#3 Laimīgi apbēdinātie

"Laimīgi apbēdinātie, jo viņus mierinās." — Mateja evaņģēlijs 5:4

Svētrunas noraksts

Man arī ir prieks jūs visus sveikt, šajā dienā, šeit Vīlandē. Mēs jau sākot ar Pirmo Adventes svētdienu Vīlandes draudzē, apstājamies pārdomās pie vārdiem, kas ir rakstīti Mateja evaņģēlijā. Šobrīd esam pie Kalna svētrunas un man ir prieks par to labo sākumu, kur mēs ļoti tā dziļi, plaši varējām apskatīt šīs Kalna svētrunas ievadu. Un arī pirmo no šiem „Laimīgie garā nabagi, jo tiem pieder Debesu Valstība.”

Šodien mēs apstāsimies pie nākošā, kas ir rakstīts Mateja evaņģēlijā 5.nodaļa 4. pantā. Jūs varat atvērt savas Bībeles, kurš pants skan tā – „Laimīgi apbēdinātie, jo viņus mierinās.” Tas ir jaunais tulkojums. Tās Bībeles, kas jums vairākumam ir uz soliem, ko jūs lietojat, tur ir – „Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti.”

Mēs jau aplūkojot Mateja evaņģēliju apstājāmies pie tā, ka Matejs Jēzu rāda kā Ķēniņu, kā Ķēniņu, kurš valda un kā Ķēniņu, kuru ir jāpielūdz. Un tad, kad mēs lasām, ka Jēzus runāja, kalpoja, dziedināja, aizskāra cilvēkus, Viņš vienmēr uzsvēra, Debesu Valstība ir tuvu. Atgriezieties no grēkiem. Un Kalna svētruna, pie kā tagad esam apstājušies, ir šīs Debesu Valstības principi un likumi. Un mēs jau domājam par to, ka runājot par Debesu valstību, cilvēki ļoti dažādi par to domā. Ir cilvēki, kuri saka – Nu, tas ir kaut kas mistisks, tas ir tāds baznīcas termins, jēdziens, tas ir kaut kas izdomāts. Ir kādi, kas saka – Nu, Debesu Valstība ir reāla Valstība, bet tur Debesīs, bet tas šodien neattiecas uz mums, kas dzīvojam uz šīs zemes. 

Bet, kad mēs domājam un lasām, ko Jēzus saka par Debesu Valstību, mēs ieraugām pavisam ko citu. Jo, Jēzus runā par Debesu Valstību kā reālu Dieva klātbūtni, ko mēs kā Viņa ļaudis arī reāli piedzīvojam. Un tu, šodien atrodoties šeit, tu atver Svētos Rakstus, tu tos lasi, tu no tiem mācies, tev ir iespēja to pieņemt, tev ir izaicinājums to izdzīvot savā dzīvē un tu reāli vari piedzīvot Debesu Valstību savā sirdī. Par to, iepriekšējās reizēs, arī Markus runāja. Un pagājušajā reizē viņš to arī īpaši uzsvēra – tikai tad, kad tu pazemojies, kad tu noliec savu lepnumu, kad tu lūdz, tikai tad tu vari ieraudzīt šos šauros vārtus, kas tevi ieved šajā Debesu Valstībā. 

Man jāsaka tā, ka man tas ir liels izaicinājums domāt par šo Jēzus Kalna svētrunu. Izaicinājums tāpēc, ka kādus 25 gadus atpakaļ, mācoties sludināšanas lekcijās, Kalna svētruna bija mana diploma darba tēma. Bet ziniet, ir tā – ir pagājuši 25 gadi, vairākas reizes esmu pārcēlies no vienas vietas uz otru, līdz esmu nonācis šeit Vīlandē, un man vairs ir saglabājusies tikai pirmā lapa no mana diploma darba. Un es tā mēģināju paskatīties, nekas man neiznāca, bet tad es atcerējos to laiku, kad es rakstīju šo diploma darbu, un es šodien domāju -  ja būtu tādi apstākļi, tādas iespējas, kādas ir šodien, es droši vien rakstītu pavisam, pavisam savādāk. 

Kad mēs lasām Jēzus Kalna svētrunu, tad man gribētos, lai mēs savu uzmanību vēršam uz to, ka Jēzus runā par ļoti konkrētām lietām. Un, ka tas, ko Jēzus saka, tie nav tikai tādi spēcīgi vārdi, par ko mēs varam vienā mirklī tā sajūsmināties un varbūt pat aplaudēt. Jēzus soli pa solim parāda, ka Debesu Valstības realitāte var kļūt arī par tavu un manu realitāti. 

„Laimīgi apbēdinātie, jo viņus mierinās.” Kad mēs runājam par mūsu dzīvi, tad viena no lietām, ar ko mēs diezgan bieži sastopamies un varbūt pat visbiežāk, ir tas, ka mēs dzīvē piedzīvojam šīs bēdas. Un, tad kad mēs sarunājamies, tad mēs par tām stāstām. Un, droši vien, mēs neatradīsim nevienu cilvēku, kurš bez šīm bēdām, sāpēm, ciešanām savā dzīvē būtu izticis. Redziet, tāda dzīve kādreiz bija. Par to mēs varam lasīt Bībelē, tā dzīve tāda bija līdz brīdim, kad cilvēks krita grēkā. Un Bībele runā par to, ka līdz tam bija šī dzīve tur, Dieva radītajā pasaulē, bez šīm sāpēm un skumjām. Bez šīm traģēdijām un katastrofām. 

Bet tālāk, tālāk jau no piedzimšanas līdz miršanai, katrs piedzīvo bēdas. Bet cilvēkiem jau tas nekad nav paticis un, tāpēc radās šī filozofija, lai izbēgtu no bēdām, meklē kādu izpriecu. Un to mēs redzam šodien, cilvēki mēģina izbēgt no bēdām meklējot šīs izpriecas, ar ko viņi varētu aizpildīt šo brīdi savā dzīvē. No tā brīža, kad Ieva ieskatījās sava nedzīvā dēla Ābela acīs, cilvēks sāka sajust šīs ciešanu sāpes. Un mēs jau ciešam arī daudzas citas sāpes, un ir lietas, par ko mēs bēdājamies, ir lietas, par ko mēs raudam. Mēs sastopamies ar slimībām, mēs sastopamies ar nepelnītiem apvainojumiem. Cilvēki šodien pasaulē cieš badu. Ir vietas, kur notiek karš un atkal cilvēki sastopas ar ciešanām. Ir dažādas traģēdijas un mēs Latvijā arī nesen piedzīvojām šo Zolitūdes traģēdiju un tā tālāk. 

Tās ir lietas, kas mūs skumdina. Tās ir lietas, kas liek mums raudāt. Un kā jau es sacīju, cilvēks izdomā dažādas metodes, kā no tām izkļūt. Viena no lietām, ko cilvēks saka – man nebūtu nekādu skumju un bēdu, ja man būtu pietiekoši naudas. Un cilvēks domā, kā kļūt bagātāks. Bet ziniet, krieviem ir tāda laba filma ar ļoti pamācošu nosaukumu – „Bagātie arī raud”. Un it kā jau, mēs kā cilvēki, saprotam, ka ne jau nauda nes laimi, bet kaut kur mūsos vienmēr iekšā ir šī doma – nu, ja man būs vairāk, tad tā iespēja justies laimīgākam man būs augstāka. 

Vēl, kā mēs cenšamies izkļūt no šīm skumjām, no bēdām, ir, ka mēs cenšamies aizmirst vai vienkārši ignorēt bēdas. Un, te nu ir jāsaka, ka droši vien, mēs katrs šo metodi, kaut reizi, būsim pamēģinājuši. Nu, mēs pagriežam galvu projām, cenšamies nedomāt. Cenšamies domāt citādas domas un, ja mēs ieraugām, varbūt, kāda cita bēdas, arī tad mēs pagriežamies projām. Sakām, nu priekš kam man vēl kāda cita problēmas uz sevi uzņemties. Bieži vien, cilvēks mēģina aizbēgt no bēdām, mēģinot sevi atslēgt no realitātes. Alkohols, narkotikas. Dažādas citas lietas.

Cilvēks vienmēr ir gribējis aizbēgt no bēdām. Bet tad, kad mēs atveram Bībeli, tad mēs sastopamies ar šiem savādiem vārdiem, kur Jēzus saka, ka bēdas var tevi darīt arī laimīgu. Laimīgi apbēdinātie... Un, te nu gribu apstāties un gribu pajautāt šo jautājumu un gribu, lai mēs katrs par to drusku padomājam – cik jūs ticat šiem vārdiem? Cik mēs šodien ticam šiem vārdiem, ka cilvēks var justies laimīgs arī raudot vai bēdājoties? 

Mēs jau varam dot šo pareizo atbildi. Ja, es sevi saucu par kristieti un, ja tā saka Jēzus, tad jau tā ir. Bet cik, šie Jēzus sacītie vārdi ir reāli mūsu dzīvē? Kā mēs, pa tiešām, varam tos izdzīvot un piedzīvot? Ja mēs gribam būt godīgi, tad mums ir diezgan grūti šiem vārdiem piekrist. Jo arī ticīgs cilvēks, tāpat ciešs, arī ticīgam cilvēkam tāpat sāp, arī ticīgs cilvēks tāpat sēro, arī ticīgam cilvēkam bēdas ir viņa dzīves sastāvdaļa. Bet jautājums jau vienmēr paliek un to mēs uzdodam atkal un atkal – kāpēc mēs to piedzīvojam? Kā apbēdināts cilvēks var būt laimīgs? 

Bībele ļoti daudz runā par laimi, par svētlaimi. Un es šodien gribu apstāties pie trīs lietām. Un domāt par to, kur tad apbēdinātie var būt laimīgi. Un es gribu, lai mēs ne tikai to pārrunātu, bet lai mēs vilktu paralēles ar savu dzīvi, lai mūsu dzīvē būtu ne tikai šī kristietības teorija, kur mēs sakām – es zinu, ka Jēzus tā saka. Bet, lai tas reāli varētu izpausties arī mūsu dzīvē. 

Tātad, šīs trīs lietas, kad tavas bēdas, asaras, skumjas tevi aizved pie šīs svētlaimes, pie šīs laimes sajūtas. Apbēdinātie kļūst laimīgi, kad viņi nožēlo grēkus. Apbēdinātie kļūst laimīgi, piedzīvojot dažādus pārbaudījumus. Apbēdinātie kļūst laimīgi, nesot cits cita nastas, bēdājoties kopā ar citiem, līdzi jūtot citiem. Tas pirmais iemesls, kāpēc mums vispār ir bēdas un ciešanas, ir un paliek grēks. Un es jau teicu, ka pirms grēkā krišanas, cilvēks vispār nezināja, kas ir bēdas. Tās sākās tad, kad cilvēks sacēlās pret Dievu. Kad viņš sacēlās pret Dieva iedibināto kārtību un likumiem. 

Un Bībeles pirmajās lappusēs mēs lasām, ka Dievs visu bija radījis pilnīgā harmonijā. Tur valdīja miers, tur valdīja mīlestība, tur valdīja labestība, visos un visur. Bet tikko cilvēks nostājās pret Dievu, viņš saskārās ar šo ļaunumu. Viņš saskārās ar bēdām un saprata, kaut kas ir pazaudēts. Kaut kas nav tā kā bija. Kaut kas man sāk pietrūkt. Arī mēs varam dzīvot, līdz nonākam līdz tam brīdim, kad tu jūti – kaut kas nav kārtībā. Tu vairs nejūties labi. Tu vairs nevari atrast mieru. Kaut kas tev visu laiku gruzd tavā dvēselē. Kaut kas manu dzīvi grauž. 

Un mēs jau vara, meklēt dažādus iemeslus, vainot citus cilvēkus, vainot apstākļus, kuros mēs dzīvojam, bet vienalga, kaut kas nav tā kā vajag. Līdz tu saproti – jā, tas ir grēks. Tas ir, kas ir nostājies starp mani un Dievu. Starp mani kā cilvēku un savu Radītāju. Un, kad tu to saproti, tad tu skumsti. Tas liek tev bēdāties. Tas liek tev raudāt. Redziet, bieži vien, mēs esam tik aizņemti un aizgrābti ar šo cēloņu meklēšanu, ka nemaz neaizdomājamies. Bieži vien, uzskatām to vienkārši par neveiksmi. Un nedomājam par to, cik briesmīgs, savā būtībā ir grēks. 

Un mēs jau cenšamies to kaut kā mīkstināt. Nu, tas jau tikai tāds grēciņš, pārkāpums. Nu, kaut kas man neizdevās, paklupu. Galu galā, visi tā dara, es jau neesmu pats briesmīgākais. Mēs darām visu, lai sevi nomierinātu. Mēs negribam bēdāties. Mēs negribam skumt. Mēs negribam raudāt. Raudāt par savu grēku. Mīļie, mēs varam iet uz baznīcu, mēs varam būt draudzē, mēs varam draudzē darīt dažādas lietas, bet tajā pat laikā, mēs varam nejust šīs bēdas par saviem grēkiem. Redziet, daudzi saka – nu, tad, kad es nācu pie Kristus, tas jau bija daudzus gadus atpakaļ, tad es ieraudzīju, cik es esmu grēcīgs. Es to nožēloju, man dzīve izmainījās, es tagad esmu draudzē, es kalpoju, es apmeklēju dievkalpojumus. 

Bet Bībele saka, ka jo tuvāk tu esi Dievam, jo spilgtāk tiek izgaismota tava dzīve un tu saproti, ka tu joprojām esi grēcinieks, ka tev joprojām ir jācīnās ar grēku savā dzīvē. Apustulis Pāvils, kad viņš jau bija savas dzīves noslēgumā, viņš raksta ļoti zīmīgus vārdus savam garīgajam tēvam Timotejam, 1.Timoteja vēstule 1:15 , viņš saka – „Uzticami un pilnīgi atzīstami ir vārdi, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē glābt grēciniekus.” Un mēs sakām – jā, āmen, tas tā ir! Bet, tad Pāvils tur saka vēl kaut ko, viņš saka – „ ... no kuriem pirmais esmu es.” 

Pie tāda secinājuma nonāk šis dižais Dieva vīrs, apustulis Pāvils, savas dzīves noslēgumā. Kur mēs lasām, ko tikai viņš nav darījis Kristus, Evaņģēlija dēļ. Viņš saprot, es esmu ne tikai bijis grēcinieks, es esmu ne tikai vienkāršs grēcinieks, bet es esmu pirmais, lielākais. Un tas mums rāda, cik svarīgi mums vienmēr būt modriem. Ieraudzīt, ka es esmu grēcinieks, liels grēcinieks. Neskatoties uz savu kristietības stāžu. Grēks joprojām ir manā dzīvē. 

Ziniet, mīļie, tas ir Velna uzdevums, iedvest mūsos šo ilūziju – ar mani jau viss ir kārtībā. Ar mani jau nav tik briesmīgi. Un, bieži vien, mēs šo Velna viltību arī uzķeramies, mēs nejūtam nekādu kaunu, nekādu apbēdinājumu par grēku savā dzīvē. Un tā arī tu nekad nespēj piedzīvot šo patieso, Kristus apsolīto, laimes sajūtu. 

Ziniet, latviešu tautai ir tāda dziesma, ko mēs bieži vien dziedam, un varbūt tādā veidā cenšamies arī sevi nomierināt – Liku bēdu zem akmeņa pāri gāju dziedādams. Redziet, ne jau tas, ka mums kādas lietas pietrūkst, vai tur maza alga, vai slikta veselība, vai ne tik laba valdība, vai mūsu kaimiņi, ne jau šīs lietas neļauj justies mums patiesi laimīgiem. Un Dieva vārds šodien aicina meklēt mūsu bēdu iemeslu grēkā. Laimīgi apbēdinātie, kuriem tiešām ir žēl par grēku viņa dzīvē. Kristus saka –„ ... jo viņus mierinās.”

Ja tu patiesi nenožēlo grēkus, tu nekad nespēsi saprast, ko nozīmē justies laimīgam. Redziet, tā problēma ir tā, ka mēs paši priekš sevis esam izveidojuši tādas grēku kategorijas. Un mēs sakām – nu, tas ir, tas ir liels grēks, nu tur jau man citas iespējas, man ir jānožēlo. Bet, tad tur vēl ir, nu ko mēs sakām – tādi mazāki grēciņi. Nu, ar tiem es kaut kā pacīnīšos, kaut kā es pats tikšu galā. Un , tad vēl – nu, tie jau ir galīgi sīkumi, par to jau vispār nav vērts runāt un domāt. Un tā mēs dzīvojam. Un mēs neskumstam. Un mēs nejūtamies laimīgi. 

Vienkārša lieta, mēs katrs jūtamies šad un tad par kaut ko aizvainoti. Nu, kāds mums kaut ko ne tā pateica, kāds ne tā paskatījās uz mums, kāds kaut ko ne tā izdarīja mums. Un tas viss gruzd mūsos. Mēs paši staigājam piepūtušies, mēs it kā gaidām, ka atnāks un centīsies izlīdzināt šo lietu ar mums, atvainosies mums. Bet, ja nenāk? Mēs turpinām nest šo aizvainojumu sevī. Bet tad, kad mēs saprotam, es šo aizvainojumu taču varu nolikt Dieva priekšā. Es varu justies brīvs no tā, tad mēs patiesi piedzīvojam šos vārdus savā dzīvē – „Laimīgi apbēdinātie, jo viņus mierinās.” 

Jūs atceraties, es jau esmu to pieminējis, ķēniņš Dāvids, Dieva svētīts ķēniņš. Lielus varoņdarbus darīja. Viņa dzīve, lielā mērā, ir parauga cienīga, bet mēs redzam arī, ķēniņš Dāvids grēkoja. Un mēs varētu teikt – nu, viņš milzīgu grēku darīja. Viņš pārkāpa laulību. Viņš nogalināja cilvēku. Un viņš dzīvoja. Viņš ilgi klusēja, centās dažādos veidos to noslēpt. Bet, tad ir viņa dzīvē šis brīdis, kad viņš pa tiešām ir bēdīgs. Viņš ir noskumis. Un viņš nāk Dieva priekšā un saka, mēs lasām 32.Psalmā – „Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti. Svētīgs tas cilvēks, kam tas Kungs nepielīdzina viņa vainu, kur sirdī viltības nevaid.” 

Tālāk viņš saka – „Kamēr es klusēju, mani kauli panīka. Un man bija jāvaid cauru dienu, jo Tava roka smagi gūlās uz mani dienām un naktīm. Mans spēks izkalta kā zeme vasaras bulā.” Bēdas, ciešanas. Bet tālāk – „Tad es atzinos Tev savos grēkos, un neapslēp savas vainas. Es sacīju: Es izsūdzēšu tam Kungam savus pārkāpumus. Un Tu piedevi man manu grēka vainu. Tādēļ, lai ikviens ticīgais Tevi piesauc posta laikā, kamēr Tu esi atrodams. Ja arī lieli ūdeņi veltos, tie viņu neaizsniegs. Tu esi mans patvērums, Tu mani sargāsi briesmās, Tu liksi atskanēt ap mani pestīšanas gavilēm. „Es tevi mācīšu un rādīšu ceļu, pa kuru tev jāstaigā, es par tevi turēšu nomodā savu aci. Neesiet kā zirgi, kā mūļi, kam nav saprašanas, kam iemaukti un laužņi jāliek mutē, kad viņi negrib nākt pie tevis." Bezdievīgajiem ir daudz sāpju, bet, kas uz To Kungu cer, to Viņš ietin savā žēlastībā. Priecājieties par To Kungu, jūs taisnie, un gavilējiet visi, kam ir skaidra sirds!”

Šie vārdi liek mums padomāt, kā ir ar mani? Vai es pa tiešām gribu tikt iepriecināts? Vai es gribu saņemt šo mierinājumu? Un apustulis Jēkabs raksta, Jēkaba 4, 8-10 – „Tuvojieties Dievam un Viņš tuvosies jums. Notīriet rokas, grēcinieki, un šķīstiet sirdis, jūs, kas esat divkoši dvēselē! Bēdājieties, vaimanājiet un raudiet, jūsu smiekli lai pārvēršas vaimanās un prieks bēdās. Pazemojieties Kunga priekšā, un Viņš jūs paaugstinās.” Viņš jūs darīs laimīgus. Tad, kad tu apzinies, savu grēcīgumu, tad, kad tu nožēlo savus grēkus, Dievs apsola – tu saņemsi mierinājumu. Tu jutīsies iepriecināts. Tu jutīsies laimīgs. 

Otra lieta, par ko es gribu domāt, tie ir šie dažādie pārbaudījumi mūsu dzīvē. Mēs jau diezgan bieži sastopamies ar šo sajūtu – ai, tas ir netaisni, tas ir netaisni, ko es piedzīvoju savā dzīvē. Un tādos brīžos mēs, protams, nejūtamies labi. Mēs sakām – nu, ja es apzinātos, ka tas ir taisnīgi pēc nopelniem, tad vēl es to kaut kā paciestu. Bet ja saproti, ka tu to neesi pelnījis, tad tas ļoti sāp. Un mēs varētu jautāt – nu, kāds tam visam sakars ar laimi!? Bet Dieva Vārds saka, ka tu vari šādos brīžos justies laimīgs, bet tikai tad, ja tu māki pareizi reaģēt uz šīm lietām. 

Redziet, mēs jau varam jautāt un parasti jau mēs arī to darām. Kāpēc Dievs pieļauj šādus brīžus manā dzīvē? Ziniet, kad es par to domāju, arī savā dzīvē, tad man tā atbilde ir tāda, ka viens no iemesliem varētu būt tas, ka Dievs grib mūs šķīstīt no lepnības. Dievs grib mūs pasargāt no tā, ka mēs sevi paši kaut kā izceļam, paaugstinām. Un priekš manis, vienmēr šādos brīžos, ir svarīgi paskatīties uz sevi. Un te nu, es mīļie draugi, es gribu jūs lūgt, lai tad, kad mēs redzam – tur, kāda cilvēka dzīvē ir kāds pārbaudījums, nekļūt par ekspertiem šī cilvēka dzīvē un teikt – nu re, Dievs tevi apstādināja. Dievs tev grib teikt, to un to. 

Un mēs nemaz, varbūt, nedomājam par to, ka tieši ar tādām pašām situācijām mēs paši sastopamies savā dzīvē. Un mums ir tik grūti domāt, ja jau Dievs kaut ko citiem grib sacīt, tad Dievs arī man kaut ko grib sacīt caur šo lietu. Jaunajā Derībā mēs lasām šo brīnišķīgo Jēzus stāstu par pazudušo dēlu un mīlošo tēvu. Un, kad mēs lasām šo stāstu, tad mēs redzam, ka dēla, tāda patiesi laimīgā dzīve sākās tajā brīdī, kad viņš ar kaut ko spēja samierināties. Pirms tam viņš to nespēja. Viņš sevi salīdzināja ar citiem, bet tikai tad, kad viņš teica – es celšos un iešu pie sava tēva, lai arī es neesmu cienīgs saukties par viņa dēlu. Tad sākās viņa svētība. 

Redziet, daudzi dzīvo bēdās tikai tāpēc, ka nespēj samierināties. Nes sevī šo rūgtumu, šo aizvainojumu. Un mums jau katram dzīvē ir sava situācija un es aicinu skatīties uz savējo un jautāt – kur Dievs man šodien liek ar kādām lietām samierināties? Mans pieminētais apustulis Pāvils saka ļoti interesantus vārdu, 2. Korintiešiem 12:7, viņš saka, par sevi – „Lai es nepaaugstinātos, īpašo atklāsmju dēļ, man ir dots dzelonis miesā. Sātana eņģelis, lai tas sistu mani, lai netopu iedomīgs.”

Ziniet, tie dažādie pārbaudījumi, protams, ko mēs paši neizprovocējam, ir brīži, kad Dievs grib mums parādīt realitāti. Un tad, kad mēs samierināmies, tad mēs vēl vairāk iepazīstam to, kāds ir mūsu Dievs. Un, jo pazīstamāks ir Dievs, jo vairāk tu piedzīvo šo īpašo svētlaimes sajūtu savā dzīvē. 94.Psalmā no 17-19, mēs lasām – „Ja tas Kungs nebūtu mans palīgs, tad jau sen mana dvēsele dusētu klusēšanas zemē. Katrreiz, kad es domāju: „Mana kāja slīdēs”, tad Tava žēlastība, Kungs, mani saturēja. Kad man ir daudz sirdēstu, tad Tavs mierinājums arvien iepriecina manu dvēseli.”

Un es gribu, lai mēs katrs padomājam, kur mēs esam piedzīvojuši brīžus, kur Dievs mani ir mierinājis un iepriecinājis. Apustulis Pāvils raksta Romiešiem 5 nodaļā, viņš saka – „Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Ar Viņa gādību, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot Dievišķo Godību. Bet ne vien par to, mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība pastāvību, pastāvība cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.” 

Tāpat kā piedzimstot ikviens aug, iegūst pieredzi, kļūst stiprāks. Un ne jau siltumnīcas apstākļos, bet caur dažādām grūtībām, kritieniem, nobrāzumiem, kļūdām. Arī mēs, savā garīgajā dzīvē, ikviens to piedzīvojam. Kāpēc? Lai kļūtu stiprāki ticībā. Un jo stiprāka būs tava ticība, jo laimīgāks tu jutīsies. 

Pēdējā lieta, kur bēdas aizved mūs pie laimes, ir – tad, kad mēs bēdājamies kopā ar citiem. Kad mēs jūtam līdzi citiem. Un tas jautājums šodien, ikvienam no mums – cik mēs esam gatavi ņemt uz sevi cita sāpes, cita bēdas, cita ciešanas? Šodienas pasaulē mēs redzam tik ļoti lielu vienaldzību. Šis varbūt būs tāds provokatīvs piemērs, bet kādreiz vakaros braucot pa Čaka ielu, Pērnavas ielu, tu redzi, tur stāv šīs sievietes, kas pārdod sevi. 

Kā mēs parasti braucam šīm vietām garām? Bieži vien, mūsos ir tāds nicinājums un, es domāju, lielākā daļa, cilvēki, kas tur brauc garām, ar nicinājumu noskatās uz šiem cilvēkiem. Bet, cik daudzi no mums, mēs padomājam, ka tas, ka viņas tur stāv, tās ir viņu sāpes. Tas ir viņu izmisums, viņu apjukums. Un reti, varbūt, to dara ar prieku. 

Redziet, mīļie, ir viegli dzīvot tikai sev. Domāt tikai par sevi. Nedomājot par citiem. Un, tieši tāpēc mēs parasti izvēlamies neapgrūtināt sevi ar citu, vēl citu problēmām. Bet, ja mēs to laužam sevī, ja mēs mēģinām palīdzēt, ja mēs mēģinām just līdzi, tad mēs piedzīvojam šo īpašo laimes sajūtu. Jo vairāk mēs dzīvojam tikai sev, jo mazāk mēs šos laimes mirkļus piedzīvojam. Apustulis Pāvils rakstot Korintiešiem, atkal rakstot par savu dzīvi, saka tā – „Kur ir kāds nespēcīgs un es nebūtu nespēcīgs, kur kāds krīt grēkā un mana sirds nedegtu?” Vareni vārdi. 

Apustulis Pāvils rāda mums piemēru. Viņš saka - kur ir kāds paguris un es neesmu tam blakus bijis. Es vienmēr esmu centies būt blakus, lai palīdzētu kļūt stiprākam. Kur ir kāds, kas krīt grēkā un es būtu pagriezis muguru viņam un teicis, cīnies pats. Es esmu bijis līdzās un rūpējies par viņu. Un, tad nu šis jautājums mums katram – ar ko tu šodien kopā cīnies? Ar ko tu šodien bēdājies, par ko tu šodien iestājies? Varbūt tu esi noslēdzies sevī un redzi tikai sevi, savu pasauli, savas problēmas. Un tev ir pilnīgi vienalga, kas tev notiek blakus. Tu nekad nepiedzīvosi šo svētību, ko dod būt blakus apbēdinātiem.  

Galatiešiem 6:2 mēs lasām – „Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsiet Kristus likumu.” Kāda meitenīte, mamma sūtīja, aizej pie vecmāmiņas apciemot. Aiznes viņai maizīti, ko viņa ir nopirkusi. Vecmāmiņa dzīvoja netālu un meitenīte gāja. Aizgāja ilgu laiku projām. Mamma jau sāka uztraukties, bet viņa pārnāk mājās un mamma viņai jautā - kur tu biji tik ilgi? Nu, es satiku savu draudzeni, viņai, to skaisto lelli, kas viņai bija, kādi zēni vienkārši saplēsa. Un mamma jautā – nu, bet ko tad darīji, tu palīdzēji viņai kaut kā šo lelli salabot? Šī meitenīte noskuma un teica – zini, man nebija tas iespējams, bet tas, ko es varēju, es palīdzēju viņai raudāt. 

Un citreiz, tiešām, ir tā, ka tu neko citu nespēj, kā vienkārši palīdzēt kādam raudāt. Jo, bieži vien, nav iespējams sasmelt izlieto ūdeni, nav iespējams salikt kopā saplīsušo, nav iespējams kaut ko atgriezt atpakaļ. Bet tu vari būt līdzās. Tu vari, šo daļu sāpju un bēdu, ņemt uz sevi un tā palīdzēt. Tas ir apbēdināto mierinājums, kas arī tev liks justies laimīgam. 

Aizvakar, feisbukā, izlasīju vienu ierakstu. Man pazīstams cilvēks, raksta tā – Tagad es saprotu, kādēļ ar Jānīti esam slimnīcā. Dievs pieļauj mums nonākt šādās situācijās un pārdzīvojumos, lai varam būt īstajā vietā. Lai palīdzētu, atbalstītu un iedrošinātu citus. Manā gadījumā Madariņu un viņas bērniņu. Paldies Dievam, kas tik perfekti spēj sakārtot apstākļus, notikumus un cilvēkus. 

Padomā par šīm lietām, kas tavai dvēselei noteikti liek noskumt. Rīkojies, lai tu vari saņemt mierinājumu un šo mierinājumu saņēmis justies laimīgs. 
„Laimīgi apbēdinātie, jo viņus mierinās.” – saka Jēzus. 

Lūsim Dievu. 

Kungs, Dievs, paldies, ka pie Tevis nākot ar savām bēdām Tu mūs mierini, un šis Tavs mierinājums ļauj justies mums laimīgiem. Dievs, mana lūgšana ir, lai tie nav tikai vārdi, ko mēs izlasām Bībelē, bet lai tie ir vārdi, ko mēs katrs piedzīvojam savā dzīvē. Domājot par grēku mūsu dzīvē, Dievs palīdzi mums, Tavā priekšā būt atklātiem to noliekot un saņemot šo piedošanu, justies laimīgi. Kungs, palīdzi, lai tad, kad mēs dzīvē sastopamies ar kādiem pārbaudījumiem, lai, Dievs, mēs spējam ielūkoties savā dzīvē un saprast, ka arī caur tiem, Tu mūs māci. Un to sapratuši, ļauj mums justies laimīgiem. Un paldies, ka mums ir cilvēki līdzās, un mēs redzam šīs viņu bēdas un ciešanas, un, Dievs ļauj mums piepildīt arī to, ka mēs esam blakus viņiem, palīdzam viņiem, mīlam viņus, atvieglojam viņiem šīs sāpes, šīs ciešanas. Un ļauj mums piedzīvot, ka tas dara mūs patiesi laimīgus. To, Kristu, mēs Tavā vārdā lūdzam. Āmen.