#9 Laimīgi taisnības dēļ vajātie
Svētrunu arhīvs
"Laimīgi taisnības dēļ vajātie, jo viņiem pieder Debesu valstība." — Mateja evaņģēlijs 5:10
Svētrunas noraksts
Es gribu teikt paldies mūziķiem, par šo kopā dziedāšanas laiku, un es tā daudzas reizes domāju, kā Dievs vada cilvēka domas, lai sagatavotu mūs, kā draudze, arī tad, kad nākam pie Dieva Vārda un pārdomājam to. Un, ja jūs šo pēdējo dziesmu, kuras tapšanas vēsturi mēs varējām dzirdēt, klausījāties, dziedājāt, tad jūs redzējāt, tur arī pavīdēja šis vārds ‘laimīgs’, vienu reizi. Neskatoties uz to, kas notiek visapkārt, neskatoties uz to, ka cilvēks daudz ko zaudējis, viņš saka – ‘laimīgs.’
Mēs visu šo gadu kopīgi domājam par Jēzus Kalna svētrunu, un iesākām domāt par šo svētrunu, svētrunu aplūkojot, šo ‘laimīgi.’ Tad, kad Jēzus uzrunāja savus klausītājus, sakot šo Kalna svētrunu, tad Jēzus te skaidro, kādi tad ir šīs patiesās laimes principi, un mēs visas šīs svētrunas sērijas laikā, esam domājuši par to, kā Kristus sekotāji var būt laimīgi. Jēzus to šeit atklāj. Jēzus atklāj šīs īstās, patiesās, laimes avotu. Un tas, ko mēs esam centušies saprast un, ko mēs redzam, ir tas, ka šī laime, par ko Kristus runā, ļoti kardināli atšķiras no tās laimes, par ko runā šodienas pasaule.
Šodien mēs pārdomāsim Vārdus no 10-12.pantam, jūs varat atvērt Bībeles, sekot līdzi, mēs vairākas Rakstu vietas arī lasīsim šīs svētrunas laikā. Izlasīsim kopīgi no 10-12.pantam – „Laimīgi taisnības dēļ vajātie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi jūs esat, ja jūs Manis dēļ lamās un vajās un runās visu ļaunu par jums. Priecājieties un gavilējiet, jūsu alga ir liela debesīs, tāpat tie vajājuši arī praviešus, kas bija pirms jums.”
Domājot par šo dienu, pārdomājot šos Vārdus, man liekas ļoti interesanti tā secība, kā Jēzus runā, kā Viņš iesāk šo Kalna svētrunu. Vispirms Jēzus saka šos septiņus laimes principus, un tad, kad Viņš to ir izdarījis, tad Viņš saka kaut ko tādu, ko, droši vien, neviens tajā brīdī negaidīja. Viņš, droši vien, palūkojās uz saviem mācekļiem, palūkojās uz to lielo ļaužu pūli, kas tur sēdēja un klausījās, un Viņš saka – mani mīļie draugi, jums tas ir jāzina. Šie laimīgie cilvēki tik vajāti. Mani sekotāji, kuri dzīvo šajā pasaulē, sastapsies ar pretestību, bet piedzīvojot to, sastopoties ar šo pretestību, jūs vienalga būsiet laimīgi.
Un šodien pārdomājot šos trīs pantus, ko mēs tikko lasījām, es gribu, kopā ar jums, apstāties pie viena jautājumu. Pie jautājuma, kurš radās man, un es ticu, ka, droši vien, arī jums ir šis jautājums. Par ko, patiess kristietis, tika, tiek un tiks vajāts? Kāpēc kristiešiem ir jāsastopas ar vajāšanām? Mēs teiktu – ir dažādi laiki, bet tad ir jautājums, vai tas ir tikai šo politisko režīmu dēļ? Ja mēs skatāmies vēsturē, no 1.gadsimta līdz mūsdienām, mēs visu laiku sastopamies ar to, ka kristieši ir tikuši vajāti un tiek vajāti.
Pats Jēzus, Viņš ik uz soļa piedzīvoja šo naidu un pretestību. Kaut gan, mēs zinām, Jēzus darīja labas lietas. Jēzus darīja lietas pēc kā cilvēki ilgojās. Viņš viņus dziedināja, Viņš apstājās pie tiem, kuriem citi pagāja garām, Viņš parādīja mīlestību, Viņš parādīja žēlastību, bet tajā pat laikā, Jēzus tika ienīsts un mēs zinām, ar ko tas beidzās, beidzās ar to, ka Viņu piesita krustā.
Ejam uz priekšu, paskatāmies uz draudzi, Jeruzalemē, tur Apustuļu darbu grāmatā, 7.nodaļā, mēs redzam, Stefans saka svētrunu, runā uz cilvēkiem, sludina; cilvēkos rodas jautājumi un, ar vien vairāk, cilvēki kurnēt pret to, ko viņi dzird. Stefans saka patiesību un cilvēki vienkārši nespēj viņā klausīties. Tas aiziet tik tālu, ka viņi tik tālu sadusmojās, viņi paķer Stefanu, izvelk ārpus pilsētas un nomētā viņu ar akmeņiem.
Visi Jēzus mācekļi, izņemot vienu, izņemot Jāni, par kuru mēs zinām, kurš tika izsūtīt uz Patmosas salu, pēc tam, vēlāk viņš atgriezās atpakaļ, sava mūža beigas nodzīvoja Efezā un tur arī nomira. Visi pārējie gāja bojā mocekļa nāvē. Apustulis Pāvils, draudžu dibinātājs, viņam tika nocirsta galva. Vēlāk, tur ir Nerona laiks, Roma, simtiem tūkstoši kristieši tika izbaroti zvēriem. Tāda bija tā laika cilvēku izprieca, viņi sapulcējās Kolizejā un tur, kristieši tika vesti izsalkušu svēru priekšā.
Mēs zinām, kristieši tika dedzināti uz sārtiem; zinām no vēstures par Janu Hussu (Jan Hus), šo čehu reformātoru, kurš sludināja patiesu Evaņģēliju un viņš par to samaksāja. Daudziem būs pazīstams Džona Viklifa (John Wycliffe) vārds, Bībeles tulkotājs. Viņš gribēja, lai šo Evaņģēlija Vēsti dzirdētu cilvēki, viņš tulkoja šos Dieva Vārdus, lai cilvēkiem tie būtu saprotami, un visu laiku viņš tika vajāts, visu mūžu, un tikai apstākļu sakritības dēļ, viņš nomira pirms viņam tika izpildīts nāves sods. Un vienalga, cilvēki nelikās mierā, viņi izraka Džona Viklifa līķi, sadedzināja to, pelnus izkaisīja; viņiem bija bail, ka nenotiek tas pats, kas ar Jēzu Kristu, ka viņš varētu augšāmcelties.
Kristieši vajāšanas padomju savienībā, protams, tas varētu būt atsevišķs stāsts, jo, tas lielā mērā, ir arī tas, ko mēs, kādi esam piedzīvojuši. Baptistu vēsture Latvijā, 1860.gads, kad pēc kristībām viņi atgriezās pirmie, baptisti atgriezās no Mēmeles atpakaļ un izkāpa Užavā, viņus arestēja, aizveda uz Aizputes cietumu, pratināja, sodīja.
Tāda ir kristietības vēsture, un mēs zinām, kristiešiem nebija nekādas labas perspektīvas, daudzi piedzīvoja to, ka viņiem neļāva mācīties to, ko viņi gribēja mācīties. Daudzi nestrādāja, jo, vienkārši, viņus neņēma tajā darbā, par ko viņi bija izmācījušies. Darīja vienkāršus darbus. Bet tā ir vēsture.
Kāda ir šodienas realitāte? Ja mēs runājam par šodienas pasauli, tad mēs zinām, miljoniem kristieši tiek vajāti. Musulmaņu zemes, Ziemeļkoreja, Ķīna un tā tālāk un tā joprojām, un mēs redzam, šajā pasaulē, kur tik daudz runā par cilvēku tiesībām priekš, attiecībā uz kristiešiem, tās vienkārši neeksistē. Kāpēc? Kāpēc kristieši tiek vajāti? Vai viņi dara kādas noziedzīgas lietas? Varbūt, tie kristieši, kuri šīs vajāšanas piedzīvo, varbūt, viņi kaut ko dara nepareizi? Kāpēc mēs šodien netiekam vajāti?
Redziet, mīļie, ja par to domājam, tad mums ir jāsaprot viena ļoti svarīga lieta, ka tas nav politisks jautājums, bet tas ir garīgs jautājums, un visos laikos, kad iet runa par Jēzus Kristu un kristietību un šo pasauli, mēs redzam šo divu pasauļu sadursmi, jo, redziet, kristietība nav kādas kultūras modifikācija, kristietība nav kaut kas tāds, kur esošā kultūra tiek kaut kā nedaudz pārveidota, uzlabota. Kaut gan, mums tas liekas tik vienkārši, nu, ieliekam valsts pamatlikumā vārdu ‘Dievs’ un mēs to nosaucam par kristīgu valsti, bet, ja mēs gribam runāt par Bībeles kristietību, tad mēs redzam, ka tā kardināli atšķiras.
Atcerieties, pēc kristībām, kad Jēzus uzsāk savu kalpošanu, pirms Viņš teica šo Kalna svētrunu, Viņš aizgāja uz Nācareti, uz pilsētu, kurā Viņš bija uzaudzis, un Viņš tur sludināja. Tas ir aprakstīts Lūkas evaņģēlija 4.nodaļā un tur no 17-19.pantam mēs lasām tā - Viņš ieiet sinagogā, Viņam pasniedz pravieša Jesajas grāmatu, rulli atritinājis, Viņš atrada vietu, kur bija rakstīts – „Kunga Gars ir pār mani, jo Viņš ir svaidījis mani pasludināt prieka Vēsti nabagiem. Viņš ir sūtījis mani dziedināt sirdī satriektos, un pasludināt atbrīvošanu gūstekņiem, un akliem acu gaismu. Salauztos darīt brīvus, un pasludināt Kunga žēlastības gadu.”
Ļaudis to dzirdēja un, kas tur notiek? Viņus sadusmoja tas, ko viņi dzirdēja, kaut gan Jēzus bija citējis tos pašu pravieša Rakstus. Kas? Mēs esam akli? Nu, redzīgais atradies! Mēs esam gūstekņi? Nu, tad gan, atbrīvotājs atnācis! Bet Jēzus sludināja Patiesību. Jēzus nesludināja, tā saukto, populāro Evaņģēliju, un, tieši tas, šī patiesība tik ļoti saniknoja cilvēkus. Jēzus Vēsts pamatā, sludināšanas pamatā bija – ‘Tā saka Dievs.’ Un, lai kādi laiki būtu, tas, ka ‘To saka Dievs’, tas cilvēkiem nepatīk.
2.vēstulē Timotejam, 3:10-12.pantam mēs lasām, Pāvils raksta savam skolniekam, savam dēlam, Timotejam, viņš saka – „Bet tu esi cieši sekojis manai mācībai, dzīves veidam, manai apņēmībai, ticībai, pacietībai, mīlestībai, izturībai, manām vajāšanām, ciešanām, kādas mani piemeklēja Antiohijā, Ikonijā un Listrās, visām ciešanām, kuras es pārcietu, un no kurām mani izglāba Kungs.” Un tad, apustulis Pāvils saka, ko ļoti svarīgu, viņš saka – „Visi, kas grib Dievbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, tiks vajāti.”
Tā ir realitāte, ko tajā laikā saprata apustulis Pāvils, tā ir realitāte, ko mēs redzam vēsturē, kristietības vēsturē, un tā ir realitāte, kura ir jāpieņem mums šodien. Pāvils saka – ‘Mīļie draugi, nelolojiet ilūzijas dzīvojot šajā pasaulē, mums neizdosies izbēgt no vajāšanām.’
Es gribu minēt dažus iemeslus, kāpēc kristieši tiks vajāti. Tas pirmais, tad, kad Jēzus atnāca uz šīs zemes, tad Jēzus nenāca ar kādām idejām, kuras Viņš piedāvāja cilvēkiem apspriest. Ja Viņš būtu nesis tikai idejas, ko apspriest, tad patiesais Evaņģēlijs sen būtu atšķaidīts. Jēzus nāca, nevis lai apkopotu cilvēku viedokļus, un tad dotos atpakaļ pie Debesu Tēva, lai tad darītu to zināmu Debesu Tēvam, un tad apspriestu vēlreiz to, saliktu visus pa plauktiņiem.
Nē. Bībele saka ļoti skaidri – Jēzus nāca, lai piepildītu Debesu Tēva prātu. Viņš nāca, lai sludinātu Patiesību, un tikai Patiesība ir tā, kas var palīdzēt cilvēkiem un viņus svētīt. Tikai Patiesība ir tā, kas var darīt patiesi brīvus un laimīgus, un Jēzus saka – ‘Ja tu esi pieņēmis šo Patiesību, tad neizbēgami tev būs konflikts ar šo pasauli.’ Apustulis Pāvils to saka, mēs lasījām – ‘Visi, kas grib Dievbijīgi, tiks vajāti.’ Būs šis konflikts.
Un es jau esmu to teicis nesen, ka ir tikai divas iespējas, kad kristieši netiek vajāti, kad nav šī pretestība Evaņģēlijam. Vai nu visi ir kristieši, vai nu tu neesi patiess kristietis. Ja tava autoritāte ir Kristus, tāpat kā Kristum Viņā autoritāte bija Viņa Tēvs, ja tas, ko Dieva Vārds tev saka, ja tu pieņem to – ‘Tā saka tas Kungs.’, rēķinies, ka tevi nesapratīs, rēķinies, ka tev iebildīs, rēķinies, ka pret tevi izturēsies naidīgi, rēķinies, ka tu tiksi vajāts.
Šajā pašā Kalna svētrunā, pāris nodaļas tālāk, Mateja evaņģēlijs 7:21 mēs lasām – „Ne ikviens, kas saka Man – Kungs, Kungs, ieies Debesu Valstībā.” Un tālāk – „Bet tas, kas dara mana Debesu Tēva gribu.” Jēzus saka ļoti skaidri un nepārprotami. Farizeji, toreiz, nespēja pieņemt Jēzu, bet farizeji bija, tā laika, reliģiozākie ļaudis. Kāpēc? Tāpēc, ka Jēzus neatbalstīja viņus, tāpēc, ka Jēzus nespēlēja viņu, šo reliģiozitātes, spēli.
Starp citu, mēs zinām, ka Janu Hussu dedzināja uz sārta – kas? Reliģiozi ļaudis. Tie bija ļaudis, kas nesludināja, šo Kristū centrēto, Evaņģēliju, bet gan cilvēkā centrēto reliģiju.
Vēl viens iemesls, kāpēc patiesi kristieši tiek vajāti, ir, jo viņu pamatvērtības, pēc kā viņi tiecās, nav tās, ko par vērtībām uzskata šī pasaule. Viņu vērtības ir kaut kas radikāli pretējs tam, pēc kā šodienas pasaule tiecās, un, ja mēs paklausāmies, tad lielākā daļa šodienas pasaules, šīs kristīgās, Jēzus piedāvātās vērtības, uzskata par ilūzijām, un tāpēc, man liekas, mums katram ir vērts sev pajautāt – kas ir tās vērtības mūsu dzīvē, pēc kā mēs šodien tiecamies?
Jēzus ļoti skaidri pasaka šo pamatprincipu, pie kā vajag turēties, arī šajā pašā Kalna svētrunā, Viņš saka Mateja 6:33 – „Meklējiet vispirms Dieva Valstību un Viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots.” Lūkas evaņģēlijs 9:57-58 mēs lasām – „Tiem ejot pa ceļu, kāds Jēzum sacīja – es sekošu Tev, lai kurp tu ietu.” Jēzus tad saka ļoti interesanti, Viņš saka – „Lapsām ir alas un Debesu putniem ligzdas, bet Cilvēku Dēlam nav kur galvu nolikt.” Te, atkal, Jēzus zīmē šo perspektīvi, Viņš saka – ‘Ja tu Man sekosi, uz šīs pasaules jūs nekad nebūsiet tie populārākie. Šajā pasaulē neviens jūs nenēsās uz rokām.’ Tā tas ir.
Vēl viens iemesls, kāpēc kristieši tiek vajāti – tāpēc, ka Kristus aicina dzīvot šķīstu dzīvi, un patiesi kristieši balsta savu dzīvi uz Dieva likumiem. Paklausieties, kādus vārdus saka Jēzus, Jāņa evaņģēlijā 3:19-21, Viņš saka – „Tiesas spriedums ir tāds, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēki bija iemīlējuši tumsu vairāk nekā gaismu, tādēļ, ka viņu darbi bija ļauni. Ikviens, kurš dara ļaunu un nīst gaismu un nenāk gaismā, lai viņa darbi netiktu nosodīti, bet, kas patiesību dara, tas nāk pie gaismas, lai viņu darbi tiek atklāti, ka tie darīti Dievā.”
Jēzus saka – ‘Ja tu izstaro šo Kristus gaismu, tad visi, kas dara ļaunu, ienīdīs tevi, jo gaisma sāk izgaismot arī viņu tumšos darbus.’ Tā ir realitāte, un problēma, bieži vien, ir tā, ka mēs pārstājam, kā kristieši, izstarot šo gaismu. Nu, cenšamies palikt tādi neuzkrītoši. Mēs, bieži vien, pieņemam šīs pasaules diktētos noteikumus.
Atceros, kādu savu paziņu. Sieviete, kura kādu laiku meklēja darbu, viņai bija ģimene, vīrs bija miris, bija jāuztur, bet daudz darba arī mājās, un tad viņa iekārtojās kādā ēdnīcā, par trauku mazgātāju. Un pirmās dienas vakarā, kad darbs beidzās, pie viņas pienāk šī ēdnīcas vadītāja un iedod viņai maisiņu un tur ir iekšā produkti. Viņa saka – kāpēc jūs man to dodat? Un šī vadītāja tad saka – nu, kā, nu mēs te darām, mēs neieliekam tik daudz produktus, cik vajag zupā, un tas ir tas, kas mums paliek pāri. Šī sieviete, toreiz, paskatījās uz šo vadītāju un teica – es to nevaru ņemt. Zināt, kas notika? Pēc nedēļas viņu atlaida no darba.
Jēzus saka – ‘Ja dzīvosiet tā, kā māca Dieva Vārds, ja ņemsiet par paraugu Mani, jūs spīdēsiet un jūs ienīdīs.’ Ja tu ievēro un pildi šos Dieva likumus, tu nezodz, tu nemelo, mīli Dievu un mīli tuvāko un tā tālāk, nedari to, ko dara tev visapkārt, uz tevi skatīsies šķībi. Bet patiess kristietis vienmēr spīdēs, viņš būs saskatāms.
Ziniet, pasaule būtu gatava pieņemt kristiešus, lai arī viņi ietu uz simt baznīcām, bet, lai tikai viņi nespīdētu, lai tikai viņi neizstarotu šo Kristus gaismu arī savā ikdienā, jo tā atklāj šīs pasaules ļaunumu, un, līdz ko tas notiek, tā seko šī reakcija. Pasaule šodien ir gatava pieņemt kristietību vārdos, bet viņa nav gatava pieņemt šo gaismu, šo spēku, šos principus. Un tikko tu sāc dzīvot pēc Evaņģēlija, tikko tu piepildi to savā dzīvē, tas izsauc šo naidu un nepatiku.
Jēzus nāca šajā pasaulē ar visu Dieva doto autoritāti un skaidri saka, Viņš saka – ‘Ja cilvēks neatgriežas pie Dieva, ja viņš neatzīst Jēzu Kristu kā savu Kungu un Ķēniņu, tad viņam nav iespējas tikt glābtam.’ Šodienas pasaule, kurā mēs dzīvojam, tiek pieņemti likumi, kas atbalsta grēku, kas legalizē grēku. Dzīvības atņemšana; vien dzimumu laulības; grib atņemt vecākiem tiesības lemt, kā savus bērnus, un, ja kristieši šodien saka – tas nav pareizi, Dievs saka – tas ir grēks; līdz ko iebilst, tā viņi tiek ienīsti. Viņi tiek saukti visādos vārdos, līdz ko tu teiksi – ‘Tā saka tas Kungs.’, es ticu tam, tie ir mani dzīves principi, tie ir principi, no kā es savā dzīvē neatkāpšos, tu tiksi ienīsts un vajāts.
Jāņa evaņģēlijs 15:18-21.pantam – „Ja pasaule jūs nīst, tad ziniet, Mani tā ir ienīdusi jau pirms jums. Ja jūs būtu no pasaules, tad pasaule mīlēt to, kas tai pieder, tā kā jūs neesat no pasaules, bet Es jūs no pasaules esmu izraudzījis, pasaule jūs ienīst. Atcerieties vārdus, ko Es jums sacīju – kalps nav lielāks par savu Kungu. Ja tie vajājuši Mani, tie vajās arī jūs. Ja tie turējuši Manus vārdus, tie turēs arī jūsējos, bet to visu viņi darīs Mana vārda dēļ, jo viņi nepazīst to, kas Mani sūtījis.” Jēzus te dod ļoti skaidru atbildi. Pasaule nepazīst Dievu, tāpēc nepieņem To.
Mīļie draugi, es esmu pārliecināts un es ticu, ka draudzei ir dota šī pravietiskā misija šodienas pasaulē. Un Jēzus, te 12.pantāsaka, Viņš saka – „Priecājieties un gavilējiet, jūsu alga ir liela Debesīs.” Kāpēc? „Tāpēc, ka tā pat tie vajāja arī praviešus, kas bija pirms jums.” Katra kristieša un kopīgi draudzes pravietiskā misija ir norādīta uz Dievu, norādīta uz Jēzus Kristus autoritāti.
Un tagad būs viens garš teikums, ko es pārskatīju vēlreiz un vēlreiz, bet man to gribas šajā dienā pateikt, un šī laime, par ko Jēzus runā, un atkārto šajos pantos – laimīgi, laimīgi, laimīgi, arī tad, kad ir jāpiedzīvo naids, nesapratne, pat vajāšanas, šī laime ir piedzīvojama, ja tu vari dzīvot ar šo misijas apziņu – man ir jābūt tam, kas gan ar vārdiem, gan darbiem, gan izturēšanos skaidri pasaka – mana autoritāte ir Kristus un Dieva Vārds. Tu vari visu zaudēt, visu nicināšanas dēļ, vajāšanu dēļ, bet Jēzus saka – ‘Laimīgs, jo tev pieder Debesu Valstība.’
Vai jums, katram no jums personīgi, tā pieder? Ja tev vēl nav šīs pārliecības, tas es gribu tevi aicināt, ņem Bībeli, atver Mateja evaņģēliju 5.nodaļu, izlasi vēlreiz no 3-12.pantam. Ja neesi dzirdējis, noklausies visas svētrunas, tās ir pieejamas mājas lapā, lūdz Dievu, uzdod jautājumus, meklē atbildes, kamēr tu ar pārliecību vari teikt – jā. Jo, tieši tas, būt laimīgam, ir tas pēc kā ilgojas tava dvēsele.
Un es gribu noslēgt ar Ādama Gertnera vārdiem, kurš bija pirmais baptistu draudžu bīskaps, viens no pirmajiem celmlaužiem šeit Latvijā, kas uzsāka baptistu kustību, viņš saka tā – „Nu, es saprotu, kas man jādara; nu, es zinu, uz ko es stāvu.”
Lūgsim Dievu.
Debesu Tēvs, Tavs Vārds ir tik brīnišķīgs, un paldies, ka tas atklāj mums šīs lietas, pēc kā sirds dziļumos, katrs no mums, mēs ilgojamies. Tu redzi, varbūt, tas kas ir mums viss apkārt, šī pasaule, kurā mēs dzīvojam, ienaidnieks mūsu dvēselē, cenšas nomākt šīs ilgas pēc patiesas laimes. Bet, kaut kur, sirds dziļumos, jau katram no mums tā ir, un, Kungs, mana lūgšana ir, lai mēs katrs pie šīs patiesās laimes nonākam. Iesākot jau ar pašu pirmo soli, atzīstot, ka Tu esi Kungs. Noliekot malā savu lepnumu, skumstot par to, kas mēs esam, saņemot Tavu žēlastību, kuru Tu esi gatavs mums katram dot. Kungs, un paldies, ka šie daudzie cilvēki, kas to ir sapratuši, ir kā laba liecība bijusi tam, ka dzīvojot šajā pasaulē, mēs tomēr varām baudīt šo patieso, īsto laimi. Kungs, palīdzi man pēc tās tiekties atkal un atkal. Palīdzi ikvienam klausītājam, kas šodien ir šeit, lai katrs no mums, mēs pārliecināti varētu teikt – es saprotu, man tas ir jādara! Un to darītu. Lai katrs no mums, mēs ar pārliecību varam teikt – es zinu, ka Kristus ir mans Kungs un Ķēniņš. To es lūdzu, Jēzu, Tavā Vārdā, āmen.