#3 Sekojiet Man

"Staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divus brāļus – Sīmani, sauktu Pēteris, un viņa brāli Andreju – jūrā tīklus izmetam, jo tie bija zvejnieki. Viņš tiem sacīja: “Nāciet, sekojiet man, es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Tūlīt pametuši savus tīklus, tie viņam sekoja. No turienes tālāk iedams, viņš ieraudzīja citus divus brāļus – Jēkabu, Zebedeja dēlu, un viņa brāli Jāni – kopā ar savu tēvu Zebedeju laivā tīklus lāpām, un Jēzus viņus aicināja. Tūlīt, pametuši laivu un savu tēvu, tie sekoja viņam." — Mt 4:18-22

Svētrunas noraksts
 

Lielākā daļa no mums teiktu: „Jā, es sekoju Jēzum!” Bet varbūt kāds uzdotu jautājumu: „Ko īsti nozīmē sekot? Kā es varu pārbaudīt, vai es sekoju tā, kā Jēzus to domā, kā Viņš to ir plānojis?” 

Šonedēļ es spēlēju futbolu ar dažiem brāļiem, un tur bija arī mācītājs Edgars Mažis. Pēc spēles mēs mazliet parunājāmies un viņš minēja kādu piemēru no viņu Alfas kursa, kur kāda draudzes māsa bija pieminējusi labu piemēru sekošanai. Tas piemērs esot bijis feisbuks (Facebook). Tu vari zināt par feisbuku, tu vari pat atvērt sākuma lapu un redzēt, kas tas ir, bet, ja tu nespēj ielogoties, tu nevari būt sekotājs. Tev ir jāzina, kā tikt tur iekšā. 

Tā varbūt ir viena no atbildēm, ko nozīmē sekot, bet mēs šodien vēlamies dot Jēzum vārdu, un ļaut Viņam atbildēt šo jautājumu: „Kā mēs varam saprast un zināt, vai mēs Tev sekojam?” Viņš šodien dod ļoti konkrētu pazīmi, ko var redzēt tajos cilvēkos, kuri ir Viņa sekotāji. Tāpēc es aicinu atvērt šodienas Rakstu vietu, kas ir Mateja evaņģēlijs 4.nodaļa. Ja jums ir Bībeles, varbūt solu rindas galā ir kāda pieejama, tad atveriet ar mani kopā Mateja 4:18-22. Es aicinu arī paturēt viņu vaļā. 

Mateja 4:18-22 „Staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divus brāļus – Sīmani, sauktu Pēteris, un viņa brāli Andreju – jūrā tīklus izmetam, jo tie bija zvejnieki. Viņš tiem sacīja: „Nāciet, sekojiet man, es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Tūlīt pametuši savus tīklus, tie Viņam sekoja. No turienes tālāk iedams, Viņš ieraudzīja citus divus brāļus – Jēkabu, Zebedeja dēlu, un viņa brāli Jāni – kopā ar savu tēvu Zebedeju laivā tīklus lāpām, un Jēzus viņus aicināja. Tūlīt, pametuši laivu un savu tēvu, tie sekoja Viņam.””

Pirms mēs turpinām domāt par šiem vārdiem, es aicinu nolieksim galvas lūgšanā. 

Mīļais Debestēvs, paldies par Tavu Vārdu. Paldies, ka tas ir arī izaicinoši, paldies, ka tas šodien būs izaicinoši. Lūdzu, dod, lai mēs katrs varam savu dzīvi izvērtēt pret šo Vārdu, pret šo aicinājumu, pret šo pavēli, kuru Tu šodien dod. Lūdzu, svētī mūs uz to. To mēs lūdzam Jēzus vārdā, āmen.

Tātad Jēzus saka, ka tie, kuri seko Viņam, būs atpazīstami kā kas? Kā cilvēku zvejnieki. Viņš saka: „Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Tas man atgādina Čarlza Sperdžena (Charles Spurgeon) vārdus: „Katrs kristietis ir vai nu misionārs, vai viltvārdis.” Citiem vārdiem sakot, ja tu esi sekotājs, tad tu būsi arī cilvēku zvejnieks. Tas ir tas izaicinājums, ko es vēlos šodien dot mums. Tas varbūt būs neērti, arī man neērti, bet tas ir ļoti vajadzīgs mums, un tas ir ļoti vajadzīgs cilvēkiem, kuri ir ārpusē. 

Ļaujiet sākt man ar vienu līdzību, kas bija publicēta kādā senā presbiteriāņu žurnālā. „Kādā bīstamā jūras krastā, kur bieži avarē kuģi, reiz bija kāda maza glābēju stacija. Ēkas sastāvēja tikai no mazas, vecas būdiņas, un bija pieejama tikai viena laiva, tomēr tās pāris uzticīgie biedri nepārtraukti turēja savas acis atvērtas pār jūru, un nedomājot par sevi, devās ārā dienu un nakti, nenogurdinoši meklējot pazudušos. Daudzas dzīvības tika glābtas ar šīs brīnišķīgās mazās glābšanas stacijas palīdzību, un tā kļuva slavena. Daži no tiem, kuri tika izglābti, un daudzi citi no tuvās apkārtnes vēlējās sevi asociēt ar šo staciju, un dot no sava laika, un no savas naudas, un no savām pūlēm, tās darba atbalstīšanai. Jaunas laivas tika nopirktas, jaunas glābēju komandas tika apmācītas, un mazā glābšanas stacija auga. 

Daži no glābšanas stacijas biedriem kļuva neapmierināti ar ēkas slikto stāvokli un aprīkojumu. Viņi uzskatīja, ka tai, kā pirmajai vietai, kurā nonāk no jūras izglābtie, būtu jābūt komfortablākai. Tādēļ tika nomainītas gultas un ierīkotas labākas mēbeles nu jau palielinātajā ēkā. Tagad glābšanas stacija sāka kļūt par populāru tikšanās vietu tās biedriem, un viņi to skaisti izdekorēja un smalki iekārtoja, un sāka izmantot kā tādu kā klubu. Ar vien mazāk biedru bija ieinteresēti doties jūrā glābšanas misijās, tādēļ viņi nolīga glābšanas apkalpes komandas, lai tie to darītu viņu vietā. Glābšanas motīvs gan joprojām dominēja kluba dekorācijās, un telpā bija arī kāda simboliska glābšanas laiva, pie kuras klubs svinēja savas amatā ievešanas ceremonijas. 

Ap šo laiku kāds liels kuģis bija avarējis piekrastē, un nolīgtās glābšanas apkalpes komandas ienesa klubā baru nosalušu, slapju un pus noslīkušu cilvēku. Viņi bija netīri un slimi, un dažiem no tiem bija melna āda, un dažiem bija dzeltena āda. Skaistais, jaunais klubs bija ievērojami cietis. Tādēļ īpašumu komiteja nekavējoties uzcēla dušu māju kluba ārpusē, kur cietušie varētu tikt nomazgāti pirms ienāk klubā. 

Nākamajā sēdē kluba biedru starpā radās šķelšanās. Lielākā daļa biedru vēlējās pārtraukt kluba dzīvības glābšanas aktivitāti sakarā ar to, ka tās ir nepatīkamas, un, ka tās ir šķērslis kluba normālai, sociālai dzīvei. Daži biedri uzstāja uz glābšanas misijas saglabāšanu, jo tā esot kluba primārā jēga, papildus norādot uz to, ka to joprojām sauca par ‘Glābšanas staciju’. Taču viņus beigās tomēr izbalsoja un piedāvāja uzsākt pašiem savu glābšanas staciju par krastu nedaudz uz leju, ja tik ļoti vēloties glābt viņu, ūdeņos avarējušu cilvēku, dzīvības. Un viņi to arī izdarīja. 

Gadiem ejot, jaunā stacija piedzīvoja tās pašas izmaiņas, kam bija gājusi cauri vecā. Tā pārveidojās par klubu, un atkal jauna glābšanas stacija tika izveidota. Vēsture atkārtojās, un, ja jūs šodien apmeklētu šo vietu, jūs krastā redzētu daudzus ekskluzīvus klubus. Kuģi joprojām avarē bieži šajos ūdeņos, tomēr lielākā daļa cilvēku noslīkst.” 

Cik laba līdzība par draudzi, vai ne? Par draudzi un tās lielo misiju – iet un darboties cilvēku glābšanā. Man liekas, cik trāpīga līdzība šodienas situācijai. Daudz draudžu ir pasaulē, daudz draudžu mums ir Latvijā, bet cik daudzām ir joprojām šis primārais mērķis? Man patīk kāds labs salīdzinājums, kur bija teikts – draudzei ir misija un misijai ir draudze. Jautājums ir: „Ja, joprojām ir un pastāv šī vajadzība pēc misijas, vai joprojām tai ir pieejama draudze?”

 Kā ir ar mums? Ar Vīlandi? Viena no mūsu trim, šeit zemāk minētajām pamatvērtībām jeb balstiem, ir misija. Un tomēr draudze sastāv no daudziem cilvēkiem. Tas, ko šie cilvēki dara, veido to, kāda ir draudze, un, ko draudze dara. 

Tā doma šodien ir tā, ka mēs katrs esam zvejnieks, mēs katrs kaut ko zvejojam. Jautājums ir tikai – ko mēs zvejojam? Vai mēs zvejojam mantas vai cilvēkus? Vai mēs zvejojam sev, vai mēs zvejojam citiem? Vai mēs zvejojam iznīkstošo vai neiznīkstošo? Tas ir tas jautājums – ko tu zvejo? Kam aiziet tavi resursi tavā dzīvē? Un man manā dzīvē? Kas ir tas lielākais loms, ar ko es lepojos savā dzīvē? 

Daļa no šiem Jēzus mācekļiem bija zvejnieki, mēs par viņiem šodien lasām. Zvejot bija viņu laicīgais darbs. Tāpat kā mums katram, visticamāk, ir kāds darbs, ko mēs darām. Viņi to darīja, lai sarūpētu sev iztiku, un varbūt arī mazliet vairāk kaut ko iegūtu, bet tas bija vajadzīgs viņu iztikai. Bet tad Jēzus ierodas, un Viņš saka: „Es jūs, zvejniekus, darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Jūs paliksiet zvejnieki, bet pamainīsies tas, ko jūs ķerat! Pamainīsies uzsvars. 

Nav arī tā, ka viņi vairs vispār neķertu zivis, viņi joprojām to darīja, laiku pa laikam, un tomēr tas uzsvars viņu dzīvēs mainījās. Mainījās tas laika ieguldījums, domas, resursi, ko viņi veltīja. Jēzus saka: „Es jūs darīšu par šādiem, es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Tātad Jēzus savā ziņā saka: „Es jūs iecelšu šajā amatā.” Viņš parāda, ka Viņam ir autoritāte, ka Viņš to var izdarīt, ka Viņš var nodot tālāk to, ko Viņš pats dara. 

Pirms kādiem nepilniem desmit gadiem es redzēju kādu filmu, kura man ir viena no varbūt tādām mīļākajām filmām, kurai nosaukums ir ‘The Guardian’ jeb ‘Sargs’. Tā ir par kādiem cilvēku glābējiem, kuri dodas ūdeņos, lai glābtu cilvēkus, slīkstošus cilvēkus. Šajā filmā galvenās lomas ir kādam skolotājam, kurš to dara jau gadiem ilgi un viņa māceklim. Šī filma beidzas ar to, ka viņi abi dodas misijā, un, ja kāds nav redzējis šo filmu, es atvainojos, ka es jums pasaku priekšā beigas, bet viņi abi dodas misijā un beigās notiek tā, ka šis skolotājs atdod savu dzīvību, lai varētu māceklis izglābties. Viņi abi nevar izglābties, un viņš atdod savu dzīvību, lai šis māceklis var palikt dzīvs. Viņš pats noslīkst filmas beigās. Tad atskan filmas pēdējie vārdi, kur ir teikts tā: „Ir kāda leģenda par vīru, kurš dzīvo zem jūras. Viņš ir cilvēku zvejnieks. Pēdējā cerība visiem tiem, kuri ir atstāti tur vieni.” 

Līdzīgi ir ar mūsu Skolotāju, ar mūsu Kungu, kurš pats bija cilvēku zvejnieks. Viņš bija cilvēku zvejnieks, un Viņš atdeva savu dzīvību par mums, un tomēr Viņš turpina dzīvot, un Viņš turpina zvejot cilvēkus. Un Viņš to dara ar mūsu līdzdalību, ar savu mācekļu līdzdalību. Dievam šī cilvēku zvejošana ir bijusi numur viens prioritāte jau kopš tās lāsta dienas, tur Ēdenē. Tajā dienā, kad cilvēks izvēlējās pagriezt muguru savam Radītājam, kopš tās dienas Dievs sāka sūtīt, jau Vecajā Derībā, glābšanas misijā cilvēku zvejniekus – praviešus. 

Tad kad cilvēks sāka slīkt, līdzīgi kā Pēteris, kurš skatās uz Jēzu un tad novēršas no Viņa, un sāk slīkt. Dievs sūta pasaulē šos zvejniekus. Sākumā tie bija pravieši, beigās Dievs sūta savu lielāko zvejnieku – Jēzu. Jāņa 3:16 mēs lasām: „Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva.” Viņš deva. Viņš sūtīja. Tātad Jēzus pats bija cilvēku zvejnieks, un pēc aiziešanas atpakaļ pie Tēva, Viņš turpina iecelt amatā cilvēku zvejniekus. Pat lieli vīri kļuva par cilvēku zvejniekiem, piemēram, Pāvils, kurš bija Rakstos mācīts, liels un slavens, un viņam pat bija romiešu pavalstniecība, līdz ar to papildus tiesības, un sabiedrībā viņam bija augsta reputācija. 

Bet Jēzus ceļā uz Damasku nostājas viņa priekšā un saka: „Tev būs iet cilvēkus zvejot tagad.” Un viņš kļūst par cilvēku zvejnieku un vēlāk saka: „Es nekaunos par to!” Viņš nekaunējās, ka pasaules acīs viņš bija kļuvis par muļķi, ka viņš bija pametis šo savu augsto stāvokli un kļuvis par cilvēku zvejnieku. Tas ir izaicinājums tev un man. Es pats par to savā dzīvē esmu daudz domājis, jo es arī strādāju laicīgu darbu. Es esmu daudz domājis, vai mans aicinājums būtu iet pilnībā strādāt garīgajā darbā, pilna laika slodzē un strādāt kalpošanā. Bet tad man kāds cilvēks reiz teica: „Ej tur, kur tu vari dot vislielāko ietekmi.” Tas man ir palīdzējis arī novērtēt to vietu, kurā es strādāju arī laicīgajā darbā. 

Šonedēļ es biju uzaicināts lasīt lekciju par dizainu vienā no Latvijas lielākajām reklāmas aģentūrām. Tur es mēģināju atrast iespēju, kā pastāstīt par Dievu. Ja es runāju par dizainu, ka es varētu pateikt, ka es ticu, ka ir dizainers, kurš ir radījis šo pasauli. Tā es viņiem stāstīju par biomīmikriju, kas ir zinātne, kur cilvēki no dabas noskatās kādu elementu vai kādu metodi, kas dabā tiek pielietota, un tad viņu imitē savos produktos, ko cilvēks rada. Tādi ir ļoti daudz. Tad es viņiem teicu: „Ja cilvēks pieliek tik lielas pūles, lai imitētu kaut ko, kas dabā jau pastāv, tad kādēļ lai oriģinālais būtu pats no sevis radies bez pūlēm, bez intelektuāla, prāta, kas to būtu radījis!?” 

To es saku jums vienkārši kā iedrošinājumu, ka tur, kur mēs esam savā laicīgajā darbā, tur arī mēs varam būt cilvēku zvejnieki. Mums nav jāiet un vienmēr jābūt pilnībā uz pilnu slodzi garīgajā darbā. Paliekam tur, kur mēs esam, bet liekam pareizo uzsvaru, lai zveja nav tikai sev un laicīgajam. 

Jēzus, manuprāt, ir labi izvēlējies šo metaforu – cilvēku zvejnieks. Viņš varēja arī citas frāzes izmantot, citu salīdzinājumus, bet Viņš saka šiem vīriem, kuri paši bija zvejnieki: „Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Ļaujiet mazliet pakavēties pie šīs metaforas, un padomāt par to, ko tad dara zvejnieks? Kā viņš zvejo? Kā viņš makšķerē? Es vēlos varbūt kādus trīs elementus izcelt. Protams ir jāuzmanās metaforās, ka nevar pārāk tieši skaidrot tās, tad var iebraukt grāvī, bet es domāju šis ir labs piemērs, kur mēs varam kādas trīs lietas izlobīt un salīdzināt ar savām dzīvēm. 

Tātad ko dara zvejnieks? Pirmkārt, viņš dodas jūrā. Viņš dodas. Jēzus saka: „Nāciet, sekojiet man, es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Viņš saka: „Nāciet! Izejiet ārā no turienes, kur jūs esat un nāciet. Speriet to soli. Es jūs vedīšu uz citu vietu, kur jūs varēsiet būt noderīgi.” Kā jau es teicu, tas ne vienmēr nozīmē iet prom no sava pašreizējā darba un iet tikai kalpošanas darbā. Bet tas nozīmē to, ka tu izej ārā no savas komforta zonas. Zvejniekam iziet no komforta zonas nozīmē iekāpt laivā un doties jūrā, doties riska zonā, doties tur, kur daudzi cilvēki noslīkuši, arī zvejnieki. Mēs to labi arī redzam tagad bēgļu kontekstā, kur cilvēki brauc ar laivām pāri Vidusjūrai un citām vietām un daudzi noslīkst. 

Zvejnieks vispirms dodas. Viņš dodas, un viņš ir gatavs iet ārā, iet tur, kur ir cilvēki. Zivis ir jūrā, zivis ir tur ārā, un viņš dodas uz turieni. Tas ir aicinājums arī mums – doties pretī. Nedzīvot tikai savu dzīvi tādā savā kristīgo draugu lokā, bet doties ārā. Ja tu strādā darbu, kas nav tikai garīgais darbs, tad tu jau esi tur ārā, un tā ir tava vieta, kur tu vari būt šo cilvēku vidū, kur tās zivis ir. 

Otrkārt, zvejnieks lieto kādu instrumentu, vai ne? Zvejnieki neiet un neķer ar rokām zivis, tas ir ļoti grūti. Varbūt kaut kādi aborigēni to vēl dara šodien. Zvejnieki lieto instrumentu. Vai nu tas ir tīkls, kā šajā piemērā, vai tā ir makšķere. Kas tad ir cilvēku zvejnieku instruments? Kas ir tas tīkls cilvēku zvejniekam? Tas ir Dieva Vārds. Jo ne mūsu pašu runa pārliecina cilvēkus, bet Dieva Vārds pārliecina. Cilvēka jaunpiedzimšana notiek caur Dieva Vārdu. Pēteris, šis zvejnieks, raksta savā vēstulē 1:23 „Jo jūsu atdzimšana nav no iznīcīgas sēklas, bet no neiznīcīgas, caur Dieva dzīvo un paliekošo Vārdu.” 

Jeb Jēkaba 1:18 „Viņš mūs ir izvēlējies un atdzemdinājis ar patiesības Vārdu.” Šajā teikumā, ko Jēkabs pasaka ir vēl viena interesanta doma, viņš saka: „Viņš mūs ir izvēlējies.” Mēs paši reiz kādreiz bijām šīs zivis un Viņš izvēlējās mūs glābt. Viņš izvēlējās, ka mēs būsim tajā lomā. Tā ir Viņa izvēle. Jēzus to labi ilustrē ar notikumu, ko Toms ievadā lasīja no Lūkas 5:1-11, ka Jēzus ir tas, kurš dod šo zivju baru. Viņi bija nostrādājuši dienu un nakti un viņiem nekas neķērās, un tad Jēzus saka: „Ejiet un es jums došu.” Jēzus to dara caur savu Vārdu. 

Mums ir jārūpējas par to, ka mūsu instruments ir kārtībā, ka viņš ir salāpīts, ka tas tīkls ir salāpīts, ka varbūt tas āķis ir ass – tas ir mūsu uzdevums, tā ir mūsu atbildība. Tāpēc mums ir jāstudē Dieva Vārds, mums ir jāsaprot, ko Jēzus māca. Bet tad, kad mēs to esam izdarījuši, tad tas, cik daudz zivis pieķersies, tā ir Viņa izvēle, tas ir Viņa darbs. Mums ir jārūpējas par dziļumu, un Viņš parūpēsies par plašumu.

Mūsu atbildība ir dziļums, bet Viņa atbildība ir plašums. Mūsu atbildība ir kvalitāte, Viņa atbildība ir kvantitāte. Ebrejiem 4:12 ir teikts, ka Dieva Vārds ir kā ass zobens, kā abpusgriezīgs zobens. Līdzīgi kā makšķerei āķis – tu nevarēsi neko noķert, ja tavs āķis būs truls. Tu varēsi varbūt mazliet pabakstīt zivis, bet tu nevarēsi neko noķert. 

Tātad zvejnieks pirmkārt dodas ārā. Otrkārt viņam ir instruments. Un treškārt viņš izraisa nāvi. Kā jau es teicu, metaforu var pārspīlēt, un varbūt kāds tagad domā šeit – nu, te tagad mēs jau esam mazliet pa tālu aizgājuši, jo kāda gan nāve ir makšķerēšanā!? Tu domā mēs ejam glābt cilvēkus, lai viņus nonāvētu? Tas jau izklausās vairāk pēc radikālā islama. Vai varbūt ja ne fiziski nonāvētu, tad varbūt nonāvētu viņu dzīvē prieku, baudu, neatkarību? Varētu tiešām domāt – nē, nu šeit nāve neiederas, tā ir tāda neveiksmīga metaforas pārspīlēta skaidrošana. 

Tomēr es teiktu – iederas gan, jo nāve ir daļa no cilvēku zvejniecības. Tāpat kā no parastās zvejošanas. Ja tajā nav nāves, tad tas ir bezjēdzīgi. Tu neķer zivis tikai tādēļ, lai iemestu tīklus un lai viņas tur saķeras un tur paliek mūžīgi. Tu viņas ķer tādēļ, lai izvilktu ārā. Bet, ja tu izvilksi ārā, tad šīs zivis nomirst. Bet tad, kad viņas nomirst, tad viņas kļūst par svētību daudziem citiem. Atcerieties, Jēzus rokās divas svētītas zivis spēj paēdināt tūkstošus! 

Tāpat ir ar garīgo cilvēku zveju – tev ir jānomirst vecajai dzīvei, lai tu varētu augšāmcelties jaunā. Un tāds Evaņģēlijs mums ir jāsludina cilvēkiem, kas liek viņiem atzīt savu stāvokli, ka viņš ir lemts nāvei. Tad viņam ir jānomirst Kristū, šai nāvei nolemtajai dzīvei un jāpiedzimst jaunai dzīvei. Tā kā Pāvils to saka Galatiešiem 2:19 „Līdz ar Kristu es esmu pienaglots krustā, tādēļ nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus.” 

Ja nav nāves, tad cilvēku zvejniecība ir bezjēdzīga. Manuprāt, tas ir liels noziegums mūsdienās, ka Evaņģēliju sludina bez šīs nāves, bez šīs smagās daļas. Nāvei ir jābūt. Tad, kad ir nāve, tad pēc tam seko attīrīšana. Manai sievai vectēvs ir zvejnieks Jūrmalā, Asaros. Viņam ir jau 87 gadi, un viņš vēl joprojām šodien met tīklus jūrā, dodas ar laivu un izmet tīklus un tad pēc dienas vai vairākām, tad, kad laikapstākļi atļauj, viņš dodas pakaļ. Protams, viņš to dara jau retāk un savā ziņā omamma par to ir priecīga, ka tas notiek ar vien retāk. Kādēļ? Tādēļ, ka attīrīšanas darbs ir diezgan grūts darbs. Attīrīt zivis – tas ir grūts darbs, bet tas ir vajadzīgs darbs, pirms tu vari lietot šīs zivis.

Arī Dievs veic šo grūto attīrīšanas darbu pie mums. Viņš attīra tādēļ, lai pēc tam Viņš varētu lietot šos cilvēkus. Tur, kur notiek cilvēku zveja, bez visām šīm komponentēm, tur zivis sapūst un beigās ir lielāka nelaime, nekā tad, kad šīs zivis netika vispār zvejotas. 

Tā nu Jēzus mums pavēl sekot Viņam un ļauties, ka Viņš padarīs mūs par cilvēku zvejniekiem. Bet interesanti arī tas, ka Viņš nesaka tikai: „Nāciet, sekojiet man un kļūstiet par cilvēku zvejniekiem.” Viņš nesaka: „Lūdzu, kļūstiet vai, ja jūs vēlaties, jūs varat kļūt, tā ir viena no iespējām.” Nē, Viņš saka: „Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Viņš apsola padarīt mūs spējīgus zvejot. Tā ir atkal viena no tām spējām, kuras mums, kristiešiem, ir dotas, kuras pasaulei nav. 

Tāpat kā Kalna svētrunā es jau esmu pieminējis, ka Viņš saka: „Jūs esat pasaules gaisma.” Tas vārds grieķu valodā ir – jūs, ekskluzīvi, tikai jūs esat pasaules gaisma. Tikai jūs esat tie gaismas stari tumšajās Okeāna dzīlēs. Jūs esat cilvēku zvejnieki. Kā jau es minēju, tas jautājums ir tikai tas, vai es arī tiešām zvejoju cilvēkus? Es esmu, Jēzus mani padara, bet vai es to arī daru? Man ir dota šī spēja, bet vai es to izmantoju? 

Ziniet, Dievs uzreiz pēc mūsu atgriešanās varēja mūs vienkārši paņemt prom no šejienes, kā tāds mīlošs Tēvs, kurš paņem mūs prom un aizved uz vietu, kur ir daudz labāka dzīve, kur nav visu šo problēmu, kur nav visu šo izaicinājumu. Viņš to varēja darīt, bet Viņš izvēlējās mūs atstāt šeit. Un jautājums ir kādēļ? 

Varbūt kādi no mums tagad domā – jā, es gribētu, es tiešām gribētu sludināt, es gribētu būt par liecību tur, kur es esmu, apkārtējiem cilvēkiem, bet es to nespēju. Es neesmu pārliecinošs runātājs, es nezinu pietiekami daudz faktu, lai iesaistītos kādās debatēs. Bet ļaujiet uzdot jautājumu – kādi bija Jēzum pirmie cilvēku zvejnieki? Kādus Viņš izvēlējās? Vai Viņš izvēlējās augsti celtos un labi mācītos garīdzniekus? Gudros priesterus un rabīnus? Nē, Viņš izvēlējās zvejniekus – nemācītus vīrus. Dievs saka, ka Viņš augstos pazemo, un zemos paaugstina. Un šī Viņa izvēle izvēlēties šos zemos, tas bija spļāviens sejā visai tai garīgajai elitei Izraēlā. Bet Viņš izvēlējās šo zemos, nemācītos vīrus. 

Tad jautājums ir – vai Jēzus viņus izvēlējas tāpēc, ka viņi bija tik ļoti iejūtīgi un līdzjūtīgi, un viņiem tik ļoti rūpēja citi cilvēki? Varbūt tas bija tas iemesls? Varbūt tāpēc viņi kļuva beigās par tik lieliem cilvēku zvejniekiem? Atbilde ir – nē! Viņi nebija ne iejūtīgi, ne līdzjūtīgi. Piemēram, viņi nebija pārāk viesmīlīgi. Lūkas evaņģēlijā 9.nodaļā, tad kad šie mācekļi redz to lielo pūli ar pieciem tūkstošiem vīru un vēl papildus sievas un bērni, lai viņiem nebūtu pašiem par viņu paēdināšanu jārūpējas, viņi iesaka Jēzum, lai Viņš sūta viņus prom, lai viņi iet un paši prasa ēdienu vietējos ciemos. Tas nav pārāk viesmīlīgi. 

Vai citā vietā mēs redzam, ka viņi bija kūtri piedot. Pēteris jautā Jēzum: „Vai pietiek piedot septiņas reizes? Jēzus atbild: „Nē, Pēteri, septiņas reiz septiņdesmit reizes.”” Viņiem arī ar garīgo kalpošanu gāja diezgan pasmagi. Tad, kad Jēzus stāstīja līdzības, viņi lielākoties tās nesaprata, Jēzus viņiem atkārtoja dažādas lietas, viņi to neuztvēra. Ticība viņiem bija tik maza, ka Jēzus par to brīnījās. Lūgšanu vakarā, Ģedzemanes dārzā, viņi vairākkārt pat aizmiga. Diez vai viņi bija daudz labāki par mums. Diez vai viņi sekoja Jēzum un kļuva par cilvēku zvejniekiem savas karstās un lielās tuvāko mīlestības dēļ. 

Nē, bet bija kāds cits iemesls, kādēļ viņi varēja kļūt par šiem lielajiem vīriem. Tas ir tas, kas ir mūsu Rakstu vietā minēts 20.pantā, apskatieties. „Tūlīt pametuši savus tīklus, tie Viņam sekoja.” Un 22.pantā „Tūlīt pametuši savu laivu un savu tēvu, tie sekoja Viņam.” Viņi paklausīja. Viņi tūlīt paklausīja. Jēzum ļoti patīk paklausība. Jūs atceraties, mēs par to runājām – paklausība ir pazīme, vai tu mīli Viņu. Jēzum patīk paklausība, un ar tiem cilvēkiem, kuri varbūt ir nespējīgi, bet, kuri ir paklausīgi, ar tiem Viņš spēj izdarīt lielas lietas dzīvē. Tas ir cilvēks, kurš ir kā māls rokā, no kura Jēzus var kaut ko uztaisīt – to, kas Viņam ir vajadzīgs. 

Tik daudzi cilvēki dzīvo ar sajūtu, ka viņu dzīvē nav jēgas un piepildījuma – pietiktu vienkārši sākt ar paklausību, un sekot Jēzum un Viņš no mums katra var uztaisīt cilvēku zvejnieku. Katrs cilvēks, kurš tiek izglābts, tas atspoguļojas Debesīs – Debesis svin svinības par katru izglābto dvēseli. Es ticu, ka tie cilvēki, kuri ir paklausīgi, un, kuri ļauj Jēzum veidot no sevis šo cilvēku zvejnieku, tie saņem vislielāko gandarījumu, kādu tu vari saņemt dzīvē, vispaliekošāko. Šiem divpadsmit vīriem dzīvē parādījās jēga no tā brīža, kad viņi cēlās un sekoja Jēzum. 

Šodien, šeit Vīlandē un Latvijā, mēs redzam augļus šai paklausībai. Viņu celšanās dēļ, tajā dienā, tur pie Ģeneradzetas ezera, viņu celšanās dēļ mēs šodien zinām par šo Vēsti. Bet mūsu celšanos gaida nākamās paaudzes, un ne tikai nākamās, bet cilvēki mums apkārt, cilvēki, kuri slīkst un slīkst mūsu ūdeņos. Es dzirdēju kādu statistiku, ka 95% kristiešu nekad nav aizveduši nevienu pie Kristus. 95% kristiešu. Es negribu ticēt, ka tā ir patiesība, es ceru, ka tā nav. Bet, ja tā ir patiesība, tas nozīmē, ka 95% cilvēku zvejnieku nezvejo cilvēkus. 95%! Kaut gan agrāk, tajā dienā bija citādāk. Reiz bija 12 zvejnieki un 11 no 12 zvejniekiem izpildīja savu uzdevumu un veda cilvēkus pie Kristus, zvejoja cilvēkus. 11 no 12! Kaut šodien tā būtu! Ka no visiem kristiešiem, kaut vai 11 no 12, būtu tādi, kuri zvejo cilvēkus. Un, ja tā būtu, tad jautājums ir – kurā ailītē būtu mans vārds!? 

Ziniet, es ticu arī, ka katram cilvēkam ir kāds skaitītājs Debesīs. Protams, viens sēj, otrs pļauj, un abiem skaitās šie augļi, abi nes šos augļus. Viens sagatavo tīklu un izmet tīklu, cits izvelk šo tīklu ar zivīm. Atcerieties, es stāstīju par to filmu, un tajā filmā šis māceklis sākot savu apmācības kursu, ienāk mācību zālē un viņš redz pie sienas kādu dēli karājamies. Pie tā dēļa ir uzrakstīti visi darbinieki, visi glābēju vārdi. Pie katra šī vārda blakus ir skaitlis. Skaitlis, cik cilvēkus šis glābējs ir izglābis. Pie kāda ir piecinieks, pie kāda ir desmitnieks, pie kāda divdesmitnieks. Bet tad viņš paskatās uz pirmo vietu – viņš redz, ka tur ir šis skolotājs, kuram ir vairāk kā 200. 

Es ticu, ka arī Debesīs mums ir šāds ‘dēlis’, mēs varbūt to sauktu par dzīvības grāmatu, kurā viss šis ir pierakstīts. Un es ticu, ka katrs no mums arī saņems algu par to, ko mēs šeit darām. Kādi cilvēku zvejnieki mēs esam. Atcerieties, 1.Korintiešiem 3 no 11 panta ir teikts tā: „Citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts un tas ir Jēzus Kristus. Ja kāds ceļ uz šā pamata no zelta, sudraba, dārgakmeņiem, vai arī no koka, siena vai salmiem, ikviena darbs kļūs redzams. Tā diena to parādīs, jo tas tiks atklāts ugunī, un kāds ikviena darbs būs bijis, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, viņš saņems algu. Ja kāda darbs sadegs, viņš cietīs, tomēr tiks izglābts.” 

Tātad mēs redzam, šeit ir runa par glābtajiem, un tomēr viņiem ir dažādas algas. Viņu darbiem ir dažādas vērtības. Jēzus arī Mateja 20 saka, ka tie pēdējie būs tie pirmie, un tie pirmie būs tie pēdējie. Šeit ir runa par glābtajiem. Daudzi, kuri pasaules acīs ir zemi, uz viņu dēļa tomēr ir rakstīts liels skaitlis. Viņi to raksta un iegulda paliekošajās vērtībās, ko Pāvils šeit sauc par zeltu, sudrabu un dārgakmeņiem. 

Šajā pašā filmā pēc tam šis māceklis jautā savam skolotājam: „Kāds ir tavs patiesais skaitlis?” Šis skolotājs atbild: „22” „22? Nav slikti! Bet, nu, nav jau arī gluži 200!” Tad skolotājs atbild: „22 ir to cilvēku skaits, kurus es pazaudēju. Tas ir vienīgais skaitlis, kuram es sekoju līdzi.” Jā, kaut mums arī tā būtu, vai ne!? Ka mēs neskatītos tikai uz tiem glābtajiem mums apkārt, bet, ka mēs domātu par tiem pazudušajiem. Lai tas mums ir izaicinājums!

Ļaujiet man noslēgt ar īsu stāstu, ko mēdza stāstīt viens no lielākiem evaņģēlistiem jeb cilvēku zvejniekiem, ko šī pasaule ir redzējusi – viņa vārds ir Dvaits Mūdijs (Dwight L. Moody). Viņš stāstīja, ka reiz viņš bija devies apmeklēt Čikāgas mākslas galeriju, un nostājies kādas gleznas priekšā, kurai nosaukums bija ‘Mūžīgā klints’(‘Rock of Ages’), viņš šo bildi vēroja kādu laiku. Bildē bija redzams kāds vīrs, kurš ar abām rokām ir pieķēries pie krusta, pieķēries krustam, kas ir ievietots klintī. Kamēr tur blakus ir vētraina jūra, kas triecas pret šo klinti, šis cilvēks tomēr turas pie šī krusta. Mūdijs teica: „Man likās, ka tā ir visskaistākā bilde, kādu jebkad biju redzējis.” 

Gadus vēlāk viņš saka: „Es redzēju kādu līdzīgu bildi. Šajā bildē bija redzams kāds cilvēks vētrā turam krustu, bet tikai ar vienu roku, jo ar otru roku viņš liecās pretī kādam slīkstošam vīram.” Un Mūdijs teica, ka šī bilde bija vēl skaistāka. 
Lūgsim Dievu.

Mīļais, Kungs, paldies, ka mēs varam būt Tava draudze. Paldies, ka mēs varam saukties Tava draudze. Paldies, ka mēs varam savu Dievnamu dekorēt ar simboliem, kas atgādina Tevi. Lūdzu, Kungs, palīdz mums domāt par to, kādēļ mēs šeit joprojām esam. Kādēļ Tu mūs esi šeit licis, un, kādā misijā Tu mūs esi sūtījis. Palīdzi, lūdzu, Kungs, ka mēs kā draudze nekļūtu par klubu, kuri tikai nāk svinēt savu labo stāvokli, bet, ka mēs varētu domāt par to, kā mēs varam būt lietderīgi, Kungs. Ka mēs varētu domāt par to, kā mēs varam izmantot šo potenciālu, kuru Tu mums esi devis, šo spēju zvejot cilvēkus. Lai tas būtu kā tāds darbs, ko mēs vēlamies darīt savā ikdienā. Nevis doties tikai vienā vai otrā glābšanas misijā, bet, ka mēs domātu par to, ka mēs savas domas un resursus arī veltītu tam. Lai mēs nezvejotu tikai sev, nezvejotu tikai mantas, bet, ka mēs varētu zvejot cilvēkus. Paldies, Kungs, ka mums katra ūdeņos ir tādi cilvēki, kuriem nav citu glābēju apkārt, varbūt mēs esam vienīgie. Paldies, ka Tu mūs esi licis šajā vietā, kur mēs katrs esam. Paldies, ka Tu mums esi devis tik lielu atbildību, ka Tu mums tik ļoti esi uzticējies, un, ka Tu mūs sūti. Lūdzu, palīdzi mums būt uzticīgiem, Kungs. Palīdzi mums domāt arī par to, ka mēs savus ‘instrumentus’ varam turēt gatavībā, ka tie var būt kārtībā, lai Tu vari ar viņiem strādāt. Palīdzi, lūdzu, ka mēs būtu arī drosmīgi doties ārpus savas komforta zonas, un, ka mēs arī liktu uzsvaru uz tām lietām, kuras Tev ir svarīgas, Kungs. Ka beigās šie cilvēki varētu arī nomirt savai vecajai dzīvei un piedzimt jaunai dzīvei. Paldies par žēlastību, kuru mēs paši esam saņēmuši nepelnīti. Lai Tev vienam ir gods un slava, un pateicība, Kungs. To mēs lūdzam Jēzus vārdā, āmen.