#34 Daudzi teiks: Kungs! Kungs!

"Ne ikviens, kas man saka: Kungs, Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara mana debesu Tēva gribu. Daudzi tajā dienā man sacīs: Kungs, Kungs! Vai mēs tavā vārdā nepravietojām? Vai mēs tavā vārdā neizdzinām dēmonus? Vai tavā vārdā daudzus brīnumainus darbus nedarījām? Un tad es tiem apliecināšu: es jūs nekad neesmu pazinis, nost no manis, jūs ļauna darītāji" — Mateja evaņģēlijs 7:21-23

Svētrunas noraksts

 
Man jums šodien jānes kāda nepatīkama vēsts. Reize, kuru droši vien nebūs viegli uzklausīt, bet tāda ir šī Rakstu vieta mūsu Kalna svētrunā. Šo Vēsti ir atnesis pats Jēzus personīgi, tāpēc atvērsim Mateja evaņģēliju un lasīsim no 7:21-23 „Ne ikviens, kas man saka: Kungs, Kungs! – ieies Debesu Valstībā, bet tas, kas dara mana Debesu Tēva gribu. Daudzi tajā dienā man sacīs: Kungs, Kungs! Vai mēs Tavā vārdā nepravietojām? Vai mēs Tavā vārdā neizdzinām dēmonus? Vai Tavā vārdā daudzus brīnumainus darbus nedarījām? Un tad es tiem apliecināšu: es jūs nekad neesmu pazinis, nost no manis, jūs ļauna darītāji." Jēzus šeit iedod kādu ieskatu nākotnē. Tas nav tikai kāds princips vai kāda līdzība, Viņš stāsta to, kas reāli reiz notiks nākotnē. Tāpēc arī šis ieskats ir ļoti satraucošs un es nekautrējos teikt, ka šie ir visnopietnākie Vārdi, kurus Dievs Bībelē ir izteicis. Visnopietnākie Vārdi, kurus pats Dievs Bībelē ir izteicis, jo Viņš runā par cilvēku, kurš savā kristietībā ir aizgājis tik tālu, uzkāpis tik augstu un tomēr izrādās pilnībā kļūdījies. Kāds šoks! Kāds izgāzies plāns. Kādi kļūdaini aprēķini šādam cilvēkam un kādas briesmīgas, mūžīgas sekas. Tā ir ļoti nopietna tēma, tāpēc lūgsim vēl, lai Dievs vada mūs šodien pārdomās.

Mīļais, Debesu Tēvs, paldies par Tavu Vārdu. Paldies, ka tas ne vienmēr ir tikai priecīgs un pacilājošs, Kungs, bet ka Tu esi arī devis brīdinājumus, to Tu esi darījis mīlestībā pret mums. Kungs, es Tev lūdzu, uzrunā īpaši tos cilvēkus, kuri šodien domā, ka ar viņiem ir viss kārtībā, ka šī Vēsts nav domāta viņiem, jo, visticamāk, tā ir domāta tieši viņiem, Kungs. Tāpēc palīdzi mums katram ieklausīties un skatīties uz savu dzīvi. To mēs lūdzam Jēzus vārdā, āmen.

Atskatoties mazliet atpakaļ 13.pantā Jēzus aicināja izdarīt kādu izvēli – ieiet pa šaurajiem vārtiem. Visa šī atlikusī Kalna svētrunas daļa patiesībā ir saistīta ar šo izvēli, jo tagad mēs skatāmies, kādas būs sekas šīs izvēles izdarīšanai. Šajā izvēlē ir tikai divas opcijas un mēs to skaidri redzam visā Kalna svētrunas noslēguma daļā, ir divi vārti – platie un šaurie, ir divi ceļi – platais un šaurais, vieglais un grūtais, ir divas cilvēku grupas, kas iet pa šo ceļu – tie daudzie un tie mazie, divi gala mērķi – pazušana un dzīvība, divi koki – sliktais un labais, divi augļi kokiem – sliktie un labie. Pēc tam būs divi vīri – nejēga un saprātīgais, kuri cels divas mājas un būs divi pamati šīm mājām – būs smiltis un būs klints. Nāks vētra, kura atnesīs divus iznākumus – viena māja sabruks un otra māja pastāvēs. Kā jau es esmu iepriekš minējis, pasaulē ir tikai divas reliģijas, viss ir sadalīts tikai divās daļās – ir kristietība, kas cilvēkam liek atzīt nespēju izpatikt Dievam, paša spēkiem izpatikt, tādēļ viņš saņem glābšanu dāvanā un ir visas pārējās reliģijas, kuras cenšas pašas nopelnīt šo glābšanu – tur ir islams, budisms, hinduisms, bet tik pat labi ir arī kristieši, kuri tic tam, ka viņiem pašiem ir jānopelna glābšana. Šīs reliģijas daļas saliekot kopā mums sanāk plats ceļš, bet Jēzus aicina ieiet pa šaurajiem vārtiem un iet pa šauro ceļu. Kā jau mēs runājām, Viņš saka, ka tas nebūs viegli, nebūs viegli ieiet pa šaurajiem vārtiem. Nebūs viegli vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, jo ir grūti atrast šos vārtus, tādēļ ir jāmeklē, lai vispār viņus atrastu. Maz ir to, kuri atrod tos, jo atrast var tikai tas, kurš sāk meklēt, bet sākt meklēt var tikai tas, kurš nav apmierināts ar savu statuss kvo (Status quo), ar savu esošo stāvokli, kurš ir atzinis, ka grēks viņu pazudina, un ka ir nepieciešams, tik ļoti nepieciešams viņam tikt taisnotam. Bez patiesas grēku nožēlas un atgriešanās no sava grēku dzīves veida, nav iespējams ieiet pa šiem vārtiem. Vēl ir grūti ieiet tādēļ, ka viņi ir tik šauri, ka tu nevari ieiet ar bagāžu, tev bagāža ir jāatstāj aiz sevis. Viens no taviem koferiem ir tavs lepnums, tava pašpietiekamība, paštaisnība, tā ka tu sevi liec Dieva vietā uzskatīdams, ka tu pats būsi tas, kurš noteiks, kas notiks pēc nāves. Tādēļ arī Jēzus visai Kalna svētrunai cauri salīdzina šos savus principus ar Rakstu mācītāju un farizeju. Viņš paņem tos visreliģiozākos cilvēkus, Viņš paņem cilvēku ar visaugstāko standartu un beigās viņa diagnoze skan šādi, Mt 5:20 „Ja jūsu taisnība nav pārāka par Rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs neieiesiet Debesu Valstībā.”

Citiem vārdiem sakot – taviem standartiem jābūt vēl augstākiem nekā visreliģiozākiem cilvēkiem. Taviem standartiem jābūt tik augstiem kā Dievam, tāpēc Jēzus teica: „Topiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” Taviem standartiem jābūt tik augstiem, ka tu saproti, ka tu ne mūžam pats tos nespēsi izpildīt. Tikai tas, kas saprot to, tas atlaiž savu lepnumu, atlaiž savus koferus un tikai tas spēj ieiet. Tātad, grūti ir, jo ir jāmeklē šie vārti un lepnums ir tas, kas neļauj to darīt, bet ir vēl kāds iemesls. Ir grūti, jo viss pūlis iet pretējā virzienā. Ir jānostājas pret pūli, pret pasaules mācību, tāpēc 1.Jāņa teikts: „Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kas mīl pasauli, tajā nav Tēva mīlestības.” Jēkabs teica: „Vai jūs nezināt, ka mīlestība uz pasauli ir Dieva nīšana? Ikviens, kas grib mīlēt pasauli top”, par ko? „Par Dieva ienaidnieku.”

Ir vēl kāds iemesls, kāpēc ir grūti ieiet. Tāpēc, ka priekšā stāv viltus pravieši. Par to mēs arī runājām – viņi stāv tev priekšā vārtiem un viņi tevi mēģina stumt prom, tāpēc Jēzus Mt 23:13 saka Rakstu mācītājiem un farizejiem: „Jūs aizslēdzat Debesu Valstību cilvēkiem, paši jūs neejat iekšā, un neļaujiet ieiet tiem, kas vēlas, kas nāk.” Jēzus saka, ka viņi ir pārģērbušies avju drēbēs, bet patiesībā iekšēji ir plēsīgi vilki. Pirmais iespaids ir, ka viņi ir avis, viņi ir tepat mums blakus, avis, bet Jēzus nesaka, ka viņi ir pārģerbušies par avīm. Viņš saka – viņi nāk avju drēbēs. Drēbes no avju vilnas bija izplatītākais apģērbs ganiem, tādēļ Jēzus šeit runā par ganiem. Šie vilki ir gani nevis avis mums tepat blakus. Tas, ka viņi ir pārģērbušies nozīmē, ka viņus ir grūti atpazīt, tieši tādēļ viņi ir tik bīstami. Jēzus Mt 24 saka: „Un daudzi viltus pravieši celsies un daudzus pievils.” Daudzus, tāpat kā šodienas tekstā mēs lasām, ka daudzi teiks: „Kungs, Kungs!”

Nu lūk, Jēzus minētie vilki avju drēbēs nav tie, kā Raimonds teica, herētiķi, kuru maldi ir acīmredzami, kurus ir tik viegli atpazīt, bišķiņ parokot dziļāk. Jo šos nav viegli atpazīt, viņus ir grūti atpazīt, jo viņi piemin Jēzu, viņi piemin žēlastību, varbūt viņi runā par Dieva mīlestību, svētībām, par dziedināšanām. Bet vaina nav tajā, ko viņi pasaka, bet tajā, ko viņi noklusē un tādēļ viņus ir tik grūti atpazīt. Jo tam, ko viņi noklusē, ir ļoti būtiska loma cilvēka glābšanā. Jo cilvēkam vispirms ir jādzird sliktās ziņas, pirms viņš spēj novērtēt labās ziņas. Tu nevari nākt ar labajām ziņām pie cilvēka, kurš nemaz neapzinās, ka viņš ir pazudis un ka viņam ir vajadzīga glābšana. Tā nu daudzi saka, ka ir glābti pirms viņi vispār nojauš, ka viņi ir pazuduši.

Labi, bet kā tad mēs šos viltus praviešus varam atpazīt? Kā šos vilkus varam atpazīt? Kritērijs vienmēr ir bijis Vecajā Derībā un arī Jaunajā Derībā – vai tas, ko viņi runā atbilst Dieva Vārdam? Te mēs varam paskatīties divējādi uz šo lietu. Pirmkārt, pārbaudīt, vai tas, ko viņi saka atbilst tam, ko Dieva Vārds māca? Šim kritērijam daudzi atbilst, bet otrs kritērijs ir – vai viņu runātais atbilst tām proporcijām, par kurām Dieva Vārds runā? Vai atbilst tam, ko Jēzus, Pāvils, Pēteris un Jānis mācīja? Jo Jēzus, kad Viņš atnāca, Viņš mums pasniedza Dieva Vārdu kā ēdienu, kā maltīti un Viņš atnesa pirmo ēdienu, kas sagatavo tavas maņas, pēc tam Viņš deva otro ēdienu, kas ir tas stiprinošais, tā galvenā Vēsts. Pēc tam Viņš deva desertu, kas ir tā skaistā, tā cerība. Viņš teica: „Patiesie sludinātāji, kuri nāks pēc manis, darīs to pašu, viņi nesīs tādu pašu maltīti jums. Bet tie viltus pravieši, viņi nāk un tev atnes gandrīz tikai desertu, runā par labām lietām, runā par to, ko tu gribi dzirdēt.”

Tā nu viltus praviešu vēsts parasti ir diezgan nenoteikta, vispārināta, bez skaidrām robežām, lai neizslēgtu kādus ārpusē, uzsvars parasti ir uz mīlestību, žēlastību, mieru. Nav uzsvara uz svētu dzīvi, nerunā par taisnošanu, par tiesu, par Dieva dusmām, par elli, par grēka dabu, nemāca grēka izpirkšanu, nemāca to, ka grēcinieki un Kristus dzīves tiek apmainītas tajā brīdī, kad cilvēks tiek glābts. Jo krusta tēma tiek padarīta par tādu sentimentālu vēsti. Tā nu viņu krusts nav piedauzība, tā kā Pēteris teica. Viņi neaizskar nevienu, tādēļ netiek kritizēti un savas vēsts dēļ viņi arī nepiedzīvo vajāšanu. Citiem vārdiem sakot – viņi nesludina šauros vārtus, viņi sludina platus vārtus un ceļu, vieglu un patīkamu vēsti. Tā nu Jeremija, kurš tik daudz runāja par viltus praviešiem, 6.nodaļā saka: „Tie grib manas tautas vainu pavirši dziedināt, sacīdami: miers, miers! – kur miera nav.” Un 5.nodaļā viņš saka: „Pravieši sludina melus un priesteri iet ar tiem roku rokā, un manai tautai tas patīk.” Tādēļ, lai aizsargātos un saprastu, kas ir šie draudi, kuri stāv priekšā un varbūt man nekad nav ļāvuši ieiet pa šaurajiem vārtiem, lai aizsargātos ir svarīgi domāt nevis tikai ar savu sirdi, bet ar prātu. Ja tu, piemēram, gribi aizsargāt savu māju no zagļa, tad tu neteiksi: „Hm, gan jau es jutīšu, kad viņš tuvosies.” Nē, tu ieslēgsi savu prātu, tu domāsi, mēģināsi izšķirt, mēģināsi nodrošināties. Tādēļ Jēzus saka: „Uzmanieties no šiem viltus praviešiem,” un tu to nevari darīt tikai ar sirdi, tev tas ir jādara ar prātu.

Labi, grūti ir ieiet pa šaurajiem vārtiem šo visu iemeslu dēļ, bet ir vēl viens iemesls. Viltus pravieši un viltus mācītāji gan apmāna, bet ir vēl viena lieta, kas vēl vairāk cilvēkus apmāna – tā lieta ir pašapmāns. Pašapmāns. Tā ir tā centrālā doma šodienas tekstam, jo Jēzus saka: „Mēs varam paši sevi apmānīt iestāstot, ka mēs esam kristieši.” Jēzus nesaka, ka tā ir tāda reta parādība, ka cilvēki varētu sevi paši apmānīt. Viņš nesaka šodienas tekstā „daži sacīs” vai arī „kādi teiks” vai arī „viens, otrs nāks un to teiks”. Viņš saka „daudzi”. Statistiski ņemot, kādi arī no tiem daudzajiem šodien ir šeit. „Daudzi.” Tādēļ ir arī daudzi brīdinājumi par to Bībelē. Viens no tiem brīdinājumiem bija tas, ko Ģirts lasīja ievadā, Mt 25. Tur mēs lasījām par desmit jaunavām. Viņām visām ir lukturis, viņām visām ir šī ārējā daļa, sava ticība, sava reliģija, bet izrādās tikai piecas no viņām ir paņēmušas līdzi eļļu, to iekšējo daļu, to spēku savai reliģijai, savai ticībai. Tad viņas guļ, jo viņas jūtas tik drošas, un tikai tad, kad ierodas līgavainis, tikai tad viņas attopas. Tad viņas skrien pirkt šo eļļu un kad viņas atgriežas, tad izrādās durvis jau ir aizslēgtas. Tad viņas saka, tāpat kā šodienas Rakstu vietā: „Kungs, Kungs! Atver mums!” Bet Jēzus saka: „Es jūs nepazīstu.”

Redziet, šie ir cilvēki, kuri paši sevi ir apmānījuši, viņi dzīvo ar viltus mieru, tādēļ ir tik svarīgs jautājums jāuzdod – kas tad ir tas, kas ieved viņus šādā pašapmānā? Noteikti, tā galvenā lieta, ko mēs varam minēt, ir tas, ka kāds viņiem ir devis viltus drošību, kāds viņiem ir devis viltus mieru par to, ka viņi ir kristieši. Jo, kad cilvēks pieņem Kristu, viņam bieži vien saka: „Tu esi tagad glābts, neļauj nevienam apšaubīt šo faktu. Atceries to datumu, kurā tu tiki glābts, pieraksti to kaut kur; tas ir kā līgums, ko tu esi noslēdzis ar Dievu un tā ir tava drošība, redzi, tas pagātnes notikums.” Ar to viņiem tiek dota viltus drošība. Tā vietā, lai viņi to pārbaudītu, viņiem māca – kas viņiem ir dots, ar to viņiem pietiek. Tā vietā, viņiem būtu jāļauj, lai Dievs viņiem dod šo drošību. Viņiem būtu jāpārbauda pēc Dieva Vārda, ko nozīmē būt cilvēkam, kurš ir glābts un tad, lai Svētais Gars apstiprina viņu garam, ka viņiem grēki ir tiešām piedoti, un ka viņš ir Dieva bērns. Tad viņš varēs saukt: „Abba, Tēvs!” Tātad, dot šo drošību – tas ir Dieva darbs. To mēs, cilvēki, nedrīkstam darīt.

Vēl kāds iemesls ir, ka daudzi dzīvo tik lielā žēlastības mākonī, ja tā var teikt, ka viņi nemaz tā patiesi nepārbauda sevi. Viņiem ir teikts: „Grēki tev ir piedoti, tādēļ grēkam vairs nav lielas nozīmes tavā dzīvē.” Šie cilvēki tad dzīvo ar tādu vieglu skatu uz grēku, viņiem nav nopietna skata uz to, ko nozīmē grēks ikdienā. Bet tad mēs varam jautāt, kādēļ tad Jēzus deva Vakarēdienu? Kāpēc Viņš teica, lai mēs kā kristieši nākam kopā? Tādēļ, lai cilvēku vestu atkal un atkal pie sevis pārbaudīšanas. Vakarēdiens nav kā tāda vienkārši vieta, kur tu atnāc un atrādi sevi, bet Jēzus to deva, lai mēs sevi pārbaudītu atkal un atkal. Vēl viltus miers var rasties no tā, ka mēs esam dziļi iegrimuši savās reliģiskajās aktivitātēs. Šī ir liela ilūzija baznīcā, ka tu ej uz draudzi, tu kalpo, tu lūdz, tu lasi Bībeli ik pa laikam, jā, tu ej arī pie Vakarēdiena un tu esi līdz ausīm kalpošanās, cilvēkos, ka tev nav pat īsti laika padomāt par sevi, nopietni paskatīties uz savu dzīvi no malas, no Dieva Vārda skatpunkta. Ja tu vēl esi uzaudzis kristīgā ģimenē, tad tev šis risks justies droši, protams, ir vēl lielāks.

Labi, bet kā tad tieši rodas šis pašapmāns? Ja mēs paskatāmies uz šodienas tekstu, tad mēs varam jautāt – ar ko šie cilvēki, kuri ir stādīti šī fakta priekšā, ka Jēzus viņus atraida, ar ko viņi sāk savu aizstāvības runu? Viņi sāk ar vārdiem: „Kungs, Kungs!” Kāds varbūt teiks: bet, redzi, re kur ir, viņi taču Jēzum saka ‘Kungs’, tātad viņi tic Jēzum. Vai tad nav teikts Rm 10:9 „Ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu, tu tiksi glābts” ? Jā, taču ļauj uzdot pretjautājumu. Ko nozīmē apliecināt Jēzu par Kungu? Tas nozīmē, ka tu pats sevi apliecini, par ko? Par kalpu. Tu pats sevi nostādi kalpa lomā. Šeit izmantotais vārds ‘kungs’ ir vārds ‘kīrija’ un tas nozīmē: persona, kurai pieder persona vai lieta, pār kuru viņai ir vara lemt. Tātad, kungs ir persona, kurai pieder persona, pār kuru viņai ir vara lemt. Tātad, ja tu saki, ka Jēzus ir tavs Kungs, tad tu saki, ka tu kļūsi par Jēzus kalpu un tu nostādi sevi pozīcijā, kurā ir jāseko darbiem, jo ja nesekos darbi, tad tava mutes liecība nav nekam derīga un vēl vairāk, tu pat grēko, jo tu nelietīgi valkā Dieva Vārdu, stāstot, ka Viņš ir tavs Kungs.

Tā nu šie cilvēki šodienas Rakstu vietā un arī šīs jaunavas, viņas saka: „Kungs! Kungs!”Pats par sevi tas nav nekas slikts, jo mums visiem vajadzētu tā darīt, mums visiem vajadzētu saukt Viņu par Kungu, jo no teoloģijas viedokļa tas pat ir pareizi, jo nepareizi saukt Viņu tikai par Glābēju. Jo glābējs vienreiz tevi izglābj un viss, tev vairs nav nekādu saistību ar viņu. Bet Kungs ir tas, kuram tu seko. Tā nu pareiza izpratne glābšanai ir būtiska, ļoti būtiska, bet kā izrādās, ar to vien nepietiek. Piemēram, Jēkabs 2:19 teica: „Tu tici, ka ir viens Dievs, tu to labi dari, arī dēmoni tic un dreb.” Velni arī ticēja un tomēr palika velni. Tā nu šie cilvēki ar savu „Kungs! Kungs!” apliecināja, ka viņi tic Dievam, un ka viņiem pat ir pareiza izpratne par Dievu, tomēr problēma bija tajā, ka nesekoja darbi. Kāds teiks: kā nesekoja? Te taču ir teikts: „Mēs Tavā vārdā pravietojām, vai mēs Tavā vārdā neizdzinām dēmonus? Vai mēs tur nedarījām daudz brīnumainus darbus?” Tie ir ne tikai darbi, tie ir spoži darbi, neticami spoži darbi, tādi darbi, kurus reti kurš kristietis dara. Jā, bet ko Jēzus šeit saka par darīšanu? Viņš saka: „Debesu Valstībā ieies tie, kas dara” ko? „mana Debesu Tēva gribu.” Un beigās Viņš saka: „Jūs ļauna darītāji.”

Citiem vārdiem sakot: „Jā, jūs gan darījāt manā Vārdā viskaut ko, arī labas lietas it ka, tomēr to būtisko, ko es prasīju, to jūs nedarījāt. Daudz ko no tā, ko es neprasīju, jūs darījāt, bet ko es prasīju, to jūs nedarījāt.” Tā nu Jēzus mums prasa darīt Dieva gribu. Kas ir Dieva griba? Visa šī Kalna svētruna. Atcerieties, uz ko ir uzsvars šajā Kalna svētrunā? Uzsvars ir uz sirdi, uz iekšējo. Tās iekšējās lietas Jēzum ir svarīgas, nevis tās ārējās, lieli brīnumi. Tā nu lielais kritērijs ir vārds paklausība. Paklausība. Ja Jēzus tiešām ir tavs Kungs, tad tu darīsi visu, lai izprastu Viņa gribu, un lai paklausītu Viņa gribai. Paklausība. Patiesībā paklausība ir tavs vislabākais tests, vai tu esi kristietis, jo paklausība darbojas tagadnes formā nevis darbojas uz pagātnes notikuma. Jēzus saka, ka cilvēkam ir liels risks, tikt maldinātam ārējā izskata dēļ. Patiesībā visi šie salīdzinājumi, kas tagad seko šajā Kalna svētrunas noslēgumā, viņi visi salīdzina iekšējo un ārējo.

Nāk vilki avju drēbēs, kas no ārpuses izskatās pēc avīm, bet iekšā ir vilks. Ir augļi, kas ārēji izskatās labi, bet iekšā, kad tu paskaties, tie ir slikti. Ir ārēji skaista māja uzcelta, bet, kad māja ir uzslieta, tad pamatus tu vairs neredzi. Un šīm jaunavām bija ārēji skaists lukturis, bet iekšā kaut kas trūka, iekšā nebija eļļas. Ārējais nozīmē, ka tu vienkārši pievieno savai dzīvei kaut ko, nevis tu kļūsti pilnīgi jauns iekšēji. Pēteris savā 2.vēstulē to ļoti labi paskaidro, salīdzinot ārēju un iekšēju izmaiņu cilvēka dzīvē. 2.Pētera 1:4 „Mums ir dāvāti dārgi un diženi apsolījumi, lai jūs kļūtu Dievišķās dabas līdzdalībnieki, izbēguši no iznīcības, kas ir pasaulē.” No iznīcības, jūs esat izbēguši no iznīcības. Patiesie kristieši ir izbēguši no iznīcības. Tad kā kontrastu viņš 2.Pētera 2:19-20 saka par tiem, kuri nav patiesi kristieši, kuri tikai ārēji izskatās: „Viņi sola tiem brīvību, bet paši ir iznīcības vergi.” Viņi joprojām ir iznīcības vergi. Tas, kas kādam zaudējis, kļūst tam par vergu. Ja tie zinādami mūsu Kungu un Glābēju Jēzu Kristu ir izbēguši no pasaules sārņiem.” Tātad, šie cilvēki nav izbēguši no iznīcības, bet viņi ir tikai izbēguši no sārņiem, viņi ir notīrījuši savu ārpusi, viņi ir netīrumus attīrījuši. „Ja nu tie izbēguši no pasaules sārņiem, bet atkal sapinušies tajos ieslīgst, tad viņu stāvoklis ir sliktāks nekā sākumā.” Tātad viņi nomazgājās, morāli attīrās, tomēr viņi nav izbēguši no iznīcības.

Te mēs redzam, ka ticība vien vēl neko daudz neparāda, nepasaka. Puritāņi cilvēkus, kuri atgriezās un, kuri pēc kāda laika atkal aizgāja pasaulē, sauc par īslaicīgiem ticīgajiem. Jo šie puritāni, viņi izvairījās jauniem kristiešiem uzreiz uzspiests apstiprinājuma zīmogu. Viņi ļāva, lai laiks pārbauda. Un, ja laiks rādīs, ka viņi nes patiesos atgriešanās augļus, tad nāks arī drošība viņu dzīvē par to, ka viņi ir tiešām izbēguši no iznīcības, nevis tikai attīrījušies no netīrumiem. Tādēļ Jņ 8:30-31 ir teikts: „Kad Jēzus to visu runāja, daudzi” atkal daudzi „sāka ticēt Viņam. Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas ticēja Viņam”, ko Viņš teica? Kā jums liekas, ko Viņš teica: man prieks, ka jūs sākāt ticēt, es jūs apsveicu!? Nē, Viņš teica: „Ja jūs paliekat manos Vārdos, tikai tad jūs patiesi esat mani mācekļi.”

Tā nu Jēzum ir vienalga, ko tu mutiski apliecini, ja tu nebūvē savu dzīvi uz paklausību Viņa Vārdiem, Dieva Vārdam. Ar to ir domāts viss Dieva Vārds, jo mēs kristieši bieži vien domāja un sakam: bet es jau dzīvoju uz Dieva Vārda pamata. Kritērijs ir – vai viss Dieva Vārds no sākuma līdz galam ir tas, ko tu esi gatavs darīt? Jo daudzi seko Jēzum tāpēc, ka Jēzum ir skaista puse, kura nes svētību un prieku, bet Jēzum ir arī kāda otra puse, kas runā par to, ka tev ir jāatstāj sava vecā dzīve un ir jādara lietas, kuras ir grūti darīt. 5.Mozus 13:1 ir teikts: „Visu, ko es jums pavēlu, jums būs turēt un darīt. Neko tev nebūs pie tā pielikt un nekā no tā atņemt.” Nepietiek tikai teikt: „Jā, Kungs, es pildīšu, es pildīšu visu.” Un tad tu sāc šķirot, ko tu pildīsi un ko tu nepildīsi. Jo nepildīt visu ir arī nepildīt.

Mēs varam lasīt Mt 21 līdzību, kur Jēzus runā par diviem brāļiem, Viņš saka: „Kādam cilvēkam bija divi dēli, viņš gāja pie pirmā un lūdza: dēls, ej šodien strādāt vīnadārzā. Bet tas atbildēja: es negribu. – Tomēr vēlāk nožēlojis viņš aizgāja. Tad tēvs devās pie otra dēla un lūdza to pašu. Tas viņam atbildēja: jā, kungs, – tomēr negāja. Kurš no šiem diviem rīkojās pēc tēva gribas?” Tie atbildēja: „Pirmais.” Jēzus sacīja tiem: „Patiesi es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Debesu Valstībā nekā jūs.” Jūs, kuri sakāt un nedarāt. Ārišķīgi izskatieties labi, jo jūs sakāt: „Jā”, bet iekšēji jūs neesat gatavi to darīt. Tātad, vārdiem nav nozīmes, ja neseko darbi. Protams, darbi nav jādara tādēļ, lai mēs tiktu glābti, bet ja mēs esam glābti, tad mēs gribēsim to darīt. Tad mūsu lūgšana būs tā kā Jēzus mācīja: „Mūsu Tēvs Debesīs, svētīts, lai top Tavs Vārds,” caur manu paklausību, „lai nāk Tava Valstība,” caur manu dzīvi, caur maniem darbiem, „lai Tavs prāts notiek,” nevis mans prāts notiek. Ja arī reizēm mums nesanāk, tad Jēzus turpina: „Piedod mums mūsu parādus,” jo Dievs ir žēlsirdīgs Dievs un Viņš piedod.

Labi, bet kā mēs varam atpazīt tos, kuri ir pievilti? Vai vismaz, kuri varētu būt pievilti? Neskatīsimies uz citiem, skatīsimies uz sevi. Es minēšu dažas riska grupas, kuras Martins Loids-Džouns (Martyn Lloyd-Jones) uzskaita. Tās ir riska grupas, protams, ne visi ir pievilti, bet šajās riska grupās ir palielināts risks, ka tu vari uzticēties lietām, kurām nav būtiskas nozīmes. Pirmais, piemēram, vai viņi meklē sajūtas? Ārējas izpausmes. Pieredzi. Dziedināšanu. Eņģeļus. Brīnumus. Kādēļ šāds risks? Tādēļ, ka, iespējams, viņi vairāk būs ieinteresēti ticības blakus produktos, nekā pašā ticībā. Viņi būs vairāk ieinteresēti, ko viņi sev var saņemt no šīs ticības, nekā dot godu Dievam, dot, lai Dievs var saņemt godu. Viņi vairāk būs ieinteresēti sevi celt, nekā pagodināt Kristu. Vēl kāda grupa – vai viņi ir vairāk nodevušies konfesijai, draudzes organizācijai, nekā Dieva Vārdam? Jo varbūt viņiem kristietība ir tīri sociāla lieta – nākt kopā. Tad parasti lielāks uzsvars ir uz to organizēšanu un uz struktūru, nekā uz Dievu un Dieva Vārdu, vairāk runā par organizēšanu kalpošanā, nekā par glābšanu.

Vēl kāda riska grupa – tie, kuri nāk un teoloģiju studē ar akadēmisko interesi. Viņi studē teoloģiju, raksta grāmatas, bet viņi ir vienaldzīgi par Kristus taisnību. Daļa no tiem, uz kuriem mēs tā uz augšu skatāmies – pasniedzēji, grāmatu autori, pat mācītāji, daļai no viņiem ir tīri intelektuāla interese, tāpēc arī mēs nedrīkstam automātiski pieņemt, ka šie cilvēki ir paraugs glābšanai, jo viņi var būt tikpat apmānīti kā šie daudzie šodienas tekstā, tādēļ, lai paklausība apliecina viņus. Vēl kāda riska grupa – tie, kuri ir ‘uzsēdušies’ uz kaut kādas vienas teoloģiskas tēmas un visu laiku atgriežas pie tās. Vai citiem vārdiem sakot – viņu mācībā ir līdzsvara trūkums. Jo, kā jau mēs runājām, Bībelē mēs redzam līdzsvaru Jēzus mācībā un pēc tam Pāvils, Jānis, Pēteris – viņi ņēma šo Jēzus paraugu un tādā pašā veidā sludināja. Tādēļ Pāvils savas dzīves beigās saka: „Es esmu jums devis visu pilno mācību, un jūsu asinis vairs nav uz manām rokām, jo es esmu jums atdevis visu to, ko Jēzus gribēja, lai es dodu.” Tāpēc līdzsvars ir ļoti labs apliecinājums.

Ir vēl citas piezīmes, bet pietiks, jo šīm visām ir viens un tas pats kritērijs – vai tu paklausi Kristum? Vai tu paklausi Kristum? Tu varbūt saki: es nezinu, vai es paklausu pietiekami labi, pietiekami daudz. Tad jautājums ir: vai tu vēlies paklausīt? Kāds ir tavs motīvs? Vai tu vēlies paklausīt? Vai tu varbūt biežāk mēģini atrast attaisnojumus, kādēļ šoreiz nepaklausīt? Varbūt tu atbildi: jā, es vēlos, bet es nezinu, vai es pietiekami vēlos, es varētu droši vien vairāk vēlēties. Tad jautājums ir: vai tu vēlies paklausīt visam, ko Viņš pavēl? Visam! Visu, ko tu lasi, ko Viņš saka Bībelē, pat ja tev sākumā liekas – es nezinu, vai es tam varu piekrist, tomēr tu kā savam Kungam mēģini Viņu izprast un gribi Viņam paklausīt, un paklausīt visam, ko Viņš saka. Jo šis kritērijs – tas vai tu gribi visam paklausīt – ir kritērijs, kurš iztur visus pārbaudījumus, jo latiņa ir tik ļoti augsta. Mēs Kalna svētrunā redzam, ka Viņš uzliek tik augstu latiņu, ka tas ir standarts, kuram paklausīt ir grūti, bet ja tu saki, ka tu to vēlies, tad tā ir īstā atbilde.

Labi, vēl kāda piebilde. Mēs skatāmies uz šodienas tekstu un varam teikt: pagaidi, tad sanāk, ka tu vari darīt visas šīs brīnumainās lietas Jēzus vārdā un nebūt kristietis? Atbilde ir jā! Jā, mēs to redzam šajā piemērā. Bet mēs redzam arī citur Bībelē, ka Dievs var darboties caur neticīgajiem. Vecā Derība ir pilna, kur Dievs lieto citas tautas, ļaunas tautas, lai piepildītu savu nodomu. Krusta nāve bija Dieva nodoms, kas tika īstenots caur neticīgu cilvēku rokas. Vai, piemēram, Jņ 11:51 mēs lasām par augsto priesteri Kajafu, kur ir teikts: „Viņš to nesacīja no sevis, bet būdams tā gada augstais priesteris, viņš pravietoja, ka Jēzum būs jāmirst par tautu.” Tātad, vīrs, kurš bija patiesībā ļauns, viņš pravietoja, runāja Dieva Vārdu, Dievs lika izteikt patiesību. Varbūt, ka Dievs viņus ir lietojis viņiem nemaz neesot patiesās atiecībās ar Kristu, jo kā mēs šodienas tekstā redzam, Viņš saka: „Es jūs nekad neesmu pazinis.” Nav tā, ka es jūs varbūt kādreiz pazinu un tad jūs aizgājāt prom, nē: „Es jūs nekad neesmu pazinis! Visu, ko jūs darījāt, jūs darījāt mani nepazīdami.”

Padomājiet, viņi beidzot ieraudzīja Jēzu savām acīm, tas, ko mēs visi tik ļoti vēlamies – ieraudzīt, nostāties Jēzum priekšā aci pret aci. Kāds prieks! Bet tad saņemt atbildi no Viņa: „Es jūs nepazīstu. Es jūs nekad neesmu pazinis.” Es tevi nepzīstu, draugs. Kāds šoks! Tad mēs varam jautāt: vai tad Jēzus var vispār kādu nepazīt? Viņš taču ir viszinošs. Jā, te ir runa par pazīšanu. Šis vārds ‘pazīt’ tiek arī Jaunajā Derībā citās vietās tulkots kā ‘atzīt’. Vecajā Derībā ebrēju valodā vārds ‘atzīt’ tiek lietots, piemēram, 1.Mozus 4.nodaļā – Ādams atzina Ievu un dzemdēja Kainu. Kains atzina sievu, savu sievu. Tātad, te mēs redzam, ka te ir runa par dziļām, intīmām attiecībām, personīgām attiecībām. Tā nav tikai zināšana, tā ir pazīšana. Tā nu Jēzus saka Jņ 10:14 „Es esmu Labais Gans un es pazīstu savas avis, un avis pazīst mani.”

Jēzus varētu teikt: „Man nekad nav bijušas patiesas attiecības ar tevi. O jā, tu gan biji visu laiku apkārt, tu dziedāji dziesmas par mani, tu lietoji manu vārdu lūgšanās, tu pat darīji kādus skaistus darbus manā vārdā.Bet kā ir ar tām īstajām lietām, tās, kuras man patiešām rūp? Vai tu par viņām vispār zini? Cik ļoti tu vēlējies mani iepazīt? Cik ļoti tev rūpēja tas, ko es mācīju un izprast to, ko es mācīju? Ja tu būtu mīlējis mani, tu būtu vēlējies satvert katru vārdu, kurus es tev devu. Tāpat kā puisis, kurš pārlasa savas draudzenes mīlestības vēstuli atkal un atkal, katru teikumu, kamēr viņš ir sajutis viņas sirdi aiz šiem burtiem. Es nevēlējos būt tāds, kādu tu iedomājies, es vēlējos būt tāds, kāds es esmu. Es vēlējos, ka tu mani pieņem tādu, kāds es esmu. Un es vēlējos tevi, tevi visu – tavu attieksmi, tavu sirdi, tavus darbus, nevis tikai tavus vārdus.” Tā nu Jēzus saka: „Es tevi nekad neesmu pazinis.” Kad tas ir pateikt, kad šādi vārdi ir atskanējuši, tad šoks ir tik dziļš, ka tu, man liekas, nākamo teikumu vairs nemaz nesaklausi. Nākamais teikums ir: „Nost no manis. Nost no manis, jūs ļauna darītāji." Jo nedarīt Dieva gribu, tas arī ir ļaunums, pat ja mūsu acīs izskatās, ka tas nemaz nav tik ļauni. Jo Jēzus saka: „Kas nav ar mani, tas ir pret mani.” Nedarīt Dieva gribu nozīmē būt pret Kristu.

Lūk, tas viss notiks tanī dienā, kā te ir teikts: „Tanī dienā.” Un tanī dienā nozīmē tiesas dienu. Pāvils 1.Kor. 3:13 saka: „Ikviena darbs kļūs redzams, tā diena to parādīs.” Tātad, tiesas diena būs lielo pārsteigumu diena. Tiesas diena būs lielo pārsteigumu diena. Šī ir nepopulāra Vēsts, bet šie ir Dieva Dēla Vārdi, Viņš tos izvēlējās un Viņš par tiem runāja ļoti bieži. Mēs par viņiem dzirdam ļoti reti mūsdienās. Jēzus tos neteica tāpat vien, painformēšanai, lai tu zini, ka kādu dienu kaut kādas tādas lietas notiks. Nē, Viņš to teica tev, klausītājam, lai aicinātu tevi atgriezties no savas vienaldzības, no savas virspusējības, no sava sekluma, no savas steidzīgās pieejas kristietībai un pieiet nopietni savai dzīvei, pārcilāt akmeņus, lai pārbaudītu tos neredzamos pamatus. Jautājums ir – vai tu esi gatavs paklausīt, paklausīt visam?  Vienmēr, arī tad, kad ir neizdevīgi? Jēzus neaicina tikai ticēt Viņam, Viņš aicina ticēt un tad pierādīt ar paklausību. Šis aicinājums skan šodien un šodiena tev vēl pieder. Tu vari būt drošs, ja tu šodien nāc pie Jēzus, Viņš tevi neatstums, Viņš tev durvis neaizvērs. Jo tie ir Viņa vārdi, kas skan Jņ 6: „Nevienu, kas nāk pie manis, es nedzīšu prom.”  Bet, draugi, pienāks diena, kura tev vairs nepiederēs un ja tajā dienā Viņš pateiks: „nost no manis,” tad atpakaļceļa vairs nebūs. Tādēl, kā jau esmu teicis bīskaps Raēla teikto: „Šodiena ir Dieva diena, rītdiena velna diena.”

Noslēdzot, es aicinu ieklausīties vārdos, kurus jau esmu kaut kad agrāk minējis, bet šodienas tekstā viņi tik labi iederas. Vārdi no Džefrija O`Hares (Jeffrey O'Hare). „Kādēļ tu sauc mani: „Kungs, Kungs?” Un nedari, ko es saku? Tu sauc mani par Ceļu un neej pa mani. Tu sauc mani par Dzīvību un nedzīvo mani. Tu sauc mani par Skolotāju un neklausi mani. Ja es tevi nosodīšu, nevaino mani. Tu sauc mani par Maizi un neēd mani. Tu sauc mani par Patiesību un netici man. Tu sauc mani par Kungu un nekalpo man. Ja es tevi nosodīšu, nevaino mani.”

Mīļais, Debesu Tēvs. Paldies, ka Tu neatnāci tikai atnest šo Dzīvības Vārdu, bet Tu zināji, Kungs, ka būs ienaidnieks, sātans, kurš mēģinās šo Dzīvības Vārdu noviltot, padarīt par kaut ko pietiekami līdzīgu, lai daudzi cilvēki to viņa versiju pieņemtu un pēc tās dzīvotu un justos droši. Bet, Kungs, paldies, ka Tu arī brīdini par to, ka Tu saki un dod ieskatu arī nākotnē, Kungs. Lūdzu, Kungs, dod, lai no tiem, kas ir šodien šeit un kas dzird šos Vārdus, ka neviens nepaliktu vienaldzīgs un neviens, kurš dzīvo ar šo viltus mieru, neturpinātu to darīt, Kungs, bet, ka mēs varētu pārbaudīt savu dzīvi tā, kā Tu uz to skaties, Kungs, ka mēs varētu pārbaudīt, kā ir ar mūsu paklausību Tev. Mēs vēlamies Tev klausīt, Kungs. Lūdzu, palīdzi, mums. Lūdzu piedod mums, ka mēs to tik bieži darām tik nepilnīgi, bet mēs vēlamies to darīt vienmēr un visur, Kungs. Paldies, Tev. To mēs, Jēzu, lūdzam Tavā vārdā. Āmen.