#5 Kristietim aizliegts baudīt dzīvi

Svētrunas noraksts

 
Pagājušajā vasarā mums bija sērija ar četrām svētrunā, ar četriem mītiem par kristietību, un arī šodien es vēlos par šādu tēmu runāt. Šodienas mīts tātad ir par to, ka kristiešiem ir aizliegtas dzīves baudas. Kristiešiem ir aizliegtas dzīves baudas. Šodien es vēlos viņu kā tādu apgalvojumu nolikt jūsu priekšā, un tad paņemt atspēkojumu un mēģināt to atspēkot ar pieciem aspektiem, ar pieciem soļiem. Tātad, sāksim ar apgalvojumu, un šis apgalvojums nāk iz reālas dzīves, tā ir mana personīgā pieredze, tā, iespējams, es ticu ir arī jūsu personīgā pieredze, varbūt viena reize, varbūt vairākas reizes dzīvē jūs esat saskārušies ar šādu jautājumu arī sarunās ar jūsu draugiem, paziņām, kuri nav kristieši.

Bija kāda vasaras futbola nometne, kurā es piedalījos un es biju uzaicinājis vairākus savus skolas biedrus, savus klases biedrus. Šī nometne bija tāda kristīga, evaņģelizācijas nometne. Mēs tur spēlējām futbolu, bija atbraukuši kādi treneri no Amerikas, kuri palīdzēja mums to visu organizēt. Es vedu vienu no šiem klases biedriem uz šo nometni. Tā bija, manuprāt, jau kaut kāda otrā vai trešā diena. Tā mums izveidojās saruna par kristietību, un tas, ko šis puisis, šis klases biedrs, mans draugs, principā teica, bija apmēram tā: “Kristietība ir garlaicīga, jo viss ir aizliegts dzīvē, viss foršais dzīvē ir aizliegts. Ir aizliegt pārgulēt ar meitenēm pirms laulības, kaut kāds stulbums! Kāda jēga gaidīt? Kas tā par dzīvi? Piektdienas vakaros ir aizliegts iet ballēties, iet tusēt un darīt muļķības ar saviem draugiem. Ir aizliegts piedzerties. Vārdu sakot, ir aizliegts būt brīvam! Ir aizliegts baudīt dzīvi, tā kā to bauda pasaule, tā kā to taču visi dara.” Šāds uzskats ir ļoti izplatīts, vai ne? Iespējams, es teiktu, tas varbūt pat ir numur viens iemesls ateismam. Tas varbūt ir numur viens motivācija cilvēkam būt par ateistu, būt ateistam, jo taču kristiešiem ir aizliegt baudīt dzīvi.

Bet kā jau jūs to sapratāt, es to mēģināju jau ieskicēt, šo es vēlos pasniegt kā mītu. Tā nav patiesība. Mana atspēkojuma daļa, varbūt šī atbilde, ko es vēlos dot, varbūt mazliet pārsteigs, bet ļaujiet man to pēc tam izskaidrot tajos piecos punktos, tajos piecos soļos, kurus es pēc tam jums došu. Tātad, uz apgalvojumu, ka kristiešiem ir aizliegts baudīt dzīvi, mana atbilde ir: “Nē, gluži pretēji. Patiesībā tikai kristiešiem ir atļauts viss. Tikai kristiešiem ir atļauts viss, bet viņi izvēlas neizmantot šīs savas tiesības. Patiesībā tikai kristiešiem ir atļauts viss, bet viņi izvēlas neizmantot šīs savas tiesības.”

Labi, ļaujiet paskaidrot šo domu. Kā jau es minēju, es vēlos to parādīt ar pieciem soļiem, tie ir mazliet kā tāda hronoloģija, solis 1,2,3,4,5. Hronoloģija, kā kristietis nonāk pie šīs izvēles, neizmantot savas tiesības – izmantot visas dzīves baudas, kuras pasaule viņam met pretī. Katram solim es vēlos dot pretī vienu Bībeles pantu pamatā, tas būs tas mūsu teksts šodien. Jūs varat droši šķirstīt arī līdzi, un lai būtu vieglāk arī atcerēties, es esmu ietērpis šos piecus soļus ar sākumburtu A. Tātad, lai vieglāk atcerēties, pieci soļi ar A burtu.

Tātad, pirmais solis – aizliegums. Pirmais solis aizliegums un te mums jāpiekrīt – jā, kristietība ir tiešām balstīta aizliegumā. Kristietība ir būvēt uz aizlieguma. Mēs zinām, desmit baušļi, vai ne? Mozus likums. Kalna svētruna savā ziņā ir Dieva likumu atvēršana un izskaidrošana, un padarīšana, patiesībā vēl stingrāka, latiņa tiek pacelta, Jēzus to Kalna svētrunā dara ar Dieva likumu. Bet es vēlos paņemt vienu aizliegumu, kas ir pats senākais aizliegums un es aicinu jūs atšķirt Bībelē 1.Mozus 2:16, pirmais aizliegums šajā pasaules vēsturē: “Un Kungs, Dievs pavēlēja cilvēkam: “Ēd no visiem dārza kokiem, bet no laba un ļauna atzīšanas koka neēd, jo tai dienā, kad tu to darīsi, kad tu no tā ēdīsi, tu mirtin mirsi.”

Ateisti šo dzird un viņiem ar to jau pietiek, vai ne? Ir kaut kāds Dievs, kurš kaut ko aizliedz, ar to jau viss ir slikti. Visa brīvība ir atņemta un nemaz nav jāiet tālāk. Un jā, kā jau es teicu, mums jāatzīst – kristietība ir būvēta uz aizlieguma. Jūdaisms un kristietība, judeo kristīgā mācība ir balstīta uz aizlieguma. Un mēs varētu, savā ziņā, apsūdzēt Dievu un teikt: “Nu, Viņš ir tāds sliktais, kurš ir izdomājis aizliegumu. Jo, kāpēc tas Viņam bija jādara? Viņš taču varēja iztikt bez tā!” Vai arī, mēs varam apsūdzēt Dievu, ka Viņš ap savu Ēdenes dārzu neizlika plastmasas maisus ar amonjakā izmērcētām lupatām, kas esot tas veids, kā pasargāt dārzu no čūskām. Labi, ja nopietni, kādēļ Dievam bija jāielaiž čūska Ēdenē? Dievs ir visvarens, Viņš varēja to nedarīt. Varbūt tas bija netīšām, ka Dievs nogulēja to brīdi, kad čūska ienāca? Nē, mēs zinām, Dievs visu redz un tas bija tīšām pieļauts, ka Ēdenē varēja atrasties šī čūska, šis velns, šis sātans.

Es ticu, ka Dievs šo aizliegumu un čūskas klātbūtni deva ar konkrētu mērķi, proti, atklāt cilvēkam, ka nekas šajā pasaulē, nekāda radība šajā pasaulē, nekāda skaistā daba, kas bija Ēdenē, ne visperfektākie dzīvnieki, visperfektākā sieva – nekas šajā dzīvē tev nespēs dot to pilnīgo apmierinājumu. To spēj dot tikai viens un tas ir pats radītājs. Tikai pats radītājs spēj dot to pilnīgo apmierinājumu cilvēkā, un tāpēc, es ticu, Dievs pieļāva šīs mazās durtiņas Ēdenē, šo aizliegumu, caur kuru cilvēks izies ārā no Ēdenes. Un tieši to jau arī Ēdenes traģēdija atklāja, ka cilvēks nevis bija apmierināts ar radītāju, bet viņš meklēja kaut ko vairāk. Cilvēks pats izvēlējās kaut ko vairāk nekā dzīvi paradīzē ar radītāju. Cilvēks no sevis paša vēlējās kaut ko vairāk izvilkt par radītāju. Un ziniet, šajā jautājumā, šajā sakarā ir labs jautājums: “Vai cilvēks būtu kritis grēkā arī tad, ja čūska nebūtu ieradusies?” Mēs nezinām, kāda ir atbilde, kā būtu, ja būtu, bet es spekulēšu, es domāju, ka jā, cilvēks to būtu izdarījis agrāk vai vēlāk. Jo viss, ko čūska patiesībā izdarīja, bija – uzdeva vienu nieka jautājumu un iedeva vienu nieka apgalvojumu. Kaut ko tādu, ko cilvēks pats arī varēja savā galvā izdomāt. Tātad, savā ziņā čūska nav tā vainīgā, vainīgs ir pats cilvēks, un Dievs arī tur atbildībā cilvēku par šo grēkā krišanu. Lai cik tas arī paradoksāli neskanētu, bet vainīgs ir bezgrēcīgais cilvēks. Bezgrēcīgs cilvēks kļūst vainīgs Ēdenē.

Nu, lūk, tā nu šis aizliegums nav kaut kāds Dieva savtīgs gājiens, bet šis aizliegums ir tieši otrādi – svētība, tas ir ceļa bruģēšana cilvēkam uz patiesu brīvību, uz patiesu apmierinātību, kuru Dievs viņam ir sagatavojis ārpus Ēdenes. To spilgti atklāj brīdis, kurā Dievs konfrontē čūsku pēc šī notikuma, pēc šīs grēkā krišanas. Jo patiesībā Dievs tajā brīdī čūskai pasludina Evaņģēliju, tā ir pirmā reize Bībelē, kad atskan Evaņģēlijs. Tas ir vienu nodaļu tālāk, 3.nodaļā 15.pantā, kur Dievs saka čūskai: “Un es celšu ienaidu starp tevi un sievu un starp tavu pēcnācēju un viņas pēcnācēju. Viņš tev sadragās galvu, bet tu viņam sadzelsi papēdi.”

Redziet, Dievs šeit jau uzreiz paziņo, uzreiz pēc grēkā krišanas, es nezinu, cik tās ir stundas vai cik pēc tā brīža, Viņš jau paziņo, ka jau stāv gatavībā glābējs, kurš kādu dienu nāks. Un izklausās, ka Dievam šis plāns jau sen ir bijis gatavs, šis risinājums jau sen ir bijis uz galda. Un tā arī ir. Šis Ievas pēcnācējs ir Dieva Dēls Jēzus no Nācaretes. Viņam, jā, velns gan iedzēla papēdī, un mēs zinām, velns lika Viņam aiziet līdz Golgātai, nomirt tur pie krusta, nomirt kaunpilnā veidā, kas pasaulei izskatījās kā nožēlojamākais noziedznieks, bet patiesībā tur notika čūskas galvas sadragāšana tajā brīdī. Kristus uzvarēja nāvi un atņēma čūskai varu pār tiem, kuri sauks uz Kristu, kuri piesauks Kristus vārdu, un kuri piedzims no jauna Viņā.

Šo lielo notikumu mēs teoloģijā saucam par lielo apmaiņu. Un tas mūs aizved pie otrā soļa. Otrais solis ir apmaiņa. Mēs tagad varam aiziet uz Jauno Derību 2.Kor. 5:21, tur ir teikts tā: “Viņu, (tas ir Jēzu) kas grēku nepazina, Viņš (Dievs Tēvs) mūsu dēļ padarīja par grēku.” Tātad, Viņš nepazina grēku, bet Dievs Viņu padarīja par grēku, lai mēs Viņā taptu par Dieva taisnību. Tātad, Viņš kaut ko apmaina Jēzū, lai mēs kaut ko varētu saņemt apmaiņā pret savu grēkpilno dzīvi. Citiem vārdiem sakot, Dievs sūtīja Jēzu kā cilvēku, lai Jēzus nodzīvotu citādāk nekā šis Ādams, kurš krita grēkā, lai Viņās nodzīvotu bez grēka un, lai Viņš šo bezgrēcīgo dzīvi varētu apmainīt pret mūsu grēcīgo dzīvi. Tas ir tas skaistais Evaņģēlijs, kuru Dievs pasludināja čūskai jau todien Ēdenē. Tā nu Jēzus uz sevi uzņēmās cilvēka grēka pilnās dzīves, bet savu bezgrēcīgo dzīvi Viņš iedod pretī šiem cilvēkiem. Un tad šie cilvēki kādu dienu stāsies taisnā tiesneša priekšā un viņi saņems spriedumu – nevainīgs. Uz Jēzus tīrās dzīves pamata un tā ir tā lielā apmaiņa.

Es droši varu teikt, ka tas ir lielākais darījums cilvēces vēsturē. Jūs zināt, nesen Amerikas Savienotajām valstīm bija prezidents, kurš ir sarakstījis grāmatu “Art of the Deal”, Donalds Tramps (Donald Trump) sarakstījis grāmatu “Darījumu māksla” un viņš šajā grāmatā lielās ar to, cik viņš ir liels meistars izcilu darījumu noslēgšanai. Bet es domāju tas patiesais lielmeistars ir Jēzus Kristus, kurš noslēdza tādu darījumu, kurš veica tādu apmaiņu, kas sātanu atstāja pilnīgi tukšā. Jo sātanam vairs nav nekādu iespēju apsūdzēt šos Jēzus bērnus. Sātans apsūdz mūs katru par mūsu grēkiem, bet šie grēki ir pie Jēzus, jo Viņš ir apmainījis mūsu dzīves. Un sātans skatās uz mūsu dzīvēm, un vienalga, kas notiek ar mums, mūsu dzīve ir tīra Jēzus dēļ, tāpēc, ka tā ir Jēzus dzīve. Tāpēc šī apmaiņa, šis darījums ir tik nenormāli liels, tik nenormāli svarīgs, un tas ir kaut kas tik vērtīgs, ja mēs to spējam satvert savā dzīvē.

Bet šī apmaiņa ir ne tikai ar to liela, šī apmaiņa ir vēl kādā aspektā liela, jo tā sagroza kājām gaisā vēl kaut ko, un tas ir – viņa paņem to aizliegumu, ar kuru mēs sākām, viņa apgroza viņu otrādi un viņa to padara par atļauju. Un tas ir mūsu trešais solis – aizliegums ir aizstāts ar pilnīgu atļauju. Tur, kur kādreiz bija Ēdenes aizliegums, kur kādreiz bija Mozus likumi ar visiem tiem daudziem pantiem un aizliegumiem, gan desmit baušļi, gan arī visi tie sīkie, mazie – tur Jēzus likuma izpildīšanas dēļ, tas viss tiek pārvērsts par atļauju. Un tāpēc tajā pašā 1.Kor. 10 jūs varat pašķirstīt piecas nodaļas uz priekšu, 1.Kor. 10:23 Pāvils saka: “Viss ir atļauts, bet ne viss der. Viss ir atļauts, bet ne viss ceļ.” Viņš saka šos neticamos vārdus, ka viss ir atļauts un lai nebūtu kādam jautājums: “Nu, varbūt to Pāvils kaut kā ir pateicis ļoti šaurā kontekstā,” tad viņš to vēlreiz pasaka 6.nodaļā. Viņš tur saka: “Viss man ir atļauts, bet ne viss man der.”

Tādēļ šodien kristietis ir brīvs no aizliegumiem. Tas ir ļoti drosmīgs apgalvojums, bet šodien kristietis ir brīvs no aizliegumiem. Kristietība vairs nedarbojas tā, kā darbojās jūdaisms, kur ir “drīkst”, “nedrīkst” kritēriji. Kristietība ir brīva no aizliegumiem. Bet par spīti tam, un tas ir tas apbrīnojamais un varbūt nesaprotamais, par spīti tam, ka kristietība ir brīva no aizliegumiem, tomēr kaut kāda iemesla dēļ tieši kristieši ir tie, kuri grib respektēt likumu, kuri aicina respektēt likumu, kuri vadās pēc kaut kādiem likumiem, morāliem likumiem savā dzīvē. Kā tas ir iespējams? Es ticu, ka tas ir iespējams tādēļ, jo atbrīvots no bailēm par likuma sliktumu, par tām sekām, atbrīvots no bailēm par likuma sliktumu, tu ieraugi likuma labumu, tu ieraugi tās priekšrocības, ko šis likums dod. Tie ir kā tādi ierobežojumi, kuri dara brīvu. Kas ir atkal paradoksāls apgalvojums, bet patiesībā mūsu dzīve ir pilna ar šādiem ierobežojumiem, kuri dara mūs brīvus.

Mēs braucam ar automašīnu un mēs jūtamies brīvi un droši, ka mēs nonāksim no baznīcas atpakaļ uz mājām, kādēļ? Tādēļ, ka ir likumi, ir ierobežojumi pēc kuriem mēs vadāmies – ir sarkanie luksofori, ir zīmes, ir citi auto braucēji, kuri ievēro to. Tie ir ierobežojumi, kuri dara mūs brīvus pārvietoties. Ierobežojumi, kuri rada prieku. Tas ir tā kā spēlēt futbolu ar ierobežojumiem. Padomājiet kāds būtu futbols bez noteikumiem. Spēlēt futbolu, ņemt rokās bumbu, kad vien vajag, kad vajag iesist kādus vārtus, paņem vienkārši rokās un aizskrien. Kā būtu spēlēt bez tiesneša? Cik no jums ir skatījušies Eiropas čempionātu, kas tikko noslēdzās? Iedomājieties, finālspēle – Itālija pret Angliju un nav tiesnesis ieradies. Kāda tā spēle beigtos? Kas tur vispār notiktu? Iespējams, tas viss beigtos ar milzu kautiņu un fani būtu saskrējuši laukumā. Tur futbolā visi apzinās šo ierobežojuma vajadzību, šīs aizlieguma priekšrocības, šo tiesneša nepieciešamību. Kādēļ? Tādēļ, ka tas, tikai tas, tev rada to iespēju izbaudīt šo spēli. Tātad, ja futbolā ierobežojuma, noteikumu ieviešana tiek ieņemta labprātīgi, ar prieku, vienbalsīgi, visi piekrīt – spēlēsim ar noteikumiem, ja tikai tas ļauj mums izbaudīt šo spēli, gūt gandarījumu un justu apmierinātību, tad tas daudz vairāk ir attiecināms uz kristiešiem. Jā, viņiem viss ir atļauts, bet viņi izvēlas turēties pie Dieva pavēlēm, zinot, ka tikai tāda dzīve nesīs to īsto apmierinātību.

Bet ziniet, apmierinātība nav tikai tāds mērķis, ka mēs gribam sasniegt apmierinātību, un tāpēc mēs to darām, bet tā patiesībā ir arī tā cēloņa daļa kristieša dzīvē. Ne tikai mērķis būt apmierinātam, bet apmierinātības dēļ tu esi gatavs dzīvot šādu dzīvi. Vēlme paklausīt Dieva pavēlēm tādēļ, ka es jau esmu apmierināts. Tas mūs aizved pie ceturtā soļa. Tātad, pirmais solis bija aizliegums, tad mēs redzējām – ir apmaiņa, tas aizved pie atļaujas un tagad mēs nonākam pie apmierinātības. Manuprāt, šis ir vissvarīgākais solis no visiem, iespējams. Te mēs varam aiziet uz Psalmu 37, tas ir tas Psalms, kuru mēs ievadā jau lasījām, un izlasīsim vienu pantu. PS 37:4 “Priecājies Kungā, un Viņš dos, ko tava sirds vēlas.” Mēs varbūt varam to vārdiņu ‘priecāties’ iemainīt ar vārdiņu ‘būt apmierinātam’. Jo,  kad tu esi priecīgs, tu esi apmierināts. Kad tu esi apmierināts, nu, tu parasti esi priecīgs, vai ne? Līdz ar to mēs varbūt varam arī pārfrāzēt šo pantu un pateikt: “Esi apmierināts Kungā, un Viņš dos, ko tava sirds vēlas.” Apmierinātība un prieks Dievā ir tā atslēga, lai cilvēks kļūtu pa īstam apmierināts šajā dzīvē, es ticu. Apmierinātība un prieks Dievā – Dievā, radītājā, nevis radībā, nevis tas, kas mums ir apkārt dots, ko mēs varam lietot, bet Dievā. Tā ir tā patiesā atslēga, lai es būtu apmierināts, lai es būtu laimīgs dzīvē, lai es baudītu šo dzīvi.

Tātad, vispirms, apmierinātība Dievā, un tad apmierinātība manī. Tā ir tā lielā atslēga uz dzīves īsto izbaudīšanu, uz īsto, laimīgo dzīvi, pēc kuras visi cilvēki dzenas šajā pasaulē. Kas padara visus cilvēkus savā veidā, savā ziņā par hedonistiem. Hedonisms nāk no grieķu valodas ‘hedonē’, kas ir bauda, tas ir ētikas virziens, kas atzīst baudu par cilvēka darbības pamatmotīvu un galveno virzītājspēku. Tātad, cilvēks visu savā dzīvē patiesībā dara tādēļ, ka viņš grib būt laimīgs, viņš grib sajust baudu šajā dzīvē. Visi cilvēki dziļi iekšā dzenas pēc tā, ka viņi grib justies laimīgi, ka viņi grib izbaudīt šo dzīvi.

Ir viens no mācītājiem, no kuriem arī es esmu daudz mācījies, Džons Paipers (John Piper), kurš visu savu kalpošanu patiesībā ir palicis zem tāda saukļa “Dievs ir visvairāk pagodināts mūsos, kad mēs esam visvairāk apmierināti Viņā.” Paipers šo visu domu ir nosaucis par kristīgo hedonismu. Tātad, cilvēka augstākais mērķis ir būt apmierinātam Dievā, un tādā veidā Dievam nest to lielāko iespējamo godu caur savu dzīvi. Un komplektā nāk, ka tu pats padari savu dzīvi laimīgu. Tu padari Dievu laimīgu un caur to tu padari sevi laimīgu. Tā ir tā apslēptā laimes šūniņa tevī, kura stāv tukša, kuru izmisīgi pasaule mēģina aizpildīt ar visām iespējamām dzīves, miesas baudām, lai būtu tas īstais apmierinājums, lai būtu tas pilnais miers, bet tā ir tā apslēptā laimes šūniņa, kuru Dievs ir atstājis aizpildāmu tikai ar to, ka tu esi apmierināts Viņā. Tad, kad šī šūniņa aizpildās, tad tava dzīve sāk spīdēt citā gaismā.

Tas ir līdzīgi kā ar manu sievu. Viņai lielākais pagodinājums būs tad, kad es kā vīrs būšu visapmierinātākais viņā. Kad es būšu apmierināts viņā, kad es būšu apmierināts visādā ziņā – es būšu apmierināts ar viņu vizuāli, garīgi, seksuāli, viņas rīcībā apmierināts, viņas attieksmē apmierināts. Tad, kad es teikšu: “Es esmu apmierināts ar to, kāda tu esi un, tu esi tāda, kāda tu esi un es tevi tādu mīlu.” Tas ir tas lielākais pagodinājums cilvēkam. Tas ir tas laulības augstākais statuss.

Bet cilvēks ir nepilnīgs, Dievs ir pilnīgs. Kā es varu būt apmierināts Dievā? Kas ir tie veidi? Arī visādā ziņā, piemēram, ieraugot Dievu dabā. Es jau esmu minējis, ir tāda vesela nozare, kuru sauc par biomīmikriju, kur tiek ņemtas idejas no dabas un pārvērstas par produktiem, kur tiek nošpikots savā ziņā no dabas īpašībām, kuras tur ir integrētas un pēc tam viņas tiek veidotas kā tehnoloģijas, lai izstrādātu produktus. Savā ziņā, caur šo vien tiek apbrīnots tas, kāda gudrība, kāds dizains ir ielikts šajā dabā. Dabā ir tik daudz, par ko apbrīnot Dievu, par ko justies apmierinātam Viņā. Varbūt kādi no jums, kuri klausās šobrīd šo svētrunu un jūs atrodieties kaut kur pie dabas, paņemiet kāda koka lapu un paskatieties, paņemiet šo lapu rokā, pataustiet viņu, paskatieties to materiālu, no kā viņa ir veidota, un padomājiet, apzinieties to, ka tas, šis materiāls nāk pa tiešo no Dieva prāta. Tas ir Viņa izgudrots, Viņa izdomāts, Viņa izveidots materiāls, šī zaļā lapiņa. Ar visām tām mazajām ūdens caurulītēm tur iekšā, un no kā cilvēki pēc tam ir špikojuši un izmanto tagad lauksaimniecības zemju apūdeņošanā. Tas ir wow! Kas tas ir par dizainu!

Es skatījos vienu tādu Netflix seriālu, kur trīs jauni cilvēki meklē neparastas naktsmītnes, viņi braukā pa pasauli un meklē tādas dīvainas un neparastas naktsmītnes. Un viņi nokļuva vienā vietā Meksikā un viņi bija tik sajūsmināti par to visu parku un ēku, tā ēka bija būvēta tādā čūskā, viss tas parks bija kā tāda čūska un tur arī dzīvo tajā čūskā. Vienā vietā viņi ieiet tādā tunelī, pa tādu čūskas vēderu, ienāk siltumnīcā, kura ir visa pilna ar krāsainiem stikliem un krāsainām mozaikas flīzītēm, un viņi tur ienāk un iesaucas: “Wow!” Viņi gandrīz jau tur sāk raudāt un viņi vienkārši ir šokā, un tad interesanti, tas puisis saka: “Wow, man ir jāiepazīstas ar to arhitektu, kurš šo ir uztaisījis!” Viņš to arī dara, viņš satiekas un pēc tam viņu nointervē.

Es domāju, tas ir tas, ko kristieši dara un kā kristiešiem vajadzētu redzēt šo pasauli, ka tu skaties un tu gribi teikt: “Wow! Man gribas vairāk iepazīt šo Radītāju!” Tas ir vispār tas iemesls, kādēļ man interesē dizains, kādēļ es to daru un es arī to mācu Latvijas Mākslas akadēmijā un mēģinu parādīt tiem saviem studentiem, cik tas viss ir skaisti veidots, nevis pats radies no sevis. Aiz tā stāv tik liels prāts, un tas dizainu un dabu padara par kaut ko daudz dziļāku, jēgpilnāku, kaut ko tādu, ko tu vari un gribi pētīt. Apmierinātība Dievā.

Bet apmierinātība Dievā arī tad, kad mums viss neizskatās tik labi dzīvē. Kad ir uzbrukusi kāda slimība, vai depresijas tumsa tevi ir pārņēmusi. Kad tavs ķermenis sauc: “Es neesmu apmierināts! Es neesmu apmierināts! Man nav ērti. Man ir tumši, man sāp.” Tad apmierinātība Dievā nozīmē, ka tu uzticies, ka Dievs zina par to. Dievs zina, un Dievam ir kaut kāds plāns, kurš ir labs, kaut arī varbūt tu šobrīd to neizproti un nesaredzi. Bet tu saki: “Es uzticos savas dzīves grāmatas nākamajai nodaļai, jo tās autors esi Tu, Dievs! Un es gaidīšu to dienu, kad tumsa atkāpsies. Es vienkārši gaidīšu, jo es uzticos, ka Tu zini par šo. Es gaidīšu to dienu, kad sāpes pāries, es gaidīšu uz Tevi! Jo varbūt es to nejūtu, bet es priecājos Tevī vairāk, nekā savā veselībā, vai savā noskaņojumā. Es esmu apmierināts, Tevī, Kungs.”

Redziet, apmierinātība Dievā pirmām kārtām nozīmē, ka tā nav primāri apmierinātība manī, ka tā nav primāri balstīta uz manām sajūtām, bet tā ir balstīta uz to, ko es zinu par Dievu. Vairāk mans prāts ir jādarbina, nekā varbūt tās sajūtas, kuras man ir tik mainīgas dzīvē. Pat dienas laikā viņas var nomainīties diametrāli pretēji. Apmierinātība Dievā nozīmē, ka par sevi es augstāk likšu Dievu, bet ne tikai Dievu, es likšu arī citus cilvēkus augstāk. Tas ir tas, ar ko ir iezīmējusies kristietība, ka tu liec citus augstāk par sevi. Kāpēc tu to vari darīt? Tāpēc, ka tev jau ir apmierinātība Dievā. Šāda dzīves baudīšana ļauj ne tikai just to piepildījumu no Dieva, bet ieraudzīt arī cilvēkus citā gaismā.

C.S Luis (C.S.Lewis) savā grāmatā “The Weight of Glory” (tulk.“Godības svars”) raksta vārdus, kas ir vienkārši WOW vārdi, paklausieties: “Atcerieties, ka garlaicīgākais un neinteresantākais cilvēks ar kuru tu runā, (šodien pēc Dievkalpojuma jūs šo varat pamēģināt) kādu dienu var būt būtne, kuru, ja tu redzētu viņu tagad, tev būtu ļoti, ļoti liels kārdinājums viņu pielūgt, vai arī šī būtne līdzinātos tādām šausmām un puvumam, kādu jūs sastopat, ja vispār, tad tikai murgos. Visas dienas garumā mēs zināmā mērā palīdzam viens otram iet vienā no šiem diviem virzieniem. Nav tādu parastu cilvēku. Tu nekad neesi runājis ar parastu, mirstīgu cilvēku, ar parastu mirstīgo. Jā, nācijas, kultūras, māksla, civilizācija – tas viss ir mirstīgs, un to dzīves iepretī mūsējām ir kā knišļi, bet tie ir tie nemirstīgie, tie ir nemirstīgie, ar kuriem mēs jokojam, strādājam, apprecamies, kurus noraidām, kurus izmantojam. Tās ir nemirstīgas šausmas, vai arī mūžīgs krāšņums.”

Tā kristietība caur šo apmierinātību Dievā spēj ieraudzīt cilvēku. Šī apmierinātība Dievā smeļas pāri kristiešu dzīves malām un liek ieraudzīt cilvēka mūžību, ne tikai cilvēku kā tādu matēriju, kā tas ir hedonismā, bet mūžīga būtne. Tādēļ cilvēka vērtība vēsturiski nekur nav bijusi tik augsta, kā kristīgajā pasaulē. Cilvēka vērtība nekur nav bijusi tik augsta, kā kristīgajā pasaulē. Tādēļ mēs kā kristieši iestājamies pret abortiem, jo mēs neļausim cilvēka vecumam noteikt cilvēka vērtību vai tiesības uz dzīvošanu. Es šobrīd lasu vienu grāmatu par baznīcas vēsturi, un ziniet, ka senajā Romā, atbilstoši šīs grāmatas autora aprakstītajam, ka senajā Romā bija viena no galvenajām kristiešu iezīmēm, pēc kurām viņus pamanīja un atpazina romieši, visi pagāni, kas tur dzīvoja? Tas, ka viņi gāja uz mežiem, lai tur meklētu zīdaiņus, kuri bija tur pagānu aizvesti un atstāti uz nomiršanu. Tā ir, mēs mīlam cilvēkus, jo tāds ir mūsu Dievs. Viņš mīl cilvēkus.

Tas ir tas, kas rada to lielāko baudu dzīvē, tā ir tā īstā bauda – mīlēt cilvēkus pa īstam, nevis tās pseido mīlestības, kuras šodien tiek sludinātas, kurās cilvēkiem vairs nav dūšas pateikt viens otram jā-vārdu, laulība nav vajadzīga, vairs nav dūša pateikt jā-vārdu beznosacījuma mīlestībai un uzticībai, bet tieši tās dēļ tika radīta vispār laulība, kur vīrietis sievietei apsola viņu nekad neatstāt, vienalga, kas notiks un, kur sieviete vīrietim apsola viņu nekad neatstāt, vienalga, kas notiks, vienalga kā mainīsies mana apmierinātība ar tevi, es tevi neatstāšu, jo es tevi mīlu. Tā kā Dievs mani ir mīlējis bez nosacījumiem. Tādēļ, ka es esmu apmierināts Dievā, tādēļ es esmu apmierināts, un tādēļ es būšu apmierināts tevī vienalga, kas notiks ar tevi. Mans enkurs ir ielikts apmierinātībā Dievā, kurš nemainās. Tādēļ kristieši iestājas arī par laulību, starp citu. Tādu laulību, kura ir balstīta Dieva nodomā starp vīrieti un sievieti. Tādēļ kristieši šodien iestājas pret homoseksuālu dzīvesveidu kā legalizējamu dzīvesveidu vai pat kā laulības veidu, jo tas nav balstīts apmierinātībā ar Dievu, bet tas ir balstīts cilvēku sajūtās, cilvēku pašu sajūtu dzīts dzīvesveids. Mēs vienkārši to darām arī tādēļ, ka mēs zinām, ka šis ir tas veids, kurš tevi nevar aizvest pie paliekošas apmierinātības.

Mēs tikko bijām ar sievu un ar Raimonda un Martas ģimeni Sāremā, un šajā braucienā mana sieva sāka lasīt grāmatu par vienu meiteni, viņa ir amerikāniete un repere, viņai vārds ir Džeki Hil Perī (Jackie Hill Perry), un kamēr viņa lasīja, es uzliku fonā automašīnā šīs reperes dziesmas, lai skan. Viņa ir repere, kura kādreiz praktizēja homoseksuālu dzīvesveidu, viņa kādreiz bija lesbiete, pirms viņa atgriezās pie Kristus. Pirms notika šī apmaiņa, kuru es iepriekš minēju, šis otrais solis viņas dzīvē. Un tad vienas viņas albumā iekļautās dziesmas vārdi skan šādi: “Satisfaction only happens to those who are glad in you.” Tulk. “Apmierinātība notiek tikai ar tiem, kuri ir apmierināti Tevī, Dievs.” Viņa atrada šo apmierinātību Dievā, kas lika pagriezties prom no tām sajūtām pretī Dievam, kurš pazīst cilvēku, jo cilvēku ir radījis.

Un tā es varētu turpināt ar šo apmierinātību Dievā, jo tā ir tik bagāta, tā ir tāda bagātība, tas apņem visus dzīves aspektus, ne tikai dabu, ne tikai slimības, ne tikai laulību. Jā es varu katru dienu no jauna izdarīt izvēli atgriezties vecajā dzīvesveidā un dzīvot sev, savai miesai. Bet es to negribu, es negribu atgriezties tajā seklumā, jo es izvēlos to nedarīt, jo es esmu piedzīvojis kaut ko daudz skaistāku, kaut ko daudz lielāku, kaut ko daudz dziļāku. Tādu apmierinājumu, kuru pasaule nepazīst, kuru tikai Kristus var dot.

Redziet, vēlreiz tie mani vārdi no paša iesākuma: “Nevis kristiešiem ir aizliegts baudīt dzīvi, bet patiesībā tikai kristiešiem viss ir atļauts, bet viņi izvēlas neizmantot visas dzīves baudas, jo viņi zina, ka ne viss viņiem derēs, ne viss viņus aizvedīs pie tā īstā apmierinājuma, jo viņi ir jau piedzīvojuši īsto apmierinājumu, kas ir Dievā, un kas pagodina Dievu.” Tātad, viņu izvēle nav balstīta bailēs par kaut kādu aizliegumu, bet apmierinātībā Dievā.

Tas mūs aizved pie pēdējā soļa, piektā – to mēs varam nosaukt par atturību. Tātad, aizliegums, apmaiņa, atļauja, apmierinātība un atturība. Tas aizved mūs pie augļa, kas ir atturība. Un tur rodas tā atturība, tur rodas tā atšķirība tiem kristiešiem no tās pasaules. Mēs varam paņemt pēdējo Rakstu vietu, Jēkaba 3.17 un tur ir teikts: “Bet gudrība no augšienes (tātad, tā ir šī izmaiņa, tas, ko Dievs tev dod) vispirms ir šķīsta,” tātad, atturība no seksuālajiem grēkiem, “pēc tam miermīlīga, atturība no dusmām, kā savu tiesību pieprasīšana (tās ir dusmas, ka es jūtos aizvainots, manas tiesības ir aizvainotas), tā ir rāma,” vecajā tulkojumā ir teikts lēnīga, tātad, tā nepieprasa pirmo vietu ‘man’, un tā ir īpaši svarīga pazīme laulībā, tā ir atkal vien atslēga svētītai laulībai. Jēkabs tālāk raksta: “Tā ir prātam paklausīga,” redziet, nevis manām subjektīvām sajūtām, bet prātam, kurš mācās par Dievu, kurš iepazīst Dievu tādu, kāds Viņš ir, kādu Viņš ir sevi atklājis Bībelē, un tad viņš stāv uz stipra pamata un tur viņš smeļ savu apmierinātību, tur viņš smeļ to, kas var padarīt viņu laimīgu, prātam paklausīgu, pilnu žēlsirdības. Mīlestība pret cilvēkiem, apzinoties, cik daudz tu jau esi saņēmis, šo pašu žēlsirdību un žēlastību no Dieva. Un tad Jēkabs saka: “Un citu labu augļu.”

Tātad, vai kristietim ir aizliegts baudīt? Nē, viņam ir viss atļauts, bet viņam ir Dievišķa gudrība no augšienes dota un tā izšķir to derīgo no nederīgā. Tādēļ ir tā vienkāršība, tā pieticība, tā atturība visos gadsimtos bijusi pavadone kristietībai. Pie kristiešu baznīcas nestāv sarkani Ferarri vai dārgas mašīnas nevis tādēļ, ka viņi nemāk nopelnīt naudu, bet tādēļ, ka viņi ir izvēlējušies citu dzīvesveidu. Viņu nauda aiziet citur, pie citiem cilvēkiem kalpošanā. Tā nav kaut kāda nemākulība vai vienaldzība, bet tā ir apzināta izvēle. Te, protams, mēs varam teikt – ir jau arī, protams, otrs grāvis, kur atkal liekulība var ņemt virsroku, jeb pārlieku lielas domas par to, ko citi teiks, ja es, piemēram, aizbraukšu kādā tālākā ceļojumā?! Visur ir jābūt līdzsvaram. Pieticība, vienkāršība, atturība, bet no sirds, nevis liekuļoti, lai tikai citu cilvēku priekšā es izrādītos tāds, kas ietilpst pseido kristīgajos rāmjos.

Tāpēc šis Jēkabs šajā Rakstu vietā noslēdz vēl ar divām lietām, viņš saka: “Taisnīga un bez liekulības.” Tātad, augļi veselīgai izpratnei par dzīves baudīšanu būs arī taisnīgums bez liekulības. Taisnīgi pret Dievu, taisnīgi pret draudzi, es dodu to, kas pienākas Dievam, es dodu draudzei, es dodu valstij, es dodu savai sievai, es dodu savam vīram, es dodu saviem tuvākiem, es dodu tiem, kuri lūdz man palīdzību. Tas ir taisnīgi. Un, ja tas būs, tad labs ceļojums vairs nebūs ar sirdsapziņas pārmetumiem, jo tur vairs nav šīs liekulības, kur es mēģinu rādīt divus dažādus veidus. Un labs ceļojums varēs notikt arī ar Dieva dabas apbrīnošanu, kā jau mēs runājām par to apmierinātību Dievā.

Nu, lūk, es vēlos jautāt, vai tu redzi sevi šajā dzīvē, kuru es esmu aprakstījis kā kristieša? Vai tu baudi šo dzīvi? Vai tu ieraugi sevi tajā, kā es esmu raksturojis šodien kristieti? Ja nē, tad paskaties, pie kuriem no šiem soļiem tu neesi drošs savā dzīvē? Aizliegums, apmaiņa, atļauja, apmierinātība, atturība. Es ticu, ka šis ir tas ceļš uz īsto apmierinātību, uz īsto dzīves izbaudīšanu. Un tai blakus nestāv ne viena no pasaules baudām. Lai Dievs svētī mūs, ka mēs varam dzīvot šo dzīvi tajā pilnībā, kuru Viņš ir paredzējis mums.

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies par Tavu Vārdu. Paldies, Kungs, ka Tu tik ļoti ej pretēji visai tai pasaules straumei. Tu esi visspēcīgs, Tu vari visu, Tev ir viss spēks, bet Tu ej caur vienkāršiem cilvēkiem, caur nespēku Tu radi savu spēku. Tu rādi un atklāj sevi caur atturību, caur mazām lietām, un tā ir tā atslēga, ka tas var dot to īsto apmierinātību, ka mēs ejam to pašu ceļu, ka mēs meklējam Tevī to prieku un laimi. Lūdzu, palīdzi mums, Kungs. Tik daudz cilvēki ir neapmierināti, tik daudz kristieši ir nomākti. Kungs, lūdzu iedrošini un, lūdzu, dod, ka mēs varētu savu skatu vērst uz Tevi un meklēt savu stipro pamatu, savu prieku, savu apmierinātību Tevī. Mēs ticam, ka ja mēs to darīsim, tad Tu dosi visu to, pēc kā arī mūsu sirds ilgosies, un ka Tu mainīsi mūsu sirdis, lai tās ilgojas pēc tā, ko Tu vēlies. Lūdzu, svētī mūs katru un mūsu draudzi. To mēs lūdzam Jēzus vārdā, āmen.