#2 Bībele nenovērtē sievieti

SVĒTRUNAS NORAKSTS

 
"Labdien, mācītāj Jāni! Mans vārds ir Dženifera un man ir jautājums par komplementārismu - par sievietes atšķirīgo statusu iepretim vīrietim. Tas ir kaut kas, ar ko esmu cīnījusies jau ilgu laiku, un man tas ir jāatrisina, lai es vispār sāktu apsvērt attiecības vai pat laulību nākotnē. Es zinu, ka Bībele skaidri atklāj, ka vīrieši un sievietes ir vienlīdzīgas Dieva priekšā glābšanas jautājumā, bet citās dzīves jomās es joprojām cīnos ar mazvērtības kompleksiem Bībelē doto salīdzinājumu dēļ. Piemēram, attiecībā uz pakļaušanos Bībele saka, ka kalps nav lielāks par savu kungu un sievām ir pavēlēts pakļauties saviem vīriem, kā draudze pakļaujas Kristum, tomēr kalpi nav vienādi iepretī saviem kungiem un draudze nav vienāda savā vērtībā iepretī Kristum. Gandrīz visās dzīves jomās autoritātes jeb vadības amati tiek uzskatīti par kaut ko vērtīgāku nekā tiem pakļautie amati. Prezidents ir vērtīgāks nekā specdienesta darbinieks un biznesā vadītājs ir vērtīgāks nekā darbinieks, un viscaur vēsturei sievietes ir vienmēr uztvertas kā mazāk vērtīgas nekā vīrieši. Šo faktu gaismā es ļoti cīnos ar mazvērtības kompleksiem iepretī vīriešiem. Vai ir kaut kas, ko Jūs man varat parādīt, ko es esmu palaidusi garām, lasot Bībeli? Paldies, Dženifera”

Šo jautājumu saņēma mācītājs Jānis Paipers jeb angliski Džons Paipers (John Piper) vienā savā jautājumu un atbilžu programmā. Viņš katru dienu atbild uz kādu jautājumu, un viens no šiem jautājumiem bija šāds. Un es domāju, šis jautājums nav aktuāls tikai cienītajai Dženiferai, bet arī daudziem šodien un arī daudzām sievietēm šodien. Un es pat teiktu – pat ateisti šo jautājumu nereti raida pretī kristietībai kā bultu, lai parādītu, cik kristietība ir novecojusi, ka kristietība degradē sievieti, kristietība ierobežo sievietes tiesības, Bībele nenovērtē sievieti. Es nezinu, varbūt arī jūs esat šādus pārmetumus pret Bībeli un kristietību saņēmuši kādās diskusijās ar cilvēkiem, kuri meklē varbūt vēl ceļu pie Dieva, ka Bībele nenovērtē sievieti. Vai tiešām tā ir? To es vēlos šodien censties atspēkot ar šodienas pārdomām. 

Mēs pagājušajā reizē runājām par verdzību, vai Bībele atbalsta verdzību. Šodien mēs pieskarsimies šai tēmai. Un šodien es vēlos darīt tā - es apskatīšu četrus aspektus, un tajos es gribētu, ka mēs salīdzinām... Es varbūt uzdošu jautājumu un jūs varat atbildēt uz šo jautājumu paši sev, un tad es lēnā garā atbildēšu kopīgi. Četri aspekti, kuros jautājums būs - vai sieviete un vīrietis ir vienādi vai atšķirīgi šajā aspektā? Un, ja atšķirīgi, vai tas nozīmē, ka vērtība vienam ir augstāka, otram zemāka, vai atšķirībā tomēr var būt vienāda vērtība? Četri aspekti, par kuriem jautājums būs, vai Bībele atklāj, ka  sieviete ir mazāk vērtīga nekā vīrietis. Vai Dženiferai mēs tomēr varam dot kādus argumentus, kas parāda, ka viņas sajūtām nav bibliska pamata.

Tātad sāksim ar vienkāršāko aspektu. Un pirmais aspekts ir - miesa. Vai mēs miesā, fiziskajā uzbūvē, anatomiski esam radīti vienādi vai atšķirīgi? Es ceru, ka visi piekritīs, ka atbilde ir - atšķirīgi. Man arī nav jāpaskaidro tālāk, kādēļ atšķirīgi, bet Pirmajā Mozus grāmatā pašā pirmajā nodaļā, tātad Bībeles pirmajā nodaļā ir teikts, ka: “Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” Jūs esat kādreiz domājuši, kādēļ Dievs vispār radīja divus dzimumus? Varēja taču būt tikai viens? Kāpēc nevarēja būt viens dzimums, vienkārši cilvēks, kurš līdzīgi kā daudzas tārpu sugas spēj pats vairoties? Arī cilvēku šādi Dievs varēja radīt, kāpēc nē? Bet mēs redzam, ka Dievs rada vīrieti un sievieti. Divi atšķirīgi cilvēki, ja tā var teikt. Abi - cilvēki, un tomēr atšķirīgi cilvēki.

Arvien biežāk mēs publiskajā telpā sadzirdam apgalvojumu, kurš pirms simts, divsimt gadiem liktos pilnīgi neiedomājams, proti, ka patiesībā tās atšķirības nemaz nav lielas, viņas ir ļoti minimālas,  ļoti nebūtiskas. Kāds saka, ka to vispār nav. Viņas ir tik nebūtiskas, ka, ja tu nevēlies būt sieviete, tad uztaisi pāris operāciju un esi vienkārši vīrietis, jo atšķirību tur īstenībā nekādu nav. Atšķirība tiek iestāstīta bērna vecumā, un fiziski veikt operāciju - tas jau ir nieks. Tomēr Bībele rāda, ka ir būtiskas atšķirības. Un ne tikai Bībele, bet statistika rāda, pētījumi atklāj, ka mēs esam ļoti atšķirīgi ne tikai ar fiziskajām pazīmēm, bet mēs redzam, ka vīrietis ir fiziski spēcīgāks nekā sieviete miesasbūvē. Un es nerunāju par konkrētiem piemēriem, bet ņemot vidēji. Mēs to redzam sportā, olimpiādēs, futbola čempionātā, Pasaules čempionātā un lielajās sporta līgās. Tur sievietes un vīrieši piedalās dalītās grupās.

Es nesen lasīju kādu rakstu par kādām transpersonām sportā ASV. Transpersona ir persona, kura ir piedzimusi ar vienu dzimumu un tad veikusi operācijas, lai kļūtu par citu dzimumu. Es lasīju, ka trīs šādas “transmeitenes” - vīrieši, kuri izvēlējušies kļūt par sievietēm - ir iekarojušas sieviešu vieglatlētikas troni, uzvarot visās lokālajās sacensībās un atstājot sievietes bez jebkādām medaļām, bez jebkādas konkurētspējas. Un vienai meitenei, kura tika intervēta, viņa teica, ka viņai ir atņemtas visas iespējas pretendēt uz Olimpiskajām spēlēm, kas ir viņas lielais dzīves sapnis bijis vienmēr, un ka tas ir salauzis motivāciju dzīties pēc savas karjeras sapņiem. Tur ļoti skaidri atklājās, ka ir šīs fiziskās atšķirības, vai ne? Cik atšķirīgi vīrietis un sieviete ir būvēti. Bet arī ne tikai fiziskais, bet arī psiholoģiskais aspekts - tas, kādas intereses ir sievietei un vīrietim.

Kādā nesenā pētījumā ASV, kurā tika  intervēti 500 000 respondenti, tika secināts, ka vīrieši dod priekšroku darbam ar lietām, kamēr sievietes – ar cilvēkiem. Vīrieši dod priekšroku strādāt ar objektiem, sievietes – strādāt un sadarboties ar cilvēkiem. Un tas atšķirības koeficients bija ļoti augsts, tā nebija tāda minimāla atšķirība, tas likās pārsteidzoši augsts arī pašiem pētniekiem. Tāpat tika atklāts, ka vīrieši ir spēcīgāki reālisma un izmeklēšanas interesēs, respektīvi, viņiem šī nozare ir aktuālāka, savukārt sievietes ir spēcīgākas mākslas un sociālās interesēs. Es pats esmu pasniedzējs Mākslas Akadēmijā, bet manās studentu grupās ļoti liels pārsvars ir sievietēm. 

Īsumā sakot – sievietes un vīrieši ir būtiski atšķirīgi, veidoti atšķirīgi, un, ja mēs vaicājam, vai Bībele nenovērtē sievieti, jo, lūk, sieviete ir veidota vājāka? Tad mēs varam teikt - nē, jo spēks taču nav vienīgais kritērijs, pēc kā mēs vērtējam. Mēs varētu vērtēt pēc kritērija skaistums, tad sievietes noteikti uzvarētu. Ja vērtētu pēc kritērija - kurš ir spējīgs dzemdēt bērnus, tur  vispār būtu vīriešu sagrāve, sieviešu uzvara sausā. Un tas ir tikai kritēriju jautājums. Šis Džons Paipers, atbildot Dženiferai, pasaka ļoti interesantu domu. Viņš saka: “Ja Dievs izveidotu sarakstu ar sievietes priekšrocībām un trūkumiem un vīrieša priekšrocībām un trūkumiem un katram pievienotu relatīvu vērtību, katrai šai priekšrocībai un trūkumam pierakstītu klāt punktus, tad katras kolonnas apakšā būtu vienāda kopsumma.” Vīrietim un sievietei. To, protams, nevar objektīvi pierādīt, bet mēs ticam, ja Dievs ir radījis vīrieti un sievieti vienādus, tad abiem ir dota šī vērtība, katram savās nozarēs. Atšķirīgi radīti, tomēr vienādi vērtīgi un spējīgi. Kaut arī miesā mēs esam atšķirīgi, tomēr Bībele nenovērtē sievieti zemāk. Mēs arī ar sievu abi lasām Bībeli un nejūtamies, ka viens no mums būtu kopsummā pārāks par otru. Vienā jomā es esmu spējīgāks, un daudzās citās jomās mana sieva ir spējīgāka. Un es ticu, ka kopsummā mēs esam vienādi.

Tātad pirmais aspekts bija - miesā. Otrais aspekts. Kā ir ar garu? Vīrieši un sievietes, vienādi vai atšķirīgi? Tajā pašā pantā mēs lasījām: “Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti”. Ja tas ir Dieva tēls, un Dieva tēls ir viens, tad mēs varam teikt droši, ka mēs abi - vīrieši un sievietes - esam vienādi pēc gara kritērijiem. Galatiešiem 3:28, ko es lasīju ievadā, mēs dzirdējām: “Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū.” Cilvēka garam nav ne nacionalitātes, ne sociāla statusa, ne dzimuma, visi esam vienādi. Te mēs varam teikt - jā , te mēs skaidri redzam šo vienlīdzību, un es domāju, ka šajā jautājuma viss ir skaidrs. Tātad glābšana visiem ir vienāda, garā sieviete un vīrietis ir vienlīdzīgi. Ir vēl viens interesants pants, kas to apstiprina: 1. vēstule Korintiešiem, 11:11. Tur ir teikts: “Kungā nedz sieva bez vīra ir kaut kas, nedz vīrs bez sievas.” Redziet, kā mēs esam saslēgti kopā. Dieva acīs nedz sieva bez vīra ir kaut kas, nedz vīrs bez sievas. Bībele novērtē sievietes tieši tikpat augstu kā vīriešus, ja mēs skatāmies arī pēc šī gara aspekta.

Trešais aspekts. Kā ir ar lomām? Lomas - vienādas vai atšķirīgas sievietei un vīrietim? Ir divas kustības, kas šajā jautājuma cīnās viena ar otru ar argumentiem. Ir egalitārisms. Egalitārima piekritēji saka, ka jā - lomas abiem ir vienādas, tām vajadzētu būt vienādām, jo lomas nosaka cilvēka kompetence, nevis dzimums. Tātad egalitārisma piekritēji saka, ka nav nekas tāds, kas vīrietim vai sievietei ir labāks, bet vienkārši katram cilvēkam ir savas individuālās kompetences, un pēc tām ir jāvērtē. Otra puse ir - komplementārims. Komplementārisma piekritēji saka, ka - nē, lomas ir atšķirīgas, jo tās Dievs ir noteicis, tāpēc loma ir piesaistīta dzimumam nevis kompetencei. Tātad - egalitārisms un komplemetārisms.

1.Korintiešiem 14:34 ir teikts: "Sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā.” Vēstulē Titam 1:6 teikts: “Presbiteriem ir jābūt nevainojamiem vienas sievas vīriem.” 1. Timotejam 3:2 ir teikts: “Bīskapam ir jābūt bez vainas vienas sievas vīram.” Šie ir daži panti, kas skaidri parāda, ka Bībele kaut kādas robežas tomēr novelk. Ja tu gribi kļūt par sludinātāju vai bīskapu, vai par presbiteri, kas ir vecajs – draudzes vadītājs, tev ir jābūt vienas sievas vīram. Ja tu esi sieviete, būs grūti būt vienas sievas vīram, vai ne? Diezgan neiespējami. Tāpēc mums ir jāatzīst, ka mēs redzam, Dievs ir kaut kādas robežas novilcis, kaut kādus ierobežojumus uzlicis. Sludinātāji jeb mācītāji, presbiteri jeb vecaji,  bīskapi var būt tikai vīrieši - tā saka Bībele. Vēl vairāk - 1.Timotejam 2:12 ir teikts: “Es neļauju sievai vīru mācīt un valdīt pār vīru, bet tai ir jāpaliek mierā.” Ļoti ekskluzīvs pants šodienas kontekstā! Dažiem cilvēkiem, iespējams, šī panta dēļ vien tiek uzspridzināta visa uzticība Bībelei. Bet te mēs redzam – tas ir tas, ko Bībele saka, tātad arī ģimenē nav vienlīdzīgas lomas. Mēs varētu teikt - vīrietis ir ģimenes galva, un Pāvils sniedz pamatojumu, kāpēc viņš neļauj sievai vīru mācīt. Mēs varētu jautāt - vai viņš šo pamatojumu balsta sociālajā statusā, kāds bija todien sievietei? Tā vienkārši toreiz bija, tāpēc turpināsim šo tradīciju? Nē! Vai viņš to balsta izglītības jautājumā? Sievietes todien nemācēja lasīt, viņas netika mācītas, tāpēc labāk tad nevajag viņām ļaut pārkāpt šo robežu. Arī Nē! Ja šie abi būtu iemesli, tad mēs varētu piekrist egalitārisma piekritējiem un teikt, ka jā, šīs divas lietas ir mainījušās laikam ejot, šodien ir citādāka  situācija, sievietes ir izglītotākas un daudz gudrākas daudzos jautājumos nekā vīrieši, sociālais statuss ir mainījies, līdz ar to šie kritēriji tiktu atcelti. Mēs varētu teikt - jā, mēs piekrītam, ka mēs atceļam viņus. Un sievietes varētu sludināt draudzēs un būt ģimenes galvas. Tomēr Pāvils nosauc nemaināmu, neaizsniedzamu iemeslu, kāpēc ir šāda kārtība. Un tas neaizsniedzamais iemesls ir neaizsniedzams tādēļ, ka viņš ir ieenkurots notikumā Ēdenes dārzā. Notikumā, pie kura mēs neviens šodien nevaram tikt klāt. Un notikumā, pie kura neviens nekad arī nākotnē netiks klāt. Pāvils saka, kāpēc viņš neļauj sievietei būt ģimenes galvai: jo Dievs pirmo izveidoja Ādamu un tikai pēc tam Ievu, ne jau Ādams tika pievilts, bet sieva - viņa izdarīja pārkāpumu. Šis ir tas iemesls un šo notikumu neviens vairs nespēj atcelt, tādēļ šis lomu dalījums paliks nemainīgs pat laikiem mainoties. Mēs varam teikt – jā, lomas ir atšķirīgas sievietei un vīrietim. Bībele novelk skaidru robežu, kur vīram ir nodota draudzes un ģimenes vadība, bet sievietei ir pavēlēts pakļauties vīram kā draudzes un ģimenes vadītājam. 1. Korintiešiem 11:3 ir teikts: “Es gribu, lai jūs zinātu, ka ikviena vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs, un Kristus galva ir Dievs.” “Ikviena vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs”. Tāpēc mēs arī sakām - ģimenes galva. Protams, tiem, kuriem Dievs ir tukša vieta, viņi teiks – nu, tas ir pilnīgi diskriminējoši, tas ir tik diskriminējoši pret sievieti! Tomēr tiem, kas mīl Dievu, Jēzus atklāj, ka tas nav diskriminējoši, jo atceramies, ka Jēzus pats atkal un atkal saka, ka Viņš pakļaujas savam Tēvam. Viņš pats nedara to, ko Viņš grib darīt, bet Viņš dara to, ko Tēvs grib, lai Viņš dara. Tātad Jēzus atklāj, ka pat Dieva Trīsvienībā ir kaut kāda hierarhija. Un tad ir jautājums - vai fakts, ka Jēzus pakļaujas Tēvam, padara Jēzu mazāk vērtīgu nekā Tēvs? Atbilde ir - nē! Vai fakts, ka sieva pakļaujas vīram, padara sievu mazāk vērtīgu nekā vīrs? Arī nē! Un līdz ar to, ja kāda sieviete saka, ka jūtas nevērtīgāka, jo viņai ir jāpakļaujas, tad vienlaikus viņa var apgalvot, ka Kristus ir nevērtīgāks kā Tēvs, jo Kristus pakļaujas Tēvam. Ar to es gribu teikt, ka šī hierarhija pilnīgi neko neatklāj par to, cik vērtīgs ir cilvēks. Pakļāvība tevi nepadara mazāk vērtīgu, jo arī Kristus pakļāvās. Spēja pakļauties patiesībā ir jāmācās katram cilvēkam, ne tikai sievietei. Un spēja pakļauties nav kauna pazīme, tā nav mazvērtības pazīme. Jēzus parāda, ka tā ir goda zīme, tā ir Kristus zīme. Vai tiešām Bībele nenovērtē sievieti? Atbilde ir – kategorisks nē! Miesā mēs esam atšķirīgi, un tomēr katrs ir īpašs un vērtīgs. Garā mēs esam vienādi. Lomās mēs arī esam atšķirīgi, un tomēr mēs esam vienādi vērtīgi. Nē, Bībele sievieti visos šajos aspektos ceļ tikpat augstu kā vīrieti. 

Un vēl viens apliecinājums tam ir mūsu ceturtais aspekts. Un tas ir - liecība. Es ilgi domāju, kā nosaukt šo punktu, bet es beigās paliku pie vārda - liecība. Kādu liecību vīrietis spēj dot, un kādu liecību sieviete spēj dot? Kādu liecību Bībelē vīrietis dod par Dievu, par Kristu, un kādu spēju liecināt sieviete saņem Bībelē? Iespaids ir, ka principā visus Bībeles notikumus virza un vada, un izcīna vīrieši. Tā ir vīriešu grāmata, tur visas galvenās lomas ir izdalītas vīriešiem, bet ļaujiet man atgādināt, ka laiks, kurā Bībele ir rakstīta, ir laiks, kurā šis modelis, kuru Dievs ir ieviesis, ir sen jau cilvēku samaitāts. Tāpat kā ar jebkuru citu lietu, ko Dievs iedod cilvēkam, cilvēks viņu vienkārši samaitā. Un daudz no tā, kas Bībelē rakstīts, ir jau patriarhiskā kārtībā, sociālā sistēmā veidots. Un  tomēr sievietēm Bībele dod kādus ļoti īpašus uzdevumus un parāda kādās dažās epizodēs ļoti lielu un svarīgu patiesību par to, kā Dievs skatās uz sievieti atšķirībā no tā, kā vīrieši ir skatījušies uz sievieti tajā laikā. Piemēram, kad Jēzus dodas uz Samariju, Viņš nonāk pilsētā Zihāra, kas ir aprakstīts Jāņa evaņģēlija 4. nodaļā. Tur Viņš pie akas satiek kādu samariešu sievieti un, kamēr Jēzus sāk sarunu ar šo sievieti, mācekļi aiziet uz pilsētu. Viņiem ir jānopērk pārtika. Viņi aiziet uz tirgu, un Jēzus tikmēr uzsāk sarunu ar šo sievieti. Un jūdiem bija princips - vīrietis nerunā ar svešu sievieti. Jūdiem bija vēl viens princips - jūds nerunā ar pagānu vai “puspagānu” samarieti. Un, kad divpadsmit mācekļi ir sapirkuši pārtiku un nāk no tirgus laukuma atpakaļ pie Jēzus, tad Jāņa 4. nodaļā ir teikts: “Tie brīnījās, ka Viņš runā ar sievieti.” Viņi atnāk atpakaļ un ierauga, ka Jēzus dara kaut ko, kas ir pilnīgi nepieņemami šajā vīriešu kultūrā, jūdu kultūrā, kurā viņi dzīvoja. Jēzum šie principi bija pilnīgi vienaldzīgi, jo Viņš pazina Dieva patiesību, Viņš zināja, kas ir Dieva patiesība attiecībā uz šo jautājumu. Vienalga, ko cilvēki un vīrieši tajā laikā bija nosaukuši par Dieva patiesību, Jēzus zināja, kas ir tā īstā patiesība. Un tā ir, ka Dieva acīs visi cilvēki ir vienādi svarīgi - sievietes un vīrieši, jūdi un pagāni. Un rezultātā Zihāras pilsētā šīs sievietes liecības dēļ daudzi sāka ticēt. “Daudzi samarieši no šīs pilsētas sāka Viņam ticēt tās sievietes vārdu dēļ, kura liecināja,” ir teikts Jāņa 4:39. 

Redziet, Dievs gan piešķir katram dzimumam savas lomas, tomēr caur abām šīm lomām Viņš liecina un spēcīgi liecina patiesību. Es ticu, ka sievietes viscaur vēsturei ir liecinājušas par Kristu saviem tuviniekiem, savai ģimenei, saviem bērniem pat vairāk, nekā vīrieši to ir darījuši. Es nebrīnītos, ja debesīs būtu liels ekrāns, uz kura ir statistika un grafiki un kur atklāsies, ka caur sievietēm ir daudz vairāk cilvēki nonākuši pie Kristus nekā caur vīriešiem. Caur sievietēm, kuras ir tuvākas arī bērnam, tam bērna vecumam, un kuras liek to pamatu dzīvē daudziem cilvēkiem, daudziem bērniem, vienalga, vai viņi uzaug par kristiešiem, vai vēlāk dzīves beigās varbūt atgriežas pie tiem pamatiem, kurus lielā mērā viņu mātes ir likušas. Arī tēvi, bet lielā mērā - mātes. 

Vēl viena epizode: Jaunās derības laikā sievietēm nebija balsstiesību, sievietes nedrīkstēja liecināt tiesās, sievietes loma sabiedrībā bija degradēta vīriešu uzkundzēšanās dēļ tik tālu, ka viņām netika dots vārds, viņas nedrīkstēja pat tiesas prāvās iet un liecināt pat tad, ja viņas ir primārās liecinieces, ir bijušas notikumā klātesošas. Viņas bija tiktāl degradētas! Bet šāds sadalījums nekad nav bijis Dieva prāts. Balss atņemšana sievietei nekad nav bijis Dieva prāts, un šī epizode to ļoti spilgti atklāj. Un epizode ir šī: kādā agrā rītā, kad saule vēl tikai ausa, divas sievietes ierodas dārzā, kurā Jēzus ir tik tikko augšāmcēlies no mirušajiem. Primārās liecinieces, kuras Bībele dod šim notikumam, ir divas sievietes. Divas sievietes ir tās, kuras apliecina ar savu liecību jauno laikmetu, jauno augšāmceltā Kristus laikmetu, kas ir Jaunā derība. Divas sievietes, divas Marijas. Un ziniet, ja Bībele būtu tikai un vienīgi cilvēku autordarbs, tad nekad, nemūžam autori nebūtu devuši pirmā liecinieka statusu sievietei! Nekad mūžā! Jo, ja tu gribi dot argumentāciju, kurā tu gribi parādīt, ka tava vēsts par šo Jēzu Kristu ir patiesa, tu nekad mūžā neiedomātos dot primāro liecinieka statusu sievietei. Ja tu gribētu pārliecināt tajā laikā par savu stāstu, tu pat neiekļautu sievieti šajā liecībā, kur nu vēl kā pirmo, kā galveno liecinieku. Tev būtu jābūt trakam, lai kaut ko tādu darītu, vai arī tev vienkārši būtu jābūt patiesam, jo tāda bija patiesība. Ja Bībele būtu tikai cilvēku roku darbs, tad šī daļa par šīm divām sievietēm būtu vienkārši izlaista un viss sāktos ar Jāņa un Pētera sprintiņu uz kapa vietu. Bet redziet, Bībele nevis nenovērtē sievieti, bet tieši otrādi - Bībele dod sievietei vārdu pat tad, kad cilvēks to nedarītu. Bībele dod sievietei vārdu pat tad, kad cilvēks to nemūžam nebūtu darījis tajā laikā. Un ar to Bībele apliecina, ka tā ir uzticama un patiesa, jo pretēji visam cilvēku izveidotajam priekšstatam par sievieti, pretēji visam tam Bībele tomēr uzdrošinās pateikt patiesību un lietot šo argumentu, šo liecību kā savu primāro liecību par Kristus Evaņģēliju. Tā ne vien apliecina, ka ir uzticama un patiesa, bet arī parāda, ka tā nāk no autora Dieva, kura acīs sievietes ir tikpat dārgas kā vīrieši, un tādēļ Dievs dod vārdu sievietei. Un patiesībā tas ir pirmais precedents, kur sieviete saņem iespēju liecināt. Varētu teikt – pirmais precedents, kur mēs redzam, ka sieviete saņem šādu tik milzīgu lomu, un Dievs viņai dod vārdu un saka savā tiesas prāvā nākt un liecināt kā primārajam lieciniekam. 

Lūk, tas ir Dieva standarts -  šie četri aspekti. Mēs izgājām cauri. Tāds ir Dieva standarts šajā dzimuma jautājumā. Bet pasaules vēsturē diemžēl šis Dieva standarts ir ticis mīts kājām. Cilvēki, jāsaka, vīrieši to ir sagandējuši, sabradājuši, un mēs varam vainot Dievu tajā, tomēr vaina primāri ir jāuzņemas mums pašiem - vīriešiem, bet ziniet, arī sievietēm. Vaina ir jāuzņemas cilvēkam, caur kuru pasaulē ienāca grēks. Ieva uzņēmās todien Ēdenes dārzā iniciatīvu spert šo soli un grēkot pret Dievu, bet Ādams turpat blakus stāvēja un šo Dieva doto lomu - būt līderim, būt ģimenes galvai, viņš arī jau tajā brīdī patiesībā min kājām, viņš neaptur savu sievu, viņš stāv un neko nedara. Tāpat kā daudzi vīrieši šodien vienkārši stāv un neko nedara, neuzņemas atbildību par savu sievu, par savu ģimeni, un tad sievietei ir jājūtas, ka varbūt viņai ir jābūt tai, kurai jāiet un jārisina visas lietas. Bet rezultāts šim pirmajam ģimenes konfliktam, kas norisinājās todien Ēdenes dārzā, rezultāts ir, ka tūkstošiem gadu garā cilvēces vēsturē, kurā sieviete alkst pēc vienlīdzības, vīrietis apspiež viņu ar varu. Šī visa tūkstošiem gadu garā cilvēces vēsture ir pilna ar grēku, un tās visas ir grēka sekas. Sieviete alkst pēc vienlīdzības, bet vīrietis apspiež to ar varu. Un tas ir tieši tas, ko grēks dara. 1. Mozus 3. nodaļā, kur ir aprakstīts viss šis grēkā krišanas gadījums, Dievs saka Ievai: “Savu vīru tu kārosi, bet viņš valdīs par tevi.” Tajā brīdī, kad notika šī grēkā krišana, tad ar to sākās viss tas, kas šodien iet jau tūkstošiem gadu. Savu vīru tu kārosi, bet viņš valdīs par tevi. Sava vīra lomu, kuru Dievs ir iedevis tavam vīram, tu kārosi, bet viņš valdīs pār tevi un valdīs ar grēku. Tu kārosi, un tas būs grēks, un viņš valdīs pār tevi, un to darīs arī ar grēku, grēkpilnā veidā. Un šis liktenīgais sievietes Ievas solis pārkāpj Dieva robežas, un šis liktenīgais vīrieša Ādama solis - izmest miskastē savu līdera lomu, kuru Dievs viņam ir devis, un neapturēt Ievu - tas rezultējas tieši pretstatā, ka sieviete nu grib uzņemties līdera lomu un vīrietis valda pār viņu. Un tāpēc pasaules vēsture ir tik pilna. Un šodien it īpaši nekristīgajā pasaules daļā, kur valda islāms un budisms, tas ir vienkārši vājprāts, kādā statusā ir sieviete, kur nereti meitenītes pēc piedzimšanas tiek vienkārši nogalinātas, izmestas ārā, jo mēs gaidījām dēlu, kurš ir vērtīgāks, kurš turpinās mūsu ģimenes asins līniju tālāk. Un, ja nenogalina, tad ļauj dzīvot tādā veidā, kurā tu lēnām tiec nogalināta - apspiežot, fiziski ietekmējot, ierobežojot tavas tiesības, seksuāli izmantojot un tā tālāk un tā joprojām. Un tas ir ārprāts! Tas ir ārprāts, cik zema loma sievietēm pasaulē daudz kur ir! Kristīgajā pasaulē situācija ir labāka, jo Dieva standarti ir  kaut  kādā veidā iedzīvināti, tomēr grēka dēļ tikai nepilnīgi iedzīvināti. Un arī šeit ir redzams, kas notiek, ja cilvēkam - vīrietim - tiek iedota vara viņa rokās, un viņš nemāk ar to apieties. Šīs pasaules cilvēces gaita un vēsture, un rezultāts tam, ka cilvēks nemāk apieties ar varu, kas viņam ir iedota rokās. Vīrietis nav mācējis ar to apieties. Diemžēl tas pats notiek ar sievieti. Tu viņai iedod varu un tad tu brīnies, ka tur notiek tieši tas pats, un labs piemērs tam ir feminisms. Tā ir kustība, kuras mērķis ir panākt dzimumu vienlīdzību, un tradicionāli feminisms tiek definēts četros viļņos vēsturiski. Un tas pirmais vilnis bija ļoti labs -  19./20. gadsimta mijā piedzima feminisms ar mērķi, lai dotu balsstiesības sievietēm, lai sievietes arī varētu iet vēlēt. Un mēs jau tikko skatījāmies, ka tas ir ļoti labs mērķis, tas ir Dieva mērķis. Dievs deva sievietei balsstiesības todien, tad, kad cilvēki vēl nedeva. Brīnišķīgs mērķis, atbalstāms mērķis! Un tad ap pagājušā gadsimta 60-ajiem gadiem sekoja otrais vilnis, un tur šis feminisms centās juridiskas un sociālas tiesības dot sievietei, mēģināt panākt juridisku un sociālu vienlīdzību sievietēm. Un tur jau sāka viss iet mazliet greizi, un tika ielikti pamati tam, kas notiek šodien. Es šonedēļ “feisbukā” (facebook) redzēju tādu citātu vai faktu, es neesmu viņu pārbaudījis, bet izskatās ticams, ka 1960. gadā, tātad šajā otrā feminisma viļņa gadā, Zviedrijas baznīca esot ordinējusi pirmo sievieti. Un šodien - 60 gadus vēlāk, sievietes veido jau 50,1% no visiem priesteriem, kas ir pirmā reize ar šādu statistiku Zviedrijas baznīcas vēsturē. Tātad ir jau vairākums sieviešu. Un tad 1992.gadā uzvēlās trešais vilnis, kurā feminisms nu jau atklāti runāja, kas ir tie mērķi un, citējot vienu rakstu, tur teikts, ka: “Trešā viļņa feministes iestājas par sievietes lomas, dzimuma, skaistuma, seksualitātes, feminitātes, maskulinitātes un citu ideju apšaubīšanu un pārdefinēšanu.” Un tas viss bija no postmodernisma kustības akadēmiskajā pasaulē ietekmēts. Akadēmiskā pasaule arī par to sāka runāt. Un, kas aizsākās kā apsveicama iniciatīva, kur šķita - nu “super”, velkam cilvēci atpakaļ uz Dieva nospraustajām robežām - beigu beigās izrādās, ka šīs robežas tiek brutāli pāršķērsotas un kā buldozers visa šī kustība brauc pretī otram grāvim, šķērsojot citas Dieva robežas. Bēgot no vilka, tu ieskrien lācim mutē, un tur tiek grauta šī Dieva dotā hierarhija draudzēs un ģimenēs, un tas ir tas, kas šodien notiek. Un feminisma ceturtais vilnis ir 2012. gadā uzsāktā “me too” kampaņa, kas arī ir apsveicama, ka tiek cilāts arī šis jautājums. Bet jautājums ir, kas slēpjas aiz tā dziļāk? Un lūk, ne tikai vīrieši nemāk turēt varu savās rokās, bet arī sievietēm tas ir izaicinoši. Un tas viss ir grēka dēļ. Un līdz ar to pret dzimuma nevienlīdzību nebūs efektīva kāda ārēja politiska vai juridiska, vai sociāla cīņa, jo tā vispirms ir garīga problēma. Grēks ir šī garīgā problēma un tāpēc ir interesanta sakritība, ka tas pants 1. Mozus 3:16, kurā Dievs saka sievietei, ka tu dzemdēsi dēlus sāpēs un iekārosi sava vīra lomu, ka Dievs noliek pretī vēl vienu 3:16 pantu, kuru jūs ļoti labi zināt - Jāņa 3:16, kurā ir teikts, ka Dievs ir devis Dēlu arī sāpēs, jo Viņš ir nodevis Viņu nāvei. Bet Viņš to ir nodevis nāvei, jo Viņš tik ļoti mīl pasauli un arī sievieti, un vīrieti, un cilvēci. Viņš ir nodevis savu Dēlu caur sāpēm nāvē, lai atbrīvotu cilvēku no šīs grēka samaitātības. Un tikai caur Jēzus Kristus asinīm un šo upuri tā cīņa var tikt uzvarēta pa īstam. Tur, kur ir Kristus patiesība, tur ir brīvība no šīm grēka važām, un tikai tur cilvēks spēj izdzīvot šos īstos Dieva standartus. Un tur ir iespējama laulība, kur ir mijiedarbība starp vīrieti un sievieti katram savā Dieva dotajā lomā, bet ar patiesu mieru, prieku un patiesību. Protams, mēs turpinām krist grēkā, jo mēs dzīvojam savā grēcīgajā miesā, bet arī piedošana ir daļa no šīs mijiedarbības. Piedošana, ko Kristus ir atnesis un parādījis un tas ir tas, kas spēj lāpīt šīs attiecības arī tad, kad ir bijis konflikts. Un to nespēj neviena laicīga un pasaulīga kustība - ne feminisms, ne kas cits, to spēj tikai un vienīgi kustība, kura saucās: Jēzus Kristus evaņģēlijs, Jēzus Kristus patiesība, Jēzus Kristus asins upuris. 

Tātad Bībele neatbalsta sievieti? Mana atbilde ir - nē, tas ir mīts! Bībele ne tikai atbalsta, bet tā rāda ceļu uz patiesu vienlīdzību, kura atklājas miesā un garā, lomās un liecībā. Un atgriežoties pie mūsu Dženiferas, mēs varam teikt: “Zini Dženifera, darbinieks var gan būt vērtīgāks par savu uzņēmuma vadītāju! Daudzi tādi ir! Specdienesta aģents var būt gudrāks par savu prezidentu, kalps var būt augstāks par savu kungu - ne autoritātē, ne pakāpē, bet gudrībā, garīgajā pakāpē, paklausībā Dievam.” Tās ir tās īstās pakāpes, kuras paliks mūžīgi. Kuras ir svarīgākas par to laicīgo autoritāti, kura ir tik īslaicīga. Man ir dota autoritāte šodien stāvēt šeit un paklausībā mana sieva nestāv man šeit blakus, vai arī nestāv šeit manā vietā. Paklausībā Dievam viņa nestāv šodien šeit manā vietā. Viņai būtu daudz ko teikt, ticiet man, viņa ir ļoti gudra sieviete, viņai būtu daudz ko teikt. Bet mēs abi zinām, ka tas īstais ceļš uz svētību ir Dieva ceļš, un varbūt kādā brīdī mēs līdz galam nesaprotam šo ceļu, bet mēs uzticamies tādēļ, ka Dievs ir radījis gan sievieti, gan vīrieti. Viņš ir Radītājs, tāpēc Viņš zinās labāk, Viņš ir mīlestība, pāri visam Viņš ir mīlošs Dievs un Viņam ir zināms vislabākais ceļš mums katram, tāpēc arī uzticēsimies Viņam un stāsimies pretī tiem, kuri saka, ka svarīgāks par Dieva ceļu ir cilvēka ceļš. 

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies par šo pasauli, ko Tu esi devis un paldies, Kungs, kaut arī tā ir tik tālu salaista grīstē cilvēku dēļ, grēka dēļ,  godīgi sakot arī vīriešu dēļ. Paldies, Kungs, ka Tu tomēr esi devis ceļu, kas ir ceļš uz piedošanu, uz vienlīdzību, uz glābšanu, un paldies, ka katrs, kurš šajā dzīvē ir saņēmis daudz, no tā tiks arī atprasīts daudz, katrs nesīs atbildību par to, ko viņš ir darījis šajā dzīvē. Paldies, Kungs, ka Tavās acīs mēs visi esam vienādi vērtīgi, mēs esam tik augstu celti, un lūdzu, dod mums gudrību pastāvēt šajā laikmetā, turoties pie Tavām robežām, kuras Tu esi noteicis paklausot Tev un mīlot Tevi, un arī uzticoties Tev, ka Tu zini vislabāk un ka Tu mīli mūs. Lūdzu, svēti mūs, un to mēs lūdzam Jēzus vārdā, Āmen.