#4 Esiet gudri kā čūskas

"Redzi, es jūs sūtu kā avis vilku vidū, tad nu esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži. Bet piesargieties no cilvēkiem, jo tie jūs nodos sinedrijam un šaustīs savās sinagogās; un jūs vedīs manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā – viņiem un pagāniem par liecību. Bet, kad tie jūs nodos, neuztraucieties, kā un ko jūs runāsiet, jo tajā pašā brīdī jums tiks dots, kas jāsaka, jo jūs nebūsiet tie, kas runā, bet jūsu Tēva Gars jūsos runās. Brālis brāli nodos nāvei un tēvs – bērnu, un bērni sacelsies pret vecākiem un tos nonāvēs. Visi jūs nicinās mana vārda dēļ, bet, kas pastāvēs līdz galam, tas tiks izglābts. Kad jūs vajās vienā pilsētā, bēdziet uz citu; patiesi es jums saku:jūs nebūsiet vēl apstaigājuši Israēla pilsētas, kad Cilvēka Dēls jau nāks." — Mt 10:16-23

Svētrunas noraksts
 

„Redzi, es jūs sūtu kā avis vilku vidū, tad nu esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži.”

Mīļais, Kungs. Paldies par šiem vārdiem. Paldies par Tavu Vārdu, un paldies, ka Tu esi Gans, kurš vada mūs. Lūdzu, vadi mūs arī šodien šajā mācību stundā, lai tas būtu Tavs Vārds, kas tiek sludināts. Dod dzirdīgas ausis, un dod gudrību mums saprast to. To mēs lūdzam Jēzus vārdā, āmen.

Ļaujiet man sākt ar jautājumu – kad jūs pēdējo reizi esat mācījušies no dzīvniekiem? Iespējams, kādiem no jums tā ir bijusi svētdienas skola vai pamatskola, bet šodien ir iespēja mācīties no dzīvniekiem. Šajā vienā pantā ir pieminēti četri dzīvnieki. Mēģināsim saprast, kas bija Jēzus doma, ko Viņš šeit ir izteicis, kā instrukciju saviem mācekļiem sūtot tos praksē. Tagad mēs redzam šo Mateja 10.nodaļu, un mēs studējām „Jēzus varas” sēriju, un nonācām līdz šai 10. nodaļai, kur Jēzus sūta šos savus mācekļus praksē, ja tā var teikt. Viņš sūta viņus pirmo reizi misijā.

Jēzus jau pirms šī šodienas panta ir nodevis dažādas instrukcijas – kur viņiem ir jāiet, kā viņiem jāiet ir, pa grupām, pa diviem, kas viņiem ir jāņem līdzi, un kā viņiem ir jārīkojas dažādās situācijās. Iespējams, mācekļiem bija jau tāds patīkams satraukums – nu, mēs varēsim doties Jēzus vārdā, šī Jēzus brīnumdara vārdā (kurš vēl bija diezgan populārs pūļa acīs, šajā posmā)! Viņi varbūt bija divatā, grupiņās sastājušies, un Pēteris ar Jāni varbūt jau runāja par to, kurš būs tas, kurš pirmais klauvēs pie durvīm, kurš ko teiks, un kā viņi rīkosies.

Šajās sarunās pēkšņi notiek kāds pavērsiens un es ticu, ka iestājās klusums. Apklusa visas šīs sarunas un šie čuksti, jo Jēzus pēkšņi pasaka šo teikumu: „Redzi, es jūs sūtu kā avis vilku vidū.” Pirmkārt Viņš sāk šo teikumu ar „Redzi.” Atcerieties, tas ir uzsvars. „Redzi, skatieties, tagad klausieties!” Un tad Viņš saka: „Es jūs sūtīšu kā avis vilku starpā.” Viņi tolaik daudz labāk saprata, ko nozīmē būt ganam, ganīt avis, ko nozīmē vilku uzbrukumi. Mums šodien droši vien to ir grūtāk saprast. Es nezinu, cik jums ir draugi, kuri gana avis. Varbūt kādam kāds ir, bet tā ir diezgan sveša lieta mums.

Tāpēc es mazliet palasīju, ko saka tie, kuri dara to ikdienā šodien. Ir tāda Sūzena Šeinaina (Susan Shannon), aitu un kazu speciāliste Merilandas (Maryland) universitātē, kura pati gana avis no septiņu gadu vecuma. Viņa raksta: „Pirmkārt, aitas muks no jebkā, kas tās nobiedēs, un turēsies kopā lielās grupās, savai aizsardzībai. Tā ir viņu vienīgā aizsardzība pret plēsējiem. Kad viena aita sāk kustēties, pārējās tai seko, pat, ja tā nav laba doma. Pulcēšanās un sekošanas instinkts aitām ir tik spēcīgs, ka tas, piemēram, izraisījis 400 aitu nāvi 2006.gada Turcijas austrumos. Todien aitas nositās, kad viena no tām centās pārlēkt 15 metru dziļai aizai un pārējās sekoja.”

Vai arī, piemēram, Filips Kellers (Phillip Keller) savā grāmatā ‘Gans skatās uz 23. Psalmu’ stāsta no savas paša pieredzes, kad viņš ir bijis un kalpojis un strādājis par ganu. Viņš raksta šādi: „Aitas ir jāizsargā no indīgām nezālēm, tādēļ ganam ir jāiet ganām pulkam pa priekšu un jāgādā, lai nebūtu šo indīgo nezāļu. Tās ir arī jūtīgas pret laikapstākļiem, pret parazītiem, kas piesūcas aitas ķermenim. Pret visu veidu slimībām un īpaši pret kukaiņiem. Ir mušas, kas sagādā aitām tik lielas problēmas, ka tās mēdz dauzīt savas galvas pret klintīm vai kokiem līdz nāvei, nespējot paciest mušu dugšanu ap acīm un ausīm. Ļoti bieži mušas nosēžas aitai acīs un tur izliek savas oliņas, kas aitai beigās izraisa aklumu. Dažreiz aitas iekrīt panikā un bēg, lai muktu no mušām, bet paniskās bēgšanas laikā avju mātes mēdz pazaudēt savus jērus, un kļūt izsmeltas, zaudēt svaru un dažkārt beigās nomirt. Tomēr pāri visiem šiem vislielākais ienaidnieks ir plēsējs, savvaļas gaļēdājs – vilks.

Ir zināms par kādu notikumu, kurā divi plēsēji, vilki vai savvaļas suņi, nogalināja 292 aitas vienā naktī. Reizēm avju mātēm, grūtām ar jēru, mūkot no suņiem vai citiem plēsējiem, izslīd nedzimušais jērs un tiek zaudēts abortā. Gana zaudējumi no šāda uzbrukuma var būt šausmīgi. Vienu rītu es pats atradu deviņas no savām vislabākajām mātēm, kurām tūlīt būtu bijis jādzemdē, guļam beigtas pļavā. Vairākkārtīgi šie viltīgie radījumi – vilki – ir ielavījušies pie manām avīm nakts vidū, izraisot ganām pulkā briesmīgu postu. Dažas no mātēm bija uzreiz beigtas, viņu asinis nožuvušas un aknas apēstas. Citas bija atplēstas vaļā un briesmīgi saskrāpētas, dažām bija milzīgi vilnas gabali noplēsti no miesas. Pārbiedētajā bēgšanā dažas bija pakritušas un salauzušas kaulus. Un tomēr, par spīti visiem zaudējumiem, par spīti mirušajām avīm, par spīti savainojumiem un bailēm, kas bija iedzīts ganām pulkā, es tomēr nevienu reizi neesmu redzējis pašu plēsēju savā laukā. Tik viltīgi un izveicīgi bija viņu reidi.”

Lūk, ganu stāsti par savu pieredzi. Vai jūs saklausījāt to galveno domu, ka avis ir tik neaizsargātas? Viņas nav ‘būvētas’ tam, lai ātri skrietu, viņas ir apaļas kā bumba ar mazām kājiņām apakšā. Viņām nav aizsargmehānismu, kas varētu stāties pretī plēsējiem. Avis ir neaizsargātas. Jēzus šeit saviem mācekļiem ne tikai saka: „Uzmanieties no vilkiem”, Viņš saka: „Nē, es jūs sūtu vilku starpā, vilku vidū. Es jūs sūtu vilku barā.” Cik nežēlīgi! Bet no otras puses, cik godīgi no Jēzus. Mēs to varam mācīties no Jēzus – šo patiesumu, šo godīgo pieeju. Jēzus neslēpj šo faktu, neslēpj to, kas sagaidīs Viņa avis. Viņš neizpušķo. Viņš nesaka: „Ja tu man tagad sekosi, viss būs skaisti, tā būs pastaiga pa zaļu pļavu.” Nē, Viņš ir godīgs.

Mēs cilvēki, mēs parasti baidāmies, mēs negribam pateikt patiesību, jo mēs zinām, ka tā patiesība nebūs varbūt uzreiz tik atraktīva. Bet Viņš ir godīgs un cik labi tas ir, jo tas dod ticamību, ka arī pozitīvajiem apsolījumiem, kurus Jēzus mums dod, mēs varam uzticēties.

Tātad Viņš saka, ka būs jāmaksā cena, mīļie, mācekļi. Aina ir skaidra. Viņš nesaka: „Es jūs sūtu kā vilkus avju barā un tagad dodieties ar spēku un ar varu, sludiniet Evaņģēliju.” Nē, Viņš saka otrādi: „Jūs esat tās avis un jūs dosieties vilku barā, vilku starpā.”

Cilvēciski skatoties šīm avīm izredzes bija nulle, vai ne!? Es ticu, ka tādēļ arī Jēzus izvēlējās zvejniekus un muitniekus, un zelotus, lai uzsvērtu, ka tas tiešām ir bezcerīgi, ka šis salikums cilvēciski ir neiespējams. Ka viņus vienkārši saplosīs šie gudrie, mācītie, reliģiozie cilvēki. Tātad Jēzus šeit savā ziņā parāda, ka cilvēciski tā ir neiespējamā misija, kurā Es jūs sūtu. Bet tā jau ir tā Jēzus doma – nepaļaujieties uz savu spēku. Nepaļaujieties uz savu spēku. Mēs paši nespējam, un mēs paši nespētu doties aci pret aci ar vilku.

Tomēr tas, ka mums pašiem nav spēka, tas nenozīmē, ka mums nav spēka. Tas, ka mums pašiem nav spēka, tas nenozīmē, ka mums nav spēka. Mums ir spēks! Kādēļ? Tādēļ, ka mums ir kas? Ka mums avīm ir kas? Mums ir Labais Gans. Gans, kurš saka: „Es atdodu savu dzīvību par savām avīm.” Gans, kurš saka: „Pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis.” Gans, kurš saka: „Es celšu savu baznīcu un elles vārti to neuzveiks.” Šis Gans arī saka: „Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” Šis Labais Gans ir tas iemesls, kādēļ avis var iet vilku vidū un pastāvēt. Gans ir atdevis savu dzīvību par tevi, bet Viņš ir arī augšāmcēlies un Viņš ir dzīvs, un tādēļ tev būs pieejams šis spēks!

Pirms tam mēs dziedājām dziesmu un es to uzrakstīju uz rokas, vienu rindiņu, kur bija teikts: „Mani gana Jēzus skats.” Viņš ir dzīvs, šis Gans, un Viņš mums ir pieejams. Viņš ir tas, kurš gana mūs. Viņš ir šajā ganām pulkā, Viņš ir šeit, mūsu vidū. Tādēļ no bailīgām avīm tu kļūsti par avi, kas ir gatava iet vilku barā, ja tu to apzinies. Ja tu apzinies, ka Viņš ir tavā ganām pulkā priekšā un Viņš tevi ved.

Bet tas mūs aizved varbūt pie jautājuma: kas tad ir vispār šie vilki? Kas ir šie vilki? Mūsu tekstā mēs lasām 17.pantā, tur ir teikts: „Piesargieties no cilvēkiem.” Šie vilki ir cilvēki, un, kaut arī sātans darbojas garu pasaulē vai valstībā, viņš darbojas arī caur saviem dēmoniem, viņš darbojas caur viltu, maldiem un meliem, viņš tomēr arī darbojas caur cilvēkiem. Šie vilki ir cilvēki, bet viņš dod vēl konkrētāku iedalījumu, Viņš nosauc konkrētas vilku grupas.

17.pantā mēs redzam, ka tie ir reliģiskie cilvēki. Mēs lasām par sinedriju un par sinagogām. 18.pantā mēs lasām, ka šie vilki ir valdības, ķēniņi. Un 21.pantā mēs pat redzam, ka vilki var būt ģimenē – brālis brāli nodos nāvei, un tēvs bērnu un bērni sacelsies pret vecākiem un tos nonāvēs. Varbūt ģimenes ir tas šokējošākais, bet tā tiešām notiek. Pie mums rietumos, mēs varbūt teiktu: nu, tas ļaunākais, kas var notikt ir, ka tev neļauj iet kristīties vai, ka tevi varbūt izliek no mājas ārā. Bet citur pasaulē un daudz kur pasaulē tas aizved pat līdz nāvei. Piemēram, islāmā šāda konvertācija uz kristietību – tas būtu apkaunojums visai ģimenei un nereti tas beidzas ar nāvessodu.

Valdības – par to, es domāju, nav daudz jāstāsta. Šodien ir tik daudz valstu, kurā kristietība ir aizliegta un kristieši tiek vajāti un apspiesti. Sākot ar Sīriju, Irāku, Ziemeļkoreju. Pirmā valdība, kas nostājās pret kristiešiem, pirmie šie vilki, bija Roma. Un tas notika tikai 30 gadus pēc šiem Jēzus vārdiem, kurus Viņš šodien šeit izsaka.

Mūsu sabiedrībā, mūsu rietumu kultūrā, šīs valdības ar savu sekularizāciju un savu liberālismu ir tās, kurās ir šie vilki mūsu starpā, un kuri mēģina kristietību nogremdēt, iznīcināt. Reliģiskie vilki ne tikai Jēzus laikā bija šie jūdi, un varbūt šodien tie ir ne tikai radikālie musulmaņi, bet tie varbūt pat ir bijuši kristieši, vēstures gaitā. Romas katolicisms vajāja reformatorus, un tikai tamdēļ, ka daudzi atdeva savas dzīvības, un izlēja savas asinis, mēs šodien varam būt šeit kā protestanti, kā baptisti.

Es šobrīd lasu to grāmatu, kuru Jānis Šmits pagājušajā svētdienā pieminēja, par Vijamu Fetleru (William Fetler), kurš ir iespējams pazīstamākais latviešu sludinātājs ārzemēs. Fetlers, kuram ietekme bija Čarlzs Sperdžens (Charles Spurgeon) un, kurš gāja ar līdzīgu spēku sludinot Krievijā, tā laika cariskajā Krievijā. Tur raksta, ka pat baptistus vajāja te Latvijā. Toreiz austrumos bija pareizticīgā baznīca un rietumos luteriskā baznīca, un baptisms bija sekta, un tie, kuri ticēja tam, kam mēs šodien ticam, viņi tika vajāti.

Par viņu rakstīts: „15 gadu vecumā Viljams pieņēma Kristu par savu Pestītāju, kad viņa tēvs Andrejs sludināja mazajā baptistu mājas draudzītē. Bet, tā kā vietējie iedzīvotāji viņus varēja vajāt, tēvs neriskēja un viņam vajadzēja nogaidīt līdz pusnaktij, lai varētu Viljamu un citus jaunatgrieztos bibliski pagremdēt netālu no pilsētas esošajā upē. Viljams vēlāk atcerējās asinīm notraipīto tēva seju, kad vietējie bija apmētājuši viņu ar akmeņiem. Tēvam un dēlam vajadzēja bēgt uz tuvējo mežu, lai paslēptos, bet nākamajā dienā atkal abi atgriezās savā pieticīgajā mājoklī, kur Andrejs atsāka Evaņģelizācijas sludināšanu. Viljams nekad neaizmirsa sava tēva piemēru.”

Bet par šiem ārējiem uzbrukumiem daudz bīstamāk ir iekšējie uzbrukumi, tie, kas nāk no iekšienes. Jānis Šmits pagājušajā reizē pareizi uzskaitīja dažādas lietas, un pieminēja arī sinkrētismu, jeb šo mācību sapludināšanu, mūru nojaukšanu. Tas ir viens no draudiem. Ekumēnisms ir šāda kompromisa kustība, kas varbūt politikā labi strādā, bet draudzē tas nedrīkst notikt. Ekumēnisms ir savā ziņā tieši tas, ko Bībele mums sola pēdējiem laikiem, ka būs viena pasaules reliģija, visi saplūdīs kopā vienā lielā.

Tātad vilki no Jēzus dienām līdz pat šodienai ir mums apkārt. Un, kādēļ viņi mūs ienīst? Mūsu pašu dēļ? Nē, Jēzus 22.pantā saka: „Visi jūs nicinās mana vārda dēļ, mana vārda dēļ.” Ja tev kāds stājas pretī, tad atceries, ka tas nav tevis dēļ. Vismaz rūpējies par to, lai tas nebūtu tevis dēļ, lai tas nebūtu tavs sliktais raksturs vai tavs sliktais dzīvesveids, kuru dēļ viņi tevi vajā. Dzīvo tādu dzīvi, lai tu varētu būt drošs, ka tas ir Kristus, kādēļ viņi tevi vajā.

Kristus saka: „ Mana vārda dēļ jūs vajās.” Tāpēc Jēzus uzņemas šo atbildību uz sevi un saka un dod mums pavēli: „Es jūs sūtu kā avis vilku starpā, tādēļ esiet gudri.” Kas ir gudrība? Ko nozīmē gudrība? Šeit šis vārds grieķu valodā ‘fronimos’ nozīmē gudrs, inteliģents, apdomīgs. Šis vārds ir pieminēts 15 reizes Jaunajā Derībā, un pirmā vieta, kur tas ir pieminēts ir Mateja 7, Kalna svētrunā, kur Jēzus saka: „Ikviens, kas šos manus vārdus dzird, un dara, ir līdzināms saprātīgam vīram, gudram vīram, kas savu namu būvējis uz klints.”

Tātad pirmkārt, gudrība tiek pielīdzināta patiesajai attieksmei pret Kristu. Ka es ne tikai dzirdu, bet, ka es arī daru, ka es paklausu, jo ar dzirdēšanu vien nepietiek. Dzirdēšana vēl nav gudrība. Dzirdēšana ir tikai zināšanas. Vai jūs zināt atšķirību starp zināšanām un gudrību? Zināšanas ir tās, kuras tu vari uzkrāt lasot Bībeli, bet gudrība ir tā, kas pēc tam pārvērš šīs zināšanas rīcībā. Gudrība ir pareizais zināšanu pielietojums.

Piemēram, zināšanas saprot, ka luksoforā ir ieslēgusies sarkanā gaisma, bet gudrība liek piespiest bremzes. Zināšanas ierauga purvu priekšā, bet gudrība ir tā, kas liek apiet tam apkārt. Zināšanas iemācās desmit baušļus, bet gudrība ir tā, kas paklausa tiem. Zināšanas mācās par Dievu, bet gudrība ir tā, kas iemīl Dievu. Varbūt mēs, cilvēki, kuri ir jauni, jaunāki par mani, viņi skrien, lai uzkrātu zināšanas skolās un mācību iestādēs, bet gudrībai bieži vien ir vajadzīga dzīves pieredze.

Mārtiņš Luters tamdēļ ir teicis: „Ja jūs, jaunieši, būtu gudri, velns jums neko nespētu izdarīt. Bet tādēļ, ka jūs neesat gudri, jums esat vajadzīgi mēs, kuri esam veci.”

Doktors Vens Honers (Vance Havner) mācītājs ir teicis: „Ja tev trūkst zināšanu, ej uz skolu. Ja tev trūkst gudrības, meties ceļos. Zināšanas nav gudrība, gudrība ir zināšanu pareiza pielietošana.”

Tādēļ gudrs ir tas, kurš dzird un kurš seko Kristum, un, kurš dara to, ko Kristus saka. To Jēzus pieprasa šeit no saviem mācekļiem. „Esiet gudri.” Esiet gudri izvērtēt, kad kurā situācijā kā rīkoties, mācieties izvērtēt. Un atcerieties, ka gudrība šajā kontekstā ir tieši pieminēta attiecībā uz vajāšanām. Attiecībā uz to pretestību, kas tev ir pasaulē, attiecināta uz vilkiem. Tur tu nevari vienkārši iet un lietot jebkādas metodes evaņģelizācijai. Tev ir jābūt saprātīgam.

Tādēļ Jēzus piemin šo neparasto piemēru par čūsku. Kā jau jūs droši vien zināt, čūska patiesībā Bībelē ir sātana simbols. Čūska parādās jau pirmajā Bībeles grāmatā kā sātans, un šī čūska, līdz Bībeles pēdējai grāmatai, izrādās ir izaugusi par lielu pūķi, kura stājas pretī Kristus darbam, kā Atklāsmes grāmatā ir minēts. Bet Jēzus šeit nesaka: esiet kā sātans. Protams, ka nē! Viņš šeit runā par fizisko čūsku, kura savas uzbūves dēļ ir tik lokana un tik spējīga izlīst un izlocīties caur visdažādākajiem šķēršļiem. Tā ir Jēzus doma. Jūsu dzīve nebūs viegla, tādēļ mācieties gudrību kā izlocīties, kā pielietot pareizi tos resursus, kas jums ir doti.

Jēzus dod trīs konkrētus piemēros, kā šo gudrību pielietot. Pirmkārt, Viņš 17.pantā saka: „Piesargieties.” Piesargieties, domājiet līdzi, ko kad teikt, un ko kad neteikt. Piesargieties. Vilku vidū tu nevari vienmēr ar izplestām krūtīm un ar pilnu muti iet un dot vaļā. Jēzus pats to ļoti labi parādīja, kad Viņam uzdeva jautājumu: „Saki, Jēzus, vai Cēzaram ir jāmaksā nodokļi?” Viņa gudrības pilnā atbilde bija: „Dodiet Cēzaram, kas Cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Kas par gudrību!

Viņš varēja sākt uzrunu par to, cik Cēzars ir ļauns, kas viņš ir par pagānu, ar kādām elkdievībām viņš nodarbojas, kādu mūžīgu sodu viņš saņems, bet Jēzus zināja, kad nevar teikt pārāk daudz. Pirms savas nāves Viņš stājās vairāku valdnieku priekšā, un reizēm Viņš vienkārši klusēja tad, kad viņam uzdeva jautājumu. Viņš vienkārši klusēja, un šie valdnieki par to brīnījās.

Esi gudrs piesargoties. Pareizajā laikā saki pareizo, zinot, ka pasaule negrib dzirdēt šo Vēsti, šo Dzīvības Vēsti. Viņi to negrib dzirdēt. Un tomēr, tā kā tas var aizvest tevi pie tādas pasīvās attieksmes, tad nākamā pavēle ir: „Neuztraucieties, ko jūs teiksiet.” Tātad mums tomēr ir jāsaka. Tu nevari tikai vairs neko neteikt, un dzīvot savu kristīgo dzīvi savās četrās sienās, domājot, ka tu esi ļoti gudrs, jo tu izvairies no visām briesmām. Tev ir jārunā. Tāpēc Viņš saka 19.pantā: „Neuztraucieties, ko jūs teiksiet.”

Tikai izvairīties neies cauri, jo kāda jēga tad ir sūtīt avis vilku barā!? Mēs jau nedodamies vilku barā tādēļ, ka mums gribas vilkus satikt, bet mēs zinām, ka ir vēl citas avis, kurām ir jādzird šis Dzīvības Vārds. Bet šie vilki centīsies atturēt, un reizēm tev būs jāstājas viņu priekšā, un tev būs jārunā. Jēzus saka: „Neuztraucieties, kā un ko jūs runāsiet, jo tajā pašā brīdī jums tiks dots, kas jāsaka. Jo jūs nebūsiet tie, kas runās, bet jūsu Tēvs, Tēva Gars jūsos runās.” Tātad pārdabiski vārdi. Svētais Gars dos vārdus.

Mēs par to varam būt droši, tādēļ, ka mēs jau Jēzus dēļ vispār nonākam šajās situācijās. Tātad Jēzus pats par to parūpēsies, Viņam ir resursi. Ziniet, reizēm Jēzus un Dievs pieļauj šādas situācijas tikai tādēļ vien, lai Viņa vēstneši tiek līdz turienei, līdz tām vietām, līdz tām tumšajām vietām, kur citādi neviens netiktu. Tāpēc Jēzus pieļauj šādas vajāšanas, lai nestu Gaismu tumsā.

Es atceros Ričarda Vurmbranda (Richard Wurmbrand) grāmatu, kur viņš raksta par šīm kristiešu vajāšanām komunistiskajā Rumānijā, ka tur gadiem ilgi kristieši tika ieslodzīti bunkuros zem zemes, neredzot saules gaismu, dien dienā sisti un spīdzināti, un tomēr daudzi no šiem kristiešiem to darīja ar prieku, un viņi teica: „Mēs esam gatavi tur iet, tādēļ, ka mēs apzināmies, ka tādā veidā Dievs var lietot mūs kā instrumentus šiem sargiem, kuri tur strādā, kuri citādi ne mūžam nedzirdētu šo Labo Vēsti.”

Jā, Svētais Gars dos mums vārdus, bet tomēr mums arī ir sava atbildība. Mēs nedzīvojam no maizes vien, bet mēs dzīvojam no ikkatra vārda, kas nāk no Dieva mutes. Tā ir mūsu atbildība. Dieva Vārds ir spēcīgs un ass, un darbīgs, bet ir arī mūsu atbildība. Dieva Vārds ir Dieva Vārds, un Viņš aizstāvēs savu Vārdu.

Čarlzs Sperdžens (Charles Spurgeon) raksta par Koperniku (Nicolaus Copernicus), kā viņš pasludināja patiesību, ka zeme un planētas grozās ap sauli. Viņa pretinieki atbildēja, ka tas nevar būt patiesi, jo ja Venēra grieztos ap sauli, tai jāatklāj tās pašas fāzes kā mēnesim. Un tas bija ļoti pareizi. Koperniks apskatījās uz Venēru, bet viņš nespēja redzēt šīs fāzes, tādēļ, ka neviens cits to arī nespēja. Tomēr viņš palika pie sava apgalvojuma un teica: „Man nav atbildes, ko dot, bet savā laikā Dievs būs labs, ka atbilde tiks atrasta.” Koperniks nepiedzīvoja to un nomira, un viņa mācība vēl nebija attaisnota. Bet neilgi vēlāk, Galileo nāca ar savu teleskopu, un apskatoties uz Venēru, viņš redzēja, ka tā iet cauri precīzi tām pašām izmaiņām kā mēness. Tādējādi gudrība tiek attaisnota tās bērnos. Patiesība var neuzvarēt šodien vai rīt, bet tās galīgā uzvara ir droša. Koperniks neuztraucās, jo bija drošs, ka tā ir patiesība, ka patiesība ir viņa pusē.

Tāpat mums – pirmkārt, piesargieties, esiet gudri piesargājoties. Otrkārt, esiet gudri neuztraucoties. Un treškārt, esiet gudri bēgot. Tas varbūt liekas tāds pārsteidzošs pavērsiens – bēgot. Vai tad cilvēks ir gudrs, kad viņš bēg? Bet Jēzus to saka šeit, šajā šodienas tekstā. Viņš saka 23.pantā: „Kad jūs vajās vienā pilsētā, bēdziet uz citu. Patiesi es jums saku: jūs nebūsiet vēl apstaigājuši Izraelu pilsētas, kad Cilvēka Dēls jau nāks.” Bēdziet! Tādēļ, ka šis darbs ir tik svarīgs, ka tas ir arī citiem jādzird. Jēzum bija reizes, kad Viņam bija jābēg, kad Viņu gribēja nomētāt ar akmeņiem, un Viņš bēga. Pāvils vairākkārtīgi bēga, lai darbs varētu turpināties. Pārējie mācekļi arī tāpat darīja.

Te jautājums ir: kā ir ar manu dzīvi? Man varbūt arī reizēm ir jāizdara šāda izvēle. Man varbūt reizēm ir jābēg no vienas darbavietas uz citu. Varbūt reizēm man ir jābēg no vienas mājvietas uz citu, ģimenes dēļ. Es šeit nerunāju par laulības šķiršanu vai tamlīdzīgām lietām, bet par šīm vajāšanām. Citreiz jābēg no pilsētas uz citu vietu. Dažreiz jābēg no draudzes uz citu vietu, kurā ir iemitinājušies vilki, kā Pāvils un Pēteris to teica, kad viņi baidījās, ka nāks šie vilki, jo vilku dēļ var kļūt bīstami.

Tātad „Esiet gudri kā čūskas.” Šim teikumam ir vēl kāds aspekts. Čūskas seno ēģiptiešu laikā bija gudrības un viltības simbols. 1.Mozus 3:1 ir teikts: „Čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs, Tas Kungs, bija radījis. Tā teica sievai: vai tad tiešām Dievs tev ir teicis: neēdiet ne no viena koka, dārzā?” Te mēs redzam šo gudrību, kura var izpausties arī viltībā, ka tu tieši nepasaki, ka Dievs kaut ko ir nepareizi pateici, bet tu uzdod to jautājumu formā. Tu sēj šaubas cilvēkā. Šī čūska, šis sātans, izlokas nemelojot tieši par Dievu. Tādi kā baltie meli.

Tāds ir sātans, viņš ir ļoti gudrs, un viņš ir ļoti viltīgs. Viņš nenāk cilvēku priekšā un nesaka: še es esmu, sātans! Viņš nāk kā gaismas eņģelis. Viņš ir ļoti viltīgs, tā ir viņa īpašība. Tieši tādēļ Jēzus, visticamāk, piemin šo otro teikumu: „Esiet gudri kā čūskas, bet esiet arī bez viltus kā baloži.” Lai jūsu gudrība neizpaužas tajā veidā kā sātans to pielieto.

Interesanti, šis baloža piemērs, šī metafora. Balodis. Mēs varētu domāt, kādēļ balodis? Svētais Gars nāca baložu formā, un varbūt tā doma ir, ka piemērotāks putns varbūt būtu kāds ērglis vai vanags, kurš ir simbols spēkam, varai, tā kā Amerikas Savienotās Valstis lieto šo ērgļa simbolu, vai Vācijas simbolikā, bet balodis!

Balodis tādēļ, ka Dievam svarīgākais ir svētums. Šis vārds ‘bez viltus’ angļu tekstos tiek tulkots kā nevainīgs. Esi nevainīgs kā balodis. Grieķu valodā šis vārds nevainīgs nozīmē nesajaukts, skaidrs, tīrs kā vīnos vai metālos. Balodis ir šķīstuma un patiesuma simbols. Ja sātanam centrālā īpašība ir viltus, tad Dievam centrālā īpašība ir svētums. Tā ir vienīgā īpašība, kuru Bībele trīs reizes nosauc pēc kārtas, runājot par Dievu. „Svēts, svēts, svēts – Dievs, Kungs, Visuvaldītājs!” Sātanam ir viltība, bet Dievam ir svētums. Tādēļ visā, ko mēs darām, kā avis starp vilkiem, tam ir jānotiek svētumā. Esi gudrs, bet esi svēts, esi patiess, esi bez viltības. „Esiet gudri, bet bez viltus.”

Dabas vēstures studiju pamatlicējs Aldrovandi (Ulisse Aldrovandi) raksta: „Balodim ir tik ļoti bail no vanaga, ka tas nobīstas, pat ieraugot tikai vienu no tā spalvām.” Līdzīgi varbūt vajadzētu mums būt, ka mēs, zinot grēka spēku un viltību, mums vajadzētu baidīties no grēka, pat tikai tad, kad mēs ieraugām kādu atspulgu no tā. Jo grēks ir tas, kas iznīcina visu šo liecības spēku.

Pāvils raksta Filipiešiem 2:15 „Topiet nevainojami un šķīsti Dieva bērni, būdami neaptraipīti, sakropļotas un samaitātas paaudzes (jeb vilku) vidū, kur jūs mirdzat kā zvaigznes pasaulē.” Tas ir tik svarīgi, ka mēs atšķiramies no pasaules gudrības šajā veidā, ka mēs nedzīvojam ar viltu.

Noslēgumā, kāds varbūt jautā: „Bet es nepiedzīvoju vajāšanas savā dzīvē, savā ziņā varbūt šis viss, ko mēs te runājam, nav man domāts, jo es dzīvoju un man nav vajāšanu!? Ko tas nozīmē? Vai tas nozīmē, ka es neesmu viena no šīm Jēzus avīm? Jo taču Pāvils Timotejam raksta, ka visi tiks vajāti, vai ne?”

Bet tam var būt vairāki iemesli. Viens iemesls var būt, ka vienkārši Dievs ir žēlsirdīgs. Mēs noteikti varam teikt, ka tas ir iemesls mums, ka mēs dzīvojam vietā un laikā, kura ir kā siltumnīca, mums, kristiešiem. Siltumnīca, kurā gan dažreiz ir tik silts, ka dažkārt miegs nāk un mēs kļūstam tādi kūtri.

Bet var būt arī cits iemesls, ka es esmu varbūt viens no tiem kristiešiem, kuri grib būt gudri, bet kuri grib būt arī ar viltu. Jo Pāvils Timotejam raksta: „Visi, kas grib dievbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, tiks vajāti.” Tātad nevis vienkārši visi tiks vajāti, bet tie, kas grib dzīvot dievbijīgi dzīvot Kristū Jēzū. Dievbijīga dzīvošana nozīmē un ietver svētumu.

Vēl kāds iemesls var būt, ka tava Vēsts ir atšķaidīta. Tas arī ir viltīgi – atšķaidīt Vēsti tā, lai tev viņa izskatās garšīgāka, lai viņa izskatās pievilcīgāka, ka tu par Jēzu runā tikai, ka Viņš ir Glābējs, bet nekad nerunā par to, kādēļ vispār cilvēkam ir vajadzīgs šis Glābējs. Varbūt mēs neesam tik godīgi, kā mēs sākumā redzējām, kāds ir Jēzus. Cik Viņš ir godīgs, ka Viņš pasaka uzreiz skaidri, ko nozīmē, kāda ir cena būt kristietim. Un mums varbūt ir bail dot šo pilno versiju, ko Bībele mums dod. Tad, protams, tas neaizvedīs pie vajāšanām, to sauc par liberālismu. Tas mums ir visapkārt. Homoseksuālisms ir pieļaujams, varam pat kļūt par mācītājiem. Lūdzu, tādu baznīcu pasaulei nav jāvajā. Lai viņi dzīvo savu baznīcas dzīvi, ja viņi atbalsta mūsu cilvēktiesības, mūsu domas un mūsu likumus.

Bet, ja tu stāvēsi cieši pie Kristus Vārdiem, tad agrāk vai vēlāk, vienā vai otrā formā būs jāpiedzīvo vajāšanas. Tādēļ neejam kompromisā ar Patiesību, nenoklusējam to. Esam lokani kā čūskas meklējot iespējas evaņģelizēt, bet tomēr paliekam patiesi tajā.

Jēzus saka: „Esiet gudri un tomēr bez viltus.” Viņš pats bija vislabākais piemērs tam. Viņš godīgi pasaka mācekļiem kā būs. Viņš necentās to skaisti iesaiņot. Viņš bija gudrs kā čūska un tomēr Viņš bija bez viltus kā balodis. Kāds ir Viņa darba rezultāts? Kāds ir rezultāts šai praksei, kura tika uzsākta todien? Šim gānām pulciņam ar 12 avīm, pēc tam tās bija 11 avis, kas gāja ar gudrību un bez viltus, tādēļ, ka viņu Gans to viņiem rādīja kā priekšzīmi.

Šis ganām pulciņš ar šīm 11 avīm devās vilku starpā. Literatūra vēsta, ka viņi visi tika nokauti, agrāk vai vēlāk. Viņi visi izņemot Jānis. Vilki viņus saplosīja, un tomēr aiz viņiem palika lielāks ganām pulks. Lielāks nekā sākotnējais. Daudz lielāks, un tas joprojām ir dzīvs! Tajā tu šodien sēdi, šajā ganām pulkā. Labais Gans joprojām to vada.

Šis stāsts, kas todien sākās, tur Galilejā, šodien vēl nav beidzies, un tas turpinās ar mums. Joprojām skan šī Vēsts no šī mūsu Lielā Gana. „Esiet gudri, bet esiet arī bez viltus.” Lai Viņš mums palīdz uz to.

Lūgsim.

Mīļais, Kungs, Jēzu. Paldies, ka Tu esi mūsu Gans. Paldies, ka Tu esi šodien arī mums pieejams, ka mēs varam skatīties uz Tevi. Kā mēs kādā no iepriekšējām reizēm mācījāmies, ka mums ir pārdabiska redze Tevi redzēt. Pasaule Tevi neredz, bet mēs Tevi redzam. Pasaule redz tikai, ka mēs esam kā nabaga avis starp vilkiem, bet mēs redzam, ka tepat, mūsu starpā, ir šis Labais Gans. Paldies Tev par to. Palīdzi mums arī redzēt šīs avis, kuras ir mums apkārt. Palīdzi mums arī rūpēties par tām. Palīdzi mums nepalikt vienaldzīgiem. Paldies, ka Tu esi žēlsirdīgs, ka Tu ļauj mums dzīvot laikā un vietā, kurā mums nav jāpiedzīvo dien dienā vajāšanas. Bet palīdzi, Kungs, ka tas nekļūtu par klupšanas akmeni mums. Paldies, ka Tu būsi ar mums līdz pasaules galam, un, ka mēs drīkstam būt daļa no šī vēsturiskā ganām pulka, kas iet cauri paaudzēm. Maziņš ganām pulks, un tomēr dzīvs un spēcīgs. Paldies, ka mēs drīkstam būt daļa no tā. Lūdzu, svētī mūsu darbu kā draudzei, un darbu arī kā katram atsevišķi, lai mēs varam ikdienā iet ar gudrību, meklēt veidus, kā liecināt par Tevi, kā nest Gaismu, un tomēr būt bez viltus, un dot pilno Patiesību. Lūdzu, svētī mūs uz to, Tu, Labais Gans. Āmen.