#7 Laimīgi sirdsšķīstie

"Laimīgi sirdsšķīstie, jo viņi Dievu redzēs." — Mateja evaņģēlijs 5:8

Svētrunas noraksts

Šodien domāsim par tik svarīgiem Vārdiem – „Laimīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” Un, pirms mēs ejam iekšā, lūsim. 

Mīļais Kungs, paldies par katru, kas šorīt ir šeit, Kungs, un es viņus nespēju pārliecināt, Kungs, bet Tavs Vārds spēj un, tāpēc dari Tu šo darbu. Tavā Vārdā, āmen. 

Stāvot šajā vietā, kurā es šodien stāvu, man jāatzīst, ka es nesu ļoti, ļoti lielu atbildību, jo es stāvu jūsu priekšā un jūs esat līgava. Jūs esat Kristus līgava. Jūs neesat mana līgava, jūs esat Kristus līgava, Tā līgava, kuram vajadzētu šodien stāvēt šeit. Viņam pieder šī baznīca, šis nams, šī ir Viņa vieta, bet, līdz brīdim, kad Viņš atgriezīsies, Viņš šo vietu ir uzticējis citiem, un, tādēļ, katrs, kurš šeit stāv, ieskaitot mani, mēs nesam ļoti lielu atbildību, jo man ir jārunā tas, ko Viņš vēlās. Un Viņa vēlēšanās ir, ka tu, mīļā līgava, dzīvo pēc tiem standartiem, kurus tu pasaulē neatradīsi. 

Ģirts labi pateica, pagājušajā reizē, pēc svētrunas, ka šie burti – KS, viņi nestāv tikai par Kalna svētrunu, viņi nozīmē arī – Kristus standarti. Un, tādēļ Kristus vēlās, ka Viņa standarti būtu arī līgavas standarti. Un, tādēļ, ja Viņš šodien šeit stāvētu, Viņš varētu teikt – ‘Mana mīļā līgava, nesalīdzini sevi ar šo pasauli, ar šīs pasaules cilvēkiem un šīs pasaules standartiem, bet salīdzini sevi ar to cilvēku, kuru es Tev rādīšu.’ 

Mēs varētu teikt – kuru cilvēku Tu mums rādīsi? Kurš tas ir? Un Jēzus, varbūt, turpinātu, varbūt, pirmais, kurš tev nāk prāta, ir Jānis kristītājs, jo kā nekā, es par viņu teicu, ka viņš ir lielākais starp cilvēkiem, bet atceries, es arī teicu, ka katrs, kurš ir Dieva Valstībā, ir lielāks par viņu, tādēļ – ‘Mana līgava, es tev rādīšu cilvēku, kurš ir vēl lielāks par Jāni kristītāju. Un, patiesībā, tāda nav tikai viena, tādi ir vairāki. Viņi nav daudz, viņu ir maz, bet es vēlos, ka tu salīdzini sevi ar viņiem. Raugies uz viņiem, ielūkojies dziļi viņos un, tad ieskaties spogulī, kāda esi tu. Un tas ir vienīgais veids, kāda tu vari palikt neaptraipīta līdz brīdim, kad es atgriezīšos. Tas ir vienīgais veids, kā tu vari palikt Mana, kā tu vari būt patiesi laimīga, tādēļ klausies uzmanīgi, ko es tev teikšu par viņiem.’ 

„Laimīgi garā nabagie, jo viņiem pieder Debesu Valstība. Laimīgi apbēdinātie, jo viņus mierinās. Laimīgi lēnprātīgie, jo viņi mantos zemi. Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo Dievs viņiem pa pilnam to dos. Laimīgi žēlsirdīgie, jo Dievs būs viņiem žēlsirdīgs. Laimīgi sirdsšķīstie, jo viņi Dievu redzēs.”

Šie ir tie cilvēki, šis ir tas cilvēku modelis, kuru Jēzus rāda mums kā paraugu. Šis ir tas kristietis, kurš būs Dieva Valstībā. Un Martins Loids-Džons ļoti labi izskaidro, kā šī secība veidojās – „Es esmu garā nabags, es apzinos, ka man nav nekādas taisnības, es apzinos, ka vaigu vaigā pret Dievu un Viņa taisnību, es esmu līdz galam bezspēcīgs. Es nespēju izdarīt neko, ne tikai tas, es esmu bēdīgs tā grēka dēļ, kas ir manī. Esmu ieraudzījis, caur Svētā Gara darbošanos manī, savas sirds melnumu. Es zinu, ko nozīmē saukt kopā ar Pāvilu – ak, es nožēlojamais cilvēks, kas mani izraus no šīs nāvei padotās miesas? Un vēlos tikt atbrīvots no tā pretīguma, kas ir manī. 

Ne tikai tas, es esmu lēnprātīgs, kas nozīmē, ka tagad, kad esmu ieguvis šo patieso priekšstatu par sevi, neviens cits vairs nespēj mani aizskart, neviens cits vairs nespēj mani aizvainot, neviens vairs nekad nevarēs pateikt kaut ko pārāk sliktu par mani. Es esmu redzējis sevi un mans lielākais ienaidnieks nezina pašu sliktāko par mani. Es esmu ieraudzījis sevi kā kaut ko patiesi nīstamu, un tas ir tādēļ, ka alku un slāpu pēc taisnības. Es ilgojos pēc tās. Es redzēju, ka nespēju to radīt vai producēt, un, ka neviens cits arī nespēj. Es redzēju savu izmisīgo stāvokli Dieva priekšā, es esmu salcis un slāpis pēc tās taisnības, kas mani savedīs mierā ar Dievu, ka man ļaus izlīgt ar Viņu, kas man dos jaunu dzīvi un dabu un Kristū es to redzēju. Es tiku paēdināts, es to visu saņēmu kā dāvanu bez maksas. 

Vai no tā nenovēršami neizriet, ka to visu redzējis un piedzīvojis, manai attieksmei pret visiem pārējiem ir pilnībā jāizmainās? Ja tas viss patiesi atbilst man, tas es cilvēkus vairs neredzu kā kādreiz redzēju. Es viņus tagad redzu ar kristieša aci.”

Un, kā jau es iepriekšējā reizē minēju, Jēzus nosauc astoņas lietas, astoņas īpašības un pirmās četras ir tādas, kuras ir saistītas ar mani, viņas notiek manī iekšienē, bet otrās četras, viņas jau iet uz āru, viņas jau iet ārā, kontaktā ar citiem cilvēkiem. Un pēc tām pirmajām četrām sekoja žēlsirdība, kas jau ir pirmā īpašība, kas parādās man kontaktā ar citiem cilvēkiem. 

Labi, tad kā šodienas pants šajā visā ķēdē iekļaujas? Mums jāsāk ar to, ko vispār nozīmē vārds – sirdsšķīsts. Un, lai to saprastu, mēs sadalīsim šo vārdu divās daļās, pirmā daļa vārds – sirds. Jēzus Kristus Evaņģēlijs ir par sirdi. Viņš visu laiku runā par to un, cik bieži Viņš konfrontē farizejus – „Vai jums, Rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi, jūs šķīstie biķera un šķīvja ārpuse, bet iekšpuse ir pilna laupītkāres un izlaidības. Jūs esat līdzīgi nobalsinātām kapenēm, kas no ārpuses izskatās skaistas, bet no iekšpuses pilnas miroņu kauliem un visādām nešķīstībām.”

Tādēļ Jēzus mācībā sirds vienmēr ir bijusi pašā centrā. Un, ja es tev šorīt jautātu – kāda ir tava sirds? Ko tu teiktu par sevi? Vai tu teiktu – nu, es jau esmu diezgan labs. Ja es salīdzinu ar citiem cilvēkiem, mana sirds ir diezgan laba. Bet paskatīsimies, ko Dieva Vārds saka par cilvēka sirdi, par manu sirdi un arī par tavu sirdi. Jeremija 17:9 ir teikts tā – „Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu.” Ļaunprātīgi lokana pret visu. „Tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” Sirds ir ļauna cilvēkā un mēs, varbūt, varam teikt – bet cilvēki taču dara arī labu, pat ne kristieši dara labas lietas. Bet tā realitāte ir tāda, ka neviens cilvēks, pats no sevis, nedara neko labu. 

Tas labais, kas arī ir cilvēkos, tas viss ir tādēļ, ka Dievs ir viņiem blakus, ka Dievs ir šajā pasaulē, tas viss ir Dieva dēļ. Cilvēki dara labus darbus tikai Dieva klātbūtnes dēļ, arī neticīgie. Jo labi darbi, tie ir mīlestības darbi un, kur nav mīlestības, tur nav nekā laba, bet kurš tad ir mīlestība? Dievs ir mīlestība un, tādēļ, ja Dievs pateiktu – ‘Es uz nedēļu aizeju no šīs pasaules un nekādi neiesaistīšos, pilnībā atkāpšos.’ Tad, ziniet, nekā laba vairs nenotiktu šajā pasaulē. Cilvēku ļaunās sirdis varētu darboties visā savā pilnībā. 

Un, patiesībā, kaut kādā mērā, tas arī notiks kādu dienu. Atklāsmes grāmatā ir teikt, ka Dievs atkāpsies un, tad elle pavērsies šeit virs zemes. Ja Dievs nepieliktu savu pirkstu, tad neviens, neviens cilvēks nedarītu labu un Pāvils tieši to saka Romiešiem 3:10-12 – „Nav neviena taisna, neviena paša. Nav neviena, kas saprot, nav neviena, kas meklē Dievu. Visi ir aizgājuši no Dieva, visi kļuvuši vienlīdz nederīgi. Nav neviena, kas dara labu.” Un, ja kāds saka – nu, bet es daru labu, tad Pāvils beigās pieliek – „Pat viena nav.” 

Tātad, cilvēka sirds ir ļauna un tikai Dieva dēļ, cilvēks vispār spēj darīt kaut ko labu. Arī Jēzus saka, ka sirds ir ļauna, Mateja evaņģēlijā 15:19-20 – „Jo no sirds”, no sirds, „iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi – tas viss sagāna cilvēku.”Šī sirds ir tevī iekšā un šī sirds sagāna, patiesībā, tevi visu, tādēļ tu dzīvo grēkā, tādēļ tu dari grēcīgas lietas. Un tad, kad cilvēks, cilvēka miesā atklāj, piemēram, vēzi, tad cilvēki dara visu, lai tiktu no tā vaļā. Bet šis grēks, šī sirds ir kā, šis grēks ir kā vēzis un šī sirds ir kā tas perēklis, tas epicentrs, no kurienes viss šis ļaunais, visa šī slimība, ja tā var teikt, nāk. 

Un, tikai tas, kurš apzinās, ka viņā ir šis perēklis un nesaka – es jau esmu diezgan labs, ar mani viss kārtībā, tikai tas, kurš atzīst, cik, patiesībā, melna ir mana sirds, tikai tas jūt vajadzību pēc ārsta, kurš nāks un izoperēs viņu ārā, šo perēkli. Jo, kamēr tas paliek mūsos, tikmēr mēs esam šī grēka perēkļa vergi un šis grēks, šis perēklis, beigās mūs aizvedīs nāvē. Romiešiem 6 Pāvils saka – „Vai tad nezināt, ka nodevuši sevi verdzības klausībā, jūs esat vergi tam, kam paklausāt? Vai nu grēkam, kas ved nāvē, vai paklausībai Dievam, kas ved uz taisnību.” 

Pāvils saka, kamēr šis perēklis ir tevī, tu esi grēka vergs, tu esi grēka vergs. Un, tāpēc, ļauj man tev vēlreiz jautāt – kāds esi tu? Kādu tu sevi redzi? Kāda ir tava sirds? Vai tu saki – es esmu diezgan labs?  Jo Dieva Vārds, jo vairāk tu viņu mācies, jo vairāk tu viņu studē, jo vairāk tu ļauj viņam izgaismot tevi, jo vairāk tu sapratīs, cik melna, patiesībā, ir mūsu katra sirds. 

Un, es vēlos, ka mēs, ka jūs sākat saskatīt to, uz ko Jēzus iet – ka tu to pats nevari kontrolēt. Tev ir nepieciešams kāds, kurš izoperē, bet lai tu tam ļautos, tev ir jāredz, ka tavā sirdī nav nekā laba. Un, kad bagātais jauneklis pienāk pie Jēzus un uzrunā Viņu – „Labais skolotāj,”,  pat Jēzus atbild – „Kādēļ tu mani sauc par labu? Neviens nav labs kā vienīgi Dievs.” Kaut arī Jēzus bija labs, bet tādai ir jābūt attieksmei. Cilvēkā pašā nav nekā laba, jo sirds tam ir melns, grēku perēklis. Tas ir tas, no šiem diviem, no šī vārda – sirdsšķīsts, tā ir tā pirmā daļa.  

Paskatīsimies otro daļu, ko nozīmē šķīsts? Un vienkāršākais, varbūt, būtu teikt – tīrs. Šķīsts ir tīrs. Un jautājums, redzot to, cik melna tava sirds – vai kāds cilvēks spēj pats padarīt to tīru? Vai tu spēj pats iztīrīt šo melno perēkli, kurš pulsē un pumpē ārā to melno netīrumu? Tu vari mēģināt tīrīt un tīrīt un tīrīt, bet tam ir jānotiek, jo Jēzus saka – tikai sirdsšķīstie tikai redzēs Dievu; kuri  nav šķīsti, tie neredzēs. 

Atklāsmes grāmatā 21:26-27, Jānis raksta par jauno Jeruzalemi jeb Debesīm, to vietu, kur Jēzus šajā Kalna svētrunā saka, kur būs, kur nāks šie laimīgie, viņi nāks šeit iekšā un viņi dzīvos. Jānis saka  – „Tajā ieplūdīs tautas spožums un gods.” O jā! „Bet nekad,”, nekad – „tur neieies necienīgais, nešķīstais un melīgais. Tajā ieies tikai tie, kas ierakstīti Jēra dzīvības grāmatā.”

Un nodaļu tālāk, 22:14.pantā, ko mēs jau lasījām – „Laimīgi tie, kas mazgā savus tērpus, lai viņiem būtu tiesības uz Dzīvības koku un ļauts pa vārtiem ieiet tajā pilsētā. Ārpus pilsētas paliks suņi, burvji un netikļi, slepkavas un elku pielūdzēji un ikviens, kas mīl melus un ir melīgs.” Tātad, tur neieies nekas nešķīsts, nekas netīrs. Neviena melnā, nešķīstā sirds tur neieies. 

Bet, ko tad nozīmē būt ar šķīstu sirdi? Tas nozīmē, ka tava sirds, pirmkārt, ir mazgāta, bet, otrkārt, arī, ka tā ir nedalīta, ka tā ir vienota Dievam. Tas nozīmē, ka tu turi pirmo un lielāko no baušļiem – „Mīli to Kungu, savu Dievu un kalpo Viņam,”, ar cik daudz no savas sirds? „ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli un ar visu savu prātu.” Tas nozīmē, ka mēs vēlamies dzīvot Viņa godam, jebkurā no mūsu dzīves aspektiem un, ka mēs vēlamies iepazīt Viņu un, ka tā ir mūsu lielākā dzīves vēlme. 

Un, ja mēs šeit ar savām lūpām dziedam, tā kā arī šorīt bija dziesma – Tu man esi viss, Tu man esi viss, tad jautājums – vai mūsu lūpām arī mūsu sirdis piekrīt? Un to ir, patiesībā, diezgan viegli pārbaudīt. Paskaties, cik daudz laika tu ikdienā atvēli Dievam, jo tas, ko tu mīlēsi, vēl pietam, ar visu savu sirdi, tas aizņems daudz laika. Kuru tu mīlēsi un patiesi vēlēsies iepazīt, tas aizņems daudz laika, tā būs tava prioritāte. 

Cik ļoti Tu vēlies iepazīt Dievu tuvāk? Un, tāpēc mēs arī šeit, ik pa laikam, atgādinām par mazajām grupām. Tas ir viens vakars nedēļā, viens vakars, kurā mēs varam domāt par to, kāds ir tas Dievs, kuru es mīlu ar visu savu sirdi. Viens vakars nedēļā, vai tev tam ir laika? Vai ir daudzas citas lietas, kas ir svarīgākas? Un pat ja tu netiec uz mazo grupiņu, cik daudz laika tu velti dienā tam, kuru tu, kā tavas lūpas saka – visvairāk mīli.

Sperdžens ir teicis – „Ja Kristus tev nav viss, Viņš tev nav nekas.” Ja tava sirds būs šķīsta, mazgāta, tad Viņš tev būs viss, jo kā ārsts, kurš ir izoperējis tev šo perēkli, vēl pietam bez maksas, izglābis tavu dzīvību, kā tu šo ārstu vari nemīlēt? Kā gan, lai tu nekalpotu viņam ar visu savu sirdi, ar visu to sirdi, kuru viņš pats ir izārstējis? Un Dievu mīlēt tu spēj tikai ar savu tīro sirds daļu, kamēr tava sirds ir melna, tikmēr tu nemaz nespēj Viņu mīlēt, bet, kad tā ir pilnībā šķīstīta, tad tu arī spēj mīlēt ar visu, ar viņa pilnībā visu un Dievs prasa mīlēt ar visu, Viņš saka – „Mīli savu Kungu ar visu savu sirdi.”, nevis tikai ar 10%. 

Labi, mēs esam apskatījušies, bišķiņ, tos vārdus – sirds un šķīsts. Un, mēs redzam, sirds ir melna, bet viņa, Dievs prasa, ka viņai jābūt baltai. Tās ir divas galējības, mēs tā varam teikt un tur, pa vidu, ir milzīgs bezdibenis. Kā mēs varam kļūt šādi? Kā mēs varam no šīs vienas galējības tikt uz pilnīgi pretējo? 

Un tas pats, Čarlz Sperdžens, šo jautājumu vizuāli, uzskatāmā veidā parādīja savā bez-vārdu grāmatā, varbūt, jūs atceraties, es kaut kad pasen jau viņu pieminēju vienreiz. Viņš radīja tādu grāmatu, kuru viņš izmantoja, kad viņš devās uz misiju Ķīnā, kur bija valodas barjera un, arī bērniem, mācot svētdienas skolā. Un sājā grāmatā bija trīs lapas. Trīs lapas bez teksta, tur neviena vārda nebija iekšā, trīs plikas lapas. Un pirmā lapa bija pilnīgi melna un tā simbolizēja cilvēka sirdi. Cilvēka melno sirdi. Pēdējā lapa bija pilnīgi balta, tā simbolizēja šo šķīstīto sirdi. 

Un, tad viņš uzdeva šo pašu jautājumu – kā no tik melna var kļūt par tik baltu? Un, tad viņš parādīja vidējo lapu. Kādā krāsā bija vidējā lapa? Sarkana. Mūsu Kunga Jēzus asins krāsa. „Un, kas cilvēkam nav iespējams, tas Dievam ir iespējams.” Jo it sevišķi, no melnām uz baltām sirdīm iet caur sarkanām asinīm. Kristus asinis nomazgā visus grēkus un melno sirdi izmazgā pilnīgi baltu. Un dāmas varētu teikt – cik superīgi būtu, ja man būtu šāds mazgāšanas līdzeklis. Un es par to nejokoju – tas ir brīnums. Tas ir brīnums. Bet Jānis, 1.Jāņa 1:7 raksta – „Jēzus asinis mūs šķīstī no visas apgrēcības.” 

Labi, mīļie, to visu es esmu jums teicis, lai pārliecinātu jūs un sagatavotu šim vienam teikumam – „Jūs jau esat darīti šķīsti, bet tādēļ jūs arī esat darīti spējīgi dzīvot šķīsti.” „Jūs jau esat darīti šķīsti, bet tādēļ jūs arī esat darīti spējīgi dzīvot šķīsti.” Un, tāpēc, tagad pieķersimies, bišķiņ, pie praktiskās daļas. 

Jā, Kristus tevi ir mazgājis šķīstu, bet Pāvils raksta Filipiešiem 2:15 – „Topiet nevainojami un šķīsti Dieva bērni.” „Topiet nevainojami un šķīsti Dieva bērni, būdami neaptraipīti, balti. Sakropļotas un samaitātas paaudzes vidū, kur jūs mirdzat kā zvaigznes pasaulē.” Un Korintas draudzei viņš raksta, 2.Korintiešiem 2:11 – „Es degu par jums ar dievišķu dedzību, jo esmu jūs saderinājis ar vienīgo vīru, Kristu, lai vestu jūs Viņa priekšā kā”, kādu jaunavu? „kā šķīstu jaunavu.” 

Tu, Jēzus līgava, tu draudze, tu esi mazgāta, bet tev līdz beigām ir jāpaliek šķīstai. Un kāds tagad teiks – pagaidi, pagaidi, tu tagad māci, ka mēs dzīvosim pilnīgi bez grēka? Nē, protams, ka nē, jo tas nav iespējams, kamēr mēs dzīvojam šajā pasaulē ar šo miesu, bet tu vienmēr šo grēku nožēlosi, tu vienmēr mazgāsies un mazgāsies un mazgāsies. Bet ir divi veidi mazgāšanās un es vēlos, ka jūs to saprotiet, tāpēc paskatīsimies sarunu starp Pēteri un Jēzu augšistabā, pirms Jēzus nāves. 

Tas ir Jāņa 13 un – „Jēzus ielēja ūdeni mazgājamā traukā un sāka mazgāt mācekļiem kājas un slaucīja tās linu drānā, ko Viņš bija apsējis. Un tad Viņš pienāca pie Sīmaņa Pētera un tas Viņam teica – ‘Kungs, Tu man mazgāsi kājas? Tu man mazgāsi kājas? Nemūžam Tu man mazgāsi kājas.’ Bet Jēzus viņam atbildēja – ‘Ja es nemazgāšu, tad tev pie Manis nebūs daļas.’ Uz to Pēteris Viņam atbildēja – ‘Kungs, labi, tad mazgā ne tikai manas kājas, bet mazgā manas rokas un manu galvu un mazgā mani visu.’ Uz ko Jēzus viņam atbildēja – ‘Pēteri, tam kas jau ir mazgāts, nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viss ir tīrs un jūs esat tīri, bet ne visi.’”Un tur bija runa par Jūdu. Bet pārējie visi, jūs esat mazgāti. Jūs esat šķīsti, vienu par visām reizēm mazgāti.

Un Dieva priekšā tas ir jūsu statuss, tā ir jūsu pozīcija, ka Dievs jūs redz kā tīrus, kā mazgātus, kā baltas lapas. Un tomēr, Jēzus saka – kājas ir jāmazgā. Kādēļ? Tādēļ, ka tie ir tavi ikdienas grēki, tie vairs neietekmē tavu statusu Dieva priekšā, bet ik un tā tu tos nožēlosi, tādēļ, ka tu vēlies būt tīrs, tu vēlies būt sirdsšķīsts, tu vēlies, lai tev nav šie netīrumi pie kājām, par kuriem tu zini, ka tie Dieva sirdij sāp. 

Tātad, pirmā praktiskā lieta, kaut arī tu esi mazgāts, tomēr tu nožēlo grēkus, ik dienas. Un es jau esmu, pēdējās reizes jautājis, katram no jums – vai tā ir tava ikdienas realitāte? Vai tu redzi šos putekļus pie savām kājām? Vai tie traucē tev, ikdienā, staigājot? Bet, es pieminēšu vēl otro lietu un tā, varbūt, ir tā patiesi praktiskā. Atceraties, ka es teicu, ka šīs otrās četras ‘laimīgi’ jeb svētlaimes, viņas iet uz āru un te mēs varam teikt, bet kā tad sirdsšķīstais iet uz āru? Ko tas nozīmē? 

Iekšējās sirds mazgāšana nekad nepaliks viena pati, tai vienmēr seko arī ārēji darbi. Tavi vārdi atspoguļos tavu sirdi, tavu sirds tīrību, jo no sirds pārpilnības mute runā. Ja tava sirds būs pilna ar netīrumiem, tad tava mute to arī runās un apliecinās. Tavi darbi atspoguļos tavu sirds tīrību, jo Jēkabs saka –„Tuvojieties Dievam un Viņš tuvosies jums. Notīriet rokas, grēcinieki, un šķīstiet sirdis.” 

Notīrīt rokas, tas ir tas ārējais, bet tas seko iekšējam, ka tu esi savu sirdi šķīstījis. Un, ja tev būs netīras rokas, tad arī tas apliecina, ka tava sirds ir netīra. Tādēļ jautājums – kas ir tas, kas iet pretī, no tevis ārā, pretī citiem cilvēkiem? Kādi ir tavi vārdi? Ko tu saki citiem cilvēkiem? Un es nerunāju tikai par to, ka mēs, varbūt, runājam, lietojam sliktus vārdus, kā pasaule to dara, bet kas ir tas, kas aizņem tavu laiku, tavas sarunas, tavus vārdu, tad kad tu runā ar citiem cilvēkiem? Cik daudz tu runā par to, par ko tavas lūpas saka, ka tas ir tavs viss? 

Un tad, nākamais jautājums – kā tu runā par citiem cilvēkiem? Kā tu runā par viņiem tad, kad viņi nav tev blakus? Kādi ir tie vārdi, kas nāk no tevis ārā pretī citiem cilvēkiem? Un tad, kādas ir tās rokas, kuras izstiepjas pretī citiem cilvēkiem? Vai tās ir grēka aptraipītas, sarkanas? Mēs uzreiz teiksim – nē, es neesmu slepkava, es neesmu nevienu nekad nogalinājis! Bet Jānis 1.Jāņa vēstulē viņš saka – ‘Dusmošanās ir pirmais solis, pirmais līmenis slepkavībai.’ Patiesībā, tas ir tas pats. 

Un, vēlāk, Jēzus to arī teiks, tad, kad Viņš runās par dusmošanos. Cik daudz tu dusmojies savā dzīvē? Cik daudz cilvēki saņem šo pretī no tevis? Vai, varbūt, tās nav grēka aptraipītas, sarkanas, bet, varbūt, tās ir grēcīgi tīras? Tik tīras, jo tās negrib nevienam palīdzēt, tās negrib likt sevi lietā tur, kur ir jāsasmērē rokas. Jēkabs, tur pat, dažus pantus tālāk, saka – „Tam, kas zina darīt labu, bet nedara, tas ir grēks.” Tātad, būt sirdsšķīstam nozīmē, ka tavai sirdij seko arī tava mute un tavas rokas. 

Labi, pēdējais jautājums – ko Jēzus sola sirdsšķīstajiem? Ko Jēzus sola tiem, kuri ir atzinuši, cik viņu sirdis ir melnas? Un, ja viņiem kāds arī šodien jautātu – kāda ir tava sirds? Un viņi teiktu – mana sirds ir melna un, kuriem Jēzus ir padarījis sirdi baltu Dieva priekšā, bet viņi, joprojām saprot, no kurienes viņi ir nākuši un, ka tas ir darīts žēlastībā. Ko Jēzus sola šiem cilvēkiem? Viņš saka – „Laimīgi sirdsšķīstie, jo tie redzēs Dievu.” Redzēt Dievu! Kas vēl var būt lielāks? 

Un šis attiecās, tāpat kā visas iepriekšējās svētlaimes, gan uz šodienu, gan arī uz nākotni. Mēs, varbūt, teiksim – redzēt Dievu, jā, tā ir tāla nākotne, kaut kur, bet mēs to redzam jau šodien. Savā ziņā, jau šodien mēs redzam Dievu, jo mēs Viņu redzam tā, kā neredz ne kristieši, mēs Viņu dabā redzam, mēs Viņu redzam vēstures notikumos, pagātnē. Ar ticības acīm mēs Viņu redzam tādā ziņā, ka jūtam Viņa tuvumu, saprotam Viņa gribu, pazīstam Viņu kā mīlošu Tēvu. To visu mēs darām šodien, mēs redzam Dievu. 

Bet, Pāvils saka – „Mēs tagad redzam neskaidri, kā raudzīdamies atspulgā, bet tad – vaigu vaigā.” Un spoguļi tajā laikā, protams, nebija tādi, kādi mūsdienās, kur tu paskaties un tu redzi sevi, gandrīz tādu pašu, kā arī īstenībā – tad tā bija, tas bija metāls, diezgan tāds neskaidrs, nespodrs, tādu mēs redzam Dievu šodien, bet tad mēs Viņu redzēsim vaigu vaigā. 

Un tas ir, pavisam noteikti, ir vislielākais, visapbrīnojamākais, ko vispār cilvēkam, kāds var pateikt, ka tu un es, tādi, kādi mēs esam, mūsu ikdienā, ar visām mūsu problēmām un rūpēm un nospiesti, ka tādi mēs redzēsim reiz Dievu vaigu vaigā. Mums ir rezervēta pieņemšana pie Dieva. Mums viņa jau ir rezervēta, tikai mēs nezinām to datumu. Un, ja mēs šo domu satvertu, tad šī doma izmainītu mūsu ikdienu, mūsu dzīvi, tā būtu tā kā revolūcija. Viss pārējais mums aizietu fonā un kļūtu nenozīmīgs. 

Un, ja mēs apzinātos, tiešām patiesi šo faktu, ka mēs tiksimies ar Dievu vaigu vaigā, tad mūsu lielākā vēlme būtu, tīrīt savas sirdis. Tā kā Dāvids sauca – „Radi manī, ak Dievs, šķīstu sirdi.” „Radi manī, ak Dievs, šķīstu sirdi.” Laika nav daudz, lielā pieņemšana tuvojās. Vai tu gatavojies viņai? Vai tu viņu gaidi? Vai tu nekaunies, šobrīd, par to visu, kam tu tik daudz laika iznieko? Par visām tām lietām, kurām tad nebūs nozīmes, tad, kad tu stāvēsi vaigu vaigā ar Dievu? Varbūt tās pat būs lietas, par kurām tad tev būs jākaunas? 

Mana mīļā līgava, nu tu esi redzējusi šos cilvēkus, par kuriem tavs līgavainis runāja, bet tagad paņem spoguli, un pagriez to pret sevi un apskaties, kāda tu esi? Vai tu esi gatava redzēt Dievu? Vai tu esi gatava sagaidīt un sastapt savu līgavaini? Un turpini mācīties no viņiem, no šiem laimīgajiem, jo viņi ir ceļā uz lielo pieņemšanu. Pievienojies viņiem un mācīties no viņiem un nesalīdzini sevi ar šo pasauli, bet salīdzini sevi ar viņiem, jo ne par pasauli, bet par šiem Jēzus ir teicis, ka viņi Dievu redzēs. 

Lai Dievs jūs svētī. Lūgsim.

Mīļais Kungs, paldies, ka Tavs Vārds ir tas, kurš runā patiesību un paldies, ka mēs ikdienā, staigājot, neredzam šo patiesību, mēs pat to nenojaušam, mums liekas, ka mēs esam tik labi, Kungs, bet Tavs Vārds ir kā gaisma, kas izgaismo mūs un palīdzi, Kungs, ka šajās nedēļās, kurās mēs domājam par šīm īpašībām, par šīm iekšējām lietām, ka mēs varētu arī, tiešām, pārbaudīt sevi. Un, ja kāds jautātu – kāda ir, kādu tu sevi redzi, Kungs, ka mēs teiktu – es esmu melns un manī nav nekā laba, bet Tavas žēlastības dēļ, Kungs, Tevis dēļ, es vispār spēju kaut ko labu tikai izdarīt. Un, Kungs, vēlāk, kad mēs iesim jau pie tām praktiskajām lietām, kuras Tu uzskaiti, Kungs, palīdzi mums, būt sapratušiem, kādiem mums vispirms ir jābūt, pirms mēs varam sākt darīt šīs lietas. Lūdzu, Kungs, runā caur Savu Vārdu arī ikdienā, palīdzi mums atrast laiku Tev, Kungs, un, ka mēs nebūtu kā tādi liekuļi, kuri runā, ka Tu mums esi viss, bet nevar atrast laiku Tev, Kungs. Paldies Tev par visu. To mēs lūdzam, Jēzu, Tavā Vārdā, āmen.