#14 Slepkavība un dusmas

"Jūs esat dzirdējuši, ka tēvutēviem ir sacīts: nenogalini, un, kas nogalina, tas nododams tiesai. Bet es jums saku: ikviens, kas uz savu brāli dusmojas, nododams tiesai; ikviens, kas uz savu brāli saka: nejēga, – nododams sinedrijam, bet, kas uz savu brāli saka: stulbais bezdievi, – tas nododams elles ugunīs. Tādēļ, kad tu atnes savu upurdāvanu pie altāra un tur atceries, ka tavam brālim ir kaut kas pret tevi, tad atstāj savu upurdāvanu altāra priekšā, ej un izlīgsti vispirms ar savu brāli un tad pienes savu upurdāvanu. Nevilcinies izlīgt ar savu pretinieku, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka tavs pretinieks tevi nenodod tiesnesim un tiesnesis tiesas izpildītājam un ka tas tevi neiemet cietumā. Patiesi es tev saku: tu no turienes neiziesi, pirms nenomaksāsi pēdējo kvadrantu." — Mateja evaņģēlijs 5:21-26

Svētrunas noraksts

 
Pirms es sāku, es aicinu, ka mēs varam atvērt Mateja evaņģēliju 5.nodaļu. Tie, kas vēl nav atvēruši, turiet to priekšā, sekojiet līdzi, mēs skatīsimies pantos no 21-26. Lasiet līdzi, domājiet līdzi un, lai Dieva vārds uzrunā katru no mums. 

Es gribētu sākt ar jautājumu, uz kuru kādi no jums domā, ka zina atbildi, bet tomēr tas liek padomāt – kurš nogalināja Jēzu? Tad, kad mēs skatāmies pašus notikumus pie krusta, mēs redzam, ka tur ir kādi kareivji, kuri izpilda pavēli, kuri dara to darbu, kas viņiem tajā laikā bija jādara, lai cik briesmīgs tas nebija – viņi soda Jēzu ar rīkstēm, šausta un viņi ir tie, kas liek naglas Jēzus rokās un kājās un viņi ir tie, kas piekarina Jēzu pie krusta. Mēs varētu teikt, ka romiešu kareivji bija tie, kuri nogalināja Jēzu. 

Bet tā kā tas armijā ir, viņi vienkārši izpildīja pavēles. Mēs varētu teikt, ka Pilāts, tā apgabala pārvaldnieks, bija tas, kurš nogalināja Jēzu. Galu galā viņam bija vara Jēzu sodīt vai Jēzu atbrīvot. Tā bija viņa atbildība tajā brīdī pieņemt šo lēmumu un tādu vai citādu iemeslu dēļ, viņš pieņēma lēmumu nodot Jēzu karavīriem, lai viņi sit Viņu krustā. Mēs varētu teikt, ka patiesībā, Jēzus nāvē bija vainojams Pilāts. 

Bet, ja mēs skatāmies, tad tas bija kā tāds politisks spiediens no jūdu vadītāju, no Rakstu mācītāju, no farizeju puses, kuri bija saņēmuši Jēzu ciet, kuri bija noveduši Pilāta priekšā un, kuri uzstājīgi sauca: „Sit Viņu krustā!” Viņi Viņu bija notiesājuši pēc kaut kādiem saviem likumiem vai savas izpratnes par likumiem un viņi teica Pilātam: „Mēs nedrīkstam Viņu nogalināt, bet tu to vari darīt.” Mēs varētu teikt, ka patiesībā farizeji bija vainīgi pie Jēzus nāves, pie tā, ka Jēzus nomira. 

Mēs zinām, ka viens no Jēzus mācekļiem vārdā Jūda, bija tas, kurš aizgāja pie Rakstu mācītājiem un farizejiem un teica: „Es jums pateikšu, kur ir Jēzus. Es nodošu Viņu jūsu rokās.” Galu galā Jūda bija tas, kurš padarīja iespējamu farizejiem tajā brīdī saņemt Jēzu ciet. Mēs varētu teikt, ka Jūda bija īstais Jēzus slepkava. 

Šodien mēs runāsim par slepkavību un dusmām. Mateja evaņģēlija 5:21 ir teikts: „Jūs esat dzirdējuši, ka tēvu tēviem ir sacīts: tev nebūs nokaut vai nenogalināt un, kas nogalina, tas nododams tiesā.” Jūs esat dzirdējuši. Tajā laikā šiem cilvēkiem nebija privilēģija kāda ir mums – lasīt Bībeli vairākās valodās, vairākos tulkojumos, nebija pieejami neskaitāmi studiju materiāli. Tas veids kā viņi uzzināja Dieva vārdu bija – viņi gāja templī vai sinagogā un klausījās kā Rakstu mācītāji un farizeji lasa un skaidro Dieva likumu, Dieva vārdu. Tāpēc Jēzus saka: „Jūs esat dzirdējuši, ka šie Rakstu mācītāji jums ir stāstījuši un skaidrojuši: tev nebūs nokaut.”

Tas, ko viņi bija mācījušies un tas, kā Rakstu mācītāji bija skaidrojuši šo bausli, ir tas, ka tev nebūs fiziski nevienam padarīt galu, tev nebūs nevienu fiziski noslepkavot. Tas ir viss. Tas ir viss, ko pieturoties pie šiem vārdiem – tev nebūs nokaut – viņi bija sapratuši. Šis bauslis farizejiem, protams, bija ļoti labi zināms, viņi bija tie, kas to mācīja, kas varēja to lasīt, kas varēja nodot tālāk cilvēkiem. 

Tomēr viņi ļoti brīvi, kā mēs redzam, bez lieliem pārmetumiem, varēja piedalīties šajā Jēzus tiesā, viņi varēja nodot Viņu nāvei un principā būt par daļu no šīs slepkavības un tomēr, viņuprāt, savas rokas mazgāt nevainībā. Viņi varēja nokaut Jēzu un tomēr justies nevainīgi, jo galu galā viņi jau nebija tie, kas Jēzu fiziski nokāva. Tieši tāpēc 20.pantā Jēzus saka, ka mūsu taisnībai ir jābūt labākai par Rakstu mācītāju un farizeju taisnību, mūsu izpratnei ir jābūt pilnīgākai. 

Un, ja mēs skatāmies uz to, kā farizeji skaidroja Dieva likumu, tad viņi Dieva baušļus bija noslīpējuši līdz pēdējai detaļai. Piemēram, Mateja evaņģēlija 23:23 mēs varam lasīt, ka farizeji un Rakstu mācītāji deva desmito tiesu no dillēm un mētrām. 

Vai šeit ir kāds, kurš dārzā kaut ko audzē? Ir vismaz kāds. Iedomājies, ka no katras tās ražas, kas tev ir, no katra burkāniņa, no katras zemenītes, no katras lietas, kas tev dārzā izaug, tu dod desmito tiesu. Mīļie, no vienas puses es gribētu, lai mēs būtu tāda draudze, kas savu desmito tiesu varētu atnest pilnībā. Tādi bija farizeji. Viņi līdz mazākajam sīkumam izpildīja likuma burtu, bet iekšēji ignorēja vai pat dzīvoja pretrunā ar likuma Garu. 

Tāpēc 22.pantā Jēzus saka: „Bet es jums saku: ikviens, kas uz savu brāli dusmojas, nododams tiesai; ikviens, kas uz savu brāli saka: nejēga, - nododams sinedrijam, bet, kas uz savu brāli saka: stulbais bezdievi, - tas nododams elles ugunīs.” Jēzus saka: „Ja tu domā, ka tev pienāksies sods tikai par fizisku cilvēka nokaušanu, tad tu maldies. Patiesībā tev būs jāstāv tiesas priekšā arī par to, kā tu runā ar savu brāli, arī par to, ko to jūti pret savu brāli, ko tu domā par savu brāli un māsu.” 

Lai pareizi saprastu, kas tad šeit īsti ir un, lai nepārprastu, mums ir jāiedziļinās šajā 22.pantā. Šķietami tur ir tādas trīs pakāpes. Šī pirmā, par ko Jēzus runā, ir par dusmām. Viņš saka: „Kas uz savu brāli dusmojas, tas nododams tiesai.” Šis vārds, kas šeit ir lietots – ‘dusmojas’, nav tādas vienkāršas dusmas, bet tādas ļaunas, nepamatotas, nesamērīgi lielas dusmas uz savu brāli. Mēs zinām, ka Bībelē Dievs tiek saukts par dusmu Dievu – Dievs ir dusmīgs Dievs. Vai varētu būt tā, ka Jēzus šeit iestājas pret dusmām kā tādām? Viņš saka, ka katru reizi, kad tevi pārņem dusmas par kāda cilvēka rīcību, tu esi sodāms tiesā. 

Mēs varam lasīt 4.Psalmā 5.pantā: „Dusmojiet, bet negrēkojiet.” Tāpat mēs varam lasīt vēstulē Efesiešiem 4:26, „Dusmās neapgrēkojaties.” Bībele pieļauj dusmas. Ja Dievs dusmojas, tad dusmas kā tādas nevar būt nepareizas. Tāpēc mums ir jāsaprot, par kādām dusmām šeit ir runa. Dusmas katrā ziņā nav nekas labs, tas nav nekas veselīgs, Dievs nesaka: „To iemantojiet, kļūstiet dusmīgi cilvēki.” Tur pat tālāk, vēstulē Efesiešiem 31.pantā Pāvils aicina, ka mēs noliekam dusmas prom no sevis, ka mēs atmetam dusmas. 

Kāpēc tā? Ja jau Dievs ir saukts dusmu Dievs, kāpēc mūs aicina dusmas nolikt malā? Pirmkārt, tāpēc, ka Dievs savas dusmas vienmēr lieto, lai nestu savu taisnību. Dieva dusmas ir kontrolētas un mērķtiecīgi virzītas, Dievs dusmojas par grēku. Dieva dusmām vienmēr ir pamatots iemesls un Dieva dusmas vienmēr ir uz labu. 

Redziet, lai spētu dusmoties un negrēkot, ir vajadzīgs ļoti spēcīgs raksturs. Ir vajadzīga ļoti liela mīlestība pret cilvēkiem, lai tu spētu dusmoties par pareizām lietām un tāpēc Dieva vārds mūs aicina atturēties no dusmām. 

Otrkārt, lai gan cilvēks grēko, tomēr dusmas nekad nedrīkst būt vērstas pret cilvēku, bet gan pret cilvēka grēku. Visur, kur mēs lasām Bībelē, arī Vecajā derībā, kur Dieva dusmas izpaužas pār dažādiem cilvēkiem – tas ir cilvēka grēka dēļ, tas ir netaisnības dēļ, kas notiek un kas ir notikusi uz zemes. 

Tieši tāpēc mums vienmēr ir jāuzmanās par to, par ko mēs esam dusmīgi. Mēs drīkstam dusmoties uz grēku, bet ne uz cilvēku. Pret cilvēku mums ir jāparāda žēlastība un līdzcietība, cilvēks mums ir jāved pie Dieva, pie piedošanas. Tādēļ esiet uzmanīgi ar savām dusmām. Tās dusmas, kas šeit ir minētas, tās ir dusmas, kurām nav pamatojuma, dusmas, kuras ir ļaunas un nepamatotas, dusmas, kuras ir nesamērīgi lielas. 

Šis otrais vārds, jaunajā tulkojumā tulkots kā ‘nejēga’, nozīmē tāds tukšpauris jeb nevērtīgs, tāds, kuram nav satura. Šis vārds principā pasludina – kurš uz savu brāli saka – ir tas pats vārds, kas ir lietots Mateja evaņģēlija 1:16, kur ir teikts, ka Jēkabs dzemdināja Jāzepu, Marijas vīru, no kuras ir piedzimis Jēzus, kas tiek saukts Kristus. Šis vārds ‘saka’ vai ‘tiek saukts’ – tas nav vienkārši tāpat, ka tā ir tāda vārda nozīmīte kādā konferencē, nu, tā ir tāda atpazīstamība, bet šis vārds ‘saka’ nozīmē pasludināt, atklāt lietas vai cilvēka būtību. Tad Jēzus saka: „Tas, kurš uz savu brāli norāda kā uz nevērtīgu, tukšu būtni, ir nododams sinedrijam.” 

Šis trešais vārds ‘stulbais bezdievi’, kas ir jaunajā tulkojumā, ir tāds tā laika lamu vārds, ļoti līdzīgs iepriekšējam pēc būtības; tāds muļķis, bezdievis, cilvēks, kurš ir bez Dieva – pagāns, bet tādā ļoti stiprā nozīmē, tā ir tāda zākāšana. Jēzus saka: „Ja tu savu brāli zākā, ja tu pasludini viņu ne par Dieva bērnu, tad tu esi nododams elles ugunīs.” 

Pirmajā mirklī var šķist, ka šie vārdi ir tādas kā trīs pakāpes dusmām un par katru nākamo pakāpi mēs saņemam bargāku sodu. Respektīvi, ka dusmoties jau nav nemaz tik traki, pateikt brālim: nejēga, - ir bišķiņ trakāk, bet, nu, pateikt kādām: stulbais bezdievi – tas ir nepieņemami. Bet patiesībā uzmanība ir jāpievērš nevis šiem trim vārdiem, par kuriem Jēzus runā, bet tieši šīm trim sekām, kuras min Jēzus. 

Pirmā, tā ir tiesa. Jēzus saka: „Ja tu dusmojies uz savu brāli, tad tu esi nododams tiesā.” Otrā ir sinedrijs un trešā ir elle. Šī tiesa bija tāda, ka varēja iet un izstrīdēt dažādus pārkāpumus, dažādus likumus. Tur varēja vest cilvēkus, kuri tika pieķerti pārkāpumā un par viņiem citi cilvēki lēma tiesu. Tāda bija tiesa tajā laikā un Viņš saka: „Ja tu dusmo, tad tā ir tā pirmā tiesas instance.” Otrā, sinedrijas, tā ir tāda jūdu garīgā tiesa, kas spriež ne tikai pēc kaut kādiem civillikumiem, bet arī pēc garīgiem likumiem. Un trešā – elle – protams, mēs zinām, tā ir Dieva tiesa. 

Kristus šeit vēlas parādīt to, ka slepkavība nav kaut kas, ko izdarot, tu saņem cilvēka tiesas spriedumu, ka tas nav nepareizi tikai cilvēku priekšā, ka tas nav tikai tas fiziskais darbs, ko tu izdari. Viņš parāda šī baušļa būtību, ka tāpat kā iekāre, kas sākas cilvēka sirdī, tāpat arī slepkavība sākas ar domām un dusmām cilvēka sirdī. Tas ir grēks, kas ir nepieņemams starp cilvēkiem, tas ir grēks, kas ir nepieņemams draudzē un tas ir grēks, kas ir nepieņemams Dievam. 

Tad, kad tu dusmo, tad, kad tu nokauj – tas nav tikai starp tevi un to cilvēku, uz ko tu dusmojies, starp tevi un cilvēku, ar kuru tu cīnies, bet tas ir starp tevi un Dievu. Dodot šo bausli Dievs vēlējās ne tikai pasargāt cilvēkus no tā, ka viņi viens otru nokillē (nogalina), ka viņi viens otru piežmiedz, bet Viņš gribēja atturēt viņus arī no naida, kas noved pie slepkavības. Slepkavība ir tikai ārēja izpausme iekšējai problēmai. Tās ir sekas kaut kam, kas iekšēji ir noticis jau ilgu laiku. 

Nesenais gadījums Rēzeknē, kur vīrs nolaupīja savu sievu un vēlāk nogalināja un pēc tam izdarīja pašnāvību. Tur ir atstāta kāda vēstule, kuras saturu varbūt pilnībā neizpauž, un tomēr policijas darbinieki Rēzeknē, ziņo, ka šajā ģimenē šīs problēmas jau bija ilgāku laiku. Viņi jau bija vērsušies policijā gan viens, gan otrs, mēģinot risināt dažādus konfliktus, šīs dusmas, šī nesaticība tur bija bijusi ilgāku laiku. Galu galā tā noveda pie slepkavības. 

Tad, kad Jēzus saka: „Jūs esat dzirdējuši, bet es jums saku.”, nav tā, ka Jēzus saka: „Bija Vecās derības likums un es jums tagad mācu Jaunās derības likumu.” Jēzus patiesībā saka: „Jums farizeji mācīja manu likumu tā, bet es jums mācu savu likumu šādi. Es gribu jums izskaidrot, ko es patiesībā domāju ar vārdiem – tev nebūs nokaut. Tā nav tikai fiziska nāve.” Farizeji rūpējās tikai par ārējo izpausmi, bet Jēzus parādīja, ka Dieva rūpes sniedzas daudz dziļāk. 

23.pantā Jēzus saka: „Tādēļ, kad tu atnes savu upurdāvanu pie altāra un tur atceries, ka tavam brālim ir kaut kas pret tevi, tad atstāj savu upurdāvanu altāra priekšā, ej un izlīgsti vispirms ar savu brāli un tad pienes savu upurdāvanu.” Jēzus saka: „Tādēļ.” Viņš tikko skaidro, ko nozīmē šis likums – tev nebūs nokaut – šis bauslis, ko mēs mācām arī svētdienas skolā. Šis bauslis nav pavēle ne tikai kādu neslepkavot, vai pat šis bauslis nav pavēle atturēties no dusmām, tas nav aicinājums uz reaktīvu rīcību – sakost zobus un neļaut savu dusmu izvirdumam nodarīt kādam pāri, bet tas ir aicinājums uz proaktīvu rīcību, nogludināt jebkuras nesaskaņas, kuras tev ir ar brāļiem un māsām draudzē. 

Lai saprastu starpību starp reaktīvu un proaktīvu rīcību, Anda, iznāc priekšā – reaktīva rīcība ir tad, ja es pabakstu Andai un viņa piemēram atkāpjas, vai mēģina novērst to, ka es bakstu. Respektīvi, es izaicinu Andu rīkoties. Viņa nebija šīs rīcības iniciatore, es biju rīcības iniciators – tā ir reaktīva rīcība, ka tu reaģē uz kaut ko. Prokatīva rīcība ir mana rīcība. Es izvēlos, es uzņemos iniciatīvu pabakstīt Andu, tā ir proaktīva rīcība, tā ir mana iniciatīva. Paldies Anda. 

Tas, uz ko Dieva vārds mūs aicina, ir ne tikai reaģēt. Respektīvi, ja mums ir kāda problēma, mums ir kādas dusmas, mums ir kādas situācijas, mēs reaģējam. Mēs varam reaģēt divējādi – mēs varam dusmoties vai mēs varam dusmas savaldīt. Mēs varam grēkot un mēs varam rīkoties svēti – tā ir reakcija. 

Dieva vārds mūs neaicina tikai reaģēt, bet Viņš mūs aicina uz iniciatīvu, uz proaktīvu rīcību, uzņemties atbildību par attiecībām, kas mums ir ar brāļiem un māsām draudzē. Uzņemties atbildību un iniciatīvu par to, ka tā saskaņa, tā mīlestība, par ko mēs tik daudz runājam draudzē, lai tā ir īsta, lai tā ir patiesa. Lai tas nav tikai tā, ka mēs sēžam baznīcas solā un īstenībā mēs nevaram ciest to cilvēku, kas sēž baznīcas otrā pusē, otrā solā. Mēs sēžam un griežam zobus un ārēji, no šejienes, liekas, ka viss ir forši, jūs viens otru mīlat, bet patiesībā es jau nezinu. Dieva vārds mūs aicina, lai mēs esam aktīvi, lai tā tas nenotiktu. Lai tās attiecības, kas ir mūsu starpā, būtu patiesas, tās būtu patiesas cieņas, patiesas mīlestības, atklātības attiecības. 

Tāpēc arī pirms Svētā vakarēdiena mācītājs bieži atgādina, ka ja arī tu esi no citas draudzes, tu vari nākt pie Svētā vakarēdiena, ja tu esi mierā ar brāļiem un māsām savā draudzē. Patiesībā, man liekas, reizēm mums vajadzētu pieminēt arī to, ka tu vari nākt pie Svētā vakarēdiena, ja tu esi no Vīlandes draudzes un tu esi mierā ar brāļiem un māsām draudzē. Tad, kad tu nāc pie Svētā vakarēdiena, tu pasludini to, ka tu esi Dieva bērns. Tu pasludini to, ka tu esi daļa no draudzes, par kuru Kristus ir nomiris. 

Bet, ja tajā brīdī tev ir kāds rūgtums, ja tajā brīdī tev ir kādas domas vai dusmas, kas tevī griežas pret kādu no taviem brāļiem un tu nāc pie Svētā vakarēdiena, tad tas tomēr sanāk tā nedaudz melīgi un teatrāli. Jo 1.Jāņa vēstulē 4:20 Jānis raksta: „Kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis.” Tāpēc Jēzus saka: „Pirms tu nāc manā klātbūtnē, pirms tu nāc un kalpo man Dievkalpojumā vai kaut kur citur un tu neesi mierā, tu zini, ka tu neesi saticīgās attiecībās ar brāļiem un māsām, ej no sākuma un izlīgsti un tikai tad nāc pie manis.” 

Atceramies, Izraēla pirmo ķēniņu vārdā Sauls. Dievs viņam deva uzdevumu – ej un iznīcini manu ienaidnieku, ej un iznīcini to tautu, kas ir pret mani un dari to pilnībā. Sauls aizgāja, viņš guva uzvaru un viņš redzēja to, ka tur ir kādi labi lopi, ka tur ir kādi dārgumi, ka tur ir arī viņu ķēniņi, kurus parādot tautas priekšā, viņš varētu gūt tādu kā autoritāti, ka viņš ir uzvarējis. Viņš nepaklausīja Dievam, bet viņš paņēma šos lopus, šīs bagātības un atveda atpakaļ. Un viņš teica: „Tie ir labi lopi, trekni lopi, es gribu tos nest Dievam kā upuri.” 

Cilvēcīgi mums varētu likties – baigi forši, viņš paņēma to, kas ir labs un viņš ne tikai gāja un uzvarēja, bet viņš atcerējās par Dievu un gribēja nest Dievam upuri no šiem lopiem. Un tad nāk Samuēls un saka: „Saul, ko tu esi izdarījis?” Sauls atbild: „Paklausīju Dievam. Es gāju un iznīcināju šo tautu.” Samuēls saka: „Bet kas ir šie lopi? Kāpēc šie ķēniņi vēl nav miruši?” Sauls atbild: „Es pataupīju labākos, lai nestu kā upuri Dievam.” Un Samuēls viņam saka: „Vai paklausība nav labāka kā upuris?” 

Tas pats princips ir šeit, ko Jēzus saka: „Tu vari nest savu upuri, tu vari dziedāt savas pielūgsmes dziesmas, tu vari pacelt rokas, bet ja tev sirdī kāds rūgtums vai dusmas pret brāli un māsu, tad man nepatīk tava pielūgsme, man tā riebjas, ja tā nav paklausība.” Dieva vārds saka – pirms tu nāc un mani slavē, ej un izlīgsti un ne tikai sakod zobus, paciet un saki: „Ai, es izturēšu, es vienkārši ar viņu nerunāšu, lai viņš sēž tajā stūrī, es sēdēšu šajā.” Bet Jēzus saka: „Ej un izlīgsti. Tā ir tava atbildība, rīkojies.”  

25./26.pantā Jēzus lieto kādu metaforu, lai pamudinātu mūs rīkoties. Tur ir teikts: „Nevilcinieties izlīgt ar savu pretinieku, kamēr ar viņu vēl esat ceļā, ka tavs pretinieks tevi nenodod tiesnesim un tiesnesis tiesas izpildītājam un ka tas tevi neiemet cietumā. Patiesi es tev saku: tu no turienes neiziesi, pirms nenomaksāsi pēdējo kvadrantu.” 

Ar šiem diviem pantiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo tā ir metafora nevis alegorija. Alegorija nozīmē, ka katrai lietai šajos divos pantos ir sava nozīme, ka tā ir tieša attiecināta nozīme un, ka tas ir tiešs simbolisms. Šos divus pantus alegoriski bieži izmanto, lai paskaidrotu, pamatotu purgatorijas jeb šķīstītavas esamību, liekot uzsvaru uz 26.pantu, kur teikts, ka tu būsi kādā vietā un kur tu varēsi samaksāt un iziet no turienes ārā. 

Bet, ja mēs lietojam šiem diviem pantiem alegoriju, tad mums ir jāskaidro, kas ir pretinieks, kas ir ceļš, kas ir tiesnesis, kas ir tiesas izpildītājs, kas tad ir šis cietums un kas tad ir šis maksāšanas veids, kā mēs varam tikt ārā no šī cietuma. Ja mēs tā sākam rīkoties, mēs saprotam, ka mēs nevaram to visu paskaidrot, mēs nevaram to visu pamatot Dieva vārdā. 

Bet Jēzus tomēr stāsta šo līdzību, šo metaforu, un tai ir viena galvenā nozīme, katrai detaļai nav jāpievērš uzmanība. Šīs metaforas būtība slēpjas 25.pantā, „Nevilcinies izlīgt ar savu pretinieku, kamēr ar viņu vēl esi ceļā.” Jēzus paskubina mūs nekavēties un uzsver, ka Dievs dusmas un slepkavība, kas notiek mūsu sirdī, uzsver ļoti nopietni. Tas nav grēks tikai pret tavu brāli vai pret to cilvēku, bet tas ir grēks arī pret Dievu. Un Viņš saka: „Tu vēl esi ceļā, tu vēl tuvojies tai dienai, kad tu stāvēsi tiesneša priekšā un tev vēl ir laiks. Izmanto šo laiku, izlīgsti ar savu brāli, izlīgsti ar savu pretinieku.” Nevilcinies, tāpēc, ka mēs nezinām, cik katram mums laika vēl ir. 

Redziet, vārdi – tev nebūs nokaut. Vārdi, ko mēs bieži lasām desmit baušļos, mēs domājam – easy (vienkārši), nevienu nekad neesmu nokāvis! Ja nu vienīgi kāds ir miesnieks. Es nevienu neesmu nokāvis, es nevienu neesmu nogalinājis, šo bausli esmu ievērojis. 

Tomēr mēs redzam, tad, kad Jēzus skaidro ne tikai likuma burtu, bet likuma būtību, likuma Garu un skaidro kāpēc šis bauslis tika dots, mēs redzam, ka tas mums katram ir izaicinājums. Mēs redzam, ka tas nav tikai – oh, to es neesmu darījis, viss kārtībā, es to varu nolikt malā. Tas ir kaut kas, kas mums ir jādara atkārtoti, atkārtoti un atkārtoti – mums ir jāuzņemas iniciatīvu, lai mums būtu tiešām tāda īsta vienotība draudzē, lai mums būtu šī saticība draudzē. Tev nebūs nokaut – nozīmē, ka tu pieliec visas pūles, lai būtu šī saticība, lai šīs dusmas nerastos, lai rūgtums nekrātos, lai šķelšanās nenotiktu, tu pieliec visas pūles. 

Atgriezīsimies pie jautājuma – kurš tad īsti nogalināja Jēzu? Patiesībā mēs zinām, ka Jēzu krustā piesita manu un tavu grēku dēļ. Lai gan mēs nebijām tur klāt, lai gan mēs nepērām Jēzu ar šo pletni vai pātagu, lai gan mēs nebijām tie, kas lika naglas Viņa rokās un Viņa kājās, lai gan mēs nebijām tie, kas fiziski piesita Viņu krustā – mēs esam vainīgi Jēzus nāvē. 

Mēs visi esam slepkavas, mēs visi esam pārkāpuši šo bausli un labā ziņa ir tā, ka mēs esam Kristus krusta upura atbrīvoti. Kristus ir piedevis šo grēku, Viņš mazgā mūs tīrus tajā brīdī, kad mēs vēršamies pie Viņa un uzticam savu dzīvi Viņam, tā kā mēs dziedājām, ‘Savu sirdi atdodu un visu, kas man dārgs un visu nolieku pie Tavām kājām, Kungs.’ 

Kad mēs uzticamies Jēzus upurim un tad, kad mēs patiesībā atzīstam – jā, es esmu grēkojis, jā, es esmu līdzdalībnieks šajā slepkavībā, kas notika pie krusta, kad mēs nākam Dieva priekšā un saucam: „Dievs, piedod man!” – Dievs piedod, jo Viņš nāvi uzvarējis. Dievs piedod, jo Viņa dusmas bija vērstas pret grēku nevis pret grēcinieku. Viņa dusmas bija uz Jēzus, pie krusta, nevis uz tevi šodien. 

Rūpējies, lai tava sirds ir tīra Dieva priekšā, rūpējies, lai tava sirds ir tīra brāļu un māsu priekšā un rūpējies par to, lai tava brāļu un māsas sirds ir tīra tavā priekšā. Kā mēs redzam, tas ir tas, uz ko Kristus aicina, sakot: „Tev nebūs nokaut.”

Lūgsim Dievu.

Mīļais Jēzu, es pateicos, ka mēs šodien varam šeit būt, neskatoties pat uz to, ka mēs esam līdzvainīgi Tavā nāvē. Es pateicos, ka īpaši šajā Lieldienu laikā mēs varam domāt par Tavu upuri. Mēs varam domāt par Tavu piedošanas spēku, mēs varam domāt par dusmām, kuras bija vērstas uz grēku nevis uz grēcinieku. Es Tev varu tikai vienīgi pateikties, Dievs, ka Tu mums esi ļāvis iepazīt šo piedošanu. Jēzu, es gribu lūgt par katru no mums, kas cīnās ar kādu rūgtumu vai dusmām vai nepiedošanu. Es lūdzu, Svētais Gars, ka Tu šajā brīdī dod spēku uzņemties iniciatīvu un nogludināt šīs attiecības. Uzņemties iniciatīvu un ienest īstu mieru, ienest īstu izlīdzināšanos, spert šo pirmo soli, lai šīs dusmas nebūtu mūsu sirdī. Jēzu, es lūdzu par katru, kurš šajā dienā apzinās – arī es tur stāvēju, arī es biju līdzvainīgs Tavā nāvē, un katru, kurš apzinās – man ir vajadzīga piedošana. Svētais Gars, es lūdzu, ka Tu uzrunā katru šo cilvēku, ka Tu atklāj viņam savu piedošanas spēku, ka Tu atklāj, ka neskatoties uz to, ka mēs Tevi piesitām krustā, Tavai nāvei bija iemesls, Tavai nāvei bija mērķis, kas patiesībā nāk mums par labu, mums – Taviem slepkavām. Es lūdzu par katru, kas šeit esam, ka mēs katrs patiesi varam piedzīvot šo Tavu piedošanu. Svētais Gars, ka Tu turpini runāt mūsu sirdī un pavadi mūs to pārdomājot un, ja mēs to neesam līdz galam pieņēmuši un izpratuši, ved mūs pie grēka nožēlas. Ved mūs Tavā priekšā uz ceļiem, kur mēs varam teikt: „Dievs, es tur biju, piedod man! Es atzīstu, ka esmu grēcīgs. Šķīsti manu sirdi.” Dievs, es lūdzu, ka mēs kā draudze, spējam dzīvot patiesā brāļu mīlestībā, cieņā, vienotībā. Kungs, Jēzu, ka tas, ko mēs darām šeit svētdienās, nav teātris, ka mēs izliekamies, ka mēs viens otram patīkam un viens otru mīlam, Kungs, bet, ka mēs patiesi varam meklēt šo izlīdzināšanos savā starpā. Svētais Gars, ka Tu dod spēku mums to īstenot. Jēzus vārdā, āmen.