#9 Dievam laulība nav svarīga

Svētrunas noraksts

 
Man pirms neilga laika bija kāda interesanta saruna ar kādu sievieti, kura stāstīja, ka viņa vakar esot bijusi kāzās. Ļoti skaistās kāzās, viņasprāt. Bet zinot, ka šī sieviete ilgu laiku dzīvo kopā ar kādu vīrieti, es atļāvos viņai pajautāt: “Nu, un kad tad Tu plāno precēties?”
– “Es neplānoju.”
– “Kādēļ nē?”
– “Es vēlos būt brīva.”
– “Kādā  ziņā brīva?”
Pēc garākas pauzes es precizēju savu jautājumu: “Tu vēlies būt brīva, lai varētu aiziet, ja vēlēsies?”
Viņa pasmaidīja un teica: “Jā, es vēlos neatkarību.”
Tā bija, iespējams, atklātākā atbilde, kādu es esmu dzirdējis, jo biežāk ir dzirdēts: “Es neprecos, jo priekš kam visas tās formalitātes, tas jau patiesībā arī ir tikai tāda viena formalitāte.” Vai arī: “Nav jau tik lielas nozīmes, vai mums tur ir viens uzvārds, vai nav. Vai mūsu bērnam būs mūsu uzvārds, vai nebūs, vai tikai viena vecāka uzvārds.” Taču, iespējams, tieši šī brīvība, šī neatkarība ir tas galvenais iemesls, kas ir dziļi iekšā katrā, kurš izvēlas neiet šo ceļu, neprecēties, neiet laulībā. Šī manis pieminētā sieviete nav kristiete, viņa nav ticīga, bet arī kristiešiem šis jautājums kļūst ar vien izaicinošāks, man tā šķiet. Jo mainās sabiedrības domāšanas veids, mainās kā mēs angliski sakām, tas mindsets par šo jautājumu par laulību. Un nereti arī viņi izvēlas iet šo “neatkarības” ceļu. Neprecamies, dzīvojam vienkārši kopā, dalām gultu, bet nesaslēdzamies tajā laulībā, nesaslēdzamies kopā laulībā.

Bet ne tikai tas, patiesībā arī tā lielā gatavība Dieva priekšā slēgto laulību izšķirt ir tāds mūsdienu trends, varētu teikt. Jo vairāk nekā 50% no laulībām Latvijā tiek šķirtas. Mēs taču skaitāmies kristīga valsts, vismaz kristīga kultūra, no kuras mēs esam nākuši. Bet īstenībā arī kristiešu vidū šis šķiet ir tāds trends, kā dzirdi, pa labi, pa kreisi cilvēki šķiras. Un tad rodas tā sajūta – nu, ja jau pat kristieši tā attiecas pret laulību, izvairoties tajā ieiet un steidzot no tās iziet, tad jau acīmredzot Dievam laulība nav svarīga. Pēc tā, cik daudz kristiešu attiecas pret laulību šādā veidā, ir jāsecina – Dievam laulība tad nav nemaz tik svarīga, ja kristieši spēj ar to tā sadzīvot. Un es arī domāju pēc tā, kā kristieši ir iestājušies, pareizāk sakot, NEiestājušies par dabiskās ģimenes aizstāvēšanu, kur mēs neesam spējuši savākt 150 000 parakstu, aizvakar beidzās šī parakstu vākšanas ar 58.000. Es zinu, ka kādiem ir savu iemesli, kādēļ viņi apzināti negāja un neparakstījās, taču tā kopumā runājot, galu galā jāsecina, varbūt tiešām – Dievam laulība nav nemaz tik svarīga. Jo kristieši gluži vienkārši to neaizstāv tā, it kā Dievam tā būtu svarīga.

Bet šodien es vēlos apgalvot, ka tā nav patiesība. Tas ir tikai mīts. Un šo mītu es vēlos atspēkot ar šodienas pārdomām, izmantojot atkal tos 3 jautājumus, kā mēs iepriekšējā svētdienā par aborta tēmu domājot, proti, ko cilvēki ir teikuši par laulību, ko Dievs saka par laulību, un tad beigās – ko tu teiksi? Ko cilvēki ir teikuši, ko Dievs saka, ko tu saki. Un šoreiz es adresēju ne tikai laulātajiem, bet arī visiem pārējiem, jo kā mēs redzēsim, šis jautājums ir daudz plašāks, nekā tikai tāda savienība starp diviem cilvēkiem.

Labi, pirmais – ko cilvēki ir teikuši? Maziņš atskats vēsturē līdz šai dienai. Literatūra liecina, ka senākās dokumentētās laulības starp vienu vīrieti un vienu sievieti, ir notikušas 2350 gadā pirms Kristus tālajos Austrumos. Pēc tam nākamo gadsimtu laikā šāda veida laulība tika ieviesta dažādās kultūrās un nereti tajā bija iekļauti vairāki partneri, vairāk nekā divi, parasti daudzskaitlī bija sievietes šādās partnera attiecībās – poligāmija. Jūdaismā tā bija izplatīta, un arī Islāmā vīrietim ir atļauts ņemt līdz 4 sievām, vienīgi galvenais pravietis Mohameds sev ir ieviesis izņēmumu korānā paaugstinot šo skaitu uz augšu un beigu beigās viņš apprecēja 12 sievietes, t.sk. 6 gadīgu meiteni, kura 9 gadu vecumā dzemdēja viņam bērnu, ko mēs laikam šodien klasificētu kā pedofīliju.

Bet monogāmija – viens vīrietis, viena sieviete, kļuva par vadošo principu laulībā tikai rietumvalstīs ap 6.-9.gs. pēc Kristus. Tajā laikā katoļu baznīca cīnījās ar augstdzimušajiem, dižciltīgajiem karaļiem, kuri sev gribēja ņemt otro sievu. Tā nu katoļu baznīca cīnījās, cīnījās līdz beigās uzvarēja un monogāmija tika padarīta par standartu rietumos no 9.gs. Bet 12 gadsimtus vēlāk 2013.gadā ASV tika pieņemts likums, kas legalizēja viendzimuma laulības, ieviešot tādu pilnīgi jaunu un iepriekš neiedomājamu ideju laulības jomā. Kā pašas pirmās neoficiālās un tolaik nelegālās viendzimuma laulības tika fiksētas 1975.gadā ASV un līdz tam bija pilnīgs klusums šajā ziņā. Tūkstošiem gadu ilgs klusums.

Viendzimuma laulība ir pirmā, kas salauž kādu rāmi, kas reliģiskās un ateistiskās kultūrās vienmēr ir turējis kopā laulības nozīmi. Un šis rāmis ir tas, no kā ir cēlies vārds ‘matrimonia’, kas ir sinonīms laulībai. Tātad, katoļu baznīcā ir svētā matrimonia, kas ir tāds kā sakraments, tā ir laulība, svētā laulība. Un šis vārds matrimonia ir cēlies no diviem latīnu vārdiem – no mater un monium. Tātad, mēs varētu teikt – laulības jēdziens ir cēlies no diviem vārdiem – no mater, kas nozīmē māte, un monium, kas nozīmē stāvoklis vai darbība. Tātad, matrimonia burtiski nozīmē kaut ko līdzīgu kā padarīšanu par māti, vai mātes stāvoklis. Citiem vārdiem sakot, laulība jeb matrimonia nozīmē, ka vīrietis un sieviete sanāk kopā, lai radītu jaunu māti. Tā ir tā etimoloģija vārdam matrimonia. Vīrietis un sieviete sanāk kopā, lai radītu jaunu māti, un šī māte rodas caur to, ka piedzimst bērns. Protams, reizēm laulātiem tas nevar notikt, anatomisku iemeslu dēļ, bet viendzimuma laulība kā institūcija šo prasību jeb pamatvērtību nostumj malā jau pēc definīcijas, pēc definīcijas to izjauc, un līdz ar to tas ir kaut kas pilnīgi jauns laulības idejas un koncepcijas vēsturē.

Labi, bet kas kristiešiem ir laulība? Kristieši laulību definē kā Dieva iestādītu, kā centrālo elementu ģimenes radīšanai. Līdz ar to, ģimeni saista laulība vai asinsradniecība vai adopcija. Tātad, laulība ir tas, kas rada vispār ģimeni šodien, kas mūsu sabiedrībā tiek apstrīdēts, tiek dekonstruēts. Kristieši vienmēr ir uzskatījuši, ka laulībā radītā dabiskā ģimene ir sabiedrības pamatšūna, uz kā tiek veidota vispār mūsu sabiedrība. Tādēļ liberālās kustības šo dabisko jeb kodolģimeni, kā to mēdz arī saukt, cenšas izārdīt, jo tā stājas ceļā civilās savienības uzvaras gājienam. Piemēram, Black Lifes Matter kustība savā mājaslapā pie vērtībām bija uzrakstījusi šādu teikumu: “Mēs izjaucam rietumos noteikto prasību pēc kodolģimenes struktūras un izjaucam patriarhālo praksi.” Tātad, tas bija minēts viņu mājaslapā, tas ir tas viņu mērķis – izjaukt šo rietumos noteikto prasību pēc kodolģimenes struktūras. Bet, tā kā Marksisma viens no pamatprincipiem tieši to pašu saka - kodolģimenes struktūras izjaukšana kā mērķis, tad Black Lifes Matter saņēma tik daudz kritikas, ka viņi izlēma šo teikumu izdzēst no savas mājaslapas, pēc tam, kad viņu atbalsts aptaujās bija nokritis par 12%. Bet tas ir tas, ko šāda veida kustības un ne tikai šī mēģina darīt – jaukt ārā šo principu, kas ir kristiešu prāt iestādīts jau no pasaules radīšanas.

Bet pret laulību nenotiek tikai uzbrukumi no ārpuses, tas jau sen klusītēm tiek veikts iekšpusē, jo mēs zinām – no ārpuses ir viens veids, kā tu vari kaut ko izjaukt, bet bieži vien daudz efektīvāks veids to darīt no iekšpuses. Tāpēc laulības šķiršana ir kļuvusi par izplatītu praksi. Tā nav tikai tāda problēma kopumā sekulārajā pasaulē, bet arī kristietībā. Kāds pētījums 2014.gadā ASV liecināja, ka vismazāk šķiras ateisti (21%) un katoļi (21%). Katoļiem šķiršanās ir mega sarežģīta procedūra, iespējams tas kaut kādā veidā to ietekmē, bet vismazāk šķiras ateisti, katoļi un visvairāk šķiras protestanti (34%). Mēs esam protestanti. Iespējams ar vārdiem šie kristieši, protestanti, nesaka: mēs atbalstām laulības šķiršanos, tas ir OK, bet ar darbiem viņi to acīmredzot parāda ļoti skaidri. Nu, lūk, tas tāds mazs apskats par to, ko cilvēki ir teikuši par laulību un pret laulību. Bet jautājums – ko Dievs saka?

Ko Dievs saka par laulību? Bībeles ietvaros laulībai ir arī sava attīstības vēsture un viss sākās jau ar pašu pirmo Bībeles grāmatu 1.Mozus, jo tur Dievs iestāda laulību, Viņš saka 1.Moz. 2:18 “Nav labi cilvēkam būt vienam, es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam.” Tātad, pēc tam, kad Dievs pieaicina pie Ādama visa veida dzīvniekus un liek viņam viņus nosaukt vārdā, Viņš saprot, ka nē, neviens no šiem dzīvniekiem nav pietiekami labs draugs man, neviens no šiem neatbilst man, neatbilst Ādamam, tāpēc Dievs saka: “Nav labi cilvēkam būt vienam un es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam.” Dažus pantus tālāk, 24.pantā ir teikts: “Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai un tie kļūs par vienu miesu.” Dievs to saka brīdī, kad neviens tēvs un neviena māte pasaulē vēl neeksistē. Ādamam un Ieva nebija tēvu, māšu. Bet Dievs šajā brīdī iestāda to, ko mēs šodien saucam par laulību. Jo jau pašā pasaules radīšanas notikumā ieraugām laulību starp vienu vīrieti un vienu sievieti – tas ir tas Dieva priekštats par to, ko nozīme laulība.

Ja jūs pamanījāt pēdējā teikumā kādu interesantu frāzi, ko Dievs saka, Viņš saka: “Tie kļūs par vienu miesu.” Ja šeit jau pašos pamatos ir iebūvēta tāda viena sastāvdaļa, kas iezīmējās tajā, ko Dievs saprot kā laulībā esam, un proti, tās ir seksuālas attiecības. Kļūt par vienu miesu, tas nav tikai tāds juridisks termins – jūs tagad kļūsiet par vienu ģimeni, jums būs viens uzvārds, jūs būsiet kaut kas viens. Bet runa ir par fizisko dzimumaktu, tu kļūsti par vienu miesu. Kāds ir teicis, ka tādēļ Dievs sievieti radīja atšķirīgu, nevis noklonēja Ādamu, ko Viņš teorētiski varēja izdarīt – noklonēt to pašu vīrieti vēlreiz, lai ir divi draugi, kuri tad var Ēdenes dārzā dzīvot kopīgi un doties piedzīvojumos. Līdz ar to, vīrietis un sieviete ir kā atslēga un kā slēdzene. Katrai daļai pašai par sevi nav īsti jēgas, nav funkcijas, tie ir tikai priekšmeti. Tikai savienojumā atklājas tā patiesā jēga. Un tā jau no vecās derības sākuma – laulība tika nodibināta brīdī, kad vīrietis un sieviete stājas dzimumattiecībās, dzimumsakaros. Laulība sākās tad, kad vīrietis un sieviete stājas seksuālās attiecībās.

Piemēram, 1.Kor. 6:16 to skaidri pasaka, Pāvils raksta: “Jeb vai jūs nezināt, ka tas, kas biedrojas ar netikli, ir viena miesa ar to? Ir sacīts: tie abi būs viena miesa.” Nu, lūk, tur izveidojas viena miesa un Dieva acīs tā ir laulība. Līdz ar to, ja mēs izdarām nākamo secinājumu, tāds pirms laulības sekss nemaz neeksistē. Tāda nebija, tāpēc, ka tavs pirmais sekss – laulības nodibināšana. Tāpēc tas ir joprojām viens no iemesliem, kādēļ kristiešiem gaidīšana līdz kāzām, tā vecmodīgi skanošā prakse – gaidīšana līdz kāzām, ir tik aktuāla un svarīga arī šodien. Un, tā kā seksuālajam aspektam ir tik liela nozīme, tad arī pēc ieiešanas laulībā Dievs novelk skaidras robežas šajā ziņā attiecībā uz seksuālo dzīvi, tāpēc viens no desmit baušļiem skan tā – tev nebūs laulību pārkāpt. Un ar pārkāpšanu ir domāta tieši šīs robežas pārkāpšana.

Arī Jaunajā Derībā tiek apstiprināta šī tēze, Ebrejiem 13 ir rakstīts: “Laulība lai ir visiem godā, un laulības gulta neaptraipīta, jo netiklos un laulības pārkāpējus Dievs sodīs.” Tātad, šai laulības pārkāpšanai novilkta kāda robeža, kura sekas ir Dieva sodīšana. Tas nepaliks nepamanīts, tas nenesīs svētības, nē, tas tiks sodīts, Dievs saka. Tātad, seksuālās attiecības ir kā laulības sākums un seksuālas attiecības ar citu cilvēku, kurš nav tavs laulības partneris, nozīmē laulības pārkāpšanu. Līdz ar to iezīmējas viena ļoti būtiska pazīme, proti, ka Dievam laulība ir ar ļoti skaidrām robežām. Tas nav kaut kas tāds izplūdis, kaut kāda tāda pelēkā zona, kaut kas abstrakts, kaut kas subjektīvi izjūtams vai pielāgojams. Kā mēs šeit sākam redzēt – tas ir ļoti melnbalts jautājums Dievam.

Cik ļoti melnbalts tas ir, to atklāj vēl viena rakstvieta, un šoreiz tur jau runā Jēzus pats. Tas ir Mateja ev. 19, un tur farizeji nāk pie Viņa un tur teikts, ka kārdinādami Viņam saka šo: “Vai ir atļauts šķirties no savas sievas katra iemesla dēļ?” Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Vai jūs neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā tos radījis kā vīru un sievu un sacīja: “Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas un šie divi būs viena miesa. Tātad, viņi nav vairs divi, bet viena miesa. Ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” Vai šajā Jēzus atbildē ievērojāt to melnbaltuma robežlīniju? Kad notiek šīs savienošanās starp vīrieti un sievieti, un abi kļūst par vienu miesu, šī laulības savienošana netiek veikta no šo divu cilvēku puses, bet Jēzus saka, to tajā brīdī dara Dievs: “Ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” Jēzus saka.

Tātad, laulība ir ne tikai ar skaidru sākumu un ar skaidrām robežām, kur tā tiek saukta par pārkāptu, bet šī savienošana notiek Dieva priekšā. Dieva priekšā. Un tā tas šodien patiesībā notiek līdz šai dienai, kur divi cilvēki iekāpj gultā un kļūst par vienu miesu un patiesībā Dieva priekšā tur sākās laulība. Varbūt tie divi cilvēki domā – ‘nu, jā, mēs jau esam vieni šajā istabā’, patiesībā tur ir klātesoša neredzamu garu pasaule, kur, iespējams, lido ķerubi, rindā stāv eņģeļi un uz troņa priekšā sēž pats Dievs, kurš salaulā viņus. Šo ainu mēs neredzam, tāpēc ka tā ir garīgā pasaule, kuru ar garīgām acīm ir jāskata. Bet šeit es šodien tāpēc esmu, lai palīdzētu ieraudzīt to ar garīgām acīm. Tas, kas notiek aiz aizslēgtām durvīm redzamajā pasaulē, tiek sludināts no jumtiem garīgajā pasaulē. Varbūt tev nepatīk to dzirdēt šobrīd, varbūt tev ir neērti to dzirdēt, bet atceries, ka būs vēl trešā daļa noslēgumā, kur es uzdošu jautājumu – ko tu teiksi par šo? Pašlaik vēl es gribu dažas lietas pabeigt par to, ko Dievs saka.

Šos Jēzus vārdus dzirdēt bija arī ļoti nepatīkami šiem farizejiem, kuri uzdeva Viņam šo jautājumu, jo viņi Jēzum uzreiz uzdod pretjautājumu, 3 panti tālāk, Mat.ev. 19:7-9 “Tie saka Viņam: “A, kā tad Mozus ir pavēlējis dot šķiršanās rakstu un šķirties?” Viņš saka tiem: “Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis. Bet es jums saku: “Kas no savas sievas šķiras, ja ne netiklības dēļ, un prec citu, tas pārkāpj laulību. Un, kas atšķirtu prec, tas pārkāpj laulību.” Wow, šis iedod laulībai vēl vienu jaunu dimensiju! Šķiet, jo vairāk tu Jēzum jautā par šo tēmu, jo dziļāk Viņš tevi ved, atklājot ar vien jaunus un pat šokējošus faktus par šo, par to, cik svarīga Dievam ir laulība. Tik šokējošus, ka Viņa mācekļi pēc šī Jēzus teiktā, nākamajā 10.pantā saka: “Ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad nav labi precēties.” Viņiem tas šķita šokējoši.

Redziet, cik melnbalts ir laulības jautājums Dieva acīs? Vai jūs jūtat, ka cilvēki pasaulē līdzīgi domā par šo tēmu, kā Dievs šeit runā par to? Labi, pasauli šobrīd noliekam malā, bet vai kristieši domā līdzīgi, tā kā Dievs šeit runā par to? Man liekas, tas ir tik šausmīgi tālu viens no otra. Paskatīsimies kaut vai uz to laulības šķiršanas jautājumu, kas ir īstenībā tā centrālā tēma šinī Jēzus sarunā ar farizejiem. Vai esat dzirdējuši, ka kāds jums māca, kaut vai no kanceles, ka tas, ko Jēzus tagad saka: “Tas, kas no sievas šķiras, ja ne netiklības dēļ, un prec citu, tas pārkāpj laulību, un kas atšķirtu prec, tas pārkāpj laulību”? Vai jūs esat dzirdējuši, ka kāds to māca? Es nekad to neesmu dzirdējis, ne reizi. Bet tieši to saka kristietības pamatlicējs Jēzus un tieši to domā Dievs par šķiršanos. Pasakiet man, vai tas nav šokējoši? Tas ir šokējoši, un tieši tādēļ neviens par to negrib runāt. Cik daudz cilvēku šķiras draudzēs? Es pat dzirdu pēdējos gados – viens mācītājs pēc otra.. it kā tas nekas nebūtu. Bet neviens negrib runāt par šiem Jēzus vārdiem, par šo Jēzus viedokli, par Dieva viedokli, jo tas ir tik neērts.

Bet jūs neticēsiet, ja pajautāsim Jēzum vēl, Viņš tik tiešām spēs pielikt vēl vienu līmeni klāt šim visam? Paklausieties, ko Viņš saka Kalna svētrunā, Mateja 5: “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: “Tev nebūs laulību pārkāpt, bet es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī.” Tātad, ne tikai laulībai ir sākums, kas ir dzimumsakari, ne tikai tai ir robežas, kas ir laulības pārkāpšana seksuālā veidā, bet šīs robežas ir ne tikai fiziskas, bet arī garīgas. Ja tu iekāro sava tuvākā sievu vai vīru, ja vien tu to dari savā prātā, ar savu sirdi, tu jau esi laulības pārkāpējs. Un, lai pieliktu galējo līmeni šim visam klāt, šai tēmai, tad par laulības pārkāpšanu Vecajā Derībā sods bija kas? Nāve. Es pajautāšu vēlreiz – vai izklausās, ka Dievam laulība nav svarīga? Sods ir nāve.

Un, pirms kāds izvelk veco, apputējušo argumentu – redzi, cik Vecās Derības Dievs ir brutāls, tāpēc es nevaru ticēt kristietībai, tad es vēlos tikai īsi piebilst, ka brutāla bija cilvēce, cilvēki, tās morālais līmenis bija tik zems, ka tiesiskuma ieviešanas nolūkā bija nepieciešami bargi sodi, un tikai tādēļ tu un es šodien varam dzīvot tiesiskā valstī, kuras stūrakmeņi bija tie senie Dieva Vecās Derības likumi. Līdzīgi kā mēs zīdainim dodam dzert pienu un mēs nesakām – fui, cik atpalicis šis cilvēks ir, ka viņš dzer tikai pienu! Vai – kas tā par māti, kura dod tikai pienu dzert šim cilvēkam, tas ir cilvēktiesību pārkāpums! Nē, mēs saprotam, ka tajā stadijā, viņam der tikai šis ēdiens. Bet pienāks kāds laiks, kad šis cilvēks izaugs, un viņš varēs ēst to īsto ēdienu, kuru Dievs savā mīlestībā un žēlastībā ir devis šajā pasaulē.

Un arī laulības sakarā pienāca šāds laiks, cilvēki bija izauguši, kad Dievs viņus bija izaudzinājis līdz līmenim, kad nāvessodu varēja aizstāt ar žēlastību. Līdz ar Jēzus nāvi Golgātā sākās jauns laikmets, to ko Jaunā Derība sauc par svabadības jeb brīvības likumu, kur vairs netika nomētāti cilvēki ar akmeņiem, bet apžēloti, tā kā to sievieti Jāņa ev.8.nodaļā Jēzus apžēlo. Bet jūdaismam tas bija negaidīts pavērsiens, ka pēc visa tā, ko Vecajā Derībā tik melnbalti mācīja par laulību, kurā Dievs tik skaidri atklāj, cik svarīga Viņam ir laulība, ka varētu pēkšņi pienākt un ienākt žēlastība. Tas bija tik liels noslēpums pasaules vēsturē un jūdaismā, ka pēkšņi ienāk šī Jaunā Derība un šis noslēpums tiek atklāts, bet aiz šī noslēpuma slēpjas viens ļoti liels un ļoti skaists un ļoti dziļš iemesls – un tas ir tas, par ko Mārtiņš lasīja ievadā no Efeziešiem 5.

Es gribu tikai divus pantus nolasīt, Efez. 5:31-32, kur Pāvils raksta citējot to pašu 1.Mozus tekstu: “Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai un abi kļūs par vienu miesu. Šis noslēpums ir liels, es to attiecinu uz Kristu un draudzi.” Redziet, Pāvils šo pašu kļūšanu par vienu miesu, šo laulību, šo visu, par ko mēs tikko runājām, nosauc par noslēpumu. Un to attiecina nevis tikai uz tādu divu cilvēku savienību, bet uz kaut ko daudz lielāku – uz Kristu un draudzi. Uz Dievu un cilvēku. Vecajā Derībā tā bija laulība starp Dievu un Izraēlu. To tik ļoti spilgti parāda viena grāmata Bībelē, proti Hozejas grāmata, kurā tiek atklāts ļoti dramatisks un neticams stāsts, kur pravietim Hozejam Dievs saka: “Ej un appreci prostitūtu Gomēru.”Viņš to dara, viņš ņem viņu, viņš viņu izpērk, bet Gomēra pēc kāda laika aiziet prom no viņa un atgriežas pie citiem vīriešiem, atgriežas savā iepriekšējā amatā. Tas viss kulminē tajā, ka Hozejam ir jāiet tirgus laukumā un tur priekšā stāv viņa kailā sieva, kas ir izlikta vergu pārdošanā, un viņš viņu vēlreiz izpērk un visu laiku parāda šo žēlastību, šo piedošanu. Un tad Dievs parāda, ka tas patiesībā ir stāsts starp Viņu un Izraēlu, ka Izraēls ir tā prostitūta, kuru Dievs ir izpircis, apžēlojis, kuru Viņš ir paņēmis sev laulībā, bet viņi visu laiku pārkāpj šo laulību ar citiem dieviem, tajā laikā īpaši ar Baalu. Un tā ir Izraēla tauta, šī sieva.

Vakar mēs bijām ciemos pie manas sievas vectēva, kur mums saruna no tēmas par karu Ukrainā aizvirzījās līdz Zelenskim, līdz ebrejiem un līdz Izraēlai, pa tādiem interesantiem līkločiem. Un tad viņš tādus interesantu teikumus pateica, kurus es vienkārši piefiksēju. Viņš teica tā: “Parādi man kādu priekšzīmi, kuru varam mācīties no ebrejiem. Dievs ar viņiem bija nomocījies, Dievs viņus uz rokām nēsāja, kā nevienu citu tautu.” Un man jāpiekrīt – tieši tā. Šī laulība Dievam bija tik smaga, tik neizdevīga, tik mokoša, bet Viņš atkal un atkal apžēlojas par viņu. Līdz ar to Dieva acīs laulība starp diviem cilvēkiem ir kā simbols šai laulībai starp Dievu un cilvēkiem, starp Kristu un draudzi. Kā Dievs ir mīlējis savu līgavu un apžēlojies par savu līgavu un bijis uzticīgs savai līgavai līdz pēdējam, pat tad, kad tas ir šķitis pilnīgi neprātīgi un bezjēdzīgi un neloģiski. Tāda lai ir mūsu laulība – ir tā liela vēsts, kuru Dievs mēģina parādīt.

Esam dzirdējušu, ko cilvēki ir teikuši, mazliet apskatījāmies, ko Dievs saka; par šo tēmu, protams, varētu vēl daudz runāt, bet es vēlos noslēgt ar pēdējo jautājumu – ko tu teiksi? Cik svarīga ir Dievam laulība? Ko teiksi tu, kurš esi laulībā? Vai tas, ko Dievs saka, atbilst tavai izpratnei par to, kas ir laulība? Vai tu apzinies to, cik tā ir dārga Dievam? Vai tu par to cīnies, tāpat kā Viņš ir cīnījies par Izraēlu? Vai tu par to esi gatavs tā cīnīties, kā Kristus ir cīnījies par savu līgavu – draudzi? Vai tu tā cīnies par savu sievu/vīru? Vai tev izdodas piedot viņai/viņam? Apžēlot, kaut arī varbūt tas nav pelnīts no viņas/viņa puses? Bet atceries to, ka Dievam ir svarīga tava laulība, tāpēc ka tas personīgi skar Viņu. Tāpēc, lai žēlastība valda tajā, tāpat kā žēlastība ir vienmēr valdījusi no Dieva puses.

Labi, bet ko teiksi tu, kas esi šķīris laulību? Ko tu teiksi? Ja tā ir tikusi šķirta ne laulības pārkāpšanas, tātad seksuāla grēka dēļ, kuru Jēzus kā vienīgo dod, patiesībā Viņš pat saka, ka pat ja tas ir noticis, Tu vari apžēloties, tu vari piedot, tāpēc, ka Dievs ir piedevis. Bet pat, ja mēs saprotam, ka tas ir vienīgais iemesls, kuru Jēzus dod, lai varētu šķirt šādu laulību, un ja tas nav noticis šī iemesla dēļ, vai tu saproti, ka Viņa priekšā šī laulība joprojām patiesībā ir dzīva? Un, ja tu dzīvo ar citu cilvēku jaunā laulībā, tu pārkāp to pirmo laulību katru dienu. Tu dzīvo grēkā un grēka alga ir mūžīga nāve. Tādēļ atgriezies no šī grēka. Tu to vari darīt šodien un nožēlot to un atzīt to, nokārtot to.

Vai Dievs var to piedot? 1.Jāņa 1:7 ir teikts: „Bet, ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.” No visiem grēkiem. Tas ir iespējams piedot arī šo grēku, šo grēku, kas noteikti nenesīs tev svētību tavā dzīvē, ja tu viņu nenokārtosi. Dieva priekšā visu var nokārtot, bet ir jāskatās patiesībai acīs, un ir jāsauc lietas īstajā vārdā. Un no šodienas ir jādzīvo tā, kā tas atbilst Dieva gribai.

Labi, bet ko teiksi tu, jaunekli, jaunieti? Es tev gribu teikt – saproti pareizi, kas ir seksuālas attiecības. Pasaule tev stāsta kaut ko vienu, bet neklausies tajā, klausies tavā Dievā. Klausies tajā, kurš tevi ir radījis, kurš zina, kas tev ir labākais. Sāc savu laulību pareizajā veidā, lai tā var būt svētīta laulība. Nesāc savu seksuālo dzīvi ārpus laulības robežām. Esi gatavs pacietīgi pagaidīt un uzticēties Dievam, ka Viņš dos īsto laiku, kad tu varēsi to izbaudīt. Sekss ir domāts laulībai un laulība ir domāta seksam, nevis ārpus tās.

Un visbeidzot, ko teiksi tu, kurš varbūt dzīvo viens? Kurš varbūt gribētu būt laulībā, bet tas vēl nav līdz šai dienai piepildījies. Atceries, ka laulība ir atspulgs Kristus laulībai ar draudzi. Tā ir tā pamatjēga un nozīme. Un tu esi draudze, tu esi daļa no draudzes. Tādēļ neuztver sevi kā nepilnīgu, jo laulība ar cilvēku nepadara nevienu pilnīgu, tikai Kristus padara. Un atceries, ka tev ir Kristus. Tādēļ, lai laulība paliek tavs mērķis, par kuru tu vari lūgt, bet neuztver sevi kā nepilnīgu tādēļ, ka tu neesi iegājis laulībā.

Es gribu atgādināt, ka pašā sākumā, kad Dievs Ēdenē radīja sievieti un deva viņu Ādamam, vīrietim, tad tur ir teikt, ka viņa tiek dota kā palīgs. Tā palīgloma, viņa, protams, ir ļoti dažāda, bet es ticu, ka tā svarīgākā loma ir tā, ka šī Ieva bija dota, lai palīdzētu Ādamam ieraudzīt Kristu. Caur šo laulību ieraudzīt to laulību starp Dievu un draudzi. Tā ir cilvēka vistālejošākā loma – palīdzēt citiem cilvēkiem ieraudzīt Kristu. Un, ja tu neesi precējusies vai precējies, tad zini, ka tev šajā palīglomā ir daudz plašākas iespējas, nekā precētam vīram vai sievai. Tu vari par to pārliecināties un izlasīt mājās 1.Korintiešiem 7.nodaļu. Izlasi un izvērtē sevi pret šo tekstu.

Šo es saku mums visiem, nemeklēsim laulībā neatkarību, brīvību aiziešanai. Nemeklēsim to arī mūsu laulībā ar Dievu, kur mēs gribam saglabāt tādu neatkarību, līdzīgi kā šī sieviete, ar kuru es runāju, kura tādēļ nemaz negribēja doties laulībā. Dievs nav izmantojis savu brīvību aiziet no mums, Viņš ir bijis uzticīgs mums līdz galam, un tas ir tas laulības visdziļākais skaistums.

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies Tev par tavu skaisto domu šai pasaulei. Paldies, Kungs, ka Tu ieliki cilvēku tajā. Paldies, ka tu radīji vīrieti un radīji sievieti. Paldies, ka šī komanda ir kā simbols, kā atspulgs tam, kā Tu redzi mūsu attiecības vienam ar otru un mums ar Tevi. Paldies, Kungs, ka Tu no savas puses esi mīlējis ar beznosacījuma mīlestību līdz galam. Tu esi piedevis un atkal piedevis, un apžēlojis. Ka Tu esi novilcis robežas nevis, lai mūs kaut kā ierobežotu, lai padarītu dzīvi mazāk laimīgu, bet lai mūs pasargātu, un lai mums dotu tieši to vispilnīgāko laimi, kādu mēs varam piedzīvot, tad, kad mēs uzticamies Tev un pildām Tavu gribu. Es Tev lūdzu par mūsu draudzes ģimenēm, tiem, kuri ir laulībās. Kungs, lūdzu apžēlojies par viņiem, dod, ka vīri var uzņemties to atbildību, kādu laulība ir pelnījusi, ka viņi var Tavu, Kristu, attieksmi izdzīvot savā laulībā. Un es lūdzu, Kungs, par sievām, ka tās arī var izdzīvot to attieksmi, kā draudzei vajadzētu būt pret savu galvu – Kristu. Es Tev lūdzu par visiem tiem, kuri vēl nav laulībā, Kungs, ka viņi var likt tos pareizos pamatus savā dzīvē, ka viņi var ieiet Tevis svētītā laulībā. Es Tev lūdzu par tiem, kuri dzīvo laulībā ar neticīgu vīru vai sievu, ka Tu caur šiem ticīgajiem varētu nest to gaismu, varbūt klusām, bet ar pacietību, un dod šo svētību arī šai otrai pusei. Paldies, Tev Kungs, ka Tev ir labs plāns mums katram mūsu dzīvei. Lūdzu, dod, ka mēs varam uzticēties Tev un iet paļāvībā un pacietībā, un nest tos augļus, kurus Tu esi mums katram, arī caur laulību, paredzējis un sagatavojis. To es lūdzu Jēzus Kristus vārdā, āmen.