#4 Pārliecība vētrā

Viņam vēl runājot, redzi, nāca Jūda, viens no tiem divpadsmit, un kopā ar viņu liels ļaužu pūlis ar zobeniem un nūjām, virspriesteru un tautas vecajo sūtīts. Bet viņa nodevējs bija norunājis ar tiem zīmi. Viņš sacīja: “Kuru es noskūpstīšu, tas ir viņš, ņemiet viņu ciet.” Viņš tūdaļ devās pie Jēzus un teica: “Esi sveicināts, Rabi!” – un viņu noskūpstīja. Jēzus viņam sacīja: “Draugs, kādēļ tu esi šeit?” Tad tie pienāca klāt, satvēra Jēzu un apcietināja. Un, redzi, kāds no tiem, kas bija kopā ar Jēzu, sniedzās pēc zobena un, to izvilcis, cirta virspriestera kalpam un nocirta tam ausi. Tad Jēzus tam sacīja: “Liec savu zobenu atpakaļ vietā, jo ikviens, kas zobenu pacels, no zobena ies bojā. Vai tad tu domā, ka es nevarētu lūgt savu Tēvu un viņš man nesūtītu tūlīt vairāk kā divpadsmit leģionu eņģeļu? Bet kā tad Raksti piepildītos, ka tam tā ir jānotiek?” Tanī pašā stundā Jēzus sacīja uz ļaužu pūli: “Kā pret laupītāju jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām mani gūstīt. Katru dienu es sēdēju templī mācīdams, un tad jūs mani neņēmāt ciet. Bet nu viss noticis tā, lai praviešu Raksti piepildītos!” Tad visi mācekļi viņu atstāja un aizbēga. — Mateja evaņģēlijs 26:47-56

Svētrunas noraksts

 
Mēs šodien turpināsim aplūkot un apbrīnot Jēzus dzīvi. Tie, kas jūs regulāri nākat, zināt, ka mēs šobrīd domājam par tādu kopīgu tēmu šajās svētrunās līdz Lieldienām, kam nosaukums ir ‘Pretī uzvarai’. Protams, kurš gan no mums negribētu būt uzvarētājs? Es domāju mēs visi gribam izcīnīt kādas uzvaras savā dzīvē, kad varbūt pārdomājot nākošā dienā, tu vari teikt – jā, man tas izdevās, es kaut ko sasniedzu! Un tajā pašā laikā mēs kā kristieši bieži vien lietojam tādu frāzi: „Līdzināties Kirstum, kļūt līdzīgākiem Kristum.” Tas, protams, ir mūsu mērķis, mēs par to runājam, mēs par to lūdzam. Gatavojoties šai svētrunai es izlasīju kādu rakstu, ko bija rakstījis kāds Bībeles semināra profesors, kur viņš stāstīja par kādu savu eksperimentu, ko viņš veic, kad viņš uzsāk kādu kursu ar studentiem. Kā jau seminārā, tur nav tikai tādi, kuri pēc vidusskolas ierodas – jauni cilvēki, kuri grib studēt, tur nāk arī cilvēki ar pieredzi, kas ir, ja tā var teikt, kristieši ar stāžu, tur nāk jauni kristieši, tā kā diezgan plašs spektrs. Viņš šajā seminārā lasa lekciju par Jēzus dzīvi, un tad viņš parasti, kad šis kurss sākas, to iesāk ar tādu kontroldarbu jeb aptauju, kurā liek aprakstīt, kādu Jēzu šie studenti pazīst, uzrakstīt Jēzus rakstura īpašības. Tad viņš saka, ka studenti saraksta dažādas lietas, bet viņa gala secinājums bija tāds, ka faktiski jau cilvēki ļoti slikti zina, kāds tad Jēzus bija patiesībā, kāds bija Viņa raksturs. 

Lūdzot, lai Dievs palīdz mums līdzināties Kristum, arī ir šis jautājums – kādam Kristum tad mēs gribam līdzināties, cik mēs zinām par Jēzu? Manuprāt, šī sērija, kurai mēs ejam cauri šobrīd draudzē, mums ļoti labi to parāda – kāds tad ir Jēzus, kāds Viņš ir dažādās dzīves situācijās? Jēzus dzīvojot uz zemes, Viņš dzīvoja tā, kā dzīvo cilvēki. Jēzus atteicās no tām Dievišķajām spējām, kuras Viņam, protams, bija, kuras jebkurā momentā Viņš varēja lietot. Kad mēs tā vērojam Jēzu, tad mēs redzam, ka tas, ko Viņš darīja, to Viņš darīja paļaujoties uz savu Tēvu. Vinš dzīvoja tā, kā vajadzētu dzīvot cilvēkam. Viņš pastāvīgi meklēja Tēva gribu, Viņš pastāvīgi meklēja Tēvu lūgšanā. Viņš katru savu soli pakļāva Tēva gribai. Viņš runāja to, ko Viņam atklāja Tēvs. Kad mēs par to domājam, kas Viņš bija, kāds Viņš bija, kā Viņš domāja un reaģēja un darbojās – lūk, tā ir tā neatsveramā iespēja mācīties arī mums pašiem patiesi dzīvot. Manuprāt, tā ir milzīga svētība, no kuras mēs varam iegūt. 

Šodienas teksts mums rāda Jēzu ļoti neparastā veidā. Diezgan drūms notikums. Tas viss notiek naktī, dārzā, tumsā, kur varbūt iespīdot kādam gaismas stariņam, tās koku drūmās ēnas ir tik biedējošas. Tur dominē ļauni nodomi no cilvēkiem, tur ir nodevība un beigās tur ir Jēzus tuvāko cilvēku, mācekļu, bēgšana. Bet uz šī drūmā fona mēs ieraugām, kāds ir Jēzus, mēs ieraugām šo Viņa spilgto personību. Jēzus dzīve jau no paša sākuma ir pilna ar pārbaudījumiem. Viņš tikko ir piedzimis un jau Hēroda pavēle nogalināt visus jaundzimušos, vecāki kopā ar mazo Jēzu bēg uz Ēģipti. Tad, kad Jēzus uzsāk savu kalpošanu, velns Viņu kārdina tuksnesī. Visu laiku cilvēki no Jēzus kaut ko grib, farizeji grib piespiest Viņu darīt to, kas viņiem liekas pareizs. Tauta pieprasa, lai Jēzus piepilda viņu vajadzības un šīs vajadzības nepārtraukti mainās. Un pat mācekļi, kuri bija kopā ar Viņu, tā pa īstam nespēja saprast, par ko Jēzus runā, kad Viņš sacīja: „Man būs jācieš, mani nogalinās.” Jūs atcerieties, mācekļi visādos veidos centās izvairīties no šīs tēmas. Un šie pārbaudījumi savu kulmināciju sasniedz šajā pēdējā nedēļā, pie kuras mēs pašlaik apstājāmies. 

Vēlāk Ebrēju autors par Jēzu saka, Ebr. 4:15 „Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tā pat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.” Tad viņi to saprot, bet šobrīd viņi ir tur, kur viņi ir. Jēzus gāja cauri pārbaudījumu ielejām, lai parādītu mums šo iespēju, kā šādos apstākļos var dzīvot. Tāpēc arī šai svētrunai es liku virsrakstu ‘pārliecība vētrā’.

Atgriezīsimies pie šī notikuma. Mācekļi un Jēzus, viņi tur ir šajā dārzā un viņi redz – tuvojas lāpu gājiens. Bija pilnīgi skaidrs, ka kaut kas notiks. Otrajā pusē – tur valda gaviles, farizejiem ir izdevies tas, ko viņi jau sen bija gribējuši. Mācekļi, viņi piedzīvoja, ka tas, par ko Jēzus tik neatlaidīgi runāja, ka tas notiek, ka tā ir realitāte, kaut gan viņi to nekā negribēja pieņemt. Un pārsteidzoši, ka no daudzajiem cilvēkiem šajā naktī mierīgs ir tikai viens. Mēs redzēsim – visiem ir satraukums, visi pārdzīvo, visi uztraucas. Šajā stāstā vispirms mēs ieraugām šos satrauktos Jēzus ienaidniekus. Protams, ka viņi satraucās, viņi ļoti labi apzinājās, ar ko viņiem būs darīšana. Viņi ļoti labi zināja, ka darīšana ir ar to, kas patiesi spēj darīt lielas lietas, kas spēj vētru apsaukt, kas spēj mirušo uzmodināt, viņi skaidri zināja – mums pretī būs cilvēks ar pārdabiskām spējām, no Viņa var sagaidīt jebko, un pietam ir nakts. Milzīgs uztraukums. Viņi ļoti labi atcerējās, ka divas reizes viņiem bija šī vēlme arestēt Jēzu, bet tas neizdevās. Vienā reizē Jēzus palika viņiem neredzams un aizgāja. Ko sagaidīt šajā reizē?

Vēl vairāk, viņi bija par Jēzu dzirdējuši un visiem bija skaidrs, ka Viņam ir vara, Viņš nerunāja kā farizeji un Rakstu mācītāji, tāpēc šoreiz viņi īpaši gatavojās. Viņi bija bruņojušies, bija savākuši daudzus cilvēkus, mēs šeit 47.pantā lasām: „Viņam vēl runājot, redzi, nāca Jūda, viens no tiem divpadsmit, un kopā ar viņu liels ļaužu pūlis ar zobeniem un nūjām, virspriesteru un tautas vecajo sūtīts.” Kad mēs lasām citus Evaņģēlijus, tad Apustulis Jānis vairāk piegriež uzmanību detaļām, viņš tur raksta tā, Jņ 18:3 „Tad nu, Jūda, paņēmis kareivju nodaļu un augsto priesteru un farizeju sulaiņus, ierodas tur ar lāpām, lukturiem un ieročiem.” Vārds ‘nodaļa’ varbūt mums, kas no armijas lietām maz ko sajēdz, neko daudz neizsaka, bet grieķu tekstā vārds, kurš tur tiek lietots, apzīmēja kā minimums divsimt karavīru, divsimt līdz sešsimt karavīru, un tā ir tikai tā viena daļa, tur vēl ir arī augsto priesteru sulaiņi, kalpi, daudzi citi. Labi bruņoti. Viņi bija sagatavojušies pamatīgai cīņai. Iedomājieties, tāds bars pret vienpadsmit. Viņi gāja pret to, no kura viņi nopietni baidījās. Un šīs bailes un satraukums, kas viņos bija, to mums arī vislabāk palīdz ieraudzīt Apustulis Jānis, pieminētajā 18.nodaļā, tur no 4-6 mēs lasām: „Zinādams visu, kam jānāk pār Viņu, Jēzus izgāja tiem pretī un sacīja: „Ko jūs meklējat?” Tie atbildēja: „Jēzu Nācarieti.” Viņš tiem saka: „Es tas esmu.” Kad nu Viņš teica: „Es tas esmu,” tie atkāpās un nokrita pie zemes.” 

Iedomājieties, karavīri, kuri pieredzējuši milzīgas cīņas un šeit cilvēks saka: „Es tas esmu,” kaut kas viņos notiek. Tas tikai rāda šo spriedzi, kas valdīja viņos. Vēlāk viņi atjēdzās un saprata: „Paga, paga, kas ar mums notiek? Te taču vēl nekā nebija! Mēs pat savus zobenus neizvilkām un nelikām lietā!” Un mierīgs ir tikai tas, kuru nāca arestēt. Ziniet, kad Dievs kaut ko saka, tad bieži vien mēs kā cilvēki baidāmies, un varbūt Dievs saka mums kādā brīdī: „Klau, es tas esmu!” Un mēs esam tik nobījušies, jo mums liekas mēs jau nosakām visu savā dzīvē, mēs nosakām visu uz šīs zemes. Tajā pašā laika, kad mēs dziļāk padomājam – tas nebūt taču tā nav. Atliek Dievam teikt tikai kādu vārdu un viss var sabrukt. Bez šiem satrauktajiem Jēzus ienaidniekiem, mēs tur redzam vēl pavisam apmulsušus Jēzus draugus. Protams, arī tur bija satraukums mācekļos, un pēc visa tā, kas pēdējās dienās bija noticis, man liekas, nu spēka šajos cilvēkos galīgi vairs nebija. Kaut vai mirkli iepriekš – Jēzus Ģedzemānes dārzā lūdz, viņi vienkārši aizmieg. Jezus viņus aicina un lūdz: „Palieciet nomodā, lūdziet kopā ar mani!” Viņi nespēj, viņi guļ. 

Visi evaņģēlisti, kur šis notikums visos četros Evaņģēlijos aprakstīts, uzsver šo neapdomīgo drosmi no Pētera puses. Acīmredzot, Pēteris, šis vienmēr gudrais, drošsirdīgais cilvēks, bija tā apmulsis, ka viņš nesaprata, ko dara. Visi evaņģēlisti tāpat saka: „Visi mācekļi aizbēga. Un redzi, viens no tiem, kas bija pie Jēzus, izstiepa roku, izvilka zobenu, cirta augstā piestera kalpam un nocirta viņam ausi. Tad Jēzus saka tam: „Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā. Jeb vai tu domā, ka es nevarētu lūgt savu Tēvu un Viņš mani nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu? Bet, kā tad lai Raksti piepildītos, jo tam tā būs notikt.” Protams, protams, ka Pēteris bija drosmīgs, bet te nu viņa emocijas ņēma virsroku. Ja viņš būtu kaut nedaudz padomājis, viņš saprastu – nav nekādas loģikas tam, ko es tagad daru. Kaut gan mums liekas – nu tās ir labas emocijas, aizstāvēt Kristu! 

Ziniet, ja Jēzus te nebūtu iejaucies, droši vien mācekļiem nebūtu nekādas cerības. Karavīri par šo Pētera rīcību viņus vienkārši būtu iznīcinājuši. Un interesanti, ka trīs Evaņģēliji nenosauc Pēteri vārdā un tam ir savs iemesls. Šie Evaņģēliji ir rakstīti, kad Pēteris vēl bija dzīvs un tikai Jānis, kurš raksta Evaņģēliju ap 90.gadu, kad Pēteris jau ir nonāvēts, Jānis min Pētera vārdu. Viņš min arī augstā priestera kalpa vārdu, kuram nocirta ausi, viņa vārds bija Malchs. Problēma Pētera rīcībai šeit bija tā, ka viņš to darīja tikai emociju vadīts bez kādas pārliecības. Mēs zinām, pēc tam Pēteris ir galīgi apmulsis, viņš ir galīgi nospiests, šodien mēs teiktu – viņš ir dziļā depresijā. 

Varbūt mēs arī esam kaut ko līdzīgu piedzīvojuši, ka tu esi savās emocijās kaut ko darījis un piedzīvojis neveiksmes sakāvi – tā nav tā labākā sajūta. Bet tas bija stiprais, drošsirdīgais Pēteris un nedaudz vēlāk viņš ir tik dziļā bedrē, ka tur kāda kalpone pieiet pie viņa: „Tu arī ar Viņu kopā?” – „Nē, nē, nē, es Viņu nepazīstu.” Protams, vēlāk gan Pēteris, gan pārējie desmit mācekļi, kuri bēga, šo pārliecību par patiesību ieguva. Viņi droši apliecināja Kristu. Tad viņi bija gatavi atdot savu dzīvību par Kristu, viņi bija pārliecināti. No šī drūmā fona Matejs ar gaišiem toņiem rāda mums Kristu – cik pārliecināts, cik mierīgs šajā dzīves vētrā ir Kristus. Aresta brīdī Jēzus turpināja būt cilvēks. Kā jau teicu – esot virs zemes Viņš atteicās lietot Dievišķo spēku. Mēs redzam Jēzu nogurušu, šī nedēļa Viņa dzīvē bija tik emocionāla, bet Viņš ir tik mierīgs. 

Es atceros vienu momentu no savas dzīves, kad mana pirmā draudze mani aicināja kalpošanā un Dievu lūdzot, es biju atsaucies. Tas bija Padomju laiks 1985.gads un man bija jābrauc iepazīties ar reliģisko līderi pilnvaroto. Jūs zināt, kas tas tāds ir, tas bija čekas virsnieks un jebkurš, kurš kalpoja draudzē, viņš izsauca un gribēja ar viņu iepazīties, nolasīt kādas instrukcijas. Tajā laikā bija tāds biedrs Liepa, diezgan nejauks cilvēks. Nekad tu nevarēji zināt, kā šī saruna izvērtīsies, svarīgi bija mazāk runāt, nepateikt kaut ko lieku, neparakstīt neko, nestāstīt par citiem – sajūtas nebija tās labākās. Naktī nevarēju gulēt, rokas trīcēja, daudz lūdzu Dievu, lūdzu, lai Dievs dod mieru, bet vienalga sirds sitās tā, ka likās, ka blakus stāvošais to noteikti var dzirdēt. Protams, tas ir tālu no tā, ar ko Jēzus sastapās šajā naktī. Viņš zināja, ka viņu arestēs, Viņš zināja, ka Viņu mocīs, pratinās, nonāvēs, un neskatoties uz to Viņš ir mierīgs un pārliecināts. 

Vispirms mēs to ieraugām, šo pārliecību, šo mieru tādā brīdī, Viņa attieksmē pret cilvēkiem. Tur ir Jūda, bet nodevējs bija devis viņiem zīmi un sacījis: „Kuru es skūpstīšu, tas ir tas, to gūstiet.” Un tūdaļ viņš piegāja pie Jēzus un sacīja: „Esi sveicināts, Rabi.” Un skūpstīja Viņu. Bet Jēzus tam sacīja: „Draugs, kāpēc tu esi šeit?” Tad tie piegāja pie Jēzus, pielika tam rokas un to saņēma.” Mēs teiktu – nu nekaunība augstākajā mērā. Bet kā Jēzus uz to reaģēja? „Draugs, kāpēc tu esi šeit?” Vai tu vari iedomāties sevi tādā situācijā? Un nevajag jau, lai kāds mūs nodotu nāvē. Varbūt kāds par tevi ir pateicis kaut ko ne tā un tad tas cilvēks atnāk, apkampj tevi it kā nekas nebūtu bijis. Varbūt kāds ir pievīlis tavu uzticību un viņš nāk un smaida, runājās – kā tu jūties? Tik bieži apvainoti, tik bieži varbūt tu iekšēji sev saki: „Es redzēt viņu negribu.” Jēzus jau arī varēja pateikt: „Nu draugs, nu kā tev tur ar tiem sudraba gabaliņiem, noderēs tavā dzīvē?” Jēzus varēja pateikt: „Jūda, pazūdi no manām acīm! Es redzēt tevi negribu!” Bet Viņa reakcija ir pilnīgi cita. 

Mīļie, draugi, ja mēs nesam sevī aizvainojumus, naidu, lai arī tīri cilvēcīgi tie ir pelnīti, mēs atņemam sev mieru un pārliecību par patiesību. Bieži vien mūsu dzīvē tie pārbaudījumi neizdara tik lielus postījumus, kā mūsu reakcija uz tiem. Vai tā nav? Un tad vēl mēs redzam šo mieru un pārliecību Jēzus attieksmē pret karavīriem, tik mierīgi Viņš ar tiem runā. Vispirms Viņš, protams, tiek galā ar šo ievainoto sulaini. Arī šādā situācijā Viņš patiesi rūpējas par saviem ienaidniekiem. „Tanī pašā stundā Jēzus sacīja uz ļaužu pūli: „Kā pret laupītāju jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām mani gūstīt. Katru dienu es sēdēju templī mācīdams, un tad jūs mani neņēmāt ciet. Bet nu viss noticis tā, lai praviešu Raksti piepildītos!”  Tādā brīdī Jēzus runā uz viņiem un saka: „Klausieties, jūs tagad arestējat mani ne jau tāpēc, ka jūs esat stipri un jūsu ir daudz un jums ir ieroči, bet tāpēc, lai praviešu Raksti piepildītos, lai Dieva prāts piepildītos. Līdz šim jums tas neizdevās, bet šodien jūs varējāt divi atnākt, mierīgi, un jums tas izdotos.” Viņš rāda, ka noteicošie šajā situācijā nav viņi, karavīri ar ieročiem, bruņojušies, nikni, bet noteicošais šajā situācijā ir Debesu Tēvs. To mums tik ļoti ir jāmācās un jāmācās un jāmācās saprast. Dievs ir tas, kas visu kontrolē. Dievs ir tas, kas visu vada. Un tad vēl Jēzus miers un pārliecība šajā situācijā, attieksmē pret mācekļiem. Visu laiku mēs redzam – Jēzus kontrolē situāciju. 

Paklausieties, kā šo situāciju apraksta Apustulis Jānis šajā jau minētajā 18.nodaļā. „Tad Viņš vēlreiz viņiem jautāja: „Ko jūs meklējat?” Un tie atbildēja: „Jēzu Nacarieti.” Jēzus atbildēja: „Es jums esmu teicis, ka es tas esmu. Ja jūs mani meklējat, tad lai šie aiziet.” Tā piepildījās vārdi, ko Viņš bija teicis: „No tiem, ko Tu man esi devis, es nevienam neesmu ļāvis iet bojā.” Jēzus ļoti labi zināja mācekļu bailes, kā viņi jutās, un Jēzus turpina domāt par viņiem. Kaut vai arī tas brīdis, kad Viņš Pēterim saka: „Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā. Jeb vai tu domā, ka es nevaru lūgt savu Tēvu un Viņš man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu?” Jēzus grib vēlreiz mācekļiem pateikt ļoti svarīgu lietu – par mani ar vardarbīgām metodēm cīnīties nedrīkst, tas nav vajadzīgs. „Bāz savu zobenu atpakaļ viņa vietā.” Kāpēc Jēzus varēja tāds būt? Kas bija tas iemesls, kas bija šīs Viņa pārliecības un miera pamatā? Mums to noteikti tik ļoti gribētos no Jēzus iemācīties, vai ne? Es tik ļoti gribētu būt mierīgs, pārliecināts arī tajās grūtajās dzīves situācijās, dažādās krīzēs, kurās mēs nonākam, brīžos, kad mūs nesaprot, brīžos, kad varbūt mūs nepatiesi apvaino. Kā to iemācīties? Jēzus dzīvē, šajā situācijā mēs ļoti labi redzam – Jēzus priekrīt Dieva plānam Viņa dzīvei. 

Mīļie, draugi, Dievam ir plāns priekš katra no mums. Un ziniet, Dievs mums dod visu nepieciešamo, lai šo plānu sasniegtu un piepildītu. Tas, ko mēs redzam, šeit Jēzus dzīvē, ka pārliecība un miers šajā vētrā šī sakne ir, ka Viņš šo plānu pieņem. Viņam tas nebija viegli. Pirms pāris stundām Jēzus to apliecināja šajā pašā nodaļā, Mt 26:39 mēs lasām: „Un nedaudz pagājis Viņš krita uz savu vaigu pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: „Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet man garām. Tomēr, ne kā es gribu, bet kā Tu gribi.” Jēzum vajadzēja nākt Dieva priekšā trīs reizes un atkārtot šos vārdus un miers, pārliecība ienāca Viņa sirdī. Jā, Jēzus jau vienmēr piekrita Tēva plānam, lai arī citreiz tas bija sāpīgi. Lai arī tas bija neērti, bija jāpiedzīvo dažādas grūtības, bet Jēzus dzīve mums rāda, ka bez šīs piekrišanas Dieva plānam, šis miers un pārliecības dzīvē nekad nebūs. Kamēr tu domāsi, ka tev vajag to un tā kā ir Jānim, Jurim, Annai, Dacei, vienalga kā vārdu mēs sauktu – nu nebūs miera. Pieņem Dieva plānu, pieņem to plānu, kādu Viņš ir paredzējis tieši tev. Varbūt, ka tev šodien, kad tu aiziesi mājās, ir jāpaņem balta lapa un jāuzraksta lietas, kas tevi satrauc, lietas, kas sagādā tev raizes un tad nāc Dieva priekšā, lūdz par katru šo lietu, un lūdz, lai Viņa prāts notiek. 

Jņ 18:11 mēs lasām: „Tad Jēzus sacīja Pēterim: „Bāz zobenu makstī, vai tad man nedzert to biķeri, ko mans Tēvs man ir nolicis?” Jēzus dzīvē šī Dieva prāta pieņemšana – tā notika caur lūgšanu. Un nu Jēzus mierīgi un pārliecinoši iet šajā vētrā, Viņš paļāvās Tēva plānam. Un vēl mēs redzam, ka Jēzus uzticējās Tēva plānam, ne tikai piekrita, ne tikai – nu tad ar sakosties zobiem, ai, kaut kā jāpacieš.. nē, Viņš uzticējās. Šajos pantos, pie kuriem mēs apstājāmies, mēs divas reizes lasījām šos vārdus: „Lai Raksti piepildītos.” Ziniet, kā Dievs šodien atklāj mums cilvēkiem savu plānu? Ne jau caur kādu personīgu, pārdabisku atklāsmi, arī tas var notikt, bet caur Rakstiem. Mīļie, draugi, priekš tevis un manis Dievs savu plānu mūsu dzīvē atklāj caur savu Vārdu. Mēs sākumā lasījām Jņ 14.nodaļu, iesākām: „Ja jūs mani mīlat, turiet manas pavēles.” Un nobeidzām: „Mieru es jums atstāju. Savu mieru es jums dodu, ne kā pasaule dod, es jums dodu. Jūsu sirdis lai neizbīstas un neiztrūkstas.” 

Jā, vēlāk mācekļi, to ko viņi redzēja pie Jēzus pilnā mērā, piedzīvoja arī paši. Paskatieties, Apustuļu darbi 4, ko mēs tur lasām – ticīgiem vajag drosmi apliecināt Kristu, un tur mēs no Ap.d. 4:27-31 lasām: „Jo,patiesi, Hērods un Poncijs Pilāts līdz ar pagāniem un Israēla ļaudīm šinī pilsētā apvienojušies pret Tavu svēto kalpu Jēzu, ko Tu esi svaidījis, lai darītu to, ko Tava roka un Tavs padoms iepriekš bija nolēmis, kam tā bija jānotiek. Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod saviem kalpiem drosmi runāt Tavu Vārdu. Savu roku izstiepdams, kad notiek dziedināšanas zīmes un brīnumi, Tava svētā kalpa Jēzus vārdā.” Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva Vārdus.” 

Kādas izmaiņas! Bija pārliecība, bija miers, viņi zināja – viss mūsu dzīvē notiek pēc Dieva plāna, Viņam mēs uzticamies, Viņa Vārdam mēs uzticamies. Mīļie, draugi, lai tas palīdz arī mums. Mēs katrs sastopamies ar dažādiem pārbaudījumiem, mēs ejam cauri dažādām grūtībām, kas varbūt skar mūs tikai vienus, kas varbūt skar mūsu attiecības – uzticies Dievam, paļaujies uz Dievu, lūdz Viņu, lai Viņš tevi piepilda ar savu mieru un ar to patiesību, ko mums atklāj Viņa Vārds. 

Lūgsim.

Debesu Tēvs, Tu katru no mums pazīsti. Tu zini, kur mēs esam savā dzīvē un tajā, ko esam piedzīvojuši. Es gribu lūgt, lai, pazīstot Tevi un zinot, ka Tu esi liels un varens Dievs, mēs katrs savu dzīvi tā pa īstam spētu ielikt Tavās rokās, uzticēties Tev un piedzīvot, ka šis solis mūsos ienes patiesu mieru un pārliecību, ka mēs varam būt uzvarētāji. To, Jēzus Kristus vārdā, mēs lūdzam, āmen.