#9 Kad skumjas nomaina prieks

Pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu aplūkot. Un, redzi, notika liela zemestrīce, un Kunga eņģelis nāca no debesīm, pienācis novēla akmeni un apsēdās uz tā. Viņa izskats bija kā zibens un drēbes baltas kā sniegs. Sargi drebēja no bailēm un bija kā miruši. Tad eņģelis uzrunāja sievietes: “Nebīstieties! Es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, kas bija krustā sists, viņa šeit nav, jo viņš ir augšāmcēlies, kā viņš bija sacījis. Nāciet, skatiet to vietu, kur viņš tika guldīts. Un steidzieties un sakiet viņa mācekļiem, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem. Redzi, viņš pirms jums noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsiet. Redzi, es jums to jau esmu teicis.” Tad tās steigšus devās prom no kapa, baiļu un liela prieka pārņemtas, tās skrēja pasludināt šo vēsti viņa mācekļiem. Pēkšņi tām pretī nāca Jēzus, sacīdams: “Esiet sveicinātas!” Viņas pienāca klāt, apkampa viņa kājas un viņu pielūdza. Tad Jēzus tām sacīja: “Nebīstieties! Ejiet paziņojiet maniem brāļiem, lai tie dodas uz Galileju, tur tie mani redzēs.” — Mateja evaņģēlijs 28:1-10

Svētrunas noraksts

 
Es vēlreiz sveicu jūs visus šajos brīnišķīgajos uzvaras pār nāvi svētkos! Šodien mēs Vīlandes draudzē, kas esat kopā ar mums šajā svētdienā, noslēdzam mūsu svētrunas sēriju, kura saucas ‘Pretī uzvarai’. Mēs svinam šodien šos svētkus! Tāpēc vēlos kopā ar jums izlasīt vēlreiz šo brīnišķīgo notikumu aprakstu, bet šajā reizē lasu no Mateja evaņģēlija 28:1-10 „Pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu aplūkot. Un, redzi, notika liela zemestrīce, un Kunga eņģelis nāca no debesīm, pienācis novēla akmeni un apsēdās uz tā. Viņa izskats bija kā zibens un drēbes baltas kā sniegs. Sargi drebēja no bailēm un bija kā miruši. Tad eņģelis uzrunāja sievietes: „Nebīstieties! Es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, kas bija krustā sists, Viņa šeit nav, jo viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš bija sacījis. Nāciet, skatiet to vietu, kur Viņš tika guldīts. Un steidzieties un sakiet Viņa mācekļiem, ka Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem. Redzi, Viņš pirms jums noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsiet. Redzi, es jums to jau esmu teicis.” Tad tās steigšus devās prom no kapa, baiļu un liela prieka pārņemtas, tās skrēja pasludināt šo vēsti Viņa mācekļiem. Pēkšņi tām pretī nāca Jēzus, sacīdams: „Esiet sveicinātas!” Viņas pienāca klāt, apkampa Viņa kājas un Viņu pielūdza. Tad Jēzus tām sacīja: „Nebīstieties! Ejiet paziņojiet maniem brāļiem, lai tie dodas uz Galileju, tur tie mani redzēs.” 

Debesu Tēvs, Tu mums šodien dāvā šo dienu un arī šo iespēju pārdomāt Tavu Vārdu. Palīdzi mums šajā rītā pieņemt šo Vārdu, jo tā ir patiesība. Tu, Kristu, esi augšāmcēlies! Āmen. 

Mums šodien bija iespēja salīdzināt divus aprakstus Kristus augšāmcelšanās notikumam. Ievadā meš lasījām no Lūkas evaņģēlija un tagad no Mateja evaņģēlija. Ja klausījāties, jūs droši vien ieraugāt arī kādas lietas, kas tur atšķiras. Matejs ļoti neparasti apraksta šo notikumu. Ja jums ir priekšā atvērtas Bībeles, tad paskatieties, kā šis notikuma apraksts sākas pirmajā pantā un kā noslēdzas desmitajā pantā. Sākas šis apraksts ar dziļām skumjām, šīs sievietes ir noskumušas, viņas dodas pie kapa, un noslēdzas šis apraksts ar prieku. Starp šiem diviem emociju pārpilniem momentiem, Matejs ļoti īpašā veidā apraksta, kā Kristus augšāmcelšanās vēsts izmaina cilvēkus. Es domāju mums katram šodien ir tik ļoti svarīgi saprast un arī sajust šo Kristus augšāmcelšanos. Dievs grib, lai mēs priecātos un lai šis prieks ir no tā, kas notika tajā rītā pie kapa. Protams, žēl, ka tas prieks, ko piedzīvoja šīs sievietes un mācekļi tajā rītā, šodien mums vairs nav tik emociju pārpilns. Mēs tik spilgti to nevaram izjust. Mēs šodien lasām, sakam viens otram: „Kristus ir augšāmcēlies! Viņš ir uzvarējis nāvi,” bet tajā pat laikā šis prieks paliek kādu prieks, starp šo prieku un mūsu prieku ir vairāki tūkstošu gadu, ir vairākas paaudzes. Mums varbūt šodien pietrūkst šo spilgto sajūtu. 

Bet šodien  kopā ar jums es gribu padomāt par to, ka prieks par Kristus augšāmcelšanos ir atkarīgs no tā, kas mums ir Kristus. Ir atkarīgs no tā, kāda ir mūsu dzīve. Padomājiet kaut par pirmajiem kristiešiem – viņi tika nežēlīgi vajāti, viņi ne tikai turpināja dzīvot šo dzīvi ar šo ticību Kristum, bet viņi to darīja ar prieku. Šiem cilvēkiem bija šis spēks un tas nebija tikai vienpadsmit mācekļiem vai tiem 500 cilvēkiem, kuri redzēja augšāmcēlušos Kristu, bet šo prieku mēs redzam vairākās paaudzēs. Apustulis Jānis raksta tā par šo, 1Jņ 1:1-4 „Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības Vārdu – dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums Mūžīgo Dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies. Ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu. To mēs rakstām, lai mūsu prieks būtu pilnīgs.”

Apustulis Jānis šeit raksta, ka piedzīvotais nes sev līdzi prieku! Viņš saka: „Mēs redzējām, mums ir sadraudzība ar dzīvo Kristu.” Runājot par to, mērķis ir, lai tas prieks, kas mūs ir piepildījis toreiz, kļūtu arī par jūsējo un lai šis prieks būtu pilnīgs. Šis ir īpašs prieks, ko viņi saņēma no paša Jēzus. Tas ir prieks, kas pārveidoja viņu dzīves. Apustulis Jānis saka: „Tagad mēs šo prieku gribam nodot katram no jums.” Mēs esam tik dažādi. Katrs varbūt šodien arī šajā laikā citādi raugāmies uz dzīvi, bet šodienas vēsts saka: „Kristus augšāmcelšanās! Tas, ka Jēzus ir dzīvs, tas nes sev līdzi prieku!” Apustulis Jānis Evaņģēlijā raksta, ka Jēzus runāja par šo prieku vēl pirms Viņš tika sists krustā. Jņ 16:19-20 mēs lasām: „Jēzus noprata, ka tie gribēja Viņam jautāt un sacīja viņiem: „Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka es sacīju. Mazu brīdi, un jūs mani neredzēsiet, un atkal mazu brīdi, un jūs mani redzēsiet? Patiesi, patiesi es jums saku: „Jūs raudāsiet un sērosiet, bet pasaule priecāsies. Jūs skumsiet, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā!” 

Tālāk Jēzus dod ilustrāciju tam, ko Viņš tikko bija teicis: „Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt. Bet kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. Arī jums tagad ir skumjas, bet es jūs atkal redzēšu, tad jūsu sirds priecāsies un neviens jums šo prieku neatņems.” Interesanti, Jēzus parūpējās, lai to izskaidrotu mācekļiem vēl pirms Golgātas notikuma. Viņš teica: „Jūs būsiet dziļās skumjās, bet šīs skumjas aizvedīs jūs pie prieka, kas būs ne tikai uz mirkli, bet pilnīgā priekā un neviens, neviens jums to nespēs atņemt!” Tas ir prieks, kurš nav atkarīgs no cilvēka. Tas ir prieks, kurš nav atkarīgs no apstākļiem. Tas ir prieks, kurš nav atkarīgs no tā, kā tu šobrīd varbūt jūties. Es šodien gribu pajautāt tev: „Kā tev ir ar šo prieku?” Jēzus runāja par prieku, ko nekas nespēs atņemt. 

Mūsu pārdomu teksts iesākas ar divu sieviešu, divu Mariju, gājienu uz kapu. Protams, viņas ir noskumušas. Tad mazliet ir aprakstīts augšāmcelšanās notikums, tur ir eņģelis, kurš šīs sievietes uzrunā un mēs redzam, ka tas tik radikāli maina viņu dzīves. To, cik emocionāls bija šis brīdis, rāda, ka gan eņģelim, gan vēlāk Jēzum nācās mierināt šīs sievietes, jo gan eņģelis, gan Jēzus saka: „Nebīstieties!” Ja mums varbūt ir grūti šajā brīdī iedomāties, kā jutās mācekļi, šie vīri, kuri bija nobījušies, kuri bija aizbēguši, kuri bija satriekti, pievilti, iztukšoti, savā ziņā vīlušies visā, ko viņi bija darījuši. Vienā mirklī visa viņu dzīve, visas viņu cerības, sapņi – tie bija sadrumstaloti mazos gabaliņos, sabrukuši, vienā momentā. Mācekļi, trīs ar pus gadus atpakaļ – šie cilvēki noticēja Jēzum, viņi atstāja visu, kas viņiem bija, un tā nebija kāda īslaicīga aizraušanās. Tās bija milzīgas pārmaiņas viņu dzīvēs. Tur ir Matejs, kurš atstāja savu biznesu, starp citu, viņam tajā laikā ļoti labi gāja. Tur ir Pēteris, Jānis, Jēkabs, kuri bija zvejnieki – viņi izvilka laivas krastā un aizgāja Jēzum līdzi. Viņi gāja līdzi Jēzum, lai arī droši vien no citiem dzirdēja ne tos atbalstošākos vārdus: „Nu atraduši, kam sekot! Nu labi, aizejiet jau paklausieties, bet ne jau tik traki, lai tik radikāli mainītu savu dzīvi.”

Jņ 6 ir rakstīts: „Daudzi, kuri sekoja Jēzum, beigu beigās no Viņa novērsās.” Jo tas, ko Jēzus mācīja, ko Jēzus runāja, tas viņiem likās nepieņemami. Tas likās par smagu. Bet divpadsmit palika. Jēzus viņiem jautāja: „Jūs arī gribat aiziet?” – „Nē, nē! Mēs ticam Tev, Tu runā īstus vārdus! Mēs gribam Tev sekot.” Viņi tic Jēzum tik ļoti, ka sāk jau dalīt amatus Viņa Valstībā. Kad mēs par to domājam, mēs parasti runājam par kaut ko negatīvu. Bet ziniet, pozitīvais bija tas, ka mācekļi bija ļoti pārliecināti, ka Kristus tiešām ir Dieva Dēls. Viņi bija pārliecināti, ka Viņš valdīs un ir vērts Viņam sekot. Tajā brīdī, kad Jēzus ļāva sevi arestēt, tas bija gals – mācekļos viss sabruka. Viņi bija pilnīgi šokēti, viņi nekādi nespēja visu to, ko bija dzirdējuši, šajā brīdī salikt kopā. „Kur lai mēs dodamies? Uz mājām? Mums ir kauns tur atgriezties. Nekas vairs mums nebija.” Arī Jeruzālemē palikt viņi neredzēja jēgu. Un tad, kad viņi ir dzirdējuši par Jēzus augšāmcelšanos, tad viņi bailēs no jūdiem ieslēdzas istabā un slēpjas. Bailes. Nobījušies un bija jau arī par ko. Viņi bija aculiecinieki, ko izdarīja ar Jēzu, ar to, kam viņi sekoja. Tā situācija ir neapskaužama. 

Mēs redzam augšāmcēlušos Jēzu, kurš dažādos veidos cenšas viņus iedrošināt. Šodien, kad uz to skatāmies, tad redzam, ka tas bija viens brīnišķīgs Dieva plāns, kad Viņš šīs saulauztās, satriektās, sadauzītās dzīves – Viņš katru šo dzīvi ņem gabaliņu pa gabaliņam un līmē kopā un veido kaut ko jaunu, Viņš veido šos vīrus stiprus, pārliecinātus par šo Dieva glābjošo plānu. Vēlāk šie vienpadsmit mācekļi un vēl Apustulis Pāvils kļuva par pīlāriem, uz kuriem tika celta draudze. Starp citu, arī Apustulis Pāvils pēc sastapšanās ar Jēzu uz Damaskas ceļa, arī viņš bija totāli sagrauts. Visu viņu līdzšinējā dzīve, uzskati – viss sabruka. Jēzus ne tikai saka: „Nebīstieties!” Jēzus ne tikai saka: „Nu, priecājieties!” Viņš ne tikai saka: „Nu, vīri, nu būs jau normāli!” Nē, Viņš viņus veido no jauna. Vēlāk visi viņi sludina par Jēzus augšāmcelšanos, jo tā izmainīja viņu dzīves. 

Šodien es gribu pieminēt trīs virzienus, kuros Jēzus augšāmcelšanās izmaina cilvēku dzīves. Virspirms izmaiņa ir prieks vispār par dzīvi. Augšāmcelšanās svarīgākā vēsts ir, ka Kristus ir uzvarējis nāvi. Mēs Mt 28:5-7 lasījām: „Bet eņģelis uzrunāja sievietes: „Nebīstieties! Es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, kas bija krustā sists, Viņa šeit nav, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš bija sacījis. Nāciet, skatiet to vietu, kur Viņš tika guldīts. Un steidzieties un sakiet Viņa mācekļiem, ka Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem. Redzi, Viņš pirms jums noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsiet.” Divas reizes šeit ir atkārtots, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Tas ir kaut kas vairāk kā tikai frāze, ka Jēzus atkal ir dzīvs. Visos gadījumos, kur mēs lasām, ka mirušie ir atmodināti, bija tikai tas, ka šī miršanas robeža tika pārcelta uz vēlāku laiku. Tur ir Lācars, kuru Jēzus uzceļ no mirušajiem, vēlāk viņš atkal nomira. Tur ir Jairas meitiņa, ar viņu notiek tas pats. Tur vēl ir gadījumi, ko mēs lasām Bībelē – ar visiem šiem cilvēkiem notiek tas, ka viņi atkal nomirst. Bet Jēzus augšāmcelšanās ir citāda, Viņš nekad vairs nav miris, Viņš ir dzīvs! Lūk, ko patiesībā nozīmē Kristus augšāmcelšanās. Tas radikāli izmaina Dieva bērnu dzīves. Radikāli. 

Apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem 8:11 saka: „Un ja jūsos mājo tas Gars, kas Kristu augšāmcēlis no mirušajiem, tad Viņš, kas Kristu augšāmcēlis no mirušajiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas caur savu Garu, kas jūsos iemājojis.” Dzirdējāt? Ja Dieva Gars ir jūsos, nāvei nav varas pār jums, arī jūs tiksiet augšāmcelti, tieši tāpat, kā tas notika ar Jēzu. Mēs šobrīd dzīvojam, bet tajā pat laikā mēs zinām, būs reiz brīdis, kad mēs visi mirsim. Filozofs Cicerons (Cicero) teica: „Kā lai es priecājos, ja zinu, ka mani sagaida nāve?” Tā ir realitāte. Tas bieži vien cilvēkus uztrauc. Šīs bailes no nāves var apstādināt visu dzīvi. Bet, mīļie, paklausieties – visi mēs esam nāvīgi slimi, pilnīgi visi mēs mirsim un par to runā arī Bībele. Bet svarīgi ir iemācīties dzīvot nebaidoties no nāves. Jēzus to ir uzvarējis! Tieši tas padarīja arī mācekļus stiprus, nekas viņus nespēja apturēt, lai par to atkal un atkal teiktu: „Kristus ir augšāmcēlies!” Šī Vēsts aizsniedz miljoniem cilvēku. Nē, ne jau zobens un uguns to izdarīja, bet tā bija patiesa ticība dzīvajam Kristum un dzīve, kas to apliecināja – tā to izdarīja. 

Paskatieties, cik pārliecinoši Apustulis Pāvils par to runā un tajā brīdī viņš atrodas Romas cietumā, zinot – tuvu ir tā stunda, kad mana dzīvība man tiks atņemta. Viņš raksta Filipiešiem 1:20-21 „Manas karstākās ilgas un cerības ir, ka tāpat kā vienmēr, arī tagad, vai caur dzīvību vai caur nāvi, Kristus tiks augsti pagodināts manā miesā, jo dzīvot man nozīmē Kristus un mirt man ir ieguvums.” Pāvils šeit saka: „Nāve ir zaudējusi savu spēku!” Un ja tu pazīsti augšāmcēlušos Kristu, tad arī tu šodien vari tā teikt. Vai tu šodien spēj priecāties par dzīvi arī tad, ja ir jāpiedzīvo grūtības, ciešanas, varbūt vajāšanas, slimības? Zinot, tam visam reiz pienāks gals – ar Kristu tas ir iespējami. Apmēram 60 gadus pēc savas augšāmcelšanās Jēzus atklājas Apustulim Jānim, kad viņš atrodas Patmosas salā. Paklausieties, ko Apsutulis Jānis saka: „Viņu ieraudzījis es nokritu pie Viņa kājām kā miris, un Viņš uzlika man savu labo roku un teica: „Nebīsties! Es esmu pirmais un pēdējais un dzīvais, es biju miris, un redzi, es esmu dzīvs mūžu mūžam un man pieder nāves un elles atslēgas.” Wow! Kas par Jēzus Kristus vizītkarti! Mīļais, draugs, Viņš tev šodien to sniedz un saka: „Es esmu pirmais un pēdējais, es esmu uzvarējis nāvi!” To vienmēr atceries. Augšāmcēlušais Kristus dod prieku dzīvot! Viņš dod šo brīvību no bailēm.

Otra izmaiņa, ko dod augšāmcēlušais Kristus ir prieks par piedošanu. Mēs jau pieminējām mācekļus, es domāju, tas bija tik svarīgi priekš šiem cilvēkiem, jo viņi jau cieta ne tikai tāpēc, ka viņu plāni izgāzās, bet viņi saprata – mēs esam bijuši tik gļēvi, mums ir tik ļoti kauns par sevi. Katrs no viņiem noteikti sev pārmeta – nu kā tu tā varēji! Faktiski viņi tajā brīdī jutās kā nodevēji. Pirms nedaudz dienām taču viņi visi vienā balsī apgalvoja: „Ne es, ne es, ne es! Mēs Tevi neaizliegsim, mēs Tevi neatstāsim, mēs par Tevi iestāsimies! Es nezinu, kā tie citi, bet es nē!” Visi viņi bija pārliecināti katrs par sevi. Bet, ak! Un ar šausmām no tālienes viņi vēroja, kas notiek ar Jēzu. Bet augšāmcēlušais Jēzus neskatoties uz visu to, kas ir bijis, dod viņiem šo signālu: „Es piedodu! Es piedodu!” Tad Jēzus tām sacīja: „Nebīstieties, ejiet paziņojiet maniem brāliem, lai tie dodas uz Galileju, tur tie mani redzēs.” Jēzus to saka abām Marijām. Viņš dod šo uzdevumu: „Es gribu, lai mācekļi to zinātu,” vēl vairāk: „Es ar viņiem gribu tikties!”

Marka evaņģēlijā ir īpaši izcelts: „Pasakiet to noteikti arī Pēterim.” Atcerieties, viņš īpaši izcēlās, noliedzot Kristu. Tas bija tik spēcīgs signāls: „Es neturu rūgtumu pret jums.” Pats Jēzus meklē kontaktu ar mums. Jēzus nešķiroja, kurš tur vairāk sarunāja un kurš mazāk. „Nu, lai tas Pēteris drusku vēl pamokās, vai ne?” Kristus ļoti labi zināja – nepiedots grēks nospiež cilvēku. Ķēniņš Dāvids Psalmā 32:1 saka: „Svētīgs, laimīgs cilvēks, kam piedoti noziegumi, kura grēki ir nolīdzināti.” Draugi, mēs varam censties un mēģināt apslāpēt grēka vainu, bet īstu laimi, īstu svētību mēs neizjutīsim līdz tam brīdim, kamēr nebūsim sastapušies ar krustā sisto un augšāmcēlušos Kristu, kurš vienīgais var mūs no tā atbrīvot. Vēl vairāk – pēc savas augšāmcelšanās Jēzus nevienu reizi mācekļiem šo viņu neuzticību nepiemin. Viņš piedod pa īstam. Tajā brīdī, kad Viņš satiekas ar mācekļiem, kad viņi ir paslēpušies aiz slēgtām durvīm, Viņš saka: „Miers jums!” Vai mācekļiem bija pamats uz to cerēt? Nē! Viņi varēja cerēt, ka izskatot šo lietu, kāds varbūt būs vairāk vainīgs, vai kāds mazāk. Bet, mīļie, draugi, šī Jēzus attieksme rāda, ka Viņš ne tikai pie krusta nomira par viņu grēkiem, bet Viņš nepiemin viņu grēkus. Tas ir apbrīnojami! Mēs katrs droši vien kādreiz būsim cietuši citu vainas dēļ, vai ne? Kāds kaut ko izdara un tad tevi vaino. Nu nav patīkama sajūta. Jēzus cieta pilnīgi netaisni, Viņš cieta manā un tavā vietā. Šodien augšāmceltais Kristus saka: „Tev ir piedots. Tavi grēki tev ir piedoti.” 

Tad mēs nonākam pie trešās izmaiņas, ko nes līdzi prieks par Jēzus augšāmcelšanos un tas ir prieks kalpot. Jņ 20:21 Jānis apraksta brīdi, kad Jēzus sastopas ar mācekļiem, Jēzus viņiem sacīja: „Miers jums. Kā Tēvs mani sūtījis, tā es jūs sūtu.” Kas par uzdevumu! Kas par uzticēšanos pēc visa tā, kas ir noticis! Viņš to saka vienkāršiem cilvēkiem, Viņš to saka arī tev un man. Vēlāk Apd 4:33 mēs lasām: „Un Apustuļi ar lielu spēku liecināja par Jēzus Kristus augšāmcelšanos un liela žēlastība bija pār viņiem visiem.” Vai tu šodien pazīsti šo Jēzus augšāmcelšanās prieku? Vai tu šodien arī šajos apstākļos atrodoties, vai tu dzīvo ar šo prieku? Vai tu esi šī prieka nesējs tālāk šodienas pasaulē? 

Lūgsim.

Mīļais Debesu Tēvs, paldies par šo prieku, ko mēs saņemam, zinot, ka Kristus ir dzīvs. Un, ka mums nav jādomā tikai par tiem tālājiem notikumiem, bet ka mēs varam domāt arī par šodienu, jo Tu, Kungs, esi tas pats vakar, šodien un mūžīgi. Paldies, ka Tavs Vārds mums šodien to atgādināja, ka tas prieks ir katram vienam no mums dots. Un šis prieks mūsos ienāk sastopoties ar Tevi, no Tevis saņemot piedošanu arī par visiem mūsu grēkiem. Un no Tevis saņemot uzdevumu – iet šajā dzīvē un apliecināt Tevi. Palīdzi mums katram to piedzīvot, āmen.