#13 Dieva Vārda autoritāte

"Nedomājiet, ka es esmu nācis atmest bauslību vai praviešus, es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi es jums saku: iekams debesis un zeme zudīs, pat vismazākais burts vai rakstu zīme no bauslības nezudīs, līdz tas viss notiks. Kas atmetīs kaut vienu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā mācīs cilvēkus, tas tiks saukts par vismazāko Debesu valstībā, bet, kas tos pildīs un mācīs, tas tiks saukts par varenu Debesu valstībā. Jo es jums saku: ja jūsu taisnība nav pārāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs neieiesiet Debesu valstībā." — Mateja evaņģēlijs 5:17-20

Svētrunas noraksts
 

Es gribu vispirms teikt lielu paldies trīs cilvēkiem – Markum, Kārlim, Raimondam ar ko kopā varu sludināt šeit draudzē, domāt par šo Kalna svētrunu, pie kuras apstājamies jau ceturto mēnesi. Trīs mēneši ir aizvadīti, izņemot laikam vienu svētdienu. Interesanti ir tas, ka esam tikuši līdz 20.pantam, tā ir pirmā no Kalna svētrunas nodaļām, vēl divas priekšā, veļ jau arī piektā nodaļa nav pabeigta. 

Šodien es vēlos vēlreiz, kopā ar jums, apstāties pārdomās pie vārdiem no šīs Kalna svētrunas, ko jau aplūkojām pagājušajā svētdienā. Atverat Mateja ev. 5:17-20.pantam, mēs nedaudz vēlāk lasīsim. 

Šis teksts, kuru mēs jau pagājušajā reizē lasījām, runā par vairākām lietām. Tās ir lietas, kurām ir ļoti svarīga loma katra cilvēka dzīvē. Bet, jāatzīst, ka bieži vien šīs lietas ir tā sajaukušās kopā, ka ir grūti saprast, kur ir runa par vienu, otru vai trešo lietu. Bieži vien, tādos brīžos, mēs pirmo pieņemam par otro; otro par trešo un trešo par pirmo un tā tālāk. Tad mūsos rodas tāds kā apjukums. 

Tad kad Jēzus sacīja Kalna svētrunu, Viņš atvēlēja īpašu vietu arī tam, par ko šodien kopīgi domāsim. Kad Viņš runāja par to, ko nozīmē būt patiesi laimīgam un, ka patiesi laimīgi cilvēki – viņi ir šīs zemes sāls un šīs pasaules gaisma, tad Jēzus tālāk saka šos vārdus no 17.-20.pantam. 

„Nedomājiet, ka es esmu nācis atmest bauslību vai praviešus, es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi es jums saku: iekams debesis un zeme zudīs, pat vismazākais burts vai rakstu zīme no bauslības nezudīs, līdz tas viss notiks. Kas atmetīs kaut vienu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā mācīs cilvēkus, tas tiks saukts par vismazāko Debesu valstībā, bet, kas tos pildīs un mācīs, tas tiks saukts par varenu Debesu valstībā. Jo es jums saku: ja jūsu taisnība nav pārāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs neieiesiet Debesu valstībā.” 

Vienalga, vai mēs lasām šo tekstu pirmo reizi vai desmito, varbūt pat simts pirmo reizi, īpaši jau šo 19.pantu – „Kas atmetīs kaut vienu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā mācīs cilvēkus,  tas tiks saukts par vismazāko Debesu valstībā. Bet, kas tos pildīs un mācīs, tas tiks saukts par varenu Debesu valstībā.”, mums var likties, ka tas kaut kā neiet kopā ar to pēdējo pantu, kur Jēzus saka: „Ja jūsu taisnība nav pārāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs neieiesiet Debesu valstībā.”

Ziniet, tad kad mēs runājam ar cilvēkiem par glābšanu un cilvēks ir ieinteresēts tajā, jo viņš saprot, ka nav jau tikai tā mūsu miesa, bet ir arī mūsu dvēsele, mūsu gars, kas pēc kaut kā tiecas, tad mēs agri vai vēlu nonākam pie jautājuma – kas tad man ir jādara, lai es tiktu glābts? Ja cilvēks meklē šīs atbildes, tad viņš secina, ka katra reliģija dod savu atbildi uz šo jautājumu. 

Es minēšu divas zināmākas – islams, musulmaņi, viņi saka – cilvēkam vajag piecas reizes dienā lūgt un darīt to tādā veidā, ka viņš ir ar seju pret Meku, pluss viņam vismaz vienu reizi dzīvē ir jādodas uz šo Meku. Ja tu to pildi savā dzīvē, tad tu nokļūsi paradīzē. Ja nu tu ātrāk gribi nokļūt šajā paradīzē, tad tev ir jāiet karā ar neticīgiem cilvēkiem un tu tur vari zaudēt savu dzīvību šajā karā, vai tu vari nogalināt kādu neticīgu cilvēku un tev vieta paradīzē ir garantēta. Ja jūs tā klausāties tajā, tad jūs redzat, te ir svarīgs šis princips – lai nokļūtu paradīzē, tev noteikti kaut kas ir jāizdara. 

Viena no lielākām pasaules reliģijām – budisms – viņi nesola paradīzi, bet viņi sola nirvānu. Šim vārdam nav nekāds sakars ar tās mūzikas grupas nosaukumu, kuras līdera Kurta Kobeina 20.nāves gada dienu pasaulē atzīmēja vakar. Bet, ja domājam par šo nirvānu, tad neviens tā īsti nevar paskaidrot un neviens tā īsti nezin, kas tas ir, bet cilvēki runā – nu, tas ir kaut kas labs. Lūk, lai nokļūtu šajā nirvānā, tad tev ir jāattīra savs prāts ar meditācijām un savu ķermeni ar dietām. Varbūt tas pirmais vārds mums liekas svešāks, bet tas otrs ‘dieta’ – tā jau mums ir ļoti pazīstama un droši vien daudzi, arī šodien, ir ceļā uz to, jo izmanto dažādas dietas, bet es ticu, ka vismaz kas mēs šeit esam un, kas varbūt to praktizē savā dzīvē, tam pamatā nav šī budisma mācība. 

Daudzās, es pat teiktu – pseido kristīgās mācībās, arī tur ir šis saraksts ar dažādām lietām, kas tev ir jāizpilda. Un, ja tu šīs lietas izpildīsi, tad tu ar to nopelnīsi glābšanu. 

Pagājušajā svētdienā Markus pieminēja, ka farizeji un rakstu mācītāji, viņi ļoti stingri turējās pie šiem dažādiem sarakstiem, kuri bija garu garie. Tur bija likums, tur bija šis bauslis, un tur bija klāt saraksts, kas tad tev ir jādara, lai šo bausli piepildītu. Lūk, tad nāca Jēzus un sludināja un šie farizeji un rakstu mācītāji, viņi gaidīja, ka Jēzus viņiem dos kādu jaunu sarakstu, jaunu sarakstu ar šīm lietām, kas tev ir jādara. 

Ne velti, kādā reizē, Mateja ev.22.nodaļā šie cilvēki Jēzum uzdod jautājumu – kurš ir augstākais, svarīgākais, lielākais bauslis? Tas bija tas, ar ko viņu prāts bija nodarbināts, atbildēt uz šo jautājumu – kas priekš Dieva ir svarīgāks, ko lai es daru? Un uzdodot šo jautājumu, viss, ko viņi sagaidīja no Jēzus – Viņš kaut kādā veidā izmainīja šo sarakstu, kas viņiem jau bija. Bet nu, varbūt kādas izmaiņas ieviest, kaut ko jaunu! Bet tas, ko viņi dzirdēja bija pavisam kaut kas cits. Šī Jēzus atbilde viņus vienkārši šokēja, jo tā vietā, lai sāktu kādu reliģisku diskusiju, Jēzus saka ļoti vienkārši, Mateja 22:37-40: „Mīli Kungu, savu Dievu ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis, bet otrs ir tam līdzīgs – mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Šie divi baušļi ir pamatā visai bauslībai un praviešu mācībai.” Tas, ko Jēzus saka šiem cilvēkiem: mīļie draugi, novāciet savu sistēmu, svarīgi ir – mīli Dievu un mīli tuvāko. 

Kad Nikodems atnāca pie Jēzus un viņš to darīja naktī, viņš arī bija viens no rakstu mācītājiem, viņš arī gribēja parunāt par likumiem. Un tas, ko viņš dzird, mēs lasām Jāņa 3:3 – „Patiesi, patiesi es tev saku: ja kas nepiedzimst no jauna, tas nespēj redzēt Dieva valstību.” Nikodēms viņam sacīja: „Kā var cilvēks piedzimt vecs būdams? Vai tad otrreiz ieiet savas mātes miesās un piedzimt?” Jēzus atbildēja: „Patiesi, patiesi es tev saku: tas, kurš nepiedzimt no ūdens un Gara, nevar ieiet Dieva valstībā.” 

Ja jūs nākat uz Vīlandi, sekojat līdzi Kalna svētrunai, varbūt klausāties mūsu mājas lapā šīs Kalna svētrunas, jūs ievērojat, ka mēs jau vairākkārt esam to uzsvēruši, ka Kalna svētruna runā par piederošiem Debesu valstībai. Jēzus šeit neveido kādu jaunu sistēmu. Jēzus šajā Kalna svētrunā nesaka, ko darīt, bet Jēzus saka – par ko būt. 
Es šajā brīdī negribu atkārtot šos „Laimīgi...”, par ko mēs esam domājuši jau daudzas svētdienas, un varbūt pēc tam mazās grupiņās pārrunājuši, pārdomājuši mājās. Mēs redzam, ka šajā Kalna svētrunā nav runa par to, kas tev ir jādara, bet par to, kas tu esi un par to, kāds tu esi kā piederošs Debesu valstībai.

Vecās Derības laikā cilvēki dzīvoja ar šo apziņu – es esmu par maz reliģiozs. Viņi dažādos veidos centās sevi šaustīt, pārmest sev. Viņi zināja to, ka Dievs ir, viņi gribēja kaut kādā veidā Dievam izpatikt, viņi centās dzīvot, lai izpelnītos kādu Dieva labvēlību. Bet lasot Veco Derību mēs redzam, ka viņiem tas ne vienmēr tik labi izdevās un tad Dievs caur praviešiem runāja. 

Pagājušajā svētdienā Markus pieskārās vairāk tieši tam, es gribu dot tikai vienu piemēru – no Ecehiēla grāmatas 36.nodaļas no 26.panta mēs lasām kā Dievs atklāj savu nodomu cilvēkiem, Viņš saka: „Es jums došu jaunu sirdi un jaunu Garu. To es jums došu. Es izņemšu jums akmens sirdi un došu miesas sirdi un es jums došu savu Garu. Es došu savus likumus un jūs tiem sekosiet. Jūs ievērosiet un pildīsiet manas tiesas. Jūs dzīvosiet zemē, kuru es devu jūsu tēviem, jūs būsiet mani ļaudis un es būšu jūsu Dievs.” 

Tad kad Jēzus nāca, Viņš nenāca tāpēc, lai iemācītu cilvēkiem kaut ko darīt, bet mēs zinām – Jēzus nāca, lai mainītu cilvēkus, lai mainītu cilvēku attieksmi, lai mainītu cilvēku sirdis. Bet, kā jau vienmēr tādās reizēs ir jautājums – ko tad darīt ar likumiem? Mēs zinām, Bībelē to ir ļoti daudz, tur ir – nezodz, nemelo, nenogalini... mēs varētu turpināt vēl un vēl. Bet, kad mēs Kalna svētrunas ietvarā runājam par šiem likumiem, tad es ar tiem domāju Dieva dotos principus, kurus mēs atrodam Bībelē. 

Kad mēs tos lasām, tad bieži vien cilvēkiem ir ļoti dažādas domas. Viens saka: ai, šie principi, kurus Dievs dod, tie ir traucēklis manai gara brīvībai, vai tad vienmēr vajag tā teikt: Bībele, Bībele!, vajag brīvībā dzīvot. Kāds saka: es esmu saņēmis Svētā Gara svaidījumu, tagad Gars mani vada un tieši Svētais Gars atklāj man to, ko Dievs savā Vārdā arī nav sacījis. Citi redz Bībelē tikai vienus noteikumus. Vēl citi mēģina salikt šos noteikumus pa plauktiņiem un secina – to noteikti man vajag manā dzīvē, tas ir ļoti svarīgi, nu bet to – ai, nu tas nav tik svarīgi, gan jau Dievs pievērs acis.

Ziniet, to attaisnojumu atrod tieši šajos Vārdos, kuri saka: „Kas atmetīs kaut vienu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā mācīs cilvēkus, tas tiks saukts par vismazāko Debesu valstībā.” Bet tas paradokss ir tas, ka katram cilvēkam tas ‘mazākais bauslis’ ir savs. Viņa paša prāta nozīmīguma sadalījumā.

Lai saprastu, ko Jēzus te runā, es esmu uzzīmējis trīs apļus. Centrā ir Evaņģēlijs, tālāk ir likumi jeb Dieva Vārda principi un tad vēl ir tradīcijas. Ziniet, tās ir lietas no kā sastāv mūsu dzīve. Tajos Vārdos, kurus mēs lasījām no Kalna svētrunas, tajos Vārdos Jēzus runā par visām šīm trim lietām. 
 

 
Mēs iesāksim ar tradīcijām. Mateja 5:17 – „Nedomājiet, ka es esmu nācis atmest bauslību vai praviešus, es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt.” Tam bija savs iemesls, kāpēc Jēzus to saka. Redziet, kad mēs lasām par Jēzus dzīvi, mēs redzam, ka Jēzus dzīve atšķīrās no citu cilvēku dzīvēm. Daudzas lietas, kas tajā laikā bija ierastas, Viņš darīja citādi. Mēs zinām dažus gadījumus, dažus pieminēšu – Viņš nemazgāja rokas tad, kad citi to darīja. Mācekļi Viņam pārmeta – kāpēc tu tā dari, tā nav pieņemts!  Mēs redzam, ka Jēzus kādā sabatā, ejot cauri kādam labības laukam, Viņš lauza vārpas, berzēja graudus ārā no vārpām. Farizeji redzēja, viņi pārmeta Viņam, farizeji tā nedarīja. Mēs lasām par Jēzus, ka Viņš tikās ar muitniekiem un grēciniekiem, un atkal farizeji ir klāt un pārmet Viņam – ko tu dari, tā nav pieņemts! 

Redziet, cilvēkiem radās priekšstats, ka Jēzus pārkāp likumus. Jēzus saka: ‘Nē, jūs nepareizi domājat. Es esmu nācis nevis atmest vai pārkāpt likumu, es esmu nācis tos piepildīt.’ Jēzus nenostājas pret Dieva likumiem, bet Jēzus nostājas pret to, ko cilvēki darīja, lai šos likumus pildītu. 

Pagājušajā svētdienā mēs diezgan daudz par to domājām, un manuprāt, Markus ļoti labi paskaidroja šīs lietas. Iedomājieties, ja mums katru tradīciju, kas ir aprakstīta Bībelē, ja mums to nāktos pildīt kā likumu – tas būtu diezgan briesmīgi. 

Es vienu piemēru iedošu. Vecajā Derībā, tur ir tāds vīrs kā Lābans. Bagāts vīrs, interesanta personība. Tad pie šī vīra atnāk Jēkabs, viņš ir sievas meklējumos. Tur ir kāda skaista meitene, kurā viņš ir ieskatījies, Rahēla. Viņš nāk pie Lābana un lūdz viņa meitas roku. Lābans saka: labi, tu dabūsi viņu, bet nostrādā septiņus gadus. Jēkabs strādā. Paiet septiņi gadi, Lābans iedod Jēkabam nevis Rahēli, bet savu vecāko meitu – Lea. Jēkabs saka: tā nebija runāts! Viņš saka: labi, strādā vēl septiņus gadus un tu dabūsi to, ko tu gribi. Un ziniet kāds bija viņa attaisnojums? 1.Mozus 29:26, Lābans saka Jēkabam: „Pie mums tā nedara, ka jaunāko izdod pirms pirmdzimtās.” Tāda bija tradīcija tur. Bībele nesaka nekur, ka jaunākā māsa nedrīkst agrāk precēties par vecāko. 

Redziet, problēma jau nav tradīcijās, bet problēma ir tā, ka mēs tradīcijas pārvēršam par pielūgsmes objektu, kad tradīcijas kļūst par galveno autoritāti mūsu dzīvē. Mateja ev. 15:1-6 mēs lasām – „Tad pie Jēzus atnāca farizeji un rakstu mācītāji no Jeruzalemes un sacīja: kādēļ tavi mācekļi pārkāpj vecajo paražas? Tie nemazgā rokas pirms maizes ēšanas, bet Jēzus atbildēja: un kādēļ jūs pārkāpjat Dieva bausli paražu dēļ? Dievs taču ir sacījis – godā savu tēvu un māti un, kas rupji izrunājas pret tēvu un māti, lai mirdams mirst, bet jūs sakāt: ja kāds saka tavam tēvam vai mātei – es ziedošu Dievam to, kas jums pienākas no manis, tas negodā savu Tēvu. Tā jūs atceļat Dieva Vārdu savu paražu dēļ.” 

Jēzus tik skaidri parāda šo problēmu, kad tradīcijas jeb dažādas paražas tiek stādītas augstāk par Dieva likumiem, pār Dieva Vārda autoritāti, tad bieži vien sākas problēmas. Atcerieties šo brīdi no Izraēlas tautas dzīves, kad daudzus cilvēkus sakoda čūskas un Dievs teica: izveido vara čūsku, tad tie cilvēki, kas tika sadzelti no čūskām, ja viņi paskatīsies uz vara čūsku, tad viņi neies bojā, viņi tiks dziedināti. Tā tiešām notika. Bet pagāja laiks un šie cilvēki sāka pielūgt šo vara čūsku. Šie cilvēki šo vara čūsku nolika sev Dieva vietā, piešķīra viņai šo dievišķo autoritāti. Tas ir pret to, ko Dievs saka. 

Kur tad ir šo tradīciju bīstamība? Bīstamība ir tā, ja mēs pārāk pieķeramies šīm tradīcijām. Apustulis Pāvils vēstulē Galatiešiem 1.nodaļā raksta par savu dzīvi. Viņš saka: „Jūs esat dzirdējuši manu toreizējo dzīvi, kad vēl biju jūdu ticībā, kad es pārlieku vajāju un postīju Dieva draudzi.” Klausieties – „Jūdu ticības lietās es pārspēju daudzus savus vienaudžus savā tautā, pārmēru dedzīgi turēdams tēvu ieražas.” Pāvils atzīst – manā dzīvē bija laiks, kad es vairāk biju pakļauts šo tradīciju autoritātei nekā Dieva Vārda autoritātei. 

Tradīciju bīstamība ir arī tajā, ka bieži vien mēs paļaujamies uz šīm tradīcijām. Mēs domājam – nu, tradīcijas, tās jau galu galā arī mani aizvedīs uz Debesīm; es tā daru, jo mani vecāki tā ir darījuši; redziet, viņu dzīvēs tas darbojas, gan jau arī manā dzīvē darbosies. Es nesaku, ka viss, ko vecāki ir darījuši ir nepareizs. Nē, ir ļoti daudz labas lietas, kuras mums ir jāņem vērā. Bet problēma sākas tad, ja mēs paļaujamies uz to, ja mēs nepārbaudām, vai tas saskan ar Dieva Vārdu. 

Apustulis Pāvils saka Kolosiešiem 2.nodaļā: „Raugieties, ka neviens jūs nepieviļ ar cilvēciskās gudrības tukšo maldināšanu, kas pamatojas cilvēku iedibinātās tradīcijās un pasaules pirms spēkos, bet ne Kristū. Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā un jums ir dota pilnība Viņā, kas ir galva ikvienai valdīšanai un varai.” 

Redziet, tās tradīcijas – tās ir tās, no kurām, protamas, mēs nevaram izbēgt, bet svarīgi ir saprast, lai tradīcijas neieņem to centrālo vietu mūsu dzīvē, lai tās nekļūst par noteicošām. Uz tradīcijām mēs nevaram balstīt savu ticības dzīvi. Ne jau tradīcijas un pat dzelžaina to turēšana nodrošinās tavu glābšanu. 

Romiešiem 14:3-5 apustulis Pāvils saka: „Tas, kas ēd visu, lai nenoniecina to, kas neēd un tas, kas neēd visu, lai netiesā to, kas ēd, jo Dievs viņu ir pieņēmis. Kas tu tāds esi, ka tiesā cita kalpu? Tikai viņa Kungs var spriest vai viņš stāv vai krīt. Un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu piecelt. Dažs spriež, ka viena diena ir pārāka par otru. Cits, ka visas dienas ir vienādas.” Pāvils saka: „Lai ikviens paliek pie sava ieskata.” 

Iesim tālāk pie otrā apļa – Dieva Vārda likumi. „Nedomājiet, ka es esmu nācis atmest bauslību vai praviešus, es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt.” Redziet, ja pie tradīcijām mēs varam turēties vai neturēties, tad kad mēs runājam par Dieva likumiem, tad te ir savādāk. Šis vārds ‘likums’ jau vien norāda, ka tas ir tāpēc, lai tos pildītu. Šis vārds ‘likums’ norāda uz to, ka tur nelīdz šī apspriešana. Dieva likumi pasaka mums, ko Dievs par mums domā. Jēzus bija ļoti kategorisks attiecībā uz Dieva Vārdu, paskatieties, turpat 18.pants – „Jo patiesi es jums saku: iekams debesis un zeme zudīs, pat vismazākais burts vai rakstu zīme no bauslības nezudīs, līdz tas viss notiks.” 

Kad mēs to lasām, mēs saprotam arī to, kāds ir Dievs. Šie vārdi mums parāda to, kāda ir Dieva daba, Dievs ir nemainīgs un arī Dieva Vārds un Dieva likumi, atšķirībā no tradīcijām, ir nemainīgi. Dievs prasa no mums mūsu paklausību un nodošanos. Katrs Dieva teiktais Vārds, kā mēs lasījām, ir ļoti svarīgs, jo Tas atklāj visu, kas mums ir jāzina.  

Mēs teiksim: nu, jā katra kristieša etalons ir Jēzus Kristus. Ja mēs tā nopietni gribam dzīvot kristīgu dzīvi, tad mūsu vēlēšanās ir kļūt līdzīgāki Viņam. Redziet, Dieva Vārds ir tas, kurš atklāj mums kāds tad Jēzus ir. Dieva Vārds atklāj mums kādām ir jābūt mūsu attiecībām ar Dievu. Mēs runājam pāru vakaros, laulāto kursos, kādām ir jābūt attiecībām starp vīru un sievu, starp bērniem un vecākiem. Kādai ir jābūt mūsu attieksmei pret tiem, kas dara netaisnību, mēs varētu turpināt vēl un vēl. 

Te mēs nevaram balstīties uz to, ka vienā vietā dara tā, bet citā savādāk. Vienā vietā tradīcijas ir tādas, citā ir savādākas. Ko Dieva Vārds saka par to? Dieva Vārds, Viņa likums. Dieva Vārds mums atklāj šīs laimīgās dzīves likumus un Dievs to dara tāpēc, lai mēs veidotu mūsu dzīvi pareizi. Kā attiekties pret draugiem? Kā attiekties pret brāļiem un māsām draudzē? Kā attiekties pret ienaidniekiem, pret pasauli, kurā dzīvojam? Kāda ir mūsu attieksme pret grēku? Kāda ir mūsu attieksme pret finansēm, pret darbu, pret valdībām? Tas ir Dieva Vārdā. Dieva Vārds saka: „Zeme un debess zudīs, bet Mani Vārdi nezudīs.” Tradīcijas mainās, Dieva Vārds paliek, Viņa likumi paliek – nemainīgi. 

Es dažas Rakstu vietas gribu nolasīt, cik svarīgi ir Dieva Vārda autoritāte mūsu dzīvē. Kādu svētību tas nes līdzi, kā tas ietekmē mūsu dzīvi. Un ne tikai mūsu dzīvi, arī cilvēku dzīves, kas ir mums līdzās. 

Jozua grāmata 1:8 – „Lai šīs bauslības grāmatas vārdi vienmēr tev ir uz lūpām, runā to dienu un nakti un pielūko, ka tu dari visu, kas tur rakstīts, jo tad tavas gaitas būs sekmīgas un tev veiksies.” 

1.Psalms – „Svētīts, kas ļaundaru padomā nestaigā, uz grēcinieku ceļa nestāj un paļātāja pulkā nesēž, kam par Kunga bauslību prieks, kas pārdomā Viņa bauslību dienu un nakti, tas aug kā koks stādīts pie ūdens straumēm, augļus tas nes laikā, lapas tam nenovīst. Ko tas dara, viss izdodas.”

Kad mēs domājam par Dieva Vārdu, par Bībeli, mēs saprotam, ka daudzas lietas, kas tur ir rakstītas, tās jau ir piepildījušās, bet mēs lasījām, 18.pants saka: „Iekams viss notiek.”  Viss notiek. 

Trešais aplis – Evaņģēlijs. Tad kad Jēzus runā par Dieva likumu svarīgumu, Viņš nesaka to, ka šie likumi mūs izglābs. Interesantus vārdus mēs lasām Jēkaba vēstulē 2:10 – „Ikviens, kas visu bauslību pilda un tomēr vienā bauslī to pārkāpj, ir visu baušļu pārkāpējs.” Mēs saprotam, ja mūsu acu priekšā būtu tikai šie Dieva likumi, lai kā mēs censtos mūsu dzīvē, mums tos neizdosies 100% piepildīt. Nāca Jēzus sava Tēva pilnvarās, Viņa sūtīts, pasludināja žēlastību. Tie, kas šo žēlastību saņem, kā mēs lasām visas Bībeles centrālajā pantā Jaunajā Derībā – „Jo tik ļoti Dievs mīlēja šo pasauli, ka Viņš deva savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvošanu.” 

Tā ir žēlastība, ko mēs saņemam un Evaņģēlijs ir tas, kurš pasludina žēlastību un šo žēlastību saņēmuši mēs paklausām Dieva likumiem. Mateja 5:19 mēs lasījām – „Kas atmetīs kaut vienu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā mācīs cilvēkus, tas tiks saukts par vismazāko Debesu valstībā, bet, kas tos pildīs un mācīs, tas tiks saukts par varenu Debesu valstībā.” 

Lai labāk saprastu šos vārdus, es vēlos izlasīt vēl no 1.Korintiešiem 3:12-15, tur Pāvils saka: „Ja kāds ceļ uz šī pamata no zelta, sudraba, dārgakmeņiem, vai arī no koka, siena vai salmiem, ikviena darbs kļūs redzams: tā diena to parādīs, jo tas tiks atklāts ugunī un kāds ikviena darbs būs bijis, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis paliks, viņš saņems algu; ja kāda darbs sadegs, viņš cietīs, tomēr tiks izglābts, bet kā caur uguni.” 

Runa ir par pamatu, runa ir par to kodolu mūsu dzīvē, runa ir par Evaņģēliju, runa ir par Jēzus pestīšanas plānu, runa ir par Kristus žēlastību, uz ko mēs paļaujamies. Uz šī pamata mēs veidojam savu raksturu, pamatojoties uz to mēs veidojam savu ģimeni, mēs veidojam draudzi, mēs veidojam attiecības ar cilvēkiem. 

Jautājums ir  - kā mēs veidojam? Vai pie šīs veidošanas mūsu autoritāte ir Dieva Vārds? Ja tas tā ir, tad tos augļus mēs baudām jau tagad. Mums ir laimīga dzīve. Mums katram ir izvēle – dzīvot pēc saviem likumiem vai Dieva Vārda likumiem. Dieva Vārds saka, ka viss, ko tu būsi veidojis pēc sava prāta, tas sadegs un Debesīs svarīgs būs tikai tas, kur mēs būsim paklausījuši Dieva likumiem. 

Redziet, mīļie, šī grāmata – Bībele – tā var būt mums vienkārši interesanta lasām grāmata, bet ja tu esi piedzīvojis šo Kristus žēlastību, kura tevi nepelnīti ir izglābusi, ja tu esi Dieva bērns, tā būs tev dzīves grāmata, tā būs tava ceļa karte, kas tevi vedīs ar vien tuvāk un tuvāk Dievam. Tie būs likumi, uz kuru tu balstīsi savu dzīvi, tie būs likumi, kas palīdzēs tev savu dzīvi veidot. 

Es noslēgšu ar vēstuli Ēbrējiem 10:16-18 – „Šī ir tā derība, kuru es slēgšu ar viņiem pēc šīm dienām, - saka Kungs, - es ielikšu savus baušļus viņu sirdīs un viņu prātos tos ierakstīšu, viņu grēkus un viņu pārkāpumus es vairs nepieminēšu. Bet, kur ir grēku piedošana, tur vairs nav upura par grēkiem.” 

Lūgsim Dievu.

Debesu Tēvs, paldies, ka Tavs Vārds mums atklāj šīs svarīgās lietas, ka Tavs Vārds atklāj mums kāds ir šis ceļš uz Dieva Valstību. Paldies, Kungs, ka Tavs Evaņģēlijs ir tas, kurš ļauj mums to sasniegt. Paldies, Kungs, ka Tavs Evaņģēlijs ir tas, kurš norāda mums uz Tevis doto likuma svarīgumu. Paldies, Kungs, ka tas norāda mums uz to, cik svarīgi mums ir to mācīties, cik svarīgi mums ir pieņemt Tavu Vārdu kā autoritāti mūsu dzīvē. Tēvs, piedod, ja tik bieži mums tas neiznāk, bet paldies, ka Tava žēlastība ir liela, kas atkal mūs paceļ, kas atkal mūs iedrošina, kas atkal mums palīdz tālāk iet. Mana lūgšana ir – palīdzi man mīlēt Tavu Vārdu, palīdzi to maniem brāļiem un māsām, palīdzi to ikvienam, kas esam šeit, šajā dienā. To lūdzam, Kristu, Tavā Vārdā. Āmen.