#2 Pirmā reakcija – vienaldzība

“Lielu ļaužu pūli sev visapkārt redzēdams, Jēzus lika pārcelties uz otru krastu. Tad pie viņa pienāca kāds rakstu mācītājs un teica: “Skolotāj, es sekošu tev, lai kurp tu ietu.” Jēzus tam sacīja: “Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.” Kāds cits viņa māceklis sacīja viņam: “Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apglabāt savu tēvu.” Bet Jēzus viņam sacīja:“Seko man un ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus” — Mateja evaņģēlijs 8:18-22

Svētrunas noraksts
 

Kā liecina šis uzraksts priekšā, tad mēs draudzē esam sākuši jaunu svētrunas sēriju, kuras nosaukums ir ‘Jēzus vara’. Un pagājušajā svētdienā varējām kopīgi domāt par to, ka Jēzum ir vara pār miesu. Interesanti, ka turpmāk šajās divās nodaļās mēs vēl par kādām lietām redzam, kur Jēzus parāda savu varu, bet, ja jūs sekojat līdzi un, ja esat izlasījuši šo 8.un 9.nodaļu, tad redzat, ka tur ik pa laikam Jēzus dod arī kādu izaicinājumu. Viņš redz cilvēkus, kuri viņam seko, Viņš māca viņus, Viņš dara brīnumu lietas, bet tad Viņš it kā apstājas un uzrunā cilvēkus un liek viņiem pieņemt kādu lēmumu. Mēs redzam, ka tās reakcijas ir ļoti dažādas un ir cilvēki, kuri paliek vienaldzīgi, ir cilvēki, kuri pieņem šo izaicinājumu un paklausa. Ir ļaudis, kuri klaji noraida šo Jēzus izaicinājumu. 

Šodien es vēlos kopīgi ar jums domāt par vārdiem, kas ir rakstīti 8.nodaļā Mateja evaņģēlijā no 18-22.pantam, ieklausīsimies šajos vārdos. „Lielu ļaužu pūli sev visapkārt redzēdams, Jēzus lika pārcelties uz otru krastu. Tad pie viņa pienāca kāds rakstu mācītājs un teica: „Skolotāj, es sekošu tev, lai kurp tu ietu.” Jēzus tam sacīja: „Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.” Kāds cits viņa māceklis sacīja viņam:“ Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apglabāt savu tēvu.” Bet Jēzus viņam sacīja: „Seko man un ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus.”

Ja atceraties, ka tad, kad Jēzus uzsāka savu kalpošanu, Viņš iesāka ar pavisam skaidriem, vienkāršiem vārdiem. Viņš turpina to, ko ir darījis Jānis Kristītājs, Viņš aicina cilvēkus atgriezties no grēkiem. Viņš saka: „Dieva valstība ir pavisam tuvu klāt pienākusi. Atgriezieties no grēkiem.” Un tad Viņš saka arī: „Nāciet man līdzi, sekojiet man.” Un ļaudis, kas to dzirdēja, arī sekoja. Un tad vienu brīdi mēs redzam un šis Rakstu gabals, par ko mēs šodien domājam, iesākas ar vārdiem: „Lielu ļaužu pūli sev visapkārt redzēdams.” Ir daudz ļaužu ap Jēzu, tie ir ļaudis, kuri kādu laiku ir Viņam sekojuši. 

Un, protams, tas iemesls, kāpēc viņi sekoja Kristum droši vien katram bija savs. Kāds sekoja, jo viņam vajadzēja dziedināšanu, kāds sekoja tāpēc, ka viņš saskatīja Jēzū kaut ko īpašu un viņš domāja – es nevaru palaist garām nevienu momentu, es gribu redzēt, ko šis cilvēks paveiks, varbūt arī es līdz ar viņu kļūšu populārs. Kāds sekoja tāpēc, ka viņš bija dzirdējis par to, ko Jēzus ir darījis un viņš gribēja pats savām acīm redzēt šos brīnumus. Mēs tur lasām, bija arī cilvēki, kas sekoja Jēzum tāpēc, ka viņi mēģināja atrast lietas, lai piedauzītos, lai pieķertu Jēzu bauslības pārkāpšanā, lai pieķertu Viņu tajā, ka Viņš pārkāpj tradīcijas. Viņi mēģināja saklausīt Jēzus vārdos to, ka Viņš zaimo Dievu. 

Redziet, tie iemesli, kāpēc cilvēki to darīja, sekoja Kristum un, kāpēc cilvēki dara to arī šodien, ir ļoti dažādi. Tāpēc pienāk viens brīdis, mirklis, Jēzus kalpošanā un Viņš redz tik daudz cilvēkus ap sevi, un Viņš saka: „Pārcelsimies uz otru krastu.” Kad es domāju par šiem vārdiem, man liekas, ka Jēzus šeit pasaka kaut ko ļoti, ļoti svarīgu. 8.nodaļā ir aprakstīti ļoti daudz Jēzus darītie brīnumi un Jēzus tā parāda savu varu. Viņš parāda, ka Viņš ir valdnieks, Viņš parāda, ka Viņš ir Dieva sūtīts, Dieva svaidīts, ka Viņš ir Mesija. Viņš ir Ķēniņš. 

Pagājušajā svētdienā jau mēs apstājāmies un domājām par to, ka Jēzum ir vara pār cilvēku miesu. Viņš dziedināja spitālīgo, Viņš dziedināja romiešu virsnieka kalpu, Viņš dziedināja Pētera sievas māti, un ļaudis to ir redzējuši un tad Viņš izteic cilvēkiem aicinājumu sekot Viņam. Tieši to pašu mēs redzēsim vēlāk, kad Viņš parāda varu pār dabas spēkiem un garu pasauli, un atkal Jēzus saka cilvēkiem: „Seko man!” Manuprāt, tas ir ļoti zīmīgi, jo atsaukties Jēzus aicinājumam, atsaukties tam, ka Viņš aicina pārcelties uz otru krastu, ir tas lielākais brīnums, kāds vien ar cilvēku var notikt šajā pasaulē. 

Šajā vietā Jēzus nerunā par iziešanu no šī laika un ieiešanu Mūžībā. Jēzus šeit un arī šodien, jau šajā dzīvē, aicina tevi sekot Viņam. Ir svarīgi saprast, ka pārcelšanās uz otru krastu, sekošana Jēzum, nav nekāds izklaides brauciens. Droši vien lielākā daļa cilvēku, no tiem, kas tur bija ap Jēzu, viņi pat nezināja, kas tur ir šī ezera otrā krastā. Kas viņus tur sagaida? Lielai daļai no viņiem pārcelšanās uz otru krastu bija pārcelšanās varbūt no tumsas gaismā. Šie Jēzus vārdi mūs mudina pārcelties no viena krasta uz otru, kad mēs atbrīvojamies no grēka važām un nokļūstam brīvībā. Dieva vārds saka: „No nāves dzīvībā.” 

Kaut ko līdzīgu mēs redzam arī Vecajā derībā, kur Izraela tauta iziet no Ēģiptes zemes. Tur viņi bija vergi, tur viņus nokalpināja, viņi nejutās laimīgi, viņi jutās apspiesti, bet Dievs viņus ved uz apsolīto zemi. Uz zemi, kur tikai kādi ir bijuši un lielākā daļa no tiem cilvēkiem ir sastāstījuši dažās muļķības. Bet šie ļaudis izdarīja izvēli – pārcelšanās uz otru krastu ir aicinājums izdarīt izvēli savā dzīvē. Tas ir aicinājums atstāt to, kas varbūt tev līdz šim ir licies svarīgs un nozīmīgs, bez kā tu varbūt savu dzīvi nemaz nevari iedomāties, bet, ja tu gribi patiesi sekot Jēzum, tev tas ir jādara. 

Mateja ev. 6:24 mēs lasām: „Neviens nevar kalpot diviem kungiem; vai nu vienu tas ienīdīs un otru mīlēs, vai arī vienam izdabās un otru nicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam.” Jēzus saka, ka šī pārcelšanās ir saistīta ar vienu svarīgu nosacījumu – tu gandrīz neko no tā, kas tev ir šajā pasaulē, tu to nevari paņemt līdzi uz otro krastu. Lai cik dārgas un mīļas mums ir lietas šajā pasaulē, Jēzus saka: „Ne viss tev noderēs.”

Mateja 6:19-21 mēs lasām, kur Jēzus saka: „Nekrājiet mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog, bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur it tava manta, tur būs arī tava sirds.” Redziet, mēs jau šajā dzīvē bieži vien sastopamies ar situācijām, kur cilvēkiem ir no kaut kā jāatsakās. Mēs dzīvojam tādā zemē, kur varbūt mēs tik bieži to nepiedzīvojam, bet ir zemes un vietas, kur notiek dažādas dabas stihijas un tad ir brīži, kad cilvēkam ir jāizšķiras – vai nu glābt savu dzīvību, vai to, kas viņam pieder. 

Cilvēks negaidot sastopas ar situāciju, kad notiek ugunsgrēks. Tev ir jāizšķiras, ko tad tu ņemsi līdzi. Un bieži vien tu paliec ar to, kas tev ir mugurā un tu vari priecāties, ka tu esi dzīvs un ka tavi mīļie ir dzīvi. Arī, kad mēs domājam par mūsu garīgo dzīvi, jau domas vien par to, ka mums ir jāseko, vai, ka mēs gribam sekot – tas saceļ lielākas vai mazākas vētras mūsu dzīvē. Kā būs? Kā es dzīvošu? Kā uz mani skatīsies? Sākās dažādi pārbaudījumi, sākas uzbrukumi. Un katrs, kurš ir pieņēmis lēmumu sekot Kristum, noteikti ar to ir sastapies un sastapsies. 

Toreiz šie cilvēki, šis lielais pūlis, kas sekoja Jēzum, viņi Jēzū redzēja ārstu, dažādu brīnumu darītāju, daudzi varbūt uz Viņu skatījās kā uz labu mācītāju, kā uz cilvēku, pie kā viņi varēja aiziet un kādu padomu saņemt. Bet tik maz bija cilvēku, kas Jēzū ieraudzīja un arī šodien ierauga kaut ko vairāk, kas ierauga Jēzū glābēju, kurš ir spējīgs izglābt, kurš ir spējīgs tevi pārcelt uz otru krastu. Bībelē mēs lasām, ka Jēzus ir vienīgais ceļš, ka Jēzus ir vienīgā patiesība, ka Jēzus ir dzīvība. Dieva vārds saka, nav citas iespējas kā nokļūt pie Debesu Tēva. 

Mīļie draugi, to mēs šodien vien nedzirdam, to zina arī tas, kas darbojas pretī, to zina arī tas, kas sēj mūsos šo sēklu, kas liek mums palikt vienaldzīgiem pret šo Kristus aicinājumu. Viņš pieliek visas pūles, lai tevi atturētu, lai tevi censtos padarīt vienaldzīgu pret Kristus aicinājumu. 1.Pētera vēstulē 5:8 mēs lasām: „Esiet skaidrā prātā un nomodā: jūsu pretinieks velns kā lauva rūkdams staigā apkārt, meklēdams, ko varētu aprīt.” Redziet, mums jau varbūt kādreiz liekas – nu, kas tad tur, Kristus aicina, es sekoju. 

Un arī toreiz, šis Rakstu mācītājs, viņš saka: „Es sekošu Tev, es iešu Tev līdzi, lai kur Tu ietu.” Un viņš kādu laiku ir to darījis un tad Jēzum, droši vien tā tieši ieskatoties viņam acīs, viņš ir jāapbēdina un jāsaka: „Zini, sekot man, tas nozīmē daudz vairāk nekā tu varbūt domā.” Jēzus saka: „Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.” Varbūt šis Rakstu mācītājs domāja: „Es jau esmu kaut ko sasniedzis! Es jau esmu kādu laiku tur Jēzum blakus.” 

Šodienas Dieva vārds mums rāda, ka vienmēr būs lietas un apstākļi, kas mūs centīsies atturēt, kas mūs centīsies kavēt sekot Jēzum. Šis Rakstu mācītājs saka: „Es Tev sekošu, lai kur Tu ietu.” Bet Jēzus saka: „Vai tu saproti arī to, ko tev tas maksās? Ko tev tas maksās, ja tu izvēlēsies šajā brīdī man sekot? Tev būs no kaut kā jāatsakās. Zini, tu vari zaudēt to cieņu, to godu, to labvēlību pie kā tu esi pieradis.” Es nezinu, kas notika ar šo cilvēku, bet mēs arī nelasām to, ka viņš ar Jēzu kopā iekāpa laivā, lai pārceltos uz otru krastu. Varbūt viņš tāpat kā bagātais jaunais cilvēks pagriezās un aizgāja. 

Tad mēs redzam, te ir teikts, kāds cits Viņa māceklis, droši vien viņš bija dzirdējis arī šo sarunu ar Rakstu mācītāju, sacīja viņam: „Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apglabāt savu tēvu.” Mums liekas, nu, kur vēl labāks arguments! Kur vēl labāks arguments, lai kaut vai uz kādu brīdi, pārtrauktu sekošanu Kristum. Bet Jēzus saka: „Seko man un ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus.” Pirmajā mirklī varbūt mums liekas – nu gan Tu, Jēzu, te runā kaut ko ne tā kā vajag, Tu šauj pāri strīpai! To mēs nekādi nevaram pieņemt! 

Redziet, šis cilvēks izvirza Jēzum ļoti spēcīgu iebildumu. Viņš nostāda pretī Jēzus aicinājumam paša Dieva doto pavēli – godāt un rūpēties par saviem vecākiem. Vai te var kaut ko iebilst? Vai tad tas nav katra cilvēka pienākums? Bet Jēzus to noraida. Jā, varbūt mums šī Jēzus atbilde var likties ļoti skarba, bet tomēr tā parāda lietas būtību. Jēzus ar to pasaka, ka bez tās dzīvības, kura ir Dieva vārdā, kuru Kristus mums sniedz caur aicinājumu sekot Viņam, arī tas, kas notiek šajā pasaulē, būtībā ir bezjēdzīgi. 

Kādā citā vietā Jēzus saka: „Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele?” Redziet, man liekas, Dievs un Kristus šajā reizē mums grib pateikt kaut ko ļoti svarīgu. Te runa nav, ka mums nevajadzētu izpildīt kādu pienākumu, bet runa ir par prioritātēm. Runa ir par to, vai mēs nepaliekam vienaldzīgi pret pašu svarīgāko? Jēzus sakot šos vārdus grib pateikt nevis: „Ļauj, es pa priekšu iešu un izdarīšu to un to.”, bet gan: „Ļauj, Kungs, man pa priekšu būt pie Tevis un tad es pavisam citādi varēšu skatīties uz šīm lietām, kas man ir jāizdara.” 

Sekot Kristum, pārcelties ar Viņu uz otru malu, nenozīmē atrauties no šīs pasaules un no šiem cilvēkiem. Gluži pretēji – kalpošana savam tuvākajam ir veids kā mēs kalpojam Dievam, bet patiesa sekošana Kristum ir iespējama tikai tad, ja šīs prioritātes ir saliktas pareizi. Ja nē, tad mēs neizbēgami novirzāmies no sava galvenā uzdevuma, drīz vien mēs kļūstam pavisam vienaldzīgi tam, uz ko Kristus mūs aicina – sekot Viņam, būt kopā ar Viņu. 

Es ticu, ka mums katram dzīvē ir daudzi Dieva doti uzdevumi – tās ir rūpes par materiālo nodrošinājumu mūsu ģimenēm, mums bērni ir jāaudzina, jārūpējas par saviem tuvākajiem, arī tēvs ir jāapglabā un visi šie praktiskie uzdevumi var kļūt par daļu no mūsu aicinājuma, bet tie var kļūt arī par šķērsli un iemeslu, lai mēs atliktu sekošanu Kristum, lai mēs šo Kristus aicinājumu neuztvertu nopietni. Sakot: „Dzenieties pa priekšu pēc Dieva valstības.”, Jēzus pasaka, ka Dieva aicinājums stāv pāri visam un tad ir tās pārējās lietas, un tad ir tie pārējie pienākumi, ko tu vari darīt, bet darīt jau kopā ar Kristu. Tik daudzas lietas mūsu domas novirza no paša svarīgākā, no izšķirošā. Tik daudzas lietas mūs novirza no tā, kas izšķir mūsu likteni mūžībā. Tik daudzas lietas padara mūs vienaldzīgus pret Kristus aicinājumu, aicinājumu pārcelties ar Viņu uz otru krastu. 

Mīļie draugi, man gribas teikt šodien, šodien, viena laiva ir vēl krasta malā un arī šodien Jēzus aicina sekot Viņam, pārcelties ar Viņu uz otru krastu. Tas jautājums ir – ko tu darīsi? Vai tu kāpsi šajā laivā, lai kopā ar Kristu pārceltos uz otru krastu? Vai tu esi gatavs šodien atsaukties Viņa aicinājumam sekot Viņam? Vai varbūt tu, tāpat kā tas lielais pūlis, turpināsi vienkārši sekot, lai apmierinātu savu ziņkārību? Jēzus piedāvā tev izšķirties, Jēzus piedāvā tev šodien atdot savu dzīvi Viņam, sevi pašu, bet tā izvēle ir tavā pusē. Dieva vārds saka: „Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu klāt atnākusi, atgriezieties no grēkiem un ticiet uz Evaņģēliju.” 

Mīļie draugi, mana lūgšana ir, lai Dievs mums katram dod šo spēku, drosmi un gudrību, ka mēs nepaliekam vienaldzīgi, ka mēs nenokavējam, ka mēs nepalaižam garām šo izšķirošo brīdi mūsu dzīvēs. Daudzas lietas mums dzīvē ir jādara pakāpeniski, bet ir lietas, kur tev lēmums ir jāpieņem nekavējoties. Un, kad es domāju par Kristus aicinājumu, par sekošanu Kristum, tas ir tieši tāds, jo ja nē, tu vari palikt tur, kur tu biji, tu vari palikt tur tajā ezera krastā, kur biji pirms tam. Bet atceries Jēzus aicinājumam ir spēks, kas var izmainīt cilvēka dzīvi, Jēzus aicinājumam ir spēks, kas var izmainīt to, ko mēs paši saviem spēkiem nespējam izmainīt. Un palikt vienaldzīgam pret to, atlikt to uz vēlāku laiku – tas savā ziņā ir ļoti bīstami, jo tas liecina par to, ka es vienkārši sekoju Kristum, sajūsminos, bet to, ko Viņš saka, to es neuztveru nopietni. Jēzus aicina.

Apustulis Pāvils saka: „Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks, redzi, tagad ir pestīšanas diena.” Tu šo aicinājumu vari pieņemt, protams, tu vari palikt vienaldzīgs pret to. Evaņģēlijs mums neatklāj, kāds tad bija šo cilvēku galīgais lēmums – Rakstu mācītājs vai kāds no Viņa mācekļiem, vai viņi sekoja Jēzum uz otru krastu? Vai viņi palika turpat? Bet stāstot šo stāstu, uzrunājot cilvēkus, Jēzus būtībā katram no mums uzdod šo jautājumu – ko es darīšu? Ko es darīšu, ja es esmu sadzirdējis šo Kristus aicinājumu sekot Viņam? Varbūt tieši tevi Kristus šajā dienā izaicina, varbūt tieši tev personīgi Kristus caur šiem vārdiem saka: „Nāc un seko man! Nāc un kopā ar mani pārcelies uz otru krastu!” No nāves dzīvībā, no tumsas gaismā, no grēka varas brīvībā. Kāda būs tava atbilde? 

Tāpat kā toreiz Jēzus deva šo iespēju izvēlēties, arī tev šodien ir šī iespēja. Protams, tu vari palikt savā vietā, tu vari būt klusā lūgšanā Dieva priekšā un teikt Dievam šos vārdus: „Dievs, es gribu atsaukties Tavam aicinājumam.” Ja tu vēlies to darīt kopā ar mani, skanēs dziesma, ko mēs varam dziedāt līdzi, izrunājot tos vārdus, kas ir šajā dziesmā, ja tu vēlies, atnāc apsēdies man blakus, lūgsim kopā. 

Kristus aicina un tas, ko es gribu likt katram pie sirds – nepaliec vienaldzīgs, atsaucies šim Kristus aicinājumam.