#6 Laimīgi žēlsirdīgie

"Laimīgi žēlsirdīgie, jo Dievs būs viņiem žēlsirdīgs." — Mateja evaņģēlijs 5:7

Svētrunas noraksts

Labrīt, mīļā draudze. Jūs varat droši apsēsties. Pirmo reizi man tas gods jūs apsēdināt. Nu, ko, man prieks, ka mēs varam šodien turpināt mācīties, studēt cauri Kalna svētrunai. Un mēs esam mazliet vairāk kā mēnesi jau šajā Kalna svētrunā un mēs esam jau veselus sešus pantus izstudējuši. Mēs varētu teikt, baigais bruņurupuču temps, bet neuztraucieties, pēc tam mēs iesim ar lielākiem soļiem. Šis ir ievads un viņš ir ļoti svarīgs, tas ir pamats visam tam, ko mēs pēc tam celsim tālāk. 

Šajā Kalna svētrunas ievadā mēs dzirdam nevis runājam kādu no apustuļiem, bet pašu Jēzu. Un Jēzus saka, kādi ir tie cilvēki, kuri ir patiesi laimīgi, kuri ir patiesi svētīti un mēs redzam šo ķēdi, kuru Jēzus audzē. Un, kā jau iepriekš mēs esam runājuši, šie astoņi panti jeb deviņi panti, kur astoņas reizes tiek teiks – laimīgi, laimīgi, laimīgi – viņi nav kā astoņas neatkarīgas lietas, kuras Jēzus min, bet tā visa ir ķēde, kas ir redzama katrā cilvēkā, kurš ir patiess kristietis. 

Un tā mēs šajā ķēdē redzējām, ka Jēzus saka – „Laimīgi garā nabagie..”, tie kuri atzīst, ka viņi nav spējīgi paša spēkiem būt pietiekami Dievam. Un tas iemesls ir grēks un, tamdēļ viņi ir tik ļoti apbēdināti par savu stāvokli, kas ir otrais - „Laimīgi apbēdinātie..”. Un šis stāvoklis, kurā viņi ir apbēdināti, tas padara viņus lēnprātīgus jeb gatavus atteikties no sava ‘es’. Un savukārt tas, liek atzīt, ka paša taisnība viņiem nepietiek, tādēļ viņi sāk salkt un slapt pēc Dieva taisnības. 

Un tā mēs nonākam šajā ķēdē līdz šodienas pantam, kurā ir teiks – „Laimīgi žēlsirdīgie, jo Dievs būs viņiem žēlsirdīgs. Un šeit mēs jau redzam kādu pavērsienu šajā ķēdē. Bet, pirms mēs iesim dziļāk, lūgsim Dievu. 

Mīļais Kungs, lūdzu palīdzi mums saprast šodienas Vārdu, to, Kungs, ko Tu vēlies mums pateikt un palīdzi, lai tie Vārdi nebūtu mani vārdi, Kungs, bet Tavi Vārdi, jo Tavi Vārdi ir patiesība. Āmen.

Dzirdot visas šīs iepriekšējās piecas svētrunas par Kalna svētrunu, mēs varētu tā jautāt – bet kādēļ šis viss? Kāda jēga ir no tā, ka mēs dzirdam šos aprakstus, šīs īpašības, par to, kādam ir jābūt kristietim? Vai nebūtu labāk runāt par ikdienu? Runāt par draudzes misiju sabiedrībā, varbūt politika, tas, kur mēs esam šodien? Kādēļ ir jārunā par šīm svētlaimēm? Kādēļ mēs nerunājam labāk par kaut kādiem praktiskiem norādījumiem? Ej un dari šitā, vai ej un dari tā. Kādēļ jārunā par attieksmi un par īpašībām, taču labāk būtu runāt par darbiem, lai mēs zinām, ko darīt izejot ārā no šīs baznīcas durvīm. 

Bet ļaujiet pateikt skaidri, ka kristietība nav un nekad nav bijusi par darbiem. Kristietība nekad nav bijusi par darbiem. Kristietība vienmēr ir bijusi par iekšējo cilvēku, tas ir tas arī, ko Raimonds šodien, uz ko viņš šodien lika uzsvaru, pilnīgi nesaskaņojot mums. Kristietis vispirms kaut kas ir un tikai pēc tam viņš kaut ko dara. Un mums kristietīšiem, man liekas, bieži vien, ir tāds iespaids, ka mums ir jākontrolē sava kristietība. Mums ir jākļūst labākiem un tādā veidā mēs kontrolējam to, cik labi mēs esam kristieši. 

Bet patiesībā ir tieši pretēji. Kristietībai ir paredzēts kontrolēt mūs. Tādēļ ir nepareizi teikt, piemēram, lai es būtu patiess kristietis, man ir jāmācās kristīgā mācība un, tad man ir jāiet un jācenšas tā īstenot manā dzīvē. To Jēzus nesaka, Viņš arī šeit, šajā Kalna svētrunā, sakot savu lielāko uzrunu, kādu Viņš jebkad ir devis, kāda jebkad ir dota šajā pasaules vēsturē, Viņš to nesaka, Viņš saka kaut ko citu. Jēzus apgalvo, ka – Mana kristietība mani kontrolēs. Nevis es darīšu, bet šī kristietība manī darīs. Un to ir tik svarīgi saprast, un tādēļ Jēzus sāk ar šīm īpašībām, kaut ko tādu, kas ir manī iekšā un, tikai pēc tam Viņš pievērsīsies darbiem.

Un tādēļ arī Pāvils saka – „Nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus.” Nevis man ir kontrole par kristietību, bet Kristum, kurš dzīvo manī, ir kontrole pār to. Un, līdz ar to, es vairs neesmu tāds dabīgs cilvēks, kurš kontrolē savu attieksmi, kurš cenšas būt kristietis dažādos veidos, kurš cenšas, pēc iespējas, biežāk savā dzīvē Jēzu iesaistīt. Nē, Kristus caur Svēto Garu dzīvo manī, ja es esmu kristietis un Viņš būs tas, kurš kontrolēs manas domas, manu attieksmi, manu dzīvi. Un šīs svētlaimes, ar kurām Jēzus šeit sāk, viņas to ļoti skaidri pasaka. Jēzus nesaka šeit – esiet tādi, lai jūs būtu laimīgi, bet Viņš saka – tādi ir laimīgi. 

Viņi tādi ir, tādēļ, ka Es viņus tādus esmu padarījis. Viņi ir jauns radījums ar Mani iekšā. Tādēļ šie panti nav domāti, lai tu tagad rautos savā ikdienā un mēģinātu šīs lietas izpildīt, lai tu mēģinātu justies kā garā nabags, lai tu censtos būt apbēdināts savā dzīvē utt. . Tam nav domāti šie panti, bet viņi ir domāti, lai tu pārbaudi sevi. Vai šīs īpašības, par kurām Jēzus runā, vai viņas tev liekas neadekvātas? Vai tev, varbūt, būtu kauns par viņām runāt ar citiem cilvēkiem? Vai tev būtu kauns būt tādam? Apbēdinātam, garā nabagam. Vai arī tu redzi sevi, šajās lietās, kuras Jēzus min? Un, vai tu esi gatavs runāt tik zemu par sevi? 

Un pārbaudiet to šodien arī, kad Dieva Vārds atskan, jo Dieva Vārds ir tas, kurš izgaismo cilvēku. Dieva Vārds ir ass kā zobens, kurš atdala, kurš sadala uz pusēm. Viņš sāk vilkt tevi uz vienu vai uz otru pusi. Un Dieva Vārds ir tā kā saules stari, kuri gan vasku padara mīkstu, gan arī mālu sacietē. Un, ko dara tava sirds, kad tu dzirdi šos Jēzus Vārdus? Vai tava sirds kļūst mīkstāka? Un tu saki – jā, es gribu tāds būt! Vai arī šie Vārdi tevi apcietina? Pasaka – tā nav tā kristietība, kādu es esmu iztēlojies, tas nav tas, kādu es sevi redzu. 

Tādēļ, vēlreiz draugu, Jēzus nesaka – ‘Dari šo, tad tu būsi laimīgs.’, bet Viņš saka – ‘Ja tu būsi šāds kļuvis, tad tu būsi laimīgs.’ Un viss cauri Jaunajai Derībai mēs redzam šo robežu – vai nu tu esi vai arī tu neesi. Tev ir jāpiedzimst no jauna, tas ir radikāls solis, tā ir melnbalta robeža. Un vienā brīdī tu kļūsti par kaut ko pavisam jaunu, tu kļūsti par jaunu radījumu. Tādēļ mēs nevaram iztēloties kristietību arī kā tādu procesu, kurā es daru šīs lietas un, tad vienā brīdī es kļūšu Dievam patīkams. Ir šis radikālais notikums, solis. 

Un arī jūs katrs, kas esat šeit, jūs esat vai nu vienā pusē, vai otrā pusē. Neviens no jums nav tāds, kurš saka – nu, es jau esmu kristietis, bet es tā nejūtos kā Jēzus, varbūt, šeit saka. Vai nu tu esi vecais cilvēks, vai arī tu esi šis jaunais radījums. Un šie Jēzus Vārdi, šajā ievadā, nav domāti vecajam cilvēkam, lai viņš censtos viņus tagad piepildīt un tādā veidā kļūt par jauno cilvēku, par jauno radījumu. Šie Vārdi pasaka – ieklausies mūsos un mēs tev pateiksim, kurš no abiem tu esi. 

Un tā nu šodienas jautājums ir – vai tu esi žēlsirdīgs? Vai tu esi žēlsirdīgs? Kāds pie sevis, varbūt, šobrīd saka – bet kā es to varu zināt? Kā es varu zināt, pēc kādiem kritērijiem man vērtēt? Tad nākamais jautājums man tev ir – vai tu gribi būt šāds? Vai tu gribi būt šāds? Ja mēs paskatāmies, ko Pāvils saka Romiešiem 7, viņš saka – „Nevis to labo, ko es gribu, es daru, bet rīkojos ļauni, kā pats negribu.” Nevis to, ko es gribu, es daru, bet es daru kaut ko un es patiesībā to nemaz negribu. Un, ja mēs šodienas tēmu žēlsirdību ieliekam šajā Pāvila teikumā, tad Pāvils, patiesībā, saka – ‘Es neesmu žēlsirdīgs, bet es gribu būt. Un es esmu ne žēlsirdīgs, bet es negribu tāds būt.’ 

Un tāpēc gribēšana daudz vairāk, bieži vien, pasaka par cilvēku nekā pati darīšana. Jo, ja notiek darīšana bez gribēšanas, tad kas tā ir? Tā ir liekulība. Tā ir tāda pati liekulība, kāda bija farizejiem, kāda bija farizeju taisnība. Un tepat, Mateja 5, dažus pantus uz priekšu 20.pantā Jēzus saka par šiem farizejiem, Viņš saka – „Ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksiet Debesu Valstībā.” Kādēļ? Tādēļ, ka viņiem bija taisnība, kas, patiesībā, bija viņu pašu paštaisnība. Viņi ārēji darīja lietas, viņi darīja to, kas bija rakstīts likumā, ko Dievs bija devis arī kā likumu, bet iekšēji viņi to nemaz negribēja darīt. 

Un atcerieties to pantu, par kuru mēs runājām iepriekšējā nedēļā, par kuru Raimonds runāja? Tur bija teikts – „Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības..”, bet tie, kuri ir patiesi izslāpuši nevis pēc kaut kādas taisnības, bet pēc Dieva taisnības, pēc Dieva standartiem. Un, ja tu būsi patiesi izsalcis un izslāpis pēc Dieva taisnības, tad tu kļūsi žēlsirdīgs. 

Tāpēc, ka tavs iekšējais cilvēks gribēs izpatikt Dievam un gribēs nevis dzīvot pēc saviem standartiem, bet pēc Dieva standartiem. Un par šo iekšējo cilvēku un šīm ārējām lietām, kuras mēs darām, ļoti spēcīgi Vārdi ir pateikti Amosa grāmatā, 5.nodaļā un ieklausieties arī jūs visi, kuri šodien piedalieties arī organizēšanā Dievkalpojuma, tur ir teikts tā – „Es nīstu”, un te runā Dievs -  „Es nīstu un nicinu jūsu svētkus. Man jūsu sapulču smarža riebj. Kaut jūs man dedzināmos upurus pienesat, jūsu labības dāvanas es negribu. Uz jūsu treknajiem miera upuriem es nelūkošos. Prom no manis, jūsu dziesmu troksni un jūsu stīgu skaņas Es neklausīšos. Lai rit kā ūdeņu tiesa un taisnība kā mūžīgs strauts.” 

Citiem vārdiem, Dievs saka – ‘Es negribu visu šo ārišķīgo redzēt, kamēr jūsu sirdis nav kārtībā.’ Un par to arī jādomā mums kā draudzei, par to arī jādomā katram, kurš šeit priekšā stāv – mūziķiem, vadītājiem, visiem. Un ir tik daudz draudžu mūsdienās, man liekas, par kurām Dievs šos Vārdus arī šodien varētu teikt – ‘Es negribu to visu dzirdēt, tāpēc, ka jūsu sirdis nav kārtībā.’ Un Atklāsmes grāmatā Jēzus brīdina draudzes, Viņš saka – ‘Es izdzēsīšu jūsu liecības spēku, ja jūs nesakārtosiet savas sirdis. Savu pirmo mīlestību.’

Un tādēļ arī mums ir tik svarīgi, ka mēs kā draudze dzīvojam pēc Kristus standartiem. Un Kristus standarti ir tie, kurus mēs šeit lasām, Kalna svētrunā, tie ir iekšēji standarti cilvēkā. Un es saprotu, ka gribas dzirdēt tās praktiskās lietas, gribas, ka tev pasaka skaidri – dari šo, dari to, lai tu kļūtu labāks kristietis. Bet ir jāsāk ar šīm iekšējām lietām un viņas ir jāizprot un, tāpēc arī, ir jāizprot katrs šis pants, par kuru Jēzus šeit runā, šajā ievadā. 

Tātad, vai tu gribi būt žēlsirdīgs? Tas ir tas jautājums. Vai tu gribi tāds būt? Jo tava gribēšana liecina par tavu sirdi, par tavu stāvokli. Bet labā ziņa ir tā, ka gribēšanai vienmēr kaut kas seko. Gribēšanai vienmēr seko tas, ko tu beigās gribi. Vienalga, ko tu gribēsi, ar laiku tas nāks, kaut arī lēnām, bet izveidosies virziens. Un, tādēļ atskatoties uz šīm svētlaimēm, par kurām Jēzus šeit runā, ļaujiet viņas pagriezt tādā gribēšanas rakursā. Es jautāšu jums – vai tu vēlies tāds būt? Vai tu vēlies būt garā nabags? Vai tu vēlies būt apbēdināts par saviem grēkiem? Ne tikai vienu reiz, bet savā ikdienā? Vai tu vēlies būt lēnprātīgs un atteikties no sava ‘es’, atteikties no visa tā, kur tu redzi sevi pirmajā vietā, rindā? Vai tu vēlies salkt un slāpt pēc Dieva taisnības? Vai tu vēlies būt žēlsirdīgs? 

Un šī pieeja, kuru Jēzus parāda, ka vienmēr ir jāsāk ar iekšējiem, un tikai pēc tam mēs varam ķerties klāt pie ārējām lietām. To mēs labi redzam visā šajā Kalna svētrunas sadalījumā, Viņš sāk ar šīm svētlaimēm un pēc tam tikai runā par tiem ārējiem darbiem. Bet, pat šo astoņu svētlaimju ietvaros, viņas ir sadalītas divās daļās. Pirmās četras svētlaimes, par kurām mēs runājām, viņas ir iekšējas, viņas ir visas par sevi. Es – garā nabags; es – iekšēji apbēdināts; es – lēnprātīgs; es - slāpstu un salkstu pēc Dieva taisnības. Bet otrie četri, kas tagad sekos, viņi jau ir vērsti uz āru. Tas, kas manā iekšējā cilvēkā notiek, tas, pēc tam sāk iziet ārā no manis un nonāk kontaktā ar citiem cilvēkiem. Garā nabags, apbēdināts kļūst lēnprātīgs, izsalcis un izslāpis pēc Dieva taisnības – tas viss ir iekšējs. 

Bet šo rezultātā cilvēks kļūst žēlsirdīgs un žēlsirdība ir jau kaut kas, kas izpaužas uz āru, uz citiem cilvēkiem. Un daži teologi saka pat vēl vairāk, viņi saka, ka – katram no šīm četrām svētlaimēm, kas ir pirmās četras, katrai no viņām, pēc tam, seko pāris jeb komplektā nāk pa vienai no otrām četrām. Līdz ar to, pirmā ir saistīta ar piekto, otrā ar sesto, trešā ar septīto utt. . Līdz ar to, garā nabags, kurš ir saņēmis žēlsirdību, tādēļ, ka viņš to ir saņēmis, tādēļ viņš ir gatavs dot žēlsirdību, pirmais un piektais pants. 

Otrais un sestais pants – apbēdinātais raud, un ar savām asarām viņš mazgā savu sirdi un viņš kļūst sirdsšķīsts, kas ir sestais pants. Lēnprātīgais atsakoties no sava ‘es’, viņš vienmēr, visās dzīves situācijās, ienesīs mieru, tāpēc, ka viņš ir gatavs nostāties rindas beigās un, tādā veidā, viņš kļūst par miera nesēju, kas ir devītais pants. Un viņš ir tik izslāpis un izsalcis pēc Dieva taisnības, ka Dieva taisnības dēļ viņš būs gatavs tikt vajāts, kas ir pēdējais no šīm svētlaimēm. Tātad, šīm četrām iekšējām seko četras ārējas. 

Labi, Jēzus saka – „Laimīgi žēlsirdīgie..”, bet, kas tad ir žēlsirdība? Ja, mēs paskatāmies latviešu valodas vārdnīcā, es to nedaru bieži, bet es šoreiz ieskatījos, tad tur ir teikts, ka žēlsirdīgs ir cilvēks, kam ir raksturīga spēja citu saprast, just līdzi un gatavība palīdzēt. Un te nav slikti pateikts, te ir teikts, ka tā ir spēja. Spēja. Mēs varētu teikt, tā ir, varbūt, kaut kas līdzīgi tā kā līdzjūtība? Žēlsirdība – līdzjūtība? Bet tā ir soli tālāk, jo tu ne tikai jūti, bet tu arī dari. Tā ir ne tikai pasīva kā līdzjūtība, bet tā sāk izpausties tavos darbos, tā kļūst aktīva. 

Un grieķu valodā, tas vārds, kas ir šeit izmantots žēlsirdībai ir – ‘eleemon’. Un, starp citu internetā, mēs dzīvojam interneta laikmetā, un arī jūs, kad jūs studējat Bībeli, ir ļoti daudzi rīki, pat ja jūs nezināt, grieķu valodu, kur var paskatīties, kāds ir tas vārds, kas tiek lietots grieķu tekstā un, pēc tam, tu redzi, kuri viņš ir izmantots citās vietās, Jaunajā Derībā, un, bieži vien, tas palīdz, kad tu meklē to nozīmi kādam vārdam, tas palīdz arī to izprast. 

Nu, lūk, ‘eleemon’ vārds, viņš tiek izmantots tikai divas reizes Jaunajā Derībā. Šeit, Mateja 5 un Ebrējiem 2:17, tā ir tā Rakstu vieta, kuru Raimonds lasīja sākumā. Un tur ir teiks – „Tādēļ Viņam”, Jēzum, „visās lietās bija jātop līdzīgam brāļiem, lai kā žēlsirdīgs un uzticams augstais priesteris, Viņš nolīdzinātu tautas grēkus.” Tātad, mēs redzam, šī žēlsirdība ir arī Jēzū. Tā nav kaut kāda žēlsirdība, kura ir visai pasaulei, visiem, kuri sevi redz latviešu vārdnīcas skaidrojumā, bet tā ir īpašība, kas ir Jēzū. 

Bet, lai mēs saprastu šo žēlsirdību, ļaujiet man viņu salīdzināt, es salīdzināšu viņu ar četrām citām īpašībām, lai mēs redzam, kas tad ir tā žēlsirdība. Pirmkārt, ja mēs domājam par žēlsirdību no Dieva puses, mēs iedomājamies, droši vien, grēku piedošanu, tā ir tā Dieva lielākā žēlsirdība. Un Daniēla 9:9 ir teikts – „Tas Kungs, mūsu Dievs, ir žēlsirdīgs un piedod mums; pret Viņu mēs sacēlāmies, bet Viņš ir žēlsirdīgs un piedod mums.” Un te mēs redzam, ka piedošana seko žēlsirdībai, piedošana nāk pēc žēlsirdības, bet žēlsirdība ir lielāka par piedošanu, tādēļ, ka žēlsirdība dara daudzas citas lietas, viņa ne tikai piedod. 

Dieva žēlsirdība ir ļoti plaša un, piemēram, Lūkas 1.nodaļā ir par Dievu teiks – „Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm pie tiem, kas Viņu bīstas.” Tātad, žēlsirdība ir lielāka par piedošanu. Paskatāmies, kā ir ar mīlestību, žēlsirdība un mīlestība, kā mēs varām šīs divas lietas salīdzināt? Tātad, piedošana nāk no žēlsirdības, bet žēlsirdība nāk no kā? No mīlestības. Kādēļ, vispār, Dievs apžēlojās pār cilvēkiem? Jo Viņš tik ļoti mīlēja šo pasauli. 

Viss sākās ar mīlestību un, tādēļ mēs redzam, ka piedošana ir mazāka par žēlsirdību, bet žēlsirdība ir mazāka par mīlestību. Mīlestība var izdarīt ļoti daudz lietu, daudz vairāk nekā žēlsirdība. Žēlsirdībai ir nepieciešama problēma, bet mīlestība var būt tur, kur problēmu nav. Žēlsirdība parādās, kad tēvs piedod bērnam, bet mīlestība var būt arī tur, kur nav nekā, ko piedot. Mīlestība ir kā draugs, žēlsirdība ir kā ārsts. Mīlestība rodas caur pieķeršanos, žēlsirdība rodas caur vajadzību. Mīlestība ir pastāvīga, žēlsirdība rezervēta grūtību laikiem. 

Mīlestība var darboties bez žēlsirdība, bet žēlsirdība nevar darboties bez mīlestības. Tātad, mēs redzam, ka mīlestība ir visam pamatā, viņa ir lielāka par žēlsirdību. Mīlestība ir pamats visam, bet Dievs ir radījis instrumentu, caur kuru Viņš glābj cilvēku un tā ir šī žēlsirdība. Lai glābtu ir jāpiedod, tādēļ Dievs radīja šo žēlsirdību. Un, padomājiet, kas tas ir par instrumentu, kas ir arī jūsu rokās nonācis – tas pats instrumentus, ar kuru jūs tikāt izglābti, tas pats instrumentus tika atstāts jūsu rokās, lai jūs to lietotu tālāk savās dzīvēs. 

Labi, žēlsirdība un žēlastība. Vai tur ir kaut kāda atšķirība? Vai tas ir viens un tas pats? Mēs redzam, Pāvils 1.Timtejam, 2.Timotejam, Titam un arī Jānis, vienā no savām vēstulēm, viņš raksta šādi – „Lai jums žēlastība, žēlsirdība un miers.” Viņas, šīs divas lietas,  ir līdzīgas un tomēr viņas ir dažādas. Žēlsirdība rūpējas par grēka sekām, žēlastība rūpējas par pašu grēku. Žēlsirdība nodarbojas ar simptomiem, bet žēlastība ar pašu problēmu. Žēlsirdība apklāj grēka sekas, žēlastība apklāj pašu grēku. 

Un mēs varām paskatīties žēlsirdīgās samariešu piemēru. Žēlsirdība bija tā, kas neļāva viņam paiet garām, šim piekautajam vīram, iepriekš divi citi bija pagājuši garām, bet žēlsirdība bija tā, kas neļāva paiet garām, lika apstāties, apsaitēt viņu un neļaut viņam nomirt. Bet, pēc tam, sekoja žēlastība, kas viņu ielika viesu namā un samaksāja visu par viņu. 

Žēlsirdība izvelk ārā no tā negatīvā, bet žēlsirdība ieved pozitīvajā. Žēlsirdība saka ellei – nē, bet žēlastība pasaka – lūk, tev Debesis. Žēlsirdība saka – man tevis žēl, bet žēlastība saka – es tev piedodu. Žēlsirdība ir apžēlošanās, žēlastība ir piedošana. Un tā mēs redzam, tās ir divas puses, vienai skaistai zelta monētai, ar ko jūs visi esat izpirkti.

Labi, pēdējais – žēlsirdība un taisnīgums. Mēs varētu teikt - žēlsirdība un taisnīgums – tās ir divas pretējas lietas, viņas izslēdz vienu no otras. Ja tiesnesis saka – labi, es zinu, ka tu esi grēkojis, man ir visi pierādījumi, tu esi vainīgs, bet zini, man tevis žēl, jo tu saki, ka tu to nožēlo un man tevis žēl, tu esi jauks cilvēks, zini, es tevi apžēlošu. Tad jautājums, vai šis tiesnesis būtu rīkojies taisnīgi? Atbilde ir – nē, jo tiesneša pienākums ir rūpēties par to, ka tiek uzturēts taisnīgums. Līdz ar to, pat ja cilvēks atzīst savu vainu, viņš tomēr saņem sodu, taisnīgu sodu. 

Bet, ja tagad Dievs tev saka – es tevi apžēloju, vai nesanāk, ka Dievs ir netaisns tiesnesis? Nē, nesanāk. Kādēļ nesanāk? Tādēļ, ka taisnība tika piepildīta. Taisnība tika piepildīta. Žēlsirdība un taisnība izklausās pēc pretrunām, bet Dievs abas viņas ir piepildījis. Kā tas notika? Kā Dievs varēja vienlaicīgi apžēlot un tomēr saglabāt taisnīgumu? Tādēļ, ka sods netika atcelts, bet viņš tika izpildīts caur vienu cilvēku. Asinis tika izlietas, tā kā Dieva likums to pieprasa, un visas likumā noteiktās prasības tika izpildītas, tādēļ likums vairs nevar pieprasīt sodu tev. Un arī apsūdzētais, kurš ir otrajā pusē, viņš tev nevar vairs to pieprasīt. 

Jo, tā kā tu neesi šis cilvēks, kurš nomira pār šo, kurš samaksāja šo sodu, bet gan 30.gadā pēc Kristus, vīrs vārdā Jēzus Kristus, tad te mēs redzam, ka tā ir tā žēlsirdība. Un, tomēr vienlaikus, taisnība arī saglabāta. Un nekad neaizmirsti to, ka tu esi ne tikai apžēlots, bet tu esi arī pozīcijā, kurā ir izpildīts taisnīgs sods. Un tā ir tava caurlaide, šī taisnība, nevis tikai tā žēlsirdība, nevis, ka tu nostāsies Dieva tiesas priekšā un teiksi – es pastāvu uz savu žēlsirdību, bet tu pastāvi uz to, ka ir taisnība piepildīta. 

Un, līdz ar to, žēlsirdība nav tikai tāds sentimentālas jūtas, kā mēs, varbūt, arī baznīcās to nereti tā pasniedzam un, kas, varbūt, arī viens no iemesliem, kādēļ baznīcās vīrieši nāk mazāk, kuri uz jūtām ir mazāk, varbūt, gatavi iet, nekā, varbūt, sievietes. Tā ka, šī Dieva žēlsirdība, tā nav tāda sentimentāla lieta, tā ir par sodu, kas ir izciests pilnā mērā. Visu to, kas tev būtu jāizcieš un jāizjūt, kas tev būtu jāizkliedz, kas tev būtu jāiztur cauri mocībām, tas viss – izmisums, tās sāpes, tā mūžīgā bezcerība, tas viss, pilnā mērā, tik tiešām, tika izciests un izciests tādēļ, lai taisnīga tiesa būtu notikusi. Jo, tikai tad Sātanam vairs nav varas pār tevi, jo apsūdzētais ir saņēmis visu to, ko viņš prasīja un pieprasītais sods ir ticis izpildīts. 

Un, ja mēs te Bībeles grupā, pagājušajā nedēļā, runājām par piemēru, ja kāds bērns tiek nogalināts un, tagad tiesas sēdē ierodas slepkava, šī bērna slepkava, un viņa, šī bērna vecāki un likums un šie vecāki pieprasa 20 gadus cietumā šim slepkavam. Un šis slepkava saņem šo spriedumu un izcieš šos 20 gadus, tad tajā brīdī, kad šie 20 gadi ir pagājuši, tad šiem vecākiem vairs nav varas pār šo slepkavu. Viņi vairs nevar teikt – labi, bet es domāju, vajadzētu viņam vēl 20 gadus piespriest. Vairs nevar, tāpēc, ka sods ir izpildīts, viss, kas tika prasīts ir izpildīts un, tā šiem vecākiem vairs nav varas, tāpat arī Sātanam vairs nav varas pār mums. 

Un, tādēļ Pāvils Romiešiem 8 raksta – „Kurš tad jūs vēl apsūdzēs?” Kurš? Sātans vairs nevar tevi apsūdzēt, tāpēc, ka to, ko viņš prasīja, viņš arī saņēma. Un tā Dievs parūpējās, lai viss notiek korekti līdz pēdējam santīmam, centam samaksāts, lai vairs nebūtu, kur piesieties. 

Un tā mēs redzējām, tātad – žēlsirdība ir lielāka par piedošanu; žēlsirdība ir mazāka par mīlestību; žēlsirdība ir citādāka kā žēlastība un žēlsirdība ir vienāda ar taisnīgumu. Līdz ar to, žēlsirdīgs cilvēks varētu tikt aprakstīts kā šāds – viņš piedod; viņš ir tikai tajos, kuri patiesi mīl; viņš netolerē grēku un netaisnību, bet meklē to piepildīt; un viņš ir, ar savu žēlsirdību, tas ir pirmais solis uz žēlastību, uz glābšanu arī citu cilvēku dzīvēs. 

Tā kā, ļauj man tev vēlreiz jautāt – vai tu vēlies būt žēlsirdīgs? Vai tu vēlies būt žēlsirdīgs ar visām šīm četrām īpašībām? Mēs varam jautāt vēl, kas ir lielākā žēlsirdība? Un tā ir tā žēlsirdība, par kuru mēs runājām, kad Jēzus samaksāja sodu tavā vietā un, ja tu esi saņēmis šo pašu lielāko žēlsirdību kāda ir iespējama, tad padomā, ka tu un cilvēki, Dievam lūdz šādu lūgšanu – ‘Dievs, esi man žēlīgs! Dievs, esi man žēlīgs manā grūtajā situācijā, manās problēmās.’ Un tā ir lūgšana, kas ir laba lūgšana, bet, patiesībā, tu jau esi saņēmis pašu lielāko Dievs, esi man žēlsirdību, kādu tu esi varējis saņemt. Un, pat ja Dievs tev nedos šīs mazās lietas, tu jau esi saņēmis pašu lielāko žēlsirdību, kādu tu jebkad varētu saņemt. 

Līdz ar to, man arī tev vairs nav jāmāca – esi žēlsirdīgs, dari šitā, dari tā, jo, ja tu esi saņēmis pašu lielāko, tad kā gan tu varētu būt nežēlīgs, nežēlsirdīgs? Ja ubags ir saņēmis žēlsirdības dāvanu, kā gan viņš varētu nebūt žēlsirdīgs pret pārējiem? Un, kā ubagi, mēs esam saņēmuši šo žēlsirdību, tā ir svētība, kura ir jādod tālāk. 

Kāds ir teicis – ‘Žēlsirdība ir kā avots, kas verd un, vienmēr, turpina tecēt, bet, vai tas nozīmē, ka tu to aizsprostosi, lai tas paliek tikai tev?’ Žēlsirdība ir jādod tālāk citiem un mēs to varam darīt gan fiziski – dodot nabagam naudu; izsalkušajam ēdienu; kailo apģērbjot; vīram bez gultas dodot gultu; aizdodot, neprasot atpakaļ. Psalmā 37 ir teikts – „Bezdievīgais ņem uz parādu un neatdod, bet taisnais ir žēlsirdīgs un devīgs.” Un Jēzus teica – „Ko jūs darīsiet vienam no vismazākajiem, to jūs, patiesībā, darāt man.” 

Tātad, mēs varam dot fiziskā veidā žēlsirdību, bet mēs to varam dot arī garīgā veidā, jo, ko, ko tu esi saņēmis garīgi – glābšanu savai un mūžīgo dzīvību, kādēļ lai tu to nevarētu dot tālāk citiem? Būt žēlsirdīgam nozīmē, redzēt cilvēka mūžīgās vajadzības, ne tikai redzēt, ka viņam vajag gultu, apģērbu, maizi, naudu, bet, kad tu redzi viņa mūžīgās vajadzības. Un viņa mūžības labad tu viņam dod piedošanu, mīlestību, pareizo attieksmi pret grēku, lai viņš varētu aizsniegt Dieva taisnību un žēlastību. Un, ko tu esi saņēmis no sava Tēva fiziski, to tu dod tālāk žēlsirdīgi, un, ko tu esi saņēmis no sava Tēva garīgi, arī to tu dod tālāk žēlsirdīgi. 

Un es noslēgšu ar Sperdžena domu – „Dažkārt tu redzi vilciena vagonu, piestiprinātu pie tā, kas to velk priekšā, bet tam vagonam aizmugurē ir arī liels āķis. Kam tas ir domāts? Nu, kā, lai piestiprinātu kaut ko arī aizmugurē un, tādā veidā, pagarinātu vilcienu. Tāpat arī vien žēlsirdības svētība no Dieva, ir savienota ar visām tām svētībām, kas nākušas pirms tās, bet vienlaicīgi ir arī iedots līdzi viss nepieciešamais, lai tu varētu turpināt šo ķēdi aiz sevis.”

Lūgsim Dievu.

Mīļais Tēvs, paldies, Kungs, ka mēs Tavas žēlsirdības dēļ varam vispār būt šodien, šeit baznīcā, Kungs, ka mēs varam būt Tavi bērni, ka Tu mums kā ubagiem, Kungs, devi žēlsirdību, devi dāvanu - žēlastību, bez mūsu mazākā nopelna, Kungs. Un, palīdzi mums ar šo domu arī, ar šo apziņu dzīvot, savā ikdienā, Kungs, un redzēt tās vajadzības citu cilvēku dzīvēs un ne tikai fiziskās, bet vēl daudz vairāk, garīgās, Kungs. Palīdzi mums būt žēlsirdīgiem, jo mēs vēlamies būt laimīgi. Āmen.