakaļceļa, tu pazaudēji visu savu karjeru. Bez šaubām, jau nākamajā dienā Roma bija iecēlusi jau nākamo muitnieku, kurš turpinās iekasēt nodokļus. Muitnieks nevarēja atgriezties atpakaļ tad, kad viņš varbūt vēlāk ir nožēlojis savu izvēli, un viņš vēlētos atgriezties iepriekšējā dzīvē, viņam šis ceļš tiek nogriezts. Piemēram, zvejnieki, viņi varēja jebkurā brīdī atgriezties. Pārējie Jēzus mācekļi, lielākā daļa no viņiem, kuri bija zvejnieki, viņi varēja jebkurā brīdī atgriezties. Mēs pat redzam, Jāņa 21, kad Jēzus ir jau piesists pie krusta un nomiris, tad viņi arī to dara, viņi atgriežas zvejā.

Bet Matejs, sperot šo soli, viņš kļūst par nodevēju Romai. Tas, kurš ir iecelts šajā amatā, viņš vienkārši visu atstāj un aiziet. Bet viņš kļūst arī par vēl lielāku nodevēju farizeju acīs, jo viņš tagad no muitnieka kļūst par Jēzus sekotāju. Un Jēzus farizeju acīs bija kaut kas vēl ļaunāks, nekā šie muitnieki. Džons Mekartūrs (John MacArthur) labi pasaka: „Matejs no cepamās pannas ielēca ugunī.” No slikta stāvokļa viņš nonāca šķietami cilvēciski skatoties vēl sliktākā. Viņš kļuva par Romas nodevēju, viņš jūdu garīdznieku acīs kļuva vēl sliktāks. Un arī finansiāli skatoties, viņš pazaudēja visu, kas viņam bija, visu savu karjeru. Bet garīgi notika brīnums – piedzima jauns cilvēks, piedzima jauns radījums, piedzima jauns Matejs. Tā kā mans dēls šonedēļ piedzima, tā tur piedzima jauns Matejs, jauns, dziedināts vīrs.

Man patīk Čarlza Sperdžena (Charles Spurgeon) vārdi, kur viņš apraksta šo tūlītējo dziedināšanu, paklausieties. „Mēs mīlam ārstu, kurš spēj dziedināt ātri. Ja tu atrodi ārstu, kurš spēj dziedināt tevi no kādas slimības pat gadu garumā, tu ej pie viņa un esi pateicīgs. Bet, iedomājies kādu apbrīnojamu vīru, kurš ar vienu pieskārienu spētu tevi dziedināt, kurš ar savu acu skatienu vienu spētu padarīt tevi veselu, un apturēt to asiņošanu vai iznīcinātu to infekciju, vai novērst no tevis to ļauno lietu un padarīt tevi veselu. Vai tu neietu pie viņa? Vai tu neteiktu, ka viņš ir varens ārsts, patiesi? Tā ir ar Kristu. Lai arī tur stāvētu vīrs ar visiem saviem grēkiem, tomēr viņš nokāps pa šīm kāpnēm taisnots, pilnīgs darīts Kristū, bez jebkāda grēka, atbrīvots no tā pazudinošā spēka, attīrīts no visas vainas un ļaunuma. Vienā mirklī. Tā ir apbrīnojama lieta, pāri mūsu spēkiem un saprašanai. Tas tiek paveikts vienā mirklī. Dievs to apzīmogo – cilvēks ir attaisnots. Viņš aiziet taisnots tajā pašā brīdī, tāpat kā muitnieks, kurš teica: „Kungs, apžēlojies par mani, grēcinieku.” Un saņēma žēlsirdību, pēc kuras lūdza.””

Es ticu, ka ar Mateju bija tāpat. Viņš bija darīts dzīvs, un tādēļ viņš spēja spert šo soli. Viņš bija darīts dzīvs, LAI viņš spētu spert šo soli. Pirms viņš spēja pateikt „jā”, pirms viņš spēja piecelties, Kristus viņu padara dzīvu, un tā ir žēlastība. Iespējams, Matejs bija dzirdējis Jēzu sludinām turpat Kapernaumā, kur Jēzus arī dziedināja un kalpoja. Un, iespējams, viņš apzinājās savu grēku, viņš zināja, ka viņš dzīvoja pretēji Dieva likumiem. Tāpēc, piemēram, Mateja evaņģēlijā, visvairāk no visiem Evaņģēlijiem, ir citēta Vecā Derība. Tas parāda, ka Matejs zināja Dieva Vārdu, viņš zināja Vecās Derības Svētos Rakstus. Iespējams, viņš zināja to visu, un varbūt viņš bija kādreiz mācīts, audzināts tajā. Bet tagad viņš bija kļuvis par muitnieku, dziļā grēku bedrē, bet viņš zināja, ka tas ir stāvoklis, kurā viņš negrib palikt, un tomēr viņš nespēja pats tikt no tā ārā. Kā jau tas mēdz būt, ka tu cīnies ar kādu lietu un tu zini, ka tas ir nepareizi, tu zini, ka tev ir jātiek no turienes ārā, bet paiet dienas, paiet nedēļas, paiet mēneši un gadi, un tu joprojām esi šajā bedrē. Tu ne tikai esi viņā, bet tu arvien dziļāk viņā slīdi iekšā. Mums pietrūkst spēka, lai mēs paši tiktu ārā, mums pietrūkst tas impulss, ka kāds nāktu un palīdzētu tevi izvilkt ārā, kur kāds nāktu un tev iedotu to spēku, kura tev pašām pietrūkst.

Tā Matejs, iespējams, redzēja šo Jēzu, turpat Kapernaumā kalpojam, runājam un sludinām Dzīvības Vārdu. Tas, iespējams, viņā spiedās iekšā un viņš saprata, ka tur ir dzīvība. Bet tad, 9.pantā, mēs lasām, ka Jēzus no turienes dodas prom, un, iespējams, Matejs turpat Kapernaumas vārtos, kas veda uz Damasku, tur it kā viņš esot sēdējis, viņš sēž un redz, ka šī viņa cerība dodas prom no manas pilsētas. Šī mana cerība, kas man varbūt ir vienīgā cerība, lai es varētu tikt beidzot ārā no šīs bedres.

Bet tad Jēzus ejot prom, Viņš pagriežas pret Mateju. Un tur paveras šis acu skatiens, Matejs to redz un, iespējams, pat nebija vajadzīgs vairs šis „Seko man!” aicinājums, bet viņš saprata, ka šī viņa cerība, varbūt pēdējā cerība, tomēr ir dzīva! Jēzus pagriežas pret šo mazo ‘mokhes’ muitnieku, šo jūdu acīs tik pretīgo vīru, un Matejs saņem šo impulsu. Šo impulsu, kas viņam ir vienīgā cerība.

Varbūt arī tu esi šeit, un cīnies jau gadiem ar grēku, un varbūt tu cīnies ar nespēku tikt galā ar to, tad tu zini, ka arī šodien Kristus saka tev: „Seko man! Es tev vēlos dot to spēku, kas tev pietrūkst. Seko man! Celies un seko man! Dari to tagad, kamēr Dievs ir pieejams.” Matejs piecēlās, un viņš sekoja, un viņš kļuva par jaunu cilvēku, viņš paklausīja. Mēs pēc tam redzam to viņa dzīvē, mēs pēc tam redzam, ka viņš ir vīrs ar tik lielu pazemību. Piemēram, nākamajā nodaļā, Mateja 10 tiek uzskaitīti visi 12 mācekļi, un viņš pie sava vārda pieliek klāt šo pretīgo amata nosaukumu ‘muitnieks’. Pārējie evaņģēlisti to nedara. Neviens cits cilvēks, neviens cits māceklis netiek nosaukts pēc sava amata, Matejs ir vienīgais. Matejs to nosauc, lai parādītu – re, no kurienes es nāku, ka tas es esmu, Matejs, kurš bija neglābjamā situācijā, un tomēr šis vīrs, Kristus mani izglāba.

Vai arī, pazemību mēs varam redzēt tajā, ka šodienas tekstā nākamajā pantā, 10.pantā, kuru Matejs raksta, tas ir viņa Evaņģēlijs, viņš saka: „Reiz, kad Viņš sēdēja tajā namā pie galda..” Viņš nepasaka, ka tas ir bankets. Pārējie evaņģēlisti nosauc to par banketu, ko bija uzrīkojis šis Matejs, bet Matejs savā pazemībā, visticamāk, nevēlas to izcelt.

Vēl viena pazīme, ka šeit ir radies, piedzimis jauns vīrs, ir tas, ka Matejs uzreiz saaicina savus draugus. Pirmais, ko viņš grib darīt – viņš grib šo labo vēsti dot tālāk saviem draugiem! Viņš saaicina šajā banketā muitniekus un grēciniekus, to zemo slāni, kas viņam ir apkārt. Matejs šeit raksta: „Redzi, redzi, arī daudzi muitnieki un grēcinieki nāca.” Un atceraties, tas vārds ‘redzi’ nozīmē ‘lūk, skatieties, kaut kas īpašs’. Nāk visi šie zemā slāņa pārstāvji, un Jēzus nāk pie viņiem un apsēžas kopā ar viņiem. Kā jums liekas, cik reižu Jēzus iet un apsēžas pie galda ar farizejiem? Cik bieži Viņš to dara? Viņš to dara ļoti reti, es nezinu, vai Viņš vispār to ir kādreiz Bībelē darījis, bet ar muitniekiem, ar grēciniekiem ar tiem Viņš nāca.

Mēs arī bieži vien tādi esam, vai ne? Mēs sakām: „Ah, tie cilvēki, kas ir man apkārt, viņi jau negrib dzirdēt par Dievu.” Bet ir tik daudz cilvēku, kuri zina, ka viņi ir grēcinieki, kuri ir arī varbūt mūsu sabiedrībā tajā zemajā slānī, pie kuriem mēs varam iet un arī dot šo Dzīvības Vārdu. Es varu iedomāties, kā Jēzus mācekļi, tad, kad viņi aicināja uz kaut kādām šādām te sanākšanām, kā viņi spriedelēja, vai mums vajadzētu aicināt tur to zemo slāni? Vai mums vajag viņus tiešām aicināt? Tos muitniekus un tās prostitūtas un tos zagļus un tos ubagus? Un, kā Matejs, noteikti vienmēr bija pirmais, kurš iestājās par viņiem, kurš teica: „Es pats nāku no šī slāņa.”

Tā, nu, mēs šeit lasām, ka sanāk kopā šie muitnieki un grēcinieki, un tur arī farizeji uz to visu skatās no malas. Un viņi saka Jēzus mācekļiem: „Kādēļ jūsu skolotājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem? Tas nav tāds atklāts jautājums, mums tiešām interesē, kādēļ? Kādēļ Viņš to dara?” Tas ir cinisks jautājums, jo viņiem tas bija kaut kas nepieņemams iet kopā ar šiem cilvēkiem, viņi pat sveicināt nedrīkstēja viņus, viņi drīkstēja tikai sveicināties ar saviem garīdzniekiem. Bet šis Jēzus, kurš apgalvo, ka Viņš ir Dieva cilvēks, Viņš te iet un sēžas pie galda, un ēd ar viņiem!?

Tad Jēzus atbild ar trīs lietām. Pirmā lieta, ko Viņš saka, ir tīri loģika, kur Jēzus parāda atkal savu gudrību, Viņš saka: „Nevis veseliem vajag ārstu, bet slimajiem.” Loģiski, vai ne?! Tur nav nekā šķietami dziļa iekšā šajā teikumā. Un tomēr, Jēzus šeit saka: „Jūs, farizeji, ja jau jūs esat tik labi nodiagnosticējuši, ka šie cilvēki ir grēcinieki, tad viņiem taču visvairāk no visiem ir vajadzīga dziedināšana. Un, ja jau es esmu Ārsts, tad es esmu tiesīgs iet tur, kur ir slimie. Ko jūs man pārmetat? Kādēļ jūs neejat pie viņiem, ja jūs esat tie, kuri nes it kā dziedinoši vēsti?” Tā tas ir. Daudzi cilvēki negrib iet, tāpēc, ka viņiem ir bail inficēties. Līdzīgi kā mums tagad te bija Ebolas vīruss visā pasaulē, un ir bail iet ārstēt, jo ir bail pašam inficēties. Bet Jēzus iet, un Viņš parāda, ka ir veids, kā tu vari būt sabiedrībā un sadraudzībā ar šādiem cilvēkiem.

Un vēl, Jēzus kā zemtekstu šajā teikumā, pasaka, ka, ja tu nejūties pats kā slimnieks, tad tu esi visslimākais no visiem, ja tu pat nejūti, ka tu pats esi slims. Tad Viņš kā otro lietu, citē Veco Derību, no Hozejas 6:6 „Es gribu žēlsirdību ne upuri.” „Ejiet un mācieties saprast, ko nozīmē ‘Es gribu žēlsirdību ne upuri. Jūs, farizeji, kuri apgalvojat, ka jūs studējat Dieva Vārdu, ka jūs zināt, un ka jūs ejat un citus mācāt.’” Jēzus šeit parāda savu autoritāti, Viņš saka: „Ejiet un mācieties, jums ir vēl ko mācīties.” „Es gribu žēlsirdību, nevis upuri. Es gribu sirdi, nevis rituālu.” Jā, Dievs radīja visus rituālus, Viņš radīja Vecajā Derībā likumus, ar kuriem mēs iesim un kalposim templī un baznīcā, un citos veidos.

Bet tiem visiem bija viens nosacījums – tiem ir jānāk no patiesas sirds. Un, ja sirds nav patiesa, tad rituāls kļūst lieks. Tas kļūst par liekulību. Tu pārkāp laulību, tu pielūdz elkus, tu velti laiku citām lietām, nevis Dievam un tad tu vēl nāc ar saviem rituāliem? Bet lieta un patiesība jau ir tā, ka abi pārkāpj likumu, abi pārkāpj laulību un elkdievības grēku, grēko, bet tomēr no šīm abām grupām, vieni vismaz to atzīst, bet otri tēlo, ka viss ir kārtībā un liekuļo ar saviem rituāliem.

Tad tas aizved Jēzu pie trešā teikuma, kur Viņš saka: „Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.” Šo kontrastu Jēzus tik bieži piemin, tieši minot grēciniekus, muitniekus un farizejus. Noslēgumā aizejat ar mani uz Lūkas evaņģēlija 15.nodaļu, to, ko mēs arī lasījām ievadā. Tur, pirmajā teikumā ir teikts: „Daudzi muitnieki un grēcinieki pulcējās un arī farizeji tur ir.” Turpat abas šīs grupas. Tad 7.pantā Jēzus parāda to, ko tikai Viņš var izdarīt – ieskatu Debesīs. Ja šo teikumu teiktu jebkurš mirstīgs cilvēks, tad mēs varētu teikt: „Nu, viņš to iztēlojās, tā ir viņa fantāzija.” Bet Jēzus šeit pasaka to, ko tikai Viņš var zināt, Viņš saka: „Tāpat arī Debesīs būs lielāks prieks par vienu atgriezušos grēcinieku, nekā par 99 taisnajiem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga.” Debesīm neinteresē paštaisnie, bet pazemīgie, kuri atzīst, ka viņi ir pazuduši. Tad nākamajā nodalījumā, 8.pantā, Viņš stāsta par sievieti, kura ir pazaudējusi grasi, vienu no desmit (jaunā tulkojumā: drahmu). Un atkal, 10.pantā, Viņš parāda par Debesīm: „Tāpat ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu atgriezušos grēcinieku.” Ja tu esi viens no tiem 99iem, vai no tiem deviņiem, un, ja tu nekad nepazūdi, tad tevi arī nav iespējams atrast. Tad Debesīs nebūs svinību par tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka ar viņiem ir viss kārtībā, un, ka viņiem nav vajadzīga glābšana.

Tad 11.pantā, turpinājums ar trešo piemēru, ko Jēzus min – par pazudušo dēlu. Patiesībā tas nav stāsts par pazudušo dēlu, bet par dieviem dēliem. Ja es viņiem šodien varētu dot vārdu, es teiktu – tas viens dēls ir Matejs, un tas otrs dēls ir farizejs. Paskatieties 25.pantā, kur šis pazudušais dēls atgriežas pie tēva, tur ir arī šis otrs dēls, šis vecākais dēls, kurš bija uz lauka. Kad viņš nāk un tuvojas mājai, viņš izdzird mūziku un dejas līksmību un tos svētkus, kas ir par šo pazudušo ‘Mateju’, par šo pazudušo dēlu. Un viņš piesauc kalpus un (29.pantā) viņš saka savam tēvam: „Redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavas pavēles,” Paskatieties, viņš saka: „Es nekad neesmu pārkāpis tavas pavēles.” Kas par liekulību! Kas par paštaisnību! „Es nekad neesmu pārkāpis tavas pavēles, vienmēr es te biju tev blakus, templī, bet tu neesi to visu darījis manā labā.” Kas par paštaisnību!

Lūkas 18:9, līdzība par farizeju un muitnieku, kur nāk šie divi vīri pie tempļa, viens farizejs un muitnieks. „Farizejs nostājies savrup lūdz tā: „Dievs, es Tev pateicos, ka es neesmu kā pārējie cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības apgānītāji, vai arī kā šis te muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā, es dodu desmito tiesu no visa, ko iegūstu.”” Un tā tālāk. Bet muitnieks, attālāk stāvēdams, arī tādēļ, ka viņš nevarēja iet un upurēt templī, viņš stāv attālāk, un viņš zina, ka viņš tur nevar atrasties. Viņš pat nepaceļ galvu, bet sit sev pie krūtīm un saka: „Dievs, esi man, grēciniekam žēlīgs.” Un šis muitnieks aiziet dziedināts. Bet tas nav teikts par to otru cilvēku.

Vēl viens, pēdējais, Lūkas 19, Caķejs, Zakhajs. Lūkas 19:1, kur ir minēts šis virs muitnieks Caķejs. 7.pantā mēs redzam, ka viņš atgriežas un pie viņa nāk, viņa namā, visi. Jēzus atkal taisa banketu, kārtējais bankets, kur nāk atkal šie grēcinieki. 7.pantā ir teikts, ka šie farizeji kurnēja: „Atkal pie grēcīga vīra Viņš ir apmeties.” Protams, ka Jēzus iet pie grēcīgiem, Viņš iet pie tiem, kuri zina, ka viņi ir grēcinieki, jo tie ir vienīgie, kuriem Viņš var palīdzēt. Un tad 8.pantā mēs redzam, ka Caķejs ir atgriezies, viņš parāda to ar saviem darbiem. Viņš ir darīts dzīvs un viņš vēlās atgriezt četrkārtīgi to, ko viņš ir darījis pāri citiem, tāpēc, ka tas ir noteikts 2.Mozus grāmatā kā likums.

To mēs redzam to cilvēku dzīvēs, kuri tiešām patiesi atgriežas, viņi vēlas nest augļus un nokārtot to, ko viņi ir pagātnē darījuši nepareizi. Četrkārtīgi! Nevis tikai likuma pēc, bet tāpēc, ka tas nāk no sirds. Tad tie augļi ir daudzkārtīgi, kas nāk. 9.un10.pantā Jēzus saka: „Šodien šim namam pestīšana ir notikusi, jo arī šis ir Abrahama dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu un glābtu” Ko? „pazudušo.”

„Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.” Jēzus saka. „Grēciniekus, kuri apzinās, ka viņi ir grēcinieki. Tās avis, kuras apzinās un atzīst, ka viņas ir pazudušas.” Redziet, tādēļ ir jāsludina vispirms negatīvā daļa Evaņģēlijam, tikai pēc tam tu vari iet un sludināt to pozitīvo. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka viņi ir pazuduši pirms viņi var tikt atrasti.

Mūsu Vīlandes draudzes mājas lapā ir citātu sadaļa, un tur ir skaists citāts no Jūlijus Šnēvina, kur ir teikts: „Šī, lūk, ir jaunpiedzimšana – pieņemt savu nāves spriedumu, un tad Dieva attaisnošanu.” Lūk, tāds bija Matejs. Ziniet, viņš nekad, nevienu reizi Evaņģēlijos, netiek pieminēts kaut ko darām vai sākām, viņš neko citu bez šī viena notikuma nesaka, nekur tas neparādās. Iespējams, tas ir tādēļ, ka viņam bija šī lielā un dziļā grēka apziņa. Viņš zināja, no kurienes viņš ir nācis, viņš zināja no kādas bedres viņš ir izvilkts ārā. Viņš zināja, kāda žēlastība viņam ir notikusi, ka Jēzus neaizgāja, bet Viņš paskatījās uz viņu un aicināja viņu.

Tā, nu, Matejs ir šis klusais vīrs, kurš nepiemin pat banketu, kuru viņš ir uzrīkojis, ko citi piemin. Bet, kurš piemin savu kaunpilno amatu, kuru citi nepiemin. Tāds viņš bija, šis klusais vīrs Matejs. Līdz vienu dienu, Dievs viņam uztic ņemt pildspalvu rokā un sarakstīt Jaunās Derības pirmo grāmatu, to, kuru mēs tagad studējam. Dievs lietoja šo vīru tā, ka mēs vēl šodien redzam viņa augļus, un varam tos lietot. Šādus cilvēkus Dievs spēj lietot, tos zemākos, tos nekvalificētos, tos, kurus Viņš padara dzīvus, un dod viņiem spēku. Tos, kurus pasaule uzskata par nespējīgiem, par nekvalificētiem.

Arī es šeit šodien stāvu, nekad neesmu studējis teoloģiju, bet šeit es stāvu un es varu tikt lietots Viņa spēkā, nevis savā spēkā. Tāpat mūsu vidū ir tik daudz cilvēku, kuri nav kvalificēti kalpotāji, kuri nav mācījušies, studējuši, tomēr Dievs jūs lieto. Dievs mūs lieto! Grēcinieki, kuri ir darīti dzīvi žēlastībā, kuri nes Evaņģēliju pasaulei, tāpat kā Matejs to darīja. Literatūra vēsta, ka Matejs palika uzticams līdz galam, nesot Evaņģēliju līdz Etiopijai, kur viņš arī atdeva savu dzīvību sava Kunga dēļ, mirstot mocekļa nāvē.

Vārds ‘Matejs’ nozīmē Dieva dāvana. Tā ir tā nozīme šim vārdam – Dieva dāvana. Tiešām, Matejs bija Dieva dāvana mums, mēs to redzam šodien, tagad. Bet, ziniet, Dievs vēlas arī, ka jūs kļūstat par Viņa dāvanu citiem, ka Viņš var iet un lietot jūs. Ja tu to vēlies, tad atbildi šodien Kristum, kurš tev saka: „Seko man!” Ja tu nepazīsti Viņu, tad seko Viņam un kļūsti par Viņa sekotāju un mācekli. Bet, ja tu uzskati, ka tu esi Viņa sekotājs, tad paklausi Viņam, un seko Viņam pa to ceļu, pa kuru Viņš vēlas, lai tu ej, lai tu vari nest augļus.

Lūgsim.

Mīļais Debesu Tēvs, paldies Tev, par tavu Vārdu, un paldies Tev par Mateju. Paldies par šo Tavu dāvanu, kuru Tu pats radīji tajā dienā, Kapernaumā, ka Tu devies pie viņa, un aicināji viņu, ka Tu viņu izglābi. Un, ka caur viņu mēs varam saņemt šo svētību. Paldies, ka Tu arī šodien Rīgā un Latvijā un jebkurā vietā, kur kāds dzird šo Vārdu, arī stāvi un saki: „Seko man!” Paldies, ka mēs varam kļūt arī par ‘dāvanām’ citiem cilvēkiem. Palīdzi mums to apzināties, un palīdzi mums apzināties Tavu varu pār visu, un, ka Tu šo varu dod mums, ka mēs varam iet un kalpot Tavā vārdā. Paldies, Kungs, arī par manu mazo dēlu Mateju. Paldies, ka Tu viņu esi sūtījis šajā pasaulē, un es Tevi lūdzu, ka viņš var kļūt par vīru, kurš seko Tev, kurš atsaucas tavam aicinājumam. Kungs, es vēlos būt tāds vīrs, kurš seko Tev. Palīdzi, Kungs, ka katrs, kurš šodien ir šeit, ka viņi vēlētos arī būt Tavi sekotāji. Paldies Tev par žēlastību, ko Tu mums dod, Kungs. To mēs lūdzam Jēzus vārdā, āmen.