#4 Bībele ir tikai cilvēku roku darbs

Svētrunas noraksts

 
“Bībele - tā ir tā, kuru muļķi ir sarakstījuši, kuru plānprātiņi slavē, kuru ļaundari māca un kuru maziem bērniem liek mācīties no galvas,” tā ir teicis franču filozofs Voltērs (Voltaire). Franču filozofs Voltērs par Bībeli. Un, ja tu gribi uzbrukt kristietībai, tad raidi triecienu tieši pašos pamatos. Un paši pamati kristietībai ir Bībele. Bībele ir tā, kas ir nesusi šo ticību, šo mācību pāri gadsimtiem, pāri kontinentu robežām. Pierādi, ka Bībele ir tikai un vienīgi cilvēku roku darbs, un viss pārējais sagāzīsies kā nams, kas ir celts uz smiltīm. Voltērs ir bijis tikai viens no daudziem, kuri tieši šo stratēģiju ir centušies izmantot, un cilvēki to dara jau 2000 gadu, raida uzbrukumus Bībelei, apgalvojot, ka tā ir tikai cilvēku roku darbs, cilvēku pasakas, cilvēku izdomājums. Šodien, iespējams, vairāk kā nekad agrāk tas notiek ar visām liberālajām straumēm, kas cenšas izskalot kristietības pamatus.

 Vai tiešām Bībele ir tikai cilvēku roku darbs? Vai tā ir patiesība vai tomēr mīts? Šis fundamentāli svarīgais jautājums patiesībā ietekmē visus pārējos mītus, par kuriem mēs esam runājuši šajā sērijā. Šis ir tas, uz kura mēs esam balstījuši visus pārējos argumentus, šī Bībele. Līdz ar to tas ir fundamentāli svarīgi. Un tāpēc es vēlos par šo jautājumu šodien domāt, un es to esmu arī apzināti atstājis kā pēdējo vismaz šobrīd. Varbūt šī sērija kaut kad nākotnē tiks turpināta ar jauniem mītiem, bet šodien es vēlos domāt par šo. Un es vēlos svētrunu sadalīt mazliet kā tādu tiesas prāvu, respektīvi, sākumā es nolasīšu dažas apsūdzības, kas ir no šo apsūdzētāju puses nākušas, tad es vēlos dot kādus aizstāvības punktus un tad beigās padomāsim par spriedumu. Tātad - apsūdzība, aizstāvība un spriedums.

Apsūdzība. Lai liecinātu pret Dieva autortiesībām uz Bībeli, ir cēlušies daudzi cilvēki, daudzas slavenības. Piemēram, Ričards Dokinss (Richard Dawkins) grāmatā “Dieva maldi” raksta tā: “Neviens īsti nezina, kas bija šie četri evaņģēlisti,” tātad runa ir par Bībeles četriem evaņģēlijiem. “Neviens īsti nezina, kas bija šie četri evaņģēlisti, bet varam droši apgalvot, ka viņi nekad nebija satikuši Jēzu personīgi. Daudz no tā, ko viņi ir sarakstījuši, nav uzskatāms par godīgu pieeju vēsturei. Evaņģēliji ir senlaiku fikcija,” tā raksta Dokinss. Mums labi zināmais Alberts Einšteins (Albert Einstein) arī nebija nekāds lielais Bībeles draugs. Viņš raksta šādi: “Vārds Dievs man nav nekas vairāk kā cilvēka vājuma izteiksme un produkts. Un Bībele ir godājama, tomēr primitīva leģendu kolekcija, kas ir ļoti bērnišķīgas.” 

Amerikas (ASV) trešais prezidents Tomass Džefersons (Thomas Jefferson) - viņam arī bija, ko teikt, viņam arī bija kādas bultas, kuras izšaut Bībeles virzienā. Viņš raksta šādi: “Visa evaņģēliju grāmatu vēsture ir tik kļūdaina un apšaubāma, ka šķiet veltīgi to pat detalizēti izpētīt. Jaunajā derībā ir iekšēji pierādījumi, ka daļa no šiem tekstiem ir nākuši no īpaša, neparasta cilvēka un tomēr pārējās daļas ir daudz zemāk stāvošu prātu autordarbs. Šīs daļas nošķirt ir tikpat viegli kā dārgakmeņus no mēsliem.” Un kādā citā vietā Džefersons raksta par Bībeles pēdējo grāmatu - Atklāsmes grāmatu. Viņš raksta: “Ir pagājuši 50 vai 60 gadi, kopš es to lasīju, un es toreiz secināju, ka tā nav nekas vairāk par maniaka murgiem, kas nav ne vairāk cienīgi, ne izskaidrojami kā mūsu pašu nakts sapņi.” Tā mēs varētu turpināt ar šādiem apgalvojumiem. Tātad apsūdzība no šo vīru un daudzu citu mutes ir  skaidra, ka Bībele ir primitīvu, vāju, pat maniakālu cilvēku roku darbs. 

Pāriesim uz otro punktu - aizstāvība. Ko tad Bībele var teikt šajā jautājumā? Čārlzs Sperdžens (Charles H. Spurgeon) - viens no izcilākajiem britu sludinātājiem - ir teicis šādi: “Dieva Vārds ir kā lauva, tev lauva nav jāaizstāv. Viss, kas tev ir jādara, ir jāpalaiž lauva vaļā, un lauva aizstāvēs sevi pašu.” Es piekrītu Sperdženam un tā nu es gribu palaist šo lauvu vaļā, lai viņa runā pati par sevi, lai viņa aizstāv pati sevi. Un tā nu, minot kādus pierādījumus šai aizstāvībai, es vēlos izmantot kādus iekšējos pierādījumus un kādus ārējos. Tātad iekšējie ir tie, kas ir atrodami pašā Bībelē, un ārējie - tie, kas liecina vēstures gaitā par to, kā Bībele ir attīstījusies un ko tā ir ietekmējusi.

 Tātad daži iekšējie pierādījumi. Pirmais varētu būt tāds, ka Bībele pati par sevi liecina, ka tā ir Dieva Vārds. Ja mēs runājam par Dieva autorību Bībelē, tad mums, protams, vispirms ir jāsāk ar vienkāršo jautājumu - vai tad Bībele vispār pati apgalvo, ka tā ir Dieva autordarbs? Vai Bībele to pati kaut kur ir pateikusi? Vai tas ir lasāms Bībelē? Ja tu nopērc jaunu telefonu, tu noteikti kaut kur atradīsi, kurš ir šim telefonam autors, kurš ir to saražojis un kuram pieder autortiesības uz to. Un tāpat ir ar Bībeli. Bībelē ir pārliecinoši atbildams jautājums ar jā par to, vai tā min, ka Dievs ir autors šai grāmatai. Simtiem rakstu vietās Bībele deklarē, ka tā ir Dieva Vārds. Ap 3800 reižu Bībele min vārdus kā, piemēram, “Dievs teica” vai “Tā saka tas Kungs.” Mums jāņem vērā, ka Vecās un Jaunās derības autoriem rakstīt šādus vārdus, ka tas, ko es jums tagad rakstu, vai tas, ko es jums tagad saku, nav mans apgalvojums, tie nav mani vārdi, tas nav mans viedoklis, bet tas ir Dieva viedoklis - tā bija ļoti neizdevīga un ļoti riskanta rīcība. Tas bija ļoti skaļš apgalvojums, un šie apgalvojumi nāca ar augstu cenu. Ne tikai izsmiekli, bet arī vajāšanas un pat dzīvības briesmas draudēja cilvēkiem, kuri stājās citu cilvēku priekšā vai rakstīja šīs grāmatas daļas un apgalvoja, ka tās ir Dieva autordarbs. 

Piemēram, pravietis Jeremija 26. nodaļā savā grāmatā saka, ka: “Dievs ir devis vēsti tautai.” Viņš nostājās praviešu un priesteru, un tautas priekšā un viņš dod vēsti, viņš saka: “To man Dievs ir devis jums, tas ir arī pierakstīts manā grāmatā, bet es jums to dodu.” Un, kad viņš pabeidz savu runu, pūlis kliedz: “Tev ir jāmirst, kādēļ tu pravieto Dieva vārdā, ka mums klāsies slikti?” Mūsdienās apgalvot, ka Dievs man ir atklājis šo vai Dievs man ir atklājis to, ir ļoti viegli, un diemžēl ļoti daudzi tā saucamie pravieši to arī dara pa kreisi un pa labi, runā, ka Dievs man ir devis šādu vīziju un Dievs man ir devis tādu vīziju, un vienalga vai tā vīzija piepildās, vai nē, šodien tu par to principā nemaksā nekādu cenu. Bet todien tas bija ļoti neizdevīgi. Viltus praviešiem, kuru pravietojumi nepiepildījās, sods bija nomētāšana ar akmeņiem. Tāpēc, lai tu būtu gatavs apgalvot, ka tavs teksts ir Dieva autordarbs, tas bija ļoti, ļoti drosmīgs solis. Un, ja cilvēks tiešām ir vienīgais Bībeles autors, tad šāda rīcība bija ļoti neloģiska, ļoti mazticama.

Otrais pierādījums jeb otrais arguments, ko mēs varētu likt priekšā ir, ka Bībele pretēji citiem svēto rakstu jeb reliģiskajiem tekstiem izskaidro, kā šī pasaule ir sākusies. Bībele dod ieskatu pasaules sākumā - tur, kur neviens cilvēks nebija klāt, kuru neviens cilvēks nevarēja zināt. Un patiesībā šis ir diezgan vienkāršs pierādījums tāpēc, ka, ja tiešām Dievs ir bijis jau sākumā pasaules radīšanas un pat pirmo gadu simtu, gadu tūkstošu pasaules eksistencē, tad Dievam vajadzētu zināt kādas lietas, kuras cilvēki tikai vēlāk ir atklājuši, vai ne? Tas ir tīri loģiski. Ir jābūt pierādījumiem, faktiem, kurus Dievs zināja jau tad, kad cilvēks to pat nenojauta, kad cilvēks pie tā nonāca tikai gadsimtiem vēlāk. Un tādi ir, tādi ir pat diezgan daudz. Bībele atklāj lietas, kuras cilvēks tolaik nemaz nespēja zināt, kuras liecina par to, ka Bībele satur tādu informāciju, kas ir bijusi pieejama kaut kam augstākam nekā cilvēkam, kādam, kurš par to jau ir zinājis iepriekš vai gluži vienkārši kurš pats ir radījis šīs lietas. Piemēram, es esmu jau minējis - pati pirmā grāmata, pats pirmais pants - 1.Mozus 1:1 ir rakstīts, ka “iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” Un tikai salīdzinoši nesen zinātnieks Herberts Spensers (Herbert Spencer) ir definējis, ka ir nepieciešamas piecas sastāvdaļas, lai pierādītu, ka kaut kas eksistē: laiks, spēks, kustība, telpa un matērija. Pirmajā Bībeles pantā ir visas šīs piecas sastāvdaļas iekļautas. Pilna matrica -  mēs varam teikt. “Iesākumā” ir laiks, “Dievs” ir spēks, “radīja” ir kustība, “debesis” ir telpa un “zeme” ir matērija. Jau pirmajā Bībeles pantā, ja gribās arī mazliet zinātniski pieiet tam visam, tu vari jau ieraudzīt šādu - mēs varam jautāt - sakritību? 

Vai arī pierādījumi no dabas. Cilvēks līdz 240. gadam pirms Kristus ticēja, ka zeme ir plakana un stāv uz kaut kā, bet Bībele Ījaba grāmatā, kas ir sarakstīta 700 gadus pirms Kristus vai vismaz 400 gadus pirms Kristus. Tie,  kuri stiepj šo periodu, nu maksimālais, ko tu vari pastiept, ir 400 gadi pirms Kristus. Bībele Ījaba grāmatā 26:7 saka, ka: “Viņš izpleš ziemeļus tukšumam pāri, pakar zemi pār neko.” Bībele jau sen, pirms cilvēki saprata, ka zeme nav vis plakana, ka tā nestāv uz kaut kāda pamata. Bībele jau runā par to, ka zeme ir sfēriska, ka tā karājās gaisā uz nekā. Vai arī - 16. gadsimtā Galileo pierādīja, ka gaisam ir svars, Bībele to jau pateica tajā pašā Ījaba grāmatā. Mēs ievadā lasījām šo teksta daļu, tur bija teikts: "Kad Viņš vējam piešķīra svaru.” 

Vai arī - viena no senākajām medicīnas praksēm, kas ir aizsākusies Senajā Ēģiptē un tika pārņemta Grieķijas Impērijā, bija asins nolaišana. Slavenais grieķu ārsts Erasistrats (Erasistratus) 3. gadsimtā pirms Kristus mācīja, ka visas slimības izraisa viena problēma, viens cēlonis, un tas ir - asins pārpilnība. Cilvēkam vienkārši ir pārāk daudz asiņu un no tā rodas visādas kaites un problēmas. Pacientiem neticamā kārtā līdz pat aizpagājušajam gadsimtam tik tiešām tika praktizēta šī lieta, tika nolaistas asinis, ja tev bija kādas problēmas. Piemēram, 1799. gadā ASV prezidents Džordžs Vašingtons (George Washington), kas bija asins nolaišanas atbalstītājs, vienu decembra ziemas rītu pamodās ar stiprām kakla sāpēm, un tā kā šīs kakla sāpes dienas gaitā nemazinājās, bet gluži pretēji - kļuva arvien spēcīgākas -, viņš nākamajā dienā pasūtīja asins nolaišanu. Trīs dienas vēlāk Vašingtons bija miris, un sāka izplatīties aizdomas, ka varbūt, visticamāk šī asins nolaišana tieši bija vainīga pie viņa nāves, nevis palīdzēja viņam trīs dienas ilgāk nodzīvot. Redziet, ja Vašingtons būtu ieklausījies Bībelē, kura 3. Mozus grāmatā jau saka, ka miesas dzīvība ir asinīs, iespējams, kakla sāpes nebūtu bijis tik liels izaicinājums, lai novestu viņu līdz kapam. Ar to es vēlos teikt, ka Bībele runā par lietām, kuras tikai Dievs varēja zināt pirms cilvēks saprata šīs lietas, pirms cilvēks izsecināja, izpētīja, pierādīja, Dievs par tām jau runā, jo Dievs ir šīs pasaules Radītājs un Dievs ir šīs grāmatas autors, galvenais autors. 

Vēl viens pierādījums. Trešais. Pasaules beigu izskaidrojums. Tātad mēs tikko paskatījāmies pasaules sākumu, bet patiesībā Bībele ne tikai runā par sākumu, viņa dod ieskatu nākotnē, viņa paskaidro, kā šī pasaule beigsies. Atklāsmes grāmatā - šīs Bībeles pēdējā grāmatā ir solīts, ka beigu laikos nāks dažādas izteiktas parādības pār pasauli, un dažas no tām ir, piemēram, dabas stihiju pieaugums. Kļūs arvien neprognozējamāka daba, tās uzvedība. Es domāju, ka vairums no jums piekritīs, ka mēs to jau izjūtam, mēs to redzam. Latvija gan ir vēl tādā salīdzinoši miera saliņā, bet tas, kas notiek pasaulē, ir kaut kādas izmaiņas šajā virzienā. Apdrošināšanas aģentūru statistika liecina, ka ir būtisks pieaugums dabas stihiju skaitam, viņi apdrošina šādus nelaimes gadījumus, un viņiem ir statistika, cik gadā ir lielās dabas katastrofas pasaulē. Ja 1980. gadā tādu bija 249, tad 2019. gadā tika piefiksētas 820, kas ir 330% pieaugums 39 gadu laikā. Tas tā, ja kādam gribās to arī statistiski redzēt melnu uz balta. Tātad dabas stihijas pieaugs, to Bībele saka. 

Otra lieta ir, ka, tuvojoties laiku beigām, bērni sacelsies pret vecākiem, veidosies šie “rebeļi” [rebels – dumpinieki angļu val. - piez.], kuriem autoritāšu vairs nebūs. Un es domāju, kopš 1969. gada seksuālās revolūcijas ASV, par to, iespējams, šaubu vairs nav, ka ar to bija tāds īpašs pavērsiens, kurā jaunieši ir tiekušies pēc brīvības, pēc dzīvesveida, kurš raujas ārā no vecāku ierobežojumiem. Un, parunājot ar kādiem  skolotājiem, es domāju, ka arī tur var just, ka viņu novērtējums ir, ka šis jautājums kļūst arvien izaicinošāks. Bērnu autoritāšu jautājums. 

Vēl viena lieta, ko Bībele sola laiku beigās ir, ka nāks kāds antikrists un viņam būs palīgs - zvērs. Bībelē viņš tiek saukts par zvēru, un šim zvēram būs zīme - 666. Šī zīme tiks cilvēkiem uzlikta uz labās rokas un pieres, un katrs, kurš atteiksies no šīs zīmes, nespēs vairs norēķināties. Tā ir Bībelē teikts, tu nespēsi vairs neko pirkt vai pārdot. Tu būsi izslēgts no ekonomiskās aprites. Daudzi šo zīmi interpretē kā svītru kodus, vismaz agrāk, kad tehnoloģijas vēl nebija tik attīstītas, cilvēki teica, ka tas būs svītru kods. Un patiesībā, ja jūs pavērosiet kādu preci un paskatīsieties uz svītru kodu, jūs redzēsiet, ka jau tagad tur ir šis simbols 666 iekšā, jo tur katra svītriņa simbolizē vienu skaitli, tas skaitlis ir rakstīts apakšā zem svītras. Un ir trīs garākas svītras - viena kreisajā sānā, viena centrā un viena labajā sānā. Un tā svītra, kura ir garāka, ir sešinieku svītra, tā simbolizē sešinieku. Un jūs varat paskatīties uz produktiem, tas jau šobrīd mūsu produktos šādā formā jau figurē. 

Bet, iespējams, ka būs kāds attīstītāks risinājums nekā svītru kodi. Mēs šodien runājam par mikročipiem. Mēs esam gājuši mūsu norēķinu vēsturē no skaidras naudas, un lēnām ejam uz maksājumu kartēm. Ar koronavīrusa izplatību, ar visu šo situāciju tas tiek paātrināts, jo gluži vienkārši tas ir ērtāk, mēs to zinām, mēs tam piekrītam. Tas ir ērtāk, kā visu laiku skriet pie bankomāta. Bet kādēļ apstāties? Ja nu tu aizmirsti maku ar kartēm mājās, parasti telefons gan tev ir līdzi, tāpēc mēs jau sākam norēķināties ar telefoniem. Arī es to daru, arī man tas liekas ērti. Un tomēr, ja tu arī telefonu aizmirsti mājās, tad noteikti ir jābūt vēl risinājumiem. Vakar mēs bijām pie jūras un es lasīju vienu žurnālu, un es skatos - žurnāla aizmugurējā vākā ir liela reklāma. Tur bija rakstīts tā: “Jaunums Baltijā! Bezkontakta maksājumu gredzens. Vīza - bezkontakta maksājumu gredzens.” Un tur apakšā tekstiņš minēts: “Tavai maksājumu brīvībai. Norēķinies eleganti un mūsdienīgi, vienkārši pietuvinot roku maksājumu terminālim.” Tā bija vienas bankas reklāma, nereklamēšu šo banku. Bet redziet, mēs ejam šajā virzienā. Mēs ejam. Te jau minēts: “Pietuvini roku,” tev vairs nevajag telefonu, tev vairs nevajag maku, tev nevajag naudu, vienkārši pietuvini roku. 

Bet ar laiku gredzens var pazust, saplīst, izlādēties. Kādēļ neintegrēt to pašā cilvēkā iekšā, vai ne? Un mikročipi jau šobrīd ir jau ļoti izplatīta pieeja. Mājdzīvniekiem implantē čipus, hroniskiem slimniekiem kā diabētiķiem to dara, noziedzniekiem, piemēram, pedofiliem implantē čipus, lai var izsekot, pa kurieni viņi vazājas apkārt. Darbiniekiem, piemēram, Skandināvijā tas jau ir diezgan izplatīts, ka tad, kad tu stājies darbā, tev implantē čipu. Un tad, kad tu nāc iekšā birojā, tev nav nekas tur jāspiež, tev vienkārši durtiņas atveras, uzskaitās, cikos tu atnāc, cikos tu aizej, un viss notiek bez problēmām. Ļoti ērti! Mēs uz to ejam, tas ir tas, ko es gribu teikt. Es negribu izplatīt kaut kādas sazvērestības teorijas, bet vienkārši Bībele par to jau runā divtūkstoš gadus atpakaļ. Divtūkstoš gadu sena ir Jāņa Atklāsmes grāmata un tur ir teikts, ka uz labās rokas un pieres būs kaut kas tāds, kas ļaus mums norēķināties, un, ja mums nebūs šīs zīmes, tad piedod, tu tiec izslēgts no šīs sabiedrības. Kāpēc piere? Tāpēc, ka cilvēkiem mēdz nebūt rokas, un galva visiem ir, tāpēc tas ir alternatīvais variants. Bībele zina ne vien par pasaules sākumu visādus noslēpumus, kurus cilvēki nevarēja zināt, bet viņa zina apbrīnojamas lietas, kas mūs sagaida, ko pirms divtūkstoš gadiem cilvēki nevarēja vispār pat nojaust. Un šodien mēs redzam, kā viņas lēnām tiek izpakotas, un mēs ieraugām tās aprises un potenciālos veidolus. 

Vēl viens pierādījums - ceturtais. Arī iekšējais. Paradoksi. Bībele satur ne vien informāciju, kuru cilvēki nevarēja zināt, tāpēc nevarēja ierakstīt, jo viņi vienkārši to nezināja, bet arī informāciju, kuru viņi nekad mūžā neierakstītu, jo viņi negribētu "sačakarēt” iespaidu par sevi, par šo darbu, par šo cilvēka autordarbu, ja tas tiešām būtu vienīgi cilvēka darbs. Un viens no šādiem informācijas veidiem ir Bībelē daudz atrodamie paradoksi. Izcilais teologs Džons Marejs (John Murray) ir teicis: “Katrā lielajā Bībeles doktrīnā ir atrodami acīmredzami paradoksi.” Katrā lielajā Bībeles doktrīnā, katrā lielajā Bībeles mācībā, tēmā ir atrodami acīmredzami paradoksi. Sākot ar centrālo personu Jēzu Kristu - Bībeles galveno varoni - viņš ir 100% cilvēks un 100% Dievs. Kā tas ir iespējams? Tas ir paradokss. Aizejam pie tēmas par lūgšanu, tur ir teikts: “Lūdziet bez mitēšanās, tā ir jūsu atbildība, ja jūs nelūgsiet, jūs nedabūsiet.” Vienlaikus Jēzus arī saka: “Bet nepļāpājiet pārāk gari, jo Tēvs jau zina visu, kas jums ir vajadzīgs un ko jūs lūgsiet viņam, viņš jau visu zina.” Tātad tomēr simtprocentīgi Dieva atbildība, ja Viņš visu zina un ja Viņam ir visi resursi. Tas ir paradokss. 

Glābšana. Mēs par to jau esam šeit runājuši pietiekami bieži. Glābšana ir simtprocentīga Dieva atbildība, jo Bībele atkal un atkal saka: ”Dievs izredz glābtos,” bet vienlaicīgi tā saka, ka tā ir arī simtprocentīga cilvēka atbildība, ja viņš iet pazušanā, jo viņš ir tas, kurš brīvi ir izvēlējies grēku, un grēks tevi pazudina. Tāpat ir ar Bībeles autorību. Šis sadalījums satur paradoksus. Bībele saka, ka to ir sarakstījuši simtprocentīgi cilvēki ar visu savu identitāti, ar savām īpašībām, savām spējām, ar savu dzīves pieredzi un vienlaikus  tomēr arī simtprocentīgi Dievs, jo Dievs ir visu to, ko cilvēks šeit ir rakstījis, katru teikumu, katru vārdu, pat katru burtu inspirējis. Ja būtu atrodams tikai viens vai divi paradoksi, mēs varētu teikt – nu jā, jā, tā ir kļūda, tas ir neiespējami, šāds paradokss. Tas liecina par to, ka tā ir kļūda, kaut kas tur nav pārdomāts. Bet tā kā mēs ieraugām sistemātisku pieeju, tad tas jau ļoti izskatās pēc nodoma, un cilvēks šādu sistēmu nekad neizvēlētos. Ja cilvēks būtu vienīgais autors Bībelei, tad šie jautājumi būtu izskaidroti loģiski, tā, ka cilvēks saprot to, cilvēkam ir skaidri atrisināti šie gadījumi.

Vēl viens iekšējais pierādījums ir pazemība. Piektais. Pazemība. Viens no pierādījumiem, kādēļ Bībele nav cilvēku roku darbs vien, ir neparastā pazemība Bībeles galvenā varoņa stāstā, lomā. Jēzus ir piedzimis mazajā Betlēmē nevis ķēniņa pilsētā Jeruzālemē. Viņš savas pirmās dienas ir pavadījis parastā lopu silē, nevis samta gultā. Viņš ir uzaudzis nicinātajā Nācaretē un saukts par Nācarieti, kas bija lamu vārds tolaik. Viņa mācekļi lielākoties bija neizglītoti zvejnieki, viņš jāja uz ēzeļa nevis muskuļaina mustanga zirga, viņam galvā lika ērkšķu nevis zelta kroni. Šis stāsts galīgi nav tāds, kuru cilvēks būtu gribējis popularizēt, reklamējot pasaules Glābēju, Mesiju, ķēniņu Ķēniņu. Un to apliecina jau tas, ka jau Jēzus laikā dzīvojošie jūdi, viņu reakcija uz Jēzus ierašanos, uz viņa izskatu, uz viņa tēlu, uz viņa vārdiem, vēsti bija kaut kas ļoti svešs tam, ko viņi bija sagaidījuši, kad viņi gaidīja Mesiju. Viņi gaidīja citādāku Mesiju. Viņi gaidīja karotāju Mesiju, kurš atbrīvos no Romas jūga, kurš Izraēlu pacels kā jaunu impēriju. Un tad, kad viņi ieraudzīja, ka tas nebūs šajā Jēzū, tad šādu “lūzeri” mēs varam laist prom, sitam viņu krustā. Kādēļ lai cilvēks kaut ko tādu sacerētu? Nav daudz iemeslu šādai rīcībai, vispār nav loģisku iemeslu. Vienīgais iemesls, kādēļ šāds stāsts ir tapis, ir, ka tā patiesais autors nav cilvēks, bet Dievs - izcilākais no dramaturgiem. Šī pazemība. Pazemība cilvēka būtībā ir kaut kas svešs, cilvēks vienmēr tiecās uz lepnību. Ja jūs paskatīsieties uz reklāmām vienalga - produktu, pakalpojumu reklāmām - tur cilvēks tiek celts uz augšu. Es lepojos ar to, kas man ir, nevis rādu, ka šis pakalpojums tevi padarīs zemāku, vienkāršāku, necilāku cilvēku acīs. 

Sestais pierādījums - krusts. Un šis ir pats lielākais no absurdiem, ja mēs gribam apgalvot, ka Bībele ir tikai un vienīgi cilvēku roku darbs. Šodien mēs sakām krusts un mēs domājam par tādu metāla piekariņu, rotu, kuru cilvēki karina ap kaklu vai kādu koka struktūru, kāda ir aiz manis. Bet todien, todien krusts bija viens no lielākajiem kauna simboliem, tas bija noziedznieku, nodevēju un neveiksminieku simbols. Tas bija Romas varenākais baiļu simbols, un neviens, neviens rakstnieks ar kaut cik stingri pievilktām skrūvēm savā galvā neiedomātos savu galveno pasaules varoni uzsēdināt uz krusta. Tā būtu pašnāvība tavai argumentācijai par labu Bībeles vēstij. Tas būtu līdzīgi kā šodien pateikt: “Balsojiet par šo mēru, jo viņš piedzērās, gāja pa Vecrīgu un iegāzās atvērtā miskastē.” Mēs teiktu: “Ko? Kā lūdzu? Pat ja viņš to izdarīja, to tev nevajadzēja teikt! Tas nekādi nav arguments par labu manai izvēlei balsot par šo cilvēku.” Un šeit cilvēciski mēs tieši to pašu varētu teikt: “Tu reklamē Jēzu?! Tad tu vismaz varēji noklusēt to, ka viņš nonāca pie krusta, nu kāpēc tas bija jāpiemin? Tas ir kauns, kauns par šādu iznākumu, kāpēc lai mēs ticētu šādam cilvēkam?” Un tādēļ senākais Jēzus vizuālais attēlojums, kas ir atrasts, ir atrasts Senajā Romā laikam otrajā vai trešajā gadsimtā, kurā ir attēlots vīrietis, kurš pielūdz krustā sistu cilvēku ar ēzeļa galvu, un apakšā ir uzraksts: “Aleksamenos pielūdz savu Dievu.” Krustā piesists Dievs - kāds kauna simbols! Un Bībelē tās galvenā varoņa Jēzus aizvešana līdz krustam ir viens no spēcīgākajiem argumentiem, ka Bībeles autors nu tiešām nevar būt cilvēks vien. Tas būtu vienkārši neloģiski, vājprātīgi. 

Septītais arguments. Augšāmcelšanās liecinieces. Tad, kad Jēzus ir piesists krustā un augšāmceļas, tad pirmie liecinieki, kā jau mēs runājām mītā par sievietes lomu, pirmie liecinieki pie tukšā kapa tajā rītā ir divas sievietes, divas Marijas. Un arī šeit Jaunās Derības sarakstīšanas laikā sievietēm nebija tiesības balsot, viņām nebija tiesības liecināt tiesā, līdz ar to dot vārdu sievietei tik nozīmīga notikuma kā Jēzus augšāmcelšanās, kas ir kā zīmogs visam, ko Jēzus ir teicis un darījis, dot vārdu sievietei šādā nozīmīgā notikuma liecībā ir pavisam neloģisks solis no rakstnieka puses, ja viņš ir cilvēks, kurš tajā laikā ir rakstījis šo Bībeles grāmatu. Ja tu gribēji spēcīgu liecību par augšāmcelto Jēzu, tad neaicini sievieti, nedod sievietei vārdu, tas nenāks par labu tavai liecībai, bet Bībele tieši to dara. Bībele sper šo cilvēkam neloģisko, neizdevīgo soli, tādējādi gluži vienkārši atklājot, ka tā nav tikai cilvēka, bet arī Dieva autordarbs, jo sieviete ir Dieva radīta, Dievs mīl sievieti, tāpat kā viņš mīl vīrieti, un Viņam ir vienalga, ko cilvēki domā. Un patiesība ir tā, ka šīs divas sievietes tik tiešām bija pirmās pie kapa un Bībele necenšas to notušēt - to tajā brīdī neizdevīgo faktu, jo Dievs vienkārši nespēj melot. Tā ir vienīgā lieta par Dievu, ko Viņš nespēj, Viņš ir visspēcīgs Dievs, bet Viņš nespēj vienu lietu - un tas ir – melot. Dievs runā patiesību, jo Dievs ir patiesība. Jēzus saka: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.”

Bez šiem septiņiem iekšējiem pierādījumiem vēl varētu minēt kādus ārējos, piemēram, uzvaras gājiens, Bībeles uzvaras gājiens. 2017. gadā mani uzaicināja Latvijas lielākajā reklāmistu konkursa “Adwards” žūrijā. Tiem, kuri nezina, es ikdienā strādāju ar dizainu un tur bija starptautiska žūrija, kura arī mani pieaicināja, un katram žūrijas dalībniekam bija jāsaka 40 minūšu gara runa Latvijas Nacionālās bibliotēkas Lielajā zālē. Un tur bija sapulcējušies vairums lielāko reklāmistu Latvijā. Un pirms manis vairāki runātāji prezentēja savus projektus, un gandrīz visiem tas uzsvars bija parādīt, ko es esmu izdarījis, un tad noprezentēt, cik liela ir bijusi publicitāte šim projektam, cik daudz cilvēki ir aizsniegti, cik interneta lietotāju skatījumi ir iegūti, cik klikšķi ir piefiksēti, un, ja nu tur kādam bija kādi 1000, tas jau bija labi, bet ja kādam bija 10 000 vai 100 000, tas bija izcili, tas jau bija starptautisks līmenis. Un tad pienāca mana kārta, un es runāju par kreacionismu, es runāju par to, ka Dievs ir Lielais Dizaineris, kurš ir radījis to, ar ko es ikdienā strādāju - ar dizainu. Un es pieminēju arī Bībeli, un es teicu, ka šī Lielā Dizainera projekts, ko mēs saucam par Bībeli, ir aizsniedzis miljardiem cilvēku. Bībele pirms 25 gadiem, veicot statistiku Ginesa rekordu grāmatā, bija piecos miljardos eksemplāru izdota. Neviena grāmata nestāv pat tuvu šim rādītājam, un ir pagājuši 25 gadi, kuros katru gadu Bībele ieņem pirmo vietu izplatītāko grāmatu vidū. Un, ja mēs pieņemam, ka vienu Bībeli lasa varbūt pat vairāki cilvēki, tad mēs jau tur aizejam līdz triljoniem cilvēku, iespējams. 

Lūk, kas par publicitāti! Lūk, kas par rādītāju! Lūk, to mēs varam saukt par starptautiska līmeņa veiksmes stāstu! Bet jūs saprotat, par spīti visām šīm iepriekš minētajām neizdevīgajām stāsta sastāvdaļām, Bībele tomēr ir iekarojusi šo pirmo vietu vēsturē un dara to joprojām gadu no gada. Par spīti Bībeles autoru šķietamiem centieniem Bībeli padarīt maksimāli nepievilcīgu parastam cilvēkam, ar kaunpilnu galvenā varoņa lomu, ar nekvalificētu cilvēku liecībām, tā tomēr ir visvairāk pārdotā un tulkotā grāmata vēsturē. Ne tikai grāmata kā grāmata, bet tā ir izmainījusi neskaitāmu cilvēku dzīves un pat kultūras.

Vēl viens ārējais pierādījums - Bībeles kontinuitāte. Teologs Pīters Enns (Peter Enns) ir rakstījis: “Bībeles dievišķā izcelsme ir ieraugāma arī aplūkojot tās mācības kontinuitāti par spīti tās neparastajai uzbūvei. Tā ir atšķirīga no citiem reliģiskajiem rakstiem, piemēram, islāma Korānu sastādīja viens cilvēks - Zaīds Ibn Habits  (Zayd Ibn Thabit), viņš to darīja Muhameda sievas tēva Abū Bekra (Abu Bekr) vadībā. Papildus tam 650. gadā grupa rakstu mācītāju izveidoja unificētu versiju un iznīcināja visu pārējo variantu kopijas, lai saglabātu Korāna vienotību. Pretstatā tam Bībele ir izveidota no 40 autoriem, kuri pārstāv dažādas profesijas. Starp Svēto rakstu autoriem ir politiskais vadītājs Mozus, militārais vadonis Jozua, avju gans Dāvids, ķēniņš Salamans, ganāmpulku pārraugs un augļu lasītājs Amoss, premjerministrs Daniēls, muitnieks Matejs, ārsts Lūka, rabīns Pāvils, zvejnieks Pēteris. Ir acīmredzams, ka daudzi no rakstniekiem nepazina lielāko daļu pārējo Bībeles autoru un nebija pazīstami ar viņu Svēto rakstu tekstiem. Par spīti tam, ka šie autori sarakstīja Bībeli 1500 gadu periodā, tā ir apbrīnojami vienots veselums.” Un viņš nobeidz: ”Ātri kļūst skaidrs, ka neviena cilvēciska būtne nebūtu spējusi nodiriģēt šo Svēto rakstu harmoniju. Vienīgā atbilde ir, ka Bībelei ir dievišķs autors.” 

Šie bija deviņi iemesli, kādēļ ticēt, ka Bībele nebija cilvēku roku darbs vien, un mēs varētu turpināt šo sarakstu, bet šodienai pietiks, jo nebūsim naivi, tāpat neviens nevar pierādīt vienu vai otru pusi. Beigu beigās tas ir un paliek ticības solis. Un pati Bībele to uzsver atkal un atkal. Habakuka grāmatā ir teikts: “Taisnais no ticības dzīvos,” nevis no pierādījumiem, bet no ticības. Lai saprastu to, ko Bībele saka un kurš caur Bībeli to saka, tev vispirms ir jātic. Ticēt nozīmē, ka tu pieļauj šo domu, ka tu atkāpies no saviem uzskatiem, kuri tevi padara par dievu savā dzīvē. Tev vispirms ir jātic un tad tu vari cerēt, ka tu varbūt sāksi arī saprast un ieraudzīt šos pamatojumus un argumentāciju. Tas pats Čārlzs Sperdžens ir teicis: “Tu gribi saprast, lai spētu ticēt, bet tevi ir jātic, lai tu spētu saprast.” Un ticība ir tā, kas ļaus nonākt arī pie pareizā sprieduma. Un tā noslēdzot, par spriedumu runājot, kāds ir tavs spriedums par Bībeli? Un kāpēc tas tāds ir? Ko tu saki par Bībeli, kas viņa ir? Tu esi to pētījis? Tu esi centies atbildēt uz šo jautājumu? Vēsture pierāda, ka šī grāmata ir tik plaši izplatīta, ka katram, kurš sevi sauc par inteliģentu cilvēku, vajadzētu vismaz būt parakušam, vismaz izlasījušam vienu reizi vai vairākas reizes šo grāmatu, lai izdarītu spriedumu par to. Un ziniet, es to nesaku tikai ateistiem, es to saku arī kristiešiem, jo ir pietiekami daudz kristiešu, kuri tic Jēzum, viņi saka, bet viņi netic visai Bībelei. Ja tu netici visai Bībelei, tu sāc vilkt kaut kādas robežas, tu sāc šķirot - šis man patīk, šis man nepatīk, šo es pieņemu, šis man liekas novecojis. Un beigās tu kļūsti par tiesnesi, tu sāc šķirot un tu sāc veidot pats savu Bībeli. 
Es lasīju par mūsu ievadā pieminēto prezidentu Tomasu Džefersonu, kurš asi kritizēja Bībeli. Par viņu rakstīts šādi: viņš ar žileti un šķērēm no Bībeles esot izgriezis mazus teksta gabalus, mazus taisnstūrus ar Bībeles pantiem un ielīmējis jaunā grāmatā, paša iesietā, ar sarkaniem ādas vākiem. Grāmatā, kuru viņš ir lasījis tikai privātos pārdomu brīžos. Viņš to negribēja rādīt nevienam. Katram no izgrieztajiem gabaliem bija sava nozīme, katrs vārds bija pārdomāts. Džefersons, kurš bija slavens kā izgudrotājs un eksperimentētājs, bija pats radījis savu Bībeli. Ja jūs “ieguglēsiet” Jefferson Bible, jūs varēsiet redzēt arī kādus attēlus un palasīt vairāk. Viņš no izgrieztajiem gabaliem bija izveidojis personīgo Jauno derību. Tādu Jauno derību, kādu tu un es - mēs - neatpazītu, jo šī Jaunā derība fokusējās tikai un vienīgi uz Jēzu, bet bez viņa brīnumu darbiem. Džefersona Jaunajā derībā nebija iekļautas ainas kā, piemēram, Jēzus augšāmcelšanās vai viņa pacelšana debesīs, vai ūdens pārvēršana vīnā, vai staigāšana pa ūdens virsu, tā vietā Džefersona Bībele koncentrējās uz Jēzu kā uz labas morāles skolotāju, labas morāles cilvēku, uz skolotāju, kura mācības tika izteiktas bez brīnumu palīdzības, bez pārdabiskas Dieva spēka iejaukšanās, zīmēm. Džefersona 84 lapu biezā Bībele bija cilvēku roku darbs. 
Lūk, šāda izskatās Bībele, kas ir tikai cilvēku roku darbs. Tādu, lūk, Bībeli cilvēks rakstītu, ja viņš rakstītu savu Bībeli - bez pārdabiskiem brīnumiem, neizskaidrojamiem notikumiem, jo īpaši šodienas rietumu kultūrā, kura ir tik dziļi sakņota naturālismā, kas apšauba visu pārdabisko. Un ziniet, šī ir tā izvēle, kas katram cilvēkam ir jāizdara. Tas spriedums, kas izšķirs tik daudz tavā nākotnē, šis spriedums, ka Bībele nav tikai cilvēku roku darbs, bet gan Dieva autordarbs. Cilvēks, kurš nespēj to pateikt, vai nu viņš noraida vispār Bībeli, vai nu viņš izšķiro to, kas viņam patīk un kas viņam nepatīk. Un tā nu cilvēks cīnās pret šo Dieva autordarbu kā vien māk un spēj, bet Bībele klusām liecina par tās lielo, vareno un visu zinošo autoru, par Jēzu Kristu. Es pašā ievadā sāku ar Voltēra citātu, un es vēlos noslēgt ar viņa citātu. Viņš teica tā: “Simts gadus pēc manas nāves Bībele būs vairs tikai muzeja eksponāts.” Un ironiski, ka jau 50 gadus pēc viņa nāves viņa bijušajā Parīzes mājā ievācās Francijas Bībeles biedrība. Jēzus ir teicis: “Debesis un zeme zudīs,” Voltērs un Džefersons zudīs, “Debesis un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs.” Un Bībele ir Dieva Vārds, un Dieva Vārds nezudīs. Bībele joprojām ir šeit un būs šeit, kad visi Voltēri un Džefersoni, un Einšteini jau sen būs aizgājuši un apklusuši. Un tā joprojām klusām liecinās par Lielā Dieva mīlestību un par patiesību, un par šo glābšanas aicinājumu tev un man.

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies par to, ka mums ir Bībele. Paldies, ka lai arī sākumā šķiet tik dīvaini, kāpēc grāmata būtu tā, kas liecina par šīs pasaules Radītāju. Tomēr mēs redzam, ka grāmatas un teksti ir tas uz kā mēs visu, ko mēs gribam pierādīt, balstam. Mūsu testamentus, mūsu līgumus. Paldies, ka Tu esi devis grāmatu, kurā melns uz balta pasaka to, ko Tu gribēji nodot cilvēkiem. Paldies, ka Tu esi visspēcīgs Dievs, tāpēc tu esi varējis salikt kopā caur cilvēku roku darbu, caur kanona salikšanu tos gabalus, kurus Tu esi inspirējis, kurus Tu esi vēlējies nodot kā savu Bībeles kanonu. Un paldies,  ka lai arī mēs gribam strīdēties par daudziem, iespējams, mazsvarīgiem jautājumiem, tomēr lielie jautājumi kā Tava glābšana, Tava samaksa, Jēzu, par mūsu grēkiem, par mūsu autortiesību pārkāpumiem pret Tevi, ka Tu pats tos esi samaksājis un ka tas ir aicinājums, ko mēs katrs varam saņemt caur Dieva Dēlu Jēzu Kristu. Paldies, ka tas ir skaidrs un ka tas ir tas, kas cilvēkus visās paaudzēs ir pārliecinājis. Cilvēkus, kuri ir bijuši gatavi pazemoties Tavā priekšā, kuri ir bijuši gatavi spert ticības soli. Paldies, ka Tavs Vārds kā lauva aizstāv sevi arī šodien un paldies, ka arī, es ticu, ka arī šie vārdi kādus cilvēkus aizsniegs. Un, lūdzu, dod, ka mēs varētu Tavu Vārdu arī pasludināt patiesībā tādu kāds tas arī ir, negriežot ārā gabalus, bet dodot to, ko tu esi gribējis pateikt. Slava un gods, un pateicība Tev, Kungs. To visu mēs lūdzam Jēzus, mūsu Kunga vārdā. Āmen.