#2 Laimīgi garā nabagie

"Laimīgi garā nabagie, jo viņiem pieder Debesu valstība." — Mateja evaņģēlijs 5:3

Svētrunas noraksts

Pirms nepilna gada, gar Nigērijas krastiem brauca kāds kuģis. Un tas ir patiess stāsts. Šajā kuģī bija divpadsmit vīri un uznāca liela vētra. Tik liela vētra, ka kuģis nogrima, līdzi paraujot visus divpadsmit vīrus. Tā vētra bija tik spēcīga un tik gara, ka tikai trešajā dienā glābējiem izdevās tikt līdz kuģim, un tā nirēji devās lejā uz kuģa, lai izceltu līķus. Kad viens no šiem nirējiem tika līdz kuģim, tad notika kaut kas negaidīts. Bet to es jums neteikšu tagad, to es jums pateikšu svētrunas beigās, kas notika.

Jo es vēlos, ka jūs šo stāstu ieraugāt citā gaismā. Mums līdz tam ir jāparokas, lai mēs to arī tā ieraudzītu. Un tāpēc, pirms mēs sākam, lūgsim Dievu. Mīļais Debesu Tēvs, tu mums esi devis šo vienu mazo Rakstu vietu, šo vienu īso pantu, un aiz tā slēpjas cilvēku mūžības. Tāpēc, Kungs, palīdzi mums to saprast. Tavu Vārda patiesību. Āmen.

Kad ienāk slimnīcā, uzņemšanas telpā, tad tur dežurējošie ārsti veic kādu darbību. Un to darbību sauc par triāža. Triāža. Tā ir ārstēšanas prioritāšu šķirošana, lai nebūtu tā, ka ienāk pirmais cilvēks, kuram ir nobrāzta roka un pēc tam ienāk cilvēks, kuram iešauts galvā un priekšroku dod šim roku nobrāztajam. Tāpēc tiek veikta tirāža un tiek virzīti tie, kuriem ir smagākais stāvoklis, kuriem ir augstākā prioritāte. 

Tas, ko es šodien vēlos veikt, ir tādu īsu doktrīnu jeb Bībeles mācību triāžu. Tas būs kaut kas mazliet no teoloģijas, bet es ticu, ka tas palīdzēs salikt dažas lietas pa plauktiem, lai saprastu, kas ir svarīgākais kristietībā. Un tas ir arī tas, par ko Jēzus runā šodienas Rakstu vietā, Kalna svētrunā. Tas, ko es parādīšu, tā būs tāda, kā piramīda.

Ir trīs līmeņi tām mācībām, kas Bībelē ir dotas. Un pirmajā līmenī ir četras lietas, kuras ir pašas, pašas svarīgākās. Tā ir Dieva Trīsvienība. Kāds ir teicis, ka tas ir tā kā trīs sveces un tomēr viena gaisma. Trīs personas un viens Dievs. Otrā lieta ir Jēzus - pilnīgais Dievišķums un pilnīgais cilvēciskums. Jēzus bija pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks. Trešā lieta ir taisnošana caur žēlastību. Un ceturtā – Dieva Vārda autoritāte. 

Varbūt tie burti uz ekrāna ir bišķi par mazu, bet tās ir tās lietas, kuras es nosaucu. Ja kāds cilvēks, vai kāda konfesija nemāca visas šīs četras lietas, tad tā nav kristietība. Šīs četras lietas definē to, kas ir kristietība. 

Otrajā līmenī mums ir tās lietas, kuras jau ir kristiešiem, bet kuras liek kristiešiem interpretēt lietas tik dažādi, ka viņi vairs nespēj būt pilnīgā sadraudzībā un, tāpēc viņi dalās konfesijās. Un tās ir, piemēram, formāts kristībai, sieviešu ordinācija, Svētā Gara kristība, Gara dāvanas un citas. Tās ir lietas, kuras liek kristīgajām, visiem tiem, kuri ir kristieši, sadalīties pa konfesijām. Un tad trešais līmenis ir, tādas lietas, kuras mēs interpretējam dažādi, bet tomēr tās interpretācijas mums ļauj sadzīvot, būt sadraudzībā kopā un, tāpēc tās lietas, kuras tomēr ļauj mums saglabāt vienu konfesiju. Un tās ir, piemēram, Kristus otrā atnākšana, vai viņš būs divos vai vienā piegājienā, kad tas notiks; nāves soda izpilde un daudzas citas. Patiesībā, katra mazā lietiņa, šeit ietilpst. 

Katra doktrīna, kas Bībelē ir dota, ir svarīga, bet cilvēkiem ir nācies aiziet arī galējībās. Viena galējība ir liberālisms, kas pasaka, ka tāds pirmais līmenis vispār nepastāv. Nav tāda pirmā līmeņa. Tāpēc mēs vara neturēties pie Dieva Vārda tik strikti, bet galvenais ir, kam tu tici un tas būs noteicošais. Otra galējība, otrais grāvis ir fundamentālisms. Cilvēki, kuri pasaka, ka visas doktrīnas, patiesībā, ir pirmajā līmenī. Un, tāpēc, ja tu nepiekrīti tam, ka, piemēram, Gara dāvanas ir tādas, kā es viņas saprotu, tad tu nemaz neesi kristietis un tas ir tas, kur bieži vien cilvēkiem valda apjukums.  Tādēļ to ir svarīgi saprast. Kristietību nosaka tikai pirmais līmenis un no šī pirmā līmeņa mācībām Jēzus runā par visām četrām viscaur Bībelei. Bet par trijām no viņam, viņš runā salīdzinoši maz. Un par vienu viņš runā ļoti, ļoti daudz. Un tā viena ir glābšana caur žēlastību. Glābšana caur žēlastību. Un arī, šajā Kalna svētrunā, pirmie vārdi, kurus viņš pasaka, viņš runā par šo mācību. 

Un tādēļ atšķirsim Mateja 5 un izlasīsim trešo pantu. „Laimīgi garā nabagie, jo viņiem pieder Debesu valstība.” Kā jūs zināt, par Mesija atnākšanu, gaidāmo Ķēniņu, zināja viss Izraels, visi viņu gaidīja. Viņi tik ļoti gaidīja, ka viņi ļoti daudz par to domāja, un izveidojās dažādi priekšstati, kāds tad būs tas Mesija. Īpaši reliģiskajai elitei, un visi Izraelā reliģiskajā elite bija sadalīta četrās grupās. 

Pirmie bija farizeji. Viņi bija tie, kuri mācīja jūdu tradīcijas, viņi turējās pie tām. Viņi bija izveidojuši talmudu, kas ir no piecām Mozus grāmatām izveidotas, papildus, visādi likumi, jo baušļus cilvēkam nav iespējams turēt, tāpēc viņi izveidoja likumus, kurus viņi tomēr spēj turēt. Viņi bija burta kalpi. Viņi bija tie fundamentālisti. 

Tad otrā grupa bija saduķeji. Viņi bija atkal tie liberāli. Tie, kuri teica, ka reliģiju vajag pielāgot mūsdienām, viņu vajag updeitot mūsdienām. Trešie bija tādi essēni. Essēni viņiem bija nosaukums, un viņi bija tie, kuri teica, ka mums vajag nošķirties no pasaules, mums vajag iet dzīvot kaut kur ārpus pilsētām un tā viņi gāja un dzīvoja alās. Viņi bija tie, kuri dzīvoja arī Kumrānā, tur kur tika atrasti šie Dieva Vārda ruļļi. 

Un ceturtie bija zeloti, un tie bija, varētu teikt, tie sociālie aktīvisti, tie, kuri teica, mums ir jāatbrīvo Izraels no Romas okupācijas. Un tā nu katrs, no šīm četrām grupām gaidīja Jēzu, ar saviem priekšstatiem un pilnīgi citādāk un pilnīgi atšķirīgi. Bet viņiem bija viena lieta kopīga un tā bija tā, ka viņi zināja, viņi gaidīja, ka Jēzus, tas Mesija, kurš nāks, viņš būs spēcīgs, varens vīrs. 

Farizeji gaidīja varenu vīru, kurš ienesīs Dieva valstību, kurā šie farizeji būs tie pirmie, kuri drīkstēs ieiet, jo viņi ir tie, kuri ir bijuši tik uzticami likumam. Un saduķeji gaidīja varenu vīru, kurš runās tā, kā pasaule mūsdienīgā veidā un viss Izraels un pat apkārtējā pasaule uztvers viņu un sapratīs viņu. Viņš būs ļoti mūsdienīgs. Un essēni gaidīja varenu vīru, kurš ticīgos izvedīs ārā no šīs grēcīgās pasaules un viņi izveidoja tādu atsevišķu komūnu. Un zeloti atkal gaidīja varenu vīru, kurš nāks un atbrīvos no Romas jūga. 

Un tā viņi visi gaidīja šo vareno vīru Mesiju. Un tad, kad mēs redzam ceturto nodaļu un vienu nodaļu jau iepriekš, kā Jēzus nāk un dziedina visus un kaut kas tur notiek ap šo vīru - Jēzu. Tad viņi saka – jā, tas ir Viņš, tādu mēs viņu vēlamies! Kurš dziedina, kurš dara brīnumus. Un tad viņš sapulcina jau pūļus apkārt un saka – jā, tādu mēs gaidījām. Un tad viņš liek uzplaukt cerībai tautā, ka kaut kas tagad mainīsies. Un visas četras grupas saka – jā, tas ir mūsu vīrs! Un tad šis varenais vīrs nostājas kalnā un viņi saka – jā, tagad viņš runās, tagad viņš motivēs tautu, tagad viņš saliedēs šo nabaga tautu.

Un tad Jēzus atver muti un saka – laimīgi.. un viņi saka  - jā, laimīgi mēs būsim beidzot. Bet tad Jēzus viņiem atbild – pagaidiet, pagaidiet. Un sāk vēlreiz – laimīgi garā nabagie. Pēkšņi iestājās klusums. Kā lūdzu? Viņš taču noteikti pārteicās. Kādiem nabagiem! Un tad Jēzus turpina tos pārējos pantus, kurus mēs nākamajās svētrunu sērijās skatīsimies. 

Un tad viņiem iestājās šoks. Vienā mirklī visa cerība izgaist un visa sajūsma noplok. Jēzus atbilde visiem četriem ir negatīva. Farizejiem viņš saka – reliģija nav ārēju darbu vai likumu ievērošana. Saduķejiem viņš saka – reliģijai nevajag ieviest jaunas filozofijas, lai pielāgotos mūsdienai, mūsdienas laikiem. Essēniem viņš saka – reliģija nav par ģeogrāfisko lokāciju. Un Zelotiem viņš saka – sociāls aktīvisms un politika nav tā pareizā atbilde. Jo mana Valstība nav par ārēji redzamo, mana Valstība ir par sirdi. Par neredzamo. 

1.Samuēla 16:7 Dievs saka – „Es neskatos tā kā cilvēki. Cilvēki raugās ar acīm, bet Kungs redz sirdī.” Un tā Jēzus turpina šīm četrām grupām teikt – jo jūsu ārējais, tie ir jūsu darbi. Bet jūsu darbi, tas ir jūsu nopelns. Bet jūsu nopelns ir nepietiekams manai Valstībai. Tādēļ jums ir jāatgriežas pie pašām saknēm, kaut kas radikāli jāmaina pie pašas saknes. Tāpēc viņš farizejam Nikodēmam saka, tev ir nevis kaut kas vēl jāuzlabo, lai tu iegūtu glābšanu, tā kā tu domā, Nikodēm, bet tev ir jāpiedzimst no jauna. Pilnīgi no jauna. 

Un tā nu Kalna svētruna ir tāds, tā kā kalns, kur Jēzus uzrok, uzceļ tādu kalnu, līdzīgi tā kā desmit baušļi. Kad tu redzi šo kalnu, tad vienīgais, pareizais secinājums tev var būt, ka es nespēju tajā uzkāpt. Tas ir tāds kalns, kurā es nespēju uzkāpt. Bet Farizeji & co, viņi to nespēja atzīt. Viņiem visa dzīve bija par to, kā nopelnīt atzīšanu Dieva acīs. Kā nopelnīt. Uzkāpt tajā kalnā pašiem un tad atrādīties Dievam – redzi, mēs spējām. Un to sauc par paštaisnību. 

Un ja es pajautātu, kurš grēks Dievam visvairāk riebjas, ka tā var teikt. Tad mēz varētu domāt, nu varbūt elkdievība? Kā nekā tas ir par Dievu un citiem, it kā dieviem. Varbūt laulības pārkāpšana? Jo interesanti, kad lasa Bībeli, tu redzi cik daudz īstenībā, Jēzus runā par to, kā viņam riebjas, kad pārkāpj laulību. Jo tas ir simbols tavām attiecībām ar Dievu. Bet nē, šīs lietas nav tās, kas Viņam visvairāk riebjas. Tas grēks, kas Dievam visvairāk nepatīk ir lepnums. Sal.pam. 16:5 ir teikts „Lepna sirds tā Kunga acīs ir negantība. Patiešām, tas tiesa, tā nepaliks nesodīta.” 

Un Lucifers krita lepnuma dēļ. Un visu grēku sakne ir lepnums. Un tā nu no visiem grēkiem lepnums ir pirmajā vietā, un tādēļ arī Kalna svētrunā šajā sarakstā ar visām tām lietām, kuras Jēzus uzskaita, šī garā nabadzība ir pirmajā vietā. Garā nabags ir pirmajā vietā Jēzus sarakstā. Bet ko tad nozīmē garā nabags? Agrāk es domāju, tas ir tie cilvēki, kuri nav garīgi attīstījušies pilnvērtīgi. Nē. Tas arī nav lēnīgs, flegmātisks cilvēks, garā nabags. Tas arī nav bailīgs cilvēks. Stiprie garā un tad tie, kuri ir bailīgi. 

Bet kāds tad ir garā nabags? Kādi ir nabagi? Tādi, kuriem nav ar ko lepoties. Tādi, kuriem ir tukšas rokas. Tāpēc ir vērts paskatīties to vardu – nabags. Ko viņš vispār nozīmē, no grieķu valodas tas vārds ir tohos. Un patiesībā šis vārds nozīmē – ubags. Ubags. Tā ir pati zemākā forma. Burtiski tas nozīme, darbības vārda formā, sarauties, savilkties kāda priekšā. Tā savilkties kā dara ubagi, kad viņi nosēžas uz ielas un viņi noliec galvu, jo viņiem ir patiesībā kauns par to, kādā stāvoklī viņi ir. 

Bet grieķu valodā ir vēl kāds vārds, un tas ir vispopulārākais vārds, kas tiek izmantos vārdam nabadzība – un tas vārds nozīmē tādu nabadzību, ka tev ir jāstrādā dubultslodze, lai tu savilktu galus un, lai tu varētu izdzīvot. Tu esi tik nabadzīgs, ka tev jāstrādā divos darbos un tev dienu un nakti ir jāstrādā, jāstrādā, lai tev būtu no kā dzīvot. Citiem vārdiem, tu raujies sviedros. Bet šeit, Jēzus vārdos, runa ir par ubagu. Un kā atšķiras šīs divas nabadzības. Kā viņas atšķiras? Ar to, ka ubags tikai izstiepj roku un gaida uz žēlastības dāvanu. Un es ceru, ka jūs jau redzat to domu, ko Jēzus šeit mēģina pateikt. 

Atceraties, to ko es pagājušajā reizē, ievadā stāstīju – Kalna svētruna savā ziņā ir kā cikls. Jēzus sāk ar šiem nosacījumiem, Jēzus sāk ar to, ka tev jābūt garā nabagam. Un tad, kad Viņš nonāk līdz beigām, Viņš saka – ieejiet šaurajos vārtos. Viņš aicina ieejiet. Un tad rodas jautājums – bet kā es varu ieiet? Tu atkal atgriezies atpakaļ pie sākuma – tev ir jākļūst par garā nabagu. Tikai garā nabagi ieiet par šaurajiem vārtiem. Un tā nu parastais nabags, tas kurš raujas sviedros, viņš tik skraida apkārt savā dzīvē un mēģina izdarīt visu. Viņš saka – man to vajag, man vajag to glābšanu! Un tāpēc es centīšos pats to nopelnīt, es darīšu visu, lai es Dieva acīs būtu labs. Es mēģināšu to saviem spēkiem izdarīt. Un viņš raujas sviedros, lai to panāktu. 

Viņš saka – jā, glābšana varbūt ir caur žēlastību, bet man ir jāpieliek sava daļa. Un ar savu raušanos, patiesība, ar visu šo steigu, ar visu to, ko viņš mēģina izdarīt, viņš pat nepamana šauros vārtus. Viņš tik ātri dzīvo, viņš nepamana pat šauros vārtus. Bet ubags izdara pretējo. Viņš saka – man to vajag, bet es to nespēju. Bet man to vajag! Bet es to nespēju! Un viņš apstājas un viņš nokrīt ceļos un viņš izstiepj roku. Un tad pēkšņi viņš saņem to, ko viņš gaidīja. Un varbūt ne tikai, kad viņam kāds ieliek kaut ko rokā, bet nokritis uz ceļiem viņš ierauga šauros vārtus. Kāds ir teicis – šaurie vārti ir ne tikai šauri, viņi ir arī zemi. 

Un ieiet pa viņiem var tikai uz ceļiem. Bet viņi ir ne tikai zemi, ka viņos var ieiet, bet arī tikai ieraudzīt viņu var tikai tad, kad tu esi uz ceļiem. Kad tu esi apstājies, kad tu esi nokritis uz ceļiem. Stāvot kājās viņi nav redzami. Kur nu vēl skraidot apkārt. Un tad, kad tu esi nokritis uz ceļiem un tu viņus ieraugi, tur aiz tā krūma, tur apakšā. Tajā lielajā mūrī, tie mazie vārti. Tad tu atceries Jēzus vārdus, kad Viņš teica – maz ir to, kas atrod tos šauros vārtus. Maz ir to, kuri ir kļuvuši par šādu ubagu. 

Jo mūsdienās Evaņģēliju sludina citādāk. Mūsdienās ir populāri vadīties pēc pragmatisma principa. Pragmatisms nozīmē to, ka kura metode parāda vislabākos rezultātus, tā acīmredzami ir vislabākā metode. Tā metode, kura visvairāk dabūs cilvēkus iekšā baznīcā, tā acīmredzot ir vislabākā metode. To sauc par pragmatismu. Un šī metode strādā tirdzniecībā, tās strādā marketingā, tā strādā biznesā, uzņēmējdarbībā. Vardu sakot, tā strādā pasaulē. Bet kristietība nav un nekad nedrīkst būt kritērijs. Skaits? Nav svarīgi. Svarīgi ir tikai skaidra vēsts. 

Piemēram, puritāņi, tie kuri pēc Lutera turpināja reformāciju, Anglijā un Amerikā, viņi braukāja pa ciematiem, Anglijas pilsētām un sludināja Dieva vārdu. Un viņiem nekad nebija rezultātu vērtēšana pēc tā, cik daudz cilvēki atsaucās. Cik daudz cilvēki nāca priekšā vai cik daudz cilvēki, it kā kļuva par kristiešiem. Bet viņiem izdošanās tika saukta tajos gadījumos, kad viņi zināja, ka mēs esam skaidri pasnieguši Evaņģēliju. Tādu, kādu Jēzus to pasniedza. 

Bet šodien mēs, arī baznīcās, mēģinām vairāk darboties tā kā tirdzniecībā. Atstrādājam savu tehniku, esam pārliecinoši, neizrādām vājo pusi, tad kad mēz prezentējam kristietību. Runājam tikai par pozitīvo un tādā veidā mēģinām pārdot savu preci. Un tā nu mēs mācāmies no veiksmīgajiem uzņēmējiem, rīkojam konferences, kurās mēs klausāmies, kā šie pasaulīgie veiksminieki stāsta. Izmantojam viņu marketinga stratēģijas pēc tam baznīcās, jo redzi, viņas taču ir pierādījušas sevi. Un tad draudze sāk viņas pielietot un jā – tiešām strādā, paskaties, cilvēki nāk, cilvēki sāk nākt ar vien vairāk. 

Bet, līdz ar šo, ar šo pasaules domāšanas veidu, baznīcā ienāk arī šī lepnā mentalitāte, šī veiksminieka, kas tik ļoti atsvešina no garā nabaga mentalitātes. Un runāt par pazemību, par garā nabadzību, tas kļūst ar vien nepopulārāk. Un, es jau minēju pagājušajā reizē, cik nav grāmatu par to, kā celt savu „es”, savu ego. Kā būt kaut kam. Formulas un n-to punktu saraksti, kam man jāiziet cauri, kā pacelt sevi uz nākamo līmeni. Bet pamēģini uzrakstīt grāmatu par to, kā „nebūt nekam”. Kā būt nullei. Kā būt garā ubagam. Tik nepopulāri. 

Un, tādēļ arī tik maz tur nonāk. Uz ceļiem, pie šiem šaurajiem vārtiem. Un tomēr, tas ir vienīgais ceļš pie Dieva. Vispirms tev ir jākāpj lejā, lai tu varētu kāpt augšā. Vispirms tev ir jānokrīt ceļos, lai tu varētu pēc tam tajā kalnā uzkāpt, ko Jēzus parāda. Vispirms tev ir jākļūst par ubagu, lai tu varētu ieiet ķēniņu Ķēniņa Valstībā. Un, jūs redzat šo kontrastu, ka tur, kur Jēzus māca, un vienalga, vai šeit vai visur citur, Viņš vienmēr rāda šo kontrastu. Tevī kaut kam ir jānomirst, lai kaut kas jauns izveidotos. 

Simeons Lūkas 2 par Jēzu saka šādi -  „Redzi, Viņš ir likts, lai daudzi Izraēlā kristu un daudzi celtos.” Lai daudzi kristu un daudzi celtos. Tev vispirms ir jākrīt, lai tu vari celties. Tev vispirms ir jāizlej vecais vīns, lai tu vari ieliet jaunu vīnu. Tev vispirms jāmet tā sēkla zemē, viņai ir jānomirst, lai var izaugt šis jaunais stāds. Vienmēr vispirms ir lejā un, tad tikai ir augšā. Bet mūsdienās runāt par to lejā – nē, nē. To nevajag, tas cilvēkiem nepatīk. Viņi grib uzreiz augšā. Viņi grib izlaist to „lejā”, viņi uzreiz grib būt augšā. Un tā nu arī baznīcā ir daudz kristieši, kuri augšā. Mēs uz viņiem paskatāmies – jā, viņi ir augšā, viņi ir pie tiem pārējiem kristiešiem. 

Bet vai tu esi bijis arī tur lēja? Jo , tas kurš nav bijis lejā, tas arī nenovērtēs nekad Dieva aicinājumu. Jo viņš ir pašpietiekams, viņam pietiek ar to, kas viņš ir. Tas ir kā tas ķēniņš, kurš sagatavoja mielastu un aicināja visus tos augstos viesus, bet šie augstie viesi to nenovērtēja. Tādēļ viņš teica – labi, ejiet pa visu zemi un meklējiet ubagus. Meklējiet ubagus, jo viņi novērtēs to. Viņiem nav nekā, tādēļ viņi novērtēs. Kad ubagi saņēma šo aicinājumu, viņi bija laimīgi. Viņi bija laimīgi. Laimīgi, jūs garā ubagi. 

Jesaja 57:15 Dievs saka – „Es dzīvoju augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars.” Tādēļ, visi kristieši, visi jaunpiedzimušie kristieši ir šādi. Tie, kuri ir kristieši, viņi ir izgājuši cauri šim. Un tikai tad pacēlušies tur, kur viņi šobrīd ir. Paskatieties uz Gideonu – tad, kad Dievs viņam dod uzdevumu, viņš atbild – nē, tas ir neiespējami! Es esmu no zemākās cilts, zemākās ģimenes. Vai Mozus, kad Dievs viņu aicina, viņš saka – nē, es nemāku runāt, man ir grūta valoda, neveikla mēle, es neesmu cienīgs, Kungs! Vai ķēniņš Dāvids, ķēniņš Dāvids, kurš atbild Dievam – kas es esmu, ka Tu nāc pie manis!

Vai Jesaja, kurš Dieva priekšā ir satrieks, viņš saka – ak, es vīrs ar nešķīstām lūpām. Es neesmu Tevis cienīgs, Kungs. Vai arī Pēteris, tas draudzes dibinātājs, pēc dabas pašpārliecinātais, ekstravertais līderis. Viņš saka Jēzum – atkāpies no manis, jo es esmu grēcīgs, es neesmu Tevis cienīgs. Vai Pāvils, kurš ir lielākais starp apustuļiem, viņš saka – es esmu lielākais starp grēciniekiem! Un Pāvils nebija visu dzīvi tāds, viņš sākumā, agrāk atzina – es esmu, es biju nevainojams bauslības likuma priekšā, es biju īsts farizejs. Un viņš bija īsts farizejs, līdz viņš kļuva par garā ubagu. Atzīstot, ka tas viss bija nīcība. 

Bet visvairāk no šiem visiem, par kuriem varam lasīt, to parādīja pats Jēzus. Viņš, Dievs būdams, nokāpa lejā, kļuva par cilvēku, uzņēma uz sevi grēcīgās miesas līdzību un teica – es pats neko nespēju, es nerunāju no sevis, es nedaru, to ko es daru, no sevis. Bet Tēvs caur mani to dara. Un tā izskatās, kad cilvēkā nav lepnuma, pašpietiekamības un paštaisnības. 

Kādi no jums teiks, Markus, labi, bet mēs saprotam, ka vajag caur žēlastību nevis darbiem. Mums tas ir skaidrs. Bet ļaujiet man jums uzdot jautājumu – ja jūs šodien stātos Dieva priekšā, ja jums šodien būtu jāstājas Dieva priekšā, kas būtu tava drošība, ka tu tiešām tiksi izglābts? Un šis ir reāls jautājums. Es šo jautājumu esmu uzdevis dažādiem cilvēkiem, kristiešiem un es iesaku arī jums, kad jūs runājiet ar cilvēkiem un jūs vēlaties, lai viņš nodefinēt, kam tad viņš tic galu galā. Uzdodiet viņiem šo jautājumu. Un kādi man ir teikuši – mana drošība ir tajā, ka es būšu spējis nodzīvot līdz savām dzīves beigām kā kristietis, nebūšu atkritis, būšu palicis kristietis līdz beigām. Citi saka – es būšu kalpojis Dievam savā dzīvē. 

Bet šīs atbildes patiesībā pasaka to, ka tomēr maziņš procents ir atkarīgs no manis pašā. Un ja jau tas ir atkarīgs no manis paša, tad jau tas ir mans nopelns. Un ja tā ir un, ja tu arī tā domā, tad patiesībā man ir jāsaka – tu esi bīstamā stāvoklī. Jo tas nav garā ubags. Tas ir tas nabags, kurš raujas. Un ziniet, pasaulē ir trīs veida cilvēki – ir tie cilvēki, kuri netic Dievam un, tad ir tie cilvēki, kuri tic Dievam, bet viņi tic arī sev. Kaut vai par vienu procentu, kaut vai par dažiem procentiem, bet viņi tic sev. Man tas ir jānotur, man ir jādara kaut kas Dievam, man ir jāsaglabā sava ticība, kaut vai. Un tad trešā grupa ir tie, kuri tic Dievam un netic sev. Un tikai šie trešie ir patiesie kristieši. Tikai šie trešie ir garā nabagie, kuri nespēj ticēt sev pašiem, saviem spēkiem. 

Un līdz ar to, patiesībā, visā pasaulē ir tikai divas reliģijas – ir tās reliģijas, kuras māca – tev pašam ir jādara, jānopelna Dieva acīs, kaut vai viens procents tikai, bet tev ir jānopelna. Tev ir jādara. Un šīs reliģijas ir iesaiņotas dažādos iepakojumos, gan visādi svešie – budismi, hinduismi, bet arī tie, kuri bieži vien, kur ir pateikts lielais virsraksts – kristietība, kuri māca, ka man ir jānopelna. Ziniet, katolicismam ir vienā kanonā rakstīts, ka tas, kurš māca, ka glābšana ir tikai caur žēlastību vien un ne caur kāda cilvēka, papildus ieguldījuma, tāds cilvēks, lai ir lāsts. To māca katoļu baznīca. 

Un tā nu šīs visas reliģijas ir viena, bet otra reliģija ir garā nabago reliģija. Tā patiesā kristietība, kura pasaka – es esmu glābts žēlastībā vien. Šis vārdiņš vien. Žēlastībā vien. Un tāpēc, tad, kad bija reformācija, tad Luters teica – jā, katoļi, jūs sakāt, ka jūs arī mācat it kā žēlastībā, bet katoļi teica – nē, bet mēs neliksim to vārdu vien. Mēs nepiekrītam šim vārdam vien. Bet patiesā kristietība to māca. 

Tātad, ja tu stātos Dieva priekšā, tad tava vienīgā cerība ir tas pagātnes notikums Golgātā, tā ir vienīgā cerība, kam tu vari uzticēties. Un tai tev ir jāuzticas uz visiem 100%. Jo mana rīcība, viņa ir mainīga, kaut vai tas viens procents. Tādēļ es nepaļaušos pat uz to. Bet šis notikums pagātnē, kad Kristus nomira, tas ir nemainīgs. To neviens vairs nevar atcelt un tāpēc, manai visai cerībai, visiem 100% jābūt uz to. 

Labi, tad kā mēs varam kļūt par garā ubagu? Un es vēlos īpaši adresēt šo jums, kuri esat otrās, trešās, ceturtās paaudzes kristieši. Jo pirmās paaudzes kristieši, viņi zina no kā viņi ir atgriezušies, viņi ir redzējuši to grēku savā dzīvē. Un viņi zina, no kā es esmu atgriezies. Bet mēs, kuri esam uzauguši kristīgās ģimenēs, mēs esam uzauguši, bieži vien, tādā kā siltumnīcā. Un, ja mēs runājam par grēku nožēlu, mēs pat īsti nezinām, reizēm – kādi grēki, es taču neko neesmu patiesībā darījis. 

Tādēļ jautājums – kā kļūt par garā nabagu. Pirmkārt, tad ir jāuzdod jautājums – kas tad ir tas, kas garā nabagu nostumj uz tiem ceļiem. Un atbilde ir – tā ir grēka nasta. Tādēļ, atzīsti savu grēcīgumu. Bet otrās, trešās, ceturtās paaudzes kristieši teiks, bet kā es varu to atzīt, kā es varu sajust? Skaties uz Dievu, skaties uz Viņa svētumu. Jo, tad, kad tu redzēsi Dievu, tu redzēsi arī sevi, savu netīrību. Visā Bībelē tie cilvēki, kuri ir redzējuši Debesis, un tie ir tikai daži, uz vienas rokas pirkstiem uzskaitāmi, viņi visi bija vienkārši satriekti. Un viņi par šiem notikumiem runāja ļoti, ļoti lielā pazemībā. Jo, tad, kad Dievs tev ir blakus, tu sevi ieraugi, tā Dieva gaismas apgaismots, tu redzi kāds tu esi īstenībā. Un tu redzi to kontrastu starp Viņu un tevi. 

Un, tādēļ arī es neticu tiem stāstiem, tām grāmatām, kur kādi ir bijuši debesīs, atgriezušies un, tad raksta grāmatas un raksta to tik viegli, par to runā , it kā tas būtu tāds vienkāršs notikums bijis. Pilnīgi pretēji tam, kas ir šeit. Tātad, skaties uz Viņu. Bet kā? Kā es varu skatīties uz Viņu? Skaties caur Dieva Vārdu. Studē to un mēģini skatīties uz tām lietām, ko Dievs saka, cik daudz Viņš runā par to, kā Viņš ienīst grēku. 119.Psalmā ir vārdi – Es turu tavus Vārdus, es turu Tavu, Dieva Vārdu, savā sirdī, lai negrēkotu pret Tevi. Tātad, skaties uz Viņu. 

Man pašam ir dzīvē bijis tā, ka es agrāk domāju, piemēram, laulības pārkāpšana – pasaule māca, ka tā ir viegla lieta. Pieej tam viegli.. Bet tad, kad tu lasi Bībeli, tad tu redzi ar vien vairāk, cik Dievam šī lieta, patiesībā, riebjas, cik ļoti Viņam tā riebjas. Un tu to redzi Vecajā Derībā un Jaunā un, dažreiz, pat liekas, kāpēc ir tik liels uzsvars uz to. Man tas ir devis, man tas ir iemācījis tieši arī to grēka formu, cik uzmanīgam ir jābūt. Tāpēc, studē Dieva Vārdu un tu redzēsi tās lietas, kurām Dievs liek uzsvaru. 

Bet, kas vēl – kā kļūt par garā nabagu? Lūdz Dievu, lai Viņš tev dod salauztu garu. Salauztu sirdi. Jo, ko dara ubags visu laiku? Viņš lūdz. Viņš visu laiku lūdz. Lūdz arī tu un Dievs tev dos un Viņš tevi neatstums. Tātad, tu vēlies kļūt garā nabags? Skaties uz Dievu, lai tu redzi sevi patiesu, tāds, kāds tu esi un lūdz Viņu, lai Viņš tevi padara tādu. 

Vēl viens jautājums – kā es zinu, es esmu lūdzis, es esmu tam gājis cauri, kā es zinu, ka es esmu garā nabags? Un te es tev varētu dot sarakstu ar desmit punktiem, kurus tu vari pārbaudīt, bet es došu tikai vienu, jo tā, patiesībā, ir atslēga un pamats visam. Kā es zinu, ka es esmu garā nabags? Tādā veidā, ka es apzinos, ka es neko neesmu pelnījis. Es neko tāpat neesmu pelnījis. Un, ka es dzīvoju ar attieksmi, ka es neko neesmu pelnījis, jo es taču visu esmu saņēmis žēlastībā. Tāpat, kā ubags. Viņš visu ir saņēmis kā dāvanu un nekas nav bijis viņa nopelns. Tad, kā es vēl varu teikt, dzīvei cauri ejot, ka es būtu pelnījis to vai pelnījis šito. Es būtu pelnījis no cilvēkiem uzmanību, vai pelnījis atvainošanos. Es neesmu neko pelnījis. Un šī attieksme nozīmē, ka tevī nomirst tavs „es”. Un tas kļūst pēc tam redzams arī tavos darbos. 

Labi, pēdējais jautājums. Ko Jēzus saka, kādēļ garā nabagi ir laimīgi? Kādēļ? Trešajā pantā mēs lasām – Jo viņiem pieder Debesu Valstība. Bet, kas tad ir Debesu Valstība? Kas ir Debesu Valstība? Patiesībā, tas ir tieši tas pats, kas Dieva Valstība. Tikai Matejs, kā jau es iepriekš esmu minējis, viņš raksta jūdiem un jūdi nedrīkstēja lietot vārdu „Dievs”. Tādēļ, viņi vienmēr lietoja, tādēļ Matejs vienmēr lietoja Debesu Valstība. Bet tas ir tas pats, kad Dieva Valstība. 

Bet, kas tad ir Dieva Valstība? Ja jums kāds jautātu - kas ir Dieva Valstība, ko jūs teiktu? Patiesībā Dieva Valstība sastāv no trīs daļām. Pirmā ir neredzamā Dieva Valstība, kura jau ir starp mums. Jēzus saka – Viņa tagad ir starp jums. Ar manu atnākšanu Viņa ir starp jums. Otrā ir – Mūžībā, Debesīs, kad mēs būsi. Tā ir Dieva Valstība, tajā mēs dzīvosim un tas ir tas, kas mūs sagaida galā. Un trešā ir tā tūkstošgadu Miera valstība, tā redzamā Dieva Valstība, kas būs reiz, šeit virs zemes. Un tā nu ir šīs trīs daļas un šis pants attiecās uz visām trim. Laimīgi jūs, garā nabagie, jo jums pieder... Viņš saka nevis nākotnē tikai, Viņš saka tagadnē. Jo viņiem pieder Debesu Valstība. Tev pieder šī iekšējā, neredzamā glābšana. 

Bet tev piederēs arī pārējie, nākotnē. Tev piederēs arī Mūžīgā dzīvība Debesīs un, ja mēs pastudējam, ko Jēzus un Vecajā Derībā, kas tiek teikts par Dieva Valstību šeit virs zemes, tad mēs īstenībā redzam, pat arī kristieši būs tie, kuri, tad, kad Jēzus atgriezīsies un nodibinās uz tūkstoš gadiem Savu Valstību šeit, redzamā formā, viņi būs tie, kuriem piederēs šī zeme. Un mēs varam teikt, kur ir redzēts, ka ubagiem kaut kas pieder. Bet Jēzus saka – garā ubagiem pieder Dieva Valstība un reiz viņiem piederēs viss. 

Pirms nepilna gada, gar Nigērijas krastiem brauca kāds kuģis ar divpadsmit vīriem. Un uznāca liela vētra un kuģis nogrima, līdzi paraujot visus divpadsmit vīrus. Vētra bija tik liela, ka tikai trešajā dienā nirēji devās lejā, lai izceltu šos līķus. Un kuģis bija nogrimis ar kājām gaisā, tādēļ nirējiem bija jānirst līdz pašai lejai, līdz dibenam, un tad jānirst uz augšu, lai tiktu iekšā kuģī. Un, kad viens no šiem nirējiem iepeldēja kuģī, tad pēkšņi viņu sagrāba kāda roka. Un tas ir redzams arī youtubā, video jūs to varat arī noskatīties, tas ir patiess stāsts. Jo, izrādās kāds bija izdzīvojis kuģī. Un tas bija kuģa pavārs. Kuģa sagāšanās dēļ, bija iegājis gaisa burbulis un nostājies telpā, kurā bija šis pavārs.

Tā nu viņš pilnīgā tumsā, aukstumā un tikai ar coca colu, kā liecībā ir teikts, viņš trīs dienas tur nodzīvoja. Un tad, kad viņu izglāba, viņš teica – „Es sapratu, ka es miršu un pats neko nespēšu vairs izdarīt. Es lūdzu tikai Dievu un teicu – ja miršu, labi, Kungs, bet, k aizdzīvošu, arī labi. Un, tā nu es slavēju Dievu un, tad es aizmigu un, tad es pamodos un turpināju slavēt Dievu. Jo Dievs bija izdarījis jau savu daļu, ka es vispār atrados tajā burbulī. Un tā nu man atlika tikai gaidīt uz Viņa žēlastību.”

Jā, un tad notika tas brīnums, ieradās šis nirējs, šis cilvēku zvejnieks. Un, ja pavārs būtu ticējis saviem spēkiem un centies izglābties, tad viņš būtu iegājis drošā nāvē. Jo viņam būtu jānopeld pavisam lejā, pa tumsu līdz kuģa un jūras dibenam un, tad jāpeld augšā un, tas viss jāizdara ar vienu elpu. Tas ir neiespējami. Tas kuģis ir tā kā tas kalns, kurš ir pretējā virzienā, bet kuram uzkāpt, šim pavāram, bija neiespējami. Un, tā nu šis vīrs atzina, ka es pats neko nespēju sev palīdzēt un tikai izstiepu roku kā ubags. Un ļaujiet man noslēgt ar Čarlza Sperdžena vārdiem – „ Dievs palīdz tiem, kuri nespēj palīdzēt paši sev.” 

Lūgsim Dievu. 

Mīļais Debesu Tēvs. Kungs, paldies, ka Tava, Tavs domāšanas veids ir tik atšķirīgs no mūsējā. Paldies, ka Tavs Vārds, Kungs, to atklāj. Kungs, lūdzu dod un uzrunā, Kungs, katru no tiem, kuri lasa un dzird šos vārdus, Kungs, ka viņi ilgotos būt garā nabagi. Un, lai katrs, kuram Tu nostātos priekšā, Kungs, un uzdotu jautājumu – vai tu neesi redzējis, kur ir tas garā nabags? Ka katrs no viņiem atbildētu – Es tas esmu. Kungs, lūdzu, uzrunā katru. Paldies Tev, par to milzīgo žēlastību, Kungs, ka Tu visus 100%, ka Tu visu glābšanu esi mums devis, Kungs. Lai Tev slava un pateicība par to! Āmen.