#5 Nebīstieties

"Bet nebīstieties no tiem, jo nav nekā aizsegta, kas netiktu atklāts, un nekā slepena, kas nekļūtu zināms. Ko es jums runāju tumsā, to sakiet gaismā, un, kas teikts jūsu ausī, to pasludiniet no namu jumtiem. Nebīstieties no tiem, kas miesu nonāvē, bet dvēseli nespēj nonāvēt, bīstieties vairāk no tā, kas dvēseli un miesu var pazudināt ellē. Vai divus zvirbuļus nepārdod par nieka grasi? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva ziņas. Bet jums pat visi mati uz galvas ir saskaitīti. Tādēļ nebīstieties, jūs esat vērtīgāki nekā daudzi zvirbuļi. Tad nu ikvienu, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, arī es apliecināšu sava debesu Tēva priekšā. Bet, kas mani noliegs cilvēku priekšā, to arī es noliegšu sava debesu Tēva priekšā." — Mt 10:26-33

Svētrunas noraksts
 

„Bet nebīstieties no tiem, jo nav nekā aizsegta, kas netiktu atklāts, un nekā slepena, kas nekļūtu zināms. Ko es jums runāju tumsā, to sakiet gaismā, un, kas teikts jūsu ausī, to pasludiniet no namu jumtiem. Nebīstieties no tiem, kas miesu nonāvē, bet dvēseli nespēj nonāvēt, bīstieties vairāk no tā, kas dvēseli un miesu var pazudināt ellē. Vai divus zvirbuļus nepārdod par nieka grasi? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva ziņas. Bet jums pat visi mati uz galvas ir saskaitīti. Tādēļ nebīstieties, jūs esat vērtīgāki nekā daudzi zvirbuļi.” Mateja 10:26-31

Lūgsim.

Debesu Tēvs, paldies Tev, ka Tu šajā rītā mūs uzrunādams saki šo vārdu „nebīstieties”. Un tas ir tik vajadzīgs. Pasaulē, kur nepārtraukti cilvēki tiek baidīti. Palīdzi mums apzināties, ka Tu mums esi, un Tu mums saki „Nebīsties, Es esmu ar jums.” Kungs, lai šī rīta pārdomas mūs to mudinātu darīt – paļauties uz Tevi. Uzticēties Tev, paklausot Tev, apzinoties to misiju, to uzdevumu, kuru Tu mums uztici. Tavā vārdā, Kristu, lūdzam. Āmen.

Raimonds jau pieminēja, ka šodien ir ‘Bāreņu svētdiena’. Ir tik labi, ka šī problēma ir aktualizēta, un mēs ar vien vairāk par to dzirdam. Starp citu, šīs nedēļas žurnālā ‘Sestdiena’ ir ļoti laba intervija ar Džeisiju, kura ir labs piemērs, kā rūpēties par bāreņiem. Viņa apmeklē mūsu draudzi, ja gribat, varat izlasīt, es to iesaku izdarīt – ‘Rūpes par bāreņiem’.

Es domāju, ka bieži vien cilvēkiem ir bailes. Bailes par to, kā ar to tikt galā, man jau pašām ir sava dzīve, bet tas, ko mēs dzirdējām no Raimonda, ir tik daudz veidi, kā mēs varam tajā iesaistīties un būt tie, kas palīdzam. Nebaidieties to darīt!

Otra lieta, par šodienas tēmu runājot, es domāju tas tik ļoti sasaucas ar to, kas šeit priekšā kā pēdējais vārds minēts – misija. Ja jūs sekojāt līdzi mūsu svētrunas sērijai, tad Jēzus bija tas, kurš aicināja savus mācekļus. Viņš sacīja: „Seko man!” Tad Viņš saka: „Es jūs sūtu.” Tā ir tā misija. Viņš sagatavo mācekļus šai misijai. Arī tas, ko mēs tikko lasījām, ir tāds neliels fragments no tā, ko Jēzus teica saviem mācekļiem pirms viņi devās savā pirmajā misijas uzdevumā. Mācekļi bija tie, kas turpināja to, ko iesāka Jēzus. Vēlāk vēl vairākas reizes Viņš uztic saviem mācekļiem šo misijas uzdevumu, bet šī ir pirmā reize. „Turpiniet to, ko Es esmu iesācis, un nebīstieties.”

Jā, mācekļi, kuri turpināja Jēzus iesākto, ne vienmēr tika uzņemti pārāk labi. Jēzus to paredzēja, un tāpēc jau pirms tam Viņš saka: „Jums būs grūtības, es jūs sūtu kā avis vilku starpā. Būs problēmas, būs grūtības.” Bet, lai arī mācekļiem nebija pārāk lielas pieredzes šajā ziņā, Jēzus viņiem uzticējās. Lasot Evaņģēliju, mēs redzam, ka katra no šīm grūtībām norūdīja mācekļus. Viņi kļuva stiprāki savā ticībā. Viņi uzticējās Kristum, un pārvarēja šīs grūtības, tās rūdīja viņu raksturu.

Mūsu nolasītajā tekstā trīs reizes atkārtojas šis vārds ‘nebīstieties’. Ne visi pret jums attieksies normāli, tā kā varbūt jūs to sagaidāt. Bet tas, ko Jēzus saka: „Iemācies nebaidīties no cilvēkiem.” Es domāju mēs katrs esam baidījušies no cilvēkiem.

Es atceros savu skolas laiku. Bija viena skolotāja, kura ļoti neieredzēja kristiešus. Katru reizi, kad bija jāiet uz šīs skolotājas stundām, mana sirds dauzījās daudz straujāk nekā parasti. Jo es nekad nezināju, ko sagaidīt, ko viņa atkal pateiks, kā viņa mēģinās man ieriebt. Nu, tas jau būtu tāds sīkums, ka viņa vienmēr mani varbūt centās izsaukt tad, kad es nebiju labi sagatavojies, bet viņai vienmēr bija kāds vārds, ko pateikt, kas tik ļoti man sāpēja. Un ziniet, bija kāds brīdis, kad bija kāda problēma, un viņa teica: „Atnāc kopā ar savu tēvu, ar saviem vecākiem.” Tētis man nāca līdzi, un es jutos drošs, jo es zināju, ka man blakus ir mans tētis.

Jā, pasaulē mēs sastopamies ar situācijām, kur mums ir bailes. Tā varbūt ir kāda cilvēku sabiedrība. Mēs it kā jūtamies labi, bet tad pēkšņi tur uzrodas kāds cilvēks, kas tev uzdod neērtus jautājumus. Tu kaut kā mēģini izlavierēt, un tad pienāk nākamā reize, un atkal tas cilvēks ir priekšā un tu jau baidies. Baidies par to, ko tad atkal šis cilvēks tev pajautās. Ja kāds mums jautās: „Nu, tu baidies?” Protams, mēs teiksim: „Nē, nē, es jau neesmu nekāds zaķpastala.” Bet nav tā ērtā sajūta. Bībele to sauc par bailēm.

Jēzus grib norūdīt mācekļus. Šo rūdījumu var iegūt arī tādā veidā, ka Jēzus viņiem uztic grūtus uzdevumus. Viņus sagatavo, lai beigu beigās viņi justos droši ikvienā situācijā. Pārliecināti par sevi, par savu ticību. Man liekas, ka šodienas pārdomas ir ļoti svarīgas arī mums. Mēs kā kristieši savā ikdienā sastopamies ar ļoti dažādiem cilvēkiem, un katru reizi, kad jūtam šīs bailes, šo neērtības sajūtu kā kristieši cilvēku priekšā, mēs nejūtamies īpaši labi.

Varbūt tu kādā brīdī esi juties ļoti spēcīgs un pārliecināts, un tu esi varējis apliecināt Kristu, un tad pienāk kāds brīdis, un tu tomēr nejūties labi. Bībele runā par kādu cilvēku, par pravieti Eliju. Ļoti nozīmīgs personāžs Bībelē. Mēs lasām par viņu, ka tur ir kāds brīdis, kā viņš apkauno Bāla 400 praviešus. Liekas, tā ir viņa zvaigžņu stunda, kur Dievs caur viņu darbojas, kur Dievs uzklausīja viņa lūgšanu, un teica: „Es esmu Dievs, kam ir vērts ticēt!” Paiet kāds brīdis, un Elija dzird, ka ķēniņiene Izabele meklē iespēju viņu nogalināt. Tur jau mēs ieraugām Eliju, ka viņš sēž zem kāda krūma, un saka Dievam: „Dievs, es esmu viens palicis. Es gribu labāk mirt.” Viņš ir nobijies.

Mūsu dzīvē ir dažādi apstākļi, situācijas, ar kurām mēs sastopamies, un tad tik ļoti svarīgi ir šie Jēzus vārdi: „Nebīstieties!” Starp citu, Bībelē šis vārds ir minēts 365 reizes, katrai dienai pa vienu reizi. Varbūt vienreiz četros gados mēs varam baidīties. Bet Dievs grib, lai mēs dzīvojam normālu dzīvi – nebaidoties.

Jautājums ir – kāpēc cilvēki baidās? Ja mēs skatāmies Bībelē, tad redzam, ka Dievs sākumā to nekādā gadījumā nebija iecerējis. Dieva nodoms bija radīt harmoniskas attiecības cilvēku starpā. Tādas, kādas tās bija Ēdenes dārzā. Kad mēs lasām pirmās divas Bībeles nodaļas, tur mēs to varam redzēt. Bet tad mēs nonākam līdz trešajai nodaļai, un tur mēs lasām kā grēks ienāk cilvēku starpā, un iemesls tam ir tas, ka cilvēks vēlējās kļūt par Dievu. Viņš vēlējās būt kaut kas augstāks. Uzreiz šī harmonija tika izpostīta.

Tad bija tikai divi cilvēki! Un jau tad mēs redzam šo neuzticēšanos, kas ienāk cilvēku attiecībās. Neuzticēšanās rada šīs bailes. Bailes, jo cilvēks ir ieraudzījis sev blakus konkurentu. Bija Dievs, bija Ādams un Ieva, kuri pakļāvās savam Radītājam, bet pēc tam, kad viņi pamēģināja kā ir kļūt kā Dievam, viņi uzreiz sāka pavisam citādi skatīties viens uz otru. Viņiem liekas – nu, te ir vēl viens, kas pretendē uz to pašu vietu. Viņi sāka baidīties viens no otra. Aizdomām skatījās viens uz otru.

Ziniet, lai kaut kā sevi aizstāvētu, cilvēki izmanto ļoti dažādus paņēmienus. Viens no veidiem ir – cilvēks noslēdzas. Cilvēks norobežojas. Kādu laiku varbūt viņš jūtas daudzmaz labi, bet tas sasprindzinājums paliek, un bailes paliek. Otrs veids, ko cilvēki dara, lai sevi kaut kā aizstāvētu – izpaužas agresijā. Viņš nepārtraukti uzbrūk. Arī šo stāvokli rada bailes.

Bet lasot Bībeli un lasot apustuļa Jāņa 1.vēstuli, kur viņš runā par šo lietu, viņš parāda ļoti labu risinājumu. 1.Jāna 4:18 viņš saka: „Mīlestībā nav baiļu, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes. Bailēs ir mokas un bailīgais nav pilnīgs mīlestībā.” Jānis saka ļoti vienkārši: „Tavas bailes no cilvēkiem rada tas, ka tu par maz mīli cilvēkus, kuri ir tev līdzās. Ja tu patiešām viņus mīlēsi, tev nebūs jābaidās.”

Kādas svētdienas atpakaļ es jau pieminēju Jāzepu un viņa brāļus. Mēs par to lasām 1.Mozus grāmatā. Tur ir situācija, kur viņi nespēj uzticēties Jāzepam. Viņi dzīvo nepārtrauktās bailēs. 50.nodaļa stāsta par to, ka pēc tam, kad viņi ir pārdevuši Jāzepu verdzībā (iemesls tam bija tas, ka viņi saskatīja Jāzepā konkurentu), pēc daudziem gadiem Jāzeps ir Ēģiptes premjerministrs, un tajā zemē, kur dzīvoja Jēkabs ar saviem dēliem, tur sākās bads. Viņi nāk pie Jāzepa, lai prasītu palīdzību. Jāzeps visu nodrošina. Viņš viņiem neatriebjas.

Bet tad ir situācija, kad tēvs ir uz miršanas gultas, un izrādās, ka šie 11 Jāzepa brāļi, joprojām dzīvo bailēs. Lai arī viņi ir baudījuši Jāzepa labvēlību, ir Jāzepa nodrošināti, nekas netrūkst, viņi joprojām dzīvo bailēs. Tad viņi izgudro šo stāstu, ka tēvs pirms nāves ir licis Jāzepam pateikt, lai viņš viņiem neatriebjas, lai viņš viņiem neko sliktu nedara. No brāļu puses mēs redzam šis mīlestības tilts joprojām nebija atjaunots.

Jēzus sūta savus mācekļus un saka: „Jūs iesiet, un jā, ne visi jūs pieņems, bet neuzlūkojiet cilvēkus kā savus ienaidniekus. Ejiet mīlot cilvēkus.” Jāzeps toreiz saviem brāļiem teica ļoti zīmīgus vārdus: „Nebaidieties, nebīstieties! Vai tad es esmu Dieva vietā?” Ļoti brīnišķīga nostāja! „Mans princips ir jūs mīlēt.” Kā jau es sacīju – bailes rodas, kad mēs sākam konkurēt ar citiem.

 Es lasīju, ka Amerikā, Vašingtonā, ir kādas 30 organizācijas, kuras tiek sauktas par ‘Mēslu vācējām’. Šīs organizācijas nav saistītas ar atkritumu apsaimniekošanu. Tur strādā cilvēki, kuri ir ļoti labi ģērbušies, melnos uzvelkos, baltos kreklos, kaklasaitēs, bet tie ir cilvēki, kuri nodarbojas ar to, ka viņi vāc informāciju, lai diskreditētu cilvēkus, kuri kandidē uz dažādiem politiskiem amatiem. Kompromata meklētāji. Tā ir viņu nodarbošanās.

Kad mēs runājam par to, ka cilvēks baidās no citiem cilvēkiem, tad šo baiļu iemesls bieži vien ir tas, ka mēs kaut kā gribam sevi padarīt labākus nekā mēs patiesībā esam. Tādā situācijā kādreiz nonāca ķēniņš Sauls, par ko mēs lasām 1.Samuela grāmatā. Tur ir karš ar filestiešiem. Jūs atceraties to mazo ganu zēnu Dāvidu, kurš uzveica Goliātu. Šis karaspēks ar Saulu un arī Dāvidu – viņi nāk pilsētā, cilvēki viņus sveic, dzied dziesmas. Es gribu izlasīt dažus pantus no 1.Samuela 18:6-9, kur ir aprakstīta šī situācija. „Kad Dāvids bija nokāvis filistieti, un tie atgriezās mājās, sievas no visām Izraela pilsētām dziedādamas un dejodamas iznāca pretī ķēniņam Saulam, ar lielu prieku, ar tamburīniem un mūzikas instrumentiem, un spēlēdamas sievas dziedāja ‘Sauls kāva tūkstošus, Dāvids desmitiem tūkstošus.’” Un tad klausieties tālāk: „Sauls briesmīgi aizsvilās. Šis teiciens viņam nemaz nebija pa prātam, un viņš nodomāja: ‘Dāvidam šie piedēvē desmitiem tūkstošus, bet man tikai tūkstošu. Tad, nu, šim vēl ķēniņvalsti?’ Kopš šīs dienas Sauls sāka uzmanīt Dāvidu.”

Ja mēs lasām šo stāstu vēl plašāk, tad mēs nekur neredzam, ka Dāvids pretendēja uz Saula vietu. Jā, Samuels bija svaidījis Dāvidu par ķēniņu. Viņam ir iespēja, ka viņš varēja Saulu nogalināt, bet viņš to nedarīja. Viņa arguments bija – jā, es nevaru pacelt roku pret Dieva svaidīto (kāds bija arī ķēniņš Sauls). Viņš nekad nespēja pārkāpt Dieva principus un likumus. Bet redziet, Sauls nekādā ziņā nespēja tam ticēt. Viņš baidījās no Dāvida. Viņš sāka darīt visādas muļķības.

Vēl viens iemesls, kāpēc mēs baidāmies no citiem cilvēkiem, ir tas, ka mēs jūtamies atkarīgi no viņiem. Mums ir tik svarīgi, ko cilvēki par mums domā. Tad mēs sākam darīt lietas, zinot, ka tas nemaz nav tik pareizi, tikai tāpēc, lai cilvēki pret mums labi izturētos. Mēs bieži vien esam gatavi atkāpties no saviem principiem, lai tikai mūs pieņemtu. Mēs negribam būt tie baltie zvirbuļi. Bieži vien šādās situācijās bērni aizmirst to labo, ko vecāki viņiem ir devuši, un kā viņus audzinājuši. Kā kristieši mēs aizmirstam to, ko Bībele saka – kā mums ir jādzīvo, ko Dievs no mums sagaida. Tas nekas, ka vecākiem sāpēs. Tas nekas, ka es atkāpjos no kādiem principiem. Bet man ir tik svarīgi justies pieņemtam. Svarīgi būt kā visiem.

Kāds rezultāts ir mūsu bailēm? Baidoties mēs aizmirstam par patiesību. Jo mēs baidāmies galu galā no tā, kāda būs cilvēka reakcija uz patiesību. Kaut vai tāda vienkārša lieta – mēs satiekamies, un mums jautā: „Nu, kā tev iet, kā tev klājas?” Tā vieglākā atbilde ir: „Labi!” Kaut gan, ne vienmēr ir tik labi. Bet ir vienkāršāk pateikt šo ‘labi’, jo kaut kur sirds dziļumos mūsos ir bailes, kā tad tas otrs reaģēs!? Ja es pateikšu par kādu problēmu, ja es pateikšu par kādu cīņu, ar ko es cīnos!

Apustulis Pēteris, Jēzus māceklis, kādā brīdī aizliedz Jēzu. Viņš bija tik nobijies. Viņš tur pagalmā sēdēja, tad pienāca kāda kalpone un teica: „Arī tu biji ar to galilieti Jēzu.” Bet viņš neteica: „Kuš, kuš!” Viņš visu priekšā liedzās: „Es nesaprotu, ko tu runā!” Vēlāk ir vēl divas reizes šīs līdzīgās situācijas, kad viņš baiļu dēļ nesaka patiesību.

Mēs to savā dzīvē esam piedzīvojuši, ka meli, nepatiesība, nerisina problēmu. Tā neatņem šīs bailes. Tās tikai vairo bailes. Mēs baidīsimies, ka mūs pieķers šajos melos.

Vēl viena lieta, ko rada bailes, ir nemiers sirdī. Tu vienmēr jūties no kaut kā apdraudēts. Kad Jēkabs ar viltu ieguva pirmdzimtā svētību no sava tēva, tad iznākums tam bija tāds, ka viņam nācās bēgt. Viņš bēga, daudzus gadus dzīvoja svešumā, bet problēma palika. Un tad Dievs iejaucās. Dievs viņu noliek situācijā, kad viņam ir jāsatiekas ar savu brāli, un šī situācija jārisina. Nemiers sirdī.

Vēl viena lieta, par ko Bībele runā, un mēs jau lasījām 1.Jāņa 4:18 – bailēs ir mokas. Ļoti labu ilustrāciju tam mēs atrodam stāstā par Kainu. Kains ir nogalinājis savu brāli, un tad viņš ir situācijā, kad viņš nezin, kā tālāk dzīvot. Viņš visu laiku dzīvo ar šo apziņu – nāks kāds, kas ar viņu rīkosies tāpat kā viņš ar savu brāli. Dažādas situācijas, kur cilvēkos mīt bailes.

Bet Jēzus saka: „Nebīstieties!” Jēzus ar šiem vārdiem piedāvā kādus risinājumus. Viņš trīs reizes sakot: „nebīsties” uzsver trīs iemeslus, ko mēs varam mācīties, lai mēs nebaidītos no cilvēkiem. Vispirms Jēzus runā ar mācekļiem, un arī ar mums, par uzticētās Vēsts svarīgumu. Viņš runā par to, ko sludina, un kas ir tie, kas sludina. Mēs lasījām „Nebīstieties no tiem, jo nav nekā aizsegta, kas netiktu atklāts, un nekā slepena, kas nekļūtu zināms. Ko es jums runāju tumsā, to sakiet gaismā, un, kas teikts jūsu ausī, to pasludiniet no namu jumtiem.”

Jēzus ar šiem vārdiem uzsver, ka tas, ko Viņš uztic, ko Viņš ir mācījis, tas nav nekas slepens. Viņš saka: „Mīļie, mācekļi, šī Vēsts nav domāta tikai jums!” Tas, ko Jēzus mācīja mācekļiem, to visu pavadīja patiesa mīlestība un arī ieinteresētība cilvēkos. Evaņģēlijs ir Labā Vēsts. Jēzus ar to grib pateikt: „Es nācu uz šīs pasaules visu cilvēku dēļ. Ne tikai šīs mazās grupiņas dēļ, bet visas pasaules dēļ.” Tāpēc arī Jānis saka šos vārdus, ko mēs jau lasījām: „Mīlestībā nav baiļu, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes.” Mācies mīlēt kā Jēzus mīlēja.

Teologs Džei Adams (Jay E.Adams), kurš ļoti daudz nodarbojas ar to, lai iedrošinātu cilvēkus, viņš kādā no savām grāmatām saka: „Iedomājieties cilvēku, kurš baidās iet pāri tiltam. Bet, ja šis cilvēks uzzinās, ka viņa bērns ir briesmās, tur otrā pusē upei, viņš trīs tiltiem pāries pāri, un to pat nepamanīs.” Kāpēc? Tāpēc, ka tur ir mīlestība pret savu bērnu. Šī mīlestība paņems prom visas bailes. „Mīlestībā nav baiļu.” (1.Jāna 4:18) Mīlošs cilvēks domās par otru. Tad, kad mēs skatāmies Jēzus dzīvē, Viņš nebaidījās no tiem, kas bija naidīgi noskaņoti pret Viņu. Viņš tos mīlēja.

Apustulis Pēteris 1.vēst.3:9-14 saka: „Neatmaksājiet ļaunu ar ļaunu, lamas ar lamām, bet tieši otrādi – dodiet svētību. Jo jūs esat aicināti, lai iemantotu svētību. Jo kas grib dzīvi mīlēt un redzēt labas dienas, lai attur mēli no ļauna, un lūpas no viltus runām. Lai novēršas no ļauna un dara labu, lai meklē mieru, un pēc tā dzenas, jo Kungs uzlūko taisnos, un uzklausa viņu lūgšanas. Bet Kunga vaigs ir vērsts pret tiem, kas dara ļaunu. Kas gan jums varēs nodarīt pāri, ja jūs dedzīgi tieksieties pēc labā? Pat, ja arī jūs ciestu taisnības dēļ, jūs esat laimīgi! Bet nebīstieties no tiem, kas jums liek ciest, un nesatraucieties.”

Lūk, ko nozīmē dzīvot kristīgu dzīvi. Kristus sakot šos vārdus „nebīstieties”, saka – tas ir tavs uzdevums, tā ir tava misija – iet pie cilvēkiem, mīlot viņus. Sludināt viņiem Labo Vēsti. Tāpēc Bībele tik bieži saka par to – mīli savus ienaidniekus. Mīli tos, kas par tevi sliktu runā, kas tev nevēl labu.

Viens no Amerikas prezidentiem ir teicis: „Es iznīcinu savus ienaidniekus, padarot viņus par saviem draugiem.” (Abraham Lincoln) Tādai vajadzētu būt katra kristieša metodei. Tas ir tas, ko Jēzus šeit saka saviem mācekļiem. Ejiet, jo mēs nesludinām sevi, mēs sludinām Kristu. ‘Sludiniet to, ko Es jums esmu teicis.’ Jēzus saka: „Neizdomājiet savu evaņģēliju. Ja jūs turēsieties pie šīs Patiesības, jums nav jābaidās.”

Otrs iemesls, lai nebaidītos. Jēzus šeit saka, ka jūsu pretinieku spējas un spēks ir ierobežots. Viņš saka: „Nebīstieties no tiem, kas miesu nonāvē, bet dvēseli nespēj nonāvēt. Bīstieties vairāk no tā, kas dvēseli un miesu var pazudināt ellē.” Cilvēki var mēģināt cīnīties pret jums, bet tie nekādā gadījumā nespēs piespiest jūs neticēt Kristum, neuzticēties Kristum, nepaklausīt tam, ko Kristus saka.

Es jau pieminēju savu tēti. Manā bērnībā tētis šad un tad man skaitīja ļoti garu dzejoli. Vienmēr apbrīnoju viņa atmiņu tajā laikā, viņš varēja šo dzejoli skaitīt no galvas. Tur bija stāsts par kādu zēnu, kura vārds bija Cirilus. Viņš Kristu mīlēja. Tur bija cilvēki, gan viņa tēvs, gan apkārtējie, kuri mēģināja piespiest viņu atteikties no Kristus, mēģināja piespiest viņu noliegt Kristu. Neizdevās. Jo viņa atbilde vienmēr bija ļoti vienkārša un sastāvēja no trīm vārdiem: „Es Kristu mīlēju.”

Vakar mēs svinējām reformācijas gada dienu. Uz viena no reformatoriem, Džona Noksa (John Knox), pieminekļa ir vārdi: ‘Te guļ tas, kurš bijās Dievu tik ļoti, ka viņš nebaidījās no cilvēkiem.’ Tieši par to šeit runā Kristus, kad Viņš saka: „Nebīstieties!” Ja tu bīsties Dievu, ja tu uzticies Dievam, tad tava dzīve būs brīva no bailēm pret cilvēkiem.

Un vēl pēdējais iemesls, lai nebaidītos, ko Jēzus šeit uzsver – Dievs ir tas kurš par tevi rūpējas. „Vai divus zvirbuļus nepārdod par nieka grasi? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva ziņas. Bet jums pat visi mati uz galvas ir saskaitīti.” Reiz Mārtiņš Luters piedzīvoja smagu brīdi savā ticības dzīvē. Tad viņa sieva mēģināja viņam palīdzēt. Ko viņa darīja? Viņa uzģērba sēru drēbes un atnāca pie brokastu galda. Luters ieraudzīja to un sacīja: „Vai kaut kas ir noticis, vai es kaut ko nezinu? Vai kāds ir miris?” Viņa sacīja: „Jā, Dievs ir miris.” – „Kā – Dievs ir miris!?” Sieva saka: „Dārgais, tu pēdējās nedēļas dzīvo tā, it kā Dievs būtu miris.”

Jēzus šeit saka: „Nebīstieties! Jo ziniet, ka Dievs ir reāls un dzīvs! Viņš visu kontrolē. Pat zvirbuļi, kuri ir tik daudz, tos pat neviens neievēro, viņi nekrīt zemē bez Dieva ziņas. Pat tavi mati ir saskaitīti, kaut arī tu varbūt katru rītu tos ķemmē, un tu pat nezini, cik to izkrīt – Viņš visu kontrolē.”

Mīļie, draugi, ja Kristus mūs sūta, ja Viņš sūta tevi misijā, un tā misija ir pie cilvēkiem, tu esi zem Dieva kontroles. Dievs mūs mīl. Pāvils saka: „Un mēs zinām, ka tie, kas Dievu mīl, un, kas pēc Viņa iepriekšējā nodoma ir aicināti, viss nāk par labu.” Ja tu mīli Dievu, ja tu uzticies Viņam, ja tu paklausi Viņam, vienalga kāda situācija nāk tev priekšā – tas viss tev nāk par labu. Arī grūtības, jo tās tevi padara stiprāku. Ja Dievs tik ļoti vērtē šos mazos zvirbuļus, ka Viņš rūpējas par viņiem, tad vēl jo vairāk – Dieva Vārds saka: „Cik daudz vairāk par jums!”

Jēzus nāca šajā pasaulē dēļ cilvēkiem. Viņš nāca, lai tos glābtu, arī mūs. Mēs pēc brīža nāksim pie Svētā Vakarēdiena – lai tās nav tikai atmiņas, lai tā ir realitāte, kura mums to atgādina. ‘Es nenācu tāpat vien, lai jūs tur savā starpā labi justos. Es nācu, un es sūtu jūs, lai jūs turpinātu, ko Es esmu uzsācis.’

Ķēniņš Dāvids daudzas reizes piedzīvoja bailes cilvēku priekšā. Bet tad, kādā situācijā viņš uzrakstīja kādu brīnišķīgu Psalmu. Ļoti pazīstamu. „Tas Kungs ir mans Gans, man netrūkst ne nieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās, Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli, un ved mani pa taisnības ceļiem sava Vārda dēļ. Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis. Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina. Tu klāj man galdu maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai. Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu tā Kunga namā vienumēr.” (23.Psalms)

Vai tas ir tavs Dievs, kuram arī tu vari teikt šos vārdus? Kurš joprojām tev saka: „Nebīsties!” Lai Dievs palīdz, ka tad, kad mēs apzināmies – Kristus mani sūta, mēs ejam ar šo apziņu – man nav jābaidās! Es eju ar Vēsti, ko Kristus man ir uzticējis, un man ir svarīgi paklausīt Kristum.

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies, ka Tu ļauj mums dzīvot šajā pasaulē. Paldies, ka Tu mūs, vienkāršus cilvēkus, esi izredzējis, lai mēs turpinātu Tevis iesākto. Tu redzi, ka daudzreiz esam baidījušies, bet, Dievs, paldies, ka šodien Tavs Vārds mums atgādināja šo Patiesību. Tavs Vārds deva mums šo iedrošinājumu: „Nebaidies, apliecini Mani! Parādi, cik ļoti tu Mani mīli. Un parādi, ka tu mīli arī tos cilvēkus.” Kungs, paldies, ka Tu atgādini man. Paldies, ka Tu to atgādini brāļiem un māsām šodien, šeit. Āmen.