#3 Bībele attaisno homoseksuālismu

Bet pār to cilvēku bezdievību un netaisnību, kas Dieva patiesību nomāc netaisnībā, no debesīm atklājas Dieva dusmas, jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir redzams, Dievs pats viņiem to parāda, bet neredzamais – Dieva mūžīgais spēks un dievišķība – tas prātam atklājas Dieva redzamajos darbos, kas darīti kopš pasaules radīšanas. Tā ka viņiem nav ar ko aizbildināties, jo, Dievu pazīdami, tie viņu nav godājuši kā Dievu un nav viņam pateikušies, bet kļuvuši domās tukši – un viņu neprātīgā sirds ir aptumšojusies. Apgalvodami, ka ir gudri, tie kļuvuši muļķi un aizvietojuši neiznīcīgā Dieva godību ar iznīcīga cilvēka un putnu, un četrkājaiņu, un rāpuļu līdzībā darinātu tēlu, tādēļ Dievs tos ir nodevis viņu siržu kārībām, tā ka tie nešķīstībā apkauno savu miesu. Dieva patiesību tie apmainījuši pret meliem, godinājuši radību un kalpojuši tai, nevis Radītājam. – Viņš ir augsti teikts mūžīgi! Āmen! Tādēļ Dievs tos nodevis kaunpilnai kaislei: viņu sievietes ir apmainījušas dabiskās dzimumu attiecības ar pretdabiskām, tāpat arī vīrieši, atmetuši dabiskās attiecības ar sievietēm, savā iekārē ir iedegušies viens pret otru; vīrieši ar vīriešiem piekopdami kaunpilnas lietas, paši saņem pelnītu sodu par savu nomaldīšanos. Un, tā kā tie nav uzskatījuši par pareizu paturēt prātā Dievu, Dievs viņus nodevis ačgārnai saprašanai, ka tie dara to, kas neklājas, – tie ir pārpilni visādas netaisnības, negantības, alkatības, ļaunuma; pilni skaudības, slepkavību, ķildu, viltības, ļaunprātības, mēlnesības, aprunāšanas, naida pret Dievu, nekaunības, uzpūtības, lielības, ļaunu blēdību, nepakļāvības vecākiem, pilni neprāta, neuzticami, nejūtīgi, nežēlīgi. Un viņi, lai gan skaidri zina Dieva taisno likumu – ka tie, kas tādas lietas dara, ir pelnījuši nāvi –, tomēr ne vien paši tā dara, bet atbalsta arī citus, kas tā rīkojas. — Romiešiem 1:18-32

Svētrunas noraksts

 
Ir kāda meitene. Ticīga meitene. Un viņai ir draudzene, labākā draudzene. Arī ticīga meitene. Šī draudzene tic Dievam, lūdzot Dievu, lasot Bībeli, bet tad vienu dienu viņa pasaka šo, un tas ir patiess stāsts, šī draudzene saka: “Es esmu izlēmusi iet randiņā ar vienu meiteni. Es vienkārši to darīšu. Man ir sajūta, ka tā ir pareizāk man. Man tas vienkārši ir jāpamēģina. Es esmu agonizējusi par šo gadiem ilgi. Es šo pati nepieprasīju, un man vairs nav vainas un kauna sajūtas par šo. Es esmu lūgusi un lūgusi, un lūgusi par šo un es esmu studējusi Bībeli, un es nejūtu nosodījumu no Dieva. Es to jūtu tikai no cilvēkiem. Es jūtos labi par šo lēmumu. Brīva un vairs bez nosodījuma un bailēm.”

Šī it kā ticīgā meitene ir atradusi attaisnojumu savai homoseksuālajai dziņai, atradusi attaisnojumu pat no Dieva, viņa saka. Attaisnojumu šīm savām sajūtām. Bet jautājums ir, vai Dievs tiešām dod šādu attaisnojumu? Vai Bībele attaisno homoseksuālismu? Ar vien vairāk tā saucamie kristieši sāk arī brīvi attiekties pret šo jautājumu, tādēļ ka sabiedrības spiediens kļūst ar vien lielāks, arī pret kristīgo baznīcu, pret draudzēm. Ar vien vairāk kristieši sāk izturēties liberālāk, nekā jebkad agrāk pret šo jautājumu, apgalvojot, ka Dievs taču tik ļoti mīl visus cilvēkus, ka arī homoseksuālisma priekšā mazliet aizspiež aci. Bet kā tad īsti ir?

Turpinot mūsu īso vasaras svētrunu sēriju par mītiem par kristietību, šodien mēs domāsim par šo tēmu – vai Dievs attaisno homoseksuālismu? Lai atbildētu uz šo jautājumu, es uzdošu trīs pretjautājumus. Pirmais jautājums būs: “Ko tad cilvēki ir teikuši par homoseksuālismu?” Otrais jautājums: “Ko Dievs saka par to?” Un beigās: “Ko tu teikti?” Ko cilvēki ir teikuši, ko Dievs saka, un beigās jautājums tev – ko tu teikti? 

Ko cilvēki ir teikuši? Pietiek mazliet tikai paskatīties vēsturē, lai skaidri atzītu, ka homoseksuālisms nav nekas jauns, tas nav 21. vai 20-tā gada izgudrojums. Patiesībā grieķu filozofs Sokrāts jau bija homoseksuāls, tāpat lielākā daļa grieķu filozofi, jau senajā Grieķijā tā bija plaši pieņemta attieksme un dzīvesveids. Sokrāta māceklis Platons, slavenais Platons, savā simpozijā velta veselu nodaļu homoseksuālisma mīlestībai. Aleksandram Lielajam, grieķu kareivim un karavadonim, bija mīļākie gan sievietes, gan vīrieši. Jūlijam Cēzaram esot bijušas homoseksuālas attiecības ar Bitīnijas ķēniņu Nikodēmu, tādēļ viņa pretinieki viņu iesauca par ‘bitīnijas ķēniņieni’, ņirgājoties par Jūliju Cēzaru. Romiešu vēsturnieks Sutonijs raksta, ka no pirmajiem 15 cēzariem 14 esot bijuši homoseksuāli. 

Homoseksuālas attiecības, kādas tika praktizētas senajā Romā, šodien tiktu definētas kā pedofilija, jo iecienītākais partnera vecums esot bijis no 12-20 gadu veci jaunieši, zēni. Piem., Cēzars Nērons bija paņēmis zēnu Sporiju, kastrēja viņu, noorganizēja oficiālas kāzas un dzīvoja ar viņu kā ar sievu. Tad, kad Nērons nomira, tad nākamais Cēzars pēc viņa pārņēma šo “sievu” sev. Vēsturnieki Gibons un Toinbijs (Gibbon, Toynbee) raksta, ka viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Roma krita, bija homoseksuālisms. 

Lūk, šādas sajūtas mēs varētu teikt “sajūtas”, līdzīgi kā tai meitenei, par kuru es lasīju ievadā, šādas sajūtas cilvēkiem ir bijušas viscaur vēsturei. Grieķu un romiešu kultūrā, un arī šodienas rietumu kultūrā mēs to redzam, kā tas iet plašumā. Mūsu laikmetā cilvēki sākuši runāt par šo tēmu atklāti kopš 19.gs beigām. 1881.gadā austriešu neirologs Sigmunds Freuds (Sigmund Freud), kuru sauc arī par psihoanalīzes tēvu, veica dažādus pētījumus un vienu no tiem arī par homoseksuālismu. Tas bija tāds pirmais vērienīgais pētījums par šo tēmu. Viņš nonāca pie secinājuma, ka homoseksuālisms ir psihiska slimība, kuru izraisa mātes, kuras ir ieņēmušas ģimenē dominējošo lomu un tā nu šie dēli ir uzauguši ģimenē, kurā māte ir dominējoša un viņi sākuši veidot pretestību pret šo cilvēku, kurš dominē pār viņu. Un tā kā šī pretestība ir sākusi veidoties pret sievietēm, tad attiecīgi seksualitāte ir tikusi vērsta pret vīriešiem. Tas ir tas, ko Freuds paziņoja 19.gs beigās. 

1897.gadā angļu ārsts Haveloks Elis (Havelock Ellis) izdeva grāmatu par seksualitāti un par homoseksuālitāti. Tajā viņš apgalvoja, ka Freuds, kuru es tikko citēju, ka viņš kļūdās, ka homoseksuālitāte nav gan slimība, bet, un viņš sāk uzskaitīt dažādas slavenības kā Erasmu un Mikelandželo, kuri esot bijuši homoseksuāli, līdz ar to tā nav slimība, bet ka šie cilvēki ir bijuši ģēniji tieši tādēļ, ka viņi ir bijuši homoseksuāli. Tā nu Elis izdeva terminu ‘ģēniju gēns’. Tātad, pagrieza šo visu jautājumu pretējā gaismā, ka tas ir tieši kaut kas ļoti liels un labs, un kaut kas tāds, pēc kā mums vajadzētu tiekties. Tā nu cilvēki sāka meklēt ne tikai ‘ģēniju gēns’, bet vēl vairāk geju gēnu. 

Un pēc tam 1948. un 1953.gadā iznāca slavenie Kinzija (Kinsey) ziņojumi. Divas grāmatas no biologa Alfrēda Kinzija (Alfred Charles Kinsey), pirmajā, kurā viņš raksta par vīrieša un otrajā par sievietes seksuālo uzvedību. Tajā Kinzijs normalizēja dzimumattiecības ārpus laulības, netikumīgu dzīvesveidu, un arī homoseksuālitāti. Viņš apgalvoja, ka viens no desmit cilvēkiem pasaulē ir homoseksuāls. Šodien pieejamas daudz grāmatas, kuras atspēko šos Kinzija datus, atspēko kā nepatiesus. Bet neskatoties uz to, tas deva vēlamo attaisnojumu homoseksuālismam. Vēlamu attaisnojumu publiskā telpā. Cilvēks bija pateicis, ka tas ir kaut kas normāls. Pietika ar šo starta signālu, lai 50-os gados Amerikas Savienotajās Valstīs sāka izplatīties dažādas publiskas kustības, kuras sāka attaisnot šo lietu, t.sk. tika atvērtas daudzas geju saunas, kuras deva vīriešiem iespēju anonīmā veidā tikt pie partneriem, lai šīs savas iekāres apmierinātu. Šīs geju saunas būtiski ietekmēja AIDS un citas seksuālo transmisiju slimību izplatību Amerikas Savienotajās Valstīs. Tas bija kā tāda eksplozija. Aktivitātes vērsās plašumā un arī spiediens no šīm kustībām, kuras atbalstīja homoseksuālismu, sāka pieaugt. 

Tā nu 1973.gadā Amerikas psihiatru asociācija pēc milzīga spiediena bija piespiesta svītrot homoseksuālismu no slimību reģistra. Līdz pagājušā gadsimta 1973.gadam homoseksuālisms skaitījās slimība. Tātad, šajā gadā, cilvēks paziņo, ka mēs izsvītrojam šo parādību, šo dzīvesveidu, šīs sajūtas no slimību reģistra. Es citēju Džeimsa Dobsona (James Dobson) grāmatu “Zēnu audzināšana”, kurā ir teikts tā: “Homoseksualitāte ir novirze, lai gan Amerikas psihiatru asociācija to noliedz. Geju un lesbietes, tai skaitā daži psihiatri, izdarīja lielu politisku spiedienu uz šo profesionālo organizāciju, liekot tai atzīt, ka homoseksualitāte ir normāla. Debates ilga gadiem, visbeidzot 1973.gadā tika pieņemts lēmums svītrot šo stāvokli no organizācijas diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas. Šādam lēmumam nebija zinātnisku pamatu, bet to lielā mērā ietekmēja asociācijas locekļu balsojums, ko ierosināja un finansēja nacionālā geju un lesbiešu komisija. Par šīm izmaiņām nobalsoja 5800 cilvēku, asociācijas locekļu, pret bija 3800. Amerikas psihologu asociācija drīz izdarīja to pašu. Psihologi un psihiatri, kuri nepiekrīt šai politiski koriģētajai interpretācijai, vai kuri pat mēģina palīdzēt homoseksuāļiem mainīties, šodien ir pakļauti nemitīgiem uzbrukumiem un apsūdzībām par ļaunprātīgu rīcību.” 1973.gads.

Piecus gadus vēlāk mākslinieks Džilberts Beiker (Gilbert Baker) no San Francisko izveidoja varavīksnes karogu kā simbolu šai kustībai, lai ir kaut kas vizuāls, pie kā pieķerties, un ko virzīt kā tādu logotipu vai vizuālo simbolu. Un līdz pat šodienai šis simbols ir redzams šo organizāciju veidotajos pasākumos, šis simbols jeb šīs krāsas nozīmē: rozā krāsa – dzimums, sarkanā – dzīvība, oranžā – dziedināšana, dzeltenā – saules gaisma, zaļā – daba, tirkīzā – maģija un māksla, zilā – rāmums un violetā – gars. Skaisti jēdzieni, skaisti nosaukumi, skaistas krāsas, un cilvēks ir paņēmis šo kā simbolu, lai virzītu šo savu dzīvesveidu. Mēs arī šodien labi pazīstam šo karodziņu un esam viņu arī bieži redzējuši, un redzam ar vien biežāk, visticamāk. 

2003.gadā Masačūsata kļuva par pirmo štatu ASV, kurā tika legalizētas viendzimuma laulības. 2015.gadā tika pieņemts vēsturiski nozīmīgais lēmums, ka visa ASV legalizē viendzimuma laulības. ASV šajā ziņā ir kļuvuši par paraugu citām valstīm, par paraugu citām valstīm, un arī šodien Latvijā, kā jau jūs droši vien zināt, vāc parakstus, lai panāktu viendzimuma laulības legalizēšanu. Vāca, vāc un vāks. Par spīti tam, ka nav atrasti nekādi pierādījumi, ka homoseksuālisms ir iedzimta lieta, nav atrasts geju gēns. Tāpat, kā šīs asociācijas tika spiestas pieņemt lēmumu bez zinātniska pamatojuma, tāpat arī šodien tiek virzīta visa šī kustība ar pamatojumu, ka tas ir kaut kas iedzimts, ka to nevar mainīt, ka tas ir kaut kas normāls un pieņemams. 

Nav atrast geju gēns. Un varbūt tie no jums, kuri seko līdzi šim jautājumam, atceras, ka burtiski pirms gada, 2019.gada augustā, gandrīz visos lielajos ziņu portālos pasaulē parādījās liels virsraksts – “Geju gēna tomēr nav”. Jo pēc vērienīga pētījuma ar 500 000 respondentiem, kā rezultāts tika pasludināts, ka tomēr tāda geju gēna nav. Lai jūs paturētu acu priekšā, kāda bija šī diena, šis paziņojums, es jums nolasīšu dažus virsrakstus tikai no pasaules slaveniem laikrakstiem un ziņu portāliem. 

“Zinātnieki atspēko ideju par atsevišķu geju gēnu.” / The Guardian
“Geju gēns ir mīts.” / Forbes
“Masveida pētījumā nav atklāts viendzimuma ģenētiskais cēlonis.” / Scientific American
“’Nav tādas lietas, kā geju gēns’, apgalvo jauns pētījums.” / TIME
“’Nav tāda geju gēna, kas palīdzētu paredzēt seksuālo orientāciju’, teikts pētījumā.” / CNN
“Zinātnisks pētījums atklājis, ka geju gēna nav.” / The Economist
“Joprojām geju gēna nav.” / Harvard Magazine 
“Geju gēns ticis izslēgts, jo vērienīgs pētījums liecina, ka vide ir galvenais homoseksualitātes faktors.” / Telegraph

Tas, lūk, lai jūs paturētu acīs, ka šāda lieta apmēram pirms gada atskanēja plaši visā pasaulē. Tas ir tas, lūk, ko cilvēks ir spiests bijis teikt. Geju gēnam nu esot izsvītrotam no cēloņu saraksta, tomēr tiek meklēti citi iemesli, lai pamatotu šo kustību. Telegraph, kā jau jūs tikko dzirdējāt, teica, ka tā ir vide, kura ietekmē; citi raksta – labi, tas nav viens gēns, bet tas ir daudzu gēnu kopums; citi saka, ka tās ir mātes.. tikai ne izvēle. Tikai ne izvēle. Lai nebūtu jāsaka, ka tā ir izvēle, tiek meklēti citi iemesli. Nu, lūk, tas ir tas, ko cilvēki ir teikuši par homoseksuālismu, tāds apkopojums. 

Bet, ko tad Dievs saka par to? Ko Dievs saka? Bībele sākās ar Veco Derību, ar 1.Mozus grāmatu, pirmo nodaļu un jau tur ir teikts tā: “Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla, pēc Dieva tēla viņš radīja to, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” Tātad, Dieva tēls ietver vīrieti un sievieti. Tā ir kā monēta ar divām pusēm, nevis tikai ar vienu pusi. 2. nodaļā ir rakstīts: “Tāpēc vīrs pametīs savu tēvu un māti, un pieķersies savai sievai, un viņi būs viena miesa.” Šī monēta ir pilnīga tad, kad ir viena puse šāda un otra puse tāda. “Viņi būs viena miesa.” ‘Viņi’ ir sieviete un vīrietis – būs viena miesa. Tāds ir tas skaistais Dieva nodoms. Šajā pantā pirmo reizi atskan Dieva griba, vai Dieva prāts par to, kādai ir jābūt seksualitātei starp cilvēkiem. Šī ir kā tāda glezna, šī seksualitāte ir kā tāda glezna ielikta rāmī un tas rāmis ir viens vīrietis un viena sieviete. Skaista glezna ar skaistu rāmi. 

Bet cilvēks šo rāmi ļoti ātri ir salauzis. Vispār cilvēkam ir kaut kāds talants salauzt Dieva skaistos mākslas darbus, izpostīt, ne tikai grieķiem un romiešiem, vai rietumu kultūrai šodien, bet ziniet, jau 1.Mozus grāmatā, pirmajā grāmatā Bībelē šis rāmis tiek salauzts gabalos, burtiski. Tas tikai atklāj, ka cilvēkam ir kaut kāda dziļa problēma jau pašā būtībā. Jau 1.Moz. grāmatas ietvaros šis rāmis tiek salauzts gabalos. 1.Moz. 4 ir pirmā atkāpe no rāmja, šī rāmja, kas ir viens vīrietis, viena sievietei, jo tur Lemehs apņem divas sievas, Ādu un Cillu. Šeit vairs nav šis 1+1, šeit ir 1+2. 

1.Moz. 6 mēs lasām, ka iejaucas krituši eņģeļi, saukti par Dieva dēliem, un ņem sev sievas no cilvēkiem. Vairs nav vīrietis un sieviete, bet kaut kāds vispār dīvains salikums starp kritušajiem eņģeļiem un cilvēku, sievieti. Un tajā skaitā, šī iemesla dēļ Dievs ir spiests turpat 6.nodaļā teikt: “Man ir žēl, ka es tos esmu radījis.” Iedomājieties, jau 6.nodaļā 1.Bībeles grāmatā Dievs jau nožēlo, ka Viņš ir radījis šo pasauli. Un Dievs restartē to no jauna caur plūdiem. Un tad Viņš dod varavīksni kā simbolu, ka Viņš vairs nerestartēs pasauli šādā veidā. Viņš dod pasaulei otro iespēju, un Viņš dod varavīksni kā simbolu, ka Viņš nesodīs, neiznīcinās cilvēku vairs šādā veidā. 

Tātad, Džilberts Beikers, šis mākslinieks šo simbolu, šo logotipu, šo zīmolu ir ne tikai nozadzis, bet viņš ir ieviesis to pretējam nolūkam. Dievs to ir devis kā simbolu žēlastībai apsolot par grēku šādi vairs nesodīt, bet Beikers šo ievieš, lai grēku attaisnotu un popularizētu. Pēc Dieva varavīksnes tomēr viss turpinās. Pēc restarta viss turpinās. 19.nodaļā joprojām 1.Moz. grāmatā Lats, mēs lasām par Lata incestu ar savām meitām. 34. nodaļā mēs lasām, ka Dīna tiek izvarota. 38. nod. mēs lasām par prostitūciju, vēl pietam Jūda ar savu vedeklu Tamāru. Cilvēks lauž šo rāmi, šo skaisto rāmi, kuru Dievs ir izveidojis. Tu dod cilvēkam otro iespēju un viņš turpina viņu plosīt. Un tam visam pa vidu, 19. nod. ir vēl Sodoma un Gomora, kurā valda homoseksuālisms. Tā sātans mēģina izkropļot šo Dieva skaisto modeli – viena sieviete + viens vīrietis. Jo sātans acīmredzot zina, ka seksuālais grēks ir viens no kārdinošākajiem, viens no efektīvākajiem veidiem, kā cilvēkam salauzt Dieva doto darbu. Šis iekostais, aizliegtais auglis kopš Ēdenes dārza, mēs varētu teikt, klusām seko līdzi katrai paaudzei, transformējies seksuālitātes auglī. 

Tādēļ divas Mozus grāmatas vēlāk, 3.Moz., kad Dievs dod bauslību cilvēkam, Dievs ļoti skaidri izsakās, Viņš saka 3.Moz. 18: “Ar vīru neguli kā mēdz gulēt ar sievu, jo tā ir preteklība.” Jo tā ir preteklība – lūk, ko Dievs par šo saka – tā ir preteklība Dieva acīs. Cilvēki saka, tas ir normāli, pat ja tas nav geju gēns, bet ir veidi, kas dod pamatojumu, ka tas ir normāli. Dievs saka, tā ir preteklība Viņa acīs. Kāda preteklība, to divas nodaļas vēlāk Viņš vēl pastiprināti pasaka, Viņš saka: “Ja vīrs guļ ar vīru kā ar sievu mēdz gulēt, abi ir darījuši preteklību un lai abi tiek nonāvēti, viņu asinis ir pār tiem.” Šis grēks bija tik nopietns, ka tika ierindots sarakstā ar tiem grēkiem, par kuriem draudēja nāvessods. Tā mēs varam teikt – homoseksuālisms ir destruktīvs grēks. Nāve ir destruktīva. Nāvessods bija skaudrs atgādinājums nepaļauties uz tavām emocijām, uz tavām iekārēm, uz tavām sajūtām. Homoseksuālitāte ir destruktīvs grēks, Bībele saka. 

Tā mēs varam teikt, kas tieši mūsu ievadā pieminētajai meitenei deva to apstiprinājumu, ka Dievs nenosoda šo viņas izvēli? Kādu dievu viņa lūdza? Es atvainojos. Kādu Bībeli viņa lasīja? Vai tad jau ar šiem diviem pantiem nepietiek, lai saprastu, ka tas, kas todien ir bijusi preteklība Dieva acīs, šodien nekļūs vienkārši par kaut ko pilnīgi pretēju, kaut ko pieņemamu, atbalstāmu Dievam? Vai tik te problēma nav tajā, ka cilvēks negrib klausīties Dieva Vārdos? Tā vietā sev ieceļot citu dievu, kuram vārds ir “manas sajūtas“. Šī meitene raksta, es jums dažus teikumus vēlreiz nolasīšu. Viņa raksta: “Man ir sajūta, ka tā ir pareizāk priekš manis. Man ir sajūta, ka tā ir pareizāk. Man vairs nav vainas un kauna sajūtas par šo. Es nejūtu nosodījumu no Dieva. Es to jūtu tikai no cilvēkiem. Es jūtos labi par šo lēmumu.” Sajūtas, sajūtas, sajūtas. Un, mīļie, šis jau nav tikai par homoseksualitāti. Šis ir par katru grēku. Katrs grēks ir izvēle un izvēle, kurā mēs ieceļam savas iegribas, savas sajūtas Dieva vietā; kur es pasaku – mana sajūtas man ir svarīgākas, nekā tas, ko man Dievs saka, vai ko Dievs ir teicis Bībelē. Ja es jūtos citādāk, tad tam ir jābūt pareizāk, nekā tam, ko Dievs ir teicis, jo tas atšķiras no tā, kā es jūtos. Dievs saka kaut ko tādu, ko es nejūtu.

Atgriežoties pie šī homoseksuālisma, es nezinu, tev jābūt aklam vai kurlam, lai lasītu Bībeli un nonāktu pie secinājuma, ka Bībele attaisno homoseksuālismu, vai arī varbūt tev jābūt liekulim, kurš gan grib Dievu, bet tādu dievu, kas apmierina manas sajūtas. Un Bībeles Dievs nav tāds. Bībeles Dievs Vecajā Derībā skaidri nostājas pret šo uz sajūtām būvēto dziņu. Bet ziniet, pat vēl vairāk Viņš to dara Jaunajā Derībā, vairākās vietās, bet īpaši es vēlos izcelt Rom.1.nod., kuru mēs ievadā lasījām, jo tur viņš atklāj, kas ir sakne vispār šai visai uz sajūtām būvētajai dziņai. Reinis to nolasīja ievadā, bet es vēlos, ka mēs paskatāmies uz viņu atpakaļgaitā, tāpēc, ja jums ir Bībeles blakus, paņemiet, lūdzu, lai jūs varat arī paskatīties līdzi. Atveriet, lūdzu, Rom. 1:26-27 “Tādēļ Dievs tos nodevis kaunpilnai kaislei: viņu sievietes ir apmainījušas dabiskās dzimumu attiecības ar pretdabiskām, tāpat arī vīrieši, atmetuši dabiskās attiecības ar sievietēm, savā iekārē ir iedegušies viens pret otru; vīrieši ar vīriešiem piekopdami kaunpilnas lietas, paši saņem pelnītu sodu par savu nomaldīšanos.”

Redziet, šeit Dievs šīs attiecības sauc par pretdabiskām un kaunpilnām. Te ir teikts: “Savā iekārē ir iedegušies”, tātad te tās ir – tās iekāres ir tās sajūtas. Tu iededzies šajās savās sajūtās. Pāvils nesaka “iedzimti, ar geju gēnu apveltīti”, bet “iekārēs iedegušies”. Te ir teikts: “Viņi paši saņem pelnītu sodu.” Diemžēl tas ir atkal latviešu valodā nepilnīgi iztulkots, jo tā īstā doma angļu valodā ir precīzāk pateikta, tur ir teikts: “Receiving in themselves”, tas nozīmē “sevī pašos, savā miesā saņem pelnīto sodu”. Daudzi teologi saka, ka šis “sevī, savā miesā saņemtais sods” ir AIDS jeb HIV. 

Bet tas, kāpēc es lasu šo pantu, es gribu, ka mēs redzam, ka šie divi panti sākās ar vārdu ‘tādēļ’. Tas vārdiņš ‘tādēļ’ parāda, ka ir jāapskatās atpakaļgaitā, jāpaskatās uz iepriekšējiem pantiem – kādēļ? Kādēļ cilvēki šādi dara? Kādēļ cilvēki piekopj homoseksuālismu? Kādēļ cilvēki dara to, kas Dieva acīs ir kaunpilns šeit? Te pat ir teikts, ka Dievs ir viņus nodevis šai kaunpilnai kaislei. Kādēļ Dievs ir viņus nodevis? Paskatāmies 24.-25.pantu “Dievs tos ir nodevis viņu siržu kārībām, tā ka tie nešķīstībā apkauno savu miesu. Dieva patiesību tie apmainījuši pret meliem, godinājuši radību un kalpojuši tai, nevis Radītājam. – Viņš ir augsti teikts mūžīgi! Āmen!” Tātad, solis pirms homoseksuālisma šajā Rakstu vietā ir vēlme kalpot sevi, vēlme kalpot savai miesai, nevis Dievam. Vēlme apmierināt savas siržu kārības, Pāvils saka. 

Tātad, pirms tavas vēlmes, pirms sajūtas tevi aizved uz homoseksuālismu, vispirms tu aizej prom no Dieva, te ir teikts. Tu aizej prom no Dieva uz pret sevi centrētu dzīvi. Tātad, tas cēlonis ir, ka tu vispirms esi izdarījis izvēli – es gribu dzīvot sev. Dievs mani nespēj apmierināt. Man ir sajūtas, kuras mani tik ļoti dzen, ka es labāk kalpošu tām. Vispirms tu aizej no Dieva, pat ja tu it kā saki, ka tu tici Dievam, ka tu lūdz Viņu, ka tu lasi varbūt Bībeli, tu esi iemainījis Viņu pret viltus dievu, kas esi tu pats. Un te mēs redzam, ka te cilvēks sāk nodarboties ar elkdievību, jo lielākais elks, kāds cilvēkam var būt, ir viņš pats sev. Es pats sev esmu lielākais elks, tavas sirds kārības ir augstākas par Dieva sirds vēlmēm. 

Kāpēc šie divi panti sākas atkal ar vārdiņu ‘tādēļ’? Atkal mums jāapskatās, kā tad cilvēki nonāk līdz šādam stāvoklim, kurā viņi sāk dzīvot uz sevi centrētu dzīvi? Atkal mēs varam paiet atpakaļ uz 21.-23.pantu, tur ir teikts tā: “Dievu pazīdami, tie viņu nav godājuši kā Dievu un nav viņam pateikušies, bet kļuvuši domās tukši – un viņu neprātīgā sirds ir aptumšojusies. Apgalvodami, ka ir gudri, tie kļuvuši muļķi un aizvietojuši neiznīcīgā Dieva godību ar iznīcīga cilvēka un putnu, un četrkājaiņu, un rāpuļu līdzībā darinātu tēlu.” Bet pirmais vārds šeit ir ‘cilvēka’ tēlu. Redziet, viss sākas ar to, ka Dievu varbūt tu pazīsti, tu Viņu atpazīsti radībā, tu Viņu redzi pasaulē, tu redzi, ka šī pasaule ir tik pārdabiski skaisti un gudri radīta, ka tur ir jābūt kādam augstākam prātam, bet tomēr tu neesi gatavs Viņam pateikties, tu neesi gatavs ieklausīties Viņā, tu neesi gatavs pakļauties šim Dievam, pakļaut savu dzīvi tam, ko Viņš saka. Un tādā veidā tu aizvieto Viņu ar elku, un tas elks esi tu pats. 

Protams, arī daudzas citas lietas šeit ir minētas – piem. dzīvnieki, kuri tika uzslieti tajā laikā kā lielas statujas, kuras tika pielūgtas. Šodien tie ir mazāki priekšmeti, tie var būt telefoni, tie var būt datori, tie var būt jebkas cits – kurpes, somiņas un sazina, kas vēl – mašīnas, darba sludinājumi un nauda, kas tev ir makā vai kartē. Bet lielākais elks ir cilvēks pats sev. Ziniet, tas, ko Pāvils šeit 23.pantā šķiet ir centies pateikt, ir kaut kas ļoti gigantiski liels, paklausieties. 23.pantā viņš saka, ka šis solis prom no Dieva uz sevis paša pielūgšanu, uz šo savu sirds vēlmju iegribu, uz šo savu sajūtu pielūgšanu, šis solis izraisa to, ka šis tavs ‘es’ kļūst par tik lielu elku, ka tu sāc pielūgt tādus pašus kā tu. Tu kļūsti par tik lielu elku sev, ka tu sāc pielūgt tādus pašus, kāds esi tu. Ja tu esi vīrietis, tu sāc pielūgt vīriešus. Ja tu esi sieviete un tu kalpo sev un tu esi sevis pašas elks, tu sāc pielūgt sievietes. 

Tā nu mēs redzam, šeit ir dota saikne no elkdievības līdz homoseksuālismam. Tā ir tā pati cilvēku pielūgšana, tikai jau aiznākamajā stadijā. Tā ir tāda paša cilvēku pielūgšana, kāds esi tu. Tu lielais, varenais, visaugstais dievs sev pašam, kura sajūtu apmierināšana ir svarīgāka par Radītāja gribu. Tādēļ, Rom. 1 šeit dod paraugu, kā sabiedrības un tautas un kultūras krīt. Viss sākās ar to, ka tu pagriezies prom no Dieva un tu sāc pielūgt cilvēku un aiziet uz pretdabiskajiem, arī seksuālajiem, prakses veidiem. Kur Dievs tiek atmests, kur cilvēks pats sevi sāk pielūgt, tur Dievs tad arī šos cilvēkus nodod homoseksuālajiem dzīvesveidiem, un beigās ir teikts, ka pēc šī homoseksuālā dzīvesveida stadijas seko patiesībā vēl viena stadija. Mēs varam aiziet uz 28.pantu, tagad jāiet jau uz priekšu, ar ko arī noslēdzas visa šī Pāvila doma, ir, ka pēc homoseksuālisma atzīšanas stadijas seko ačgārna saprašana. Dievs vispirms cilvēku nodod tam, ka tu kļūsti par elkdievu pielūdzēju, jo tu esi pagriezis Dievam muguru, pēc tam Dievs tevi nodod jau tālāk uz homoseksuālismu un pēc tam Dievs nodod jau tevi tālāk uz ačgārnu saprašanu, te ir teikts.  

Uz ačgārnu saprašanu, ko mēs, man liekas, ASV lielā mērā varam tagad piedzīvot, kur pēc viendzimuma laulības legalizēšanas maiss ir atvērts vaļā un no tā nāk ārā visādi brīnumi. Kur sieviete ir vīrietis un balts ir melns un pareizs ir nepareizs, un tas viss izklausās jau pēc ačgārnas saprašanas. Tur ir mainīti standarti, un tu vairs nevari pateikt, kas ir pareizs un, kas nav. Šajā stāvoklī, es nezinu, vai tur vēl ir atpakaļceļa, jo ja tava saprašana ir tiktāl samaitāta, ka tā ir ačgārna, ka tā nonāk pie pretējiem secinājumiem, tad kādi te vēl argumenti vispār palīdzēt var? Tu vairs pat nevari diskutēt par šiem jautājumiem. Tas ir tas, kas arī notiek lēnā garā – tu vairs nevari diskutēt. Ja tu pateiksi šo, ja tu pateiksi, kam tu tici, tad tava vārda brīvība tiek atņemta un tu sāc tikts ierobežots. 

Nu, lūk, tas ir tas, ko Dievs saka par šo visu. Visbeidzot, ko tu teikti? Tu dzirdēji, ko cilvēki ir teikuši, tu dzirdēji, ko Dievs saka, bet ko tu teikti? Ko tu teikti, varbūt savam draugam, kurš dzīvo homoseksuālu dzīvesveidu? Vai varbūt, ko tu teiksi kā homoseksuāla dzīvesveida praktizētājs, kurš varbūt saka: “Es ticu Dievam, es ticu Jēzum, bet es dzīvoju šo dzīvesveidu”? Vai varbūt, ko tu teiksi kā tāds, kurš varbūt nav atklātībā pateici: “es esmu homoseksuāls”, bet kurā iekšēji šīs sajūtas nospiež? Tev ir izvēle teikt patiesību un būt brīvam, vai klausīt savām sajūtām. Atceries, ka sajūtas ir pārejošas un mēs to visi zinām. Pietiek tikai atskatīties pašiem uz savu dzīvi atpakaļ. Sajūtas ir pārejošas, bet Dievs saka, ka Viņa patiesība ir paliekoša. Un atceries, ka Dieva patiesība tevi darīs brīvu, pat ja tā būs cīņa, bet tu būsi kā cilvēks, kurš ir brīvs iet šajā cīņā. 

Mēs visi cīnāmies, mums katram ir dotas savas cīņas, un ja tā nav šī cīņa, par kuru mēs šodien runājam – mums katram ir savas cīņas, ļoti dažādas. Mums visiem ir cīņas ar mūsu sajūtām, jo mēs visi dzīvojam joprojām šajā kritušajā miesā ar kaut kāda veida diskomfortu starp to, kas ir mūsu gars un kas ir šī miesa, kura visu laiku mūs velk pa kreisi, pa labi uz visām iekārēm, uz visām iegribām. Mēs visi cīnāmies ar tām, un tā cīņa par homoseksuālajām sajūtām ir tikai viena no šīm daudzām cīņām. Bībele patiesībā saka: “Visa radība nopūšas.” Mēs visi cīnāmies. Jā, cīņa ir grūta un cīņas parasti ir nepatīkamas. Kā vienā tajā spiričuelī melnādains vergs dzied: “Nobody knows the trouble I`ve seen, nobody knows, but Jesus.” Tulkojums: “Neviens nezina tās bēdas, ko esmu redzējis, neviens nezina, tikai Jēzus.” Neviens varbūt nezina, ar ko es cīnos, neviens varbūt nezina, cik grūti man ir, bet Jēzus zina. Jēzus zina, jo Viņš ir uzņēmis visus grēkus sevī. Viņš ir uzņēmis arī homoseksuālo sajūtu grēku sevī. Jēzus zina, kāda ir sajūta, kad tavā miesā karo šis pretdabiskais, Dievam pretīgais, cilvēku attaisnotais un varbūt tavai miesai patīkamais grēks, bet nepaļaujies uz sajūtām. Nepaļaujies uz sajūtām, kuras ir pārejošas, bet paļaujies uz patiesību, kuru Bībele atklāj par Dievu un par tevi. 

Tas ir mīts, ka Bībele attaisno homoseksuālismu, Bībele atklāj pretējo, ka Kristus nāca un atdeva savu dzīvību par to, lai cilvēku glābtu no šī destruktīvā grēka. Bībele to atklāj, un paklausieties, es noslēgšu ar pēdējo pantu no Bībeles, 1.Kor.6, tur ir minēti arī citi grēku veidi, es izņemšu tikai ārā šo, tur teikts tā: “Vai jūs nezināt, ka netaisnie neiemantos Dieva Valstību? Nemaldiniet sevi, vīriešu piegulētāji Dieva Valstību neiemantos. Un daži no jums tādi ir bijuši, bet jūs tikāt nomazgāti, jūs tikāt svētīti, jūs tikāt attaisnoti mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā un mūsu Dieva Garā.” Tādēļ, ka tā ir izvēle, tādēļ ir cerība, ir ceļš uz glābšanu. Un tā glābšana ir, ka Kristus mazgā tevi. Tajā dienā, kad mēs Debesu Valstībā sēdēsim pie galda lielajā Kristus banketā, kam simbols ir šodien mūsu Svētais Vakarēdiens, tad pie šī galda sēdēs arī daudzi, es ticu daudzi, kuri ir tikuši mazgāti no šī grēka. Daudzi, kuri neuzticējās savām sajūtām, bet kuri uzticējās Kristus patiesībai, Kristus upurim, kuri uzticējās Jēzum Kristum.

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies par Tavu Vārdu. Paldies, ka Tavs Vārds ir nemainīgs, un ka Tavi standarti ir joprojām tik pat augsti, kādi tie ir bijuši agrāk. Paldies, ka Tu kā mūsu Radītājs, kurš ir radījis šo pasauli un katru cilvēku, vislabāk zini, kas mums ir vajadzīgs, pat ja mēs jūtamies citādāk, pat ja apkārtējā pasaule mums saka kaut ko citu, un liek justies citādāk, tomēr ka mēs varam paļauties uz Tevi, ka Tu zini, kas ir tas labākais mums. Es lūdzu par katru, kurš cīnās ar šīm sajūtām, Kungs, ka Tu varētu uzrunāt caur savu Vārdu un, ka Tu varētu parādīt ceļu uz brīvību. Paldies, Kungs, ka Tavs Vārds ir patiesība, un ka patiesība dara brīvu. Jā, Kungs, to mēs lūdzam Jēzu, Tavā vārdā, āmen.