#6 Pēteris aizliedz Jēzu
Svētrunu arhīvs
Bet Pēteris sēdēja pagalmā. Tad pienāca kāda kalpone un teica: “Arī tu biji ar to galilejieti Jēzu.” Bet viņš visu priekšā liedzās: “Es nesaprotu, ko tu runā.” Kad viņš bija izgājis vārtos, viņu ieraudzīja kāda cita kalpone un sacīja tiem, kas tur bija: “Šis bija kopā ar Jēzu, Nācarieti.” Viņš atkal liedzās, zvērēdams: “Es to cilvēku nepazīstu!” Pēc brīža tie, kas tur stāvēja, pienāca klāt un Pēterim sacīja: “Patiešām arī tu esi viens no viņiem, jo tava valoda nodod tevi.” Tad viņš sāka lādēties un zvērēt: “Es to cilvēku nepazīstu!” Un tūlīt gailis iedziedājās. Pēteris atcerējās vārdus, ko Jēzus bija sacījis: “Pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes noliegsi.” Izgājis ārā, viņš rūgti raudāja. — Mateja evaņģēlijs 26:69-75
Svētrunas noraksts
Labrīt, Vīlandes draudze! Labrīt visi, kas skatās mūs tiešraidē! Labrīt, visi izolētie! Labrīt, visi, kas ir mājās! Paldies, Dievam, ka arī šādā veidā mēs varam nākt kopā un skatīties un klausīties uz to, ko Dievs šodien mums grib teikt. Es vēlos lasīt no Mt 26:69-75. Ja tev mājās kaut kur pie dīvāna, uz plaukta ir Bībele, es aicinu, ka tu paķer savu Bībeli un lasi un seko līdz ar mani.
Mt 26:69-75 „Bet Pēteris sēdēja pagalmā. Tad pienāca kāda kalpone un teica: „Arī tu biji ar to galilejieti Jēzu.” Bet viņš visu priekšā liedzās: „Es nesaprotu, ko tu runā.” Kad viņš bija izgājis vārtos, viņu ieraudzīja kāda cita kalpone un sacīja tiem, kas tur bija: „Šis bija kopā ar Jēzu, Nācarieti.” Viņš atkal liedzās, zvērēdams: „Es to cilvēku nepazīstu!” Pēc brīža tie, kas tur stāvēja, pienāca klāt un Pēterim sacīja: „Patiešām arī tu esi viens no viņiem, jo tava valoda nodod tevi.” Tad viņš sāka lādēties un zvērēt: „Es to cilvēku nepazīstu!” Un tūlīt gailis iedziedājās. Pēteris atcerējās vārdus, ko Jēzus bija sacījis: „Pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes noliegsi.” Izgājis ārā, viņš rūgti raudāja.”
Lūgsim Dievu.
Labais Debesu Tēvs, mūsu mīļais Jēzu, mēs pateicamies, ka arī šorīt mēs varam nākt kopā kā draudze un klausīties tajā, ko Tu gribi teikt. Paldies, ka šajā izolācijā joprojām Tu vēlies mums pieskarties. Paldies, ka šajā vīrusa krīzes laikā Tu esi klāt un vēlies pateikt kaut ko tik svarīgu. Palīdzi mums to sadzirdēt, ieraudzīt, noticēt un paklausīt. Svētī šo laiku mums kopā. Tavā vārdā, āmen.
Es atceros dažus krīzes momentus, ko es esmu piedzīvojis savā dzīvē. Es atceros to brīdi, kad es biju mazs, to dzīvokli, kur mēs dzīvojām kā ģimene, kad mamma ienāca pa durvīm asarās. Pilnīgi satriekta un nespēdama pateikt ziņas, ko viņa vēlāk pateica, kas notika, ka mūsu mīļā māsīca ir iekļuvusi avārijā un uz vietas mirusi. Es nezināju, ko teikt un kā lai palīdz. Es atceros, ka arī tajā mazajā pilsētā, kur es dzīvoju, vienam no draugiem pazuda māsa un viņu vairs nekad nebija iespēja atrast. Visi meklēja, policija meklēja, tā bija traģēdija šai ģimenei un traģēdija visai mazai pilsētai. Meitas vairs nav. Es atceros reizi, kad daudzi cilvēki pazaudēja darbu, kad Agro firmas slēdzās ciet un viens no tiem cilvēkiem bija mana mamma. Tad es domāju, kas notiks tālāk, kā mēs dzīvosim, kā mēs iztiksim?
Un tad es atceros laiku, kad es studēju koledžā un kādā pēcpusdienā es ierodos mājās un es skatos visi ir pie TV ekrāniem ar izbaiļu pilniem skatieniem. Tas bija 11.septembris, kad lidmašīnas ietriecās biznesa tirdzniecības centros, Amerikā, 2001.gads. Tas likās kā filmā, kā kaut kas nereāls un vai tas vispār varētu skart arī mūs, es tajā brīdī domāju. Un es atceros laiku, kad es jau biju tik liels, ka es pats sāku strādāt un bija tāds brīdis, kad visa pasaule piedzīvoja ekonomisko krīzi. Lielais neziņas laiks, stresa un bezcerības laiks, kā tāds liels vilnis, kurš bez žēlastības pludināja prom visu, kas vien gadijās ceļā. Skolas, darba vietas, ģimenes – viss. Es atceros brīdi, kad dakteris manu sieviņu sūta uz analīzēm par aizdomām uz audzēju. Tā bija melnā piektdiena mūsu laulībā. Es domāju, ka dzīve ir apstājusies. Mēs kopā raudājām, bet paldies Dievam analīžu rezultāti nebija tas, ko mēs iedomājāmies. Krīze.
Ikviens no mums, mēs tādu esam piedzīvojuši, vai ne? Arī šobrīd mēs atrodamies tādā jaunā vīrusa krīzē. Bet krīzes ir tie brīži, kas mūs aizved atpakaļ pie tā, kas patiesībā ir vērtīgs. Krīze bieži vien ir tā, kas aizdzen miglu projām un palīdz ieraudzīt lietas daudz skaidrāk un reālāk. Šis corona vīrusa laiks mums liek novērtēt lietas no jauna. Venēcijā ūdens ir tik tīrs, ka var redzēt, kā peld zivis. Satelīta uzņēmumi parāda kādu skaistu ainu, ka Ķīnā gaisa piesārņojums ir tik zems, kā nekad šo pēdējo gadu laikā. Pilsētā, kur sākās šī vīrusa izplatīšanās, cilvēki saka, ka pēc daudziem trokšņu pilniem gadiem, viņi atkal var dzirdēt, kā putni dzied. Protams, šis krīzes laiks ievieš arī negatīvas sekas. Tajā pašā Ķīnā ir tik liels šķirto laulību skaits, ka juristi nespēj visus gadījumus apkalpot. Pornogrāfijas industrija uzplaukst. Mēs redzam, ka krīze ir tests visām nozarēm un jomām – veselības sistēmai, ekonomikai, attiecībām, cilvēcei un ticībai.
Šodien kopā ar jums gribu domāt par ticības krīzi kāda cilvēka dzīvē. Par šo personu ir aprakstīts visos četros Evaņģēlijos. Visi četri Evaņģēliju autori par šo personu runā un tieši par šo gadījumu, ko mēs no rīta lasījām. Šī ir īpaša persona, ļoti spilgta personība, sarunu valodā varētu teikt: „Uz mutes nav kritis un atbildi parādā nepaliks.” Pēc rakstītā var secināt, ka šī persona ir strauja rakstura cilvēks, ātrs uz darbību, vārdā Pēteris. Viens no Jēzus mācekļiem. Šodien domāsim par Pēteri. Ļaujiet man iedot mazliet ieskatu par Pēteri, ko tad mēs varam ieraudzīt, ko Evaņģēliji saka par Pēteri? Mt 4 ir rakstīts, ka Pēteris tiek aicināts atstāt visu un sekot Jēzum. Mt 8 mēs lasām: „Jēzus dziedina Pētera sievas māti.” Mt 10 Pēteris ir pirmais māceklis, kas minēts divpadsmit mācekļu sarakstā. Mk 5 Pēteris kopā ar Jēkabu un Jāni piedzīvo Jaira meitiņas atdzīvināšanu. Tur ir kāda meitiņa, kas ir mirusi un Jēzus viņu atdzīvina. Mt 14 Pēteris staigā pa ūdens virsu tāpēc, ka Jēzus viņam saka: „Nāc!”
Jņ 6, kad daudzi no Jēzus novēršas, Pēteris apliecina, ka viņi paliks ar Jēzu. Mt 16 Pēteris atzīst Jēzu par Mesiju. Un tad ir notikums, kur Pēteris ir kopā ar Jēzu kalnā, kur Jēzus tiek apskaidrots. Un tad mēs lasām, ka Jēzus iesaista Pēteri diskusijā par tempļa nodokļiem. Viens moments ir, kad mācekļi atnāk pie Jēzus un saka: „Jēzu, mēs Tevis dēļ esam visu atstājuši.” Un, ziniet, kas ir runas vīrs? Tas ir Pēteris. Pēteris, šis īpašais vīrs, šis īpašais māceklis. Diezgan iespaidīgi, vai ne? Iespaidīga personība. Tik tuvu Jēzum, tik daudz piedzīvots kopā, gan vētrās, gan labos brīžos. Ja tu biji kopā ar mums pagājušajā svētdienā, tad tu aptuveni vari nojaust, kur Mateja evaņģēlijā mēs atrodamies. Mēs joprojām atrodamies brīdī, kad ir nakts, Jēzus tiek apcietināts un aizvests pie augstā priestera. Šī ir nelegāla, netaisnīga tiesa.
Tāpēc es šodienas svētrunais gribu iedot trīs punktus, lai vieglāk mums atcerēties. Trīs ‘R’. Man ļoti patīk ‘R’ burts. Pētera rīcība, Pētera reakcija un Pētera rezultāts. Rīcība, reakcija un rezultāts. Tātad, rīcība. Pagājušajā svētdienā mēs ar Marku piedzīvojām šo netaisnīgo tiesas prāvu, kad mēs skatījāmies, kā Jēzus tiek apcietināts un aizvests augstā priestera priekšā, un kā Viņš tiek apsūdzēts, viņi cenšas atrast daudz nepatiesu liecību. Un tad tu redzi, ka Jēzus šeit ir viens pats šīs netaisnīgās tiesas priekšā un tu varētu jautāt: „Kāpēc Jēzus ir viens? Kur ir Viņa liecinieki? Paga, bet kur ir Jēzus mācekļi? Kur viņi ir?”
Mt 26:56, kur mēs šobrīd atrodamies, b daļā ir rakstīts: „Tad visi mācekļi Viņu atstāja un aizbēga.” Paklausieties, kā Marka evaņģēlija autors apraksta, Mk 14 „Tad visi Viņu atstāja un aizbēga, bet kāds jauneklis kailumu ar lina drānu vien apjozis, sekoja Viņam un tie mēģināja to sagūstīt, bet tas drānu pametis, izbēga no tiem kails.” Vienkārši visi bēg projām. Šis jauneklis pilnīgi atstāj savas drēbes, kails, lai tikai izdzīvotu. Visi atstāj Jēzu šajā naktī. Vienalga par apģērbiem – glābjas, kas var. Vai tas ir pārsteigums? Visi mēs gribam dzīvot un Dievs mūsos ir ielicis šo dziņu dzīvot.
Pirms mēs ejam tālāk, es nevaru neminēt šos pantus, kaut ko, kas notika pavisam neilgi pirms Jēzus apcietināšanas, tajā pašā 26.nodaļā. Jēzum ir saruna ar mācekļiem un Viņš saka: „Jūs visi šonakt manis dēļ apgrēkosieties.” Un, ziniet, ko atbild Pēteris? „ Pat, ja man būtu jāmirst līdz ar Tevi, es Tevi nekad nenoliegšu.” Tāpat runāja arī visi pārējie mācekļi.” Un, lūk, šī aina – mācekļi saka Jēzum: „ Mēs Tevi nekad nenodosim, mēs iesim līdz ar Tevi un mirsim.” Kad mēs izlasām šodienas notikumu, var likties – nav cerības. Bet pagājušajā reizē, kad lasījām šo Jēzus netaisno tiesas prāvu, iespējams, mēs ieraudzījām kādu gaismas stariņu. Mt 26:58 ir rakstīts: „Bet Pēteris Viņam sekoja.” Yes! Ir gaismas stariņš! Pēteris Viņam sekoja un turpinājums no tālienes. Īsa mācība – ja tu vēlies sekot Jēzum, tad to nevar darīt no attāluma. Un tomēr Pēteris sekoja. Tātad, rīcība, pirmais ’R’, mēs redzam, kad visi Jēzu atstāja, mācekļi pamet Jēzu, viņi bēg projām.
Paskatīsimies uz reakciju. Tas ir šodienas centrālais notikums, šodienas panti, par ko mēs domājam. Tā ir krīze Pētera dzīvē. Pēteris iekļūst šajā pagalmā. Viņam pienāca kāda kalpone un jautā: „Arī tu biji ar Jēzu, to galilejieti.” Un ko dara Pēteris? Viņš liedzās un saka: „Es nesaprotu, par ko tu runā.” Pēc tam Pēteris iziet vārtos un kāda cita kalpone ierauga Pēteri un arī jautā šo jautājumu: „Šis bija kopā ar Jēzu, Nācarieti.” Pēteris sāk liegties, zvērēdams. Es nezinu, ko viņš teica, kad zvērēja, viņš varēja teikt: „Es zvēru pie savas mātes kapa, es to cilvēku nepazīstu.” Un tad mēs lasām, ka Pēteris bija pagalmā un sildījās kopā ar citiem, kas tur bija tajā pagalmā, tie varēja būt kareivji, kādi kuri vienkārši izpildīja pavēles un viņi sildījās pie ugunskura, arī viņi jautāja: „Patiešām arī tu esi viens no viņiem, jo tava valoda nodod tevi.” Nevis tāpēc, ka viņam bija skaista, izkopta valoda, ka varēja teikt: „Šis ir svētais Jēzus sekotājs.” Nē, tāpēc, ka viņam bija galilejiešu akcents, šodien varētu teikt: „Arī tu biji ar Jēzu kopā, jo tev ir latgaliešu akcents,” ja pieņemam, ka Jēzus sāka savu kalpošanu Latgalē. „Tava valoda tevi nodod, tev ir akcents.”
Un Pēteris sāka lādēties un zvērēt, viņš sāka lamāties un teica: „Es to cilvēku nepazīstu!” Uz kaut ko tādu Pēteris nebija gatavs, tas bija pārsteigums. Tas nebija plānots. Pēteris līdzīgi kā Jēzus ir tiesas priekšā, bet šī ir citādāka veida tiesa. Šeit ir divas kalpones un sargi, kuri vienkārši jautā jautājumu, nu varbūt ne vienkārši, bet kuri apgalvo: „Arī tu biji kopā ar Viņu!” Zinot visu to, ko mēs apskatījām, ko Pēteris ir piedzīvojis, iespējams, tāpat kā es, tu esi pārsteigts un domā – kā tas ir iespējams? Kā tas iespējams, ka Pēteris tēlo, ka nesaprot? Viņš zvērēdams liedzas un lamādamies noliedz.
Interesanti, ka citos Evaņģēlija aprakstos mēs redzam – Pēteris atrodas dažādās lokācijas vietās šajā naktī. Viņš sēdēja pagalmā, viņš izgāja vārtos, tad viņš ir lejā pagalmā, tad viņš ir priekšpagalmā un Lūkas evaņģēlijā vēl rakstīts, ka pagāja stunda un tad kāds cits jautāja jautājumu. Tātad, no viena jautājuma līdz otram jautājumam paiet viena stunda, kad Pēteris varēja pārdomāt – ko es izdarīju!? Bet viņš turpina noliegt. Jūs ievērojāt, jūs dzirdējāt, ko Reinis lasīja Dievkalpojuma sākumā no Mt 10.nodaļas? Jēzus vārdus, kur Viņš saka: „Tad nu ikviens, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, arī es apliecināšu sava Debesu Tēva priekšā. Bet, kas mani noliegs cilvēku priekšā, to arī es noliegšu sava Debesu Tēva priekšā.” To Jēzus nesaka tikai vienu reizi. Ko tas nozīmē? Pētera dzīvē ir krīze. Pamatīga krīze, bezcerība, Pēterim ir vajadzīgs glābējs.
Tad ir trešais ‘R’, kas ir rezultāts. Mt 26:74 mēs lasām pēc visiem šiem jautājumiem un Pētera nolieguma: „Un tūlīt gailis iedziedājās.” Gailis iedziedājās. Kad gailis dzied, tā ir norāde, ka diena aust, diena tuvojas, sākas rīts. Tiem no jums, kas dzīvojiet laukos, varbūt jums pašiem ir gailis vai kaimiņam ir gailis, iespējams, jums liekas – nekas īpašs, gailis dzied katru rītu. Bet Pētera dzīvē šis gaiļa sauciens, dziedājums, izmainīja visu. Tas pamodināja Pēteri un viņš atcerējās. Gailis ir viens no kristietības simboliem, kristietībā ir daudz simbolu un katram simbolam ir sava nozīme un katrs no simboliem stāsta savu stāstu. Vai esat pamanījuši uz Vecrīgas baznīcu torņiem, kas tur ir? Tas ir gailis. Kā simbols vienam noteiktam dziedājumam, kā simbols aicinājumam.
Mīļie, mums ir vajadzīgs šis aicinājums arī šodien. Šis aicinājums ir – mosties! Celies, tu, kas guli! Ko tu vēl gaidi? Kādus pierādījumus tu vēl meklē? Ko tu vēl neesi paspējis paveikt? Mosties! Mēs neesam mūžīgi. Mosties, gailis dzied un ziņo – tuvojas diena, tuvojas tā diena, kad Jēzus nāks atkal, bet šoreiz Viņš nāks kā tiesnesis. „Mosties” ir šis aicinājums, kas mums ir tik ļoti nepieciešams šajā laikā. Kā tu domā, kas tad ir šis covid -19 jeb corona vīruss, ja ne cits kā vēl viens aicinājums uz pamošanos. Šis corona vīrusa krīzes laiks ir vēl viens aicinājums, vēl viens dziedājums, kliedziens uz aicinājumu – mosties! Parādīt, cik trausli patiesībā mēs esam, vai parādīt, cik lieli un vareni mēs esam, kad mums ir jāslēpjas un jāizolējas vienam no otra. Mīļie, grēks ir briesmīgs vīruss, kas mums liek slēpties un izolēties. Es no sirds ticu šis ir vēl viens gaiļa dziedājums mums šodien – mosties! Mosties!
Rīcība, reakcija un rezultāts. Šīs trīs lietas. Tad es domāju par Jēzu un par to, ka Viņš paralēli, kamēr Pēteris ir pagalmā un cīnās ar šiem jautājumiem, Jēzus ir augstā priestera priekšā šajā netaisnīgajā tiesā. Kas ir Jēzus rīcība? Viņš nepretojas un ļauj, ka Viņu apcietina. Bībele saka: „Viņu veda kā jēru uz nokaušanu.” Kas ir Jēzus reakcija? Klusums un miers. Viņš uz apvainojumiem neko neatbildēja. Un jūs, ziniet, Jēzus stāv šīs tiesas priekšā un redz, ka jebkurš apvainojums, kas Viņam tiek likts priekšā, neiztur kritiku. Ziniet ko Jēzus dara? Viņš dod viņiem iemeslu Viņu apcietināt un saka: „Jā, es esmu dzīvā Dieva Dēls.” Šī pasaules tiesa savā netaisnībā neko nespēj izdarīt, tāpēc Jēzus viņiem dod iemeslu. Tas vien parāda, cik ļoti Jēzus dzinās, tiecās uz krusta nāvi. Tu varētu jautāt: „Kāpēc Tu dzenies pēc šī rezultāta, kas ir krusta nāve?” Rezultāts Jēzus dzīvē.
Tad mēs varētu jautāt: „Bet, kas ir iespējamie secinājumi, ko mēs no tā varētu izdarīt?” Kas ir secinājums no šodienas notikuma par Pēteri, par Jēzus sekotāju, kurš tik ļoti bija kopā ar Jēzu? Un kurš pēkšņi noliedz jebko par Jēzu? Mēs varētu izdarīt secinājumus, un viens no secinājumiem, ko mēs varētu teikt: „Jēzus tuvākie draugi Viņu nodeva, bet Jēzus nebija pārsteigts.” Tātad, mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, kad tuvākie mūs nodod. Vai arī mēs varētu teikt: „Pēteris nebija spējīgs turēt Jēzum dotos apsolījumus.” Tātad, mums jābūt labākiem kā Pēteris. Ja mēs esam devuši solījumu, tad izpildām, saņemies, saņemies! Bet es ļoti negribētu, ka mēs ar šādiem secinājumiem turpinām šo svētdienu, nākamo nedēļu. Man liekas, te ir kaut kas daudz vairāk.
Šīs dažās lietas, ko es gribu, lai mēs iemācāmies par krīzēm mūsu dzīvē. Kad gailis dziedāja, Mt 26:75 ir raksīts: „Pēteris atcerējās vārdus, ko Jēzus bija sacījis: „Pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes noliegsi.” Izgājis ārā, viņš rūgti raudāja.” Pēteris atcerējās, ko Jēzus bija teicis, ko Jēzus bija paredzējis, ko Jēzus zināja. Pēteris kaut ko atcerējās. Paskaties, Mt 26:56 Jēzus saka: „Bet nu viss noticis tā, lai praviešu Raksti piepildītos.” Viss, kas notiek, to Jēzus zina. Neviena krīze Jēzum nav pārsteigums. No tā mēs varam secināt, un tas ir tas, ko mēs no krīzēm varam mācīties – Jēzum ir kontrole pār katru krīzi, pasaulē un tavā personīgajā dzīvē. Viņš to kontrolē, Viņš to zina, tas Viņam nav pārsteigums. Jēzus pazīst tevi un mani. Jēzus zināja, ka Pēterim būs šis ticības tests, tāpēc mēs iepriekš arī lasām: „Jēzus lūdza par Pēteri un mācekļiem, lai viņu ticība tiek saglabāta.” Jēzus zināja, kam viņi ies cauri, jo Rakstiem bija jāpiepildās.
Jēzus zināja, ka Viņa tiekšanās pretī nāvei atstums mācekļus un viņi bēgs. Jēzus to zināja un tieši tāpēc Viņš tik ļoti tiecās pretī krusta nāvei, lai viņi, Viņa sekotāji un arī mēs būtu spējīgi dzīvot dzīvi, ka mēs būtu gatavi atdot savu dzīvi par Jēzu. Tāpēc Jēzus tik ļoti tiecās pretī krusta nāvei, lai mēs, es un tu, būtu spējīgi dzīvot dzīvi, ka mēs sakām: „Jēzus dēļ es esmu gatavs atdot savu dzīvību.” Kur šajā stāstā esam mēs? Kur šajā stāstā esmu es? Un tu? Kur šajā tumšajā krīzes notikumā tu ieraugi sevi?
Ļauj man tev parādīt vēl vienu piemēru. 2.Mozus 24.nodaļā ir rakstīts par diviem vīriem, par Mozu un Āronu. Mozu mēs esam dzirdējuši – liels, pazīstams vīrs, un Ārons bija augstais priesteris. Tur ir rakstīts: „Viņi kāpa kalnā un viņi ieraudzīja Izraēla Dievu.” Šie cilvēki, Vecajā Derībā rakstīts: „Viņi ieraudzīja Izraēla Dievu.” Dažas nodaļas vēlāk, 32.nodaļā, mēs lasām, ka Dieva tauta sūdzās šim augstajam priesterim Āronam, un ko Ārons dara? Viņš tautai izveido zelta teļu, ko tauta pielūdz. Mēs varētu sev jautāt: „Kā cilvēks, kurš ir redzējis Dievu un bijis pie Viņa kājām pēc tam pagriežas un pielūdz citu dievu?” No šodienas notikumu par Pētera krīzi, mēs varētu jautāt: „Kā tas ir iespējams – cilvēks, kurš ir bijis tik ilgi kopā ar Jēzu, piedzīvojis vētras un staigājis pa ūdens virsu, un redzējis kā augšām ceļ cilvēkus, kas ir miruši, spēj pagriezties un pateikt: es nepazīstu un man nav nekāda daļa ar šo cilvēku.” Kā tas ir iespējams?
Un tad es atcerējos – es esmu darījis tāpat. Tās reizes, kad es esmu sēdējis kādā no Rīgas pagalmiem un sildījies pie kafijas krūzes kopā ar daudziem citiem, kuri ir smējušies par kristietību, es esmu sildījies kopā ar viņiem un klusējis, tā, it kā es neko nezinātu par Jēzu. Tie momenti, kad es esmu uzvedies savā dzīvē tā, it kā es nepazītu, kas ir Jēzus. Tie momenti, kad es esmu dzīvojis tā, it kā es nezinātu, kas Viņš ir, ka es Viņu nemaz nepazītu, ka manā dzīvē Viņš neko nenozīmē. Tās reizes, kad ir bijusi iespēja liecināt, es esmu noklusējis, jo esmu baidījies par savu statusu, kā es izskatīšos citu priekšā. Tās reizes, kad mēs esam noklusējuši savām draudzenēm vai draugiem, vai saviem radiniekiem, kad ir bijusi iespēja par to runāt. Es atceros. Es esmu darījis tāpat.
Kāds vīrs mācītājam lepojās, sacīdams: „Iedomājies, mācītāj, es esmu desmit gadus jau nostrādājis vienā darba vietā un neviens nav uzzinājis, ka es esmu kristietis!” Neviens nav uzzinājis, ka es esmu Jēzus sekotājs. Romiešiem 10 rakstīts: „Jo ikviens, kas piesauc Kunga vārdu, tiks izglābts. Bet kā lai piesauc to, kuram nav sākuši ticēt un kā lai tic tam, par kuru nav dzirdējuši, un kā lai dzird, ja neviens nesludina, un kā lai sludina, ja nav sūtīti? Kā ir rakstīts: cik brīnišķas ir to kājas, kas sludina Labo Vēsti.” Kā lai atceras, ja nav kas pasludina, ja nav kas dzied?
Pašās beigās mēs lasām: „Izgājis ārā, Pēteris rūgti raudāja.” Šis ir Pētera ticības krīzes laiks, bet arī atgriešanās laiks. Ja tu savā dzīvē neesi nonācis līdz šim 75.pantam, kur rakstīts: „Pēteris izgāja ārā un gauži raudāja,” ja tu neesi nonācis līdz šim momentam savā dzīvē, tu neesi sapratis kristietību, tu neesi satvēris kristietības Vēsti, ka vienīgais ceļš arī šajā corona vīrusa krīzes laikā, iespējams, daudziem no mums ir gauži jāraud un jālūdz: „Piedod, Jēzu! Atjauno, palīdzi man ticēt. Palīdzi man dzīvot dzīvi, kas nav nolieguma pilna, bet dzīvot dzīvi, kas rāda – es piederu Jēzum, es esmu Jēzus sekotājs.”
Mīļie, Jēzus zināja, kam mācekļi ies cauri, un zinot to, Viņš mīlēja savus mācekļus. Jēzus zina, kam tu ej cauri, saviem grūtajiem brīžiem. Es gribu, lai tu ieraugi un spēj noticēt, ka Viņš tevi mīl neskatoties ne uz ko. Vienīgais veids, ko mēs varam darīt, ir raudāt, skriet pie Viņa, meklēt Viņu un teikt: „Jēzu, piedod! Jēzu, palīdzi man būt kopā ar Tevi.”
Šodien elpo, šodien klausies,
Aiz tavas panikas durvīm, rūpnīcu skaņām
Putni dzied atkal.
Debesis skaidrojas, pavasaris ir klāt.
Un mēs vienmēr esam Kristus apskauti.
Atver savus dvēseles logus un pat tad, ja nespēj pieskarties pāri tukšajiem pilsētas laukumiem.
Atver logus un dziedi.
Kristus nāca, lai pieskartos mums šajās sociālās distancēšanās laikā. Un Kristu grib pieskarties arī tev, laikā, kad mēs nevaram pieskarties viens otram.
Lūgsim Dievu.
Debesu Tēvs, Jēzu Kristu, paldies par to, ka caur šo Pētera krīzi mēs ieraugām sevi, mēs ieraugām savu nespēku, mēs atceramies, ka mēs esam tieši tādi paši. Piedod tās reizes, kad mēs esam kaunējušies teikt: „Jēzu, es sekoju Tev. Es piederu Jēzum.” Piedod tās reizes, kad man bijis kauns teikt Vārdu par Tevi. Piedod tās reizes, kad man ir bijis kauns darīt to, ko dara tavi sekotāji. Piedod, Jēzu, tās reizes. Paldies, ka neskatoties uz manu salauzto raksturu un dabu, Tu nāc pie mums šajā izolētības laikā un Tu gribi atjaunot attiecības ar mums. Tu nāc un mums saki: „Viss ir piepildīts, viss ir izdarīts, tev ir piedots.” Palīdzi mums tam noticēt un uz to paļauties. Tavā vārdā to lūdzam, āmen.