#5 Jēzus prettiesiskā tiesa

Svētrunu arhīvs

Klausīties
Datums:
15.03.2020.
Sludinātājs:
Sērija:
Kods:
PRU-005
Rakstvieta:
Mt 26:57-68

Tie, kas Jēzu apcietināja, aizveda viņu pie augstā priestera Kajafas; tur bija sapulcējušies arī rakstu mācītāji un vecajie. Bet Pēteris viņam sekoja no tālienes līdz augstā priestera pagalmam, tur iegājis, viņš apsēdās kopā ar sargiem, lai redzētu, kā viss beigsies. Virspriesteri un viss sinedrijs meklēja viltus liecību pret Jēzu, lai viņu nonāvētu, bet neatrada, lai gan daudzi nāca un nepatiesi liecināja. Visbeidzot atnāca divi un teica: “Viņš sacīja: es varu nojaukt Dieva templi un trijās dienās no jauna to uzcelt.” Tad piecēlās augstais priesteris un viņam sacīja: “Vai tu neatbildēsi neko uz to, ko tie liecina pret tevi?” Bet Jēzus klusēja. Tad augstais priesteris viņam sacīja: “Es zvērinu tevi pie dzīvā Dieva, saki mums: vai tu esi Kristus, Dieva Dēls?” Jēzus tam atbildēja: “Tu pats to saki. Bet es jums saku: kopš šā brīža jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuvarenā labās rokas un nākam uz debess padebešiem.” Tad augstais priesteris pārplēsa savas drēbes un teica: “Viņš zaimo! Kam mums vēl liecinieku? Redzi, tagad jūs šo zaimošanu esat dzirdējuši. Kā jūs domājat?” Tie atbildēja: “Viņš sodāms ar nāvi.” Tie spļāva viņam sejā, sita viņu un pļaukāja, sacīdami: “Pravieto mums, Kristu, kurš tev iesita?” — Mateja evaņģēlijs 26:57-68

Svētrunas noraksts

 
Mīļā, draudze, ir neparasti runāt tukšai zālei un jūs tiešām pietrūkstat mums šeit, bet paldies Dievam, ka mēs varam dzīvot laikā, kurā mēs varam šādi pieslēgt internetu un katrs no mājām var piedalīties, paldies Dievam par to! Jā, šis viss laiks ir zem šī korona vīrusa smagā vārda palikts. Es domāju, ja mums kāds Ziemassvētkos būtu pateicis, ka pēc divarpus mēnešiem mēs būsim šādā stāvoklī, tad neviens neticētu. Tas ir tiešām apbrīnojami, cik viltīgs, cik spēcīgs, cik lipīgs ir šis vīruss, ka viņš spēj panākt to, ko viņš ir panācis, vai ne? Ja es tā domāju par šo vīrusu, tad varbūt tādā garīgājā līmenī aizejot, man bieži ir bijusi šī saistība ar to, ko Bībelē runā Jēzus, kur Viņš brīdina savus mācekļus arī no kāda „vīrusa”, no kaut kā, kas ir ļoti bīstams, kā Viņš saka: „Tas ir ļoti lipīgs, kas izplešās nemanāmi,” Jēzus to nosauc par farizeju un saduķeju raugu, jeb citiem vārdiem sakot – liekulības raugs, kas samaitā visu cilvēka garu. 

Es domāju, ja mēs paskatamies, kas ir šis korona vīruss un kas ir šis raugs, tad korona vīruss nav nekas, viņš nav ne tuvu tik lipīgs, viņš nav ne tuvu tik nāvējošs, kā šis raugs, tāpēc es šodien vēlos par šo runāt. Šodien mēs apskatīsim Rakstu vietu, jūs varat jau lēnām Bībeli šķirt vaļā arī savās mājās uz Mt 26:57, tur mēs sāksim un iziesim cauri notikumam, kurā mēs redzēsim kulmināciju Jēzus laikā, kulmināciju šim raugam. Mīkla ir saraudzēta, uzbriedusi pilnā apjomā. Jūs varat atvērt, tas būs stāsts, kā Jēzus tiek notiesāts. Mēs turpinām mūsu svētrunas sēriju no Mateja evaņģēlija, kuru mēs esam nosaukuši ‘Pretī uzvarai’, jo mēs dodamies pretī Lieldienu notikumam un šodien mēs piestāsim pie šī stāsta. Pirms mēs ejam iekšā, es vēl lūgšu par šo laiku mums kopā.

Mīļais, Kungs, paldies, ka mēs varam būt kopā kā draudze, kā viena vienota Kristus miesa. Paldies par šo iespēju arī šodien translēt caur internetu un aizsniegt cilvēkus, kuri nevar būt fiziski mums šeit blakus. Lūdzu, svētī, ka Tavs Vārds varētu darboties arī šādā veidā. Paldies, ka tas ir spēcīgs un darbojas pats no sevis. Lūdzu, Kungs, uzrunā katru, kurš šodien šeit dzird. To mēs lūdzam, Jēzu, Tavā vārdā. Āmen.

Šonedēļ es uzgāju kādu interesantu interviju internetā. Proti, Izraēlā ir kāda kristiešu grupa, viņi paši ir jūdi, bet viņi tic Jēzum un staigā pa Izraēlas ielām un intervē cilvēkus, jūdus pārsvarā. Vienā no šīm intervijām viņi uzdod jautājumu: „Es tev nolasīšu dažus citātus no kāda liela, slavena jūdu līdera, un tev būs jāuzmin, kurš tas ir, kurš ir teicis šos vārdus.” Viņam uz lapiņas ir citāti rakstīti un viņš dod viņam tos lasīt. Youtubā ir pieejamas šīs intervijas, ļoti interesantas. Intervijā tiek uzrunāts arī kāds vecs rabīns, kurš ir tērpts ultra ortodokso jūdu apģērbā ar melno platmali un melnajā uzvelkā, ar garu bārdu. Viņš ir cilvēks, kurš šodien ultra ortodoksiem jūdiem dzīvo apmēram ar to pašu reliģisko izpratni, kāda bija Jēzus laikā farizejiem un šai jūdu reliģiskajai elitei, ar kuru šodienas mūsu stāstā konfrontēts tiks Jēzus. Viņš, tāpat kā viņi visi, netic, ka Jēzus ir Mesija, tātad, viņi netic Jēzum kā Mesijam. 

Tad šis intervētājs viņam iedod šo lapiņu un saka: „Re kur, nolasi, lūdzu, šos citātus.” Nepasakot, ka tie ir Jēzus, jeb kā viņi sauc Jeshua vārdu. Tā nu šis rabīns ņem un izlasa vienu citātu pēc otra, var ātri redzēt, ka viņš ir pārsteigts par šādu mācību, viņš ir pārsteigts par šīm atziņām un šo gudrības dziļumu un es citēju, viņš burtiski saka: „Wow, cik skaisti vārdi, cik skaisti vārdi!” Un pēc kāda cita citāta viņš saka: „Viņa mīlestība pret Izraēlu ir neparasta, viņš ir taisns jūds, taisns jūds.” Tad beigās viņam uzdod jautājumu: „Nu tad, kā Jums šķiet, kurš ir šis jūdu līderis, kura citātus Jūs lasījāt?” Un rabīns saka: „Man nav ne jausmas, par kuru ir runa, vai kāds slavens cilvēks? Man nav ne jausmas, es nezinu nevienu no šiem stāstiem.” Un tad viņam atklāj, ka šie ir jūdu līdera Jēzus Kristus vārdi. Tad tā intervija, protams, beidzās ar skaļu kliegšanu, paceltām rokām dusmīgi žestikulējot, rabīns aiziet pārmezdams intervētājam, ka viņš ticis apvests ap stūri. 

Bet šī intervija ļoti uzskatāmi parāda to neglīto patiesību par tik daudziem cilvēkiem šajā pasaulē, ne tikai ultra ortodoksiem jūdiem, bet par katru, kurš nav gatavs ieklausīties Jēzus vārdos, Jēzū pašā. Nav gatavs ieklausīties, ko Jēzus saka pats par sevi. Tā vietā, cilvēki ieklausas cilvēku viedokļos par Jēzu Kristu vai drīzāk pret Jēzu Kristu. Tad viņi ieņem šo savu ērto stāvokli, kas viņiem ir izdevīgi un aizstāv šo savu pozīciju, tā vietā, lai tu ieklausītos, ko Viņš ir teicis. 

Šodienas tekstā, šajā stāstā, mēs redzam līdzīgu situāciju. Ir Jēzus tiesas prāva. Un līdzīgi kā šim youtuba rabīnam, mēs redzam, ka divtūkstoš gadus atpakaļ patiesībā ir ši pati nostāja redzama, tas pats liekulības raugs joprojām ir dzīvs. Tas, kas bija todien, to mēs arī redzam šodien dažādās formās. Tas ir izpleties pa visu pasauli. Tas ir neapturams, neredzams, ļoti lipīgs, ļoti nāvējošs. Todien šis liekulības raugs vijās cauri visām šīs Jēzus tiesas prāvas vīlītēm. Mēs varam droši teikt: „Šī ir pasaules vēsturē visnetaisnīgākā, visnelikumīgākā, visnetīrākā tiesas prāva.” Es gribētu viņu nosaukt par ‘Jēzus netiesisko tiesu’. Lai to parādītu, man šodien nebija ilgi jādomā, kā strukturizēt šodienas tekstu, jo kā jūs zināt, mēs parasti mēģinām sastrukturizēt, lai palīdzētu saprast, kas ir šajā tekstā pateikts, tad šodien nebija ilgi jādomā, jo pietiek vienkārši uzskaitīt pārkāpumus, kādi ir pieļauti šajā tiesā pret Jēzu. Tas ir šokējoši. Beigās mēs varam padomāt par to, kādi tad tiesneši mēs paši esam? Paskatīsimies uz šo notikumu un tad padomāsim beigās – kāds tiesnesis es esmu? 

Es gribu mazliet iedziļināties detaļās, jo es gribu, ka mēs saprotam, īpaši mēs, draudze, kā mūsu Kungs tika notiesāts? Tas daudz ko atklāj par Viņu. Jēzum kopā notiks divas tiesas prāvas. Viena būs jūdu vadīta un otra pēc tam būs romiešu vadīta, jo jūdi nevarēja izpildīt nāvessodu, to spēja tikai romieši, kuri bija okupējuši Izraēlu. Šodien mēs runāsim par šo jūdu tiesu un tad aiznākamajā nedēļā, ja Dievs dos, par otro daļu – romiešu tiesu. Mēs šeit varbūt varam jau redzēt, ka Dievs gribēja, ka gan jūdi, gan pagāni pieliek savu roku Jēzus notiesāšanai, lai neviens cilvēks, ne jūds, ne pagāns, ne latvietis nevarētu sevi izslēgt no šī akta pret savu Radītāju Dievu. Jūdi pārkāpa visus iespējamos likumus, lai notiesātu Kristu. Jūs varat skaitīt man līdzi, cik pārkāpumu jūs varat šeit ieraudzīt. 

Tātad, Mt 26:57, ir rakstīts tā: „Tie, kas Jēzu apcietināja, aizveda Viņu pie augstā priestera Kajafas.” Tie, kas Jēzu apcietināja. Tātad, Jēzus ir tikko apcietināts. Kā Viņš tika apcietināts? Jūs zināt šo stāstu, Jūda Iskariots, vai ne? Jūda Iskariots, Jēzus māceklis, tiek uzpirkts par trīsdesmit sudraba gabaliem. Tātad, mēs varam teikt: „Tiesneši, šie augstie priesteri, šī reliģiskā elite, viņi uzpirka Jūdu ar kukuli.” Pirmais pārkāpums jau – viss sākās ar kukuļošanu. Jūdu likumā bija skaidri aizliegti kukuļi. 2.Mozus 23:6-8 ir rakstīts: „Nesagrozi nabaga tiesu, kas tiesājas. Turies tālu no melu vārdiem, neslepkavo nevainīgo un taisnīgo. Es ļaundari neattaisnošu. Neņem kukuli, jo kukulis dara ierēdņus aklus un sagroza taisnīgas lietas.” Lūk, Dieva standarti tiesai. Pirmais pārkāpums ir, ka tiek iedots šis kukulis. 

Pēc tam mēs redzam, ka Viņš tiek apcietināts nakts vidū, kas ir otrais pārkāpums. Jūdu likums skaidri paredzēja, ka katrs cilvēks, it īpaši, ja ir runa par nāvessodu, jātiesā dienas gaišajā laikā, publiskā vietā. Bet Jēzu apcietina un aizved pie šī augstā priestera nakts vidū. Trešais pārkāpums ir, ka viss notiek slēgtā sēdē. Kā jau es teicu, likums paredzēja, ka tam ir jānotiek publiski, lai visa tauta redz, lai tauta var būt klāt, lai tauta var redzēt, ja kaut kas notiek netaisnīgi un iestāties pret to, kā tādā demokrātijā, kuru mēs tik augstu slavējam šodien mūsu valstī, ka mēs esam demokrātiska valsts. Dievs bija paredzējis, ka arī tiesa notiek šādā veidā, ka tauta ir klāt un redz, bet te viss notiek slēpti – nakts vidū, lai neviens nepamana. 

Nākamais pārkāpums – lokācija. Mēs lasām: „Viņu aizveda pie augstā priestera Kajafas.” Bet patiesībā šis bija tikai otrais fragments, Matejs izlaiž vēl pirmo daļu, kurā Jēzus vispirms tiek aizvests pie viena cita priestera. Es aicinu jūs atvērt Jņ 18.nodaļu, mēs tikai vienu reizi pāriesim uz vienu citu Rakstu vietu, paskatīsimies dažus pantus, tāpēc jūs varat atvērt Jņ 18:12, tur ir teikts: „Tad kareivji ar savu virsnieku un jūdu sargi saņēma Jēzu, sasēja Viņu un aizveda vispirms pie Hanna. Tas bija sievas tēvs Kajafam, kurš tajā gadā bija augstais priesteris.” Tātad, mēs redzam, tur bija minēts Kajafa, tagad Viņš pirmastam tiek vēl aizvests pie Hannas. Šis bija nākamais pārkāpums, jo tā vietā, lai vestu uz tiesu, Jēzus tiek aizvests uz Hanna privāto māju. Likums paredzēja, ka tiesām ir jānotiek lielajā tiesas zālē templī. 

Tad nākamais pārkāpums – Hanna, pie viņa vispār nedrīkstēja vest. Jēzus patiesībā bija jāved pie sinedrija. Mazliet paskaidrošu, Izraēlā bija katrā ciematā, kurā bija vismaz 120 iedzīvotāju, iecelta tiesa, kas sastāvēja no divdesmit trīs vīriem, speciāli nepārskaitlis, lai vienmēr būtu vairākums iespējams. Un šajos ciematos tika izveidots šis sinedrijs, kas bija tāds kā jūdu centrs, kur bija gan sinagoga, kur viņi mācījās no Dieva Vārda, bet arī visas tiesas sēdes tika vestas šajā sinedrijā. Tad Jeruzālemē bija lielais sinedrijs, mēs varētu šodien teikt augstākā tiesa, tā bija arī apelācijas tiesa. Ja kāds savā mazajā sinedrijā, savā mazajā ciematā tika viņaprāt netaisnīgi notiesāts, viņš varēja doties uz Jeruzālemi un stāties šī lielā sinedrija priekšā, lai apelētu. Un šajā lielajā sinedrijā bija septiņdesmit viens loceklis, kuru vadīja augstais priesteris, viņš bija kā augstākais tiesnesis. 

Šajā gadā, šajā laikā, tas bija Kajafa nevis Hanna. Viņam vajadzēja tikt vestam pie Kajafas, nevis pie Hannas. Kas bija Hanna? Hanna bija neoficiāls augstais priesteris, kurš bija bijis augstais priesteris pirms kādiem divdesmit gadiem, bet viņš bija tik daudz varas akumulējis, tik varens kļuvis, ka romiešiem viņš kļuva neērts, tāpēc Roma viņu nostūma nost no troņa jeb no šī amata. Bet fonā Hanna vienmēr bija palicis kā galvenais varas turētājs savās rokās. Hannam bija pieci dēli un viens znots un viņš bija tas, kurš šos dēlus iecēla pēc tam par šiem augstajiem priesteriem, viņi bija tikai kā tādas marionetes, kuras pildīja patiesībā šī Hanna pavēles un rīkojās Hanna vārdā. 

Lai saprastu, kāda vara bija šī augstā priestera Hanna rokās, mēs varam paskatīties uz templi. Mēs zinām, ka Jēzus divas reizes iztīrīja templi no naudas mainītājiem, šis bizness piederēja Hannam, viņš bija tas, kurš bija ierīkojis šos naudas mainītājus. Un, ja kāds cilvēks nāca uz templi, viņš nevarēja nākt ar tukšām rokām, viņam bija jānes kāds upuris, kāda nauda, piemēram, jāziedo. Tā kā viņi nedrīkstēja pieņemt pagānu naudu, jo tas skaitījās nešķīsti, tad šie naudas mainītāji piedāvāja apmainīt pret jūdu valūtu. Protams, tā likme bija ārprātīga, tā bija burtiski izspiešana. Tāpat arī, ja tu nāc un gribēji kādus dzīvniekus upurēt, tad tev bija jāveic pārbaude, vai šie dzīvnieki ir derīgi, vai viņiem kvalitāte ir pietiekama, lai upurētu viņus templī. Bija ļoti liela iespējamība, ka tevi neizlaidīs cauri, ja vien tu nenopērc šo dzīvnieku paša tempļa pagalmā, protams, par trīskāršu cenu. 

Šis viss bizness bija Hannas bizness, viņš to bija ierīkojis. Un tādēļ Hanna bija īpaši nikns uz Jēzu, kad Viņš divas reizes šo templi iztīrija. Tas bija tā kā iejaukšanās viņa privātajā biznesā, jūs varat iedomāties. Beigās Jēzus izdarot to, pat saka: „Ir rakstīts: mans nams būs lūgšanas nams, bet jūs esat to padarījuši par laupītāju midzeni.” Tātad, Jēzus ir publiski Hannu nosaucis par laupītāju, Hannu ar viņa tempļa mafiju. Redziet, viens iemesls ir nauda, bet otrs iemesls ir, ka Jēzus kritizē šo visu mācību, kuru Hanna un viņa banda Izraēlam spieda virsū. Tā nu Jēzu vispirms aizved pie šī Hanna, viņu joprojām sauc par augsto priesteri, kaut gan viņš oficiāli vairs neskaitījās. Viņu aizveda pie Hannas, pie kura viņi oficiāli nedrīkstēja vest. Tad tas viss vēl notiek svētkos. Jūdu likums bija paredzējis, ka tu nedrīksti svētkos turēt tiesas prāvas, it īpaši, ja runa ir par nāvessodu. Tas bija aizliegts. Bet šis viss notiek lielāko svētku, Pashā svētku, priekšvakarā. Kas par pārkāpumiem! Šis jau ir, ja jūs skaitījāt līdzi, sestais pārkāpums. 

Bet tā nu Jēzus stāv šī Hanna priekšā un mēs varam Jņ 18:19 izlasīt, kas tur notiek: „Tikmēr augstais priesteris izjautāja Jēzu par Viņa mācekļiem un par Viņa mācību.” Tātad, Jēzus tiek atvests šī Hanna priekšā un tagad augstais priesteris izjautā Jēzu par Viņa mācekļiem un par Viņa mācību. Redziet šo vārdu „izjautāja”? Tā vietā, lai Jēzum pasludinātu, par ko Viņš ir apcietināts, lai Viņam nosauktu, kas ir tā apsūdzība pret Viņu, Viņam tikai tiek uzdoti jautājumi. Hanna uzdod jautājumus, cenšoties kaut ko atrast, kaut ko, kas varētu pamatot šo arestu. Te viss notiek pretējā virzienā, jo nekādas apsūdzības nav, viņš nekādu apsūdzību nevar nosaukt, tāpēc Jēzus 20.pantā viņam atbild: „Es pasaulē esmu runājis atklāti, es vienmēr esmu mācījis sinagogā un templī, kur sanāk jūdi kopā un neko neesmu runājis slepenībā. Kādēļ tu jautā man?” Kādēļ tu jautā man? Tev vajadzētu man teikt, tev vajadzētu man pasludināt manu apsūdzību. Kādēļ tu jautā man? 

Iedomajeties, jums atnāk ierakstīta vēstule un jūs tiekat aicināti uz kādu tiesas sēdi, jūs īsti nezināt, par ko ir runa, jūs tiekat atvesti. Un tad šajā tiesā jums uzdod jautājumu: „Par ko varētu jūs notiesāt?” Neviens tev nepasaka, par ko tu esi apsūdzēts, bet tev lūdz pastāstīt, ar ko tu nodarbojies, kādi ir tavu draugi, varbūt, ka izdosies kaut ko atrast. Tas ir neiedomājami mūsu tiesiskajā valstī. „Kādēļ tu jautā man?” Tad Jēzus turpina: „Jautā tiem, kas ir dzirdējuši, ko es viņiem esmu runājis. Redzi, tie zina, ko es esmu teicis.” Jēzus saka: „Jautā tiem, kuri mani liecinieki.” Tad mēs esam pie nākamā pārkāpuma – jūdu likums pieprasīja, ka apsūdzētajam ir tiesības aizstāvībai. Apsūdzētajam ir jābūt pieejamai aizstāvībai. Tas ir tā kā mums šodien, ka mēs varam paņemt advokātu, kurš mūsu interesēs runā un aizstāv mūs. Mēs varam pieaicināt lieciniekus, kuri liecinās, lai aizstāvētu mūs. Dieva prāts bija, ka jūdu tiesā ir jābūt iespējai aizstāvēt, ka tas viss notiek taisnīgi, bet Jēzus liecinieki nebija klāt. Viņš bija atvests viens pats, Jēzus bez advokāta, Jēzus bez lieciniekiem, Jēzus bez jebkādas aizstāvības. 

Tad mēs nonākam pie devītā pārkāpuma – parādās vardarbība. 22.pantā: „Kad Viņš to runāja, viens no sargiem, kas turpat stāvēja, iesita Jēzum pa seju, sacīdams: „Vai tā Tu atbildi augstajam priesterim?” Kareivis iesit Jēzum pa seju. Tu atnāc uz tiesu un pasaki kaut ko ne tā un tev atnāk un kāds tiesneša palīgs iesit pa seju. Tad tu reāli saproti, ka šeit šī tiesa ir prettiesiska. Šis ir nelegāli, šis ir ārpus jebkādiem tiesiskuma rāmjiem. Kā tu reaģētu, ja tev iesistu pa seju tiesā? Kā tu reaģēji, kad tev pēdējo reizi kāds izdarīja netaisnību pret tevi? Kaut ko, kur tu skaidri zini – to es neesmu pelnījis. Kā Jēzus reaģēja šeit? Ziniet, Apustulis Pāvils dažus gadus vēlāk stāvēja tieši turpat, kur Jēzus šodien, šī paša sinedrija priekšā un arī viņam iesita pa seju, un, ziniet, kā viņš reaģēja? Viņš atbildēja augstajam priesterim: „Dievs tevi sitīs, tu balsinātā siena!” – Pāvils. Bet Jēzus – nekādas dusmas, dziļš miers un tad lēni atbild: „Ja es esmu runājis aplami, tad pierādi, ka aplami, bet ja pareizi, tad kādēļ tu mani sit?” Kas par atbildi! Dievišķa atbilde! Dievišķa, miera pipildīta atbilde. „Ja es esmu runājis aplami, tad pierādi, ka aplami, mēs taču esam tiesā! Bet, ja es esmu runājis pareizi, tad kādēļ tu mani sit?” Atbilde, uz kuru Hannam vairs nav atbildes, viņam vairs nav ko atbildēt, tāpēc viņš aizsūta Jēzu prom pie sava znota, pie oficiālā augstā priestera Kajafas.

Un nu mēs varam aiziet atpakaļ uz mūsu Mt 26.nodaļu. Man liekas apbrīnojami, kā Dievs pat šeit ir ielicis divus lieciniekus pret Jēzu, šos abus augstos priesterus, jo Dieva tiesiskuma standarts ir, ka jābūt diviem vai trim lieciniekiem visam. Pat šeit Viņš ieliek divus augstos priesterus, kuri katrs apliecina no savas puses savu nostāju pret Jēzu, ne tikai Hanna, bet arī Kajafa. Tā nu mēs esam atpakaļ un desmitais pārkāpums – atkal nepareiza lokācija, atkal neatļautā vietā viss notiek, jo šoreiz Viņš tiek aizvests uz Kajafa māju, nevis uz šo tiesas sēdes zāli, uz šo tiesas zāli templī, bet slēgtā telpā. Turpat blakus, mēs lasām nākamajā pantā, sēž Pēteris pagalmā un mēģina būt blakus, lai novērotu, kā šis viss beigsies, bet tikmēr aiz slēgtām durvīm, Mt 26:59 „Virspriesteri un viss sinedrijs meklēja viltus liecību pret Jēzu, lai viņu nonāvētu.” Vai Jūs dzirdat, kas te atkal notiek? Vai jūs dzirdat šo darbības vārdu – meklēja? Tas pārkāpums ir, ka viņi šeit tēlo prokuratūru. Kā tas var būt, ka viņi meklē kaut ko? Sinedrijs bija tiesa, nevis prokuratūra. Sinedrijam bija jākalpo kā tiesai, uz kuru atnāk cilvēks ar gatavu apsūdzību, nevis meklē apsūdzības, kā to šeit dara šie virspriesteri. 

Es paskatījos definīciju prokuratūrai: „Prokuratūra ir iestāde, kas uzrauga likuma izpildi un ierosina sodīt likuma pārkāpējus, kā arī valsts vārdā uztur apsūdzību pret tiem tiesā.” Tā ir prokuratūra, bet šeit Kajafa un sinedrijas rupji pārkāpj savas pilnvaras, meklē apsūdzību, nevis uzklausa citu izvirzītu apsūdzību par Jēzu. Tas ir neiedomājami! Tad mēs te dzirdam – meklē viltus liecības. Mt 26:60 ir teikts: „Bet viņi neatrada, lai gan daudzi nāca un nepatiesi liecināja.” Daudzi nāca un nepatiesi liecināja. Nepatiesi varētu nozīmēt, ka viņiem nesaskanēja viņu liecības, jo Dievs bija noteicis un arī tiesai bija noteikts, ka ir jābūt vismaz diviem vai trim, kuru liecības saskan un liecībai bija jābūt ļoti precīzai. Jūdu likums paredzēja – ja tu nāc, tev ir jānosauc gads, mēnesis, diena un stunda, kad notika šī lieta. Ja tu to nevari izdarīt, tad tava liecība nav valīda, tu nevari nākt tiesā ar šādu liecību. 

Ta nu viņi te nāk un nāk un patiesībā viltus lieciniekiem sods bija ļoti bargs. Ja tev atklāj, ka tu esi viltus liecinieks, tad tu tiki sodīts ar to pašu soda mēru, ar kuru tu gribēji panākt ar savu liecību pret apsūdzēto cilvēku. Tātad, ja tu liecināji pret kādu, kuram draudēja nāvessods, tad tava viltus liecība nozīmē, ka tu pats saņem nāvessodu. Un par spīti tam, tas neatbiedēja viņus, viņi nāca un deva šīs viltus liecības, iespējams, uzpirkti no augstiem priesteriem, jo viņiem neinteresēja fakti, šiem augstiem priesteriem, šiem Rakstu mācītājiem, šim sinderijam, šai tiesai – viņai neinteresēja patiesība. Līdzīgi kā mūsu youtube rabīnam, kuram neinteresēja, ko Jēzus patiesībā ir teicis, ir savas intereses, savs priekšstats un pie tā jāpaliek. Bet neiedomājami, ka paši tiesneši pieaicina viltus lieciniekus. Es saprotu, ka pretējā puse, kura tiesājās, piesaistītu viltus lieciniekus, bet tiesa? Tiesa? Nopietni? Lūk, šis liekulības raugs, kā viņš ir saraudzējis šos Jēzus pretiniekus. 

Likums prasīja, ka vismaz šīm divām liecībām jāsakrīt. Tad mēs Mt 26:61 lasām: „Visbeidzot,” pēc ilgām pūlēm, „atnāca divi un teica: „Viņš sacīja: es varu nojaukt Dieva templi un trijās dienās no jauna to uzcelt.” Viņš sacīja? Kad? Kur? Tad, kad mēs palasām otru liecību, kas ir pierakstīta Marka evaņģēlijā, mēs redzam, ka pat tās liecības nesakrīt. Bet īstenībā štrunts par to, jo Jēzus patiesībā šo vispār nekad nav teicis. Jņ 2 Jēzus ir teicis: „Sagraujiet šo templi un trijās dienās es to atkal uzcelšu.” Viņš nekad neteica: „Es nojaukšu šo Dieva templi.” Viņš teica: „Sagraujiet jūs un es uzcelšu to no jauna.” Tā ir pavisam cita doma un bez tam Viņš runāja par savu miesu kā templi, par savu miesu, kuru jūs sagrausiet un es viņu trešajā dienā augšām celšu no mirušajiem. 

Man par šo bija ilgi jādomā – varenais šeit ir tas, ka Jēzus varēja neteikt šo citātu, zinot, ka Viņam viņi to piesies pēc kāda laika. Viņš varēja neteikt, Viņš varēja pateikt skaidri, Viņš varēja pateikt nevis templi, bet „manu miesu”. Bet kāpēc Viņš to pieļāva? Acīmredzot, Viņš gribēja, ka šajā dienā šie viltus liecinieki nāk un šo nosauc kā apsūdzību, kā viltus liecību pret Viņu. Te mēs redzam, ka šis varenais Dievs, Radītājs pats tur visu kontroli šavās rokās, neviens nevar dot nevienu liecību, bet Kristus ir parūpējies: „Re kur ir, šis citāts, kuru jūs ņemsiet un sagrozīsiet. Es viņu esmu teicis kā metaforu, bet jūs viņu pārvērtīsiet par kaut ko, ko jūs liksiet man pretī.” Cik varens ir šis mierīgais Jērs, kurš stāv šiem plēsējiem pretī šajā tiesā. Viltus liecinieki. Es atvainojos, bet man liekas, tas ir vispār kronis visam, uz šādu teikumu balstīt visu spriedumu, nāvessoda spriedumu. Es jums teicu, ka jūdu likums paredzēja, ka tev ir jānosauc precīzi gads, mēnesis, diena, stunda, nevis „Viņš sacīja” vai kā Marka evaņģēlijā teikts: „Mēs esam dzirdējuši Viņu sakām.” Ļoti pamatotas apsūdzības. Viltus liecības, kuras nemaz nerīkstētu tikt uzklausītas šādā tiesā, bet tas ir viens liels farss. 

Tad Mt 26:62 „Tad piecēlās augstais priesteris un Viņam sacīja: „Vai tu neatbildēsi neko uz to, ko tie liecina pret tevi?” Tu dzirdi visas šīs apsūdzības, Tu neko neteiksi? Ko Tu te stāvi, neko nerunā? Un tad tur teikts ir: „Bet Jēzus klusēja.” Šajā visā farsā, šajā visā, kur tu zini, ka tevi apmētā ar viltus meliem, ar apsūdzībām, kuras nekad nav bijušas patiesas, un kuras vispār nedrīkstētu nest šadā tiesā priekšā. „Jēzus klusēja.” Es nezinu, kā tas vispār ir iespējams! Cilvēkam tas nav iespējams. Bet mēs lasījām ievadā, mācītājs Ģirts lasīja no Jesaja 53:7, kur ir teikts: „Kas satriekts un sists, Viņš pat nevēra muti, kā jērs uz kaušanu novests.” Man liekas, šajā brīdī visa pasaule, visa radība kliedz pretī šai tiesiskuma izvarošanai, bet pats apsūdzētais Kristus stāv klusēdams. Miers. Miers, jo Viņš zina, kādēļ Viņš šo dara. Es domāju, kaut mēs tā spētu, draudze, kaut mēs tā spētu arī šajā laikā, šajā vētras laikā. Bet, ziniet, mēs to patiesībā spējam, jo Viņš ir teicis: „Es jums dodu savu mieru.” Ja mēs uzticamies Viņam, tad mēs šajā vētru un netaisnības laikā spējam saglabāt mieru. Konfliktos ar vīru un sievu un līdzcilvēkiem, mēs spējam saglabāt mieru, ja mēs uzticamies Viņam: „Šo mieru, kas nav no šīs pasaules.” 

Tad Mt 26:63 „Tad augstais priesteris Viņam sacīja: „Es zvērinu tevi pie dzīvā Dieva, saki mums,” citiem vārdiem sakot: „Labi, visu noliekam malā, vienkārši saki mums un es zvērinu tevi pie piedzīvā Dieva,” un patiesībā viņš zvērina pie paša Jēzus, kurš viņam stāv pretī: „Es zvērinu Tevi pie dzīvā Dieva, saki mums: vai tu esi Kristus, Dieva Dēls?” Ziniet, Kajafs šajā brīdī uzdod, iespējams, vissvarīgāko jautājumu cilvēka dzīvē, kādu arī tu vari uzdot šajā dzīvē un tas ir, ka tu nostājies Kristum pretī un jautā Viņam: „Kas Tu esi, Jēzu? Visa vēsture, visa pasaule liecina par to, ka Tava Vēsts ir tik spēcīga bijusi, kā neviena cita Vēsts. Neviens cits reliģiskais līderis nav izdarījis to, ko Tu esi panācis un mums ir 2000 gadu liecība, kuru mēs redzam. Kas Tu esi, Jēzu? Ko Tu pats saki par sevi? Es esmu daudz ko dzirdējis no cilvēkiem, bet ko Tu pats saki par sevi? Nevis ko citi saka, nevis ko mācītāji saka, nevis ko evaņģēlisti saka, nevis ko youtuberi vai blogeri saka, nevis ko ateisti saka vai vēsturnieki vai teologi vai zinātnieki, bet ko Tu saki par sevi?” Kā tam youtuba rabīnam iedod Jēzus vārdus rokās, palūgt Jēzum pašam pastāstīt par sevi. Kaut mēs katrs šajā dzīvē šo jautājumu pa īstam uzdotu Jēzum un tad arī būtu gatavi klausīties tā, ka mēs gaidam atbildi.

Kas Tu esi? „Vai Tu esi Kristus Dieva Dēls?” Jēzus tam atbildēja: „Tu pats to saki. Bet es jums saku: kopš šā brīža jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuvarenā labās rokas un nākam uz debess padebešiem.” Wow, kas par atbildi! Kas par atbildi! Visu, ko Jēzus šeit pateica, bija patiesība, bet Viņš varēja neteikt tik daudz, bet Viņš to pasaka, lai ir skaidrs. Tas viss bija patiesība, ko Viņš pateica, tā bija patiesa liecība, bet Mt 26:65 „Tad augstais priesteris pārplēsa savas drēbes,” un tas bija simbols, ka nu šeit ir notikusi vislielākā zaimošana: „un teica: „Viņš zaimo! Kam mums vēl liecinieku?” Kam mums vēl tiesa, kam mums vispār vēl kaut kas, mēs dzirdējām: „Redzi, tagad jūs šo zaimošanu esat dzirdējuši.” Redziet, mīļie, klausītāji, šī ir tā situācija, kurā ir pieļaujami vairs tikai divi varianti, jo vai nu tas, ko Jēzus šeit saka, ir patiesība un Viņš tiešām ir tas, ko Viņš šeit saka par sevi, vai arī Viņš ir kaut kāds psihopāts, kurš sevi sauc par Dievu un grib tikt nogalināts, pretēji jebkādām saprāta robežām, un Viņš vienkārši ir zaimotājs. Citu variantu nav. Tu nevari Jēzu nosaukt par kaut kādu labu reliģisku līderi vai iedvesmotāju, vai kādreiz Izraēlā dzīvojušu vēsturisku personu. 

Šis ir arī konfrontācija tev. Vai nu Viņš šeit saka patiesību, vai arī Viņš ir psihopāts, kurš sevi sauc par Dievu un zaimo Dievu šadā veidā. Kuru variantu tu izvēlies? Bet vai tu esi pārbaudījis šo atbildi? Vai tu esi uzklausījis liecības? Kuras liecības tu esi uzklausījis? Ziniet, sinedrijs toden pieņēma savu lēmumu, Mt 26:66, Kajafa jautā: „Kā jūs domājat?” Tie atbildēja: „Viņš sodāms ar nāvi.” Viņš sodāms ar nāvi un šajā brīdī atskan trīspadsmitais un šobrīd pēdējais pārkāpums – viņi piespriež Kristum nāvessodu tikai dažās stundas pēc tam, kad Viņš tika apcietināts, kaut gan jūdu likums pieprasīja, ka nāvessoda spriedumu drīkst nolasīt tikai trešajā dienā. Kāpēc trešajā dienā? Tāpēc, lai būtu šī otrā diena pa vidu, šīs 24 stundas, lai vēlreiz izsvērtu visus argumentus, lai vēlreiz uzklausītu varbūt kādus lieciniekus, kuri vēl varētu nākt un pieteikties. Varbūt kāds ir, kuram ir vēl kaut kas svarīgs sakāms. Vēl jūdu likums teica – tev ir jāgavē šajā dienā. Bet viņiem viss ir pie kājas, es atvainojos. Viss notiek dažās stundās un spriedums ir gatavs, aiz slēgtām durvīm. Naktī apcietināja, pēcpusdienā Jēzus jau ir pie krusta. 

Jūdu likums bija tik ļoti vērsts, lai apžēlotu cilvēku, šīs lietas bija iebūvētas, un, ziniet, vēl bija iebūvētas lietas, kā, piemēram, tad, kad cilvēks tika jau vests uz savu nāvessoda izpildi, vienam bija jāstāv tiesas zāles durvīs ar audeklu rokās, kādu baltu vai kādu citu, un jābūt gatavībā, ja nu atskrien kāds liecinieks, ka viņam ir jāmāj un tajā procesijā, kura devās izpildīt nāvessodu, bija jābūt vienam uz zirga, kurš visu laiku atskatījās uz šo tiesas zāli, atskatījās, vai gadījumā nav pieteicies vēl kāds. Un šajā procesijas priekšā gāja cilvēki, kuri skaļi sauca, vai kādam ir vēl kāda liecība pret šo cilvēku. Viss bija vērsts uz to, lai apžēlotu cilvēku, lai izrādītu žēlastību. Bet šeit – ne nieka no tā! Kristus, kurš ir apžēlojis pār pasauli, nesaņem ne graša žēlastības pats. Lūk, Jēzus prettiesiskā tiesa. Šajos dažos pantos mēs redzam trīdpadsmit pārkāpumus. Patiesība ir tā, ka viss, ko vien viņi varēja pārkāpt, viņi pārkāpa. 

Ko tas atklāj par mūsu Kungu? Ko tas atklāj par mūsu Kungu uz šī tumšā, uz šī netīrā, uz šī asinīm apšļakstītā fona Jēzus spīd kā gaisma. Cik liels kontrasts. Man liekas, šis notikums, iespējams, visā Bībelē ir visspilgtākais apliecinājums tam, ko Jesaja tajā 53:9, kuru mācītājs ievadā lasīja, pravietoja par Jēzu, kur ir teikts: „Kapu Viņam ierādīja ar bezdievjiem, kaut gan nekādu netaisnību Viņš nebija darījis un viltības nebija Viņa mutē.” Jēzus bija bez grēka un šī tiesas prāva visbrutālākajā veidā to parāda. Jo sātans un visa elle ar visu savu viltu, ar visu savu dēmonisko spēku, ar visu cilvēkspēku, cilvēku resursiem centās piešūt Jēzum vainu, bet viņi bija bezspēcīgi, tādēļ viņiem nekas cits neatlika, kā izdarīt visu nepareizi, kā pārkāpt visus likumus, lai notiesātu to, kurš nevienu likumu nebija pārkāpis. 

Ziniet, tajā youtube intervijā tika uzrunāti vairāki cilvēki, nevis tikai šis rabīns. Un kāda jauna sieviete šīs intervijas beigās teica: „Es esmu uzzinājusi lietas par Jeshua, kuras atšķīrās no tā, kas man bija mācīts par Viņu. Tas man kaut kādā ziņā ir atvēris acis – netiesāt cilvēkus pēc tā, ko citi par Viņu saka, bet pārbaudīt pašai.” Ziniet, mani mīļie draugi un mana mīļā draudze, mēs katrs esam tiesnesis šajā dzīvē, mēs katrs esam tiesnesis pār savu dzīvi un mūsu priekšā tiek vestas divas puses, divi liecinieki. Vienā pusē ir Dievs, kurš ir radījis šo pasauli un Dievs ir sūtījis savu Dēlu, lai Viņš būtu tas, kurš liecina par Viņu. Un otrā pusē mums ir sātans, kurš ir saņēmis atļauju no Dieva uz laiku valdīt pār šo pasauli. Lai mēs būtu taisnīgi tiesneši, nevis kā šis farss, kas notika tur sinedrijā, mums ir jādod vārds abiem. 

Pasaule mums dod vārdu katru dienu, jeb pareizāk sakot, pasaulei mēs dodam vārdu katru dienu ar to, ko mēs sēžot internetā skatāmies, caur filmām, caur grāmatām, caur dažādām mācībām, ideoloģijām – pasaulei mēs dodam vārdu bez apstājas, bet vai mēs dodam vārdu arī Dievam? Dieva Vārds Jāņa evaņģēlijā ir tiekts: „Vārds tapa miesa.” Jēzus Kristus ir šis Dieva Vārds un Jēzus ir tas Vārds, kurš nāk, lai liecinātu par Dievu. Vai mēs dodam vārdu Jēzum? Ja nē, tad mēs ejam tieši to pašu ceļu ka šie vīri un tad ar to mēs apliecinām, ka arī mūsos nemanāmi ielavās kāds vīruss, kas samaitās visu miesu, kāds raugs, kas saraudzēs visu garu. Un varbūt šis korona vīrusa laiks ir kā iespēja mums, nevis tikai lāsts, bet varbūt tā ir iespēja, kad visa pasaule apstājas, kad mēs arī apstājamies, varbūt šis ir laiks, kurā mēs varam dot vārdu Dievam un beidzot dzirdēt, ko Viņš teiks mums, un kas ir Viņa liecība. Izmantosim šo iespēju.

Lūgsim Dievu.

Mīļais, Kungs, paldies par to, ka mums ir Tavs Vārds pieejams, ka mums ir pieejams tas, ko Tu, Jēzu, esi teicis un ja Tu tiešām esi radījis šo pasauli, Tu esi tik varens, tad es ticu, es esmu drošs, ka Tu esi spējis arī savu Vārdu atnest līdz mums, atnest patiesu Tavu liecību. Un ka tas, ko mēs lasām par Jēzu, tiešām Viņa Vārdu, un tas ir vareni! Kungs, lūdzu, dod, ka šīs nākamās nedēļas, kurās mēs esam spiesti būt mierā, būt mājās, ka varbūt tās būtu pat labākās nedēļas mūsu dzīvē, kur mēs varam dzirdēt, ko saka mūsu Radītājs. Lūdzu svētī mūs katru šajā ziņā, Kungs, lai ne tikai mūsu miesa var tikt pasargāta un tikt dziedināta, bet vēl jo vairāk mūsu mūžīgais gars. To mēs lūdzam Jēzus Kristus vārdā, āmen.

Iet uz svētrunu arhīvu