#6 Kristietim nav vajadzīga draudze

Jūs esat Kristus ķermenis un katrs par sevi tā locekļi.
— 1. Korintiešiem 12:27

Svētrunas noraksts
 

Dievs? Jā! Jēzus? O! Jā! Kristietība? Hmm... Jā! Draudze? Draudze? Hmm... Nē, nav priekš manis. Tā īsumā varētu raksturot mūsdienās pieaugošo tendenci tā saucamo kristiešu attieksmē pret draudzi, pret lokālo draudzi. Šodien katrs var klausīties svētrunas no mājām, skatīties dievkalpojumu video tiešraidēs vai vēlāk noklausīties audio podkāstus. Kā pašam ērtāk. Patīt uz priekšu tikai to, kas pašam interesē, paklausīties to daļu, kura spēj noturēt tavu uzmanību. Tā nu šodienas ērtajā laikmetā katrs pats sev nosaka laiku un vietu, un daudzumu, cik es vēlos ņemt no draudzes. Un tā nu diemžēl arvien vairāk ticīgu cilvēku saka: “Kādēļ man vispār ir vajadzīga tāda sava draudze, sava lokāla draudze? Es taču varu staigāt pa draudzēm un vienkārši ņemt no visa. Kāpēc man būtu vajadzīga tāda viena manējā, lokālā draudze?” 

Šonedēļ es lasīju tādu interesantu rakstu, kas ir iznācis pavisam nesen, pagājušajā mēnesī “The Economist”, un tur tas virsraksts ir tāds... Es nolasīšu viņu angliski un tad mēģināšu iztulkot. Nav tik vienkārši, bet es mēģināšu to iztulkot latviski. Angliski skan tā: “Nothing in particulars are America’s fastest growing religious group". “Nekā konkrēta”. Tātad tas ir nosaukums cilvēku grupai, kura saucās “Nekā konkrēta” - “Nothing in particulars”. “Nekā konkrēta” ir Amerikas visātrāk augošā reliģiskā grupa - tāds būtu apmēram tas tulkojums šim virsrakstam. Šie “Nekā konkrēta” ir cilvēku grupa, kura ir šajā rakstā arī tālāk aprakstīta. Tur ir aprakstīts tā: “Viņi tic Dievam, viņi neiet uz baznīcu un lielākoties viņi ir nošķirti no politikas. Saskaņā ar neseno aptauju pirmo reizi vairākums amerikāņu vairs nepieder nevienai draudzei. Aptaujātāji draudzes locekļu kritumu skaidro ar tā saucamajiem nonu [piez. none – neviens tulk. no angļu val.] jeb reliģiski nesaistīto cilvēku pieaugumu. Tomēr tieši šo “Nekā konkrēta” apakšgrupa ir tie, kuri šobrīd izmaina Amerikas reliģisko ainavu.” Tālāk tajā rakstā ir minēts: “Lai gan parasti tos saista ar ateistiem un agnostiķiem, kas ietilpst reliģiski nesaistīto kategorijā, tomēr šī “Nekā konkrēta” grupa ir atsevišķa reliģiska grupa. Viņu ir divreiz vairāk nekā ateistu un agnostiķu. Gandrīz katrs ceturtais amerikānis nu jau ir “Nekā konkrēta” grupas pārstāvis. Un šī kustība aug straujāk nekā jebkura cita reliģiskā grupa. Kā norāda noslēpumainais nosaukums, to raksturīgā iezīme ir nepatika pret konkrētumu jeb definīciju.”

Tas tā - pavisam svaiga informācija jums par to, kas pasaulē šobrīd ir pieprasīts. Un redziet, uz visa šī fona sāk arvien vairāk, arvien pieņemamāka kļūt tā nostāja, ka kristietim tāda sava lokālā draudze nav vajadzīga. Un jāatzīst, ka šī Covid-19 pandēmija nav šo visu tendenci bremzējusi, bet tieši otrādi - pastiprinājusi. Bet es vēlos šodien šo domu, šo apgalvojumu, ka kristietim lokālā draudze nav vajadzīga, nosaukt par mītu. Tātad - mītu par to, ka kristietis varot iztikt bez lokālas draudzes. Un atspēkot šo mītu es vēlos, aplūkojot Bībeles definīciju tam, kas ir kristieša identitāte. Un tam es vēlos izmantot rakstu vietu, kuru mēs jau lasījām, kā to galveno rakstura iezīmi. Šo Bībeles pantu es šodien esmu arī uzlicis uz ekrāna. Tātad šī ir Bībeles definīcija kristieša identitātei. Protams, ir daudz vairāk pazīmju, bet mēs paņemsim no šī panta dažas lietas, kuras tieši raksturo mūsu attieksmi pret draudzi. Kas tad īsti ir kristietis un līdz ar to, vai tiešām var iztikt bez savas lokālās draudzes? Labi, tātad vēlreiz rakstu vieta, 1. Korintiešiem 12:27, un tā sākas ar vārdiem: “Jūs esat”. Tātad, ja tu kaut kur dzirdi vārdus “jūs esat”, tas nozīmē to, ka tā ir tava identitāte, tas ir tas, kas tu esi. Tātad šī rakstu vieta runā par to, kas mēs esam kā kristieši, kas ir mūsu identitāte. “Jūs esat Kristus ķermenis un katrs par sevi tā locekļi.” No šī īsā panta es vēlos paņemt četras pazīmes, var teikt, saskaldīt to pantu tādās četrās daļās, un katrai no šīm pazīmēm es piešķiršu I burtu, lai mums atkal ir vieglāk atcerēties. Tātad četras kristiešu pazīmes. 

Pirmā pazīme, un mēs varam izcelt teikumu, kas ir teikums: “Katrs par sevi”. Mēs varētu teikt – labi, šī būtu tā pirmā pazīme, katrs par sevi, angļu tulkojumā ir teikts individually, tātad mēs varam teikt jā, kristieša viena no pazīmēm ir individualitāte. Jā, tātad individualitāte tiešām ir viena no kristieša identitātes pazīmēm. No vienas puses varētu piekrist tiem, kas saka: “Es individuāli izdzīvoju savu ticību Dievam, man nav vajadzīga draudze, tikai es un Jēzus, un viss kārtībā. Individuāli.” Savā ziņā mēs varētu piekrist, jo mēs redzam šo daļu šajā teikumā. Un ar postmodernismu doma par cilvēka individuālismu ir kļuvusi ļoti populāra. Es lasīju kādu definīciju par postmodernismu, un viena no tām skan apmēram šādi: “Postmodernisms savā esencē ir individuālistiska filozofija. Individuālisti mudina īstenot indivīda mērķus un vēlmes, tāpēc augstu vērtē neatkarību un pašpaļāvību. Viņi arī apgalvo, ka indivīda intereses ir svarīgākas nekā valsts vai jebkuras sociālās grupas intereses.” Tātad ir visa šī postmodernā ēra, kura ir ienākusi arī mūsu sabiedrībā, mūsu rietumu kultūrā. Un šī postmodernā domāšana ir, protams, ielavījusies arī kristietībā. Tā nu cilvēks, kurš sauc sevi par kristieti un saka: “Es individuāli izdzīvoju savu ticību Dievam,” šodienas ērā izklausās pēc ļoti saprātīga un normāla cilvēka. Tas ļoti labi iederas tajā kopējā ainā, kādā mēs dzīvojam un kur mēs katrs cīnāmies par savām tiesībām, un gribam būt pēc iespējas neatkarīgāki. 

Un, ja vēl tam klāt pievieno to ļoti svarīgo patiesību, kura tiešām ir patiesība, proti, ka glābšana ir atkarīga no tavām personīgajām attiecībām ar Kristu nevis tavas ģimenes, tavu vecāku, tavu reliģiskās grupas vai vadītāju attiecībām ar Dievu. Piemēram, jūdaismā cilvēki domāja, ka viņi kā tauta, Izraēls kā tauta ieies debesīs. Nē, tiešām, ir personīgās attiecības ar Kristu, un, ja šo vēl pievieno klāt, tad, šķiet, nu kristietība ir ļoti individuālismam paredzēta un piemērota vieta. Jēzus taču teica: “Ieejiet pa šaurajiem vārtiem”. Šaurie vārti ir kā tāds turnikets, kurš griežas un laiž pa vienam cilvēkam cauri. Šaurie vārti, šaurais ceļš... Nu ideāli nosacījumi individuālismam!

Un tomēr, lai gan individuālisms kristieša glābšanas jautājumā tiešām ir svarīgs, tas pastāv, tam ir vieta, laicīgajā dzīvē kristietībā individuālismam nav vietas. Jo kaut arī šis teikums, kur ir teikts: “Katrs par sevi,” ir minēts šodienas tekstā, šim teikumam tomēr ir turpinājums, tādēļ lasīsim tālāk. Tālāk skan tā: “Katrs par sevi tā locekļi”. Locekļi nozīmē daļa no kaut kā lielāka, vai ne? Un tā nu mēs varētu teikt, ka otrā identitātes pazīme varētu būt, ka kristietim - jā, individualitāte ir svarīga, bet otra lieta ir - integrācija. Integrācija. Kristietim ir paredzēts integrēties kaut kur plašākā mērogā, kaut kādā lielākā grupā. Locekļi nozīmē, ka tie ir kaut kādi savienoti, tur ir kaut kāds tīkls, kaut kāda grupa, kaut kas lielāks, tu esi daļa no kaut kā lielāka. Tā nu kristieša identitātē individuālisms iet roku rokā ar integrāciju lielākā grupā. 

Es esmu Vīlandes draudzes loceklis, es esmu SIA “Graftik Digital Design” valdes loceklis, es esmu Rožkalnu ģimenes loceklis, es esmu Ķelnes pirmā futbola kluba loceklis, es esmu Latvijas Mākslas Akadēmijas Funkcionālā dizaina daļas loceklis. Un katrā no šīm pozīcijām es esmu loceklis, jo es esmu daļa no kaut kā lielāka. Parasti tas nozīmē būt lielākā cilvēku grupā, kurā tu esi viena daļa. Līdz ar to pret šiem pārējiem cilvēkiem, pret šo pārējo grupu man ir kaut kāda atbildība, ja es esmu tās loceklis. Un, ja tu esi Kristus sekotājs, tu esi loceklis kaut kam lielākam par savu individuālo ticību, kura ir tikai starp tevi un Dievu. Un Dievs to ir radījis apzināti. Un tas ir tik skaists izgudrojums, ko Dievs ir veidojis, kas sākās pašā pasaules sākumā ar Ādamu un Ievu, kur Dievs saka Ādamam, ka: “Cilvēkam nav labi būt vienam,” tādēļ viņš iedod Ievu. Tāpat tas turpinās ar katru kristieti šodien, kuram kā Dieva bērnam vairs nav jādzīvo vientulībā. Tu esi daļa no kaut kā lielāka, un tas ir Dieva radījums, tas ir kaut kas, ko Dievs ir izveidojis un devis mums kā cilvēkiem. Kādēļ lai kristieši no tā atteiktos? Vai viņi paši sevi ar to neapzog? Dievs viņiem dod šo unikālo vietu, šo iespēju, kas viņiem pašiem ir vajadzīga, tāpat kā Ādamam bija vajadzīga Ieva, tāpat arī kristiešiem ir vajadzīga šāda lieta. Un tad kāpēc lai mēs no tā atteiktos? Protams, vienmēr atradīsies nepilnības un iemesli kritizēt to, kas ir draudze, kas ir šī cilvēku grupa, bet Dievs caur šo kopību ir svētījis pasauli, un kristietības fenomens ir tas, ka kristietība ir tik daudzveidīga savā sastāvā. Tur ir visi – visas tautas, visas etniskās grupas, visi sabiedrības līmeņi. Nevienā citā reliģijā tā nav, ja mēs vispār kristietību saucam par reliģiju, ko es nelabprāt daru. 

Bet labi, ir vēl viens svarīgs vārdiņš šajā pantā, šajā teikumā. Un tas ir kā tādas durtiņas uz nākamo pazīmi, un tas ir vārds “tā” locekļi. Tas liek uzdot jautājumu. Labi, mēs esam individuāli, bet vienlaikus mēs esam integrēti kaut kādā lielākā grupā, jo mēs esam locekļi, bet tad ir jautājums, kā locekļi mēs esam? Kas tas tāds ir, kur mēs esam? Un tas mūs, protams, aizved pie tā nākamā teikuma, proti, Kristus ķermenis. Mēs esam Kristus miesas locekļi. Līdz ar to tā trešā pazīme varētu būt - iemiesojums. Individualitāte, integrācija, iemiesojums. Ja integrācija ir tas, ko mēs tā kā varētu teikt horizontāli darām, mēs integrējamies starp citiem cilvēkiem, mēs varam sadzīvot ar viņiem, mēs dodam un ņemam no viņiem, tad iemiesojums ir vienu pakāpi augstāk, jo tas ir vertikāls. Tas ir tā, ka tu no augšas kaut kur iesakņojies dziļumā. Un es teiktu, ja šī bija tā cilvēciskā dimensija, tad iemiesojums ir tā dievišķā. Tu iesakņojies kaut kur dziļumā. Kā koks dzen saknes zemē, lai no turienes sūktu ūdeni, tā mēs esam iesakņoti Kristus miesā, un tas ir pavisam cits, jauns līmenis. Islāmā, budismā, hinduismā ir atrodama kaut kāda kopība, kaut kāda komūnas ideja, ir atrodams pasākumu formāts, kur nāk cilvēki kopā un tad kaut kādā veidā pielūdz, un ir pasākumi, kuri vieno šos cilvēkus. Bet tikai kristietībā ir doma par miesu, par dzīvu organismu. Tikai kristietībā ir tāds dzīvs, vienots ķermenis. Un šī ir pavisam cita doma, cits līmenis. Tāda pat nebija jūdaismā. Tādas dimensijas pat nebija Vecajā Derībā. Vecajā Derībā draudze tiek salīdzināta ar daudz ko, bet tikai Jaunajā Derībā ir šī doma par miesu, ka būs kaut kāda jauna miesa, kaut kas dzīvs, kas vieno. Un tā nu Kristus ķermenis ir draudze, Kristus ķermenis ir organisms, nevis organizācija. 

Un, ja vēl kādam ir jautājums, vai ķermenis nozīmē draudze, tad ātri nolasīšu jums divas rakstu vietas, kur tas ir pavisam skaidri pateikts. Romiešiem 12: “Jo kā mūsu miesai ir daudz locekļu, bet ne visiem locekļiem ir viens un tas pats uzdevums, tā arī mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū.” Un Efeziešiem 3: “Tādējādi pagāni kļuvuši par līdzmantiniekiem, tās pašas miesas locekļiem un apsolījuma līdzdalībniekiem Jēzū Kristū caur Evaņģēliju.” Kāds varbūt teiks: “Nu jā, Markus, tu jau pareizi saki, tikai es jau gribu būt lielajā globālajā Draudzē,” ar lielo D burtu. “Es gribu būt un es arī ticu, ka es esmu tajā neredzamajā draudzē,” kā mēs viņu parasti saucam. “Es vienkārši negribu būt tajā redzamajā, mazajā, lokālajā draudzē. Man nav problēmu būt lielā draudzē ar visiem svētajiem kopā, man nepatīk būt tajā mazajā draudzē ar visiem tiem, kuri nemaz tik svēti neizskatās.” Nu labi, ja tu man tā saki, tad man tev ir vēl viena rakstu vieta, kuru es tev varētu nolasīt - 1. Jāņa 4:20 – tur Jānis raksta: “Ja kāds saka: Es mīlu Dievu! - bet nīst savu brāli, tas ir melis, jo tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, nevar mīlēt Dievu, ko viņš neredz.” 

Redziet, princips ir tieši tas pats, ja kāds saka: “Es esmu daļa no Kristus neredzamās miesas, globālās Draudzes, bet es negribu būt daļa no tās redzamās Kristus miesas, tās lokālās draudzes,” iespējams Jānis teiktu to pašu - tas ir melis. Jo šīs abas lietas tu nevari nošķirt. Caur redzamo tu pierādi to neredzamo, caur redzamo kļūst redzams neredzamais. Caur redzamo mīlestību uz brāļiem un māsām draudzē tu pierādi to neredzamo mīlestību, kuru tu apgalvo, ka tev viņa ir uz Dievu. Un tāpat caur redzamo esamību lokālajā draudzē tu pierādi esamību neredzamajā globālajā draudzē. Un šī doma par to miesu, par to kopīgo ķermeni ir tik unikāla. Viņa ir tik atšķirīga no pārējām reliģijām, viņa ir tik bieži uzsvērta Jaunajā Derībā, ka ir skaidrs, ka Jēzum viņa ir ļoti svarīga. Tā nav tāda izvēles opcija – nu, ja tu gribi, ej, ja tu redzi ieguvumus, nu tad ej svētdienā uz baznīcu, esi draudzē. Jēzum tā ir fundamentāli svarīga, Viņš to asociē ar savu ķermeni, savu miesu. Viņš bija ar miesu šeit virs zemes, un Viņš aizgāja un atstāja savu miesu - draudzi šeit virs zemes. Tāpēc nedzīvo ilūzijā, ka tu vari iztikt bez lokālas draudzes, tā ir pavisam sveša doma Jaunajā Derībā. 

Pirmajām draudzēm, kas ir aprakstītas Apustuļu darbos un vēstulēs, bija pašsaprotami, ka tad, kad tu atgriezies, tu uzreiz esi draudzē, un tu tiecies un nāc, un kopā esi lokāli, un tu kalpo, un tu saņem, un tu dod. Un, ja kāds pameta draudzes sapulces, tad par to tika rakstīti brīdinājuma vārdi kā, piemēram, Ebrejiem 10:25, kur ir teikts: “Nepametīsim savas kopīgās sapulces, kā tas pie dažiem ir parasts, bet pamudināsim cits citu, vēl jo vairāk redzot tuvojamies to dienu.” Un to es šodien daru, es pamudinu jūs un sevi, ka tas ir tik svarīgi. Un tas, kas vēstulē Ebrejiem teikts, tas kļūst arvien svarīgāks, jo tā diena tuvojās, kad Kristus atgriezīsies. Nepametīsim! 

Vai arī 1. Jāņa 2:19. Ui! Vēl nopietnāki vārdi, paklausieties! “Viņi izgāja no mums,” tātad no mūsu draudzes, no mūsu vidus. “Viņi izgāja no mums, bet viņi nebija mūsējie. Ja tie būtu bijuši mūsējie, tie pie mums būtu palikuši. Bet viņi ir izgājuši, lai atklātos, ka tie visi nav mūsējie.” Redziet, kāds acīmredzot ir izgājis no draudzes, par ko Jānis šeit raksta, un kā Jānis raksturo šādu cilvēku, kas ir izgājis? Kā cilvēku, kurš ar šo atklāj ļoti baisu realitāti par sevi. Jānis saka: “Viņi nebija mūsējie, viņi nebija daļa no mums, viņi nebija daļa no Kristus ķermeņa. Viņi bija kaut kāds acīmredzot svešķermenis. Ja tu esi izgājis no lokālās draudzes un dzīvo ar to sajūtu, ka man pietiek ar manu individuālo ticību, tad šie vārdi pagriežas tavā virzienā, draugs. Lokālā draudze ir Kristus globālās draudzes miesas šūna, un tā kristietim dod arī vitāli svarīgas sastāvdaļas savai ticības dzīvei. Mēs, piemēram, nākam reizi mēnesī pie Vakarēdiena. Ar šo mēs apliecinām, ka mēs esam daļa no Kristus ķermeņa. Tu esi tas, ko tu ēd. Mēs ēdam Kristus miesu. Es esmu daļa no šī ķermeņa, es ēdu Kristu, es esmu daļa no šīs miesas, protams, simboliski. Bet, redziet, Svētais Vakarēdiens ir domāts tieši lokālajai draudzei, tā ir ekskluzīva funkcija lokālai draudzei. Tu šo nevari darīt, ja tev nav lokālas draudzes, ja tev nav sava draudze, kur tu esi.

Vēl lokālā draudze ir vajadzīga, lai tu sajustu citu sāpes. Vai nav tā, ka viss ķermenis izjūt diskomfortu, piemēram, kad ļoti sāp zobs? Vai nav tā, ka tad, kad man ļoti sāp zobs, visa man diena ir mazliet citādāka, viss mans ķermenis acīmredzot nespēj dzīvot tā, kā tas dzīvo normālā dienā. Vai viss ķermenis necieš, tad, kad man ir lauzta kāja? Vai viss ķermenis necieš, ja acis zaudē redzi? Un tieši tāpat ir ar Kristus miesu, visa miesa jūt. Tā Dievs ir paredzējis, ka visa miesa jūt, ja kāds loceklis ir slims, lai cik mazs tas arī būtu, lai cik paslēpts tas arī būtu. Visa miesa jūt, ja kāds loceklis ir slims, tāpēc draudze ir vieta, kur Dievs vēlās, lai tu justu citu sāpes. Bet tu viņas vari just, ja tu pazīsti cilvēkus, ja tu esi viņu vidū. Bet tieši tāpat Dievs arī vēlas, lai tad, kad tev sāpēs, ka arī citi to justu. Tādēļ mēs esam šī viena miesa, nevis tikai viena grupa, viena organizācija, viena juridiska persona.  Mēs esam miesa, viena dzīva miesa, viens organisms. Tāpēc mēs lūdzam katru nedēļu par mūsu slimajiem, mums ir “Whatsapp” čats, kurā mēs sūtam par savām veselības un citām problēmām, un mēs aizlūdzam viens par otru, un mēs nākam pie draudzes vadītājiem un lūdzam svaidīt ar eļļu. Mēs dzīvojam kā Kristus miesa, protams, mums ir kur augt, un tas ir tas izaicinājums katrai draudzei, bet tas ir tas, kā Dievs ir paredzējis šo lokālo draudzi. Kādēļ lai kāds sev atņemtu šo Dieva paredzēto funkciju? Šī nav kaut kāda cilvēku izdomāta ideja, tā ir Dieva ideja, Dieva doma tam kā Viņa cilvēki dzīvos, kamēr Kristus būs prom no šīs pasaules. 

Ir vēl viena vitāli svarīga funkcija lokālai draudzei, proti, Kristus miesa tev ir tik svarīga arī ne tikai tādēļ, ka caur to tu varēsi just sāpes vai citi jutīs tavas sāpes, bet, ka tā tevi arī spēs pasargāt no ļauna. Kristus miesa ir kā imūnsistēma. Un tas mūs aizved pie pēdējās pazīmes, un tas ir īsais teikumiņš un mazais vārdiņš - jūs “esat”. Šis vārdiņš ir izteikts tagadnes formā, tas nav kaut kad nākotnē. Nākotnē tu būsi Jēzus ķermenis, un tu būsi vienots ar Viņu tad, kad tu būsi debesīs, gaidi šo brīdi, un kaut kad tas notiks. Nē! Bībele saka: “Jūs esat,” tas ir tagad, jūs esat Kristus ķermenis, un ja jūs esat, tad jums ir pieejama Kristus imunitāte. Tā nu pēdējā pazīme šodien ir imunitāte. Redziet, Kristum un Viņa jaunpiedzimušajiem bērniem, kas ir daļa no viņa miesas, ir viena asinsrite. Tādēļ mēs dzeram Svētajā Vakarēdienā arī Kristus asinis, un mēs parādam, ka mēs esam vienoti. Mēs šīs asinis, kuras Kristus izlēja, mēs viņas pieņemam kā upuri sev, un mēs varam teikt pārnestā nozīmē, ka mums ir vienota asinsrite, mums ir vesela  imūnsistēma, kas ražo antivielas, lai pasargātu mūs. Kristus miesā ir antivielas. Pret ko? Pret Covid-19? Nē! Pret kaut ko daudz lipīgāku un nāvējošāku, pret vīrusu vārdā grēks. Tāpēc draudze ir vieta, kura var tevi pasargāt un kurai ir paredzēts tevi pasargāt no grēka, un grēks ir tas, kas pats tevi nolādē. Kristus miesā ir antivielas pret grēku, un tu esi daļa no šīs miesas. 

Redziet, Jēzus atnāca uz šo pasauli, lai atņemtu grēkam varu. Viņš uzņēmās grēku uz sevi, mēs varam teikt pārfrāzējot - Viņš saslima ar grēku, Viņš inficējās ar grēku, un grēks Viņu tiešām nogalināja. Bet Kristus augšāmcēlās, Viņš augšāmcēlās ar antivielām pret šo grēku, un, ja mēs  esam viņa miesa, tad viņš mums dod šo aizsardzību. Grēks uzbruks, bet mēs spēsim cīnīties pretī, tas nenotiek, protams, automātiski, ka tagad mēs neviens negrēkojam. Nē! Tā ir cīņa, bet šī cīņa nu beidzot ir uzvarama cīņa, ja tu esi Kristus miesā. Un atkal es varu jautāt, kādēļ lai tu no kaut kā tāda atteiktos, kādēļ lai tu no Kristus miesas atteiktos, kādēļ lai tu atteiktos no lokālās draudzes, kas ir daļa no Kristus miesas? Paklausies Jēzus vārdus par lokālo draudzi un tās cīņu pret grēku. Ļoti svarīga rakstu vieta mums kā draudzei kopumā. 

Mateja 18: “Ja tavs brālis pret tevi grēko,” to Jēzus saka, tā ir viena no dažām vietām, kur Jēzus runā jau par draudzi, jo tajā brīdī draudze vēl nav dzimusi. “Ja tavs brālis grēko pret tevi, tad ej un uzrādi viņa vainu, kad esat divatā. Ja viņš tevi klausa, tu savu brāli esi atguvis, ja viņš tevi neklausa, tad ņem līdzi vēl vienu vai divus, lai no divu vai trīs liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. Ja viņš tos neklausa, tad saki to draudzei, un, ja viņš neklausa draudzi, tad uzskati viņu par pagānu vai muitnieku,” citiem vārdiem sakot, izslēdz viņu no sava vidus. Redziet, tik svarīgi vārdi pret grēku, bet vai tu ieraudzīji, ka šo cīņu nevar veikt... Bez kā? Bez lokālas draudzes. Šis norādījums ir pilnīgi miskastē izmetams, ja nav draudzes, kurā praktizēt šo. Tātad Jēzus noslēpums, šis noslēpums cīņā pret grēku ir iesakņots lokālajā draudzē, un, ja tu to pamet, tu atsakies no Kristus dotā cīņas instrumenta, no šī ieroča, ko Kristus ir paredzējis. Viņš to ir iedevis Mateja 18 kā veidu, kā dzīvot veselīgu un svētītu dzīvi. Jo, ja tu aizej no draudzes, tu zaudē priekšrocību, ka citi redz tavu dzīvi, ka citi redz, kā tu dzīvo, un var tev vajadzības gadījumā kaut ko pateikt, pamudināt. Jā, protams, šodienas postmodernajam prātam tas izklausās pēc paradīzes, ja neviens tevi neredz, nevienam nav jāatskaitās, bet tu tiešām esi tik drošs, ka tu tiksi galā viens? Tu tiešām esi tik augstās domās par sevi, ka tu spēsi šo cīņu cīnīties viens? Cīņu pret grēku, kura beidzās ar to, ka grēks nogalināja Kristu, un tu tagad iesi cīnīsies viens pret to? Kristus nomira, lai tev būtu pieejama imunitāte, kas tev tik ļoti, nenormāli ir svarīga šodien un īpaši šodien. 

Es jums pirms kāda laika stāstīju par traģiskajiem notikumiem ap Ravi Zakaraijas (Ravi Zacharias). Viņš bija viens no visaugstāk novērtētajiem teologiem pasaulē, iespējams, pazīstamākais apoloģēts, arī es viņu ļoti cienīju. Un tikai pēc viņa nāves nāca gaismā, ka gadiem ilgi viņš ir dzīvojis dubultu dzīvi, amorālu dzīvi, bet es tikai vēlāk uzzināju, ka viņam nebija bijusi viena ļoti svarīga lieta viņa dzīvē, un tā bija – sava draudze. Viņam nebija savas lokālās draudzes, viņš ceļoja no valsts uz valsti, apceļoja visu pasauli, aizstāvot kristietību, viņam bija milzīga kristīga organizācija, bet viņam nebija draudzes. Draudzes, kurā cilvēki būtu redzējuši viņa dzīvi, būtu pamanījuši tos sarkanos signālus viņa ikdienā, būtu varējuši palīdzēt. Redziet, tam ir domāta draudze, tā ir Kristus imūnsistēma, tā veido kristieša imunitāti. “Tādēļ nepametīsim savas kopīgās sapulces kā tas pie dažiem parasts,” kā teikts Ebrejiem 10, “bet pamudināsim cits citu, vēl jo vairāk redzot tuvojamies to dienu.” Tā ir tā diena, kad Kristus atgriezīsies, un kā nez būs, kad Viņš atnāks, tevi satiks un jautās: “Mīļais draugs, kā tev gāja manā draudzē? Kā tev sanāca lietot tās gara dāvanas, ko es caur savu Svēto Garu tev iedevu līdzi? Un kā tev noderēja tās dāvanas, ko Es caur draudzi tev devu?” Un kāda būs tava atbilde? “Jēzu, man nebija draudzes, jo man nepatika tur tie daži cilvēki, man nepatika tā mūzika, man nepatika tās neizremontētās telpas...” 

Jā... Tā nu izlasīsim vēlreiz šodienas pantu pilnā skaistumā: “Jūs esat Kristus ķermenis un katrs par sevi tā locekļi.” Cik ļoti skaisti vārdi, un caur šiem vārdiem mēs redzam šīs kristieša identitātes pazīmes, mēs redzam to individualitāti, kas pastāv tiešām kristietim ar Dievu - individuālas attiecības. Mēs redzam integrāciju, kur mums ir jāmācās integrēties cilvēku starpā, tur ir redzams iemiesojums, kad mēs neesam atstāti kā tādi cilvēki, kas skraida pa pasauli un cīnās paši, bet mēs esam daļa no Kristus ķermeņa, un mēs redzam imunitāti, kas mums ir dota cīņā pret grēku caur Kristus asinīm. Vai kristietis var iztikt bez lokālās draudzes, kas ir daļa no lielās globālās draudzes? Lai katrs spriež pats. 

Bet es vēlos noslēgt ar vēl pēdējo domu, kura varbūt var palīdzēt izdarīt šo spriedumu. Manis sākumā pieminētie “Nothing in particulars” jeb “Nekā konkrēta” grupas reliģijas piekritēji pretojas tam, ka Dievs ir kaut ko definējis, ka Dievs ir kaut ko nodefinējis un mums pie tā ir jāturas. Viņi vēlās paturēt tiesības paši sev, viņi vēlās būt tie, kas paši definē lietas savā dzīvē. Un, ziniet, šī visa nostāja ir cieši roku rokā, ko mēs šodien redzam sekulārajā sabiedrībā. Arī šonedēļ Rīgā notika praids, kurā cilvēki lepojas ar to, ka paši var noteikt sava ķermeņa definīciju, paši izvēlēties - es esmu vīrietis -, vai mans ķermenis liecina, es esmu sieviete, vai es esmu pretējs tam, ko mans ķermenis bioloģiski man rāda. Un šī Dieva dotā ķermeņa modeļa izkropļošana mums ir saprotama varbūt neticīgo vidū, mēs saprotam, kāpēc viņi tā domā, bet vai mums kristiešiem ir jāpiedalās tajā? Un es tagad nerunāju par to “aģendu” [piez. agenda -apspriežamie jaut. tulk. no angļu val.], kas viņiem ir, es runāju par draudzes jautājumu. Vai tas, ka mēs negribam pieņemt Kristus ķermeni tādu, kādu Dievs ir viņu devis, kādu Viņš Bībelē mums ir aprakstījis, vai tas gadījumā neaug no tās pašas saknes? Ja es vēlos individuāli dzīvot ar Jēzu bez tās lokālās draudzes, bet tikai ar Jēzu, sanāk, ka es vēlos tikai Viņu, Viņš ir draudzes galva, un es vēlos sevi, un es esmu, pieņemsim, pēda. Kas tas ir par Kristus ķermeni, kurā ir galva un pēda? Iedomājaties ainu, kurā tu redzi fotogrāfiju, kurā ir galva un blakus ir pēda, kas tur iznāk? Tas liecina par kādu milzu traģēdiju, kas tikko ir notikusi, tā ir bilde no kara, tas ir kaut kāds izkropļots ķermenis. 

Tādēļ, vai tā nav Kristus miesas izkropļošana, ar kuru mēs nodarbojamies, ja mēs sākam paši definēt, vai man ir vajadzīga Kristus draudze, vai man nav vajadzīga? Vai tā nav Dieva Vārdā dotā iestādījuma izkropļošana? Vai tā nav tā pati prakse beigu beigās, ko pasaule veic ar saviem ķermeņiem? Tādēļ mans aicinājums ir - paliksim Viņā. Kristus ir devis mums savu Svēto Garu, ar kura palīdzību mēs spējam aizliegt sevi, aizliegt varbūt tās ilgas, kur mēs paši gribam savtīgi definēt vēlmes un preferences savā garīgajā dzīvē, arī pret draudzi. Aizliegsim sevi. Un tā vietā, kad mēs veidojam prasības, ieraudzīsim to, ko Kristus mums ir devis, un iesim un kalposim. Draudze ir vieta, kurā tu nevis primāri nāc un esi daļa, lai tu saņemtu, jo, ja tā būs, tu būsi neapmierināts, agrāk vai vēlāk, jo nav nevienas pilnīgas draudzes virs zemes. Bet draudze primāri ir vieta, kur tu ej, tu nāc ar savām dāvanām, tu kalpo, un pat, ja tu nesaņem pretī to, ko tu gribētu, un pat, ja kāds cilvēks nav pietiekami laipns pret tevi, un pat, ja kāds nepasaka pietiekami skaļi paldies. Tu to dari tādēļ, ka tu esi daļa no Kristus miesas. Un, ja tu šodien skaties šo dievkalpojumu un tev nav savās lokālās draudzes, es aicinu, meklē sev tuvāko vietu, atnāc pie mums, ja tu dzīvo Rīgā, baznīcas durvis ir atvērtas tev. Un, ja tu nedzīvo tuvumā, tad meklē kādu draudzi savā apkārtnē, draudzi, kurā sludina Dieva vārdu, kas ir centrēts uz Kristu, tad ej un esi daļa, un lai Dievs kalpo caur tevi draudzei, un tu redzēsi, Dievs kalpos arī tev caur draudzi. 

Lūgsim Dievu.

Mīļais Kungs, paldies Tev par tavu mīļo, mīļo draudzi, Kungs, tavu līgavu, kuru Tu esi izpircis, par kuru Tu esi samaksājis ar savām asinīm, par kuru Tu izcieti lielas sāpes, un kurai tu joprojām esi klāt esošs, jo tu teici, ka Tu būsi ar mums līdz pasaules galam. Paldies, ka šī draudze, šī mazā draudzīte pretēji visām prognozēm ir izcīnījusi ceļu cauri visiem asiņainajiem laikmetiem, un tā ir liecība, ka Tu esi bijis klāt, un Tu esi klāt līdz šai dienai. Paldies, Kungs, ka mēs drīkstam būt daļa no tās, paldies, ka mēs drīkstam tajā kalpot un līdz ar to justies vajadzīgi, un justies Tevis lietoti. Un paldies, Kungs, ka tu arī tik daudz dod caur draudzi mums katram individuāli. Es lūdzu, svēti mūsu draudzi, svēti visas tās draudzes, kuras arī sludina Tavu Vārdu pazemībā, un kuras turas pretī šodienas stiprajiem vējiem, kas paliek tikai arvien spēcīgāki, lūdzu, dod viņām spēku un paldies, ka Tu esi solījis, ka Tu būsi klāt, un, ka Tavu draudzi pat elles vārti un nekas cits nespēs uzvarēt, jo Tu esi klātesošs. Es lūdzu par katru, kurš nav draudzē, kurš dzīvo ar sajūtu, ka viņam pietiek dzīvot tikai individuāli ar Tevi, palīdzi ieraudzīt to, ko Tu vēlies parādīt arī šiem cilvēkiem. Lūdzu, dod arī, ka viņi varētu atrast draudzi sev un ka viņi varētu dzīvot saskaņā ar Tavu prātu un gribu. To mēs lūdzam, Kungs, Tavā Vārdā, mīļais Jēzu. Āmen.