#11 Jūs esat pasaules gaisma

"Jūs esat zemes sāls, bet, ja sāls kļūst nederīga, ar ko lai to padara sāļu? Tā neder vairs nekam kā vien ārā izmešanai, lai cilvēki to samītu. Jūs esat pasaules gaisma: pilsēta, kas atrodas kalnā, nevar būt apslēpta. Gaismekli iededzis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; un tas spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd cilvēku priekšā, tā ka tie redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs." — Mateja evaņģēlijs 5:13-16

Svētrunas noraksts

Mācītājs Džons MakArtūrs (John MacArthur) min kādu piemēru, kas, manuprāt, ļoti labi iederas šīs dienas tēmā. Tas ir raksts no Life Magazine žurnāla, kurā ir attēlots bilžu sērija ar četrām bildēm, kurā ir izstāstīts kāds stāsts, kāds patiess notikums, varētu teikt, viens no skumjākiem stāstiem, kādu varam iedomāties. Pirmajā bildē ir redzams, kāds plašs, skaists labības lauks, ASV Kanzasa štatā. No horizonta līdz horizontam, ir labība, vējā šūpota. 

Otrajā bildē ir redzama kāda māte. Izmisumā, sāpēs, stāvam pie šī lauka. Viņai mazais dēliņš ir pazudis. Mazais zēns ir izgājis no mājas un ieklīdis šajā labības laukā, un vairs nav varējis atrast ceļu ārā no tā. Šis zēns pārāk īss, lai viņu ieraudzītu, pārāk īss, lai redzētu pats pāri labībai. Un, tā nu šī māte ar savu vīru, visu nakti, izmisīgi meklējuši savu dēlu. Līdz sapratuši, ka ir jāmeklē papildspēki. 

Trešajā bildē redzams ļaužu pūlis, rīta agrumā. Sabraukuši draugi un kaimiņi, no apkārtējām mājām, un visi sastājušies garā rindā, sadevušies rokās, izveidojuši garu ķēdi, lai pārmeklētu visu lauku, metru aiz metra. 

Un, tad visbeidzot, ceturtā bilde. Tēvs stāv sava mazā dēliņa priekšā, viņi to beidzot bija atraduši. Bet bija jau par vēlu. Aukstā nakts bija izdzēsusi viņa dzīvību. Un zem šīs bildes ar raudošo tēvu bija uzraksts ar šī tēva vārdiem – ‘Ak, Dievs, ja mēs tikai būtu ātrāk sadevušies rokās.’ 

Kas par skumju stāstu. Bet, klausieties, Jēzus stāvēja un lūkojās uz baltajiem labības laukiem un teica – ‘Paceliet savas acis un skatiet druvas, kas jau ir baltas pļaujai. Pļaujamā ir daudz, bet pļāvēju maz. Tur ārā ir pilns ar pazudušajiem zēniem un meitenēm, vīriem un sievām, kuri nevar atrast ceļu ārā. Viņi nespēj atrast ceļu uz Tēvu māju. Viņi nespēj saredzēt pāri šīs labības laukam. Un, tuvojas nakts, grēka nakts, kas nežēlīgi paņems viņu dzīvības, un, kad saule ausīs rītam, būs jau par vēlu.’

Tādēļ Jēzus, šodienas Rakstu vietā saka – ‘Sadodieties rokās, jūs esat sāls un gaisma, jūs esat vienīgā cerība šiem cilvēkiem. Ar savu ietekmi – sāli, un ar savu vēsti – gaismu  dodieties cauri šiem laukiem. Un, to nevar izdarīt tikai viens vai divi, tur visai draudzei ir jāsadodas rokās un jāiet. Viens sāls graudiņš neko daudz nespēj un viens gaismas stars arī nē. Viņiem ir jāsavienojas kopīgā misijā un nav laika, ko zaudēt.’

Tātad, Jēzus saka – „Jūs esat pasaules gaisma.” Un, tad apskatīsimies, ko tas nozīmē detalizētāk. Un, šajā ir jau iekļauts kāds pieņēmums, un, tas pieņēmums ir, ka pasaule ir kāda? Tumša. Jā, pasaule ir tumša, ja jau viņai vajag gaismu. Un, tas pats teikums ir , tas pats pieņēmums ir arī par teikumu – „Jūs esat zemes sāls.” Pasaule ir pūstoša, trūdoša, ja jau viņai ir vajadzīgs sāls, kas viņu saglabā. 

Atcerieties, Raimonds pagājušajā reizē stāstīja, ka sāli senāk, un arī šodien, ieberza gaļā, lai viņu saglabātu lietojamu. Un, tā pat ir ar patiesiem kristiešiem, viņu dēļ Dievs pasargā visu cilvēci no bojā ejas. Dievs teica Ābrahāmam, ka pietiks ar desmit taisnajiem, lai pasargātu veselas divas civilizācijas, veselas divas pilsētas, Sodomu un Gomoru. Tikai desmit taisnie. Un, desmit taisnie neatradās, bet pat tad, pirms Dievs sodīja šīs pilsētas, Viņš izveda ārā taisnos, Lata ģimeni. Un, Atklāsmes grāmatā, antikrista laikā, Dievs paņems prom draudzi, visus taisnos, un nieka septiņos gados šeit viss sabruks.

Tā nu, taisno dēļ, tiek saudzēti netaisnie. Un, sāls ir tā iekšējā, bieži vien, neredzamā, klusā ietekme, ar kuru saglabājam sabiedrību. Bet gaisma, gaisma jau ir tā otrā puse, tā ir tā ārējā, dzirdamā vēsts. Sāls ir tas, kas palēnina trūdēšanu, bet gaisma ir tā, kas padara pilnīgi jaunu. Nepietiek būt tikai par sāli, par klusu ietekmi, jo tā tikai bremzē slikto, bet tā nepadara labu. Ir nepieciešama arī šī gaisma, kas vienīgā atnes pilnīgu dziedināšanu, glābšanu. Un, to var salīdzināt ar to, ka kritušajam cilvēkam ir nāvējoša brūce, un sāls būs tas, kas palēninās viņa bojāeju, bet tikai gaisma būs tā, kas šo brūci pilnībā dziedinās un padarīs šo cilvēku veselu. 

Tātad, sāls ir tā klusā, iekšējā ietekme, bet gaisma ir ārējā, dzirdamā sludināšana. Sāls ir kā tāda reakcija uz to, kas notiek man apkārt, bet gaisma jau tas solis pretī, un jau tā aktīvā darbība. Un jābūt ir šīm abām lietām. Un, neder arī tikai gaisma bez sāls, jo kurš gan uzklausīs manu vēsti, ja nebūs bijusi kāda ietekme no manis, kuras dēļ ir vispār vērts klausīties. Tā nu, šī klusā ietekme sagatavo cilvēku sirdis, bet sludināšana atnes ticību, tā kā ir arī teiks Romiešiem 10:17 – „Ka ticība nāk no sludināšanas.” Ticība nāk no šīs gaismas. 

Un Bībelē ar gaismu parasti tiek apzīmētas zināšanas par Dievu. Dieva atzīšana. Pāvils 2.Korintiešiem 4:6 raksta šādi – „Jo Dievs, kas sacījis, no tumsas atspīdēs gaisma, ir iespīdējis mūsu sirdīs, lai apgaismotu Dieva godības atzīšanu Jēzus Kristus vaigā.” Gaisma ir atzīšana, līdz ar to, tumsa ir neatzīšana, tumsa ir nezināšana. Un, līdz ar to, Jēzus uzskats par pasauli ir, ka šī pasaule ir tumša, šai pasaulei ir nepieciešama gaisma. Un, varbūt, ja mēs to pasakām cilvēkiem, cilvēki teiktu – Ko tu tur runa? Pasaule tumša? Paskaties, taču, pēdējos pārsimts gadus, kā mēs esam attīstījušies. Paskaties, kur mēs esam šodien. Vai tad nav acīmredzams, ka viss iet uz labo pusi? 

Jā, pasaule ir attīstījusies un strauji, bet tikai mehāniski, tehnoloģiski, zinātniski. Tā ne drusciņ nav garīgi vai morāli attīstījusies. Tieši pretēji, tagad, kad mēs esam tehnoloģiski attīstītāki kā jebkad, tā amoralitāte ir arī augstāka kā nekad agrāk. Publiski tiek attaisnots grēks, likumos jau sāk, tiek rakstīts iekšā, ka nedrīkst stāties pretī šiem grēkiem, iecietība pret homoseksuālismu, pornogrāfija ir visapkārt nākusi mums iekšā ar šo tehnoloģisko attīstību, šķiršanās notiek tādā masveidā kā nekad agrāk un citi grēki. 

Tādēļ, šai pasaulei, kas ir iegrimusi tumsā, vienīgā cerība ir gaisma. Un, kurš tad ir tā gaisma? Jēzus saka – „Jūs esat pasaules gaisma.” Tātad, kristieši. Kādēļ? Tādēļ, ka viņiem vienīgiem ir patiesās zināšanas par Dievu, Radītāju, Glābēju, par cilvēku, par šo pasauli. Un, neviens pasaules filozofs nav ticis līdz saknei, jautājumam, kādēļ cilvēks ir tāds, kāds viņš ir!? Jo cilvēki ir tehnoloģiski attīstīti, bet savstarpējās attiecībās ir tādi problēmu kalni, un, savās jomās izcilie cilvēki, ir attīstījušies zināšanās, bet mājās tiek šķirtas laulības ar vien biežāk. 

Un, šīs nesaskaņas ir redzamas visos sabiedrības līmeņos. Cilvēku starpā – problēmas attiecībās, grupu starpā – problēmas politikā, ekonomikā un visur citur, un arī nāciju starpā, kā mēs redzam, kari un nemieri. Un, tad tas jautājums ir – kas ir tas cēlonis? Un, pasaules gudrākie prāti nespēj atbildēt. 

Viens no lielākiem, 20.gadsimta filozofiem bija Bertrants Rassels (Bertrand Russell), kurš nomira 98 gadu vecumā. Un, viņš savā autobiogrāfijā, īsi pirms savas dzīves beigām, viņš raksta, ka – ‘Filozofija man neko nav devusi.’ Cilvēks, kurš visu savu dzīvi ir veltīji tam, lai izzinātu to, kas ir cilvēks, no kurienes nāk visas problēmas, viņš beigās atzīst, ka viņam tas neko nav devis. 

Un, kāds mācītājs, pastaigājoties pa kalniem, uzgāja kādu jaunu vīru, kurš dzīvoja kartona kastē. Un, viņš piegāja klāt šim vīram un uzsāka sarunu, un vīrs izstāstīja viņam dzīves stāstu, kā viņš bija meklējis dzīves jēgu, un mēģinājis visus šos jautājumus uzdot, un viņš beigās nobeidza savu stāstu – ‘Tā es aizmuku prom no visa.’ Un mācītājs viņam jautāja – ‘Vai tu atradi atbildes?’ – ‘Nē, bet es aizvedu sevi stāvoklī, kurā man vairs nav jāuzdod jautājumi.’ 

Un, diemžēl, tas ir labākais, ko cilvēciskā gudrība spēj. Un, arī man ir draugi, ar kuriem es esmu daudz runājis, diskutējis, gan no skolas laikiem, gan arī bijušie darba kolēģi, kuri ar visiem saviem filozofiem, kurus viņi ir lasījuši un studējuši, un nonākuši pie tā paša – neko jau nevar pierādīt! Un ir daži, kuri pat saka, ka – nevar pat pierādīt, vai mēs vispār eksistējam, nevar pierādīt neko, ko tu vari vispār pierādīt!? Kas tā ir par tumsu. Tādēļ, Jēzus saka, ka pasaulei ir vajadzīga gaisma. 

Tad, nu parunāsim par šo gaismu un Jēzus saka –„JŪS esat pasaules gaisma.” Bet varētu arī uzsvaru uzlikt uz - „Jūs ESAT pasaules gaisma.” Tātad, kā jau Raimonds teica, tā nav pavēle, Viņš nesaka – esat, lūdzu, pasaules gaisma. Viņš saka –„Jūs esat pasaules gaisma.” Tas ir fakts, tā nav pavēle. 

Un kāds, varbūt saka – es pasaules gaisma? Ja kāds ir pasaules gaisma, tad drīzāk tie īpašie, tie super kristieši, tie evaņģēlisti, pilna laika kalpotāji, mācītāji, sludinātāji, kristīgu bestselleru autori, misionāri, tie, noteikti, varētu būt pasaules gaisma, bet es? Bet Jēzus saka –„Jūs esat pasaules gaisma.” Uzrunājot savus neizglītotos mācekļus, savu pirmo draudzi. Un, tāpat, Viņš uzrunā šodien arī Vīlandes draudzi. Katru no jums, kas sevi saucat par kristiešiem, jo tu spēj aizsniegt tikai tos, jo tikai tu spēj aizsniegt tikai tos, kurus, šie evaņģēlisti, šie sludinātāji, šie super kristieši nespēj. Tie cilvēki, kas tev ir apkārt, viņi neklausās šajos evaņģēlistos, viņi nelasa viņu grāmatas, viņi nelasa Bībeli, bet viņi lasa tavu dzīvi. Un, ja tai būs pareizā ietekme, tad viņi klausīsies arī tavā vēstī. Un, savā ziņā, līdz ar to, tu esi vienīgā ‘Bībele’, ko šie cilvēki lasa. 

Bet, lai to vēl skaidrāk saprastu, manuprāt, ir, to pilnībā saprast var tikai tad, ja mēs izlasām šo Jēzus teikumu pareizi, un grieķu valodā lietvārdiem ir tāda galēji, uzsverošā forma, ka tu vienā lietvārdā vari pateikt, to lietvārdu tā, ka tu pasaki, ka tas ir pats, pats lielākais uzsvars. Un, līdz ar to, šis teikums vairs neskan – „Jūs esat pasaules gaisma.”, bet viņš skan – ‘Tikai jūs esat pasaules gaisma.’ Redzat atšķirību? Nevis „Jūs esat pasaules gaisma.”, bet – ‘TIKAI jūs esat pasaules gaisma.’ Un kā uzreiz atbildības līmenis mainās. 

Jēzus saka – Man nav citu variantu. Tas ir viss. Jūs esat vienīgie, kas nes Manu gaismu. Ja jūs nenesīsiet, kāda cerība ir tiem, kuri staigā tumsā? Ja tu neiesi, kāda cerība ir tiem, mazajiem zēniem un meitenēm tev apkārt, kuri apmaldījušies labības laukā? TIKAI jūs esat pasaules gaisma. 

Un, paklausieties Jēzus vārdos no Jāņa 9:5, tur Viņš saka – „Kamēr es esmu pasaulē, es esmu pasaules gaisma.” Bet, kad Jēzus atstāja šo pasauli, tad stājās spēkā šie vārdi –„Jūs”, TIKAI „Jūs esat pasaules gaisma.” Jēzus saka – es biju, tagad jūs esat. Tātad, mēs turpinām to, ko Jēzus bija iesācis. Jēzus ir gaisma, mēs esam reflektori. Jēzus ir kā saule, mēs esam kā mēnesis. Mēs esam kā spoguļi, kuri spēj iespīdināt vistumšākajos, visdziļākajos stūros. Tā kā ar spoguļiem ir, tu viņus vari pagrozīt un tu vari no loga dabūt gaismu iekšā tur, kur citādāk gaisma neiespīdētu. 

Un, protams, ja mēs izgaismosim šos tumšos stūrus, tad būs dažāda reakcija. Lielākai daļai tas nepatiks. Jāņa 3:19-20 ir teikts – „Gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēki bija iemīlējuši tumsu vairāk nekā gaismu. Tādēļ, ka viņu darbi bija ļauni. Ikviens, kurš dara ļaunu, nīst gaismu un nenāk gaismā, lai viņa darbi netiktu nosodīti.” Kur tu nesīsi gaismu, tur cilvēki nejutīsies labi, jo tiks atklāti viņu grēki, un viņi centīsies mukt prom. Un, ja tu atkal nāksi, un atkal nāksi, un spīdināsi šo gaismu, tad, varbūt, būs pat tādi, kuri mēģinās izdzēst šo gaismu. Un tās ir tās vajāšanas, par kurām arī Jēzus minēja šajās astoņās, šīs astoņas pazīmes noslēdzot. 

Tādēļ nebrīnies par to, 1.Jāņa 3:13 ir teikts – „Nebrīnieties, ka pasaule jūs ienīst.” Kādēļ nebrīnīties? Tādēļ, ka viss notiek pēc plāna, tam tā ir jābūt. Cilvēkiem būs negatīva reakcija, kad tu nāksi un spīdināsi gaismu viņu dzīvēs. Un, tomēr, ne visi būs šādi, ar šādu negatīvu reakciju, būs arī tie, kuri labprāt uzņems gaismu. Kad gaisma viņus izgaismos un viņi redzēs savu netīrumu, viņi nožēlos to un, viņi atzīs savu vainu. Un piedzims jauns garā nabags, kurš raudās par saviem grēkiem, un Dievs mazgās viņa sirdi. Un, kaut arī daudzi mūs atstums, šo dažu dēļ mums ir jāiet. 

Pāvils raksta Romiešiem 10:14 – „Jo, ikviens, kas piesauc Kungs vārdu, tiks izglābts. Bet, kā lai piesauc To, kuram nav sākuši ticēt? Un, kā lai tic tam, par kuru nav dzirdējuši? Un kā lai dzird, ja neviens nesludina?” Kā lai redz gaismu tie daži, ja nav kāds, kas iet pie viņiem? 

Un, man ļoti uzrunāja viena grāmata, kurā ir aprakstīti notikumi Rumānijā, Komunisma laikā. Kā draudzi tur vajāja un baznīcu pārņēma komunisti, tādēļ izveidojās pagrīdes draudze, tie patiesie kristieši, viņi izveidoja pagrīdes draudzi, līdzīgi kā arī Latvijā te bija, šur tur. Un viņus meklēja čeka, vajāja, meta cietumos, pazemes bunkuros, spīdzināja. 

Un, šīs grāmatas autors, tās grāmatas autors, kuru es lasīju par šiem notikumiem Rumānijā, viņš pats 14 gadus nodzīvoja pazemē, nevienu dienu neredzot saules gaismu. Bet viņš raksta, cik ļoti šie kristieši bija gatavi iet šajos cietumos, ja bija jāiet. Viņi teica – bet, kurš tad ies un nesīs gaismu tiem komunistiem, kuri ir tur pazemes bunkuros, kuri spīdzina mūs kristiešus, kurš nesīs viņiem to gaismu? Tiem spīdzinātājiem, sitējiem, un viņi gāja. Gāja nest gaismu vistumšākajos, vismelnākajos stūros. Un, kādi no tiem, kuri bija šie čekisti, šie komunisti, kuri spīdzināja, viņi atgriezās. Beigās sēdēja vienā kamerā kopā ar šiem kristiešiem, kuri bija gājuši nest šo gaismu. 

Un ir kāds, sirdi plosošs stāsts, par vienu jaunu meiteni no šīs pagrīdes draudzes, kuru par Jauno Derību izplatīšanu, čeka sāka meklēt un izlēma arestēt. Bet, lai to visu padarītu sāpīgāku, viņi izlēma pagaidīt pāris nedēļas. Un tad, šīs meitenes kāzu dienā, tad, kad viņa bija apģērbusies kāzu kleitā, pie altāra stāvēdama, ieradās čeka un uzlika viņai rokas dzelžus. Un šīs meitenes atbilde bija šāda – ‘Es pateicos savam Debesu līgavainim, par šo rotu, ko Viņš pasniedzis manā kāzu dienā, es esmu pateicīga Viņam, ka es esmu cienīga ciest Viņa dēļ.’ Un viņu aizvilka prom, atstājot raudošus viesus un līgavaini, kurš zināja, ko čeka dara ar jaunām sievietēm. Bet viņš viņu uzcītīgi un uzticīgi gaidīja un pēc pieciem gadiem viņu atbrīvoja, un atgriezās salauzta sieviete, kura izskatījās 30 gadus vecāka, bet viņa teica – ‘Tas ir mazākais, ko es varu darīt savam Kristum.’ 

Un, ne vienmēr būs asinis, vajāšanas un spīdzināšanas, bet attieksme būs tā pati – būt gaismai. Būt gaismai nozīmē maksāt kaut kādu cenu, bet Kristus jau samaksāja visaugstāko cenu par mani. Bet, ja es maksāju kādu cenu, tad es varu būt drošs, ka būs arī kāds ieguvums un tās ir cilvēku dzīves. Un, kad mēs nomirsim mūsu nāves dienā, ko par mums teiks? Kādu ietekmi mēs atstājām? Vai ietekmi Mūžībai? Vai tikai ietekmi šīs zemes dzīvei? 

Un, galu galā, tas ir jautājums par to, kas Dievs ir mūsu acīs? Šajā Rakstu vietā, kas jums ir atvērta, pašās beigās skan vārdi – „Lai jūsu gaisma spīd cilvēku priekšā, ka tie redz jūsu labos darbus un godā” Ko? „jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” Tātad, mērķis visai šai manai rīcībai, iet un būt gaismai ir, ka Tēvam tiek gods. Bet, ja es neesmu gatavs nest gaismu, es vienkārši pasaku, ka man savs gods ir svarīgāks. Es negribu pazaudēt savu darbu, savu reputāciju, savus draugus, savu komfortu. Un, tavs paša gods nozīmē, jeb ir tas pats pūrs, kuru tu uzliec virsū sava lukturim un gaisma vairs nespīd citiem, bet, ja Dieva gods tev būs svarīgāks, tad tu savu godu būsi gatavs pakārtot tam. 

Labi, Jēzus vēl saka – „Pilsēta, kas atrodas kalnā, nevar būt apslēpta. Gaismekli iededzis neviens to neliek zem pūra, bet lukturī un tas spīd visiem, kas ir namā.” Tātad, Jēzus salīdzina šo gaismu ar pilsētu un ar lukturi. Kādēļ pilsēta? Tādēļ, ka Izraēlā agrāk un arī šodien to var labi redzēt, ka gandrīz katrs ciems tika celts kalnā un tam bija vairāki iemesli. 

Pirmkārt, bija vieglāk aizsargāties. Ja tu esi kalnā, tev ir vieglāk, tu esi augšā. Otrkārt, Izraēlā, kur bija karstas vasaras, esot kalnā, tev pūta vēsas brāzmas, kuras dzesēja pilētu, un tā bija priekšrocība. Bet, treškārt, kalnā pilsētas tika celtas tādēļ, ka pilsētas logos naktīs tika izlikti lukturi. Cilvēki aizdedzināja lukturīšus un izlika uz loga un visi tie pilsētā, kuri bija izgājuši ārpus pilsētas, kuri devās mājās, viņi varēja redzēt , kur ir tā pilsēta, kur ir mana pilsēta, kur ir manas mājas. Tie cilvēki, kuri staigāja pa labības lauku, tumšā naktī, viņi redzēja, kurp doties. 

Bet, ir interesanti, par šo lukturi, kas tiek likts logā, ka viņus turēja visu nakti un viņi, par cik tur eļļa tika dedzināta, tad bija naktī jāceļas un bija jāiet un jāielej jauna eļļa iekšā. Un Sālamana pamācībās 31.nodaļā ir garš apraksts par to, kāda ir tikumīga sieva. Un 18.pantā ir minēts par viņu, ka – „Viņas gaismeklis neizdziest arī naktī.” Tātad, tikumīga sieva, kura ceļas pat nakts vidū, iet un pielej eļļu, lai namā būtu gaišs un, lai šī gaisma varētu spīdēt. Un tas bija vesels process, tur bija jānoņem vāciņš, tur bija jāielej eļļa, jāuzliek atpakaļ vāciņš, tas bija vesels process. Un Jēzus šeit saka – ‘Kādā sakarā, lai tu celtos naktī, ietu uzpildīt šo lukturi, ietu cauri visam šim procesam, lai beigās uzliktu pāri pārsegu?’ Cik absurdi. Cik absurdi. Tu esi lukturis, kuru Dievs ir uzpildījis, un kādēļ, lai tu liktu virsū tam, šai gaismai kādu pārsegu? 

Un, tad ir jājautā, kādēļ cilvēki to dara? Mēs visi, kuri esam patiesi kristieši, mēs visi esam gaisma, bet kādēļ cilvēki vēlās apklāt savu gaismu? Un viens izskaidrojums jau ir tas, ko es minēju, ka cilvēkiem ir savs gods augstāks nekā Dieva gods. Bet vēl viens iemesls, varbūt, ir tas, ka viņiem ir bail, ka kāds nenodzēš viņu gaismu. Ka kāds viņu neizšauba diskusijās, sarunās. Bet jūs varat būt droši, ka tas nekad nenotiks, jo tu pats neesi iedzēsis šo gaismu, to ir izdarījis Dievs, un tādēļ arī, nekas to nevar izdzēst. Viena vienkārša iemesla dēļ – jo tumsa nespēj izdarīt neko gaismai. Tumsa nespēj neko izdarīt gaismai. 

Gaisma iespīd tumsā, un tomēr tās nesaskaras. Gaisma ir kaut kas pilnīgi cits, tādēļ Jēzus saka Jāņa 17:15 – „Viņi nav no pasaules tāpat kā es neesmu no pasaules.” Viņi, kristieši, jūs neesat no tā materiāla, kas ir pasaulē. Tumsa nespēj nodzēst gaismu, jo tie ir atšķirīgi materiāli, un tāpat ir ar sāli. Sāls gan savienojas, izšķīst šķidrumā, bet tiklīdz šis šķidrums izgaro, tā paliek sāls nogulsnes, un sāls paliek sāls. Tā nu, sāls ir paliek nošķirts no tā, ar ko savienojas, un tas vienmēr paliks sāls. Un, tāpat arī gaisma ir nošķirta no tā, ar ko tā savienojas, un tā vienmēr paliks gaisma. 

Un, tāpat ir ar Dieva bērniem. Viņi ir nošķirti no pasaules, tādēļ viņi vienmēr paliks Dieva bērni. Bet, sāls var zaudēt savu sāļumu, un gaisma var zaudēt savu spožumu. Tie nezaudē savu statusu, tāpat kā Dieva bērni nezaudē savu glābšanu, bet tie zaudē savu īpašību, tāpat kā Dieva bērns var zaudēt savu liecību spēku, savu ietekmi. 

Un, Pāvils par šo tēmu raksta 1.Korintiešiem 9:27, kur viņš saka – „Bet es šaustu un paverdzinu savu miesu, lai sludinādams citiem, pats nekļūtu atmetams.” Un, tad citi cilvēki saka – redzi, šeit Pāvils saka, ka viņš var pazaudēt savu glābšanu. Nē, Pāvils to ļoti skaidri pasaka daudz kur citur ar, pirmajām kārtām Romiešiem 8, bet Pāvils saka, ka – es varu pazaudēt savu liecību spēku, ja es dzīvoju grēkā, ja es dzīvoju nešķīstu dzīvi, un es varu kļūt atmetams tāpat, kā sāls, kas ārā metams uz ceļa. Un, starp citu, uz ceļa tādēļ, ka viņi sāli, kurš zaudēja savu sāļumu, nemeta laukā, kur auga stādi, jo tas iznīcinātu uzreiz visu dzīvību, bet viņi meta uz ceļa, kur cilvēki gāja un samina, vienkārši. 

Tātad, gaismu apsedzot tā izskatās pēc tumsas, bet tā, joprojām, ir gaisma. Bet, tā zaudē savu liecību un ietekmes spēku, jo tā ir pielāgojusies tumsai, tā ir palikusi vizuāli vienāda kā tumsa. Un, tādēļ, un šo atceraties, tādēļ ir tik svarīgi, ka mēs esam atšķirīgi. Mēs esam gaisma, bet ja mēs esam uzlikuši sev pāri pūru, tad mēs esam kļuvuši tādi paši kā visa pārējā tumsa, kā pasaule. Un, tāpēc Pāvils saka – „Netopiet šai pasaulei līdzīgi.” Jānis saka –„Nemīliet šo pasauli, nedz to, kas ir tajā.” Jēzus saka – ‘Esi kontrasts šajā pasaulē, esi gaisma tumsā.’ 

Un, tātad, tavs uzdevums ir būt ‘atšķirībai’, un tu vari teikt – tagad, nākamo nedēļu, es sevi nesaukšu par kristieti, bet es sevi saukšu par ‘atšķirību’. Es sevi nesaukšu par kristieti, bet par ‘atšķirību’. Es gribu būt ‘atšķirība’. Es gribu lūgts – Dievs, dari mani, spilgtu ‘atšķirību’. 

Un, ir tik žēl, ka mūsdienās ar vien vairāk, notiek pretējais, nevis draudze ietekmē pasauli, bet pasaule sāk ietekmēt draudzi. Un tur, kur tas notiek, kur draudze kļūst līdzīga pasaulei, tur tā vairs nespēj ietekmēt pasauli. Un, tādēļ pasauli mēs nevaram ietekmēt ar politiku, ar saukļiem, mēs nevaram ietekmēt ar naudu, domājot, ka tad, kad mums, arī kā draudzei, būs tur finanses lielākas, tad mēs varēsim darīt. Nē, arī ne ar varu, ejot un kādam mēģinot uzspiest, bet ar dievbijīgām dzīvēm. Un tā ir lieta, tas ir resurss, kas ir mums katram, katram, kas esam šeit. 

Labi, šis bija ievads, tagad pie galvenās daļas. Nu, labi, neuztraucieties, es jūs tūlīt laidīšu prom, jo ievads bija mans, bet šīs svētrunas galvenā daļa tagad pāriet jūsu pusē. Es jums tagad šo svētrunu nododu tālāk, un tad, kad jūs iesiet ārā pa šīm durvīm, tad jūs turpināsiet, un jūs turpināsiet galveno daļu. Tādēļ ejiet un dzīvojiet svētu dzīvi, lai jūs būtu atšķirīgi no šīs pasaules. Ejiet un lūdziet par tiem cilvēkiem, kas ir jums apkārt, lai Dievs dod iespējas, kā liecināt viņiem, kā uzsākt sarunas, kuras var aizvest līdz tēmai par Dievu. Un studējiet Dieva Vārdu, kas jums ir tik ļoti nepieciešams, lai jūs zinātu, ko atbildēt katram, kā arī Dieva Vārds prasa no mums. Dievs jums visu nepieciešamo ir devis. Jums visiem, viszemākajiem, visneizglītotākajiem no jums, visvienkāršākajiem no jums.

„Jūs esat pasaules gaisma.”

Jēzum nav plāna B, jūs esat Viņa plāns A. 

Lūgsim.

Mīļais Kungs, paldies Tev, ka no visiem, visiem tiem, kurus Tu varēji izvēlēties, kas varētu nest Tavu gaismu tālāk šajā pasaulē, Tu esi izvēlējies viszemākos, visvienkāršākos, Tu esi izvēlējies mūs. Kungs, paldies, ka mēs neesam arī kāds rezerves variants, Kungs, bet mēs esam Tavs vienīgais variants, kuru Tu esi nolicis, un kuram Tu arī uzticies, Kungs. Palīdzi mums katram izvērtēt savu dzīvi, un palīdzi, ka mēs tos cilvēkus, kuri mums ir apkārt, ka mēs viņus redzētus kā tos zēnus un tās meitenes, kuras ir apmaldījušies šajos pasaules labības laukos, Kungs. Un, ka mēs sadotos rokās, un ietu un meklētu viņus. Palīdzi Tu mums, Kungs. Jēzus vārdā, āmen.