#8 Kad Dievs distancējās no Dieva

Svētrunas noraksts

 
Kad 1347.gadā Sicīlijas pilsētas Mesīnas ostā ieradās 12 kuģi no Melnās jūras, tad šīs pilsētas iedzīvotāji steidza viņus sagaidīt ar prieku, bet drīz vien prieks pārtapa šausmās, jo viņu priekšā pavērās baiss skats – lielākā daļa jūrnieku bija miruši uz šiem kuģiem. Tie, kuri vēl bija dzīvi, izskatījās pēc zombijiem. Smagi slimi, noklāti melniem asiņainiem, strutainiem augoņiem, kas pat bija ābola izmērā. Briesmīgs skats. Un drīz vien viņi saprata, ka šī slimība varētu būt ļoti lipīga, tāpēc cilvēki sāka mukt prom, bet bija jau par vēlu. Melnā nāve bija jau klusām ielavījusies Mesīnas iedzīvotājos un ātri vien iekaroja visu Eiropu un Eiropā krita vismaz 25 miljonu cilvēku šī mēra skarti. Kādu risinājumu cilvēki atrada cīņai pret šo melno nāvi, pret šo mēri? Vienīgais ierocis, ko viņi atrada, bija distancēšanās, paslēpšanās. Kuģiem drīz vien tika pavēlēts, ka tad, kad tu ierodies kādā ostā, tev ir vismaz trīsdesmit dienas jāpavada uz kuģa, pirms tu vari izkāpt krastā. Šīs trīsdesmit dienas itāļi nosauca par trentīno. Vēlāk viņi paaugstināja šīs trīsdesmit dienas uz četrdesmit dienām un nosauca to par karantīnu. Karantīna patiesībā ir itāļu valodā apzīmējums četrdesmit dienām.

Mums jau varbūt mūsu četrpadsmit dienas karantīnā liekas briesmīgi garas, bet varbūt tas palīdz, mazliet atvieglo, ka mēs zinām, ka oriģināli tās ir četrdesmit dienas bijušas. Bet, lūk, vienīgais risinājums, ko cilvēki spēj izdomāt, ir distancēties. Slimība bija neapturama un vienīgais glābiņš bija paslēpties. Šodien mēs ļoti labi zinām, ka mēs pielietojam šo pašu rīcību mūsu šodienas situācijā. Šodien tas ir cita veida uzbrukums, tas ir corona vīruss, bet mēs esam visi paslēpušies. Es runāju caur mazu actiņu uz jums, kuri esat savās mājās paslēpušies no iznīcinošā spēka, kas ir neredzams, kas ieradās negaidīti. Kurš gan to varēja pareģot vēl pirms četriem mēnešiem, ka būs šada situācija? Ka Lielajā piektdienā mēs šadā veidā komunicēsimies viens ar otru. Un ziniet, vispār, kur jūs bijāt, jūs visi, kuri apgalvojat, ka Dievs uz jums runā caur pārdabiskiem pravietojumiem un vīzijām? Kāpēc neviens nebrīdināja? Neviens to negaidīja.

Bet ziniet, lai cik ļauna šī diena nebūtu, tajā noteikti var atrast arī kaut ko labu. Varbūt šis corona vīrusa laiks mūs sagatavo kaut kam līdzīgam, kaut kam kas spēka ziņā sagaida mūs katru mūsu dzīvē nāktonē. Varbūt tas ļauj mums mazliet sajust no tā, kas gaida mūs tajā dienā, kad Dievs nāks ar savu visspēcīgo varu, ar neapturamu spēku. To dienu, kuru gaidīs retais, tā diena, kura nāks kā zaglis daudziem, tā diena, tik ļoti pārsteigs cilvēkus. Un tiem, kuri nebūs šo brīdinājuma zīmi izmantojuši, tiem atkal būs tikai viena iespēja, tikai viens plāns un tas būs paslēpties, distancēties, lai paglābtos. Tā kā tie pirmie cilvēki, mūsu pirmsteči Ādams un Ieva to darīja tad, kad grēka vīrusa inficēti stājās pretī Dievam – vienīgā iespēja bija slēpties no Dieva. Bet todien gan neviens vairs nevarēs paslēpties, distancēšanās vairs nestrādās. Todien no Dieva kā no tāda corona vīrusa bēgs katrs, kuram nebūs garīgās vakcīnas un mēs šodien gaidam corona vīrusam vakcīnu, mēs ļoti gaidam to glābēju, kurš beidzot to izdomās, kurš izgudros šīs pretzāles.

Bet ziniet, Lielā piektdiena ir atgādinājums, ka grēka vīrusam ir atrasta vakcīna, ir atrasts Glābējs un vakcīna ir Jēzus asinis, kas romiešu šļircēm caurdurot Viņa rokas tecēja Golgātā. Katrs, kurš uzņem sevī to vakcīnu, tiesas dienā varēs stāvēt drošs, pārliecināts, bez bailēm. Viņam nebūs jāslēpjas. Viņam nebūs jādistancējas no Dieva. Lielā piektdiena to dara iespējamu, tā ir Dieva lielā glābšanas plāna kulminācija. Tāpēc es vēlos mazliet vēlreiz apskatīt šo stāstu, mēs lasījām ievadā no Mt 27:27-66, bet šobrīd es vēlos apskatīt tikai dažus pantus. Es aicinu atveriet vēlreiz Mt 27:45. Šajos dažos pantos, kurus mēs apskatīsim, ir apslēpti vismaz pieci pārdabiski brīnumi, kurus es arī vēlos lietot kā mūsu pieturpunktus šodien. Pieci brīnumi, ar kuriem Tēvs apliecina sava Dēla nāves neizmērojamo nozīmi un tālejošās sekas. Tā lai visiem būtu pilnīgi skaidrs, ka šeit notiek kaut kas īpašs, kaut kas pārdabisks, kaut kas no Debesīm, kaut kas no Augšienes.

Šajā brīdī Mt 27:45, kur mēs esam, tas ir brīdis, kurā Jēzus jau karājas pie krusta. Marka evaņģēlijā mēs varam lasīt, ka Viņš tika piesists ap trešo stundu, un stundas skaitīja no saullēkta, kas ir apmēram seši rītā, tātad, Jēzu piesita krustā ap deviņiem rītā. Trīs stundas vēlāk notiek šis, Mt 27:45 „Tumsa pārklāja zemi no sestās līdz devītajai stundai.” Pirmais brīnums – pēkšņi paliek tumšs. Iestājas tumsa. Pašā dienas vidū, divpadsmitos dienā pēkšņi paliek tumšs. Ziniet, kad Jēzus ieradās šajā pasaulē, viss palika gaišs, ienāca gaisma. Tad kad Jēzus piedzima, nāca eņģelis ar spožu gaismu un nesa Labo vēsti. Tad kad Jēzus sāk savu misiju Mt 4 ir teikts: „Piepildījās Vecās Derības vārdi, ka tauta, kas sēdēja tumsā, ieraudzījusi lielu gaismu, un tiem, kas sēdēja nāves ēnās zemē, gaisma uzaususi.” Jēzus bija gaisma, kas nākusi pasaulē. Jānis liecina par šo gaismu, viņš saka: „Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku.” Un Jēzus pats Jņ 8 ir teicis: „Es esmu pasaules gaisma. Kas seko man, tas nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma.” Tā nu Jēzum ierodoties un Jēzum katru dienu ejot cauri savai dzīvei – Viņš bija gaisma cilvēkiem.

Bet nu pēkšņi viss paliek tumšs. Kad Jēzus ierodas, tad Tēvs ieslēdza gaismu, bet šobrīd Tēvs izslēdz gaismu. Kas tā bija par tumsu? Tas nevarēja būt saules aptumsums gan tādēļ, ka datumi nesakrita, jaunmēness fāze neiekrita Pashā svētku datumos, gan arī tādēļ, ka tas ilga trīs stundas un saules aptumsums ir vien pāris minūtes garš. Par šo tumsu raksta romiešu vēsturnieks Tertuliāns (Tertullian), ka pat Romas arhīvos esot pieminēta šī tumsa, un ka tā esot tur pieminēta nevis kā saules aptumsums, bet gan kā omens, kā Dievišķa zīme.

Redziet, tā nu Dievs sagatavo skatuvi pasaules tumšākai stundai. Mēs nākamajā pantā lasām, Mt 27:46 „Pēc šīm trim stundām,” pēc šīm trim tumsas stundām, „Jēzus sauca skaļā balsī: „Ēli, Ēli, lamā sabahtani!” Tas nozīmē: „Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ Tu mani esi atstājis!” Otrais brīnums – distancēšanās. Dievs distancējas no Dieva. Mēs varam mazliet apstāties šajā vietā un padomāt par to, ko Jēzus jau ir izcietis šajā dienā? Pirmkārt, bija negulēta nakts, kurā Viņš tika tiesāts, kurā jūdi un romieši Viņu netaisnīgi tiesājā. Viņš tika sists, Viņš tika apspļaudīts, Viņš tika šaustīts un parasti tie bija kādi četrdesmit sitieni pa muguru, vismaz četrdesmit. Viņš tika romas kareivju apsmiets, Viņš tika ērkšķiem sadurts, Viņam bija jāberzē raupja krusta koks pret savu brūcēm noklāto miesu, Viņam bija vismaz kādu gabalu jānes šis simts kilogramu smagais krusts augšup kalnā, Viņš saņēma naglu cirtienus abās rokās un, iespējams, arī kājās. Viņš sešas stundas karājās pie krusta šajā brīdī. Viņš bija slāpju nomocīts, Viņš cīnījās ar nākamo elpu visticamāk, kuras iegūšanai Viņam bija jāspiež ķermenis augšup atspiežoties uz naglām. Un, iespējams, Viņš sāka arī jau smakt, jo ūdens sāka krāties plaušās. Viņš noteikti juta nežēlīgas, nežēlīgas fiziskas sāpes izciešot romiešu visbrutālāko nāves soda veidu, kas bija speciāli radīts, lai cilvēks lēnām mirtu, lai tas būtu īpaši mokpilni.

Bet ziniet, šajā visā brīdī, šķiet, Jēzum kaut kas cits vēl vairāk sāp un tā ir Viņa Tēva pamešana. Tēvs ir distancējies no Dēla. Dievs ir distancējies no Dieva. Kaut kas neticams. Pārdabisks brīnums, kurā mums cilvēkiem ir ļauts ieskatīties šajā Dievišķajā sfērā dzirdot šos četrus Jēzus vārdus: „Ēli, Ēli, lamā sabahtani!” Kā tas ir iespējams, ka Dievs, šis trīsvienīgais Dievs, kurš ir vienots, ka Viņš ir distancējies no sevis, no Dieva? Kādēļ? Ziniet, viena piebilde, varbūt jūs esat ievērojuši, ka Jēzus visu laiku, vienmēr savu Tēvu uzrunā kā Tēvs, vienmēr ir: „Tēvs, Tēvs, Tēvs.” Bet šī ir vienīgā vieta, kurā Viņš saka: „Dievs.” Tātad, tad kad Viņš ir attiecībās ar Tevu, Viņš saka: „Tēvs,” un mums vajadzētu mācīties no Viņa un Pāvils arī saka: „Uzrunājiet Viņu kā Abba Tēvs.” Viņš ir jūsu Tēvs.

Bet tad, kad Jēzum ir šis attiecību pārrāvums, tad atskan šis: „Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ Tu mani esi atstājis?” Un jā, Tēvs acīmredzot bija tiešām atstājis Dēlu. Tēvs bija distancējies no Dēla, bet kādēļ? Nevis Dēla dēļ. Kādēļ tad? Atbilde ir – grēka dēļ, kas bija uzvelts Jēzum. Redziet, grēks ir tik pretīgs Tēvam, ka Tēvs atstāj Dēlu vienu. Ziniet, šis ir tik labs, tik spēcīgs, tik baismīgs atgādinājums tam, kas precīzi notiks ar katru cilvēku, kas tuvosies Dievam ar saviem grēkiem rokās. Dievs atstās, Dievs distancēsies no šāda cilvēka. Kāds varbūt teiks: „Pagaidi, vai tad Dievs nevēlas, ka cilvēki tuvojas Viņam?” Jā, Viņš vēlas un Bībele par to runā ļoti skaidri un Jēzus atnākšana uz šo pasauli ir vislabākā liecība tam. Dievs vēlas, bet ne ar grēkiem cilvēka rokās.

Ziniet, un nav pat tā, ka Dievs to kaut kā izvēlas, it kā Viņš teiktu: „Nē, tu esi pārāk netīrs, tu esi pārāk smirdīgs ar saviem grēkiem, es tevi nepieņemšu, es esmu pārāk augsts priekš tevis, tu esi pārāk zems man.” Nē! Te pat nav runas par to, ka Dievs izvēlas nepieņemt, drīzāk, ka Dievs nespēj pieņemt grēku. Viņš nespēj pielaist grēku sev tuvumā. Nevis, ka Dievs izvēlas nepieņemt grēku, bet Dievs nespēj un es apzinos, ka teikt par Dievu, ka Viņš kaut ko nespēj, ir diezgan sireāli, taču arī Bībele saka, ka Dievs nespēj melot, Dievs nespēj nostāties pret sevi, jo Viņš ir pilnīgi svēts, Viņš ir pilnīgi labs. Tādēļ nekas nesvēts, nekas ar vismazāko ļaunuma piedevu nespēj tuvoties Viņam. Bet Viņš vēlas, ka cilvēki tuvojas, tādēļ Tēvs dod cilvēkam vienīgo risinājumu – Viņš uzveļ cilvēku grēkus uz savu Dēlu. Brīdī, kad to izdara, tad grēks ir tik spēcīgs, ka Tēvs vairs nevar būt klāt. Wow! Uz ko grēks ir spējīgs! Lūk, šis ir patiesais vīruss. Īstā melnā nāve. Šis brīdis, kurā Tēvs atstāj Tevi, pat visspēcīgākajam, visu zinošajam Jēzum, kurš pats ir Dievs, ir baiss brīdis. Gaisma ir izslēgta, tumsa iestājusies, grēks, izmisums. „Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ tu mani esi atstājis!”

Protams, Tēvs un Dēls joprojām ir viens veselums, tomēr mēs varbūt varētu teikt: „Viņi ir sociāli distancējušies.” Mēs šo frāzi tagad ļoti labi zinām, vai ne? Ko nozīmē sociāli distancēties. Tāpat kā mēs to darām šodien gaidīdami, ka tas varbūt nesīs dziedināšanu, arī Jēzus ir gatavs distancēties no Tēva, lai nestu dziedināšanu cilvēkam. Lai cik arī šis mērķis būtu cēls, tomēr šis ceļš ir tik brutāls. „Ēli, Ēli, lamā sabahtani!” Ir baigi būt pēkšņi šķirtam no Debesu Tēva. Tas ir tik pat baigi kā būs ellē, kurā cilvēks būs šķirts no Debesu Tēva. Mēs neviens nevaram iztēloties to tāpēc, ka mēs nekad neesam bijuši šķirti no Debesu Tēva. Patiesībā visi cilvēki ir joprojām Viņa klātbūtnē. Visi cilvēki, pat tie, kuri netic Dievam, saņem Dieva vispārīgo žēlastību, tā apklāj mūs katru dienu. Neviens no mums nezina, kā ir būt šķirtam no Viņa, bet Jēzus nu zina un tas ir baigi. „Ēli, Ēli, lamā sabahtani!” Iespējams visbrutālākais teikums, kādu šī pasaule ir dzirdējusi. „Mans Dievs, mans Dievs, kādēļ tu mani esi atstājis!”

Bet kamēr Jēzus ir šajā dziļā agonijā, ko cilvēks tikmēr dara? Paklausieties tālāk, no 47.panta: „Daži no tiem, kas tur stāvēja, to dzirdēdami, sacīja: „Šis sauc Eliju!” Tad kāds no viņiem, pieskrējis klāt un paņēmis sūkli, iemērca to etiķī un, uzspraudis to uz niedres, sniedza Viņam padzerties. Bet pārējie teica: „Pag, redzēsim, vai Elija nāks Viņu glābt.” Hahaha. Ziniet, šis ir ļoti interesants iestarpinājums. Šķiet, kādā sakarā tik nozīmīgā aprakstā jāieliek šāds komentārs? Bet Svētajam Garam acīmredzot ir bijusi kāda doma. Kādēļ viņi piemin Eliju? Tādēļ, ka Vecajā Derībā pēdējā grāmatā, Maleachija grāmatā, ir teikts: „Pirms Mesija nāks, nāks Elija.” Tādēļ arī Jēzum vairākkārt cilvēki jautāja: „Vai Tu esi Elija, kuram ir jānāk?” Elija būs kā asistents Mesijam. Tad nu Jēzum, šim Mesijam, pie krusta karājoties atskan šie izsmiekli: „Šis sauc Eliju! Pagaidīsim, vai Elija tiešām atnāks Viņu izglābt?” Jēzum tas nav nekas jauns, Jēzu visu dzīvi ir pavadījuši izsmiekli, ņirgas, un pat pie krusta karājoties tas turpinās.

Es zinu, ka arī šodien, nākotnē, klausās cilvēki, kuri mīl Jēzu. Bet varbūt arī tu esi ieslēdzis netīšām un tavas attiecības ar Jēzu ir raksturojamas kā ņirgāties par Viņu, pasmieties par Viņu, tad zini, ka pat tiem, kuri ieņirdz par Viņu, turpat pie krusta Viņš teica: „Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko viņi dara.” Tu droši vien nezini, ko tu dari, bet zini to, ka tas ir piedodams. Tas tiešām ir piedodams, jo tas, kas notiek tālāk ir arī par tevi. Klausies. Mt 27:50 „Tad Jēzus atkal iekliedzās skaļā balsī un nomira.” Dievs nomira. Neticami. Dievs nomira. Divi vārdi, kas neiet kopā. Pārdabisks akts. Brīnums numur trīs – Dievs nomira. Nāve. Bet pirms Viņš nomirst, Viņš skaļi iekliedzas un Lk 23 atklāj, ko tieši Viņš kliedza, tur teikts: „Jēzus skaļā balsī iesaucās: „Tēvs, es nododu savu Garu Tavās rokās.” To pateicis Viņš nomira.” Jņ 19 ir pateikts, ka Viņš vēl kaut ko piebilda: „Viss piepildīts.”

Ziniet, tīri cilvēciski neviens, kurš piesists pie krusta un ir tik tuvu nāvei nebūtu bijis spējīgs vēlreiz skaļi iekliegties. Ar ūdeni plaušās, ar šīm nenormālajām sāpēm, tas būtu neiedomājami skaļi iekliegties. Bet ziniet, šis kliedziens atklāj kaut ko svarīgu, tas atklāj to, ka Jēzus nevis lēnām izdzisa, bet Viņš pats izvēlējās, kad aiziet, Viņš pats izvēlējās, kad aiziet. Jo atcerieties, Jēzus nebija tikai cilvēks, Jēzus joprojām bija arī Dievs, nevis 50% Dievs, bet 100% Dievs un 100% cilvēks. Arī pie krusta Viņš joprojām bija ar savu Dievišķumu, ar savu pārdabisko spēku. Paklausieties, tikko lasītajā Jņ 19 noslēgumā ir teikts: „Viņš pateica: „Viss piepildīts.” Un, galvu noliecis, Viņš atdeva Garu.” Redziet šo vārdu ‘atdeva’? Jēzum neviens neko neatņēma. Pat nāvei nebija varas pār Viņu. Pat nāve nespēja diktēt, kad tā nāks pakaļ Dieva Dēlam. Viņš atdeva sevi.

Teologi komentē, ka Bībelē vienmēr tiek lietots viens grieķu vārds, kad cilvēks nomirst, paņemts prom. Vienīgais izņēmums ir Jēzus nāve, kurā tiek lietoti divi grieķu vārdi, kuri atklāj, kuri raksturo šo brīvprātīgo dzīvības atdošanu. Jēzus atdeva savu Garu. Un Jēzus nomirst neparasti ātri. Nereti krustā sistie karājās pie krusta un mocījās vairākas dienas. Tāpēc tas bija tas romiešu brutālākais nāvessods. Bet Jēzus nomirst sešu stundu laikā, kas ir tik ātri, ka Mk 15 ir rakstīts: „Pilāts izbrīnijās, ka Viņš jau ir miris.” Pilāts izbrīnijās, ka Jēzus sešu stundu laikā jau ir pasludināts par mirušu. Tādēļ arī Jēzum nesalauza ceļu kaulus, kā to izdarīja abiem noziedzniekiem, kuri vēl joprojām bija dzīvi. Salaužot šos kāju kaulus viņi nespēja vairs paspiest sevi augšup, lai ievilktu nākamo elpu un nomira ātrāk, bet Jēzus jau bija miris, tādēļ Viņam tikai iedūra šķēpu sānos, tur izlija asinis kopā ar ūdeni. Caur šo tika piepildīts vēl viens pravietojums, ka Jēzum netiks salauzts neviens kauls, bet arī šo Jēzus pats piepilda, jo Viņš atdod dzīvību tad, kad vēlās. Redziet, kādēļ mēs sludinām suverēnu Dievu, jo Viņš dara visu tad, kad vēlās, tā kā vēlās un ar to, ar ko vēlās. Jēzus pats atdeva savu dzīvību, neviens to Viņam neatņēma.

Teologs Alberts Molers (Albert Mohler) raksta: „Jēzu nogalināja romieši, Viņu pievīla jūdi, bet Viņu sodīja Tēvs par izpirkšanas maksu mums.” Dievs pats vada šo plānu un iesaista tos, kurus vēlas. Lūk, suverēns Dievs. Viņš pats atdod savu dzīvību. Jņ 10 ir teikts, Jēzus saka: „Es esmu Labais Gans. Labais Gans atdod savu dzīvību par avīm. Neviens to man neatņem, bet es to atdodu pats. Man ir vara to atdot un man ir vara to atkal ņemt.” Suverēns Dievs. Dievs stāv aiz šī visa, nevis velns, nevis sātans, Dievs stāv aiz šī visa. Jēzus visā šajā procesā nekad ne reizi nezaudē kontroli pār to. Pat nāvei Viņš pavēl, kad atnākt pēc Viņa Gara. Nāve, ak, tu muļķe! Ak, tu, muļķe, tu priecājies, ka nu tu esi Viņu sagrābusi? Tu priecājies, ka nu Viņš ir tavās rokās? Tu priecājies, ka nu tu Viņu nesīsi uz elli? Ak, tu, muļķe! Tu nesaproti, ka pat šajā brīdī tu dari to, ko Viņš vēlas, tu pildi Viņa gribu, tu nes Viņu turp, kurp Viņš vēlas. Nevis tādēļ, lai Viņu sodītu tur, bet tādēļ, ka Viņš tur pasludinās savu uzvaru. Nāve, tu nesaproti, ka tā nav tava uzvara? Viņš ir tevi uzvarējis. Nāve, tu esi aprīta uzvarā. Kur, nāve, ir tavs dzelonis? Kur, nāve, ir tava uzvara? Jesaja bija pareizi teicis: „Uz mūžiem Viņš ir izpostījis nāvi.” Lūk, suverēns Dievs.

Brīdī, kad Jēzus nomirst piepildījās tiešām viss, ko Dievs bija plānojis. Kad Jēzus teica: „Viss piepildīts,” Viņam bija taisnība, jo Viņš atdeva savu dzīvību, lai cilvēks spētu to iegūt, Viņš distancējās no Dieva, lai cilvēks spētu tuvoties Dievam. Tas tik tiešām piepildījās, kā apliecina nākamais brīnums, Mt 27:51 „Un, redzi,” šis vārds ‘redzi’ nozīmē ‘skaties, kaut kas šokējošs, kaut kas neparasts’: „Un, redzi, tempļa priekškars tika pārplēsts divās daļās no augšas līdz apakšai, un zeme trīcēja un klintis sašķēlās.” Pēc Dieva distancēšanās un nāves brīnumiem, nu ir ceturtais – tuvošanās. Pēc tam, kad bija attālināšānas un Jēzus nomirst, tad notiek pretējais un atkal sākās tuvošanās, bet šoreiz tuvošanās cilvēkam ar Dievu un tas notiek tik brīnišķīgā un pārdabiskā veidā. Tempļa priekškars pārplīst pušu. Tempļa centrā bija ēka jeb liela telpa, kuru sauca par svēto vietu. Tajā bija atļauts ieiet tikai priesteriem un šajā telpā ar priekškaru bija nodalīta vēl viena telpa – tā bija vissvētākā vieta. Tajā drīkstēja ieiet tikai viens cilvēks un tikai vienu reizi gadā un tas bija augstais priesteris. Šajā telpā valdīja pilnīga tumsa, viņš neredzēja kurp viņš īsti iet un viņam uzdevums bija vienreiz gadā iemest un upurēt asinis par savas tautas grēku piedošanu. Nevienam nebija pieejas Dievam, jo neviens upuris nebija pietiekams, lai nomazgātu grēkus. Kā jau mēs noskaidrojām ar grēku ir neiespējami tuvoties Dievam, bet nevienam nebija pieejas Dievam, šis priekškars to ļoti skaidri parādīja. Neviens nevar tuvoties Dievam.

Kad Jēzus, šis īstais, derīgais Dieva upura Jērs nomirst, Dievs pārplēš pušu šo priekškaru. Pēc vīlēm varējā redzēt, ka tas ir pārplēsts no augšas līdz lejai. Tas ir tā, it kā Jēzus kā īstais, augstais priesteris ir iegājis šajā vissvētākajā telpā, vienu par visām reizēm ir upurējis asinis un tad pārplēsis pušu šo priekškaru no augšas līdz lejai. Eb 4 ir teikts: „Mums ir varens augstais priesteris, kas ir nācis caur Debesīm, Jēzus Dieva Dēls, turēsimies pie ticības apliecinājuma. Mums augstais priesteris nav tāds, kas nevar līdzi just mūsu nespēkam, Viņš tāpat kā mēs esam, ir visādi kārdināts, bet Viņš ir bez grēka. Tad nu ar drošu prātu tuvosimies žēlastības tronim, lai tiktu apžēloti un saņemtu žēlastību, kas nāk kā palīdzība īstā brīdī.” Lūk, Dievs distancējās no Dieva, lai cilvēks varētu tuvoties Dievam. Par to ir šis lielais piektdienas notikums. Nevis vienkārši tuvoties, bet mēs te lasijām Ebrēju vēstulē – tuvoties ar drošu prātu. Ja mēs esam Jēzus asiņu vakcinēti, tad grēka vīruss, kas vienīgais spēj aizvest cilvēku uz elli, vairs neiedarbojas. Mēs ar drošu prātu varam tuvoties Dievam. Vairs nav jāslēpjas, vairs nav jādistancējas, mēs varam droši tuvoties.

Padomājiet šajā brīdī, kad Jēzus nomirst, templī bija vislielākā aktivitāte, jo bija Pashā svētki. Pashā svētki bija, iespējams, visvairāk apmeklētie svētki Izraēlā, visa Jeruzāleme bija pilna ar svētceļotājiem un šajā brīdī, kad šī telpa ir pilna ar priesteriem, šajā brīdī pēkšņi šis priekškars pārplīst pušu un visu acu priekšā atklājas šī vissvētākā vieta, kuru neviens nekad nebija redzējis izņemot augsto priesteri, un kura pat viņam bija slēpta tumsā. Wow, kas par šoku! Kas par šoku, kas par skatu, kas par spēcīgu liecību, ka ir pienācis jauns laikmets, jauna Derība – Jaunā Derība. Ja tu saki: „Bet zini, Markus, Jēzus bija jūds un tas viss tik svēš man 20.gs latvietim, tas ir pirms 2000 gadiem un tur ir cita kultūra, cita reliģija, judeisms.” Tad zini, nē, atbilde ir: „Tā nav.” Redzi, šodien Dievs apliecina, ka tas nav par judeismu, Dievs pārtauc judeismu šajā brīdī, Dievs pārtrauc Veco Derību. Templim vairs nav nozīmes, upurēšana tiek pārtaukta, Dievs ir par visām tautām, par visām rasēm, par visiem dzimumiem, par visiem cilvēkiem bez robežām – tā ir Jaunā Derība. Un tas ir par tevi, mans draugs. Tas ir par tevi un Dievs to šodien vēlas tik skaidri pateikt. Dievs pārplēš pušu šo priekškaru kā simbolu, ka tu vari ienākt, bet arī, ka Dievs vairs nemājo tikai šajā vietā.

Tāpēc Jeruzālemes templis vairs nav Dieva galvenais mājoklis, Dievs no Jeruzālemes tempļa noņēma šo sargājošo roku un tāpēc arī pēc 40 gadiem atnāk romieši un iznīcina to, un Dievs to vairs nepasargā. Šie romieši apzog visu, kas tur ir un uzbūvē jaunu templi pagāniem – kolizeju. Dievs vairs nesargā šo Jeruzālemes templi, bet Viņš savu sargājošo roku tagad ir pārcēlis uz citu templi, kas ir jaunais templis. Templis, kuru Jēzus teica: „Es uzcelšu.” Viņš to izdarīja un mēs katrs esam daļa no šī tempļa, no šī Jēzus un Svētā Gara tempļa. Tagad Dievs ir uzlicis savu sargājošo roku mums, kuri esam daļa no šī tempļa. Redziet, kāda nozīme ir šim Jēzus nāves solim? Redziet, ko nozīmē ticība Jēzum? Tā nav tikai tāda intelektuāla ticēšana kaut kādam vēsturiskam Jēzum, tas ir reāls spēks, tās ir reālas asinis, tā ir reāla samaksa un tā ir reāla jauna dzīvība. Kas par dzīvību! Paskatieties vēl pēdējo brīnumu, no 52.panta: „Kapi tika atdarīti un daudzu svēto miesas, kas dusēja, augšāmceltas. Tie izgāja no kapiem pēc viņa augšāmcelšanās, nāca svētajā pilsētā un daudziem parādījās.” Piektais brīnums – pārdabiska dzīvība.

Šo komentēt ir nereāli, es nezinu ko teikt. Acīmredzot, Dievs vēlējās, lai ir pavisam, pavisam skaidrs, par ko tieši šis Jēzus Kristus, šis nācarietis, ir miris, jo pēkšņi miruši cilvēki pieceļas no kapiem. Zemestrīces rezultātā kapi atveras, bet no tiem neizripo skeleti, no tiem neizripo kauli, no tiem iznāk dzīvi cilvēki. Tas ir kā ieskats nākotnē, kas notiks ar katru, kurš ir dzīvojis un miris ticībā uz Jēzu. Tas nekas, ka viņi bija dzīvojuši Vecajā Derībā, jo Jēzus nāves spēks ir tik varens, ka tas skar pat pagātnē mirušos. Tas ir spilgts simbols, ka Jēzus nāve plūst uz visām pusēm – uz pagātni, uz nākotni, pāri visām robežām. Redziet, cik efektīva ir šī vakcīna pret šo grēka vīrusu. Kas par brīnumiem, kas par notikumiem! Pārdabiska tumsa, Dieva distancēšanās no Dieva, Dieva nāve, Dieva tuvošanās cilvēkam un pārdabiska dzīvība.

Tad kad tu šo visu dzirdi, kāda ir tava reakcija uz šo? Es jums varu parādīt vienu reakciju, kāda bija tiem, kuri bija klāt, pēdējais pants, Mt 27:54 „Bet centurions un tie, kas kopā ar viņu sargāja Jēzu, redzēdami zemestrīci un visu, kas notiek, ļoti sabijās un teica: „Patiesi šis bija Dieva Dēls!” „Patiesi šis bija Dieva Dēls!” Vai tu arī sabijies šo dzirdot? Varbūt ne no tiem notikumiem, jo tu nebiji klāt, bet vai tu sabijies no tā vīrusa ar latīņu nosaukuma ‘pekatum’, kas latviski tulkots ‘grēks’? Kas ir tik viltīgs, tik spēcīgs, ka tikai Dievs spēj ar to tikt galā un Viņš to arī izdara. Viņš to izdara tevis dēļ, bet klausies, Viņš to izdara arī sevis dēļ, jo šī nāve ir vienīgais ceļš, lai tu varētu būt kopā ar Viņu. Nepārproti, ka tas nav tikai par tevi, tas nav tikai par tevi, tas ir arī par Viņu, jo tev būt mūžīgā nošķirtībā no Viņa nozīmē arī Viņam būt mūžīgā nošķirtībā no tevis. Lūk, ko Viņš ir gatavs darīt, lai tas nenotiktu. Lūk, pat Dievs ir gatavs distancēties no Dieva, lai tas nenotiktu. Ko tu esi gatavs darīt?

Lūgsim Dievu.

Mīļais Debesu Tēvs, paldies Tev par šo vareno, prātam grūti aptveramo stāstu, kurā Tu esi devis risinājumu, lai mēs varētu nonākt tur, kur mēs neviens neesam pelnījuši būt un ar savu spēku nekad nebūtu spējīgi aizsniegt – būt kopā ar Tevi, būt sadraudzībā ar Tevi, pazīt Tevi, tuvoties Tev. Paldies, Kungs, ka Tu izglābi šo pasauli caur Viņu, caur kuru Tu viņu vispirms esi radījis – caur Jēzu Kristu. Paldies, Kungs, ka Tu devi Dēlu, kurš bija paklausīgs un uzticīgs līdz galam, pat tad, kad bija bail, pat Viņam cilvēciski bail, un pat tad, kad Viņš saprata, ka Viņš ir palicis viens ar savu grēku, ar grēku, kuru Viņš pats nebija darījis, bet kas bija uzlikts Viņam. Lūdzu, palīdzi, ka neviens no tiem, kuri klausās šodien, neviens netuvotos Tev ar saviem grēkiem rokā, lai neviens nepiedzīvotu to brīdi, kāds bija jāpiedzīvo Jēzum, ka tu nāc pie Dieva, bet Dieva vairs tur nav, un tas ir grēka dēļ. Katrs cilvēks ir tik dārgs, radīts pēc Dieva tēla līdzības, tik dārgs un Dievs vēlas, ka cilvēki ir kopā ar Viņu, bet šis grēks šķir cilvēku no Dieva. Lūdzu, Kungs, dod, ka šis corona vīrusa laiks, kurš nes tik daudz posta, ka tas tomēr varētu nest vismaz šo vienu svētību, ka tas būtu kā simbols tam vīrusam, kurš var izdarīt vēl daudz lielāku postu. Lūdzu uzrunā cilvēkus, kuri arī joprojām varbūt tikai smejas par Tevi, Jēzu, bet paldies, ka Tu esi pazemīgs, ka Tu esi tāds, kurš mīl līdz galam, un kurš ir gatavs gaidīt, tā kā gaidīja to noziedznieku pie krusta, gaidīt uz katru, kurš varbūt vēl beigās tomēr ir gatavs mainīt un atzīt Tevi, Kungs, atzīt Tevi kā Dieva Dēlu. Lūdzu dod, ka šajās dienās, Lielajā piektdienā, Klusajā sestdienā un Lieldienās, cilvēki varētu tiešām aizdomāties par to. To mēs lūdzam arī kā draudze par mūsu sabiedrību, par mūsu pilsētu, kurā mēs esam. Lūdzu darbojies Tu, Kungs. To mēs lūdzam Jēzus vārdā, āmen.