#7 Visi kristieši ir kristieši

Svētrunas noraksts

 
Pagājušajā nedēļā mums ar sievu bija iespēja apmeklēt Aušvicu. Mana sieva jau sen ir vēlējusies redzēt šo īpašo vietu, jo viņa ir izlasījusi ļoti daudzas grāmatas par Aušvicas notikumiem, es pat teiktu, tā ir viņas visvairāk lasītā tēma, viņa ļoti daudz lasa. Un arī man pašam šis apmeklējums ir licis, protams, padziļināti domāt par to, kas tas bija, par visiem šiem Otrā pasaules kara notikumiem, par nacismu, par antisemītismu, par holokaustu. Bet ir viena tēma, par kuru man bija īpaši jādomā pēc šī apmeklējuma, par kuru sāku arī pēc tam padziļināti interesēties un lasīt arī kādus vēsturiskus aprakstus par to, proti, kāda vieta ir kristietībai šajos notikumos. Vai pateikšu varbūt vēl tiešāk - kādēļ kristietība ir bijusi tik pasīva šajā laika posmā. Kaut kā liekas, kad tu domā par holokaustu, lasi par grāmatas par to, klausies liecības, tad kristietība pat nav īsti bildē. Mana sieva tā trāpīgi arī pateica, ka pēc visām izlasītajām grāmatām, kuras viņa ir lasījusi par šo tēmu, ka  gribētos atrast kādu grāmatu, kura ir no kristīgā viedokļa, no kristīgā skatu punkta aprakstīta. Noteikti tādas ir, bet tas parāda, ka ir jāmeklē, lai atrastu. Tajā populāro grāmatu sarakstā nav tik daudz tieši šis skatu punkts. Un tā ir tāda maza ilustrācija tam, ka kristietība nav uz radara tajā visā bildē.

Un tad tu sāc pētīt, kāda nu bija tā saistība, ietekme kristietībai. Un drīz vien tu saproti, kāpēc viņa nav uz radara, kāpēc par viņu nerunā tik daudz kā varbūt tu sagaidītu, jo tas tomēr notika kristīgā valstī, kristīgā reģionā. Tas notiek laikā, kad protestantisms ir ienācis pasaulē, Vācijā valdošā reliģija ir kristietība. Bet drīz vien tu saproti, kāpēc viņa nav uz radara, jo, rokoties dziļāk, atklājas neglīta aina. Un kādā vēstures aprakstā es lasīju šādas rindas: “Holokausta sēklas meklējamas antisemītisma vēsturē, kuras virziens jau sen ir iemūžināts kristīgajā baznīcā. Piemēram, savā grāmatā “Jūdi un viņu meli” Mārtiņš Luters aicina kristiešus aizdedzināt viņu sinagogas un skolas, iebrukt viņu mājās un iznīcināt tās, un atņemt viņiem lūgšanu grāmatas un Talmudu rakstus. Šāda nostāja bieži tika citēta un izplatīta nacistiskajā Vācijā kā holokausta pamatojums.” Un tad es vēl uzgāju tādu 1933. gada... Tas ir tas laiks, kad visas šīs briesmu lietas sāka pagriezties pret jūdiem, ap to laiku izdots kāds propagandas plakāts, kurā ir rakstīts: “Hitlera cīņa un Lutera mācība ir labākā aizsardzība Vācijas tautai." Hitlers un Luters roku rokā it kā, tas viss tā tiek pasniegts, kaut arī Lutera aizstāvībā es gribu teikt, ka viņa antisemītisms, kuru mēs neatbalstām, tas bija anti-kristīgajā jūdaisma reliģijā nevis rasistiskajā antisemītismā, kā to nacisti izmantoja un virzīja. Kaut arī es šo varu teikt Lutera aizstāvībai, tomēr izskatās, ka nacismam kristietība drīzāk ir devusi degvielu, nevis to centusies nobremzēt.

Un tā nu kristietība ir sevi padarījusi par tādu atklātu mērķi kritiķu bultām no visu pasaules. “Ateisti, lūdzu, šaujiet, jo, redziet, tie ir augļi kristietībai,” tā varētu teikt. Un tad, protams, klāt vēl nāk doma par to inkvizīciju laiku, par krustnešiem - joprojām ļoti populāra tēma arī šodien. Man diskusijās šis arguments tiek mests sejā, ka, redziet, kristietība jau ir ienākusi tādēļ, ka cilvēki nāca ar zobenu šeit iekšā un piespieda. Un tad vēl pēdējā laikā nākusi gaismā briesmīgā aina par katoļu priesteru vardarbību, ja mēs to tā varam nosaukt, pret bērniem. Un tā nu pasaules acīs kristieši ir vainīgi pie pārāk daudz kā, lai viņu Dievs būtu patiess Dievs, būtu mīlošs Dievs. Un, ja kāds oponē un iebilst: “Bet mēs neidentificējamies ar šo tā saucamo kristiešu konfesiju vai grupu,” tad pasaule atcērt: “Nē, visi kristieši ir kristieši, ja šie tic Jēzum Kristum, viņi visi ir vienā kategorijā - kristietis. Visi kristieši ir kristieši.”

Un tā nu pasaule no visu kristiešu summas veido to savu iespaidu, savu priekšstatu par kristietību. Tādēļ es šodien vēlos pievērsties šim ļoti būtiskajam jautājumam mūsu sērijā par mītiem par kristietību, es vēlos noslēgt šovasar šo ciklu ar šo mītu, ka visi kristieši ir kristieši. Mīts, ka visi kristieši ir kristieši. Un, lai to atspēkotu, es vēlos dot vārdu pašam kristietības dibinātājam, tam, kurš ienesa pasaulē kristietību, tam, kurš ielika pamatus kristietībai, tam, kurš definēja, kas ir kristietība, un tas ir pats Jēzus Kristus. Jo nav jau svarīgi, ko es vai tu, vai pasaule domā, vai kā viņa definē kristiešus, svarīgi ir tas, kas tad ir tā kristietības dibinātāja doma bijusi, kad viņš radīja kristietību un atnesa to pasaulē. Un Jēzus ir devis vismaz četrus kritērijus, pēc kā atpazīs Viņa mācekļus. Konkrēti panti, kuros Viņš konkrēti pasaka – ja tu gribi būt Mans māceklis, tad tu darīsi to un to. Vismaz četri kritēriji doti, pēc kuriem atpazīt Viņa mācekļus. Un, ja kāds sevi sauc par kristieti, bet neturas pie šiem kritērijiem, tad pēc šī kristietības dibinātāja domām viņš nebūtu saucams par kristieti. Un tad arī mums vajadzētu izvērtēt, vai mēs drīkstam lietot šo vārdu - kristietis.

Kas ir šie četri kritēriji? Tos mēs tūliņ apskatīsim, bet pirms mēs to darām, vēl viena maza piebilde. Uzskats, ka visi kristieši ir kristieši, nav tikai tāds pasaules acīs radies uzskats. Arī liela daļa kristietības, kristietībai piederīgo uzskata, ka, citējot, piemēram, Romiešiem 10:13: “Ikviens, kas piesauks Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts.” Tātad ikviens, kurš piesauc Jēzus Vārdu ir kristietis, un tad rezultāts ir tāds, ka dzīves laikā cilvēki piedzīvo vilšanos ar šiem tā saucamajiem kristiešiem un beigās izlemj pamest draudzi, jo šie kristieši ir pārāk nepilnīgi, izdomā pamest varbūt pat konfesiju, izdomā pamest visu kristietību galu galā un atstāt savu ticību Dievam. Un, redziet, tāpēc ir ļoti svarīgs šis jautājums. Un, kad es domāju par šiem mītiem, es domāju, ar kuru es šodien varētu noslēgt? Un es domāju, ja man būtu jāizvēlas viens mīts no šiem septiņiem, par kuriem esmu runājis, kuru es varētu palīdzēt saprast pasaulei, tad šis būtu tas, kuru es gribētu dot. Šī būtu tā vēsts, kuras dēļ tik daudzi cilvēki pat negrib pieskarties domai par kristietību.

Arī kristiešu, kuri lieto šo rakstu vietu, ko es tikko citēju, kļūda ir tā, ka viņi aizmirst, ka, piemēram, pats Jēzus Kalna svētrunā Mateja 7 ir teicis kaut ko par šo pašu tēmu. Viņš ir teicis: “Ne ikviens, kas Man saka: “Kungs! Kungs!” - ieies Debesu valstībā.” Varbūt mums tas izklausās kā kaut kāda pretruna tam, ko mēs tikko lasījām, kur bija teikts: “Ikviens, kas piesauks Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts.” Jēzus saka: “Ne ikviens, kas Man saka: “Kungs! Kungs!” - ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva gribu. Daudzi Man sacīs tajā dienā: “Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā nepravietojām, vai mēs Tavā Vārdā neizdzinām dēmonus, vai mēs Tavā Vārdā daudzus brīnumainus darbus nedarījām?” Tad Es tiem apliecināšu: "Es nekad jūs neesmu pazinis, nost no Manis, jūs ļauna darītāji."" Mans aicinājums ir - tā vietā, lai to nosauktu par pretrunu, aicinu izvērtēt, ko tad īsti nozīmē Jēzus piesaukšana, ko nozīmē, ka es piesaucu Jēzu kā savu Kungu? Un arī uz šo jautājumu atbildēs mūsu Jēzus dotie četri kritēriji, ar kuriem Viņš definē, kas ir kristieši. Vārds kristietis grieķu valodā nozīmē ‘mazais Kristus’. Kas ir tie ‘mazie Kristi’ pēc paša Kristus definīcijas?

Un tā nu pirmā definīcija, pirmais kritērijs ir - mīlestība, mīlestība uz apkārtējiem. Jāņa 13:35 Jēzus saka: “Ja jums būs mīlestība savā starpā, tad visi zinās, ka jūs esat Mani mācekļi.” Būsim konkrēti un, ja jau es sāku to neglīto tēmu par holokaustu un visiem tiem notikumiem, tad pārbaudīsim, vai holokaustu atbalstošie tā saucamie kristieši izpildīja šo kritēriju? Vai mīlestība uz tuvāko bija tā iezīme, kura raksturoja šo rīcību, kuru arī diemžēl daudzas kristīgas baznīcas ieņēma? Vai tad, kad jūs dzirdat vārdus - mīlestība uz tuvāko, vai jums nāk prātā holokausts? Un es apzinos, ka šis jautājums ir absurds, es viņu speciāli uzdodu absurdā formā, lai parādītu, ka tieši tikpat absurdi ir saukt šos cilvēkus par kristiešiem. Vai tāpat otra grupa – vai krustneši, inkvizitori izcēlās ar mīlestību uz līdzcilvēkiem? Vai bērnus izmantojušie priesteri nāk prātā kā paraugi tuvāko mīlestībai? Ja nē, tad arī nesauksim viņus par kristiešiem, lai cik bieži viņi arī lietotu Kristus Vārdu pat kancelēs, un to es saku pasaulei, bet to es saku arī draudzei, katram kurš ir sašutis par tā saucamās kristietības drūmo reputāciju šodien. Tie nav kristieši pēc Jēzus pirmā kritērija, un tā nav kristietība pēc tās dibinātāja definīcijas. Tādēļ neļauj sev sagraut priekšstatu par Kristus mācību, skatoties uz viltojumiem, kuru autors nav pats Kristus. Šiem cilvēkiem Kristus, iespējams, teiks vai jau ir teicis (kā nu kuram): “Kādēļ jūs saucat Mani: “Kungs! Kungs!” Es nekad jūs neesmu pazinis, nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” Mīlestība pret līdzcilvēkiem - tā ir tā Jēzus mācekļu jeb kristiešu pirmā kritērija daļa.

Otrais kritērijs - paklausība Bībelei. Paklausība Bībelei. Jāņa 8:31: “Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas ticēja Viņam: “Ja jūs paliekat Manos Vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi.”” Vai pagriežam pretējā virzienā teikumu - jūs patiesi esat Mani mācekļi, ja jūs paliekat Manos Vārdos. Un atkal es varu jautāt, vai holokausta atbalstītāji izpildīja šo kritēriju? Nē! Ja kāds no viņiem tiešām gribēja ņemt Bībeli par attaisnojumu, un viņi to darīja, tad pamatīgi ir jārauj ārā šie teksti no Bībeles konteksta. Ja Bībele vēsta, ka Kristus nomira par cilvēkiem un tai skaitā lielu daļu jūdiem, kā tad lai Viņš atbalstītu savu kristiešu pretējo rīcību - nogalināt jūdus? Vai krustneši izpildīja šo kritēriju? Nē! Viņiem augstākas par Kristus pavēlēm bija pāvesta pavēles.

Pasaules vēstures enciklopēdijā es lasīju šādu aprakstu par krustnešiem un viņu motivāciju doties viņu tā saucamajos svētajos karos. Tur bija rakstīts tā: “Katrs, kurš pievienojās krustnešiem, saņēma garīgu imunitāti. Pāvests Urbāns II piesolīja visu grēku atlaišanu katram, kurš uzņēmās krustu un pievienojās “svētajam karam”. Krusta kari izraisīs slepkavības tūkstošiem ebreju, kuri tika uzskatīti par tikpat lieliem ienaidniekiem kā musulmaņi. Jo visi ebreji tika turēti atbildīgi par Kristus krustā sišanu. Krustneši racionalizēja jūdu nogalināšanu, lai paplašinātu savu katoļticību. Krusta karus neatkarīgi no tā, vai tie bija tuvajos austrumos, vai Eiropā, vadīja pāvests.” Tātad otrais kritērijs - paklausība Kristus Vārdiem, Kristus pavēlēm? Nē! Krustneši pildīja pāvesta pavēles. Pāvests pavēlēja nogalināt jūdus, lai sodītu par Kristus krustā sišanu, lai gan pats Kristus, karājoties pie krusta, lūdza Tēvam: “Piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara,” Viņš lūdza par piedošanu cilvēkiem, nevis prasīja viņu sodīšanu. Un, ja krustneši būtu paklausījuši Kristus pavēlēm, tad tādi krusta kari nebūtu notikuši, un gan jau Dievs būtu atradis citus veidus, kā evaņģēliju aiznest uz tām vietām pasaulē, kurām bija jādzird evaņģēlijs. Un kā ar pedofiliem priesteriem, vai viņi izpilda Kristus otro kritēriju par paklausību Kristus pavēlēm? Ārprāts kā nē! Un es pat nevēlos tālāk iztirzāt šo domu! Tātad arī viņi pēc Jēzus otrā kritērija nav Jēzus mācekļi, nav saucami par kristiešiem. Jo šie cilvēki izvēlējās dzīvesveidu, nevis varbūt krita vienreizējā grēkā. Tas ir dzīvesveids, kuru tu izvēlies. Pasaulei šo sistemātisko vardarbību nevajadzētu pieskaitīt kristietībai. Tajā dienā arī Kristus viņus nepieskaitīs pie kristiešiem, bet teiks: “Kādēļ jūs saucat Mani: “Kungs! Kungs!” Es nekad jūs neesmu pazinis, nost no Manis, jūs ļauna darītāji.”

Bet, lai viss nebūtu tik negatīvi šodien svētrunā, mēs varētu paskatīties uz to pozitīvo pusi, uz tiem labajiem piemēriem. Kā, piemēram, izskatītos šī otrā kritērija izpilde? Palikt vārdos. Ko nozīmē šie vārdi - “palikt vārdos”? Tas ir kaut kāds stāvoklis, kurā tu uzturies, kas nemainās. Tas ir palikt, tā ir arī pastāvība, regularitāte. Dzīvot Kristus Vārdos - tas ir tā kā regulāri viņus ņemt, tas ir tā kā regulāri ēst, ēst kā dienišķu maizi. Un Jēzus teica, ka: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas nāk no Dieva mutes.” Tur ir tā regularitāte, tur ir tā palikšana vārdos. Un es varu tev jautāt, kristieti, Jēzus Kristus mācekli un sekotāj, vai tu ēd Kristus maizi, Kristus vārdus, Kristus pavēles regulāri? Vai tu paliec šādā veidā Viņa vārdos? Vai tu gribi būt Kristus vārdos regulāri, vai tu gribi kaut ko mainīt šajā ziņā? Sāc ar mazu apņemšanos - vienu nodaļu dienā izlasīt. Varbūt tu esi mēģinājis lasīt visu Bībeli cauri, un tad tur parasti ir kādas piecas, sešas nodaļas, lai tu tiktu gadā cauri Bībelei. Bet kaut vai sāc ar vienu nodaļu dienā, pasaki – es katru dienu izlasīšu vienu nodaļu. Zini, man šāda apņemšanās, tieši šī apņemšanās izmainīja daudz, es teiktu pat varbūt visu garīgo dzīvi, jo šodien arī šeit es stāvu šīs mazās apņemšanās dēļ.

Palikt vārdos, tas ir - būt regulāri viņos. Bet tas nozīmē vēl kaut ko - tas otrais vārds “vārdos”. Palikt vārdos. Palikt kur? Dieva Vārdā. Kristus pavēlēs, Dieva Vārdā palikt arī tad, kad rodas pretestība, kad pasaule sāk mācīt kaut ko citu, kaut ko pretēju tam, ko Kristus ir mācījis. Šodien, protams, to dara arvien skaļāk sabiedrībā, tēmu ir ļoti daudz, kas iet pretēji tam, ko Kristus māca. Visa LGBTQ kustība runā pret to, ko Kristus māca. Feminisms virza sieviešu ordināciju kā prasību pret kristietību, kas ir atkal kaut kas, kas iet pretēji tam, ko Bībele māca. Vīrieša lomas dekonstruēšana šodien ir populāra tēma, viss patriarhālais ir miskastē izmetams, tas ir slikts pēc definīcijas, bet visa Bībele ir būvēta uz tā. Paliec Kristus vārdos pat tad, kad tev ir pretestība, kad tu varbūt nesaproti līdz galam. Uzticies, ka Dievs saprot, un, ja tu paliec Dieva Vārdā, tad tu paliec taisnības pusē. Un atceries, ka šī palikšana, kā jau mēs šodien skatāmies, ir apstiprinājums tev, ka tu tiešām esi Kristus māceklis, ka tu esi kristietis.

Trešais kritērijs ir sevis aizliegšana. Lūkas evaņģēlija 9. nodaļā ir rakstīts tā, Jēzus saka šo: “Ja kāds grib Man sekot...” Tātad, ja kāds grib būt kristietis, ja kāds saka: “Es gribu būt kristietis, es gribu būt kristietībā.” “Ja kāds grib Man sekot, tad tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu ik dienas un seko Man.” Un te nav, protams, doma par krustu, kuru tu apliec ap kaklu kā mazu dekorāciju, bet jā, Kristus sekotāji būs tie, kad tu paskatīsies, tu redzēsi, tur iet Kristus ar krustu uz muguras un tur iet citi ar krustu uz muguras. Tie ir cilvēki, kuri ir aizlieguši sevi, savas dzīves vēlmes nolikuši malā un paņēmuši Kristus krustu, un nes to savā dzīvē. Ko nozīmē uzņemties krustu? Tas nozīmē, ka tu esi gatavs ciest par Kristu, tu esi gatavs pat mirt, ja tas ir nepieciešams. Atkal uzdošu to sāpīgo jautājumu, vai holokausta atbalstītāji izpildīja šo kritēriju, vai viņi bija gatavi uzņemties krustu, ņemt krustu, gatavi mirt? Gatavi mirt pat tad, kad nāca nacisms iekšā? Kad ārējie apstākļi, sabiedrība, valsts, sistēma tev spiežas virsū? Gatavi mirt Kristus dēļ? Vai tik drīzāk viņi neaizstāja krusta ņemšanu ar dzeltenu zvaigžņu došanu? Un krustneši? Vai uzņēmās krustu sev, vai tomēr devās pa pasauli, lai uzliktu to citiem un citus sistu krustā? Un priesteri pedofili? Vai viņi ar savu dzīvi apliecināja krusta uzņemšanos, vai tomēr gluži pretējo - smaga krusta uzvelšanu maziem bērniem?

Un vēl viens kritērijs, kas skaļi kliedz: "Šie nav Jēzus mācekļi, šādi nerīkojās Kristus kristieši,” un arī šis kritērijs, protams, neattiecās uz šīm trim grupām, uz šīm trim marginālajām grupām. Es esmu izvēlējies ļoti galējas grupas, jūs jau saprotat, vai ne? Bet tas attiecās uz visiem, kuri atļaujas sevi saukt par Kristus sekotājiem. Mēs esam gatavi uzņemties Kristus krustu? Esam gatavi mirt Viņa dēļ? Šis jautājums izklausās tik izrauts no realitātes, vai ne? Kad mēs te Latvijā uzdodam jautājumu - tu esi gatavs mirt Kristus dēļ? Kurš cilvēks pēdējo reizi Latvijā ir miris Kristus dēļ? Es nezinu, ja godīgi, bet tas liekas tik izrauts no konteksta tāpēc, ka mūsu vietā un laikā tas jautājums ir kā no kaut kāda cita laikmeta. Mums šeit nav lielu vajāšanu, paldies Dievam par to. Bet tavs krusts nozīmē arī gatavību ciest mazākās formās Kristus dēļ. Tev varbūt nav jābaidās par savu dzīvību vai veselību Kristus dēļ, bet par tavu darba vietu, par savu darbu, varbūt arī par saviem draugiem. Tā gan ir jau realitāte šodien Latvijā, kad cilvēki pēc izteikumiem, ka viņi neatbalsta, piemēram, homoseksuālas laulības, ir zaudējuši darbu, ir zaudējuši karjeru, ir zaudējuši ilggadējus draugus, apzīmogoti kā homofobi savu tā saucamo dinozaura laikmeta vērtību dēļ, viņi ir izslēgti no mūsdienīgo cilvēku vidus. Un šī izslēgšanas kultūra ir ļoti pieaugusi, un tā tendence iet vienā virzienā skaidri, vai ne? Un tieši šādi krīzes brīži liecina, vai Kristus ir tava augstākā vērtība. Kas ir tava augstākā vērtība?

Un tas aizved mūs pie pēdējā kritērija. Mīlestība, paklausība, sevis aizliegšana un pilnīga padevība Kristum. Pilnīga nodošanās Kristum. Jēzus Lūkas evaņģēlija 14. nodaļā saka ļoti daudziem sarežģītus vārdus. Viņš saka: “Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, savu sievu un savus bērnus, savus brāļus un savas māsas, un vēl arī pats savu dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” Varbūt tie pirmie trīs kritēriji bija nu tādi - nu jā, tos es varu kaut kā izpildīt, un tā latiņa jau tur ir tāda pavelkama uz augšu, uz leju, tad nu šis ir jau tāds ļoti tiešs un konkrēts kritērijs, kurā es varu uzdot to jautājumu, vai ne? Kas tas tāds ir domāts vispār? Kristus māca ienīst manu tēvu, māti, sievu, bērnus? Tas, ko Kristus prasa ir – visu vai neko. Visu vai neko. Tas ir tas lielākais kritērijs, tas ir tas pamats visiem pārējiem kritērijiem patiesībā. Sludinātājs Čārlzs Sperdžens (Charles H. Spurgeon) ir teicis: “Lai Kristus tev būtu kaut kas, Viņam ir jābūt visam un, ja Viņš tev nav viss, tad Viņš tev nav nekas.” Kristus nevar būt kā tāds dzīves pielikums, kā tāda garšviela tavā dzīves picā. Viņam ir jābūt tai pamatnei, Viņam ir jābūt tai dzīvības maizei, uz kā tu būvē visu pārējo. Visa dzīve ir būvēta uz Viņa, uz mīlestības pret Viņu. Un tad, ja tavs tēvs vai māte saka: “Neej pie Kristus, tās ir muļķības, tās ir blēņas,” tad tu saki: “Nē, man ir svarīgāks Kristus.” Un šī mīlestība uz Kristu ir tik liela, ka pat mana mīlestība uz maniem vecākiem blakus nobāl un varbūt izskatās jau pēc naida, jo tā nav salīdzināma. Ja tēvs un māte mani grib vest projām no Kristus, es tomēr palieku, jo Viņš ir mans pamats manā dzīvē.

Un pēdējo reizi es varu jautāt, vai holokaustu atbalstošie tā saucamie kristieši izpildīja šo kritēriju? Vai Kristus bija tik spēcīgs pamats viņu dzīvē, ka Kristus viedoklis bija svarīgāks par mātes viedokli, par tēva viedokli, sievas viedokli, brāļa viedokli, māsas viedokli, Jozefa Gebelsa viedokli, Ādolfa Hitlera viedokli? Nē! Kristus nebija svarīgākais. Un jā, es zinu, ka to tagad tā teikt šodien dzīvojot rietumu kultūrā, kur miers mums valda, tagad teikt tādus vārdus, vai ne? “Tev jau viegli, Markus, to pateikt! Ja tu dzīvotu tajā situācijā, tas spiediens būtu tik liels, vai tu tik droši runātu tajā laikā?” Bet ziniet, bija tādi cilvēki, kuri tomēr palika nelokāmi, ir tomēr tie stāsti, kuri arī holokaustā rāda Kristus gaismu, bija tādi kristieši, kuriem dzīves pamatā bija Kristus. Un viņi ne tikai Kristu mīlēja un ne tikai nepieņēma to ļaunumu, kas tika spiests virsū, bet viņi pat aizstāvēja tos, kuri bija palikti zem sitiena, viņi glāba jūdus un riskēja paši ar to pašu iznākumu, kāds bija jūdiem draudēts. Un šodien Izraēlā pasniedz ordeņus tiem, kas gāja šo ceļu. Hassidei Ummot Ha-Olam - tas nozīmē pasaules tautu taisnīgie, tas ir tituls, kuru saņem šie cilvēki šodien, un starp viņiem ir daudzi kristieši, īstie kristieši. Jo redziet, viņi izpilda šos Kristus kritērijus. Es varbūt runāju par tādu... Izklausās, ka es mēģinu mūs motivēt būt tādiem varoņiem! Jā! Patiesībā es to daru! Tāpēc, ka, ja tu esi ar Kristu, tad tu kļūsti par to, kurš kļūst spēcīgs stāvēt pretī tai varai, tai sistēmai, tai ietekmei, kas tev pasaulē apkārt virmo. Šie kristieši izpildīja šos kritērijus, un tādi ir daudzi bijuši, un arī šodien tādi dzīvo un apliecina, ka Kristus ir svarīgāks pat par māti un tēvu, un laicīgo varu.

Nu lūk, visi šie kritēriji skaidri atbild – tas ir mīts, ka visi kristieši ir kristieši. Tas ir mīts, ka visi tā saucamie kristieši ir kristieši.  Kristieši ir tie, kuri to ar saviem vārdiem un savām dzīvēm apliecina. Bībele saka Romiešiem 9: “Ne jau visi, kas cēlušies no Izraēla ir Izraēls,” un Romiešiem 2: “Ne jau tas ir jūds, kas ārēji tāds, nedz tā ir apgraizīšana, kas ārēji pie miesas, bet jūds ir tas, kas tāds ir iekšēji, kam sirds ir apgraizīta pēc Gara, nevis pēc burta, un tādam uzslava ne no cilvēkiem, bet no Dieva.” Un tieši tas pats attiecas arī uz kristiešiem. Nevis tie, kuri ārēji tādi izskatās, kuri ārēji saka, ka: “Es tāds esmu,” bet tie, kuri sirdī tādi ir, no sirds pēc tam nāk ārā, un ķermenis rīkojās. Pēc viņu darbiem būs viņus atpazīt un nevis tikai pēc vārdiem. Pēc viņu dzīves augļiem.

Un noslēdzot šo holokausta tēmu, es gribēju vēl vienu citātu jums nolasīt. Kad es lasīju par šo visu kristietības saistību ar šo holokausta laiku, tad es uzgāju tādu interesantu cilvēku. Ir tāds Miroslavs Volfs (Miroslav Volf), viņš ir Jeila Universitātes (Yale University) Ticības un kultūras centra dibinātājs un teoloģijas profesors, un viņš lielu daļu savas dzīves ir veltījis, lai pētītu, kā reliģija un īpaši kristietība spēj veicināt masu naidu. Kā tas ir iespējams, ka tā ir veicinājusi kaut kādā ziņā, iespējams, masu naidu? Un viņa atklājumi, manuprāt, ļoti labi saskan ar to, ko mēs šodien runājam, tāpēc es vēlos nolasīt vēl vienu citātu, pirms es noslēgšu ar dažiem jautājumiem mums katram. Tātad citāts par šī profesora secinājumiem: “Viens no Volfa pamata secinājumiem ir saistīts ar to, ka viņš izdala “plāno” reliģiju un “biezo” reliģiju, tātad angliski ir – “thin” religion un “thick” religion - “plānā” un “biezā” reliģija. “Plānajā” reliģijā pēc Volfa domām ir ietverta nepareizi konstruēta, virspusīga, neskaidra un formāla ticība, kas savtīgi kalpo, lai galvenokārt iedrošinātu un motivētu sevi, un saņemtu dziedināšanu. To bieži ietekmē faktori, kas nav saistīti ar pašu ticību, tostarp nacionālās un ekonomiskās intereses. Turpretī “biezā” reliģija iezīmē dzīvesveidu un savienojas ar pastāvīgu tradīciju, kurai ir cieša saikne ar tās izcelsmi un vēsturi, ar skaidru izziņas un morālu saturu. Galu galā “biezā” reliģija dziļi savienojas ar svētu tekstu, kas pareizi saprot, veicina mīlestību pret savu tuvāko, lai kāda būtu šī kaimiņa izcelsme. Volfs secina, ka “plānās”, bet dedzīgās kristīgās ticības prakses, iespējams, veicinās vardarbību, bet “bieza” jeb tā saucamā biezā un apņēmīga prakse palīdzēs radīt un uzturēt miera kultūru.”

Tātad viņš secina, ka ir tie kristieši, kuri ir šajā “plānajā”, tāda tā kā plāna kristietības virsma, ļoti uz sevi, uz savām vēlmēm centrēta, un tad ir šī “biezā”, kura ir iesakņota dziļi tajā, ko Kristus saka, kas ir tie Viņa kritēriji. Un te mēs redzam, ka ne tikai Kristus māca to teorijā, bet mēs redzam dabā, un pat šādi cilvēki redz, ka kristieši nes šos atbilstošos miera augļus. Tā nu šie ir tie četri kritēriji, ko es jums šodien vēlos likt priekšā, un es vēlos jums dot tos līdzi. Un, ja Kristus te šodien stāvētu tavā priekšā, ko Viņš teiktu par tevi? Ko Viņš teiktu par mani? Kāda ir mana mīlestība uz tuvākajiem, uz līdzcilvēkiem, vai es pieņemu brāļus un māsas, vai es vēlos būt draudzē? Jo draudzē būt jau pats par sevi ir mācīties mīlēt cilvēkus. Vai es spēju piedot saviem tuviniekiem? Ja es esmu precējies, vai es spēju piedot vīram/sievai? Vai tomēr mana laulība iet pretī šķiršanai, jo mēs nespējam šo mīlestību izdzīvot savā ģimenē?

Paklausība Bībelei. Vai es palieku tās vārdos? Vai es to ēdu kā dienišķu maizi? Vai mūžīgie Kristus vārdi man ir svarīgāki par šodien populārajiem? Un tas ir ļoti svarīgi, mēs dzīvojam informācijas laikmetā, kur mēs tik daudz informācijas saņemam. Bet tu nedrīksti aizstāt Dieva Vārdu ar svētrunām, vienalga - kristīgām grāmatām un visu pārējo, kas nāk, kas varbūt ir arī celsmīgs, bet tai pamata maizei ir jābūt Kristus Vārdam.

Trešais kritērijs. Vai es aizliedzu sevi un esmu gatavs nest krustu? Es jau minēju, vai es esmu gatavs, piemēram, pazaudēt darbu Kristus dēļ? Pazaudēt varbūt pat savu karjeru? Vai tomēr es esmu labāk gatavs pazaudēt Kristus liecību, lai saglabātu šo, kas man ir - mana karjera, mans darbs, mani draugi?

Un visbeidzot, vai es esmu pilnīgi atdevis savu dzīvi Kristum? Un ne tikai to garīgo dzīvi, bet visu dzīvi - fizisko, manu veselību, materiālo, manas finanses, manu karjeru, manas attiecības ar cilvēkiem, manus dzīves mērķus? Šie ir tie kritēriji, kuri man ļauj atbildēt, vai es esmu kristietis pēc Kristus standartiem. Pēc Kristus standartiem. Un, ko Viņš man teiks, kad es stāšos Viņa priekšā? Mēs katrs stāsimies Viņa priekšā.

Un es vēlos noslēgt ar daļai no jums jau zināmu dzejoli. Man viņš ir tik mīļš, ka man liekas, varētu katru gadu reizi gadā viņu nolasīt, un tagad ir pagājis droši vien kāds gads, tā kā laiks ir pienācis. Es noslēgšu ar šo dzejoli.

Džefrijs O’Hara (Geoffrey O'Hara)

Kādēļ tu sauc Mani: “Kungs, Kungs!”- un nedari, ko Es saku?
Tu sauc mani par Ceļu, un neej pa Mani;
Tu sauc Mani par Dzīvību, un nedzīvo Mani;
Tu sauc Mani par Skolotāju, un neklausi Mani;
Ja Es tevi nosodīšu, nevaino Mani;
Tu sauc Mani par Maizi, un neēd Mani;
Tu sauc Mani par Patiesību, un netici Man;
Tu sauc Mani par Kungu, un nekalpo Man;
Ja Es tevi nosodīšu, nevaino Mani.

Debesu Tēvs, paldies par Tavu Vārdu, paldies par to, ka ticība nav tikai tāda miglaina sajūtu un emociju atblāzma un ka mēs nedzīvojam tikai ar kaut kādiem subjektīviem standartiem, bet, ka Tu esi skaidri devis to, ko Tu esi dibinājis pēc kādiem kritērijiem. Un palīdzi, ka mēs katrs pirmām kārtām pārbaudītu sevi. Palīdzi, ka mēs varētu arī nekrist šaubās, nekrist vilšanās par kristiešiem, par kristietību, liekot visus kristiešus vienā lielā grupā, bet, Kungs, ka mēs skatītos uz to, ko Tu esi teicis un ka mēs arī apzinātos, ka šī pasaule būs pilna ar cilvēkiem, kuri Tavu Vārdu nelietīgi lietos un valkās, un palīdzi, ka mēs varam palikt Tevī, Kungs, ka mēs varam lietot Tavu Vārdu un ka mēs varam nest pasaulei liecību, kura ir saskaņā ar to, kādu tu esi kristietību vēlējies. Piedod, ka mēs to darām tik nepilnīgi, ka mēs paši bieži vien esam tik liekulīgi, bet mēs vēlamies, Kungs, dzīvot saskaņā ar Tavu Vārdu un Tavu gribu. Lūdzu, palīdzi mums! To lūdzam, Jēzu, Tavā Vārdā. Āmen.